Personas subjektīvās tiesības

11.02.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-770/2021

1. Lemjot par publiskās lietas izmantošanu vai nodošanu sevišķai lietošanai (arī nomai), pašvaldība rīkojas publisko tiesību jomā. Jautājums par tiesībām piekļūt un lietot publisko lietu, tostarp jautājums par iespēju prasīt šādas lietas nodošanu sevišķajā lietošanā, ir publiski tiesisks un ir izskatāms administratīvā procesa kārtībā. 2. Lūdzot izmantot mūzikas skolu telpas un inventāru nošu izdevumu demonstrācijai mūzikas skolu rīkotajos pasākumos, kas nav mūzikas skolu izveidošanas un resursu izmantošanas sākotnējais mērķis, faktiski tiek lūgts piešķirt publiskas lietas sevišķās izmantošanas tiesības. 3. Subjektīvās tiesības prasīt publiskās lietas sevišķu lietošanu varētu būt tad, ja tiesības uz publiskās lietas sevišķu izmantošanu būtu paredzētas normatīvajā aktā. Tāpat pamats vērsties ar pieteikumu tiesā varētu būt vienlīdzības principa iespējams pārkāpums, proti, personai ir tiesības prasīt, lai tā uz publiskas lietas sevišķu lietošanu varētu pretendēt procesā, kas nodrošina vienlīdzīgas iespējas personām, kas atrodas vienādos apstākļos.

Lejupielādēt

28.05.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1110/2020

Lejupielādēt

11.02.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-862/2020

Lejupielādēt

18.03.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-830/2020

Privātautonomijas princips ir fundamentāls privāto tiesību princips, kas garantē privātpersonai brīvību dibināt tiesiskas attiecības. Tas savukārt nozīmē, ka privātpersonai ir pamats paļauties, ka šīs tiesības netiks ierobežotas bez tiesiska pamata. Ja tiesības tiek ierobežotas, personai ir jādod iespēja šīs tiesības aizsargāt, tādējādi nodrošinot iespēju pārbaudīt, vai šīs tiesības ir ierobežotas pamatoti. Lēmuma, ar kuru Finanšu un kapitāla tirgus komisija noteikusi pienākumus kredītiestādei, mērķis ir panākt noteikta veida darījuma attiecību ierobežošanu. Tā kā darījuma attiecības tiek nodibinātas starp divām personām – banku un tās klientu –, tad šāds ierobežojums vienādi ietekmē gan banku, gan arī tās klientus. Šādos apstākļos nevar apgalvot, ka lēmums bankas klientus skar tikai pastarpināti, jo, lai arī pienākumu pārtraukt vai neuzsākt darījuma attiecības izpilda banka, ar lēmumu tiešā veidā tiek ietekmētas starp banku un tās klientiem nodibinātās vai nodibināmās privāttiesiskās attiecības, kas vienlīdz attiecas kā uz banku, tā arī uz klientu.

Lejupielādēt

30.09.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-166/2020

Lai tiesības uz cieņpilnu izturēšanos pret cilvēka ķermeni pēc viņa nāves būtu praktiski īstenojamas, nevis tikai teorētiskas, kā arī ņemot vērā to, ka, izturoties necienīgi pret mirušo personu, tostarp arī pret viņas ķermeni, var tikt radītas morālas ciešanas mirušās personas tuvākajiem radiniekiem, ir atzīstamas šo personu subjektīvas tiesības prasīt cieņpilnu izturēšanos pret radinieka ķermeni pēc šā radinieka nāves.

Lejupielādēt

26.09.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1460/2019

Personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārums (subjektīvās tiesības) pastāv, ja personai no tiesību normas izriet tiesības prasīt kaut ko no valsts pārvaldes iestādēm vai tiesības prasīt, lai valsts pārvaldes iestāde neiejauktos viņas tiesībās. No Civillikuma 355.panta izriet, ka aizgādnībā nododamā laulātajam vai kādam no tuvākajiem radiniekiem ir subjektīvās tiesības prasīt iecelt viņu par aizgādni. Ja bāriņtiesa par aizgādni ieceļ citu personu, iepriekš minētajām personām ir tiesības vērsties tiesā un pārsūdzēt bāriņtiesas lēmumu.

Lejupielādēt

30.08.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1408/2019

Tas, ka Valsts civildienesta likuma 11.panta otrās daļas trešais teikums piešķir ministram rīcības brīvību attiecībā uz to, kāda satura lēmums tiek pieņemts par iestādes vadītāja turpmāko dienesta gaitu, nevar būt pamats, lai secinātu, ka attiecīgajam iestādes vadītājam nav subjektīvu tiesību iesniegt pieteikumu par pieņemto lēmumu.

Lejupielādēt

30.12.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1233/2019

Lai persona individuāli varētu izteikt iebildumus pret dzīvokļu īpašnieku kopības izlemtiem jautājumiem, jāizpildās vienam no šādiem kritērijiem: 1) dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums nav pieņemts atbilstošā procedūrā; 2) būvvaldes akcepts skar tieši personas kā atsevišķa dzīvokļa īpašnieka tiesības vai tiesiskās intereses.

Lejupielādēt

29.05.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1168/2019

Lejupielādēt

31.05.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1161/2019

Personai kā zemes īpašniecei ir tiesības prasīt, lai Valsts vides dienests izdotu administratīvo aktu, ar kuru patiesajam atkritumu radītājam tiktu uzlikts pienākums nodot apsaimniekotājam atkritumus, kuri prettiesiski novietoti personas zemes īpašumā tam neparedzētā vietā. Attiecīgi Valsts vides dienesta atteikums izdot šādu administratīvo aktu skar personas tiesiskās intereses un ir pārsūdzams tiesā.

Lejupielādēt

22.02.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1002/2019

Lejupielādēt

15.02.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-922/2019

1. No Būvniecības likuma 21.panta devītās daļas izriet, ka tajos gadījumos, kad pašvaldība konstatējusi, ka būve sava tehniskā stāvokļa dēļ kļuvusi bīstama, tai ir pienākums reaģēt un pieņemt lēmumu, ar kuru būves īpašniekam tiek uzdots būves sakārtot (vai nojaukt). Tiesības pieprasīt minēto darbību veikšanu ir jebkurai personai, kuras pašas vai tās nekustamā īpašuma apdraudējumu bīstamā būve rada vai varētu radīt. 2. Konstatējums par to, ka būves atzīstamas par bīstamām, var būt pamats šo būvju īpašniekam piemērot paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokļa likmi. Tomēr tiesību normas neparedz personām subjektīvās tiesības pieprasīt, lai citai personai tiktu piemērots paaugstināts nekustamā īpašuma nodoklis. Līdz ar to nav atzīstamas personu tiesības vērsties iestādē un tiesā ar prasījumu par būvju bīstamības konstatēšanu paaugstināta nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanas nolūkā.

Lejupielādēt

17.12.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1/2019

Vides aizsardzības likuma 9.panta trešā daļa paredz Administratīvā procesa likuma 31.panta otrajā daļā noteikto izņēmumu attiecībā uz personām, kas var iesniegt pieteikumu, bet Vides aizsardzības likuma 1.panta 17.punkts iezīmē iespējamos vides jautājumus, sakarā ar kuriem var iesniegt pieteikumu. Kritērijs šāda pieteikuma pieļaujamībai ir tas, vai vides tiesību aizskārums vai apdraudējums ir īsts, nozīmīgs un nopietns. Valsts vai pašvaldības nekustamā īpašuma, kas atrodas krasta kāpu aizsargjoslā vai pludmalē, atsavināšanas jautājums ir būtisks sabiedrības interešu jautājums vides jomā.

Lejupielādēt

21.11.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1588/2018

1. Bāriņtiesu likuma 25.panta ceturtajā daļā minētās audžuģimenes tiesības pārsūdzēt bāriņtiesas lēmumus, kas skar audžuģimenē ievietota bērna tiesības un intereses, ir saistītas ar bērna aprūpes un uzraudzības nodrošināšanu vai citiem ar bērna tiesībām un interesēm saistītiem jautājumiem tieši attiecībā uz bērna uzturēšanos konkrētajā audžuģimenē, tostarp, piemēram, par bērna izņemšanu no audžuģimenes. Nav šaubu, ka audžuģimenei, atsaucoties uz minēto tiesību normu, ir pārsūdzības tiesības šādu bāriņtiesas lēmumu gadījumā. 2. Tas, ka bērns atrodas konkrētā audžuģimenē, nav tiesisks priekšnoteikums bērna nodošanai adopcijā konkrētajai audžuģimenei. Audžuģimene ir bērna pagaidu aprūpes un uzraudzības vieta, līdz bērnam tiek nodrošināta pastāvīga aprūpe, vai nu atgriežot bioloģisko vecāku ģimenē, vai nodibinot aizbildnību bērnam, vai bērnu adoptējot. Tieši no tiesību uz ģimenes dzīvi ierobežojuma audžuģimene var iebilst iestādes lēmumiem bērna adopcijas jautājumos, piemēram, ja iestāde grasās bērnu nodot adopcijai citām personām, pirms tika izvērtēts audžuģimenes, ar kuru bērnam ir bijušas ģimenes attiecības, iesniegums par adopciju.

Lejupielādēt

07.12.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1372/2018 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)

1.Tirgus dalībniekiem nav subjektīvo tiesību uz noteiktu tiem labvēlīgu tirgus situāciju. Attiecīgi arī Konkurences padomes lēmumu par apvienošanās atļaušanu tirgus dalībnieki nevar pārsūdzēt tiesā tikai tādēļ, ka vispārīgi izmainās situācija tirgū. No Konkurences likuma 16.panta trešās un ceturtās daļas secināms, ka apvienošanās kontroles mērķis un attiecīgi aizsargātā tiesiskā interese ir tas, ka netiek nostiprināts dominējošs stāvoklis un netiek būtiski samazināta konkurence jebkurā konkrētajā tirgū. Tā ir vispārīga sabiedrības interese – pienācīga tirgus funkcionēšana un konkurences aizsardzība tirgū. No normas formulējuma neizriet, ka tā būtu vērsta uz kādu konkrētu personu subjektīvo tiesību aizsardzību, pat ja noteikts tirgus stāvoklis var būt saimnieciski izdevīgs vieniem vai citiem tirgus dalībniekiem. Arī tirgus dalībnieka ekonomiskais izdevīgums, proti, ka Konkurences padomes aizliedzošs lēmums paaugstinātu personas izredzes noslēgt līgumu, nav aizsargāts ar tiesību normām. Tomēr nav izslēgts, ka tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu varētu secināt no citām tiesību normām. Tostarp īpašuma tiesības vai tiesiskās vienlīdzības princips var būt vispārīgs pamats šādai prasībai, piemēram, tirgus dalībnieks var norādīt uz būtisku negatīvu atļautās apvienošanās ietekmi uz tā leģitīmi iegūtu pozīciju tirgū un uz spēju turpināt komercdarbību, ja šāda ietekme varētu rasties no Konkurences padomes lēmuma, kas pieņemts pretēji Konkurences likumā aizsargātajiem mērķiem (tiek pieļauta pārlieka tirgus koncentrācija). 2. Nav pamatoti izmantot Eiropas Savienības Tiesas piemēroto kritēriju, ka tirgus dalībniekam ir atzīstamas tiesības vērsties tiesā, ja citu tirgus dalībnieku apvienošanās skar šo personu tieši un individuāli, jo personas tiesības vērsties nacionālajā tiesā izriet no dalībvalsts procesuālajiem noteikumiem. Apstāklis, ka Eiropas Savienības un Latvijas konkurences tiesību materiālās normas, vienlīdz vērstas uz efektīvu un godīgu konkurenci, nav pamats vienādi piemērot procesuālo tiesību normas. Latvijas likumdevējs konkurences tiesību jomā, tostarp apvienošanās kontroles jomā, nav pieņēmis speciālus noteikumus, kas varētu būt pamats personu tiesībām vērsties tiesā piemērot no vispārīgā administratīvā procesa atšķirīgus kritērijus.

Lejupielādēt

23.04.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-989/2018

Neatkarīgi no publisko tiesību līguma veida trešajām personām, kas nav līguma dalībnieces, ir tiesības to pārsūdzēt, ja to tiesības vai tiesiskās intereses ar minēto līgumu ir aizskartas vai var tikt aizskartas, vai arī likumā ir paredzēts, ka šādā gadījumā tiesā var vērsties, lai aizsargātu citu personu vai sabiedrības intereses.

Lejupielādēt

27.11.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-888/2018 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)

Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likuma 13.panta pirmās daļas 2.punkts noteic, ka pašvaldības iestāžu un kapitālsabiedrību vadītājiem un citām amatpersonām deputāta vēlēšanu apgabala teritorijā ir pienākums izsniegt deputātam viņa pilnvaru realizēšanai nepieciešamo dokumentu norakstus. Līdz ar to pašvaldības domes deputātam ir subjektīvas tiesības saņemt informāciju no pašvaldības iestāžu un kapitālsabiedrību vadītājiem un citām amatpersonām. Ja pašvaldības domes deputātam tiek atteikts sniegt informāciju vai tā vienkārši netiek sniegta, tad pastāv strīds par pašvaldības deputāta subjektīvo publisko tiesību izmantošanu, kas atbilstoši demokrātiskas tiesiskas valsts principam un Administratīvā procesa likuma 2.pantam ir pakļauts administratīvās tiesas kontrolei.

Lejupielādēt

03.04.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-858/2018

Informācijas atklātības likuma normas piešķir tiesību subjektam tiesības pieprasīt arī ierobežotas pieejamības informāciju. Lai gan tā ir izsniedzama, izpildoties noteiktiem priekšnoteikumiem, tomēr tas nevar būt pamats secinājumam, ka personai nav subjektīvo publisko tiesību šādu informāciju pieprasīt. Tas, vai pastāv visi priekšnoteikumi informācijas izsniegšanai, ir pārbaudāms, lietu, izskatot pēc būtības.

Lejupielādēt

03.04.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-858/2018

1. No Informācijas atklātības likuma 2.panta pirmās daļas izriet, ka šis likums nosaka vienotu kārtību, kādā privātpersonas ir tiesīgas iegūt informāciju iestādē un to izmantot. Tādējādi var secināt, ka šis likums regulē visu iestāžu, tostarp arī Satversmes aizsardzības biroja struktūrvienības Totalitārisma seku dokumentēšanas centra, rīcību attiecībā uz to apritē esošās informācijas izmantošanu. 2. Vienlaikus likums „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” reglamentē Valsts drošības komitejas dokumentu izmantošanas kārtību, līdz ar to tas ir uzskatāms par speciālo likumu attiecībā pret Informācijas atklātības likumu. Tādējādi Informācijas atklātības likums ir piemērojams tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālais regulējums.

Lejupielādēt

11.01.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-755/2018

Lejupielādēt

16.07.2018. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-696/2018

Lejupielādēt

31.10.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-3/2018

Lejupielādēt

13.02.2017. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-613/2017

Publiskas personas izdotais plašsaziņas līdzeklis drīkst darboties reklāmas tirgū tikai tik tālu, cik tālu šāda darbība būtiski neietekmē privātos plašsaziņas līdzekļus, kas konkurences apstākļos darbojas tajā pašā tirgū. Ja budžeta dotēta publiskas personas uzturēta plašsaziņas līdzekļa darbība reklāmas tirgū apdraud kāda privāta plašsaziņas līdzekļa pastāvēšanu, tad šādas darbības rezultātā tiek aizskartas gan visas sabiedrības intereses, gan attiecīgā privātā plašsaziņas līdzekļa intereses. Šāda privātā plašsaziņas līdzekļa netieša izspiešana no aprites nav savienojama ar Satversmē nostiprinātajiem principiem, kas vērsti uz demokrātijas labas funkcionēšanas nodrošināšanu. Ja publiskas personas izdota plašsaziņas līdzekļa darbība reklāmas tirgū nopietni apdraud privāta plašsaziņas līdzekļa – laikraksta – pastāvēšanu, šī laikraksta izdevējam ir tiesības vērsties tiesā un prasīt ierobežot publiskas personas tiesības izdot laikrakstu, kas tiek pārdots tajā pašā teritorijā.

Lejupielādēt

14.02.2017. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-589/2017

Lai pilnvērtīgi uzraudzītu aizgādnībā esošās personas tiesību un tiesisko interešu ievērošanu, bāriņtiesa savas kompetences ietvaros var dod aizgādnim norādījumus. Šādi norādījumi ir dabiska un nepieciešama aizgādnības lietas procesa sastāvdaļa. Tiesā šādi norādījumi ir atsevišķi pārsūdzami tikai tad, ja tie paši par sevi skar būtiskas personas tiesības vai tiesiskās intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu. Norādījumu neizpildīšanas vai nepienācīgas izpildīšanas gadījumā bāriņtiesa var pieņemt lēmumu aizgādni atstādināt vai atlaist. Pārbaudot tiesā lēmuma tiesiskumu par aizgādņa atstādināšanu vai atlaišanu, vienlaikus būtu jāvērtē aizgādnim iepriekš doto norādījumu tiesiskums.

Lejupielādēt

30.05.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-67/2017 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)

Administratīvais process iestādē, kas uzsākts sakarā ar pieteikumu par ziņu reģistrēšanu, norit sabiedrības interesēs, atzīstot arī to personu tiesības iebilst pret ziņu reģistrēšanas lēmumiem, kas ir ieinteresētas, lai par sabiedrību tiktu reģistrētas patiesībai atbilstošas ziņas, ņemot vērā šo personu saikni ar sabiedrību un to lomu sabiedrības pārstāvēšanā. Reģistrējot patiesībai neatbilstošas ziņas par konkrētas personas statusu komercsabiedrībā (piemēram, par šīs personas atcelšanu no valdes vai padomes locekļa amata) vai patiesībai neatbilstošas ziņas par citām personām (citu personu iecelšanu valdē vai padomē), vienlīdz lielā mērā tiek skartas tās personas intereses, kura saskaņā ar akcionāru sapulces vai padomes sēdes lēmumu uzskata sevi par leģitīmu sabiedrības pārstāvi. Tādējādi personām, kuras atbilstoši akcionāru sapulces vai padomes sēdes lēmumam ir valdes vai padomes locekļi, ir tiesības iebilst pret tādu Uzņēmumu reģistra lēmumu, ar kuru reģistrētas citādākas ziņas par sabiedrības amatpersonu sastāvu ierakstiem arī tad, ja šīs personas nav atbrīvotas no valdes vai padomes locekļu amatiem vai ieceltas tajā.

Lejupielādēt

07.11.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1318/2016

Vides aizsardzības likuma 9.panta trešā daļa piešķir tiesības ikvienam apstrīdēt un pārsūdzēt administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kas neatbilst vides normatīvo aktu prasībām, rada kaitējuma draudus vai kaitējumu videi. Šī norma ir Administratīvā procesa likuma 31.pantā minētais „likumā noteiktais izņēmuma gadījums”, kad persona var vērsties tiesā arī tad, ja tās tiesības tieši nav aizskartas, bet administratīvais akts vai faktiskā rīcība rada kaitējuma draudus vai kaitējumu videi.

Lejupielādēt

15.08.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1150/2016

Administratīvā akta atcelšana, piemērojot Administratīvā procesa likuma 86.pantu, nav iepriekšējā procesa turpinājums (kā tas ir apstrīdēšanas procesā), bet gan jauns administratīvais akts. Tā izdošanas procesā administratīvā procesa dalībniekiem, tostarp trešajām personām, ir visas Administratīvā procesa likumā noteiktās procesuālās tiesības, tostarp tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt administratīvo aktu. Tas, ka trešā persona nav izmantojusi savas tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt citā procesā izdoto administratīvo aktu, neliedz tai tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt administratīvo aktu, kas izdots jaunajā procesā.

Lejupielādēt

19.05.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1002/2016

1. Drošības policija, iekļaujot personu publiskā pārskatā kā valsts konstitucionālās iekārtas drošībai riskantu personu, rīkojas publisko tiesību jomā (izpildot valsts pārvaldes funkciju – īstenojot politiku valsts drošības jomā) kā valsts pārvaldes iestāde, uz kuru neattiecas valsts drošības iestāžu speciālais uzraudzības regulējums, un šāda rīcība ir vērsta uz faktisko seku radīšanu, kuru rezultātā personai var rasties tiesisko interešu aizskārums. Šāda rīcība atbilstoši Administratīvā procesa likuma 89.pantam ir atzīstama par iestādes faktisko rīcību, kas pārbaudāma administratīvā procesa kārtībā. 2. Personas iekļaušana Drošības policijas darbības pārskatā ir personas darbības ietekmes vērtējums valsts drošībai. Iestādes vērtējumu tiesa saturiski nevar pārbaudīt, jo tas tiek izdarīts iestādes novērtējuma brīvības ietvaros. Tiesas kontrole sniedzas vienīgi pār to, vai iestāde nav pieļāvusi procesuālus pārkāpumus, novērtējot personu.

Lejupielādēt

05.09.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-999/2016

1. Vispārīgā administratīvā akta definīcija aptver uz adresātiem vērstus, uz lietām vērstus, kā arī publiskās lietas lietošanu noteicošus administratīvos aktus. Lai gan uz lietu vērsts administratīvais akts var ietekmēt arī konkrētu personu vai personas, piemēram, nekustamā īpašuma īpašnieku, šāds administratīvais akts atzīstams par vispārīgo administratīvo aktu, jo konkrētu personu vai personas tas ietekmē, ņemot vērā šīs personas tiesisko saikni ar attiecīgo lietu. 2. Vispārīgais administratīvais akts, ar kuru nekustamajam īpašumam tiek mainīta adrese, primāri ir vērsts uz lietu, proti, nekustamo īpašumu (zemi un ēkām). Savukārt nekustamā īpašuma īpašnieku šis vispārīgais administratīvais akts ietekmē pastarpināti, nekustamā īpašuma īpašniekam īstenojot savas īpašuma tiesības pār konkrēto nekustamo īpašumu. Arī nekustamā īpašuma, kuram tiek mainīta adrese, īpašnieks identificējams kā šā vispārīgā administratīvā akta adresāts, uz to iedarbojas ar aktu noteiktās konkrētās tiesiskās attiecības, respektīvi, īpašnieks iegūst konkrētus pienākumus vai tiesības. Tādējādi pieteicējam kā adresācijas objekta īpašniekam, kam adreses maiņa uzliek zināmus pienākumus, ir tiesības uz šā vispārīgā administratīvā akta kontroli.

Lejupielādēt

03.06.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-935/2016

Aizbildnības nodibināšana un aizbildņa iecelšana ir saistīti jautājumi, un var būt gadījumi, kad bērna interešu nodrošināšanai nav nošķiramas tuvāko radinieku tiesības prasīt tos iecelt par bērna aizbildni no tiesībām prasīt arī aizbildnības nodibināšanu. Ja bāriņtiesa atsaka nodibināt aizbildnību, šādu lēmumu tiesā nepārsūdzēs ne bāriņtiesa, ne vecāki. Tādēļ, ja tas nepieciešams bērna interešu nodrošināšanai, nepilngadīgā tuvākajiem radiniekiem ir subjektīvās tiesības iebilst arī pret bāriņtiesas lēmumu atteikt nodibināt aizbildnību.

Lejupielādēt

19.04.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-903/2016

Ja kapitālsabiedrības darbība tiek izbeigta, nākamais loģiskais solis ir sabiedrības likvidācijas process un – nepieciešamības gadījumā – arī maksātnespējas process (ja ar likvidējamās sabiedrības mantu nepietiek, lai apmierinātu visus pamatotos kreditoru prasījumus). Minētie procesi ir vērsti uz sabiedrības kreditoru prasījumu apmierināšanu. No tā secināms, ka kārtība, kas paredz pirms sabiedrības izslēgšanas no komercreģistra dot laiku likvidācijā ieinteresētajām personām iesniegt pieteikumu par likvidatora iecelšanu, ir vērsta tieši uz kreditoru interešu aizsardzību. Kreditoru intereses vienmēr vērtējamas kā finansiālas, taču šajā gadījumā ir konstatējamas tiesību normas, kas vērstas uz šo interešu aizsardzību. Tādējādi ir atzīstamas kreditoru tiesības iebilst pret Uzņēmumu reģistra lēmumu par sabiedrības izslēgšanu no komercreģistra, ja tie uzskata, ka Uzņēmumu reģistrs lēmuma pieņemšanā nav ievērojis minēto kārtību.

Lejupielādēt

25.10.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-824/2016

Tiesību normas, kas piešķir tiesības pārsūdzēt būvniecības procesā izdotu administratīvo aktu, pieņemtas ar mērķi aizsargāt personu, kura vēlas veikt būvniecību, kā arī personu, kuru tieši skar būvniecība, t.s. kaimiņu, tiesības. Tomēr ar to vien, ka persona atzīstama par “kaimiņu” būvniecības procesā, vēl nav pietiekami, lai tai rastos subjektīvās tiesības apstrīdēt citai personai izdotu būvatļauju. Personai ir tiesības apstrīdēt būvatļauju tikai tad, ja tai ar būvniecību tiek nodarīts konkrēts tiesību vai tiesisko interešu aizskārums. Iebildumiem pret būvniecību jābūt saistītiem tieši ar sava īpašuma (arī nomātā) lietošanu, nevis ar vispārējiem iebildumiem par jebkuru tiesību normu neievērošanu būvniecības procesā. Tomēr, ja persona pieteikumā tiesai norāda uz iespējamu vides normatīvo aktu pārkāpumu vai kaitējumu videi būvniecības procesā, tad personai ir tiesības iebilst pret būvatļauju kā sabiedrības loceklim Vides aizsardzības likuma izpratnē. Tādā gadījumā nav nepieciešams vērtējums par to, vai personai ir nodarīts (vai varētu rasties) individuālo tiesību vai tiesisko interešu aizskārums. Ikvienas personas ikviens pieteikums, kurā uzrādīts pamatojums, kas padara šo pieteikumu atbilstošu Vides aizsardzības likuma 9.panta trešajai daļai, ir pieļaujams kā actio popularis pieteikums pret valsts vai pašvaldības iestādes administratīvo aktu vai faktisko rīcību.

Lejupielādēt

18.02.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-27/2016

1. Personvārda oriģinālforma ir pirmreizējo civilstāvokļa akta reģistrāciju apliecinošā dokumentā norādītā personvārda forma. Tādējādi par dokumentu, kas apliecina personvārda oriģinālformu, kalpo civilstāvokļa akta reģistrāciju apliecinošs dokuments, kurā personas personvārds minēts pirmo reizi, piemēram, dzimšanas apliecība vai laulības apliecība, ja persona pieņēmusi laulātā uzvārdu. 2. Personvārda, kura oriģinālforma ir latviešu valodā, lietojums citā valodā nav uzskatāms par personvārda citas valodas oriģinālformu Valsts valodas likuma 19.panta otrās daļas izpratnē. 3. Personas personvārda, kura oriģinālforma ir citā valodā, atveide latviešu valodā ir vērsta uz šīs personas integrāciju Latvijas sabiedrībā, savukārt šā personvārda transliterācija – uz iespējamu pārpratumu novēršanu saistībā ar personas identificēšanu. Latvijas normatīvajā regulējumā nav paredzēts, ka transliterējams būtu arī personvārds, kas attiecīga civilstāvokļa akta reģistra ierakstā norādīts latviešu valodā un kura oriģinālformu citā valodā (tātad ierakstus attiecīgos civilstāvokļa akta reģistros) persona dokumentāri nevar apliecināt atbilstoši šīs personas tautībai vai ikdienā lietotajai valodai. 4. Lai respektētu personas piederību konkrētai dzimtai, Valsts valodas likuma 19.panta otrā daļa paredz, ka personas pasē vai dzimšanas apliecībā papildus personas vārdam un uzvārdam norādāma šīs personas dzimtas uzvārda vēsturiskā forma latīņalfabētiskajā transliterācijā, ja persona vai nepilngadīgās personas vecāki to vēlas un var to apliecināt dokumentāri. Dzimtas uzvārda vēsturiskā forma ir uzvārda forma, kas ierakstīta kāda no tiešo augšupējo radinieku personu apliecinošā dokumentā vai civilstāvokļa akta reģistrāciju apliecinošā dokumentā.

Lejupielādēt

03.11.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1367/2015

Prasījums par administratīvā akta izdošanu nav iespējams attiecībā uz pagātnes tiesisko situāciju. Ar prasījumu pieteicējam ir tiesības vērsties iestādē, kamēr pieteicēja tiesības skar administratīvā akta neesība. Tādējādi brīdī, kad tiesību iespējamais aizskārums vairs neturpinās, pieteicējam zūd subjektīvās tiesības vērsties iestādē vai tiesā ar prasījumu par administratīvā akta izdošanu. Bez attiecīga pamatprasījuma privātpersonai nav arī subjektīvo tiesību uz atlīdzinājumu.

Lejupielādēt

26.06.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-862/2015

Lēmumi, kas pieņemti amata konkursa procesa ietvaros un kuriem vēl nav galīgā noregulējuma rakstura, ir starplēmumi, kas atbilstoši Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas 3.punktam nav administratīvie akti un tāpēc nav pārsūdzami administratīvā procesa kārtībā. Taču lēmums ar kuru persona izslēgta no tālākas dalības pretendentu uz prokurora amatu atlasē var tikt uzskatīts par tādu, kas pats par sevi skar būtiskas personas tiesības un tiesiskās intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu. Tādējādi personai ir subjektīvās tiesības šādus lēmumus pārsūdzēt un tiesai ir jāpārbauda to tiesiskums.

Lejupielādēt

16.02.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-441/2015

1. Personai nav subjektīvās tiesības ieņemt noteiktu amatu. Viņai ir tiesības uz amatu pretendēt. 2.Personai, kas pretendē uz noteiktu amatu ir subjektīvās tiesības iesniegt pieteikumu, ja tas nepieciešams, lai nodrošinātu viņas pamattiesību uz vienlīdzīgu attieksmi, kas nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmes 91.pantā, ievērošanu. Tādējādi, ja, pieņemot lēmumu, ir pārkāpts vienlīdzības princips, personai ir subjektīvās tiesības pārsūdzēt tiesā lēmumu, ar kuru iecelts amatā cits pretendents. 3. Pretendentam uz noteiktu amatu ir tiesības prasīt, lai tiesa veic kontroli, vai piemērotākais kandidāts ir izvēlēts, nepieļaujot kļūdas. 4. Neviena tiesību norma nepiešķir pretendentam, kurš ir piedalījies konkursā uz ierēdņa amatu, bet nav atzīts par konkursa uzvarētāju, tiesības pieprasīt, lai tieši viņu ieceļ amatā. Tādējādi šādam pretendentam nav subjektīvo tiesību vērsties tiesā ar pozitīvo konkurences pieteikumu, prasot, lai viņš tiktu iecelts ierēdņa amatā

Lejupielādēt

02.07.2014. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-646/2014

1. No Zvejniecības likuma 7.panta sestās daļas un Ministru kabineta 2009.gada 8.septembra noteikumiem Nr.1015 „Kārtība, kādā izsniedz speciālo atļauju (licenci) komercdarbībai zvejniecībā, kā arī maksā valsts nodevu par speciālās atļaujas (licences) izsniegšanu” secināms, ka likumdevējs ir noteicis ierobežojumu, ka ar komerciālo zveju var nodarboties tikai komersants. Šīs tiesību normas ir vērstas tieši uz komerciālās zvejas veicēja statusa ierobežojumu. Tas nozīmē, ka citas personas, tostarp fiziskās personas, kuras veic saimniecisko darbību, ir izslēgtas no to personu loka, kuras var nodarboties ar komerciālo zveju. 2. No Ministru kabineta 2007.gada 2.maija noteikumu Nr.295 „Noteikumi par rūpniecisko zveju iekšējos ūdeņos”14.3.1. un 14.3.3.apakšpunkta izriet, ka pašpatēriņa zvejā publiskajos ūdeņos zvejnieks drīkst izmantot vienu zivju murdu, kura sētas garums vai spārnu atvērums nav lielāks par 30 m vai vienu 50 m garu tīklu. Citus zivju murdus vai tīklus, kā arī citus zvejas rīkus, piemēram, nēģu murdus, nav atļauts izmantot pašpatēriņa zvejā. Tādējādi personai, kas nav reģistrējusies komercreģistrā, no tiesību normām neizriet tiesības pretendēt uz rūpnieciskās zvejas rīku limitu – nēģu murdu –, rūpnieciskās zvejas tiesību nomas līgumu un speciālo atļauju (licenci) komercdarbībai zvejniecībā. 3. Ja personai nav subjektīvo tiesību pretendēt uz rūpnieciskās zvejas rīku limitu – nēģu murdu –, rūpnieciskās zvejas tiesību nomas līgumu un speciālo atļauju (licenci) komercdarbībai zvejniecībā, tai arī nav subjektīvo tiesību iebilst pret lēmumu, ar kuru nolemts noslēgt rūpnieciskās zvejas tiesību nomas līgumu, izsniegt speciālo atļauju (licenci) komercdarbībai zvejniecībā un iedalīt rūpnieciskās zvejas rīku limitu – nēģu murdus – rūpnieciskajai zvejai komersantiem. Savukārt, ja privātpersonai no tiesību normām izriet subjektīvās tiesības pretendēt uz limitētu resursu, tad nav nozīmes, vai iestāde atteikumu ir pamatojusi ar apstākli, ka limitētais resurss vairs nav pieejams, jo jau sadalīts citām personām, vai ar kādiem citiem apstākļiem. Šādos gadījumos personai ir tiesības uz limitēto resursu piešķiršanas tiesiskuma pārbaudi.

Lejupielādēt

10.01.2014. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-192/2014

1. Privātpersonai nav subjektīvo tiesību prasīt lieguma veikt tehnisko apskati noteikšanu, jo tiesību norma, kas noteic šādu liegumu - Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 299.1panta otrā daļa -, nav pieņemta ar mērķi aizsargāt privātpersonas tiesības vai tiesiskās intereses. Līdz ar to minētā norma nepiešķir tiesības privātpersonai prasīt tās izpildi sev vai citai privātpersonai par sliktu. 2. Ja iestādes rīcība izpaudusies bezdarbībā, nepiemērojot liegumu, un nav ierobežojusi personas tiesības, tad nav konstatējams privātpersonas tiesību aizskārums. Tādējādi iestādes rīcība - neliegšana veikt tehnisko apskati - nav faktiskā rīcība.

Lejupielādēt

12.07.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-759/2013

1. Lai cilvēks būtu izolēts no citu cilvēku ietekmes, viņam būtu jādzīvo uz vientuļas salas tālu no apdzīvotām vietām, auto, kuģu un gaisa satiksmes ceļiem. Dzīvojot citur, cilvēkam līdz zināmai robežai jāpiecieš citu fizisku personu, kā arī juridisko personu radītie trokšņi, smakas un citi vides piesārņojumi. Minēto robežu demokrātiskā iekārtā parasti nosaka likums un no tā izrietošie normatīvie akti. Tomēr arī gadījumos, kad šāda robeža un/vai konkrēta valsts pārvaldes rīcība normatīvajos aktos nav noteikta, tā atvasināma no Satversmē garantētajām tiesībām uz veselību, dzīvību, privātās dzīves neaizskaramību un īpašumu (Latvijas Republikas Satversmes 8.nodaļa). 2. Ja vides piesārņojums sasniedz tādu līmeni, ka ar to būtiski tiek aizskartas privātpersonu tiesības uz veselību, dzīvību, privātās dzīves neaizskaramību vai īpašumu un kad nebūtu taisnīgi sabiedrības vārdā prasīt, lai privātpersona ar to samierinātos, bet likums šādu situāciju neregulē, valstij ir no Satversmes izrietošs pozitīvs pienākums un līdz ar to arī privātpersonas subjektīvās tiesības prasīt veikt noteiktas darbības, lai samazinātu vides piesārņojumu (Latvijas Republikas Satversmes 8.nodaļa).

Lejupielādēt

24.05.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-514/2013

1. Pretendentam, kurš piedalījies atklātā konkursā uz ierēdņa amatu, ir tiesības atbilstoši Valsts civildienesta likuma 9.panta septītajai daļai apstrīdēt un pārsūdzēt lēmumu par cita pretendenta iecelšanu amatā. 2. Jautājums par to, vai persona pamatoti nav pielaista dalībai ierēdņa amata pretendentu konkursā, un jautājums par tā iestādes rīkojuma atcelšanu, ar kuru attiecīgā konkursa rezultātā ierēdņa amatā ir iecelts cits pretendents, ir cieši saistīti un tādēļ skatāmi neatrauti.

Lejupielādēt

05.04.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-423/2013

1. Satversmes 96.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz korespondences neaizskaramību, tas ir, iespēju netraucēti un bez cenzūras sazināties ar citiem. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.panta pirmā daļa noteic, ka ikvienam ir tiesības uz korespondences noslēpumu. Savukārt panta otrā daļa noteic, ka valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pants aizsargā arī juridisku personu. Tādējādi Satversmes 96.pants un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pants aizsargā gan korespondences nosūtītāja, gan saņēmēja tiesības uz korespondences neaizskaramību bez nepamatotas iejaukšanās no valsts institūciju puses. 2. Satversmes 100.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Savukārt Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.panta pirmā daļa noteic, ka ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts institūciju puses. Satversmē noteikto pamattiesību subjekts var būt gan fiziskā, gan juridiskā persona. Tādējādi Satversmes 100.pants un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pants aizsargā kā informācijas adresāta tiesības saņemt konkrēto informāciju, tā arī informācijas nosūtītāja tiesības paļauties uz to, ka viņa izplatītā informācija sasniegs adresātu bez iejaukšanās no valsts institūciju puses. 3. Ja nosūtīto korespondenci un sniegto informāciju adresāti nesaņem, jo to no sūtījumiem izņem ieslodzījuma vietu amatpersonas, uzskatāms, ka ir ierobežotas Satversmes 96. un 100.pantā garantētās nosūtītāja, t.sk. juridiskas personas, tiesības uz korespondences neaizskaramību un tiesības izplatīt informāciju bez iejaukšanās no valsts institūciju puses. Jautājums par to, vai pieteicēja tiesību ierobežojums ir pamatots, vērtējams, izskatot lietu pēc būtības.

Lejupielādēt

05.04.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-399/2013

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 80.panta pirmās daļas 1.punktā paredzētajam administratīvajam līgumam, kurš tiek slēgts ar mērķi izbeigt tiesisku strīdu, piemīt izlīguma daba. Tāpēc, vērtējot šāda administratīvā līguma apstrīdamību, jāņem vērā Civillikumā ietvertais izlīguma regulējums. Atbilstoši Civillikumam izlīgumu var apstrīdēt tikai izņēmuma gadījumos, kad izlīgums noslēgts viltus vai maldības dēļ. Citkārt izlīgums ir neapstrīdams. Šīs atziņas attiecināmas arī uz administratīvo līgumu, kurš noslēgts ar mērķi izbeigt tiesisku strīdu.

Lejupielādēt

03.04.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-185/2013

No Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma 81.panta pirmās daļas un 77.panta pirmās daļas secināms, ka persona, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt tiesības noslēgt iepirkuma līgumu vai vispārīgo vienošanos, var iesniegt tiesā pieteikumu par tāda iepirkuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu, kurš noslēgts, nepiemērojot likumā noteiktu iepirkuma procedūru. Savukārt par tādu, kas noslēgts bez attiecīgas iepirkuma procedūras, noslēgtais līgums būtu atzīstams tad, ja tiktu konstatēta tā noteikumu būtiska neatbilstība konkursa nolikumā paredzētā līguma projekta noteikumiem. Līguma grozījumi ir uzskatāmi par būtiskiem, ja ar tiem tiek ieviesti nosacījumi, saskaņā ar kuriem, ja tie būtu bijuši sākotnējā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, tajā būtu varējuši piedalīties arī citi pretendenti, nevis tikai sākotnēji atlasītie, vai arī būtu bijusi iespēja pieņemt citu piedāvājumu, nevis sākotnēji pieņemto. Līguma grozījumus par būtiskiem var uzskatīt arī tad, ja ar tiem līgums tiek būtiski paplašināts, ietverot pakalpojumus, kuri sākotnēji nebija paredzēti. Līguma grozījumus par būtiskiem var uzskatīt arī tad, ja ar to tiek izjaukts līguma ekonomiskais līdzsvars par labu līgumslēdzējam tādā veidā, kāds sākotnējā līguma noteikumos nav ticis paredzēts.

Lejupielādēt

16.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-911/2012

1. Ziņu par sabiedrības vadību reģistrācijas publiskā reģistrā mērķis ir padarīt šīs ziņas pieejamas trešajām personām. Tas savukārt kalpo tam, lai tiesiskajās attiecībās ar trešajām personām sabiedrības vārdā uzstātos personas, kuras atbilst akcionāru gribai un pārstāv (pastarpināti) to intereses. Tādējādi arī sabiedrības akcionāru interesēs ir atbilstošo ziņu nodošana trešajām personām (caur reģistrēšanu). Tādējādi personai, kurai pieder konkrētās sabiedrības daļas, ir subjektīvās tiesības iesniegt pieteikumu par Uzņēmumu reģistra lēmumiem, kas attiecas uz attiecīgo sabiedrību (tostarp par komercreģistrā izdarītajiem ierakstiem). 2. Tikai persona, kas iesniegusi pieteikumu, var uzturēt strīdu par to, ka tai ir publiskās subjektīvās tiesības tādu iesniegt. Līdzpieteicējiem vai trešajai personai nav subjektīvo publisko tiesību prasīt, lai tiktu atzītas citas personas subjektīvās publiskās tiesības uz attiecīgā pieteikuma pieņemšanu un izskatīšanu pēc būtības. Ja no tiesiskās attiecības izriet šo personu (līdzpieteicēju vai trešās personas) tiesību vai tiesisko interešu aizskārums, tad aizsardzība ir īstenojama caur šo personu, nevis citas personas pieteikumu.

Lejupielādēt

06.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-903/2012

Jautājums par to, vai līgumslēdzējai iestādei jāpiemēro publiskā iepirkuma procedūra pakalpojumu sniedzēja izvēlei, ir pakļaujams tiesas kontrolei, turklāt subjektīvās tiesības iesniegt pieteikumu par iepirkuma procedūras pārkāpumiem ir ne tikai tām personām, kuras pieteikušās konkursā, bet arī tām, kuras bija paredzējušas to darīt. Tomēr personu interese nedrīkst būt pārāk attālināta.

Lejupielādēt

15.10.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-727/2012

Pamudinājuma piešķiršana ir brīvības atņemšanas iestādes administrācijas tiesības, nevis pienākums, un līdz ar to pieteicējam nav subjektīvo tiesību pieprasīt pamudinājuma piešķiršanu. Arī konkrēta pamudinājuma veida izvēle pamudinājuma piešķiršanas gadījumā ir brīvības atņemšanas iestādes administrācijas tiesības, un notiesātajam nav subjektīvo tiesību pamudinājuma piešķiršanas gadījumā izvēlēties konkrētu pamudinājuma veidu, lai gan brīvības atņemšanas iestādes administrācija var ņemt vērā notiesātā viedokli.

Lejupielādēt

22.06.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-630/2012 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)

1. Ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 22.oktobra direktīvas 2008/94/EK un Maksātnespējas likuma mērķi aizsargāt darbiniekus to darba devēja maksātnespējas gadījumā, darbiniekiem piemīt subjektīvās publiskās tiesības saņemt izmaksu no garantiju fonda un tātad arī prasījuma tiesības. Tādēļ nelabvēlīga iestādes lēmuma gadījumā darbiniekiem ir tiesības pašiem bez administratora starpniecības prasīt sev izmaksu no garantiju fonda. 2. Tas vien, ka likumdevējs paredzējis noteiktu kārtību, kādā sākotnēji Maksātnespējas administrācijā iesniedzami darbinieku prasījumi (proti, ka administratoram ir pienākums apkopot, pārbaudīt un iesniegt darbinieku prasījumus un darbiniekiem nav tiesību personīgi vērsties administrācijā), nevar ierobežot darbinieku tiesības vērsties augstākā iestādē un tiesā.

Lejupielādēt

26.10.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-499/2012

1.Valsts ieņēmumu dienesta vienotā datu bāze (reģistrs) domāta aktuālu un faktisku datu reģistrēšanai par kases aparātiem, kases sistēmām, specializētajām ierīcēm vai iekārtām, kuras tiek izmantotas, un to lietotājiem. Lietotājam ir pienākums iesniegt Valsts ieņēmumu dienestā iesniegumu par kases sistēmu izslēgšanu no reģistra 15 dienu laikā kopš kases sistēmas lietošanas izbeigšanas. Ja lietotājs savu pienākumu nav izpildījis, Valsts ieņēmumu dienests pats pēc savas iniciatīvas pieņem attiecīgu lēmumu. Nav nozīmes, kādā veidā Valsts ieņēmumu dienests uzzinājis attiecīgo informāciju. Būtiski, ka dienesta rīcībā nonākusi informācija, saskaņā ar kuru kases sistēmu esībai reģistrā uz attiecīgā lietotāja vārda vairs nav pamata. 2.Kases sistēmu īpašniecei, kas nav to lietotāja un kuras faktiskā valdījumā atrodas kases sistēmas un to dokumentācija, ir subjektīvās tiesības prasīt, lai Valsts ieņēmumu dienests anulē kases sistēmu reģistrāciju uz trešās personas vārda.

Lejupielādēt

10.04.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-486/2012

Subjektīvās publiskās tiesības izpaužas kā privātpersonas tiesības uz publisko tiesību akta vai tiesību normas pamata prasīt no publisko tiesību subjekta noteiktu rīcību vai lēmumu, lai apmierinātu savas individuālās intereses vai tās aizsargātu. Tātad tiesai ir jāpārbauda, vai pastāv tāds publisko tiesību akts vai tiesību norma, kas uzliek pienākumu publisko tiesību subjektam noteiktu pienākumu, bet privātpersonai tiesības sasniegt savas intereses un vai tiesību akts (norma) kalpo šīs privātpersonas individuālo interešu apmierināšanai vai aizsardzībai.

Lejupielādēt

07.12.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-454/2012

1.No likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 11.panta ceturtās daļas neizriet sabiedrisko pakalpojumu lietotāja tiesības prasīt tarifu pārskatīšanu. Arī likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 20.pantā nav paredzētas sabiedrisko pakalpojumu lietotāja tiesības ierosināt tarifu pārskatīšanu vai prasīt šādu rīcību no regulatora. Šī tiesību norma, atšķirībā no vispārējā gadījuma, kad sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs nāk ar ierosinājumu par tarifu apstiprināšanu, paredz regulatora tiesības pēc savas iniciatīvas ierosināt sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam pārskatīt tarifus. 2.Sabiedrisko pakalpojumu lietotājiem ir tiesības Iesniegumu likuma kārtībā vērsties Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā ar iesniegumu, norādot uz iespējamiem apstākļiem, kas liecina par tarifus ietekmējošo faktoru maiņu, un saņemt atbildi no iestādes. Taču tiesības vērsties ar iesniegumu iestādē nenozīmē tiesības sagaidīt no iestādes tieši tādu atbildi vai rīcību, kādu vēlas sabiedrisko pakalpojumu lietotājiem, proti, lai Komisija ierosinātu tarifu pārskatīšanu. Tādējādi Sabiedrisko pakalpojumu lietotājiem nav subjektīvo tiesību iesniegt pieteikumu par sabiedrisko pakalpojumu tarifu pārskatīšanu.

Lejupielādēt

28.04.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-424/2012

1. Ar vides aizsardzību saistītos jautājumos pašvaldība nav pielīdzināta sabiedrībai, bet uzskatāma par „valsti”, kurai iepretim sabiedrībai ir noteiktas tiesības vides jomā. Respektīvi, pašvaldība vispārīgā gadījumā ir viena no valsts pārvaldes institūcijām, kurai ar vides jautājumiem saistītu lēmumu pieņemšanā ir pienākums ievērot sabiedrības intereses. 2. Piesārņojošas darbības atļaujas izsniegšanas procesā divi publisko tiesību subjekti – valsts un pašvaldība – izvērtē atļaujas izsniegšanas iespējamību, taču noteicošais viedoklis valsts pārvaldes ietvaros ir valsts tiešās pārvaldes iestādei, kas lemj par atļaujas izsniegšanu. Tā ir interešu saskaņošana valsts pārvaldes iekšienē, kurā pašvaldība nevis atrodas salīdzināmā situācijā ar privātpersonu iepretim valstij (kas ļautu pārsūdzēt valsts iestādes lēmumu administratīvajā tiesā), bet kā publisko tiesību subjekts dod savu ieguldījumu tiesiska administratīvā akta izdošanā. 3. Orhūsas konvencijas tiesības, kuras tā piešķir sabiedrībai, īstenot var tikai pati pilsoniskā sabiedrība, proti, ja reiz kāda privātpersona, tostarp nevalstiskā organizācija, uzskatītu, ka piesārņojošās darbības atļauja ir izsniegta, neievērojot sabiedrības tiesības iesaistīties šā lēmuma apsvēršanā un pieņemšanā, tad tai ir visas iespējas šo lēmumu apstrīdēt un pārsūdzēt tiesā. Orhūsas konvencijas jēga ir tieši piešķirt tiesības sabiedrībai tajā jomā, kurā tā darbojas patstāvīgi, caur individuālām personām vai nevalstiskām organizācijām, nevis caur kopīgu jeb publisku interešu īstenošanas formu – valsti, arī pašvaldību. 4. Valstij ir visai plaša rīcības brīvība, kā nacionālajā tiesību sistēmā ieviest Orhūsas konvencijas prasības, jo īpaši konvencijas 9.pantu par tiesībām vērsties tiesā. Līdz ar to nav izslēgts, ka valsts noteiktos gadījumos arī pašvaldību varētu pielīdzināt privātpersonai un šādas tiesības vērsties tiesā piešķirt. Taču Latvijas tiesiskais regulējums to tieši neparedz, un arī no tiesību sistēmas (administratīvā procesa tiesā būtības) tādi secinājumi neizriet.

Lejupielādēt

17.12.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-369/2012

Konkurences likums aizsargā privātpersonas no aizliegtas vienošanās, dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas un nelikumīgas tirgus koncentrācijas. Taču Konkurences likums nepiešķir personai tiesības prasīt lietas ierosināšanu par Konkurences padomes administratīvajā aktā noteikta pienākuma pārkāpumu. Tādējādi privātpersonai nav subjektīvo tiesību prasīt Konkurences padomei ierosināt lietu par tās lēmumā noteikto tiesisko pienākumu izpildes kontroles turpināšanu.

Lejupielādēt

27.03.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-173/2012

1.Likumdevējs tiesībpolitiski izlēmis nenoteikt personai tiesības vērsties tiesā ar sūdzību pret iestādi saistībā ar to, ka tā nepilda pašas izdotu administratīvo aktu. Līdz ar to nav konstatējama likuma plānam pretēja nepilnība, kuru varētu novērst tiesību tālākveidošanas ceļā (Senāta judikatūra). 2.Juridiskās obstrukcijas aizlieguma principa precīzas izpratnes nolūkā nošķirami gadījumi, kad likumdevējs nav paredzējis kādas dzīves situācijas noregulējumu, lai arī šādam regulējumam, ņemot vērā likuma plānu, vajadzētu būt, no gadījumiem, kad likumdevējs apzināti izšķīries kādu jautājumu noregulēt citādākā veidā, nekā tas, personas ieskatā, būtu bijis jānoregulē, lai tā efektīvi varētu aizsargāt vai īstenot savas tiesības un tiesiskās intereses. Otrajā gadījumā nevar runāt par to, ka tiesai būtu kompetence koriģēt likumdevēja gribas aktu atbilstoši tam, kā, personas vai tiesas ieskatā, konkrētā situācija būtu noregulējama efektīvāk. Pretējā gadījumā tiktu pārkāpts valsts varas dalīšanas princips (Administratīvā procesa likuma 15.panta divpadsmitā daļa; vispārējie tiesību principi – juridiskās obstrukcijas aizlieguma princips un valsts varas dalīšanas princips).

Lejupielādēt

07.10.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-957/2011

1. Attiecībā uz ceļu satiksmi publisko tiesību jomā tiek veikti īpašie satiksmes drošības pienākumi, piemēram, satiksmes regulēšana ar luksoforiem un ceļa zīmēm. Šajos gadījumos valsts izmanto valsts varu, lai piespiedu (obligātā) kārtā nodrošinātu vienveidīgu ceļu satiksmes dalībnieku rīcību noteiktās situācijās. 2. Vispārējie satiksmes drošības pienākumi, kuri ietver ceļu tīrīšanu, kopšanu un citus ceļa apsaimniekošanas pasākumus, proti, kuru veikšanai netiek izmantota valsts vara un kuru veikšanas pienākums vienādi attiecas uz jebkuru ceļa īpašnieku vai valdītāju, tiek veikti privāto tiesību jomā, tādējādi zaudējumi, kas nodarīti neatbilstoša ceļa stāvokļa dēļ, piedzenami civilprocesuālā kārtībā, jo tie nodarīti ar civiltiesisku deliktu.

Lejupielādēt

28.06.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-177/2011

1. Tiesiskā noteiktība liedz pārskatīt zemes statusu, ja pašvaldības īpašuma tiesības uz zemesgabalu ir nostiprinātas zemesgrāmatā. Pašvaldība līdz ar īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā ir atzīstama par zemes īpašnieci, un šādas tiesības apšaubīt var tikai persona, kurai pašai ir subjektīvās tiesības uz zemesgabalu, kas ļautu tai vērsties pret pašvaldību civilprocesuālā kārtībā ar īpašuma prasību. 2. Personai nav subjektīvo tiesību prasīt pastāvīgā lietošanā arī tos zemesgabalus, kuri nav reģistrēti zemesgrāmatā. Ja attiecībā uz zemesgabalu ir pieņemts citastarp pašvaldības iekšējs lēmums, vairs nevar uzskatīt, ka zeme joprojām ir brīva un valstij piekrītoša. Pat ja pieņem, ka pašvaldība pieņēmusi nepamatotu lēmumu, tiesiskā noteiktība liedz šo lēmumu pārskatīt. Jautājumā par komplicēto un ilglaicīgo valsts zemes reformu un sabiedrības leģitīmo interesi tās pabeigšanā priekšroka dodama tiesiskajai stabilitātei un esošās situācijas nepārskatīšanai iepretim fiziskās personas vispārīgām tiesībām iegūt zemesgabalus pastāvīgā lietošanā (personai nav citu subjektīvu tiesību prasīt zemesgabalus). Šāda nosliekšanās par labu tiesiskajai stabilitātei pamatojama arī ar to, ka citām personām attiecīga informācija par zemesgabaliem nav bijusi publiski pieejama.

Lejupielādēt

08.02.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-157/2011 (Skatīt JUDIKATŪRAS MAIŅU NOLĒMUMĀ SKA-1372/2018)

1. Lai personai būtu subjektīvās tiesības pārsūdzēt citiem tirgus dalībniekiem dotu apvienošanās atļauju, apvienošanās ir jāskar šo personu tieši un individuāli. Pie tam svarīgi, vai lēmums skar personu individuāli. Ja lēmums neskar personu individuāli, tad zūd nepieciešamība noskaidrot, vai tas personu skar tieši. Citas personas, kas nav lēmuma adresātes, ir individuāli un tieši skartas tad, ja lēmums tās skar personisko iezīmju vai īpašu apstākļu dēļ, kas tās izceļ no pārējo personu loka, un tās līdz ar to līdzīgā veidā tiek individualizētas tāpat kā adresāti. Vienkārša līdzdalība apvienošanās izmeklēšanas procesā nav uzskatāma par pietiekamu. Būtībā pat nav izšķiroši, vai persona ir bijusi vai nav bijusi pieaicināta apvienošanās izmeklēšanas procesā iestādē, jo tas pats par sevi vēl neprezumē tai individuālu tiesību aizskārumu. Vienlaikus, aktīva līdzdalība administratīvajā procesā ir faktors, kas tiek ņemts vērā konkurences jautājumos, lai kopā ar citiem īpašiem apstākļiem pamatotu prasības pieļaujamību. 2. Līdzdalība pamatkapitālā apvienošanā iesaistītajā sabiedrībā vēl nenozīmē individuālu aizskārumu. Ja apvienošanās lēmums ir ticis pieņemts, neievērojot mazākumdalībnieku intereses, pastāv citi tiesiski mehānismi, kā aizsargāt savas kā mazākumdalībnieka ekonomiskās intereses.

Lejupielādēt

18.02.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-24/2011

1. Publisko iepirkumu likums ir papildināts ar 80.panta trešo daļu, kurā norādīts, ka Iepirkumu uzraudzības birojs ir funkcionāli augstākā iestāde attiecībā uz iesniegumu par iepirkuma procedūras pārkāpumiem izskatīšanu. Lai arī birojs ir iekļauts valsts pārvaldē un atrodas Finanšu ministrijas padotībā, Publisko iepirkumu likuma 80.panta trešā daļa nodrošina biroja neatkarību no augstāku valsts pārvaldes iestāžu norādījumiem un rīkojumiem iesniegumu izskatīšanā par iepirkuma procedūras pārkāpumiem. Publisko iepirkumu likumā saglabājusies un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likumā iekļauta norma, kurā noteikts, ka sūdzību izskatīšanas komisijas sēdes dalībnieki komisijas lēmumu var pārsūdzēt tiesā, norāda, ka likumdevējs nav piešķīris īpašu vērību tam, ka ar jēdzienu „dalībnieki” likumdevējs vēlētos aptvert arī pasūtītāju, jo citādi veidotos tieša pretruna ar jaunāku likuma normu. 2. Privāto tiesību juridiskā persona – komersants kā pasūtītājs ar likumu ir funkcionāli pakļauts Iepirkumu uzraudzības birojam publisko iepirkumu uzraudzības jomā. Īpašās pakļautības attiecības tikai valsts līgumu piešķiršanas jomā noteiktas, lai būtiski palielinātos caurskatāmības un nediskriminēšanas garantijas publisko institūciju, publisko institūciju uzņēmumu un tādu privāto tiesību juridisko personu darbībā, kuras sniedz sabiedrisku pakalpojumu, pamatojoties uz īpašām vai izņēmuma tiesībām, ko piešķīrusi kompetenta iestāde uz tādu normatīvo vai administratīvo aktu pamata, kuru normas ierobežo darbību veikšanu iepriekš minētajās jomās, dodot tikai vienam subjektam vai dažiem subjektiem tiesības veikt darbības kādā no šīm jomām, un kas ievērojami ietekmē citu subjektu iespējas darboties šajās jomās.

Lejupielādēt

17.12.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1032/2010

1. Tiesību normas, kuras piešķir valsts pārvaldei tiesības iejaukties privātpersonas tiesībās (tiesiskajā stāvoklī), piešķir arī subjektīvās publiskās tiesības privātpersonai prasīt valsts rīcības pārbaudi tiesā, tādēļ nelabvēlīga administratīvā akta adresāts ir vienmēr tiesīgs iesniegt pieteikumu par šāda administratīvā akta atcelšanu. 2. Gadījumā, kad pieteicējs vēršas pret tādu administratīvo aktu, kas ir labvēlīgs tā adresātiem, bet pieteicējam ir nelabvēlīgs (apgrūtinošs), ir noteicoši, vai tiesību norma, uz kuras pamata izdots administratīvais akts vai tāds būtu jāizdod, aizsargā arī pieteicēja tiesisko stāvokli. Faktiska pieteicēja aizskaršana nav pietiekama, lai pieņemtu subjektīvo publisko tiesību esību. 3. Subjektīvās tiesības uz labvēlīga administratīvā akta izdošanu ne vienmēr ir formulētas kā prasījuma tiesību normas. Tas, vai norma piešķir subjektīvās tiesības prasīt labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tā kalpojot individuālai tiesību aizsardzībai, noskaidrojams normas interpretācijas ceļā. 4. Saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 9.panta septīto daļu tikai pretendentiem ir tiesības apstrīdēt lēmumu, ar kuru izvēlēts kandidāts ierēdņa amatam. Citu personu tiesisko stāvokli šī tiesību norma neaizsargā, tādēļ tām nav tiesību prasīt pārbaudīt lēmuma tiesiskumu.

Lejupielādēt

30.12.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-641/2010

1.Lai arī Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likums un likums „Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās” nenoteic konkrētu termiņu, kādā valstij piekrītošais zemesgabals ierakstāms zemesgrāmatā, iestādei, saņemot no privātpersonas atsavināšanas ierosinājumu un visus nepieciešamos dokumentus, ir jāveic likumā noteiktās darbības zemesgabala īpašuma tiesību sakārtošanai, lai bez nepamatotas kavēšanās varētu izlemt jautājumu par zemesgabala atsavināšanu vai šāda ierosinājuma noraidīšanu. 2.Ja iestāde kavējas ar galīgā lēmuma pieņemšanu, savlaicīgi neveic likumā noteiktās darbības, privātpersona ir tiesīga vērsties tiesā ar prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Tiesai šādā gadījumā ir jāpārbauda, vai pastāv pamatoti šķēršļi ierosinājuma savlaicīgai izlemšanai, vai iespējams jau lemt par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Lejupielādēt

12.10.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-589/2010

1. Viens no tiesas neatkarības nodrošināšanas veidiem ir caurspīdīga tiesnešu atlases kārtība un karjeras virzība, kas ir balstīta uz objektīviem kritērijiem, gan lemjot par tiesneša iecelšanu vai apstiprināšanu amatā, gan lemjot par viņa atcelšanu. 2. Lēmumam par tiesneša atcelšanu ir jābūt pakļautam izskatīšanai neatkarīgā procesā. Personas tiesības uz neatkarīgu šā jautājuma izvērtēšanu nedrīkst ietekmēt apstāklis, ka tiesnesis statusu zaudē uz likuma, nevis īpaša lēmuma pamata. 3. Administratīvais akts, kurš liedz tālāku virzību personas iecelšanai, atkārtotai iecelšanai vai apstiprināšanai tiesneša amatā, ir tieslietu ministra lēmums par tiesneša nevirzīšanu. Tā tiesiskums ir pārbaudāms administratīvajā tiesā neatkarīgā un objektīvā procesā, kas nodrošina iespēju izvairīties no tiesneša statusa zaudēšanas politisku iemeslu dēļ un ir viena no garantijām tiesu varas neatkarības nodrošināšanai.

Lejupielādēt

24.03.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-293/2010

1.Tas vien, ka līgums noslēgts, piemērojot publiskā iepirkuma procedūru, automātiski nenozīmē, ka noslēgtais līgums ir privāttiesību līgums. Jāņem vērā, ka arī publisko tiesību līguma noslēgšanā var tikt izmantota publiskā iepirkuma procedūra. Nošķirot publisko tiesību līgumu no privāto tiesību līguma, izšķirošais ir līguma priekšmets, kam jābūt publisko tiesību jomā, līguma kopējais raksturs un tajā ietvertie svarīgākie punkti 2.Nodarbinātības valsts aģentūra veic valsts pārvaldes funkcijas bezdarba samazināšanas un bezdarbnieku, darba meklētāju un bezdarba riskam pakļauto personu atbalsta jomā. Šo funkciju veikšanā aģentūra var iesaistīt arī privātpersonas. Uzticot privātpersonām bezdarbnieku profesionālās apmācības, pārkvalifikācijas vai kvalifikācijas paaugstināšanas organizēšanu, Nodarbinātības valsts aģentūra pilnvaro tās veikt valsts pārvaldes uzdevumus. Pilnvarošana notiek, noslēdzot līgumu, kas pilnībā atbilst līdzdarbības līguma – tātad publisko tiesību līguma – pazīmēm. 3.Lai konstatētu personas tiesības iesniegt pieteikumu tiesā, nepieciešams pārliecināties par šādiem priekšnoteikumiem: 1) personas subjektīvo publisko tiesību pastāvēšanu; 2) personas subjektīvo publisko tiesību esošu vai iespējamu aizskārumu; 3) tiešu cēloņsakarību starp valsts rīcību un personas subjektīvo publisko tiesību esošu vai iespējamu aizskārumu. 4.Saskaņā ar publisko iepirkumu regulējošajām tiesību normām publiskā iepirkuma procedūras un rezultāta pārskatīšanas mehānismiem ir jābūt pieejamiem personai, kurai ir subjektīva interese konkrētajā iepirkuma procedūrā. Personas subjektīvās intereses kritēriji uzskaitīti Publisko iepirkumu likumā, kā arī izriet no Eiropas Savienības tiesību normām. No tām izriet, ka subjektīva interese iepirkuma procedūrā ir ikvienai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt konkrēta līguma slēgšanas tiesības un kurai ar varbūtējo pārkāpumu ir vai var tikt nodarīts kaitējums. Tādējādi, lai atzītu personas tiesības sūdzēties par publiskā iepirkuma procedūru un rezultātiem, ir pietiekami konstatēt, ka personai ir faktiska vai iespējama interese iepirkumā. 5.Atkarībā no iepirkuma procedūras stadijas (līdz iepirkuma līguma noslēgšanai vai pēc tā noslēgšanas), ieinteresētajai personai pieejamas atšķirīgas pārskatīšanas procedūras. Ja iepirkuma procedūra nav pabeigta (iepirkuma līgums vēl nav noslēgts), ieinteresētā persona ar attiecīgu iesniegumu likumā noteiktajā termiņā vēršas Iepirkumu uzraudzības birojā, kura izveidotas iesniegumu komisijas kompetencē ir atļaut vai aizliegt pasūtītājam slēgt attiecīgo iepirkuma līgumu. Šis lēmums attiecīgi pārsūdzams tiesā. Savukārt pēc tam, kad pasūtītājs noslēdzis iepirkuma līgumu ar citu pretendentu, ieinteresētā persona (pretendents) var vērsties tiesā, lai pārbaudītu iepirkuma procedūras rezultāta – pasūtītāja lēmuma par līguma noslēgšanu – tiesiskumu. 6.Ja persona vēlas iniciēt iepirkuma procedūras rezultāta pārskatīšanu, nepieciešams konstatēt, ka šai personai ir faktiska (nevis tikai iespējama) interese konkrētajā publiskajā iepirkumā. 7.Apstāklis, ka persona, kas piedalījusies iepirkuma procedūrā, nav lēmuma, ar kuru tiesības noslēgt iepirkuma līgumu piešķirtas citiem pretendentiem, adresāte, nenozīmē, ka attiecīgā persona šo lēmumu nevar apstrīdēt vai pārsūdzēt tiesā. Šāda lēmuma adresāts ir persona, ar kuru nolemts slēgt līgumu, bet šāds lēmums var skart arī citas personas, kuras pretendējušas uz līguma slēgšanu iepirkuma procedūrā. Personai, kas piedalījusies iepirkuma procedūrā, ir tiesības prasīt, lai iepirkuma procedūra atbilstu normatīvo aktu prasībām, pasūtītājs pret visām iepirkumā ieinteresētajām personām izturētos vienlīdzīgi, kā arī lai tiktu veicināta brīva konkurence, nepiešķirot kādai no personām nepamatotas priekšrocības. 8. Direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes. Dalībvalstīm ir uzlikts pienākums noteiktā termiņā ieviest direktīvas. Pirms nav pagājis termiņš direktīvas ieviešanai, direktīvas tiesiskais regulējums nav saistošs, tomēr direktīvas var kalpot kā interpretācijas līdzeklis gan Eiropas Savienības tiesā, gan arī nacionālajās tiesās. 9. Pēc ieviešanas termiņa beigām, ja dalībvalsts attiecīgo direktīvu nav pārņēmusi nacionālajās tiesībās, dalībvalsts varas iestādēm un arī nacionālajām tiesām ir pienākums direktīvu piemērot tieši. Proti, konkrētos apstākļos direktīvai valsts iekšienē var būt arī tieša iedarbība. Minētais attiecināms uz vertikālajām attiecībām, proti, attiecībām starp privātpersonu un valsti, kur privātpersona uzstājas kā prasītājs. Ar nepārņemtas direktīvas normām ir pamatojamas privātpersonas tiesības, ne pienākumi. 10. Direktīvas tiešas piemērošanas priekšnoteikums ir tas, ka attiecīgā direktīva nav ieviesta laikus vai arī tas izdarīts saturiski neatbilstīgi, un pašas direktīvas noteikumi ir saturiski obligāti un pietiekami precīzi.

Lejupielādēt

28.10.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-5-7/1-2010

1. Tā kā Saeimas vēlēšanu likums kā vecākā speciālā tiesību norma sašaurina to personu loku, kuras ir tiesīgas apstrīdēt un pārsūdzēt vēlēšanu iecirkņu komisiju lēmumus par balsu skaitīšanas protokolu rezultātu apstiprināšanu, šādas tiesības paredzot tikai deputātu kandidātu saraksta iesniedzējam, piemērojama ir jaunākā vispārējā tiesību norma – Republikas pilsētu un novadu vēlēšanu komisiju un vēlēšanu iecirkņu komisiju likums –, kas minētās tiesības paredz arī pieteiktajiem deputātu kandidātiem. 2. Tā kā lietas ārpustiesas izskatīšanas kārtība ietver arī apstrīdēšanas termiņa ievērošanu, to nokavējot, netiek ievērota lietas ārpustiesas izskatīšanas kārtība.

Lejupielādēt

18.12.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-949/2009

Valsts pārvaldei nav tiesību iejaukties būvniecības dalībnieku savstarpējās civiltiesiskās attiecībās. Būvprojekta autora un citu būvniecības dalībnieku savstarpējās attiecības nosaka savstarpēji noslēgtie līgumi. Būvniecības dalībnieku savstarpējās domstarpības tiek risinātas vispārējā civiltiesiskajā kārtībā, nevis administratīvajā tiesā.

Lejupielādēt

23.11.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-834/2009

1. Jautājums par konsorcija dalībnieku tiesībām katram atsevišķi vai tikai visiem kopā apstrīdēt iepirkuma procedūras rezultātus ir atstāts dalībvalstu kompetencē. 2. Publisko iepirkumu likuma 83.panta pirmās daļas jēdzienā "persona" iekļautas kā atsevišķas privātpersonas, tā arī personu apvienības ar vai bez juridiskas personas tiesībām. Ja tā ir personu apvienība bez juridiskas personas tiesībām, tās rīcības spēja noteicama pēc Civillikuma noteikumiem par sabiedrības līgumu. Atsevišķs personu apvienības biedrs personu apvienības vārdā var rīkoties un iesniegt pieteikumu tikai tad, ja ir attiecīga vienošanās par sabiedrības lietu vešanu vai pārstāvību.

Lejupielādēt

16.01.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-144/2007

1. Lai varētu vērsties tiesā ar pieteikumu, jābūt aizskartām personas subjektīvajām tiesībām vai tiesiskajām interesēm vai arī likumā jābūt īpaši paredzētam gadījumam, kad tiesā var vērsties, lai aizsargātu citu personu vai sabiedrības intereses. Lai noskaidrotu, vai personai ir tiesības kaut ko prasīt, tas ir, subjektīvās tiesības, jānoskaidro, vai šādas tiesības izriet no kādas tiesību normas. Lai noteiktu, vai ir aizskartas tiesiskās intereses, ir jānoskaidro piemērojamās normas mērķis, proti, jānoskaidro, vai tiesību norma izdota ar mērķi attiecīgajā tiesiskajā situācijā aizsargāt noteiktas personas individuālo interesi. 2. Subjektīvās tiesības prasīt iecelšanu par aizbildni ir nepilngadīgā tuvākajiem radiniekiem (vai mirušu vecāku izraudzītai personai). Ja bāriņtiesa (pagasttiesa) ir iecēlusi citu personu, iepriekš minētajām personām ir tiesības vērsties tiesā un pārsūdzēt attiecīgo lēmumu. Tiesību normas neizceļ citas personu kategorijas, no kurām būtu izraugāms aizbildnis, līdz ar to citām personām nav šādu subjektīvo tiesību. 3. Tiesību normas, kas regulē aizbildņa iecelšanu, pamatā ir izdotas ar mērķi aizsargāt nepilngadīgā, kurš palicis bez vecāku aizgādības, intereses, kā arī šā nepilngadīgā tuvāko radinieku intereses nodrošināt bērna intereses. Šo tiesību normu mērķis nav aizsargāt citu personu interesi būt par aizbildni un izrietoši – šo citu personu interesi, lai par aizbildni nebūtu citas personas. 4. Priekšnoteikums, lai ārvalstnieks varētu adoptēt konkrētu bērnu, ir, ka bāriņtiesa ar savu lēmumu atzinusi par iespējamu konkrēto bērnu nodot adopcijai uz ārvalstīm. Proti, tiesību normas ārvalstu adoptētāju tiesības izvēlēties adoptējamos bērnus aprobežo ar bērniem, kuri ir nodoti adopcijai uz ārvalstīm, bet neparedz ārvalstnieku tiesības prasīt šādu nodošanu. Līdz ar to ārvalstniekiem nav tiesību prasīt, lai bāriņtiesa pieņemtu lēmumu nodot konkrētu bērnu ārvalstu adopcijai. 5. Ierobežojums vērsties tiesā ar populārsūdzībām nav uzskatāms par tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu.

Lejupielādēt

24.10.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-569/2006

1. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.10panta piektajā daļā paredzētā pārkāpuma (transportlīdzekļa novietošana neatļautā vietā) subjekts ir transportlīdzekļa vadītājs – fiziska persona. 2. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 279.pants noteic pārsūdzības tiesības administratīvā pārkāpuma lietā personai, kas ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu, proti, adresātam, un personai, kurai ar administratīvo pārkāpumu nodarīts kaitējums. Ievērojot minēto, secināms, ka Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss expressis verbis neparedz tiesības citām personām pārsūdzēt lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā. 3. Ja no Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa nosacījumiem personai neizriet tiesības pārsūdzēt lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, izvērtējams, vai šādas tiesības personai neizriet no Administratīvā procesa likuma regulējuma, jo Administratīvā procesa likuma normas noteic plašāku personu loku, kuras var būt administratīvā procesa dalībnieki tiesā. 4. Ceļu satiksmes likuma nosacījumi paredz, ka naudas soda nenomaksāšanas gadījumā tas piedzenams no transportlīdzekļa īpašnieka. No minētās tiesību normas izriet, ka transportlīdzekļa vadītāja pienākums maksāt naudas sodu rodas tikai transportlīdzekļa vadītāja bezdarbības rezultātā – naudas soda nesamaksāšanas gadījumā un naudas soda samaksas juridiskais pamatojums transportlīdzekļa īpašniekam ir Ceļu satiksmes likuma nosacījums, nevis Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normas un lēmums administratīvā pārkāpuma lietā. Tādējādi transportlīdzekļa īpašnieka tiesības vai tiesiskās intereses ar lēmumu, kas pieņemts par transportlīdzekļa vadītāja administratīvo sodīšanu, netiek skartas. Līdz ar to apstāklis, ka transportlīdzekļa īpašniekam ir pienākums samaksāt vadītāja nesamaksāto naudas sodu par transportlīdzekļa novietošanu neatļautā vietā, nerada tiesības transportlīdzekļa īpašniekam pārsūdzēt lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā. 5. Transportlīdzekļa īpašnieks administratīvo pārkāpumu lietā par stāvēšanas noteikumu pārkāpumu ir tiesīgs pārsūdzēt lēmumu par nesamaksātā naudas soda piedziņu no transportlīdzekļa īpašnieka. Minētais pamatojams ar to, ka gadījumā, ja transportlīdzekļa īpašnieks nav tā pati persona, kas attiecīgajā brīdī bijusi transportlīdzekļa vadītājs, tad paziņojums par nesamaksāto naudas sodu, kas pēc būtības ir lēmuma par administratīvo pārkāpumu izpildes procesā pieņemts dokuments, tiešā veidā rada tiesiskas sekas trešajai personai – transportlīdzekļa īpašniekam. Šādā gadījumā paziņojums par nesamaksāto naudas sodu attiecībā pret transportlīdzekļa vadītāju ir uzskatāms par administratīvo aktu un līdz ar to transportlīdzekļa īpašnieks to var pārsūdzēt tiesā. 6. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 285.panta pirmo daļu tiesas nolēmumu, ar kuru lieta netiek izspriesta pēc būtības, pieņem lēmuma veidā. Minētā tiesību norma noteic lēmuma kā procesuālā dokumenta būtību. Proti, frāze ar kuru lieta netiek izspriesta pēc būtības raksturo, ka ar minēto dokumentu netiek izlemts jautājums par pieteikuma priekšmetu, bet gan risināts kāds lietas sakarā pastāvošs procesuālas dabas jautājums. Lēmuma kā procesuālā dokumenta būtība nav atkarīga no lēmuma pieņemšanas brīža, proti, tā, vai lēmums tiek pieņemts pirms lietas ierosināšanas, lietas izskatīšanas gaitā vai tas tiek pieņemts pēc lietas izskatīšanas pabeigšanas. 7. Lemjot par pieteicēja subjektīvajām tiesībām iesniegt pieteikumu, tiesai nav jāvērtē pieteikumā norādīto lūgumu pamatotība un nav jālemj par pašu pieteikumu pēc būtības, piemēram, par pieteikumā norādītā lēmuma atcelšanu, bet gan jāvērtē iesniegtā pieteikuma izskatīšanas pieļaujamība. 8. Iestādes veiktā tiesību normu interpretācija un secinājumi par personas subjektīvajām tiesībām pārsūdzēt tās lēmumus nav saistoši tiesai.

Lejupielādēt

08.08.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-402/2006

Likums „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” paredz īrnieku tiesības privatizēt vienīgi tos dzīvokļus, kas atrodas mājās, kuras pieder valstij vai pašvaldībai. Arī no kādām citām tiesību normām neizriet personas tiesības prasīt dzīvokļa, kas atrodas privātpersonai piederošā mājā, privatizāciju. Tam, ka dzīvojamā māja kādreiz ir bijusi vai, iespējams, atkal nonāks valsts vai pašvaldības īpašumā, nav tiesiskas nozīmes. Likumā nav paredzēta īrnieka iespēja rezervēt tiesības uz dzīvokļa privatizāciju gadījumam, ja mainās dzīvojamās mājas īpašnieks.

Lejupielādēt

08.08.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-393/2006

1. Tiesnešu disciplināro atbildību regulējošajos normatīvajos aktos nav paredzētas privātpersonas tiesības pārsūdzēt šo personu, kas ir tiesīgas ierosināt disciplinārlietu pret tiesnesi, atteikumu ierosināt disciplinārlietu. Tādējādi atteikums ierosināt disciplinārlietu pret konkrētu tiesnesi nevar skart privātpersonas tiesības vai tiesiskās intereses. Proti, personas vēlme, lai tiesnese tiktu disciplināri sodīta, nav atzīstama par tiesisku interesi un tā nevar tikt aizstāvēta tiesā. 2. Lai tiesa administratīvā procesa kārtībā varētu izskatīt lietu, ir nepieciešams konstatēt, kādā tieši veidā ar konkrētās iestādes darbību (vai bezdarbību) konkrētajā gadījumā ir noticis individuāli noteiktas personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārums. Turklāt, šim aizskārumam jābūt izdarītam valsts pārvaldes jomā. Tiesas rīcība, pievienojot lietas materiāliem kādus dokumentus, kā arī nodrošinot procesa dalībniekam iespēju iepazīties ar lietas materiāliem, tiek veikta, īstenojot tiesu varu, tātad – ne valsts pārvaldes jomā.

Lejupielādēt

23.05.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-306/2006

1. Administratīvā procesa likuma 31.panta trešajā daļā minētie atsevišķie gadījumi, kad publisko tiesību subjekts var būt pieteicējs, ir izņēmuma gadījumi un kā tādi nav raksturīgi administratīvajam procesam. Kā viens no šiem gadījumiem noteikts, ka publisko tiesību juridiskā persona var būt pieteicējs tad, ja tas paredzēts ārējā normatīvajā aktā. Minētais nenozīmē, ka jebkurā gadījumā, kad gramatiski no kāda ārējā normatīvā akta izriet publisko tiesību juridiskās personas tiesība pārsūdzēt administratīvo aktu, šāda tiesība konkrētai publiskajai personai tiešām piemīt. 2. Lai izvērtētu, vai publisko tiesību juridiskajai personai ir tiesības vērsties ar pieteikumu tiesā, nepieciešams analizēt konkrētās tiesiskās attiecības pēc būtības. 3. Iepirkums valsts vai pašvaldību vajadzībām ir process, kādā iestādes tiek nodrošinātas ar to funkciju izpildei nepieciešamajiem materiāltehniskajiem resursiem. Tādējādi iestādes darbības, kas saistītas ar publiskā iepirkuma plānošanu, izsludināšanu, iepirkuma procedūras noteikumu izstrādi, pretendentu piedāvājumu saņemšanu un vērtēšanu, labākā piedāvājuma izvēlēšanos un pasūtījuma piešķiršanas lēmuma paziņošanu, tiek īstenotas publisko tiesību jomā. 4. Iepirkumu uzraudzības birojs pārrauga, kā valsts vai pašvaldību iestādes, veicot publisko iepirkumu, ievēro normatīvo aktu prasības. Tādējādi Iepirkumu uzraudzības birojs publisko iepirkumu jomā attiecībā uz citām valsts iestādēm ir funkcionāli augstāka iestāde. 5. Pasūtītājs, iepirkuma procedūras rezultātā pieņemot lēmumu, un Iepirkumu uzraudzības birojs, izskatot apstrīdēšanas iesniegumu par attiecīgo pasūtītāja lēmumu, darbojas viena administratīvā procesa ietvaros, un tiem nav atšķirīgas intereses. Līdz ar to pasūtītājam nav tiesību pārsūdzēt Iepirkumu uzraudzības biroja iepirkumu uzraudzības jomā pieņemtos lēmumus un rīcību.

Lejupielādēt

08.06.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-299/2006

1. Saskaņā ar Civillikuma 222.pantu bez vecāku aizgādības palikušam bērnam ieceļams aizbildnis. Aizbildnības institūta jēga ir ietverta šā likuma 252.pantā, proti, aizbildņi atvieto saviem aizbilstamajiem vecākus. Vecāki vai attiecīgajos gadījumos likumīgie aizbildņi ir galvenās personas, kas atbildīgas par bērna audzināšanu un attīstību. Nodrošināt, lai vislabāk tiktu aizsargātas bērna intereses, ir svarīgākais viņu rūpju objekts. 2. Aizbildnības attiecības ir publiski tiesiskas attiecības, kas tiek nodibinātas starp pašvaldību un aizbildni, bāriņtiesai izraugoties personu, kurai uzticēt veikt sabiedrisku pienākumu - atvietot bez vecāku aprūpes palikuša bērna vecākus. Aizbildnim šis sabiedriskais pienākums jāveic bērna vislabākajās interesēs. Brīdī, kad vecākiem tiek atjaunotas aprūpes tiesības, aizbildnis formāli izbeidz pildīt šo pienākumu un publiski tiesiskās attiecības tiek izbeigtas. 3. Bijušajam aizbildnim ir atzīstamas tiesības iebilst pret bāriņtiesas (pagasttiesas) lēmumu par aprūpes tiesību atjaunošanu, ja tas uzskata, ka lēmums nav pieņemts bērna vislabākajās interesēs, proti – ja pieteikums ir vērsts uz bērna interešu aizstāvību. Ja bijušajam aizbildnim šādas tiesības neatzītu, rastos situācija, ka šāda lēmuma nekavējoša pārsūdzība un kontrole vispār nav iespējama, jo ne vecāki, kuriem atjaunotas aprūpes tiesības, ne arī bāriņtiesa (pagasttiesa), kura lēmumu ir pieņēmusi, šo lēmumu tiesā nepārsūdzētu. Tomēr bērnam kā fiziski un intelektuāli vēl nenobriedušai personai vajadzīga speciāla aizsardzība un gādība, tai skaitā pienācīga tiesiskā aizsardzība.

Lejupielādēt

25.04.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-259/2006

1. Uzņēmumu reģistra lēmums izdarīt ierakstu par sanācijas plāna pieņemšanu un zvērināta revidenta iecelšanu attiecas uz konkrēto maksātnespējīgo personu un tās kreditoriem. 2. Sanācijas plāns kā hipotētisku pasākumu kopums pats par sevi nevar radīt kādām citām trešajām personām to tiesību aizskārumu pat tad, ja šajā plānā ir minētas plānotas darbības ar šīs personas īpašumu. Līdz ar to arī lēmums par sanācijas plāna piereģistrēšanu nevar skart šādu personu tiesības vai tiesiskās intereses. Par trešo personu administratīvajā procesā var būt privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts var ierobežot. Tādējādi personai, kuras īpašums ir minēts sanācijas plānā, nav subjektīvās tiesības pārsūdzēt lēmumus par sanācijas plāna pieņemšanas iereģistrēšanu. Minētais attiecas arī uz zvērināta revidenta iecelšanu. 3. Tiesai parasti jāvērtē iestādes procesa pēdējā (apstrīdēšanas) stadijā pieņemtais lēmums. Minētais izriet no Administratīvā procesa likuma 76.panta trešās daļas, kas noteic, ka administratīvā akta apstrīdēšana ir sākotnējās administratīvās lietas turpinājums un 81.panta piektās daļas, kas noteic, ka apstrīdētais administratīvais akts iegūst savu galīgo noformējumu tādā veidā, kādā tas noformēts lēmumā par apstrīdēto administratīvo aktu. 4. Gadījumā, ja iestādes procesa pēdējā stadijā pieņemtais lēmums neietver visu tiesisko attiecību analīzi, bet tikai daļu, tiesai jāvērtē arī sākotnējos lēmumos ietvertais pamatojums. Minētais pamatojams ar to, ka visās administratīvā procesa iestāde stadijās pieņemto lēmumu kopums uzskatāms par vienu administratīvo aktu, par noteicošo uzskatot pēdējā institūcijā pieņemto formulējumu.

Lejupielādēt

14.03.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-196/2006

1. Sabiedriskās organizācijas, kas nav iesniegusi Uzņēmumu reģistrā pieteikumu par pārreģistrāciju biedrību un nodibinājumu reģistrā līdz 2005.gada 31.decembrim, darbība ir uzskatāma par izbeigtu ar 2006.gada 1.janvāri. Ja sabiedriskā organizācija nav iesniegusi minēto pieteikumu Uzņēmumu reģistrā noteiktajā termiņā un pēc 2005.gada 31.decembra kā Administratīvā procesa likuma 29.panta tiesību subjekts ir iesniegusi blakus sūdzību par apelācijas instances tiesas lēmumu, tad nevar uzskatīt, ka šādai sabiedriskajai organizācijai uz blakus sūdzības iesniegšanas brīdi piemitusi Administratīvā procesa likuma 29.panta tiesību subjektam nepieciešamā tiesībspēja un rīcībspēja. Tādēļ, pastāvot šādiem apstākļiem, sabiedriskajai organizācijai nav tiesību iesniegt blakus sūdzību par apelācijas instances tiesas lēmumu. 2. Administratīvā procesa likuma 29.pantā paredzētais privātpersonas tiesību aizstāvis ir nozīmīgs tiesību institūts, kas vērsts uz kvalitatīvas palīdzības sniegšanu kādai privātpersonai vai to grupai konkrētās publiski tiesiskās attiecībās. Turklāt šādam aizstāvim konkrētajās tiesiskajās attiecībās ir aktīva loma, jo administratīvais process iestādē vai tiesā tiek aizsākts tieši uz šā subjekta iesnieguma vai pieteikuma pamata un turpmāk tas ir attiecīgā procesa dalībnieks ar visām procesa dalībniekam piemītošajām tiesībām, kas paredzētas Administratīvā procesa likumā. Tādēļ šādai personai, kura plāno uzstāties tiesvedībā kā 29.panta tiesību subjekts, izvirzāmas stingras prasības attiecībā uz tās tiesībspēju un rīcībspēju. 3. Tā kā Administratīvā procesa likums neregulē nepamatoti ierosinātas apelācijas tiesvedības izbeigšanu, attiecībā uz iepriekš minēto gadījumu ir pieņemams pēc analoģijas piemērot Administratīvā procesa likuma 282.panta 2.punktu un izbeigt apelācijas tiesvedību, pamatojot, ka blakus sūdzību iesniegusi persona, kurai nebija tādu tiesību. 4. Slēdzot īres līgumus un nosakot īres maksu atbilstoši likuma „Par pašvaldībām” 14.panta pirmās daļas 2.punktam, pašvaldība rīkojas privāto tiesību jomā. Šajā gadījumā īres maksas vienpusēja noteikšana no pašvaldības puses nemaina starp īrnieku un izīrētāju esošo tiesisko attiecību privāttiesisko raksturu. Īres maksa ir tikai viena no īres līguma būtiskajām sastāvdaļām, un uz to attiecināmie izņēmuma noteikumi neietekmē īres līguma būtību – īres tiesisko attiecību pastāvēšana ir atkarīga tikai no īrnieka un izīrētāja abpusēji izteiktas gribas. 5. Tā kā attiecībā uz dzīvojamo māju apsaimniekošanu piemērojamas privāttiesiskās attiecības reglamentējošās tiesību normas, pašvaldība, nosakot dzīvojamās mājas apsaimniekošanas maksas tarifus, rīkojas privāto tiesību jomā.

Lejupielādēt

21.02.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-144/2006

1. Administratīvā procesa likuma 31.panta otrā daļa noteic, ka pieteikumu, izņemot likumā noteiktos gadījumus, var iesniegt privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses ir vai var tikt aizskartas. No minētās tiesību normas izriet priekšnoteikums, kam jāpastāv, lai personai būtu tiesības vērsties tiesā, pārsūdzot administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Proti, pēc vispārējiem noteikumiem tiesā var vērties persona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses ir vai var tikt aizskartas. Vienlaikus minētā norma paredz izņēmumu no šī vispārējā principa, nosakot, ka tiesā var vērsties arī persona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses nav aizskartas, tomēr tikai tad, ja tas ir atrunāts normatīvajā aktā. Tādējādi, lai konstatētu, vai personai, kura vēršas ar pieteikumu tiesā, ir atzīstams pieteicēja statuss, nepieciešams izvērtēt, vai ar pārsūdzēto lēmumu (rīcību) ir vai var tikt aizskartas pieteicējiem ar tiesību normu piešķirtās tiesības vai tiesiskās intereses vai arī likumā ir noteiktas tiesības pārsūdzēt attiecīgu lēmumu, arī neesot personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumam. 2. No Adresācijas noteikumu 3.3., 3.4. un 3.5.apakšpunktos ietvertajām tiesību normām, kas paredz adresācijas objektus, izriet, ka lēmums par adreses maiņu (piešķiršanu) tieši attiecas uz personu, kuras īpašumam adrese tiek piešķirta. Līdz ar to lēmums par adreses maiņu (piešķiršanu) neietekmē un nevar ietekmēt citu personu, kas nav adresācijas objekta īpašnieki, tiesības un tiesiskās intereses, turklāt nepastāv cēloņsakarība starp iespējamām izmaiņām pieteicēju tiesiskajā stāvoklī un pārsūdzēto lēmumu. 3. Adresācijas noteikumu 2.punkts noteic, ka adrese ir hierarhiski sakārtotu nosaukumu un numuru – adreses elementu – kopa, kas nodrošina adresācijas objekta atrašanās vietas noteikšanu valstī un ko reģistrē Valsts adrešu reģistrā. No minētajām tiesību normām izriet, ka adreses piešķiršanas mērķis ir adresācijas objekta uzskaites nodrošināšana un atrašanās vietas noteikšana. Līdz ar to nav pamatota apgalvojumam, ka adreses piešķiršana namīpašumam var radīt namīpašniekiem citas tiesības, kā piemēram, tiesības pretendēt uz pieteicējiem piederošu zemi.

Lejupielādēt

17.08.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-394/2005

1. Ekonomikas pamatlikumi pirmām kārtām vērsti uz konkurences attīstīšanu un tādēļ vēlme būt aizsargātam pret nevēlamu konkurenci principā netiek uzskatīta par tiesisku interesi un tādējādi to nevar aizstāvēt tiesā. 2. Tas vien, ka pie līdzīgiem pieteikumiem vienā gadījumā ir pieņemts pieteikums, bet otrā gadījumā atteikts pieņemt pieteikumu, vēl nenozīmē, ka notikusi nepamatota prakses maiņa. Ja, izskatot lietu, tiesa konstatēs, ka pieteikumu iesniegusi persona, kurai nav tiesību iesniegt pieteikumu, tai atbilstoši Administratīvā procesa likuma 282.panta 2.punktam ir jāizbeidz tiesvedība lietā.

Lejupielādēt

17.08.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-372/2005

Prokuratūras darbības var tikt veiktas valsts pārvaldes jomā un prokurora iesniegums var būt administratīvais akts, ja tas konkrētajā gadījumā satur visas Administratīvā procesa likuma 1.panta trešajā daļā noteiktās administratīvā akta pazīmes.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

Personas subjektīvās tiesības