BĒRNU TIESĪBAS / VECĀKU TIESĪBAS

09.09.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-933/2022

Katrā bērnu tiesību lietā ir jādomā, kā ilgtermiņā nodrošināt bērna tiesību efektīvu ievērošanu un aizsardzību. Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta 2.1daļas 1. un 10.punktam, nosakot bērna labākās intereses, nepieciešams tiekties uz bērna situācijas ilgtspējīgu risinājumu, atbilstoši situācijai ņemot vērā, cik lielā mērā veicamie pasākumi nodrošina bērnam emocionāli tuvas, pastāvīgas, ģimeniskas attiecības, kā arī aizsardzību no vardarbības, apdraudējuma, antisociālas uzvedības. Tas nozīmē meklēt arī ilgtermiņa risinājumu bērna tiesību ievērošanai uz saskarsmi jeb ģimenes saišu uzturēšanu ar vecāku, ar kuru bērns kopā nedzīvo, kā arī to, ka bērnam ir jābūt pasargātam no vardarbības. Vardarbība (arī fiziska) var pastāvēt arī latentā veidā, kad ir ļoti grūti atklāt notikušā apstākļus un pierādīt vardarbības faktu. Tomēr, ja lietā tiek norādīts uz iespējamu vardarbību, bāriņtiesai šie apstākļi ir ļoti rūpīgi jānoskaidro. Bērna sevišķā aizbildņa uzdevums nav noskaidrot bērna vecāka kā viena no procesa dalībniekiem viedokli, bet gan noskaidrot apstākļus no bērna tiesību aizsardzības viedokļa, noskaidrot bērna viedokli lietā un sniegt to tiesai. Apstāklis, ka bērns ir ar īpašām vajadzībām un verbāli gandrīz nekomunicē, nav iemesls, lai sevišķais aizbildnis nevarētu pilnvērtīgi noskaidrot apstākļus no bērna vislabāko interešu ievērošanas viedokļa. Šādā situācijā sevišķais aizbildnis var, piemēram, sadarbojoties ar speciālistiem, noskaidrot apstākļus saistībā ar bērna saskarsmi ar vecāku, ar kuru kopā bērns nedzīvo, un iespējamo vardarbību pret bērnu ģimenē. Ņemot vērā katras lietas specifiskos apstākļus, visām lietā iesaistītajām institūcijām, īpaši bāriņtiesai un bērna sevišķajam aizbildnim, ar vislielāko rūpību ir jāpārbauda lietas apstākļi un jāaizsargā bērna tiesības.

Lejupielādēt

27.05.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-727/2022

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojuma par bērnu piešķiršanas mērķis, kas minēts likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 13.panta 32daļā, ir nodrošināt, ka vecāka (ģimenes) rīcībā paliek vairāk naudas līdzekļu, ko izmantot bērna uzturēšanai un bērna vajadzību apmierināšanai. Līdz ar to šā nodokļa atvieglojuma patiesais saņēmējs ir bērns, nevis vecāks, kuram tiek piešķirts šis atvieglojums, tāpēc šā atvieglojuma rezultātā iegūtie naudas līdzekļi ir novirzāmi bērna vajadzībām, nevis vecāka materiālā stāvokļa uzlabošanai. Tādēļ, lemjot par nodokļa atvieglojuma piešķiršanu, ir jārīkojas bērna vislabākajās interesēs un jānoskaidro, kurš no vecākiem nodokļa atvieglojuma rezultātā iegūtos līdzekļus visefektīvāk izmantos bērna vajadzību nodrošināšanai. Ja vecāki kopīgi īsteno bērna aizgādību un nevar vienoties, kuram no viņiem ir piešķirams nodokļa atvieglojums par apgādībā esošu bērnu, šo strīdu izšķir bāriņtiesa. Normatīvajos aktos nav paredzēti konkrēti kritēriji, pēc kādiem bāriņtiesa nosaka, kuram no vecākiem ir piešķirams nodokļa atvieglojums par bērnu. Tādējādi, lai varētu tikt sasniegts iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojuma par apgādībā esošu bērnu mērķis, ikviens gadījums, kad vecāki kopīgi īsteno bērna aizgādību un nevar vienoties par nodokļa atvieglojuma piešķiršanu, ir vērtējams individuāli.

Lejupielādēt

17.01.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-343/2022

1. Bērna vārds un uzvārds ir bērna privātās un ģimenes dzīves sastāvdaļa. Tas ir gan personas identifikācijas veids, gan norāda uz saikni ar konkrētu ģimeni. Tāpēc bērna vārdu un uzvārdu patvaļīgi nevar grozīt ne bērna vecāki, ne valsts institūcijas. Likums paredz, ka arī pēc bērna reģistrācijas var mainīt bērna uzvārdu, ja vecāki par to vienojas. Otra vecāka piekrišana ir nepieciešama, lai šis bērna privātās un ģimenes dzīves jautājums tiktu izspriests starp abiem vecākiem. Otra vecāka piekrišana ir jāsaņem arī tad, ja vienam vecākam ir nodibināta atsevišķa aizgādība, jo bērna uzvārda noteikšana ir jautājums, kas tiek risināts bērna izcelšanās noteikšanas ietvaros, nevis kā vecāku aizgādības jautājums. Vecāku domstarpību gadījumā jautājumu par bērna uzvārda maiņu izlemj bāriņtiesa. 2. Tiesai, pārbaudot bāriņtiesas lēmuma tiesiskumu, ar kuru izšķirts jautājums par bērna uzvārdu, apstākļi jāvērtē plašā kontekstā – cik ciešas attiecības bērnam ir izveidojušās ar ģimeni, kurā bērns dzīvo, vai bērns sevi identificē ar šo ģimeni, kāda ir bērna psiholoģiskā piesaiste konkrētajai ģimenei un citi tamlīdzīgi apstākļi. Tāpat tiesai, lai izsvērtu bērna saikni ar otru vecāku, ir jāvērtē apstākļi, kas par to liecina: kādas ir bērna attiecības ar otru vecāku, kā tās veidojušās ilgtermiņā, cik ilgi bērns pirms tam ir dzīvojis kopā ar otru vecāku, kāda ir bērna emocionālā piesaiste vecākam. Izvērtējuma procesā jālīdzsvaro bērna intereses gan no esošās bērna ģimenes dzīves, gan no bērna ģimenes dzīves viedokļa ar bioloģisko tēvu. Apstāklis, ka bērns turpina izmantot kopīgo uzvārdu, ir ārējā pazīme vecāka un bērna turpinātām attiecībām. Šādā gadījumā bērna uzvārda maiņa, īpaši, ja vecākam radušās problēmas saskarsmes tiesību īstenošanā, var vēl vairāk vājināt vecāka un bērna ģimenes saites. Šī iejaukšanās ģimenes dzīvē var tikt attaisnota, ja uzvārda maiņa atbilst bērna labklājībai un labākajām interesēm. 3. Lietās, kurās ir iesaistīts bērns, tāpat kā jebkurā administratīvajā lietā ir jānodrošina objektīvās izmeklēšanas princips un efektīva procesa vadība. Tomēr tiesai lietas apstākļi pilnvērtīgi jānoskaidro, vienlaikus nekaitējot bērna vislabākajām interesēm. To, vai bērna viedoklis tiesai ir jānoskaidro tieši, izlemj tiesa, ievērojot katras konkrētās lietas apstākļus, arī bērna vecumu, brieduma pakāpi un vai tieša uzklausīšana nekaitēs bērnam.

Lejupielādēt

2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-[B]/2022

1. Ja lietā ir jānoskaidro vecāka spējas saskarsmē ar bērnu (lai secinātu, vai bērns var nakšņot pie sava vecāka), kā liecinieki var tikt pieaicinātas personas, kas var liecināt par vecāka spējām saskarsmē ar bērnu. Ja bērna vecāks ir persona ar īpašām vajadzībām un ģimenes ikdienas jautājumu kārtošanai viņam ir piesaistīts asistents, tad šāds asistents arī var tikt aicināts uz tiesu kā liecinieks. Proti, ja vecākam – personai ar īpašām vajadzībām – ir asistents vai cits ģimenes loceklis, kas var piedalīties bērna aprūpē un saskarsmē, tad tiesai tas jāņem vērā, lemjot par saskarsmes īstenošanas kārtību. 2.1. Saskarsmes tiesību īstenošanai jābūt vērstai uz bērna situācijas ilgtspējīgu risinājumu, proti, cik lielā mērā veicamie pasākumi nodrošina bērnam emocionāli tuvas, pastāvīgas, ģimeniskas attiecības ar viņa vecākiem. Vienlaikus jāņem arī vērā, cik lielā mērā veicamie pasākumi nodrošina drošu vidi, kurā bērnam augt un attīstīties, būt pasargātam no apdraudējuma. Līdz ar to, lemjot par to, vai bērnam ir atļaujams noteiktā laikā nakšņot pie sava vecāka, ir jāatrod līdzsvars starp bērna un vecāka ģimenes saišu uzturēšanu un bērna drošības aizsardzību. Bērna interesēs ir gan uzturēt saikni ar savu ģimeni, gan vienlaikus tikt pasargātam no tādas rīcības, kas kaitē bērna interesēm. 2.2. Bāriņtiesai ar iesaistītajiem speciālistiem jāmeklē risinājumi, kā saskarsmi saprātīgi nodrošināt, lai pakāpeniski veicinātu bērna piesaisti vecākam, nevis pretēji – to mazinātu. 3. Bāriņtiesai ir jāveicina bērna un vecāka saskarsmes kvalitatīva atjaunošana. Bāriņtiesa nevar palikt pasīvs situācijas novērotājs, īpaši apstākļos, ja bērna vecāks ir norādījis bāriņtiesai uz bērna audžuvecāka veicinātām problēmām. Negatīva komunikācija audžuvecāka, bērna vecāka starpā nenoliedzami atstāj iespaidu uz to, kā notiek bērna un vecāka saskarsme, kā tā attīstās ilgtermiņā. Tāpēc, ja bāriņtiesas rīcībā nonāk šādas ziņas un tā jautājumu nerisina, bāriņtiesa nenodrošina bērna tiesību efektīvu aizsardzību. 4. Lietās, kurās skartas bērna tiesības un intereses, bērna viedoklis ņemams vērā atbilstoši bērna vecumam, briedumam un spējai viedokli formulēt. Lai varētu objektīvi secināt, vai bērna viedoklis lietā ir ņemams vērā, ir jāvērtē, vai bērna viedoklis nav ietekmēts. Maza bērna viedokli pamatā formē tās ģimenes uzskati, kurā bērns dzīvo. Ja starp ģimeni, kurā bērns dzīvo, un viņa bioloģisko vecāku pastāv nesaskaņas, tiesai šādā situācijā ir jāvērtē, cik objektīvs ir bērna viedoklis.

Lejupielādēt

29.12.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1209/2021

1. Saskarsmes tiesības ir bērna un vecāka ģimenes dzīves būtiska sastāvdaļa. Bērna saskarsme ar vecāku ir būtiska vecāka un bērna ģimenes saišu uzturēšanā. 2. Vecākam, kuram ar tiesas nolēmumu ir noteikta konkrēta saskarsmes tiesību ar bērnu izmantošanas kārtība, šīs tiesības pienākas, un vecākam, ar kuru bērns ikdienā dzīvo kopā, ir jānodrošina, ka bērns ar otru vecāku (ar kuru kopā ikdienā nedzīvo) var šīs saskarsmes tiesības īstenot. Ja vecāks, kuram noteikts pienākums šo saskarsmi nodrošināt, tiesas nolēmumu nepilda, otrs vecāks var vērst bāriņtiesas uzmanību uz šādu problēmu un lūgt lemt par Civillikuma 203.panta trešās daļas piemērošanu. 3. Ja tiesas nolēmums, kaut arī nepilnīgi, tomēr tiek pildīts, un lai arī saskarsme nav tik veiksmīga, cik varētu būt, tas tomēr nav pamats aizgādības tiesību pārtraukšanai vecākam. Šajā gadījumā, lai uzlabotu saskarsmi, liela loma ir bāriņtiesai, kurai ir jāpalīdz ģimenei šī situācija risināt, sniedzot psihologa vai citu speciālistu palīdzību. Vecāki var izmantot arī mediācijas procesu, kas ģimenes lietās ir viens no efektīvākajiem strīda risināšanas līdzekļiem ārpus tiesas. 2. Civillikuma 203.panta trešās daļas mērķis nav ikreiz, kad vecāks, kuram ar tiesas nolēmumu ir uzlikts pienākums bērna tiesību nodrošināšanā un viņš šo pienākumu nepilda, pārtraukt vecākam aizgādības tiesības. Tiesas nolēmuma piespiedu izpildei pamatā ir paredzēts tiesas nolēmuma piespiedu mehānisms, ar tiesu izpildītāja palīdzību panākot tiesas nolēmuma izpildi. Civillikuma 203.panta trešās daļas regulējums ir vērsts uz to, lai radītu papildu mehānismu gadījumā, kad otrs vecāks citus tiesiskos mehānismus klaji ignorē: ilgstoši ļaunprātīgi netiek pildīts tiesas nolēmums, vecāks veic faktiskas, tiesiskas darbības, lai bērnu no otra vecāka izolētu, slēpj, aizved uz citu valsti u.tml.

Lejupielādēt

01.07.2021. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-1056/2021

Bērna dzīvošana kopā ar vienu no vecākiem ir pietiekami nopietns arguments, lai bāriņtiesa nolemtu, ka bērna labākajās interesēs ir veidot kopīgas identitātes sajūtu ar to vecāku, ar kuru viņš ikdienā dzīvo kopā. Proti, tas var būt pamats bērna uzvārda un tautības maiņai. Taču tas nekādā veidā nevar pēc būtības traucēt bērna saskarsmei un attiecību veidošanu ar otru vecāku. Tas, ka bērnam būs viena vecāka uzvārds vai tautība, nepiešķirs, no vienas puses, tam vecākam juridiskas priekšrocības aizgādības īstenošanā, un, no otras puses, nemazinās otra vecāka tiesības viņa bērna saskarsmē vai aizgādībā.

Lejupielādēt

29.10.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-797/2021

Bērna vecāks, ārvalstnieks, kā bērna likumiskais pārstāvis neatkarīgi no ceļošanas plāniem var vērsties Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē un lūgt izgatavot bērnam pasi. Šādam vecākam bērna personu apliecinoša dokumenta saņemšanai ir izvirzīts papildu kritērijs, kāds nav Latvijas pilsonim, proti, viņam kopā ar iesniegumu par bērna dokumenta izgatavošanu ir jāiesniedz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē arī otra vecāka (Latvijas pilsoņa) notariāli apliecināta pilnvara dokumentu iesniegšanai vai personu apliecinoša dokumenta saņemšanai. Ja otrs vecāks nedod piekrišanu pases izgatavošanai un nav devis notariāli apliecinātu pilnvaru dokumentu iesniegšanai un pases saņemšanai, tad šis no bērna kopīgas aizgādības tiesību īstenošanas izrietošais jautājums, ir risināms bāriņtiesā kā vecāku domstarpību izšķiršana par to, kā īstenojamas bērna aizgādības tiesības.

Lejupielādēt

15.04.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-773/2021

Ar likumu ir noteikta bāriņtiesas automātiska klātbūtne bērna un vecāka saskarsmes tiesību īstenošanas procesā gadījumos, kad nav iespējams noteikt saskarsmes personu. Proti, bāriņtiesai atšķirībā no citām fiziskajām vai juridiskajām personām, kurām vispārējās jurisdikcijas tiesa var uzlikt pienākumu veikt saskarsmes personas pienākumus, pienākums nodrošināt bērna un vecāka saskarsmes tiesību īstenošanu izriet no likuma un ir jāpilda, jo tiesību normas paredz bāriņtiesas pienākumu iesaistīties bērna un vecāka saskarsmes tiesību īstenošanā, lai nodrošinātu šā procesa norisi atbilstoši bērna tiesībām un interesēm. Bāriņtiesa saskarsmes tiesību īstenošanas procesā pilda tiesību normās noteiktos pienākumus publiskās funkcijas – prioritāri aizsargāt bērna tiesības un intereses – nodrošināšanā. Šīs rīcības rezultātā var rasties bērna tiesību un interešu aizskārums. Tādējādi ir runa par bāriņtiesas faktisko rīcību, kuras tiesiskums ir pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

05.10.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1471/2020

1. Vispusīga un pilnīga lietas apstākļu noskaidrošana lietās, kas saistītas ar bērnu tiesību ievērošanu, ir ļoti nozīmīga, tā kā šajās lietās tiek lemts par mazaizsargātu personu tiesībām un tiesiskajām interesēm, kā arī šajās lietās faktiskie apstākļi parasti ir dinamiski no personu savstarpējo attiecību viedokļa. Tāpēc tiesai, izvērtējot aktuālo situāciju lietā, ir „jātur roka uz pulsa” lietas apstākļu noskaidrošanā. Tiesai procesuālo lēmumu pieņemšanā par tiesvedības gaitas organizēšanu lietās saistībā ar pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošanu jāņem vērā, ka pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošana ir izskatāmais jautājums gan administratīvajā tiesā tiesvedībā par bāriņtiesas lēmuma, ar kuru pārtrauktas aizgādības tiesības, atcelšanu, gan bāriņtiesā notiekošajā procesā uz vecāku pieteikuma pamata par aizgādības tiesību atjaunošanu. 2. Vērtējot pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošanu, būtiski ir vērtēt ne tikai personu vārdiski vai rakstiski izteiktos apsvērumus lietā, bet arī vērtēt personu faktisko/reālo rīcību. Līdz ar to šādās lietās būtiska nozīme ir arī tam, kā personas faktiski rīkojas, nevis tikai tam, kādu viedokli un attieksmi par lietu personas pauž.

Lejupielādēt

05.10.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1471/2020

1. Lietās, kur nepilngadīgai personai jāatgriežas ģimenē, kurā pret nepilngadīgo personu konstatēta vecāku vardarbība, un šīs rīcības rezultātā konstatēts arī iespaids uz bērna psihoemocionālo stāvokli, aizgādības tiesību atjaunošana vecākiem, kas secīgi ietver arī bērna atgriešanos ģimenē jāvērtē arī no tā, kādu iespaidu tas objektīvi atstās uz bērna psihoemocionālo stāvokli jeb bērna veselību. Proti, jaunieša psihoemocionālā stāvokļa dinamika lietā, kurā ir konstatēta vardarbība pret jaunieti, ir ļoti nozīmīgs faktors, kas jāņem vērā, vērtējot, vai saskarsme ar vecākiem un secīgi arī aizgādības tiesību atjaunošana, kas noved pie tā, ka vecāki var īstenot savas aizgādības tiesības (arī noteikt jaunieša dzīvesvietu), neveicina jaunieša psihoemocionālā stāvokļa objektīvu pasliktināšanos, tostarp iepriekš piedzīvoto notikumu iespējamu atkārtošanos. 2. Lietā par aizgādības tiesību jautājumiem jaunieša viedoklis ir noteicošais. Tiesai ir jāpamato, kāpēc jaunieša viedoklis, kuram būtu jābūt noteicošam, par tādu netiek uzskatīts. Ja tiesa uzskata, ka jaunieša viedoklis ir ticis ietekmēts vai sniegts nepatiess viedoklis, tad tiesai tas ir jākonstatē ar konkrētiem pierādījumiem lietā un savs viedoklis jāargumentē.

Lejupielādēt

17.09.2020. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-1345/2020

Lietās, kas saistītas ar bērnu tiesību ievērošanu, strīdi pamatā būtu atrisināmi ārpus tiesas, bērna vecākiem savstarpēji komunicējot tikai ar vienu mērķi – nodrošināt bērna vislabāko interešu ievērošanu. Konstruktīva un objektīva komunikācija dod ilgtermiņa rezultātu – bērna pilnvērtīgu attīstību, tostarp emocionālo stabilitāti. Lai arī tiesas nolēmums formāli noregulē konkrēto tiesisko situāciju, tomēr cilvēciskās attiecības no šādiem tiesas procesiem cieš, it īpaši cieš lietā iesaistītais bērns. Tādējādi vecākiem šādās lietās saprātīgi ir izmantot visus iespējamos ārpustiesas līdzekļus komunikācijas veicināšanai, tostarp mediāciju, kas tieši ģimenes lietās ir viens no efektīvākajiem strīda risināšanas līdzekļiem. Tāpat liela nozīme ir arī bāriņtiesas un sociālo dienestu darbam ar konkrēto ģimeni. Ja ģimene pietiekami saņem konsultācijas par alternatīviem strīda risināšanas veidiem (savstarpējas sarunas, mediācija u.c.), kā arī tiek piedāvāta kvalitatīva palīdzība ģimenei ar psihologu konsultācijām, kas vērstas uz situācijas mierīgu atrisināšanu, tad vēršanās tiesā, visdrīzāk, nebūtu vairs nepieciešama, jo strīds jau būtu atrisināts.

Lejupielādēt

22.10.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1339/2020

No Bāriņtiesu likuma 3.panta otrās daļas izriet, ka starp pašvaldības domi un bāriņtiesas priekšsēdētāju pastāv nevis privāttiesiskas nodarbinātības attiecības (darba tiesiskās attiecības), bet gan publiski tiesiskas nodarbinātības attiecības un tas, ka atsevišķiem šo attiecību aspektiem faktiski piemērojamas darba tiesiskās attiecības reglamentējošo normatīvo aktu normas, nepadara šīs attiecības par privāttiesiskām nodarbinātības attiecībām. To apliecina arī Bāriņtiesu likuma 13.panta septītā daļa un 14.panta otrā daļa, kuras attiecīgi paredz, ka lēmumu par bāriņtiesas priekšsēdētāja atstādināšanu no amata un lēmumu par bāriņtiesas priekšsēdētāja atcelšanu no amata var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Lejupielādēt

27.08.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1314/2020

Gadījumi, kad uzturlīdzekļi no Uzturlīdzekļu garantiju fonda personai ir izmaksāti nepamatoti, ir pietiekami precīzi formulēti Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā, un tie, ir jānošķir no gadījumiem, kad Uzturlīdzekļu garantijas fonds izmaksājis uzturlīdzekļus personai, jo bija spēkā tiesas spriedums par uzturlīdzekļu maksāšanas kārtību, un tieši tas ir bijis pamats uzturlīdzekļu izmaksai no fonda. Ar to, ka bērnu vecāki vēlāk ar izlīgumu savstarpēji atzinuši, ka „spriedums zaudējis izpildāmību” no brīža, kad ir noslēgta vienošanās, šis pamats pats par sevi neatkrīt. Abi bērnu vecāki savas pretenzijas par to, kas kuram pienākas sakarā ar sprieduma spēkā esības laikā faktiski pildīto bērnu uzturēšanas pienākumu, var risināt civiltiesiskā kārtībā. Šādā gadījumā personai savs prasījums par to naudas summu atmaksu, kuras, viņa ieskatā, nepamatoti izmaksātas bērna mātei, un vai nu ir jau piedzītas, vai nākotnē tiks piedzītas no personas, ir vēršams tieši pret personu, kura bijusi šīs naudas summas saņēmēja, t.i., bērnu māti.

Lejupielādēt

26.03.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-857/2020

Faktiski pastāvošas tuvas un ģimeniskas attiecības nevar ierobežot vienīgi formālos priekšnoteikumos par savstarpējas radniecības esību, jo īpaši tad, ja individuāla gadījuma apstākļi liek šādas attiecības aplūkot plašākā tvērumā. Jautājumā par aizbildņa iecelšanu neapšaubāmi likums priekšroku tikt ieceltam par aizbildni dod bērna tuvākajiem radiniekiem. Tomēr gadījumā, kad bērns, palicis bez vecāku un vecvecāku aizgādības, dzīvojis faktiskās ģimeniskās attiecībās ar personu, neesot tiešai radniecībai, būtu atzīstamas personas subjektīvās tiesības prasīt iecelšanu par bērna aizbildni. Bērna tuvākā radinieka interese nodrošināt šā bērna intereses arī ir aizsargājama, vienlaikus paturot prātā bērna interešu prioritāro raksturu.

Lejupielādēt

08.05.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-815/2020

Bāriņtiesas koleģiālais lēmums par pārtraukto aizgādības tiesības neatjaunošanu nozīmē to, ka arī turpmāk vecāka aizgādības tiesības ir pārtrauktas. Bāriņtiesa, ar koleģiālo lēmumu neatjaunojot aizgādības tiesības, nevis atsaka tiesību piešķiršanu, bet turpina ierobežot vecāka tiesības. Tāpēc, tas nav negatīvs administratīvais akts (tiesības atsakošs), bet gan ir nelabvēlīgs (tiesības ierobežojošs) administratīvais akts.

Lejupielādēt

17.02.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-700/2020

1. Bērna un vecāka saskarsmes tiesība jeb personisku attiecību un tiešu kontaktu uzturēšana ir ierobežota ar nosacījumu, ka saskarsmei ir jāatbilst bērna vislabākajām interesēm. Vērtējot saskarsmes tiesību ierobežošanu, atbilstoši samērīguma principam iestādei vienmēr ir jāvērtē, kā ir iespējams konkrēto gadījumu atrisināt bērnam vissaudzējošākā veidā. Tādējādi iestādei vienmēr ir jāveic izsvērums, kāds ierobežojuma veids (pilnīgs vai daļējs) ir vispiemērotākais konkrētam bērnam. 2. Lēmumam par saskarsmes ierobežošanu ir ilgstoša tiesiska iedarbība, tāpēc šāda lēmuma atcelšana iespējama, ja tiesa konstatē, ka vairs nepastāv vai ir mainījušies apstākļi, kas bijuši lēmuma pieņemšanas pamatā. Tāpēc tiesai jāņem vērā arī faktiskie apstākļi, kas radušies pēc pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas. Šāds aktuālās situācijas vērtējums ir arī nepieciešams, lai nodrošinātu efektīvu bērnu tiesību aizsardzību. 3. Bērna, kas ir nobrieduša pusaudža vecumā, viedoklis ir būtisks; lemšana pretēji pusaudža viedoklim jāmotivē. Tomēr vienlaikus ir jāvērtē, vai, neskatoties uz to, ka lietā ir runa par saskarsmi ar pusaudzi, tomēr nepastāv objektīvi apstākļi, kas var kaitēt šā pusaudža tiesībām un interesēm. Tāpat pusaudža viedoklis, kas ir vērā ņemams šīs personas pietiekami nobriedušā vecuma dēļ, tomēr tāpat kā jebkurš bērna viedoklis ir jāvērtē no katra bērna individuālām personības iezīmēm, uztveres īpatnībām un jāvērtē, vai tas nav ietekmēts no citu personu, tostarp vecāka puses.

Lejupielādēt

31.01.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-606/2020

1. Bērna saskarsme ar personām, kas nav bērna vecāki, bet ar kurām bērnam izveidojušās ciešas ģimeniskās attiecības, līdzīgi kā saskarsmē ar vecākiem, ir iespējama tad, ja tā nav pretēja bērna vislabākajām interesēm. 2. Bāriņtiesai ir tiesības un pienākums lemt par bērna, kurš atrodas ārpusģimenes aprūpē, personisku attiecību un tiešu kontaktu uzturēšanas tiesību ierobežošanu ar vecākiem, kā arī vecvecākiem, ja šāda saskarsme kaitē bērna veselībai, attīstībai, drošībai jeb ir pretēja bērna vislabākajām interesēm. 3. Bērna interesēs ir gan uzturēt saskarsmi ar savu ģimeni, gan vienlaikus tikt pasargātam no tādas rīcības, kas kaitē bērna interesēm, tostarp vardarbīgas rīcības, arī ja to veic ģimenes locekļi. Abi šie bērna tiesību aizsardzības apsvērumi ir vienlīdz svarīgi. Tāpēc tie ir jālīdzsvaro, ievērojot katra konkrētā gadījuma faktiskos apstākļus, lai atrastu bērna vislabākajām interesēm atbilstošu situācijas risinājumu. Turklāt primāra ir nevis vecāka vai vecvecāka vēlme satikt bērnu, bet gan bērna tiesību un interešu objektīva ievērošana.

Lejupielādēt

31.01.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-606/2020

Vecvecāka un mazbērna saskarsmi, it īpaši, ja vecvecāks ar mazbērnu ir ilgstoši dzīvojuši kopā, aizsargā tiesības uz ģimenes dzīvi. Vecvecākam liedzot saskarsmi ar mazbērnu laikā, kad viņš atrodas ārpusģimenes aprūpē, tiek aizskartas starp bērnu un vecvecāku izveidojušās ģimeniskās attiecības.

Lejupielādēt

15.06.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-239/2020

1. Līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā, proti, vecākiem ir tiesības un pienākums uzturēt bērnu, t.i., nodrošināt ēdināšanu, apģērbu, mājokli un veselības aprūpi, kā arī bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu. Tādējādi vecāku tiesību un pienākumu apjomā ietilpst arī tiesības noteikt bērna uzturu. Turklāt uzturam jābūt atbilstošam, proti, tādam, kas nodrošina bērna pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. 2. No tiesību viedokļa jautājumu par veģetāru uzturu var apsvērt tiesību uz privāto dzīvi un cilvēka apziņas brīvības kontekstā, tāpēc būtiski ir konkrētās lietas apstākļi, lai identificētu piemērojamo tiesību attiecīgās lietas kontekstā.

Lejupielādēt

15.06.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-239/2020

Būtiskākais noteikums bērna ēdināšanā ir tāds, ka noteiktā laika posmā (dienā) uzņemtajā uzturā ir jāietilpst konkrētam ēdiena enerģijas (kcal) un uzturvielu (olbaltumvielas, tauki, ogļhidrāti) daudzumam, sasniedzot mērķi nodrošināt organisma pilnvērtīgu attīstību (kā fizisku, tā garīgu). No šāda skatupunkta uzlūkojot jautājumu par gaļas vai zivs lietošanu, nevar automātiski iegūt apstiprinošu atbildi par šo produktu lietošanas obligātumu, ja vien netiek pierādīts, ka tikai ar šiem produktiem ir iespējams izpildīt minētos kritērijus – nodrošināt organisma attīstībai nepieciešamo daudzumu enerģijas un uzturvielu. Lai arī 2012.gada 13.marta Ministru kabineta noteikumu Nr.172 „Noteikumi par uztura normām izglītības iestāžu izglītojamiem, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientiem un ārstniecības iestāžu pacientiem” 2.pielikuma 7.1.apakšpunkts tiešā tekstā paredz gaļas un zivs obligātu lietošanu izglītības iestādē, normas tiesiskums apsverams tiesību uz privāto un ģimenes dzīves gaismā, tāpēc bez vērtējuma par veģetāra uztura veidošanu un tā ietekmi uz bērna organismu nav iespējams izdarīt pilnvērtīgu slēdzienu par lēmuma, ar kuru konstatēta gaļas un zivs nelietošana izglītības iestādē, tiesiskumu.

Lejupielādēt

31.01.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-34/2020

Civillikuma 163.panta ceturtās daļas 1.punkts, kas paredz absolūtu aizliegumu kļūt par adoptētāju personai, kas bijusi sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem ar vardarbību vai tās piedraudējumu, neatbilst samērīguma principam. Tāpēc iestādei ir jāveic katra konkrētā gadījuma individuāls izvērtējums. Tiesību normas, tostarp Civillikums un Ministru kabineta 2018.gada 30.oktobra noteikumi Nr. 667 „Adopcijas kārtība” nosaka mehānismu, kā bāriņtiesa var izvērtēt katra konkrētā gadījuma individuālos apstākļus, lai pārliecinātos, vai adoptētāja, kurš iepriekš ir bijis sodīts par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, personība neliecina par vardarbības risku un no tā izrietošu adoptējamā bērna apdraudējumu. Proti, gadījumā, kad potenciāli adoptējamais bērns jau dzīvo potenciālā adoptētāja ģimenē, bāriņtiesa vienlaikus var vērtēt gan potenciālā adoptētāja personību, gan viņa attiecības ar bērnu, citstarp izmantojot arī psihologa un citu speciālistu atzinumus. Saskaņā ar Civillikuma 171.panta pirmo daļu adopciju apstiprina tiesa, kurai arī ir jāpārliecinās par to, ka adopcija atbilst bērna vislabākajām interesēm. Tātad iespēja izvērtēt, vai persona, kura reiz sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, drīkst kļūt par adoptētāju, sasniegtu apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma mērķi – bērnu tiesību aizsardzība – tādā pašā kvalitātē. Tādējādi valsts pienākums aizsargāt ikvienu bērnu no vardarbības tiktu izpildīts arī tad, ja par otra laulātā bērna adoptētāju varētu kļūt tāda persona, kura, lai gan iepriekš bijusi sodīta par apstrīdētajā normā minēto noziedzīgo nodarījumu, ar savu attieksmi, uzvedību un rīcību, citastarp attiecībās ar potenciālo adoptējamo, ir apliecinājusi to, ka nerada risku adoptējamā drošībai.

Lejupielādēt

31.01.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-34/2020

Gan bērna tiesības uz aizsardzību no vardarbības, gan bērna uzaugšana ģimeniskā vidē ir tādi bērna tiesību aizsardzības apsvērumi, kas ir vienlīdz prioritāri un abi atbilst bērna vislabākajām interesēm. Gadījumos, kad starp šiem apsvērumiem pastāv kolīzija, tos nepieciešams savstarpēji līdzsvarot, lai atrastu bērna vislabākajām interesēm atbilstošu situācijas risinājumu.

Lejupielādēt

31.01.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-34/2020

Valstij no Satversmes 110.panta izriet pienākums nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību. Gadījumos, kad starp bērnu un pieaugušo izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, valstij jānodrošina to juridiska aizsardzība tādā veidā, lai, bērnam integrējoties ģimenē, šīs attiecības arī turpmāk varētu attīstīties, vienlaikus ievērojot bērna vislabākās intereses. Valstij ir pienākums nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību, citstarp izveidojot adopcijas tiesisko ietvaru un tādā veidā nosakot ģimenes tiesisko attiecību pamatus. Tādā veidā valsts īpaši palīdz bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kā arī nodrošina juridisko aizsardzību tām ģimenēm, kuru pamatā ir pieaugušā un viņa laulātās personas bērna faktiskas ģimenes attiecības.

Lejupielādēt

15.10.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1531/2019

Lejupielādēt

21.12.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1598/2018

1. No Bāriņtiesu likuma 23.panta izriet, ka vienpersonisks bāriņtiesas amatpersonas lēmums par aizgādības tiesību pārtraukšanu ir pagaidu risinājums, jo nākamo 15 dienu laikā bāriņtiesai ir pienākums objektīvi un pilnīgi noskaidrot apstākļus par turpmāku vecāku iespēju īstenot bērna aprūpi. Vienpersoniskā bāriņtiesas amatpersonas lēmuma mērķis ir noregulēt situāciju tikai līdz lēmumam par aizgādības tiesību atjaunošanu vai neatjaunošanu. 2. Bāriņtiesas vienpersoniskais lēmums un bāriņtiesas koleģiālais lēmums ir divi patstāvīgi administratīvie akti. Vienpersoniskais lēmums zaudē spēku līdz ar koleģiālā lēmuma pieņemšanu. Koleģiālais lēmums neietver vienpersonisko lēmumu, proti, šie lēmumi nav vērtējami kopā. Bāriņtiesa koleģiālā lēmuma pieņemšanā vērtē ne tikai to, vai ir zuduši iemesli aizgādības tiesību pārtraukšanai, bet arī aktuālo situāciju bērna tiesību ievērošanā. Koleģiālajā lēmumā nav liegts konstatēt papildu apstākļus, kāpēc nav atjaunojamas aizgādības tiesības. Attiecīgi arī koleģiālais lēmums var saturēt papildu pamatojumu aizgādības tiesību neatjaunošanai, jo, kamēr pastāv faktiskie apstākļi, kas ir pretēji bērna tiesībām un interesēm, aizgādības tiesību atjaunošanai nav pamata.

Lejupielādēt

21.12.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1598/2018

1. Ar Civillikuma 203.panta trešo daļu ir radīts papildus mehānisms, kā gadījumā, ja ir konstatēta ļaunprātīga vecāka rīcība, nepildot tiesas nolēmumu, kas izriet no bērna aizgādības un saskarsmes tiesībām, nodrošināt bērna tiesību ievērošanu. Civillikuma 203.panta trešās daļas piemērošanai nepieciešami šādi trīs kumulatīvi kritēriji: 1) vecāks tieši ļaunprātīgi (nevis aiz nezināšanas vai maldības) izmanto savas tiesības, nepildot tiesas nolēmumu; 2) šāda vecāka rīcība rada būtisku kaitējumu bērnam; 3) otram vecākam nepastāv šķēršļi īstenot bērna aprūpi. 2. Līdz, ko bāriņtiesai kļūst zināmi apstākļi par vecāka tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, nepildot tiesas nolēmumu, bāriņtiesa bērnu tiesību un interešu aizsardzības nolūkā uzsāk apstākļu noskaidrošanu un izvērtēšanu. Ja, izvērtējot konkrēto gadījumu no bērnu tiesību un interešu ievērošanas viedokļa, tostarp, izpildās priekšnoteikumi lēmuma pieņemšanai, bāriņtiesa pieņem lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam, kurš ļaunprātīgi izmanto savas tiesības. Bāriņtiesa nevērtē šāda lēmuma iespējamo ietekmi uz tiesvedības procesiem un pieņemtajiem nolēmumiem vispārējās jurisdikcijas tiesās. 3. Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3.punktā (vecāka tiesību ļaunprātīga izmantošana) un 5.punktā (emocionālā vardarbība pret bērniem) minētie apstākļi ir patstāvīgi pamati aizgādības tiesību pārtraukšanai. To piemērošanas priekšnoteikums nav būtiska kaitējuma radīšana bērnam. Kā arī tie nav saistāmi ar vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmuma izpildi (Civillikuma 203.panta trešā daļa). 4. Ļaunprātīga savu tiesību izmantošana (Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3.punkts) attiecas uz jebkurām tiesībām, kas pieder vecākam. Proti, tās ir aizgādības tiesības, tostarp arī aprūpes tiesības un saskarsmes tiesības. Saskarsmes tiesību liegšana notiek, ja bērns vispār vienu no vecākiem ilgstoši nesatiek – ne vecāka dzīvesvietā, ne citur. Ja persona, nepildot tiesas nolēmumu, nenodrošina bērna dzīvošanu bērna otra vecāka dzīvesvietā, tai jebkurā gadījumā atbilstoši Civillikuma 181.pantam ir jānodrošina bērnu saskarsme ar otru vecāku, jo saskaņā ar minēto tiesību normu bērnam ir saskarsmes tiesība arī ar to vecāku, pie kura bērns tajā brīdī faktiski nedzīvo. Jo ilgāk bērns atrodas kopā tikai ar vienu vecāku, jo lielāka pieķeršanās bērnam rodas tieši ar šo vecāku, un bērns ir vairāk pakļauts konkrētā vecāka ietekmei, tostarp tas atstāj arī tiešu ietekmi uz bērna viedokli par vecākiem.

Lejupielādēt

21.11.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1588/2018

1. Bāriņtiesu likuma 25.panta ceturtajā daļā minētās audžuģimenes tiesības pārsūdzēt bāriņtiesas lēmumus, kas skar audžuģimenē ievietota bērna tiesības un intereses, ir saistītas ar bērna aprūpes un uzraudzības nodrošināšanu vai citiem ar bērna tiesībām un interesēm saistītiem jautājumiem tieši attiecībā uz bērna uzturēšanos konkrētajā audžuģimenē, tostarp, piemēram, par bērna izņemšanu no audžuģimenes. Nav šaubu, ka audžuģimenei, atsaucoties uz minēto tiesību normu, ir pārsūdzības tiesības šādu bāriņtiesas lēmumu gadījumā. 2. Tas, ka bērns atrodas konkrētā audžuģimenē, nav tiesisks priekšnoteikums bērna nodošanai adopcijā konkrētajai audžuģimenei. Audžuģimene ir bērna pagaidu aprūpes un uzraudzības vieta, līdz bērnam tiek nodrošināta pastāvīga aprūpe, vai nu atgriežot bioloģisko vecāku ģimenē, vai nodibinot aizbildnību bērnam, vai bērnu adoptējot. Tieši no tiesību uz ģimenes dzīvi ierobežojuma audžuģimene var iebilst iestādes lēmumiem bērna adopcijas jautājumos, piemēram, ja iestāde grasās bērnu nodot adopcijai citām personām, pirms tika izvērtēts audžuģimenes, ar kuru bērnam ir bijušas ģimenes attiecības, iesniegums par adopciju.

Lejupielādēt

08.11.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-885/2018

Potenciālajiem adoptētājiem bērns tiek nodots tikai aprūpē un uzraudzībā, un šīm personām likums nepiešķir bērna tiesību un interešu pārstāvības tiesības. Tādējādi potenciālie adoptētāji pirmsadopcijas procesā nav bērna juridiskie pārstāvji, bet ir personas, kuru aprūpē un uzraudzībā bērns tiek nodots uz noteiktu laiku, lai izvērtētu, vai adopcija var notikt. Adoptētāji, kuri pēc adopcijas apstiprināšanas kļūtu par bērna vecākiem, jo adopcija kā juridisks fakts tiesiskā ziņā rada pilnvērtīgas vecāku un bērnu tiesiskās attiecības, pirmsadopcijas procesā ir pakļauti tam tiesiskajam regulējumam, kas attiecas uz bērna vecākiem daļā par bērna aprūpes un uzraudzības īstenošanu. Tā kā pirmsadopcijas laikā bērns faktiski atrodas adoptētāju ģimenē, nav pamata uz adoptētājiem raudzīties atšķirīgi kā uz bērna vecākiem daļā, kas attiecas uz aprūpes un uzraudzības pienākumu nodrošināšanu, kā arī bērna tiesību ievērošanu kopumā.

Lejupielādēt

08.11.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-885/2018

Pirms bērna adopcijas apstiprināšanas, bāriņtiesa veic konkrēto adoptētāju ģimenes izpēti noteiktu termiņu, kas parasti ir seši mēneši, bet var būt arī mazāks laika periods. Tikai pēc ģimenes izpētes, kuras rezultātā tiek secināts, ka adopcija atbilst bērna interesēm, proti, ir konstatējama adoptētāja un adoptējamā bērna savstarpējā piemērotība, kā arī bērnam konkrētajā ģimenē tiek nodrošināta stabila un harmoniska dzīves vide, bāriņtiesa sagatavo atzinumu, ka adopcija ir konkrētā bērna interesēs, un adopcijas process var tikt virzīts tālāk apstiprināšanai tiesā. Tas nozīmē, ka bērna interešu ievērošana adoptētāju ģimenē tādējādi netiek pieņemta kā pastāvoša a priori, bet ir jāpārbauda pirmsadopcijas procesā. Kamēr tiek izvērtēta adoptētāja un adoptējamā bērna savstarpējā piemērotība un tas, vai bērnam adoptētāju ģimenē tiek nodrošināta stabila un harmoniska dzīves vide, bāriņtiesa ir pilnībā atbildīga par adoptējamā bērna tiesību un interešu juridisko pārstāvību, kā arī par to, lai tiktu kontrolēts, kā adoptētāju ģimenē tiek nodrošināta bērna aprūpe un uzraudzība, kā tiek ievērotas bērna tiesības un intereses. Ja pirmsadopcijas laikā bāriņtiesa konstatē vai tai ir pamatotas aizdomas par pret adoptējamo bērnu pieļautu fizisku vai cita veida vardarbību, pirmsadopcijas procesā bāriņtiesa var pieņemt ne tikai koleģiālu lēmumu saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 34.panta pirmās daļas 5.punktu un 57.panta pirmās daļas 3.punktu, bet bāriņtiesas pārstāvim ir tiesības pieņemt arī vienpersonisku lēmumu saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 23.pantu un Bērnu tiesību aizsardzības likuma 27.panta 1.punktu par bērna šķiršanu no konkrētās viņa tiesības un intereses apdraudošās vides.

Lejupielādēt

08.11.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-885/2018

Adopcijas mērķis ir nodrošināt konkrētam bērnam harmonisku dzīves vidi, ģimeniskas attiecības pie personām, kuras spēj bērnam tādu radīt, nevis nodrošināt ģimenei konkrētu bērnu – bērna interešu un tiesību ievērošana prevalē pār personu vēlmi adoptēt bērnu. Adoptējamā bērna aprūpe ir ne tikai bērna nodrošinājums ar materiāli nodrošinātu dzīves vidi, bet adopcijas gadījumā bāriņtiesai ir jākonstatē, ka adoptētāju un adoptējamā bērna starpā ir izveidojušās patiesas vecāku un bērna attiecības un adoptētāji spēj bērnam nodrošināt harmonisku ģimenisku vidi. Harmoniskas dzīves vides radīšana tostarp nozīmē, ka personai, kuras aprūpē un uzraudzībā atrodas bērns, jāspēj arī līdzsvarot ģimenē augošu bērnu intereses, tādējādi nodrošinot bērnu tiesību ievērošanu.

Lejupielādēt

21.02.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-861/2018

Lejupielādēt

16.04.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā SKA-681/2018

Bāriņtiesa ir iestāde, kurai ir uzticēta valsts funkcija ļoti sensitīvā tiesību aizsardzības jomā – bērnu tiesību un interešu aizsardzībā. Bāriņtiesa dabiski ir krīzes situāciju risināšanas iestāde, līdz ar to bāriņtiesai ir jābūt gatavai risināt situācijas arī ilgāk par oficiālo darba laiku, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu izsvērtu un kvalitatīvu lēmumu pieņemšanu atbilstoši tiesību normās noteiktajiem priekšnoteikumiem.

Lejupielādēt

16.04.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā SKA-681/2018

1. Bāriņtiesas amatpersonas vienpersoniskais lēmums ir vērsts uz to, lai nekavējoties novērstu bērna atrašanos veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vai apdraudējumu bērna pilnvērtīgai attīstībai. Tādējādi vienpersoniskais lēmums ir ārkārtas līdzeklis, lai rīkotos situācijās, kad nekāds cits risinājums nav iespējams. Proti, tie ir tādi gadījumi, kad bērna dzīvība vai veselība ir tā apdraudēta, ka nepieciešams tūlītējs bāriņtiesas lēmums, lai bērnu no šiem apstākļiem izolētu. 2. Pirms vienpersoniskā lēmuma pieņemšanas bāriņtiesai atbilstoši Bāriņtiesu likuma 23.panta 2.1 daļai vispirms primāri jāizvērtē iespējas novērst dzīvības un veselības apdraudējumu, bērnam paliekot ģimenē, un, tikai tad, ja to nav iespējams novērst ar līdzekļiem (pagaidu aizsardzība pret vardarbību, bērna nodošana citas personas, ar kuru bērnam ir emocionāla saikne, īslaicīgā aprūpē drošos apstākļos u.tml.), kuri mazāk ierobežo bērna tiesības uzaugt ģimenē, bāriņtiesa lemj par bērna šķiršanu no ģimenes.

Lejupielādēt

29.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1182/2017

1. Gadījumā, kad bāriņtiesai kļūst zināmi apstākļi, kas norāda uz iespējamu vardarbību pret bērniem, konkrētās lietas izskatīšana ir bāriņtiesas kompetencē. Tas nozīmē, ka bāriņtiesai lieta jāņem savā pārziņā un jāveic visas no tiesību normām izrietošās darbības situācijas noskaidrošanai un risināšanai, sākot ar faktisko apstākļu izpēti, piefiksēšanu dokumentārā vai citādā formā, iesaistīto personu viedokļu noskaidrošanu utt. Tāpat tieši bāriņtiesai šādā situācijā jālemj būtiski ar tiesībām uz ģimenes dzīvi saistīti jautājumi, proti, par nepieciešamību šķirt bērnus no ģimenes, nododot citu personu aprūpē, un vecāku aizgādības tiesību iespējamu ierobežošanu. Bāriņtiesa nevar šo jautājumu izlemšanu atstāt citām institūcijām. Otra institūcija, kas ir tiesīga šķirt bērnus no ģimenes un pieņemt lēmumu par bērnu ievietošanu krīzes centrā, ir policija saskaņā ar likuma “Par policiju” 12.1pantu. 2.1. Vispārīgā gadījumā bāriņtiesai pirms bērnu šķiršanas no ģimenes sākotnēji ir jāizvērtē, vai primāri vecāki var novērst bērnu attīstībai nelabvēlīgos apstākļus, un tikai tad, ja vecāki tos nenovērš un bērnu palikšana ģimenē apdraud bērnu dzīvību un veselību, lemt par bērnu šķiršanu no ģimenes un secīgi par vecāku aizgādības tiesībām. 2.2. Ja bāriņtiesa konstatē, ka pastāv apstākļi bērnu šķiršanai no ģimenes un bērniem ir jānodrošina ārpusģimenes aprūpe, tad bērna ievietošana krīzes centrā ir nevis primārais, bet gan galējais līdzeklis. Proti, vispirms bāriņtiesai ir jāizvērtē citi saudzējošāki un ģimeniskai videi atbilstošāki risinājumi, bērnam nodrošinot ārpusģimenes aprūpi – audžuģimenē, pie personām, ar kurām bērnam ir emocionāla saikne, radiniekiem un tml. Tikai tad, ja šāds ārpusģimenes aprūpes veids konkrētajā gadījumā nav iespējams, bērnam nodrošināma aprūpe aprūpes iestādē. Tādā veidā tiek ievērots samērīguma princips.

Lejupielādēt

27.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-639/2017

1. Kopīga aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība. Tomēr viena vecāka atsevišķa aizgādība nenozīmē aizgādības tiesību atņemšanu otram vecākam. Civillikuma 178.panta ceturtajā daļā paredzētā atsevišķas aizgādības nodibināšana jānošķir no Civillikuma 200.pantā paredzētās aizgādības tiesību atņemšanas. Atsevišķa aizgādība nav arī aizgādības tiesību izbeigšanās otram vecākam, tā kā Civillikuma 198.pants izsmeļoši regulē aizgādības izbeigšanās gadījumus, neparedzot aizgādības izbeigšanos, vecākiem vienojoties. 2. Atsevišķa aizgādība parasti tiek noteikta gadījumos, kad vecākiem dažādu apstākļu dēļ ir apgrūtināta kopīgu lēmumu pieņemšana saistībā ar bērnu. Vecāku civiltiesiska vienošanās par atsevišķas aizgādības noteikšanu vienam vecākam neizbeidz un neatņem aizgādības tiesības otram vecākam. Tāpēc atsevišķas aizgādības pastāvēšana nekavē vai neaizliedz otram vecākam īstenot no aizgādības izrietošās tiesības un pienākumus, tā kā bērna interesēs ir saņemt gādību no abiem vecākiem, kuru aizgādībā bērns atrodas. 3. Katram vecākam ir pienākums uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu, arī tad, ja vecāks nedzīvo kopā ar bērnu. Vecāka un bērna saskarsme nozīmē šo attiecību pamatu – saiknes uzturēšana starp šīm personām. Vecāka pienākums izrādīt interesi par bērnu un uzturēt saikni ar bērnu nodrošina bērna pilnvērtīgu attīstību. Tā kā vecāka pienākums bērna aprūpes ietvaros ir arī bērna audzināšana, kas ietvert bērna pilnvērtīgas attīstības nodrošināšanu (Civillikuma 177.panta ceturtā daļa), tad, neizrādot interesi par bērnu un neuzturot saikni ar bērnu, vecāks nenodrošina bērna attīstību, audzināšanu un secīgi aprūpi.

Lejupielādēt

30.12.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1553/2016

1. Sociālās aprūpes nodrošināšana ir pašvaldības publiska funkcija, kuru īsteno sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrs, un tā veiktās darbības, ja tās saistītas ar konkrētās publiskās funkcijas īstenošanu, tiek veiktas publisko tiesību jomā. 2. Bērns, kurš ievietots sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas centrā, uzskatāms par iestādei īpaši pakļautu personu. Pret bērnu veikta rīcība vai pieņemti lēmumi vērtējumi no to ietekmes uz konkrēto bērnu, tas ir, vai ar tiem būtiski tiek ierobežotas bērna cilvēktiesības. 3. Vecākam, lai arī tā aizgādības tiesības ir ierobežotas vai pat atņemtas, ir tiesības bērna tiesību un tiesisko interešu aizsardzībai vērsties tiesā pret sociālās aprūpes un rehabilitācijas centra faktisko rīcību.

Lejupielādēt

03.06.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-935/2016

Aizbildnības nodibināšana un aizbildņa iecelšana ir saistīti jautājumi, un var būt gadījumi, kad bērna interešu nodrošināšanai nav nošķiramas tuvāko radinieku tiesības prasīt tos iecelt par bērna aizbildni no tiesībām prasīt arī aizbildnības nodibināšanu. Ja bāriņtiesa atsaka nodibināt aizbildnību, šādu lēmumu tiesā nepārsūdzēs ne bāriņtiesa, ne vecāki. Tādēļ, ja tas nepieciešams bērna interešu nodrošināšanai, nepilngadīgā tuvākajiem radiniekiem ir subjektīvās tiesības iebilst arī pret bāriņtiesas lēmumu atteikt nodibināt aizbildnību.

Lejupielādēt

18.02.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-27/2016

1. Personvārda oriģinālforma ir pirmreizējo civilstāvokļa akta reģistrāciju apliecinošā dokumentā norādītā personvārda forma. Tādējādi par dokumentu, kas apliecina personvārda oriģinālformu, kalpo civilstāvokļa akta reģistrāciju apliecinošs dokuments, kurā personas personvārds minēts pirmo reizi, piemēram, dzimšanas apliecība vai laulības apliecība, ja persona pieņēmusi laulātā uzvārdu. 2. Personvārda, kura oriģinālforma ir latviešu valodā, lietojums citā valodā nav uzskatāms par personvārda citas valodas oriģinālformu Valsts valodas likuma 19.panta otrās daļas izpratnē. 3. Personas personvārda, kura oriģinālforma ir citā valodā, atveide latviešu valodā ir vērsta uz šīs personas integrāciju Latvijas sabiedrībā, savukārt šā personvārda transliterācija – uz iespējamu pārpratumu novēršanu saistībā ar personas identificēšanu. Latvijas normatīvajā regulējumā nav paredzēts, ka transliterējams būtu arī personvārds, kas attiecīga civilstāvokļa akta reģistra ierakstā norādīts latviešu valodā un kura oriģinālformu citā valodā (tātad ierakstus attiecīgos civilstāvokļa akta reģistros) persona dokumentāri nevar apliecināt atbilstoši šīs personas tautībai vai ikdienā lietotajai valodai. 4. Lai respektētu personas piederību konkrētai dzimtai, Valsts valodas likuma 19.panta otrā daļa paredz, ka personas pasē vai dzimšanas apliecībā papildus personas vārdam un uzvārdam norādāma šīs personas dzimtas uzvārda vēsturiskā forma latīņalfabētiskajā transliterācijā, ja persona vai nepilngadīgās personas vecāki to vēlas un var to apliecināt dokumentāri. Dzimtas uzvārda vēsturiskā forma ir uzvārda forma, kas ierakstīta kāda no tiešo augšupējo radinieku personu apliecinošā dokumentā vai civilstāvokļa akta reģistrāciju apliecinošā dokumentā.

Lejupielādēt

30.12.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1181/2015

1. Dzimšanas kā civilstāvokļa akta reģistrācija ir konstatējošs administratīvais akts, ar kuru tiek noteikts personas publiski tiesiskais statuss, kā arī saistoši nostiprinātas bērna radniecības attiecības ar māti un tēvu. Ar dzimšanas fakta un vecāku reģistrēšanas brīdi bērnam un viņa vecākiem rodas ar šo radniecību saistītās ģimenes un citas mantiskās un nemantiskās tiesības (Administratīvā procesa likuma 1.panta trešā daļa). 2. Tiesiskas sekas rada arī labojumi dzimšanas reģistrā, kas izdarīti, pamatojoties uz Dzimtsarakstu nodaļas atzinumu, un ar kuriem anulēta vienas personas kā tēva tiesiskā saikne ar bērnu un nodibināta citas personas kā tēva saikne ar bērnu. Šie labojumi skar visu minēto personu pamattiesības uz privāto un ģimenes dzīvi (Administratīvā procesa likuma 1.panta trešā daļa; Civilstāvokļa aktu likuma 41.panta pirmā daļa; Ministru kabineta 2005.gada 29.novembra noteikumu Nr.904 „Noteikumi par civilstāvokļa aktu reģistrācijas kārtību, civilstāvokļa aktu reģistru paraugiem, reģistru glabāšanas kārtību un termiņiem, kā arī to dokumentu paraugiem, kurus izsniedz, pamatojoties uz reģistru ierakstiem” 123.1.apakšpunkts). 3. Kļūdu labošana reģistra ierakstā saskaņā ar Civilstāvokļa aktu likuma 41.panta pirmo daļu nav izmantojama, lai apietu speciālo regulējumu, kādā apstrīdama paternitāte (Civilstāvokļa aktu likuma 30.panta pirmo daļu un 31.panta pirmo un otro daļu) (Civilstāvokļa aktu likuma 41.panta pirmā daļa).

Lejupielādēt

27.11.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1142/2015

1. Atbilstoši Civilprocesa likuma 644.13 un 644.14pantam lietas par bērna prettiesisku pārvietošanu pāri robežai uz Latviju vai aizturēšanu Latvijā, ja bērna dzīvesvieta ir citā valstī, tiek izskatītas saskaņā ar 77.2nodaļas noteikumiem, ievērojot šā likuma vispārīgos noteikumus. Rīkojumu par bērna atgriešanos vai atteikumu dod vispārējās jurisdikcijas tiesa. Bāriņtiesa bērna faktiskās nodošanas procesā darbojas atbilstoši tiesu izpildītāja dotam rīkojumam. Bāriņtiesa šajā procesā nevērtē ne vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmumu par bērnu atgriešanos, ne tiesu izpildītāja pieņemto rīkojumu tiesiskumu (Civilprocesa likuma 644.13, 644.14pants, 620.14panta pirmā daļa). 2. Bērna vislabāko interešu nodrošināšana ir cieši saistīta tieši ar bāriņtiesas veicamajām darbībām (pārrunu vešana, bērnu nogādāšana krīzes centrā, bērnu sagatavošana atgriezties pie otra vecāka), nevis plašākiem apstākļiem, kas saistīti atļaušanu vai neatļaušanu bērniem atgriezties pie otra vecāka. Faktiskās nodošanas laikā bāriņtiesa nedrīkst radīt bērniem psiholoģisku kaitējumu (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013.gada 26.novembra sprieduma [Lielā palāta] lietā „X pret Latviju”, iesnieguma Nr.27853/09, 95.punkts; Bērnu tiesību aizsardzības likuma 27.1panta otrā daļa; Civilprocesa likuma 620.14panta ceturtā daļa; Bāriņtiesu likuma 23.1panta pirmā daļa). 3. Bērnu faktiskās nodošanas procesā bērnu intereses tiek ievērotas, ja vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmums par bērnu atgriešanos tiek izpildīts, cik vien iespējams ātri. Minētais secīgi ir saistošs arī bāriņtiesai, kas šajā procesā piedalās. Tādējādi jebkāda kavēšanās nebūtu šīm interesēm atbilstoša. (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013.gada 26.novembra sprieduma [Lielā palāta] lietā „X pret Latviju”, iesnieguma Nr.27853/09, 95.punkts; Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmā daļa). 4. Pat ja bērns atgriešanās procesā izteicis vēlēšanos palikt pie vecāka, kurš prettiesiski nolaupījis bērnu, bērna atgriešanās lūguma atteikums būtu nepamatots, jo tas radītu nepamatotas priekšrocības vecākam, kurš prettiesiski aizvedis vai aizturējis bērnu. Turklāt būtiski ņemt vērā apstākļus, kādos bērna viedoklis rodas un kas arī tieši ir atkarīgi no tā, cik raiti tiesas nolēmums par bērnu atgriešanos tiek izpildīts. Proti, jo ilgāk nav iespējams izpildīt tiesas nolēmumu (un tikmēr vecāks, pie kura bērns atrodas, var noskaņot bērnu nevēlēties atgriezties), jo secīgi neobjektīvāks var kļūt bērna viedoklis (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015.gada 21.jūlija spriedums lietā G.S. pret Gruziju, iesnieguma Nr.2361/13). 5. Piespiedu pasākumu vēršana pret personu, kas prettiesiski pārvietojusi bērnu, pati par sevi nav uzskatāma par pieteicējas un viņas bērnu cilvēktiesību pārkāpumu. (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000.gada 25.janvāra sprieduma lietā „Ignakolo-Zenidepret Rumāniju” (Ignaccolo-Zenide v. Romania), iesniegums Nr.31679/96, 106.punkts; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005.gada 13.septembra sprieduma lietā „H.N. pret Poliju” (H.N. v. Poland), iesniegums Nr.77710/01, 80.punkts; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007.gada 6.decembra sprieduma lietā „Momuso un Vašingtona pret Franciju” (Maumousseau and Washington v. France), iesniegums Nr.39388/05, 83.punkts).

Lejupielādēt

25.06.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-864/2015

1. No Civillikuma 177.panta pirmās un otrās daļas un Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.panta trešās daļas secināms, ka vecāku aizgādība pār bērnu nozīmē bērna ar tiesību normām aizsargāto tiesību un interešu, tostarp bērna tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību, aizstāvību, kā arī rūpes par bērna drošību, kas nozīmē arī rūpes par bērna iespējamo apdraudējumu internetā. Tādējādi jautājums par bērna fotogrāfiju publiskošanu internetā ir saistāms gan ar bērna pamattiesību uz privātās dzīves neaizskaramību aizsardzību, gan ar vecāku pienākumu rūpēties par bērnu drošību. Jautājums par fotogrāfiju publicēšanu ir būtisks bērna drošībai un labklājībai un tā izlemšana saskaņā ar Civillikuma 177.pantu ir daļa no aizgādības pienākumiem. Tādējādi bērna personas datu un bērna drošības aizsardzība iekļaujas vecāku aizgādības tiesību tvērumā. 2. Rūpes par bērna datu aizsardzību gulstas uz abiem vecākiem, jo abiem vecākiem ir aizgādības tiesības, arī tad, ja vecāki dzīvo šķirti. Tādējādi, ja vecāku starpā pastāv strīds, tad vecāku domstarpības par bērna fotogrāfiju publiskošanu internetā atbilstoši Bāriņtiesu likuma 19.panta otrajai daļai izšķir bāriņtiesa.

Lejupielādēt

07.12.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-236/2015

1. Bāriņtiesai jautājums par bērna uzvārda maiņu saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 19.panta pirmo daļu jāvērtē no bērna tiesību un interešu ievērošanas viedokļa. Tā kā parasti bērna interesēs ir būt tā vecāka uzvārdā, ar kuru bērns kopā dzīvo, kurš veic bērna ikdienas aprūpi un ar kura ģimeni plašākā nozīmē veidojas ciešāka saikne, viens no vērtējamiem apstākļiem ir tas, pie kura no vecākiem bērns dzīvo. 2. Bāriņtiesai nav pamata lemt par bērna uzvārda maiņu pirms civiltiesiskā kārtībā galīgi nav izlemts jautājums par bērna dzīvesvietas noteikšanu pie viena no vecākiem. Pirms galīgā nolēmuma civillietā lemt par bērna uzvārda maiņu iespējams, ja bāriņtiesai apstākļi pirmšķietami liek domāt, ka var būt tikai viens iznākums, un bērna interešu nodrošināšanai ir būtiski pēc iespējas ātrāk nomainīt uzvārdu un paātrināt viņa dzīves nostabilizēšanos.

Lejupielādēt

26.11.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1032/2014

1. Ja bērns neatrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vai bērna turpmākā atrašanās ģimenē neapdraud viņa veselību vai dzīvību, bāriņtiesai, konstatējot nepilnības aizbildņa darbībā, vispirms jācenšas sniegt aizbildnim palīdzību šo nepilnību novēršanā, sniedzot attiecīgus norādījumus. Tikai tad, ja, sniedzot atbalstu aizbildnim, situāciju noregulēt nav izdevies, lemjams par aizbildņa atcelšanu. 2. Tiesību normas, kas regulē aizbildņa iecelšanu, pamatā ir izdotas ar mērķi aizsargāt nepilngadīgā, kurš palicis bez vecāku aizgādības, intereses, kā arī šā nepilngadīgā tuvāko radinieku intereses nodrošināt bērna intereses. Tātad tuvākajiem radiniekiem ir subjektīvās tiesības prasīt, lai viņus ieceļ par bērna aizbildni, ja bērnam ir ieceļams aizbildnis. Taču arī tādā gadījumā bāriņtiesa lemj par atbilstošākā kandidāta iecelšanu no tuvāko radinieku vidus, bet atbilstoša radinieka neesamības gadījumā, lemj par aizbildņu iecelšanu no citu personu vidus. Bērna tuva radniecība ar aizbildni un ar to saistītā personīgā saikne ir viens no apstākļiem, kas, lemjot par aizbildņa atcelšanu, vērtējama kopsakarībā ar citiem lietā konstatētiem apstākļiem. 3. Apstākļiem, kas radušies pēc nelabvēlīga administratīvā akta pieņemšanas, lietas izspriešanā parasti nav nozīmes. Šādā gadījumā pieteikuma priekšmets ir iestādes lēmuma tiesiskums, tādēļ tiesai jāpārbauda tie apstākļi, kuri pastāvēja pārsūdzētā iestādes lēmuma pieņemšanas laikā, un jāizvērtē, vai bija pamats attiecīga lēmuma pieņemšanai. Taču lietās, kas skar bērnu intereses, lai veicinātu ar konkrētajiem faktiskajiem apstākļiem saistītās situācijas ātrāku un pareizāku noregulējumu, kā arī iespēju robežās izvairītos no citu ar konkrēto faktisko situāciju saistītu lietu rašanās, pārsūdzētais administratīvais akts nebūtu vērtējams atrauti no apstākļiem, kas radušies lietas izskatīšanas gaitā. Tādēļ lietās, kas skar bērnu intereses, nelabvēlīga administratīvā akta pārsūdzēšanas gadījumā ir vērtējami arī apstākļi, kas radušies pēc pārsūdzētā iestādes lēmuma pieņemšanas. 4. Vardarbība, tostarp emocionāla vardarbība, ir pamats aizbildņa atcelšanai no aizbildņa pienākumu pildīšanas, taču ne katra pieaugušā neadekvāta emocionālā rīcība pret bērnu veido emocionālu vardarbību, kas var būt pamats aizbildņa atcelšanai. Tas, vai pieaugušā konkrēta rīcība veido emocionālu vardarbību, izvērtējams atkarībā no konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem, tostarp ņemot vērā to, vai šāda rīcība ir bijusi vērsta uz bērna pašcieņas aizskaršanu vai psiholoģisku ietekmēšanu, un tās ietekmi uz konkrēto bērnu.

Lejupielādēt

24.01.2014. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-338/2014

1. Prasība rakstīt personvārdu citādāk, nekā vēlas bērna vecāki, ierobežo viņu tiesības uz privāto dzīvi. Tomēr šis ierobežojums ir nepieciešams un samērīgs, lai aizsargātu citu Latvijas iedzīvotāju tiesības brīvi lietot latviešu valodu. Pieļaujot citvalodu cilmes personvārdu rakstību oriģinālformā, tiktu apdraudēta latviešu valodas kvalitāte un funkcijas. Šāds apdraudējums ir lielāks nekā personām radītās neērtības. 2. Prasība atveidot citvalodu cilmes personvārdus atbilstoši latviešu literārās valodas normām nav vērsta uz cittautiešu asimilāciju, jo minētās prasības leģitīmais mērķis ir latviešu valodas saglabāšana. Šāda prasība nav nedz diskriminējoša, nedz pazemojoša, nedz pārmērīga.

Lejupielādēt

04.12.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-775/2013

Bērnu tiesību aizsardzības likums nodrošina ārpusģimenes aprūpē esoša bērna tiesības, pirmkārt, satikties ar tuviem radiniekiem, otrkārt, satikties ar citām personām. Personai, ar kuru ārpusģimenes aprūpē esošs bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā, nav jāiegūst viesģimenes statuss, lai bērns varētu īslaicīgi pie viņiem uzturēties.

Lejupielādēt

20.06.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-359/2013

1. Aprūpes tiesības vecākam atņemamas tikai īpašos, ļoti nopietnos gadījumos. Tas ir galējais līdzeklis, ja nav iespējams novērst bērna attīstībai nelabvēlīgus apstākļus, viņam paliekot vecāku aprūpē, un tikai īpašos gadījumos un pastāvot objektīvam iemeslam, vecākiem aprūpes tiesības ir atņemamas (Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmās daļas 3.punkts). 2. Bērna aprūpe ietver ne tikai atbilstoša uztura, apģērba un mājokļa nodrošināšanu, bet arī bērna veselības aprūpi, izglītošanu un audzināšanu, kas nav mazsvarīgākas par bērna fizisko vajadzību nodrošināšanu (Civillikuma 177.panta ceturtā daļa). 3. Izglītošana un audzināšana īstenojama tādējādi, lai bērns pilnvērtīgi attīstītos un turpmāk būtu gatavs patstāvīgai dzīvei sabiedrībā. Apstāklis, ka vecāki rūpējas par bērna labklājību, kā arī vecākam ar bērnu ir tuvas emocionālas saites, pats par sevi nenozīmē, ka tādējādi bērna aprūpes pienākums ir izpildīts pilnībā. Vecāku ziņā ir viņu ieskatā piemērotākais sava bērna aprūpes modelis. Tomēr, ja objektīvi ir konstatējams, ka aprūpes pienākums pilnībā netiek izpildīts tādā veidā un tik lielā mērā, ka var apdraudēt bērna veselību (arī dzīvību) un attīstību tūlīt, kā arī ilgtermiņā, kompetentajai iestādei bērna interesēs ir tiesības un pienākums iejaukties, liedzot vecākiem attiecīgā veida aprūpi turpināt (Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.panta otrā daļa). 4. Bērnam ir tiesības uz tādu aprūpi, kas nodrošina ne tikai atbilstošus dzīves apstākļus, bet arī labvēlīgu sociālo vidi bērna pilnvērtīgai attīstībai (Bērnu tiesību aizsardzības likuma 10.panta pirmā daļa). 5. Ilgstoši atrodoties sociāli nelabvēlīgā vidē, bērns šos apstākļus var pieņemt kā normu, neapzinoties šo apstākļu ietekmi un bīstamību. Bāriņtiesai un, ja nepieciešams, arī tiesai katrā konkrētajā gadījumā ir jāizvērtē bērna vislabākās intereses, kuras, vērtējot objektīvi, var nesakrist ar bērna subjektīvo viedokli (Bērnu tiesību aizsardzības likuma 5.pants un 48.panta pirmā un otrā daļa).

Lejupielādēt

12.11.2012. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-870/2012

Emocionāla vardarbība pret bērnu ir tāda rīcība, kas liek bērnam izjust emocionālu spriedzi, apdraudot vai ietekmējot vecumam atbilstošu emocionālo attīstību. Emocionālas vardarbības gadījumos bērnam nākas atkārtoti izjust emocionālu spriedzi un tādas izjūtas kā bailes, pazemojumu, uztraukumu, depresiju, kas rodas pieaugušā neadekvātas emocionālās rīcības rezultātā. Ilgstoša emocionāla spriedze bremzē normālu, bērna vecumam atbilstošu pašizpausmi, tādējādi apdraudot bērna emocionālo attīstību. Bērna emocijas attīstās vienpusēji, un tiek deformēts priekšstats par bērna paša emocijām, kā arī rodas grūtības emociju izpaušanā. Tā rezultātā bērns neizprot savas un apkārtējo izjūtas un nespēj atbilstošā veidā uz tām reaģēt. Emocionāla vardarbība pret bērnu var radīt gan īslaicīgas, gan ilgtermiņa sekas, kas var nozīmīgi ietekmēt bērna attīstību un sociopsiholoģisko funkcionēšanu.

Lejupielādēt

12.11.2012. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-870/2012

Bērna viedoklis, ja bērns to spēj formulēt, noteikti ir noskaidrojams, taču tas var nebūt izšķirošs, lemjot par aprūpes tiesību atņemšanu, jo bāriņtiesai un tiesai katrā konkrētajā gadījumā ir jāizvērtē bērna vislabākās intereses, kuras, vērtējot objektīvi, var nesakrist ar bērna subjektīvo viedokli.

Lejupielādēt

12.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-838/2012

Adopcijas process ir publiski tiesisks process. To uzsāk pēc personas iesnieguma un tas tiek izskatīts administratīvajā procesā. Ja nav saņemts personas iesniegums un sākts adopcijas process, tad bāriņtiesas rīcība un pieņemtie lēmumi nav skatāmi adopcijas procesa kontekstā.

Lejupielādēt

26.10.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-738/2012

1. No Civillikuma normu sistēmas izriet, ka bērna uzvārda noteikšana ir jautājums, kas tiek risināts bērna izcelšanās noteikšanas ietvaros, nevis kā aizgādības jautājums. Nosakot bērna uzvārdu, var tikt aizskarts plašāks interešu loks, kas neaprobežojas tikai ar rūpēm par bērnu un viņa mantu, piemēram, var tikt aizskartas bērna tiesības zināt savu izcelšanos vai identitātes pastāvību. Bērna un abu vecāku interešu samērošanu likumdevējs nav padarījis atkarīgu no viena vecāka subjektīvā ieskata, kā tas ir attiecībā uz tiesībām, kas izriet no atsevišķas aizgādības, bet gan ir paredzējis, ka šīs intereses ir jāsamēro, abiem vecākiem vienojoties vai ar bāriņtiesas starpniecību. 2. Uz vienošanās pamata nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība nedod tiesības vienpusēji mainīt bērna uzvārdu gadījumā, ja otram vecākam aizgādība nav atņemta ar tiesas spriedumu. No Civillikuma 151.panta otrās daļas un Bāriņtiesu likuma 19.panta pirmās daļas izriet, ka bērna uzvārda maiņa, ja vecāki par to nevar vienoties, iespējama saskaņā ar bāriņtiesas lēmumu.

Lejupielādēt

10.10.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-523/2011

Saskaņā ar Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3.punktu (kas ir identisks Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmās daļas 3.punktam) bērna aprūpes tiesības vecākam tiek atņemtas, ja bāriņtiesa atzīst, ka vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību. Ar savām tiesībām Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3.punktā saprotamas jebkuras tiesības, kas pieder vecākam. Tās ir aizgādības tiesības, tostarp arī aprūpes tiesības, un saskarsmes tiesība.

Lejupielādēt

10.10.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-290/2011

1. Bērna privātā dzīve jārespektē ikvienam, pat ja tas ir bērna likumiskais pārstāvis. Kaut arī bērnam savu tiesību īstenošanai ir nepieciešams likumiskais pārstāvis, tas nenozīmē, ka bērna pārstāvim ir absolūtas tiesības, jo dažkārt datu aizsardzības tiesības var būt pārākas par vecāka vai cita likumiskā pārstāvja vēlmēm. Tiesības uz datu aizsardzību vispirms piemīt pašam bērnam, nevis likumiskajam pārstāvim, kas šīs tiesības īsteno. 2. Informācija, ko bērns ir uzticējis citām personām un kas attiecas uz viņa privāto dzīvi, var tikt nodota vienam vai abiem vecākiem, ja tas nepieciešams viņu kā likumisko pārstāvju pienākumu pildīšanai un bērna interešu aizstāvībai, taču, lemjot par šādas informācijas izpaušanu, ir jāizvērtē bērna viedoklis, ņemot vērā viņa brieduma pakāpi, kā arī viņa tiesības uz privāto dzīvi.

Lejupielādēt

17.11.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-890/2010

1. Vārds ir viens no cilvēka privātuma kodola elementiem, viens no cilvēka sevis kā personības apzināšanās pamatiem. Vecākiem dota vara izvēlēties tikko piedzimušajai personībai tai atbilstošu vārdu. Citiem cilvēkiem nenozīmīgas nianses attiecīgā vārda izrunā vai rakstībā vecākiem var šķist ļoti būtiskas. Personvārdu nianses, tostarp vārda vizuāla uztvere, var būt izšķirošas bērna vārda izvēlē. 2. Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur ir garantēta latviešu valodas lietošana, un ar latviešu valodas lietošanu ir saistīta latviešu kā nācijas pastāvēšana. Tā ir sargājama vērtība, tomēr ne jebkura atkāpe no valodas sistēmas ietekmē valodas sistēmu tik ļoti, lai īsākā vai ilgākā laikā grautu tās pamatus. 3. Leģitīmais mērķis saglabāt latviešu valodu pats par sevi nav pietiekams, lai konstatētu tiesību uz privāto dzīvi ierobežojuma pamatotību. Valstij ir jābūt būtiskiem argumentiem, lai ierobežotu vecāku vārda došanas tiesības savam bērnam. Liela nozīme ir tam, vai valsts ir konsekventa ierobežojumu piemērošanā.

Lejupielādēt

28.10.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-466/2010

1. Piemērojot likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 14.panta pirmās daļas 3.punktu, iespējamība iemitināties agrāk aizņemtajā dzīvojamā telpā aplūkojama no tiesiskā viedokļa. 2. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 67.pants nosaka bērna dzīvesvietas noteikšanas principu, bet nedod tiesisku pamatu saglabāt bērnam dzīvojamās telpas lietošanas tiesības. 3. Likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 14.panta pirmās daļas 3.punktu tulko tā, ka tikai gadījumos, kad bērns pēc uzturēšanās bērnu aprūpes iestādē var un vēlas vienoties ar dzīvojamās telpas, kurā viņš ir dzīvojis līdz ievietošanai ārpusģimenes aprūpē, īrnieku un tam piekrīt pārējie īrnieka ģimenes locekļi, vai dzīvojamā telpa ir brīva, var atzīt, ka tam ir iespējams likumā noteiktajā kārtībā iemitināties agrāk aizņemtajā dzīvojamā telpā.

Lejupielādēt

10.11.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-759/2009

1. Ne tikai bērna uzņemšana pirmsskolas izglītības iestādē (pieeja publiskajam pakalpojumam), bet arī reģistrācija rindā ir administratīvais akts, nevis starplēmums, jo rada tiesiskās sekas – ar reģistrēšanu bērnu vispārīgi atzīst par tiesīgu saņemt pakalpojumu, turklāt tiek nostiprināta viņa vieta rindā, konkurējot ar citiem bērniem. 2. Pēc noteiktiem principiem veidota rinda ir instruments, lai nodrošinātu taisnīgu pieeju pakalpojumam konkurences apstākļos, līdz ar to gan reģistrācija rindā, gan izmaiņas rindā ir vērstas uz galveno mērķi – uzņemšanu iestādē, kurai jānotiek, taisnīgi sadalot vietas. 3. Iespēja ārpus kārtas uzņemt pirmsskolas izglītības iestādē jau uzņemto bērnu brāļus un māsas ir loģiska un pamatota, jo paredzēta, lai palīdzētu vecākiem, kuriem ir vairāki bērni pirmsskolas vecumā – lai bērni varētu apmeklēt vienu un to pašu iestādi. Prioritāte tiek vērtēta grupu komplektēšanas brīdī, nevis sākotnējās reģistrācijas brīdī. 4. Vienlīdzības princips prasa, lai iestāde tai piešķirto rīcības brīvību izmantotu līdzīgi pret personām, kas atrodas salīdzināmos apstākļos. Tomēr persona uz vienlīdzības principa pamata nevar prasīt, lai pēc priekšrocību piešķirošo nosacījumu atkrišanas bērnam tiktu saglabāta priekšrocība uzņemšanai pirmsskolas izglītības iestādē, pat ja iestādē šāda prettiesiska prakse pastāvējusi.

Lejupielādēt

03.07.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-428/2009

1. Par bērna aprūpes tiesību atņemšanu vai atjaunošanu vecākiem pieņem bāriņtiesa, kuras darbības teritorijā ir deklarēta bērna vecāku dzīvesvieta. 2. Ja lietā starp nepilngadīgās personas likumiskajiem pārstāvjiem – vecākiem – pastāv strīds par saskarsmes tiesību izmantošanu, tas ir, abu vecāku intereses ir atšķirīgas, bērna tiesības un tiesiskās intereses lietā nevar pārstāvēt kāds no vecākiem. Tā kā lietā tiek pārbaudīts konkrētas bāriņtiesas lēmums par aprūpes tiesībām, konkrētā bāriņtiesa nevar uzdot nepilngadīgās personas pārstāvību vest saviem darbiniekiem.

Lejupielādēt

12.03.2009. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-182/2009

No Bērnu tiesību aizsardzības likuma 20.panta trešās daļas, kura nosaka, ka bērnam tiek dota iespēja tikt uzklausītam jebkādās ar viņu saistītās iztiesāšanas vai administratīvās procedūrās, izriet, ka lietās, kurās ir iesaistīts bērns, viņš var piedalīties pats personīgi vai pastarpināti. Pastarpināta piedalīšanās iespējama likumiskā pārstāvja vai attiecīgas institūcijas personā. Tiesai, kas izskata lietu, katrā konkrētā gadījumā ir jāvērtē, vai bērna viedokļa tieša uzklausīšana nevar kaitēt bērna interesēm, it īpaši ievērojot bērna veselības, tostarp psiholoģisko stāvokli. Ja tieša uzklausīšana neatbilst bērna interesēm, viedoklis jānoskaidro pastarpināti.

Lejupielādēt

12.03.2009. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-182/2009

1. Bērna ievietošanai audžuģimenē jāpastāv diviem priekšnoteikumiem. Pirmkārt, ģimenei, kura vēlas uzņemt bērnus, jābūt piešķirtam audžuģimenes statusam. Otrkārt, ievietošanai audžuģimenē ir jābūt bērna interesēs, tas ir, audžuģimenei ir jāspēj nodrošināt bērnam pienācīgus dzīves apstākļus un aprūpi. Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras jeb noteicošas. Minētie priekšnoteikumi ir kumulatīvi. Ja tie tiek izpildīti, tiek pieņemts lēmums ievietot bērnus audžuģimenē un ar audžuģimeni tiek noslēgts līgums par šā uzdevuma izpildi. 2. No Bāriņtiesu likuma 35.panta pirmās daļas izriet, ka, lemjot par to, kur bērnam būtu piemērotāk dzīvot, vispirms tiek vērtēta iespēja bērnu ievietot audžuģimenē vai pie aizbildņa un tikai tad ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā. Tomēr no šīs tiesību normas neizriet, ka bērna ievietošana audžuģimenē a apriori ir uzskatāma par bērna tiesībām un interesēm atbilstošāku iepretim, piemēram, apstākļiem bērnu namā. No Bāriņtiesu likuma 35.panta pirmās daļas tāpat kā no Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumiem Nr.1036 ,,Audžuģimenes noteikumi” un Bērnu tiesību aizsardzības likuma izriet, ka audžuģimenei ir jāspēj nodrošināt bērnam nepieciešamo aprūpi. Tikai tādā gadījumā bērnu var ievietot audžuģimenē.

Lejupielādēt

23.09.2008. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-457/2008

Lemjot par aprūpes tiesību atjaunošanu, noteikti ņemams vērā bērna viedoklis atbilstoši bērna vecumam un brieduma pakāpei. Ja bērns ir nobrieduša pusaudža vecumā, viņa viedoklim jābūt noteicošajam. Ja tiesa izlemj pretēji bērna viedoklim, tiesai tas īpaši ir jāmotivē.

Lejupielādēt

10.01.2008. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-66/2008

15 gadus sasniegusi persona uzskatāma par intelektuāli nobriedušu, lai pati arī piedalītos procesā par aprūpes tiesību atņemšanu un aizbildņa iecelšanu. Tāpēc šāda vecuma nepilngadīgās personas uzklausīšana ir būtiska.

Lejupielādēt

10.01.2008. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-66/2008

Lietās par aprūpes tiesību atņemšanu un aizbildņa iecelšanu bērns, kuru skar attiecīgie lēmumi, ir pieaicināms kā trešā persona. Spriedums lietā var ietekmēt bērna tiesību apjomu, tāpēc tieši viņam piemīt tiesībspēja, kuru īsteno attiecīgajā brīdī esošais likumiskais pārstāvis.

Lejupielādēt

12.12.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-512/2007

1. Aprūpes tiesību atņemšana un bērna izņemšana no ģimenes skar ļoti nozīmīgas personas cilvēktiesības - tiesības uz ģimeni. Turklāt bērna izņemšana no ģimenes šīs tiesības ietekmē visradikālākajā veidā. Tādējādi arī aizskāruma smagums, ja lēmums bijis prettiesisks, šādos gadījumos ir uzskatāms par ļoti būtisku. Līdz ar to prettiesisks lēmums par bērna izņemšanu no ģimenes ir pietiekams pamats, lai konstatētu personas ciešanas un līdz ar to arī radīto morālo kaitējumu. 2. Tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība - objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas. Līdz ar to, analizējot, vai personai ir tiesības uz atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, tiesai jāvērtē tieši tas kaitējums un tā aspekti, kuru ir radījis attiecīgais iestādes lēmums. Personas ciešanas, kuras nav izraisījusi iestādes rīcība, tiesai nav jāvērtē. 3. Lai varētu atzīt, ka personai nav tiesību uz morālā kaitējuma atlīdzinājumu tā iemesla dēļ, ka persona savu iespēju robežās nav centusies novērst ar prettiesisko lēmumu radītās tiesiskās sekas, tiesai pirmām kārtām jākonstatē, kādus objektīvi saprātīgus pasākumus persona šādā situācijā varēja un tai vajadzēja veikt. Ja konstatējams, ka konkrētajā situācijā personai objektīvi bija iespējams veikt pasākumus, kas samazinātu ar iestādes lēmumu radītās negatīvās sekas – vai persona tos ir veikusi (centusies veikt). 4. Vērtējot morālo kaitējumu, kas vecākiem nodarīts ar iestādes lēmumu par bērna izņemšanu no ģimenes, tiesai jāvērtē personas ciešanas – bailes, pazemojumu vai citas negatīvās emocijas, kas varēja tikt radītas ar prettiesisko bāriņtiesas lēmumu, tostarp goda, cieņas, reputācijas, personiskās dzīves neaizskaramības aizskārumu, kā arī iespējamās papildu ciešanas, kas var būt radušās saistībā ar bērnam radītajām negatīvajām emocijām (pārdzīvojumi par bērna ciešanām).

Lejupielādēt

16.01.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-144/2007

1. Lai varētu vērsties tiesā ar pieteikumu, jābūt aizskartām personas subjektīvajām tiesībām vai tiesiskajām interesēm vai arī likumā jābūt īpaši paredzētam gadījumam, kad tiesā var vērsties, lai aizsargātu citu personu vai sabiedrības intereses. Lai noskaidrotu, vai personai ir tiesības kaut ko prasīt, tas ir, subjektīvās tiesības, jānoskaidro, vai šādas tiesības izriet no kādas tiesību normas. Lai noteiktu, vai ir aizskartas tiesiskās intereses, ir jānoskaidro piemērojamās normas mērķis, proti, jānoskaidro, vai tiesību norma izdota ar mērķi attiecīgajā tiesiskajā situācijā aizsargāt noteiktas personas individuālo interesi. 2. Subjektīvās tiesības prasīt iecelšanu par aizbildni ir nepilngadīgā tuvākajiem radiniekiem (vai mirušu vecāku izraudzītai personai). Ja bāriņtiesa (pagasttiesa) ir iecēlusi citu personu, iepriekš minētajām personām ir tiesības vērsties tiesā un pārsūdzēt attiecīgo lēmumu. Tiesību normas neizceļ citas personu kategorijas, no kurām būtu izraugāms aizbildnis, līdz ar to citām personām nav šādu subjektīvo tiesību. 3. Tiesību normas, kas regulē aizbildņa iecelšanu, pamatā ir izdotas ar mērķi aizsargāt nepilngadīgā, kurš palicis bez vecāku aizgādības, intereses, kā arī šā nepilngadīgā tuvāko radinieku intereses nodrošināt bērna intereses. Šo tiesību normu mērķis nav aizsargāt citu personu interesi būt par aizbildni un izrietoši – šo citu personu interesi, lai par aizbildni nebūtu citas personas. 4. Priekšnoteikums, lai ārvalstnieks varētu adoptēt konkrētu bērnu, ir, ka bāriņtiesa ar savu lēmumu atzinusi par iespējamu konkrēto bērnu nodot adopcijai uz ārvalstīm. Proti, tiesību normas ārvalstu adoptētāju tiesības izvēlēties adoptējamos bērnus aprobežo ar bērniem, kuri ir nodoti adopcijai uz ārvalstīm, bet neparedz ārvalstnieku tiesības prasīt šādu nodošanu. Līdz ar to ārvalstniekiem nav tiesību prasīt, lai bāriņtiesa pieņemtu lēmumu nodot konkrētu bērnu ārvalstu adopcijai. 5. Ierobežojums vērsties tiesā ar populārsūdzībām nav uzskatāms par tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu.

Lejupielādēt

08.06.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-299/2006

1. Saskaņā ar Civillikuma 222.pantu bez vecāku aizgādības palikušam bērnam ieceļams aizbildnis. Aizbildnības institūta jēga ir ietverta šā likuma 252.pantā, proti, aizbildņi atvieto saviem aizbilstamajiem vecākus. Vecāki vai attiecīgajos gadījumos likumīgie aizbildņi ir galvenās personas, kas atbildīgas par bērna audzināšanu un attīstību. Nodrošināt, lai vislabāk tiktu aizsargātas bērna intereses, ir svarīgākais viņu rūpju objekts. 2. Aizbildnības attiecības ir publiski tiesiskas attiecības, kas tiek nodibinātas starp pašvaldību un aizbildni, bāriņtiesai izraugoties personu, kurai uzticēt veikt sabiedrisku pienākumu - atvietot bez vecāku aprūpes palikuša bērna vecākus. Aizbildnim šis sabiedriskais pienākums jāveic bērna vislabākajās interesēs. Brīdī, kad vecākiem tiek atjaunotas aprūpes tiesības, aizbildnis formāli izbeidz pildīt šo pienākumu un publiski tiesiskās attiecības tiek izbeigtas. 3. Bijušajam aizbildnim ir atzīstamas tiesības iebilst pret bāriņtiesas (pagasttiesas) lēmumu par aprūpes tiesību atjaunošanu, ja tas uzskata, ka lēmums nav pieņemts bērna vislabākajās interesēs, proti – ja pieteikums ir vērsts uz bērna interešu aizstāvību. Ja bijušajam aizbildnim šādas tiesības neatzītu, rastos situācija, ka šāda lēmuma nekavējoša pārsūdzība un kontrole vispār nav iespējama, jo ne vecāki, kuriem atjaunotas aprūpes tiesības, ne arī bāriņtiesa (pagasttiesa), kura lēmumu ir pieņēmusi, šo lēmumu tiesā nepārsūdzētu. Tomēr bērnam kā fiziski un intelektuāli vēl nenobriedušai personai vajadzīga speciāla aizsardzība un gādība, tai skaitā pienācīga tiesiskā aizsardzība.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

BĒRNU TIESĪBAS / VECĀKU TIESĪBAS