09.11.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-452/2021 un senatoru Dzintras Amerikas, Vēsmas Kakstes un Anitas Kovaļevskas atsevišķās domas
Vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanai pret personām ar invaliditāti, tām nodrošināma saprātīga darba vietas izveidošanu jeb pielāgošana.
Darba devējam, tostarp valsts iestādei, būtu jāparedz efektīvi pasākumi, lai pielāgotu darba vietu personai ar invaliditāti, nodrošinot, ka šāda persona var turpināt strādāt un netiek atlaista. Saprātīgi pielāgojumi var ietvert tehniskus risinājumus, darba organizāciju, mācību pasākumus un informētības uzlabošanas pasākumus. Turklāt, ja iestāde apgalvo, ka pielāgojums konkrētajā gadījumā tai radītu nesamērīgu slogu vai tas ir nepamatots, tas jāpierāda tieši iestādei. Jāņem arī vērā, ka pielāgojums tiek veidots dialogā ar konkrēto darbinieku ar invaliditāti, pārrunājot darbinieka individuālās vajadzības un cenšoties tās samērot ar darba devēja iespējam tās nodrošināt.
Jēdziens „invaliditāte” ir attiecināms uz personas spēju ierobežojumu, kurš ir radies tieši ilgstošu fizisku, garīgu vai psihisku traucējumu dēļ, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt attiecīgās personas pilnvērtīgu un efektīvu dalību profesionālajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem darba ņēmējiem. Turklāt nav nepieciešams, lai personai atbilstoši valsts normatīvajiem aktiem būtu oficiāli noteikta invaliditāte, lai šo jēdzienu uz to varētu attiecināt.
14.11.2014. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1253/2014
Notariāta likums neparedz valstij pienākumu norīkot atstādināto notāru citā darbā vai izmaksāt valstī noteikto minimālo mēnešalgu, kā tas ir paredzēts attiecībā uz tiesnešiem un prokuroriem. Arī salīdzinājumā ar citām amatpersonām, piemēram, tiesnešiem, prokuroriem vai civildienesta ierēdņiem, kurām attaisnošanas gadījumā par atstādināšanas laiku tiek izmaksāta neizmaksātā darba samaksa, Notariāta likums neparedz zvērinātam notāram izmaksāt kompensāciju par atstādināšanas laiku. Minētais skaidrojams ar zvērināta notāra kā brīvās profesijas pārstāvja atlīdzības principiāli citādāku veidošanos, salīdzinot ar amatpersonām, kurām atlīdzība tiek maksāta no valsts budžeta. Zvērināts notārs atstādināšanas laikā nevar iegūt bezdarbnieka un trūcīgas personas statusu un no tiem izrietošās sociālās garantijas, jo nav atbrīvots no amata. Arī atstādināšanas laikā zvērinātam notāram ir valsts amatpersonas statuss un uz to attiecas likumā „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” noteiktie amatu savienošanas ierobežojumi. Konkrēti, zvērinātam notāram tāpat kā tiesnesim un prokuroram ir atļauts savienot amatu tikai ar likuma 7.panta trešajā daļā, desmitajā, 10.1, vienpadsmitajā, 11.1 un trīspadsmitajā daļā minētajiem amatiem. Tādējādi zvērinātam notāram atstādināšanas laikā tiek nesamērīgi ierobežotas tiesības gūt ienākumus. Minētais liecina, ka Notariāta likumā attiecībā uz zvērināta notāra atstādināšanu no amata, ja pret viņu uzsākta kriminālvajāšana par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ir konstatējama likuma nepilnība, proti, likuma robs.
Ievērojot minēto un to, ka zvērināti notāri kā brīvās juridiskās profesijas pārstāvji negūst ienākumus no valsts budžeta, likuma robs novēršams, pēc analoģijas piemērojot tādu regulējumu, kas atļauj atstādināšanas laikā savienot amatu ar plašāku amatu (darba) loku, nekā tas noteikts gadījumā, kad amata pienākumi tiek pildīti.
23.10.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-798/2009
1. Jautājums par atalgojuma izmaksu tiesnesim ir skatāms administratīvā procesa kārtībā, jo tiesnesis kā valsts dienestā esoša persona ir amatpersona un jautājums par atalgojuma izmaksu būtiski skar amatpersonas cilvēktiesības.
2. Gadījumā, ja tieslietu ministrs nevirza atkārtoti amatā iecelto tiesnesi apstiprināšanai amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma, tad tiesnesis uz likuma pamata (ex lege), tas ir, bez īpaša lēmuma pieņemšanas zaudē tiesneša statusu ar likuma „Par tiesu varu” 60.panta otrajā daļā paredzētā atkārtotās iecelšanas termiņa izbeigšanos. Šādā gadījumā nav nepieciešams Saeimas lēmums par tiesneša statusa zaudēšanu.
3. Pēc vispārējā principa tiesnesis atrodas amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma, tomēr tiesneša iecelšana amatā uz noteiktu termiņu atsevišķos gadījumos var būt pieļaujama, kas nav pretrunā Latvijas Republikas Satversmes 84.pantam.
4.Tiesības uz tiesneša atalgojuma izmaksu ir tiesnesim. Ja persona ar konkrētu datumu ir zaudējusi tiesneša statusu, viņai nav subjektīvo tiesību prasīt tiesneša atalgojuma izmaksu par laiku pēc minētā datuma.
07.11.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-576/2007
1. Notiesātais ir uzskatāms par brīvības atņemšanas iestādei īpaši pakļautu personu. Līdz ar to, lai cietuma administrācijas ieslodzītajam adresētu lēmumu vai rīcību atzītu par izskatāmu administratīvā procesa kārtībā, nepieciešams konstatēt, ka ar konkrēto lēmumu vai rīcību būtiski tiek ierobežotas personas cilvēktiesības. Lai to konstatētu, pirmkārt, ir identificējama cilvēktiesība. Ja cilvēktiesība ir identificējama, tad jāvērtē, vai konkrētajos apstākļos ir konstatējams būtisks attiecīgās cilvēktiesības aizskārums
2. Latvijas Republikas Satversmes 106.pantā ietvertās tiesību normas neparedz, ka personai ir tiesības prasīt, lai valsts viņu nodrošina ar darbu. Normas noteic, ka ikviens var brīvi atkarībā no saviem, nevis valsts noteiktiem, apsvērumiem izvēlēties nodarbošanās veidu un vietu. Tomēr minētās tiesības nesniedzas tik tālu, lai radītu valstij pozitīvu pienākumu nodrošināt visus strādāt gribētājus ar darbu.
3. Saskaņā ar notiesāto nodarbinātību regulējošo likumu un Ministru kabineta noteikumu tiesību normām notiesāto personu iespējas strādāt ir ierobežotas atkarībā no valsts iespējām. Tiesību normas neparedz ar brīvības atņemšanu notiesātās personas subjektīvās tiesības prasīt nodrošināšanu ar darbu.
Latvijas valsts nav uzņēmusies saistības nodrošināt ieslodzītās personas ar darbu arī saskaņā ar Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām.
4. Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 112.pantā ietvertajām tiesību normām valstij ir pienākums obligāti nodrošināt personu ar pamatizglītību, kas tādējādi rada personai subjektīvas tiesības prasīt šīs tiesības īstenošanu. Savukārt attiecībā uz vidējo izglītību valsts pienākums ir nodrošināt personai tās bezmaksas apguvi. No minētās normas neizriet, ka persona pati var izraudzīties, kur un kādā veidā iegūt pamatizglītību vai vidējo izglītību. Tiesību uz izglītību īstenošanas veids pamatā ir tiesībpolitisks jautājums, kas lielā mērā atkarīgs no valsts iespējām. Līdz ar to atzīstams, ka Satversmes 112.panta tvērumā nav valsts pienākuma nodrošināt notiesātai personai bezmaksas vidējās izglītības apguvi ieslodzījuma vietā un līdz ar to notiesātai personai nav subjektīvu tiesību to prasīt.
5. Saskaņā ar notiesāto izglītību regulējošajiem likumiem brīvības atņemšanas iestādēs tiek nodrošinātas mācības, lai notiesātie jaunieši varētu iegūt vispārējo izglītību. Tādējādi likumdevējs ir noteicis valsts pienākumu nodrošināt vispārējās izglītības iegūšanu pamatā pie tās vecuma grupas piederošajiem, kuriem būtu jāiet skolā, ja viņi neatrastos ieslodzījuma vietā, t.i., jauniešiem. Likums neparedz valsts obligātu pienākumu nodrošināt iespējas iegūt vidējo izglītību arī pārējiem ieslodzītajiem.
Latvijas valsts nav uzņēmusies saistības notiesātās personas ar bezmaksas vidējās izglītības iegūšanu ieslodzījuma vietā arī saskaņā ar Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām.
6. Ieslodzījuma vietu pārvaldes atteikums pārvietot ieslodzīto uz citu cietumu nav uzskatāms par iestādes faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma 89.panta izpratnē un nav arī administratīvais akts. Šis ir iestādes iekšējs lēmums, kas saistīts ar Latvijas Sodu izpildes kodeksā noteikto soda izciešanas kārtību. Ņemot vērā, ka šāds lēmums neskar ieslodzītās personas cilvēktiesības, tas nav pakļauts kontrolei administratīvā procesa kārtībā.