07.07.2023.
Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-778/2023
Cilvēka cieņa noteic to, ka pēc cilvēka nāves viņš ir jāapbedī, un šis pienākums visupirms gulstas uz mirušā radiniekiem. Situācijā, kad mirušajam ir radinieki, tomēr tie atsakās mirušo personu apglabāt vai nepamatoti vilcinās ar attiecīgu darbību izpildi, pašvaldībai ir pienākums apglabāt mirstīgās atliekas. Lai arī tiesību normās nav noteikts konkrēts termiņš, kādā piederīgajiem ir jāapbedī mirusī persona, tomēr šim termiņam ir jābūt saprātīgam.
Ja nav nevienas personas, kas uzņemas šo vispārcilvēciskajās vērtībās balstīto pienākumu, tad ir konstatējams, ka Ministru kabineta 2007. gada 27. marta noteikumu Nr. 215 „Kārtība, kādā veicama smadzeņu un bioloģiskās nāves fakta konstatēšana un miruša cilvēka nodošana apbedīšanai” 18.1.apakšpunkta izpratnē viņam nav piederīgo.
06.05.2010.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-160/2010
1.Latvijas Republikas Satversmes 95.pants paredz, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu un cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Ieslodzījumā esoša persona ir neaizsargāta, tā ir absolūtā valsts pakļautībā un līdz ar to arī aizsardzībā. Lai kādu iemeslu dēļ persona atrastos ieslodzījumā, cilvēktiesību normas noteic, ka apstākļiem jābūt tādiem, kas neizbēgami izriet no ieslodzījuma fakta un kas atbilst cieņas pilnai attieksmei pret cilvēku. Ieslodzījuma apstākļi nedrīkst pārsniegt ar ieslodzījuma faktu neizbēgami saistīto ciešanu slieksni.
2. Ja valsts nenodrošina ieslodzījumā esošai personai nepieciešamos higiēnas līdzekļus, valsts pieļauj personas cieņu pazemojošu attieksmi pret šo cilvēku.
3. Finanšu līdzekļu trūkums nevar būt attaisnojums tādiem ieslodzījuma vietas apstākļiem, kas rada pazemojošu attieksmi pret ieslodzīto.
