• 75%
  • 100%
  • 125%
  • 155%

CITI

28.04.2022. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-734/2022

Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 27.aprīļa Regula (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) paredz Datu valsts inspekcijai kā uzraudzības iestādei tiesības, reaģējot uz personas datu apstrādes pārkāpumiem, pieņemt kādu no minētās regulas 58.panta otrajā daļā ietvertajiem lēmumiem, vienlaicīgi atstājot uzraudzības iestādei novērtējuma brīvību attiecībā uz lēmuma veidu. Atzīstams, ka Datu valsts inspekcija, piemērojot korektīvo līdzekli – rājienu, ir izvērtējusi lietderības apsvērumus, ja personas pieļautais pārkāpums nav nozīmīgs, tomēr šādā veidā var sekmēt personas izpratni par viņa rīcības neatbilstību regulas noteikumiem.

Lejupielādēt

26.05.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-514/2022

Tiesības piedalīties Saeimas sēdēs, paust viedokli un balsot, ir Saeimas deputāta nozīmīgākās tiesības. Uzstāšanās Saeimas debatēs, no vienas puses, nodrošina iespēju, ka deputāta ierosinātā vai atbalstītā iniciatīva gūs plašāku atzinību, pārliecinot citus deputātus pievienoties priekšlikumam, no otras puses, stiprina katra konkrētā deputāta atpazīstamību, tādējādi veicinot viņa elektorāta uzticēšanos un iespēju turpināt politisko karjeru arī nākamajos sasaukumos. Lēmums par izslēgšanu no dalības Saeimas sēdēs ietilpst parlamenta iekšējā autonomijā, jo tā nolūks ir nodrošināt parlamenta darba netraucētu norisi. Minētais lēmums skar deputāta statusu un ierobežo deputāta amata pilnvaras. Saeimas deputāta nepiekrišana šādam lēmumam rada strīdu starp konstitucionālo orgānu – Saeimu – un tā daļu – Saeimas deputātu.

Lejupielādēt

10.02.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-276/2022

Gadījumos, kad tiesību normās nav noteikta speciālā kompetentā institūcija, kas var uzlikt pienākumu novērst pārkāpumu un sekot tā izpildei vai sodīt par normas pārkāpšanu, Valsts policijai ir vispārējā kompetence izmantot piespiedu mehānismu, lai panāktu, ka tiesību normas tiek ievērotas.

Lejupielādēt

04.02.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-265/2022

Personas dati, kuru apstrādei pati persona nav devusi piekrišanu, būtu jāapstrādā tikai tad, ja apstrādes nolūku nav iespējams pienācīgi sasniegt ar citiem līdzekļiem. Apstrādājot datus, pamatojoties uz uzdevumu pildīšanu, jāraugās, lai netiktu pārsniegts tas, kas ir nepieciešams mērķa sasniegšanai. Šī prasība nav izpildīta, ja izvirzīto vispārējo interešu mērķi saprātīgi var sasniegt tikpat efektīvi ar citiem līdzekļiem, kas mazāk aizskartu datu subjektu pamattiesības, it īpaši tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību. Tādējādi, lai bez personas piekrišanas varētu apstrādāt datus, pamatojoties ar sabiedrībai nozīmīgu uzdevumu pildīšanu, nav pietiekami tikai konstatēt, ka tiek pildīts uzdevums sabiedrības interesēs. Nepieciešams konstatēt arī tiešo saikni starp uzdevuma izpildi un personas datu apstrādi. Jākonstatē, ka uzdevumu nevar pildīt, neapstrādājot šos datus.

Lejupielādēt

31.03.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-156/2022

Lejupielādēt

17.05.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-136/2022

Jēdziens „tiesu prakse” ir plašs jēdziens, kas apzīmē tiesu nolēmumu kopumu, un var būt gan laba, gan slikta tiesu prakse.

Savukārt, piemērojot un interpretējot tiesību normas, ir jāņem vērā judikatūra. Ar jēdzienu „judikatūra” saprot (galvenokārt) augstāko tiesu pieņemtu nolēmumu kopumu, līdzīgu jautājumu vai gadījumu atrisinājumu, kas satur juridiskas atziņas.

Stabila judikatūra konkrētā jautājumā var izveidoties, ja vairākās līdzīgas lietas ir izskatītas Senātā, un par konkrēto jautājumu vairākās lietās ir izdarīti līdzīgi secinājumi Senātā.

Lejupielādēt

01.02.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-54/2022

1. Civillikuma 1716.panta izstrādes mērķis bija nepieļaut pārmērīgu pieaugošu līgumsodu praksi un tādēļ kā galvenais līgumsodu veids normā ir paredzēts noteikta apmēra līgumsods. Taču, ievērojot nepieciešamību panākt saistību izpildi, 1716.panta trešā daļa paredz iespēju noteikt arī pieaugošu līgumsodu, un tieši šī pazīme to nošķir no pirmā minētā līgumsoda veida. Noteiktā apmērā noteikts līgumsods ir piemērots, ja kavētas vai nepienācīgi izpildītas saistības izpildes panākšana nav svarīga vai nav iespējama, un līgumsods primāri kalpo kā zaudējumu atlīdzināšanas alternatīva ar iespējamu sodošu elementu. Ja līgumā nav noteikts pieaugošs līgumsods, pat neatkarīgi no tā, kāda veida pārkāpums tas ir, 1716.panta trešā daļa nav piemērojama. 2. Vērtējot līgumsoda samērīgumu gadījumā, kad nav piemērojama Civillikuma 1716.panta trešā daļa, ir jāvērtē līgumsoda samērs ar pārkāpumu. Samērīguma vērtējumā var vērtēt tos apstākļus, kurus atbilstoši Civillikumam būtu jāvērtē tiesai gadījumā, ja pušu starpā izceltos civiltiesisks strīds. Līgumsoda samazināšana no tiesas puses ir paredzēta Civillikuma 1724.1pantā. Šajā normā vērtējamo apstākļu loks ir atvērts, proti, līgumsoda samazināšanā ņemami vērā arī „citi apstākļi”. Tātad, vērtējot līgumsoda samērīgumu, var apskatīt ne vien saikni un samēru ar radītajiem zaudējumiem, bet darījuma dalībnieku attiecības kopumā gan no juridiskā, gan ekonomiskā viedokļa. Līgumsods ir netaisnīgs tad, ja, skatot līguma attiecības, kā arī faktisko izpildes praksi kopumā, redzams, ka līgumsods ir nesamērīgs iepretim pieļautajam pārkāpumam un iespējamiem radītajiem zaudējumiem. Samērīguma vērtēšanā jāņem vērā arī apstākļi, kādos pusei jāpilda saistība, par kuras pārkāpumu piemērots līgumsods. Ja vienai pusei ir manāmi grūtāk pildīt savas saistības, ja tai ir jāpanes netaisnīgs risku sadalījums, ja faktiskā izpilde parasti ir ērta tikai vienai pusei, ja līgumsodu sistēma, ievērojot attiecīgās nozares specifiku u.tml., ir pastāvīgs papildu peļņas avots vienai līguma pusei – tas viss var ietekmēt vērtējumu par to, vai līgumsods attiecīgā situācijā ir samērīgs ar pārkāpumu. Turklāt līgumsods var izrādīties netaisnīgs pat tad, ja tas formāli ir atbilstošs Civillikuma 1716.panta normām.

Lejupielādēt

22.02.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-24/2022

1. Šķīrējtiesa nepieder pie tiesu varas sistēmas, kā arī Satversmes 92.panta pirmajā teikumā lietotais termins „tiesa” nav attiecināms uz šķīrējtiesu. Šķīrējtiesa savā būtībā ir privāttiesisks strīdu ārpustiesas risināšanas mehānisms. Šķīrējtiesas spriedumiem nav vispārsaistoša, likumam pielīdzināma juridiskā spēka, un šādu spriedumu piespiedu izpilde ir pakārtota valsts tiesas izsniegtam izpildu rakstam.

2. Gadījumos, kad tieši izpildāmas darbības kā īpašuma tiesību pāreja vai aresta piemērošana kuģim īstenojama ar valsts piespiedu mehānisma palīdzību, lēmumu pieņemšanas tiesības rezervētas valsts tiesu sistēmai piederīgām institūcijām. Proti, par tiesas nolēmumu Jūras kodeksa izpratnē ir uzskatāms vienīgi valsts tiesas nolēmums, tostarp, valsts tiesas izsniegts izpildu raksts. Šķīrējtiesai ir kompetence spriest par īpašuma tiesību atzīšanu, tomēr šķīrējtiesas nospriestais ir saistošs Latvijas Kuģu reģistram tikai tad, kad tiesa ir pārbaudījusi šķīrējtiesas sprieduma tiesiskumu un izdevusi attiecīgu izpildu rakstu.

Lejupielādēt

07.09.2021. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-1219/2021

Lejupielādēt

01.07.2021. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-1040/2021

Trauksmes celšanas likums neparedz apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību gadījumā, ja personas iesniegums nav atzīts par trauksmes cēlēja ziņojumu un neparedz arī piešķirt personai trauksmes cēlēja statusu. Tas tā ir tāpēc, ka trauksmes cēlēja institūta būtība ir informēt par darba vidē novērotu iespējamu pārkāpumu, kas skar sabiedrības intereses, ar mērķi to laikus pamanīt un novērst. Trauksmes cēlēja institūts ir vērsts primāri uz sabiedrības tiesisko interešu aizsardzību. Proti, nevienai personai nav subjektīvo tiesību prasīt, lai tiktu ierosināta lieta par pārkāpumu, par kuru tā ziņojusi kā trauksmes cēlējs, vai prasīt, lai kāda persona tiktu saukta pie atbildības. Trauksmes cēlēja ziņojums ir impulss, kas var būt pamats krimināllietas, civillietas, administratīvo pārkāpumu lietas vai kādas citas pārbaudes uzsākšanai. Pats ziņotājs tālākajā – uz viņa ziņojuma pamata uzsāktajā – procesā, ja tāds tiek uzsākts, pēc būtības netiek iesaistīts, taču līdz ar iesnieguma atzīšanu par trauksmes cēlēja ziņojumu, iesniedzējam ir tiesības uz trauksmes cēlēja un viņa radinieku aizsardzības garantijām. Uz trauksmes cēlēja ziņojuma pamata uzsāktais process nerada tiesiskas sekas pašam trauksmes cēlējam, bet gan personai vai institūcijai, uz kuras iespējamo pārkāpumu trauksmes celšanas ziņojumā tiek norādīts.

Lejupielādēt

11.05.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-907/2021

Lejupielādēt

30.11.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-648/2021

Persona, kuras deklarētā un faktiskā dzīvesvieta ir Latvijas teritorijā, atrodas valsts iestāžu redzeslokā – Valsts policijai ir pieejami efektīvi līdzekļi uzraudzības pasākumu īstenošanai. Situācijā, kad personas deklarētā un faktiskā dzīvesvieta ir ārvalstīs, šādi uzraudzības līdzekļi ir ierobežoti, un tos nav iespējams nodrošināt nepieciešamajā apmērā un kvalitātē. Ierobežotas iespējas īstenot kontroli pār personas atbilstību Ieroču aprites likumā noteiktajām prasībām nav savienojamas ar likuma mērķi garantēt personu un sabiedrības drošību – šādos apstākļos konstatējams tiesisks pamats ieroča atļaujas anulēšanai. Proti, Ieroču aprites likuma 23.panta 13.punkts ir interpretējams tādējādi, ka par personas deklarēto dzīvesvietu ir uzskatāma vienīgi deklarētā dzīvesvietas adrese Latvijas teritorijā. Ieroču aprites likuma kontekstā prasībai par deklarēto dzīvesvietu ir nozīme ne vien kā saziņas kanālam, bet arī kā līdzeklim, ar kuru Valsts policija var īstenot efektīvu uzraudzību pār ieroča atļaujas turētāja uzvedību, likumpaklausību un personības iezīmēm, kuras varētu liecināt par potenciālu sabiedrības drošības interešu apdraudējumu.

Lejupielādēt

07.07.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-492/2021

1. Likumdevējs, līdzsvarojot sadzīviskā konfliktā iesaistīto personu intereses, ir izšķīries par labu nepieciešamībai aizsargāt vardarbībā iespējami cietušo personu tiesības. Tādējādi iespējami cietušās personas tiesības uz dzīvības un veselības aizsardzību prevalē pār iespējami bīstamās personas īslaicīgu pārvietošanās un kontaktēšanās brīvību ierobežojumu. Policijai, novērtējot nepieciešamību pieņemt lēmumu par nošķiršanu, jāvadās no piesardzības principa apsvērumiem, un neviennozīmīgi vērtējamās situācijās šaubas var tikt tulkotas par labu pagaidu aizsardzības līdzekļu piemērošanai. 2. Policijas darbs ir saistīts ar nepieciešamību ātri un adekvāti reaģēt uz iespējamo personas dzīvības vai veselības apdraudējumu, objektīvi noskaidrot lietas apstākļus, savākt un procesuāli nostiprināt pierādījumus, turklāt policijas funkciju īstenošana nevar tikt pārmērīgi ierobežota ar formālu prasību izpildi. Tiesību normās ir detalizēti noteiktas tās policijas darbības, kas ir jāfiksē un attiecīgi jādokumentē, ierodoties iespējami aizsargājamās personas mājoklī. Iesaistīto personu iztaujāšana un apstākļu virspusēja noskaidrošana var sniegt nepieciešamo informāciju par notikuma patiesajiem apstākļiem un palīdzēt nošķirt maznozīmīgus sadzīviskus konfliktus no patiesa apdraudējuma situācijām. Likumdevēja noteiktās prasības nav uzskatāmas par neiespējamu vai nesamērīgu nastu, un šo prasību neievērošana var kalpot par pamatu policijas lēmuma par nošķiršanu tiesiskuma apstrīdēšanai. Ierodoties sadzīviska konflikta notikuma vietā, policijas darbiniekiem jāiesaistās emocionāli saspringtu un pat iespējami agresīvu personisko attiecību risināšanā. Šādā situācijā var būt apgrūtināta visu lietas objektīvo apstākļu noskaidrošana un fiksēšana procesuālos dokumentos. Procesuālie pārkāpumi ne vienmēr var tikt atzīti par pietiekamu pamatu policijas lēmuma par nošķiršanu atzīšanai par prettiesisku. Lai konstatētu būtisku procesuālu pārkāpumu, tiesai jāiegūst augsts pārliecības līmenis par apdraudējuma neesību, kā arī to, ka procesuālais pārkāpums varētu pēc būtības ietekmēt lēmuma par nošķiršanu piemērošanu.

Lejupielādēt

11.10.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-405/2021

Lejupielādēt

09.07.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-136/2021

Applūstošo teritoriju noteikšanā nav nošķirti dažādu plūdu veidi atkarībā no cēloņiem. Spēkā esošais tiesiskais regulējums pēc būtības un jēgas ir attiecināms uz vējuzplūdu rezultātā applūstošu teritoriju noteikšanu.

Lejupielādēt

21.12.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-103/2021

Piemērojot salīdzināmo nekontrolēto cenu metodi, primāri ir noskaidrojams, vai pārbaudāmais darījums starp saistītajiem uzņēmumiem ir salīdzināms ar darījumu starp neatkarīgajiem uzņēmumiem un vai ir identificējamas atšķirības, kas būtiski ietekmē salīdzināmības drošumu un ticamību. Ja šādas atšķirības ir identificējamas, nepieciešams veikt pielāgojumus, ja tas ir iespējams, lai tādējādi izslēgtu identificēto atšķirību būtisku ietekmi. Piemērojot salīdzināmo nekontrolēto cenu metodi, nepieciešams salīdzināt virkni darījumus raksturojošo elementu. Tiesību normās norādīts arī uz korekciju un matemātisku aprēķinu veikšanu, lai uzlabotu salīdzināšanas ticamību un izslēgtu salīdzināmajos darījumos konstatēto atšķirību būtisku ietekmi. Proti, ja salīdzināmības analīzes rezultātā salīdzināmajos darījumos tiek konstatētas atšķirības un to būtiska ietekme, ir nepieciešams veikt atbilstošas korekcijas vai matemātiskus aprēķinus.

Lejupielādēt

28.09.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-85/2021

Nelaimes gadījuma tieša saistība ar alkohola lietošanu Ministru kabineta 2009.gada 25.augusta noteikumu Nr. 950 „Nelaimes gadījumu darbā izmeklēšanas un uzskaites kārtība” 35.1.apakšpunktā ir izdalīta kā speciāls pamats secinājumam, ka nelaimes gadījums nav darba vides faktoru iedarbības rezultāts. Ja ir konstatējams, ka nelaimes gadījums ir tiešā cēloņsakarībā ar to, ka cietušais lietojis alkoholiskās vielas, nav nozīmes pārējiem nelaimes gadījuma cēloņiem, ja tādi attiecīgajā lietā ir konstatēti. Tādējādi, ja darbinieka atrašanās alkohola reibumā darba pienākumu izpildes laikā ir atzīstama par galveno un tiešo nelaimes gadījuma cēloni, nav izšķirošas nozīmes citiem darbinieka argumentiem.

Lejupielādēt

20.12.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-84/2021

Padomes 1992.gada 12.oktobra Regula (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi nosaka muitas dienestu pieņemto lēmumu pārsūdzēšanas tiesības. Proti, pārsūdzības tiesības ir expressis verbis paredzētas Kopienas muitas kodeksa kodeksa 243.panta 1.punkta pirmajā daļā un ir atkarīgas no tā, vai kumulatīvi izpildās kritēriji – lēmuma piemērošana skar personu tieši un individuāli. Kritērijs „skar personu tieši” nozīmē, ka apstrīdētajam pasākumam ir tieša iedarbība uz privātpersonas tiesisko stāvokli un tas nepieļauj nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izriet vien no attiecīgā tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus. Savukārt kritērijs „individuāla ietekme” atbilstoši judikatūrai neizpildās, ja tiesību akts rada tiesiskas sekas attiecībā uz vispārīgi un abstrakti noteiktu personu kategoriju.

Lejupielādēt

29.10.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-82/2021

Summētā darba laika organizācijas ietvaros darba devējam ir saistošas Darba likuma 40.panta otrās daļas 7.punkta prasības, tas ir, jānorāda attiecīgajam darbiniekam nolīgtais dienas vai nedēļas laiks.

Lejupielādēt

29.12.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1496/2020

Likumdevējs sporta federācijām ir piešķīris īpašu statusu un tiesības. Tomēr tas pats par sevi nenozīmē, ka sporta federācijas darbojas publisko tiesību jomā. Lai konstatētu tiesību subjektam deleģētas pilnvaras publisko tiesību jomā, katrā konkrētajā gadījumā ir izvērtējams nozares darbību reglamentējošo tiesību normu saturs. Sporta nozare, lai arī daļēji ir regulēta no valsts puses, pati par sevi nav pieskaitāma publisko tiesību jomai, jo sports ir vai nu personas brīvprātīgas aktivitātes brīvā laika ietvaros, vai arī personas profesionāla nodarbe uz darba līguma pamata. Tikai atsevišķos ar sporta sfēru saistītos jautājumos parādās publiski tiesiskais elements, piemēram, publisko finanšu līdzekļu piešķiršana sporta atbalstam, sporta federāciju atzīšanas un darbības kontroles process, autosporta, motosporta, ūdens motosporta trašu un tiesnešu licencēšanas. Ievērojot, ka sporta nozarei ir privāttiesisks raksturs, sporta vadīšana un koordinēšana, tostarp sporta veidu noteikumu un sacensību norises nolikumu izdošana, nav valsts pārvaldes jautājums. Tādējādi no Sporta likuma 10.panta ceturtās daļas neizriet valsts pārvaldes uzdevums sporta federācijām izdot administratīvos aktus vai veikt citas darbības valsts pārvaldes jomā.

Lejupielādēt

04.08.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1335/2020

Lejupielādēt

05.06.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1079/2020

Ieraksts Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā pats par sevi neatņem transportlīdzekļa vadīšanas tiesības, proti, šāda darbība neietekmē personai jau esošo tiesību apjomu. Līdz ar to secināms, ka transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizlieguma ierakstīšana Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā būtībā ir vērsta uz faktisku seku radīšanu – nodrošināt, ka konkrēta persona vairs nepiedalās ceļu satiksmē, tai atturoties no attiecīgas kategorijas transportlīdzekļa vadīšanas. Tātad iestādes darbības pamatā ir griba radīt personai faktiska rakstura sekas, līdz ar to, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 89.panta pirmajai daļai tā ir atzīstama par faktisko rīcību.

Lejupielādēt

13.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1032/2020

Likuma „Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu” 2.panta otrajā daļā minētie kritēriji ir precīzi uzskaitīti un nav paplašināti tulkojami.

Lejupielādēt

30.09.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-797/2020

Tiesa nav ierobežota apstrādāt tos datus, kas tai nepieciešami tiesas spriešanas funkciju nodrošināšanai. Mērķis, kas paredz datu apstrādi tiesas darba vajadzībām jeb tiesas spriešanas funkciju izpildei, jau aptver visas tās darbības, kas tiek veiktas tiesas spriešanas procesā. Šīs darbības ir jāskata kopsakarā kā vienota funkcijas izpilde, nevis atrauti viena no otras. Datu apstrāde tiesas darba vajadzībām jau kopumā raksturo datu apstrādes mērķi – tiesas spriešanas funkcijas izpilde. Līdz ar to šāds mērķis nav uzskatāms par pārāk nekonkrētu un neskaidru. Tiesas tiesības apstrādāt tiesas spriešanai nepieciešamos datus nenozīmē, ka tiesas veiktā datu apstrāde drīkst būt patvaļīga un nekontrolēta. Tiesu administrācija nedrīkst iejaukties tiesas darbā, tomēr tai ir pienākums kontrolēt datu apstrādi atbilstoši datu apstrādes mērķiem – tiesas darba vajadzībām. Tiesu informācijas sistēmas izmantošana nolūkam, kas neatbilst tiesu darba nepieciešamībai, nav atļauta. Tāpat administrācijai ir pienākums kontrolēt, vai personu dati netiek apstrādāti nevajadzīgi, piemēram, kādēļ personas kartīti atver ar konkrēto lietu nesaistītas personas.

Lejupielādēt

30.06.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-444/2020

Dzīvesvietas deklarēšanas likuma piemērošanas mērķis ir panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Likuma mērķis nav risināt civiltiesiska rakstura strīdus starp personām par to tiesībām dzīvot konkrētā dzīvesvietā. Tūlītēja administratīvā procesa piemērošana ir pārsteidzīga, ja persona faktiski dzīvo dzīvoklī, lai arī īres līgums rakstveidā nav noslēgts, īres maksājumus veic regulāri un īpašnieks tos pieņem, proti, īpašnieks pietiekami ilgstoši faktiski akceptē īres attiecības de facto. Šādā situācijā atzīstams, ka pastāv strīds starp personu, kuras dzīvesvieta deklarēta īpašumā, un īpašnieku par to, vai persona pamatoti dzīvo attiecīgajā dzīvoklī. Tikai tad, kad ar tiesas spriedumu civillietā ir izlemts, ka personai nav tiesību dzīvot attiecīgajā dzīvesvietā, ir izdarāms secinājums par tiesiska pamata neesību Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmās daļas 2.punkta izpratnē. Šāds strīds par tiesisko pamatu, uz kura persona uzturas attiecīgajā dzīvesvietā, ir nošķirams no gadījuma, kad, piemēram, sveša persona deklarē savu dzīvesvietu svešā adresē, attiecīgā īpašuma īpašniekam neko nezinot. Pēdējā gadījumā Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmās daļas 2.punkta piemērošana ir iespējama arī bez īpašas civiltiesiskas tiesvedības.

Lejupielādēt

04.02.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-434/2020

1. Ceļa zīmes ir satiksmes organizācijas tehniskais līdzeklis. Tās attiecas uz jebkuru satiksmes dalībnieku, kurš atrodas ceļa zīmju darbības zonā, un nodrošina šīs personas ar vajadzīgo informāciju, kā arī satiksmes drošību. Līdz ar to būtiska ir ceļa zīmju precīza un pamatota uzstādīšana. Citstarp svarīgi, ka tās tiek uzstādītas nepārprotami identificējamās vietās un regulē tos ceļa satiksmes aspektus, kam tās ir paredzētas. 2. Ceļa zīmes kā satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu izvietošanu gan ierosina, gan pēc saskaņojuma saņemšanas veic nekustamā īpašuma īpašnieks vai persona, kurai tas nodots pārvaldījumā. 3. Kadastra informācijas sistēma kā publiskais reģistrs var būt viens no avotiem, no kura iegūt informāciju par nekustamo īpašumu, bet ne vienīgais. No Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma 2.pantā un 16.panta 2.punktā vispārīgi noteiktā, kas ir būve un ka būvi kā nekustamā īpašuma objektu var reģistrēt kadastra informācijas sistēmā, neizriet, ka, nereģistrējot kādu objektu kadastra informācijas sistēmā, tas būtu šķērslis izvietot ceļa zīmes, tā uz āru nosakot jau iepriekš zemesgrāmatā reģistrēto kopīpašuma lietošanas kārtību.

Lejupielādēt

10.07.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-270/2020

1. Tā kā likuma „Par policiju” 12.panta pirmās daļas 20.punktā ietvertie nosacījumi prasa vērtēt tieši attiecīgā transportlīdzekļa vai transportlīdzekļa vadītāja saistību ar iespējamu pārkāpumu, tad katrs gadījums, kad tiek apsvērta transportlīdzekļa apskate, prasa individuālu izvērtējumu. Līdz ar to policijas darbiniekiem ir jāspēj norādīt uz tieši konkrēto situāciju raksturojošiem apstākļiem, kas liecina par transportlīdzekļa vai transportlīdzekļa vadītāja saistību ar iespējamu pārkāpumu un pamato minētās normas nosacījumu izpildi. 2. Ņemot vērā, ka transportlīdzekļa bagāžas nodalījuma un motortelpas apskate ir saistīta ar personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežošanu, pirms transportlīdzekļa apskates ir nepieciešams apsvērt arī to, vai šāds personas tiesību ierobežojums konkrētajā situācijā ir samērīgs un nepieciešams policijas uzdevumu pilnvērtīgai veikšanai.

Lejupielādēt

30.10.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-219/2020

Videoreģistratora ievietošana automašīnā personiskajām vai mājsaimniecības vajadzībām nav personas datu apstrāde Fizisko personu datu apstrādes likuma izpratnē. Proti, ja fiziskā persona izmanto videoreģistratoru ceļu satiksmes novērošanai savām personiskajām vajadzībām, un sākotnējais nolūks nav tā rezultātā iegūto datu nodošana trešajām personām, tas nav jāreģistrē Datu valsts inspekcijā. Vienīgā prasība ir tāda, ka persona videoreģistratora ierakstus drīkst izmantot tikai, konstatējot kādu no Vispārīgās datu aizsardzības regulas 6.panta 1.punktā noteiktajiem datu apstrādes pamatiem, piemēram, leģitīmo interešu aizstāvēšanai tiesībsargājošās iestādēs.

Lejupielādēt

30.09.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-166/2020

Tiesu medicīnas ekspertīzes laikā iegūtie asins paraugi uzskatāmi par izpētes objektu, kuru analizējot tiek iegūti dati, lai pamatotu tiesu eksperta atzinumu. Ja normatīvajos aktos nav noteikts konkrēts kriminālprocesa vajadzībām iegūtu un tiesu ekspertīzē izmantotu audu paraugu glabāšanas termiņš, tad, izbeidzoties kriminālprocesam, zūd tiesiskais pamats to tālākai uzglabāšanai, un līdz ar to tie ir iznīcināmi.

Lejupielādēt

26.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-43/2020

Uzņēmējiem, kas iesaistīti pārtikas apritē, par dzīvnieku izcelsmes pārtikas sūtījumiem obligāti jāsniedz informācija citstarp par partijas, sērijas vai sūtījuma identifikācijas numuru. Savukārt veidu, kādā informāciju darīt pieejamu, pārtikas piegādātājs var izvēlēties, ja vien uzņēmējam, kam pārtika piegādāta, tā ir skaidri un nepārprotami pieejama un iegūstama. Preču piegādes pavaddokumentā norādāmais obligātais informācijas minimumu neizslēdz iespēju piegādātājam papildus sniegt savas uzņēmējdarbības virziena nodrošināšanai nepieciešamo informāciju.

Lejupielādēt

26.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-43/2020

Cūkgaļas marķējumā ir jānorāda tās izcelsmes valsti ģeogrāfiskā kontekstā, lietojot valsts īso nosaukumu. Latvijas gadījumā valsts īsais nosaukums ir „Latvija”.

Lejupielādēt

09.05.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-811/2019

Lejupielādēt

05.07.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-794/2019

Darba likuma 140.panta piektajā daļā norādīto „pārskata periodu” darbnespējas gadījumā saprotams nevis sākotnēji paredzētais pārskata periods (panta trešajā daļā paredzētais viens mēnesis vai darba līgumā līdz četriem mēnešiem nosakāmais periods), bet gan sākotnējā perioda un darbnespējas laika starpība (faktiski nostrādātais laika periods pārskata perioda ietvaros). Vidējā aprēķinā izmantojamā pārskata perioda samazināšana par darbnespējas vai atvaļinājuma laiku neskar darba devēja vispārēju pienākumu ievērot likumā noteikto normālā darba laika atpūtas laiku atlikušajā pārskata perioda laikā (vidēji), kad darbinieks faktiski veic darbu. Iespēja summētā darba laika organizācijas ietvaros atkāpties no normālā nedēļas darba laika ir izmantojama vienīgi kopā ar pienākumu sabalansēt šo pārsniegumu ar atpūtu citā laikā ierobežotā laika periodā (pārskata periodā). Atkarībā no grafika un paredzētās slodzes brīdī, kad iestājusies darbnespēja, var veidoties neparedzētas virsstundas, kuras pārskata periodā var nebūt iespējams novērst ar atpūtu (ievērojot Darba likuma 140.panta septītajā daļā paredzētos ierobežojumus grafika grozīšanai). Tomēr darbinieka tiesību aizsardzībai dodama priekšroka. Ja pēc vai pirms darbnespējas darbinieks ir strādājis vairāk stundu nekā tam būtu jābūt atbilstoši normālajam darba laikam (vidēji faktiski nostrādātajā periodā) un pārskata periodā vairs nav iespējams to sabalansēt ar atpūtas laiku, šāda darba intensitāte, lai arī bez darba devēja vainas, atbilstoši Darba likuma 140.panta piektajai daļai noved pie virsstundām, kas jākompensē. Apstāklis, ka vairākām personām, kurām noteikts līdzīgs summētā darba laika organizācijas darba grafiks, atkarībā no atrašanās attaisnotā prombūtnē vai darbā, virsstundu darbs var veidoties sākot no dažādu kopumā nostrādāto stundu skaita, nepārkāpj vienlīdzības principu. Šādas personas, ja tām ir atšķirīgs faktiski nostrādātais darba laiks un intensitāte, neatrodas salīdzināmos apstākļos. Pat, ja divas personas strādājušas vienādu stundu skaitu kādā sākotnēji plānotā pārskata perioda daļā, tas, vai pārējā šī perioda daļā personai bijis atpūtas vai darbnespējas laiks, ievērojami atšķir darbinieka iespējas izmantot atpūtu. Tie ir būtiski atšķirīgi apstākļi, līdz ar to ir sagaidāmas atšķirīgas tiesiskās sekas.

Lejupielādēt

05.07.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-433/2019

Svētku diena, kas sakrīt ar darba dienu, ietekmē kopējo noteiktā periodā (mēnesī vai citā periodā) ietilpstošo normālā darba laika stundu skaitu, proti, tā šo skaitu samazina. Šāds samazinājums skar gan normālo darba laiku, gan summēto darba laiku, jo arī summētā darba laika organizācijas gadījumā vidējai darba un atpūtas laika proporcijai pārskata periodā jāatbilst normālā darba laika modeļa darba un atpūtas laika proporcijai. Līdz ar to svētku diena, kurā darbinieks netiek nodarbināts, ietekmē summētā darba laika organizāciju tādā veidā, ka samazina to bāzes stundu skaitu, attiecībā pret kuru rēķināms pārskata perioda vidējais darba laika stundu skaits. Turklāt šis samazinājums attiecas uz jebkuru darbinieku ar summētā darba laika organizāciju, neatkarīgi no noteiktā darba grafika.

Lejupielādēt

31.07.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-63/2019

Lejupielādēt

18.10.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-42/2019

1. Lai strīdus gadījumā secinātu, vai persona ir bijusi nodarbināta uz darba līguma pamata, ir jāiegūst tieši vai netieši pierādījumi tam, ka iespējamā darba devēja un nodarbinātās personas starpā bija panākta vienošanās par darba līguma būtiskajām sastāvdaļām, tostarp par darba veikšanu par atlīdzību, un ka darbs tika veikts tieši darba tiesisko attiecību ietvaros. 2. Lai konstatētu, vai konkrēta darba (uzdevuma) veikšana notikusi tieši darba tiesisko attiecību ietvaros, ir vērtējams, vai pastāv darba tiesisko attiecību iezīmju kopums. Viena no iezīmēm ir, ka tās ir atlīdzības attiecības. Taču par darba tiesisko attiecību esību var liecināt arī citas iezīmes, kas vērtējamas kopumā, piemēram, ka svarīgāks ir darba process, nevis tikai darba rezultāts; ka darbinieks ir pakļauts noteiktai darba kārtībai un darba devēja norādījumiem; ka tās ir ilgstošas, turpinātas tiesiskās attiecības, jo tās parasti nenodibina uz vienu darba izpildījumu.

Lejupielādēt

19.03.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-6/2019

1. Policijas darbinieku dienesta telpās uzņemta attēla publiskošana ir pieļaujama, ja tas ir nepieciešams sabiedrības interešu nodrošināšanai, piemēram, lai sekotu līdzi, vai policijas darbinieki nerīkojas prettiesiski. 2. Amatpersonu attēlu publiskošana žurnālistikas nolūkos pamatā tiek prezumēta kā veikta sabiedrības interesēs. 3. Policijas darbiniekiem, pildot dienesta pienākumus, ir tiesības uz personas datu, tostarp attēla, aizsardzību. 4. Lai radītu vai veicinātu diskusiju par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem, publicēt informāciju žurnālistikas nolūkos var jebkura persona. Taču personai, kura nav uzskatāma par žurnālistu, publicējot informāciju, tieši tāpat ir jāievēro pienākums par precīzas un uzticamas informācijas sniegšanu, kā arī jārīkojas labā ticībā. Šādai personai jāspēj pamatot, kāpēc tā uzskata, ka konkrētas informācijas (piemēram, attēlu) publiskošana ir sabiedrības interesēs. 5. Ja policijas darbinieku dienesta telpās uzņemtus attēlus publisko persona, kura nav žurnālists, un nav konstatējama šo attēlu publiskošana sabiedrības interesēs (žurnālistikas nolūkos), šādā gadījumā policijas darbinieku tiesībām uz personas datu (attēlu) aizsardzību ir dodama priekšroka. 6. Ja policijas darbinieku personas datu publicēšana nav nepieciešama sabiedrības interešu nodrošināšanai, persona, kas vēlas publiskot informāciju, kas skar policijas darbiniekus, varētu īstenot savas tiesības uz vārda brīvību, anonimizējot informāciju tā, lai nebūtu iespējams identificēt konkrētus policijas darbiniekus.

Lejupielādēt

24.07.2018. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-1094/2018

Lejupielādēt

18.07.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-348/2018

No Latvijas tiesību sistēmas pamatnormas (Latvija ir demokrātiska, tiesiska valsts) izriet vairāki fundamentāli tiesību principi, kas veido Latvijas konstitucionālo tiesību kodolu, tostarp demokrātiskas valsts princips. Demokrātiskas valsts princips citstarp prasa, lai valsts ar savu rīcību stiprinātu demokrātiskās vērtības, tostarp neveiktu darbības, kas sabiedrībai liek apšaubīt, vai mūsu valsts atzīst un godina šādas vērtības. Tāpēc nav pieļaujams, ka valsts veido tādus vietvārdus (vietu nosaukumus), kas simbolizē, primāri saistās vai godina kaut ko tādu, kas nav saderīgs ar demokrātisku valsts iekārtu, neatkarību un demokrātiskajām vērtībām. Līdz ar to tas, vai adreses maiņas rezultātā piešķirtā adrese ir vai nav pretrunā demokrātiskai valsts iekārtai, ietekmē lēmuma par adreses maiņu tiesiskumu un tātad ir pārbaudāms, izskatot lietu par šāda lēmuma atzīšanu par prettiesisku un atcelšanu.

Lejupielādēt

23.11.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-330/2018

Lejupielādēt

28.05.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-159/2018

Lejupielādēt

15.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-450/2017

1. Referendums ir tiešās demokrātijas svarīgākais institūts, kas vēlētāju balsošanas rezultātā var grozīt svarīgus valsts vai sabiedrības dzīves jautājumus. Referendums ir iespēja plašai sabiedrības daļai piedalīties šo jautājumu izlemšanā un ietekmēt būtiskus attīstības procesus. Valstīs ar demokrātisku valsts iekārtu referendums ir pietiekoši plaši pazīstams demokrātijas instruments. 2. Ņemot vērā Latvijas vēsturisko attīstības ceļu, referendums ir salīdzinoši jauns un mazāk pazīstams sabiedrības viedokļa konstatēšanas veids. Tāpēc reklāmas izvietošana ar aicinājumu visplašākajai vēlētāju daļai piedalīties un paust savu viedokli par tādu svarīgu jautājumu, kas skar Satversmē nostiprinātos latviešu valodas aizsardzības un izmantošanas principus, nav uzskatāma tikai kā politiskā aģitācija, bet arī kā sabiedrības izglītošanas pasākums. Politiskā partija, aicinot piedalīties referendumā, ne tikai pauž savu attieksmi pret konkrēto procesu, bet arī vienlaikus skaidro tā nozīmīgumu, mudina aktīvi izmantot savas tiesības un piedalīties sabiedrībai un valstij nozīmīgu jautājumu risināšanā.

Lejupielādēt

28.11.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1289/2016

1. Tiesību aizsardzības institūciju darbības efektivitātes labad tām tiek piešķirtas lietas apstākļu izmeklēšanas tiesības. Lietas apstākļu noskaidrošanai ir vajadzīgs iegūt dažāda plašuma un rakstura informāciju, tostarp tādu, kas atrodas vienīgi pie pašas personas vai pie citām personām. Informācijas iegūšanas tiesības ir neatņemama daļa no valsts pārvaldes iestādes funkciju izpildei nepieciešamām tiesībām. Ja iestādei ir noteiktas tiesības pieprasīt un iegūt informāciju, tam iepretim atrodas personu pienākums sniegt šādu informāciju. Pienākums sniegt informāciju ir personas brīvības ierobežojums, jo tas ietiecas personas pašnoteikšanās tiesībās pār savu informāciju. Tomēr šādam ierobežojumam ir likumā noteikts pamats, tas kalpo leģitīmam mērķim, un šādas informācijas sniegšanas pienākums ir samērīgs. 2. Arodbiedrības nav pamata izcelt ārpus pārējo personu loka, no kurām iestāde var pieprasīt informāciju savai darbībai. Šāds arodbiedrību tiesiskā regulējuma tulkojums novestu pie tā, ka tiktu pārkāpts vienlīdzības princips. Arodbiedrības neatkarība nenozīmē, ka valstij tiek liegtas tiesības pārbaudīt arodbiedrības vai citu personu darbības atbilstību likumiem. 3. Informācijas pieprasījums ir tiesību akts, jo tas rada tiesiskas sekas – pienākumu sniegt informāciju, kas ir privātpersonas rīcībā. Šādu tiesību aktu ir izdevusi iestāde valsts pārvaldes ietvaros, un tas ir izpildāms arī piespiedu kārtā. Izskatāmajā gadījumā šādam pieprasījumam nav starplēmuma vai procesuālas darbības (piemēram, kriminālprocesuālas darbības) rakstura, tādēļ tas pamatoti apspriests pēc administratīvā akta pazīmēm un tam izvirzītajiem noteikumiem.

Lejupielādēt

24.09.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-560/2013

Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likuma 15.1 panta pirmās daļas 1.punkts ir piemērojams arī tām tiesību normā minētajām amatpersonām, kuras bijušas ievēlētas amatā 1989.gada 10.decembra vēlēšanās un atradušās šajā amatā gan 1990.gada 4.maijā, gan turpmāk līdz šā sasaukuma termiņa beigām, ja attiecībā uz šo personu izpildās arī citi normā minētie kritēriji, tostarp par atrašanos amatā arī otru sasaukumu.

Lejupielādēt

19.07.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-517/2013

1. Likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 2.panta pirmās daļas 3.punkta jēdzienu „pārvietoti no pastāvīgās dzīvesvietas”, nozīme tulkojama kopsakarā ar 2.panta pirmās daļas 3.punktā minētajām politisko represiju formām - izsūtīšana un nometināšana. 2. Vērtējot, vai notikusi likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 2.panta pirmās daļas 3.punkta izpratnē minētā pārvietošana no pastāvīgās dzīvesvietas, izšķiroša nozīme ir represiju politiskajam raksturam un izpausmes formai. Pārvietošanai no pastāvīgās dzīvesvietas, lai netiktu dezorganizēta kolhozu dzīve, tāpat, kā pārvietošanai, lai atņemtu īpašumu un nodotu to kolhozu, militāro iestāžu, skolu vai citām vajadzībām, ir prettiesisks raksturs, tomēr tās ir saistītas ar nepieciešamību vai ekonomiskām vajadzībām, bet tām nav politisko represiju rakstura, līdz ar to tās nav likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 2.panta pirmās daļas 3.punkta izpratnē aizsargājamās tiesības.

Lejupielādēt

10.02.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-17/2012

1. Ielas (ceļa) kā publiskās lietas likumā noteiktais izmantošanas veids aptver gan pārvietošanos ar transportlīdzekli, gan apstāšanos, gan tā novietošanu uz ielas (ceļa) stāvēšanai. Transportlīdzekļa novietošana stāvēšanai uz ielas (ceļa) ir ikviena ceļu satiksmes dalībnieka tiesība. 2. Ceļu satiksmes likuma 43.3panta pirmās daļas 7.punkts un Ministru kabineta 2004.gada 7.septembra noteikumu Nr.767 „Noteikumi par transportlīdzekļa piespiedu pārvietošanu un transportlīdzekļa atzīšanu par ilgstoši atstātu uz ceļa” 20.3.apakšpunkts par ilgstoši uz ceļa atstātu transportlīdzekļu pārvietošanu noteic transportlīdzekļa stāvēšanas uz ielas (ceļa) ierobežojumu, kas ir publiskās lietas izmantošanas ierobežojums. 3. Ceļu satiksmes likuma 43.3panta pirmās daļas 7.punktā ietvertais ierobežojums ir vērsts uz publiskas lietas lietošanas regulēšanu, nevis uz ceļu satiksmes drošību. Norma ir vērstas uz ielu atbrīvošanu no transportlīdzekļiem, kuri tur atstāti ilgstošas uzglabāšanas nolūkā vai vispār pamesti, un citu personu (sabiedrības) tiesību aizsargāšanu ērti izmantot publiskā lietošanā esošos ceļus tam paredzētajam mērķim. Tādēļ šī norma neattiecas uz teritorijām, kas nav piešķirtas publiskai lietošanai. 4. Ja privātai teritorijai ir vairāki īpašnieki, kuriem ir atšķirīgs viedoklis par transportlīdzekļu turēšanas iespējām kopīpašumā, tad kopīpašniekiem ir iespēja savstarpēji šo jautājumu noregulēt, nosakot lietošanas kārtību. Vairāki kopīpašnieki iepretim vienam kopīpašniekam neveido sabiedrības interesi, kura aizsargāta ar normām par publiskas lietas lietošanu.

Lejupielādēt