23.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-346/2020
Likumā „Par akcīzes nodokli” Padomes 2008.gada 16.decembra Direktīvas 2008/118/EK par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu, ar ko atceļ Direktīvu 92/12/EEK normas, ir ieviestas, izmantojot citu struktūru. Minētajā direktīvā jautājumi par akcīzes nodokļa iekasējamību, tā uzlikšanas laiku un vietu, par nodokļa samaksu atbildīgajām personām, par nodokļa iekasējamības brīža un vietas noteikšanas kārtību tiek aplūkoti atsevišķi, savukārt Latvijas likumdevējs visus šos jautājumus ir sapludinājis, noregulējot katra akcīzes preču apritē iesaistītā tiesību subjekta tiesības un pienākumus konkrētās situācijās, turklāt raugoties no nodokļa maksāšanas pienākuma skatupunkta. Taču minētais neliedz konstatēt, ka likuma normas ir ieviestas, pilnībā atspoguļojot direktīvas mērķi un būtību.
Atbilstoši minētās direktīvas 10.panta 4.punkta pirmajā daļā nostiprinātajai prezumpcijai par nodokļa samaksu atbildīgajai personai pienākums maksāt akcīzes nodokli iestājas automātiski. Prezumpcijas atspēkošana atbrīvo no pienākuma maksāt nodokli tikai tādā gadījumā, ja noteiktā termiņā tiek iesniegti pierādījumi par to, ka pārkāpums nav noticis. Savukārt gadījumā, ja tiek iesniegti pierādījumi par pārkāpuma vietu un tie atspēko prezumpciju, tas tomēr vēl nenozīmē, ka šī persona tiek atbrīvota no pienākuma maksāt nodokli. No pienākuma maksāt nodokli var atbrīvot un nosūtītājā dalībvalstī samaksāto nodokli var atmaksāt tikai tad, ja nodoklis ir samaksāts dalībvalstī, kurā faktiski izdarīts pārkāpums. Prezumpcijas atspēkošanas procesam ir nozīme, taču tikai tiktāl, ciktāl tas tiek īstenots tiesību normās noteiktajā termiņā, kas dod pamatu paļauties, ka nodokli varēs piedzīt citā dalībvalstī. Turklāt, ievērojot minētā procesa būtību un sasniedzamos mērķus, tam būtu jānotiek, pirms tiek prasīta pārmaksas atmaksa.
Likuma „Par akcīzes nodokli” 34.panta ceturtā daļa noregulē jautājumu par pienākumu maksāt nodokli, uzskaitot visus priekšnoteikumus, kas no šā nodokļa maksāšanas pienākuma atbrīvo. Secināms, ka akcīzes nodoklis nav jāmaksā tad, ja izpildās priekšnoteikumi atliktā nodokļa maksāšanas režīma piemērošanai, proti, kad akcīzes preces nonāk citā akcīzes preču noliktavā. Ja šis fakts četru kalendāra mēnešu laikā no pārvietošanas sākuma dienas netiek apstiprināts, tad apstiprinātam noliktavas turētājam ir jāmaksā nodoklis. Nodoklis ir jāmaksā arī tad, ja četru mēnešu laikā pēc akcīzes preču nosūtīšanas Valsts ieņēmumu dienestam nav sniegti pierādījumi par vietu, kur pārkāpums izdarīts, kā arī pierādījumi, ka nodoklis par minētajām akcīzes precēm samaksāts citā dalībvalstī. Tas vien, ka tiek iesniegti pierādījumi par vietu, kur pārkāpums ir izdarīts, nenozīmē, ka apstiprināts noliktavas turētājs ir atbrīvojams no nodokļa samaksas pienākuma. No šāda pienākuma var atbrīvot tikai pierādījumi par to, ka akcīzes preces ir nonākušas galamērķī, vai arī pierādījumi par nodokļa samaksu citā dalībvalstī.
14.06.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-181/2005
Tā kā likuma „Par akcīzes nodokli” 6.pants nosaka tikai maksājamā akcīzes nodokļa likmi atkarībā no spirta koncentrācijas alū, bet nenosaka, kā nosakāms alus stiprums, šā stipruma noteikšanai jāņem vērā Ministru kabineta 2000.gada 8.februāra noteikumu Nr.46 „Pārtikas preču marķēšanas noteikumi” 49.punkts.