Pievienotās vērtības nodoklis

17.03.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-334/2022

Lai nodrošinātu pareizu pievienotās vērtības nodokļa sistēmas darbību, nepieciešams konstatēt, ka prece, arī jauns transportlīdzeklis, kam piegādes dalībvalstī ir piemērota nodokļa 0 procentu likme, ir izvests no piegādes dalībvalsts un ir piegādāts galapatērētājam citā dalībvalstī, kur galapatērētājs par to samaksā pievienotās vērtības nodokli. Tādējādi tiek nodrošināta pievienotās vērtības nodokļa iekasēšana tikai vienā dalībvalstī, kur notiek preces gala izmantošana, tiek novērsta darījuma dubulta aplikšana ar nodokli, tiek panākta dalībvalstu fiskālās suverenitātes nodalīšana un tiek novērsts konkurences izkropļojums starp dalībvalstīm. Tas norāda uz nepieciešamību konstatēt, ka tiesības rīkoties ar preci, arī ar jaunu transportlīdzekli, ir nodotas tieši darījumu dokumentos norādītajam pircējam, nevis jebkurai citas dalībvalsts personai. Pretējā gadījumā netiek nodrošināta pareiza kopējās pievienotās vērtības nodokļa sistēmas darbība un nodokļa iekasēšana no galapatērētāja, un netiek ievēroti tiesību normās nostiprinātie grāmatvedības kārtošanas principi, atbilstoši kuriem grāmatvedības sniegtajai informācijai jābūt patiesai un grāmatvedība ir jākārto tā, lai varētu tikt konstatēts katra saimnieciskā darījuma sākums un izsekota tā norise. Proti, tieši uz pārdevēju gulstas pierādīšanas pienākums par to, ka darījums faktiski ir tieši ar darījuma dokumentos norādīto preču pircēju un ir izpildīti visi noteikumi tam, lai varētu tikt piemērota 0 procentu nodokļa likme. Nodokļa 0 procentu likmes piemērošanai būtiski ir tas, vai no pierādījumu kopuma ir iespējams izsekot darījuma norisei un pārliecināties, ka prece ir piegādāta uz galamērķi citā dalībvalstī.

Lejupielādēt

19.04.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-199/2022

Lejupielādēt

27.06.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-117/2022

Pievienotās vērtības nodokļa likuma 34.panta devītās daļas 3.punktā preču piegādes un pakalpojumu sniegšanas darījumā starp saistītām personām ir paredzēti divi priekšnoteikumi, kuriem iestājoties ar nodokli tiek aplikta nevis darījuma dokumentos norādītā atlīdzība, bet gan darījuma tirgus vērtība, proti, dokumentos norādītā darījuma vērtība ir lielāka par tirgus vērtību, un preču piegādātājam nav tiesību atskaitīt priekšnodokli pilnā apmērā. Šajā normā paredzētais izņēmums no vispārējās kārtības ir interpretējams šauri.

Lejupielādēt

28.02.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-90/2022

Avansa norēķina gadījumā izšķiroši ir tas, vai ir noticis darījums, par ko samaksāts avansā, un vai nodokļu maksātājs ir saņēmis attiecīgās preces. Tādējādi apstākļos, kad darījums starp personām, lai arī novēloti, tomēr faktiski ir noticis un persona preces ir saņēmusi, iestādes prasība anulēt darījumu un avansa rēķinu un izrakstīt jaunu rēķinu par preču piegādēm neatbilst tiesiskajam regulējumam. Ja par precēm ir samaksāts avansā, prece ir piegādāta un ir izrakstīts rēķins jeb ir izpildītas materiāltiesiskās prasības, priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības attiecīgajā taksācijas periodā nevar ietekmēt tas, ka piegādes rēķinā tiek precizēts preces nosaukums un cena. Būtiski, ka no darījuma dokumentiem, raugoties uz tiem kopumā, ir iespējams izsekot konkrētā darījuma, par ko samaksāts avansā, norisei, un, ir konstatējams šo darījumu sākums un ir izsekojama to norise.

Lejupielādēt

31.01.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-77/2022

Ja citas dalībvalsts nodokļa maksātājs iekšzemē neveic saimniecisko darbību, taču iekšzemē sniedz ar nekustamo īpašumu saistītus pakalpojumus, tad pievienotās vērtības nodokli par šādiem pakalpojumiem valsts budžetā samaksā pakalpojumu saņēmējs, ja vien tas ir reģistrēts nodokļa maksātājs. Šādā gadījumā citas dalībvalsts nodokļa maksātājs ir tiesīgs nereģistrēties Valsts ieņēmumu dienesta pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā. Izlemjot jautājumu par personas kā citas dalībvalsts nodokļa maksātājas, kas Latvijas teritorijā neveic saimniecisko darbību, tiesībām saņemt nodokļa atmaksu par iekšzemē saņemtajiem pakalpojumiem, nav pietiekami koncentrēties tikai uz saņemtajiem pakalpojumiem, bet ir jāpārbauda arī tas, vai un kādu darījumu nodrošināšanai persona ir izmantojusi šos pakalpojumus, un kāda nodokļa samaksas kārtība tika piemērota personas sniegtajiem pakalpojumiem. Pievienotās vērtības nodokli kā patēriņa nodokli maksā galapatērētājs, tāpēc, lai arī pakalpojuma sniedzēji, kas nav galapatērētāji, kā pievienotās vērtības nodokļa maksātāji iekasē šo nodokli un to samaksā valsts budžetā, tiem nav jāuzņemas šis ekonomiskais slogs. Ja nodokļa maksātājs, nebūdams galapatērētājs, nevar saņemt samaksātā pievienotās vērtības nodokļa atmaksu, lai gan tiek ievērotas materiālās prasības, tiek pārkāpts pievienotās vērtības nodokļa neitralitātes princips.

Lejupielādēt

07.09.2021. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-1085/2021

Pievienotās vērtības nodokļa mehānismam ir raksturīgi, ka fiktīvs darījums nevar radīt tiesības uz jebkādu šī nodokļa atskaitīšanu. Proti, nodokļa maksātājs var atskaitīt pievienotās vērtības nodokli par precēm un pakalpojumiem, ko tas izmanto saviem ar nodokli apliekamiem darījumiem. Tiesības atskaitīt pievienotās vērtības nodokli, kas samaksāts par iepriekš iegādātām precēm vai pakalpojumiem, nozīmē, ka to iegādes izdevumi veido daļu no tādu darījumu cenas, kas ar nodokli tiek aplikti vēlāk. Kad preces vai pakalpojuma iegādes darījums ir fiktīvs, tam nevar būt nekādas saiknes ar nodokļu maksātāja darījumiem, kas ar nodokli tiek aplikti vēlāk. Līdz ar to, ja preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana faktiski nav notikusi, nevar rasties nekādas tiesības uz nodokļa atskaitīšanu. Vienlaikus nodokļa rēķina izsniedzējam ir jāmaksā rēķinā norādītais pievienotās vērtības nodoklis pat tad, ja faktiska ar nodokli apliekama darījuma nemaz nav, lai novērstu nodokļu ieņēmumu zaudējuma risku, ko var izraisīt tiesības uz pievienotās vērtības nodokļa atskaitīšanu un kas principā nav pilnībā novērsts, kamēr tāda rēķina saņēmējs, kurā pievienotās vērtības nodoklis ir norādīts nepamatoti, joprojām var to izmantot, lai minēto nodokli atskaitītu

Lejupielādēt

16.11.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-713/2021

1. Izpildot normatīvajos aktos noteiktās formālās un materiāltiesiskās prasības, nodokļa maksātājs var rēķināties ar pārmaksātā nodokļa atmaksu. Tiesības uz nodokļa atskaitīšanu ir pievienotās vērtības nodokļa mehānisma neatņemama sastāvdaļa un principā nevar tikt ierobežotas. Atskaitīšanas sistēmas un tātad arī atmaksāšanas mērķis ir pilnībā atbrīvot uzņēmēju no pievienotās vērtības nodokļa, kas tam jāmaksā vai ko tas samaksājis saistībā ar visu savu saimniecisko darbību. Tādējādi kopējā pievienotās vērtības nodokļa sistēma nodrošina neitralitāti attiecībā uz nodokļa piemērošanu visām saimnieciskajām darbībām neatkarīgi no šo darbību mērķiem vai rezultātiem ar nosacījumu, ka pašām minētajām darbībām principā ir piemērojams pievienotās vērtības nodoklis. 2. Dalībvalstīm ir zināma brīvība noteikt Padomes 2006.gada 28.novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 183.pantā norādītos noteikumus, taču šie noteikumi nedrīkst ietekmēt nodokļa sistēmas neitralitātes principu, liekot nodokļu maksātājam pilnībā vai daļēji uzņemties šo nodokļa nastu. Proti, pievienotās vērtības nodokļa pārmaksas atmaksas kārtībai jāatbilst kopējai pievienotās vērtības nodokļa sistēmai un mērķim pilnībā atbrīvot saimnieciskās darbības veicēju no pievienotās vērtības nodokļa, kas tam jāmaksā vai ko tas samaksājis savas saimnieciskās darbības ietvaros, neradot finanšu riskus. Turklāt ar nodokli apliekama darījuma esības pārbaude ir jāveic, visaptveroši izvērtējot visus lietas apstākļus. 2. Nodokļa maksātājam vispārīgi ir pienākums samaksāt izrakstītajā rēķinā norādīto pievienotās vērtības nodokli arī tad, ja darījums faktiski nav noticis. Ja nodokļa maksātājs pierāda savu labticību, tad tam ir jābūt iespējai koriģēt jebkuru rēķinā nepamatoti norādītu nodokli. Rēķinu korekcijas mērķis ir labot situāciju, kas, pamatojoties uz vēlāk konstatētiem apstākļiem, tiek atzīta par kļūdainu. Proti, lai personu varētu atbrīvot no pienākuma samaksāt nodokli, kas norādīts nodokļa rēķinā par darījumu, kas faktiski nav noticis, vai otrādi – noteiktu personai pienākumu samaksāt šo nodokli, ir jānoskaidro, vai pieteicēja ir rīkojusies labticīgi - veikusi visus atbilstošos pasākumus, kas ir saprātīgi sagaidāmi no rūpīga uzņēmēja. 3. Nodokļu iestādes var atsaukties uz labticības trūkumu tikai tad, ja tās tieši apgalvo, ka nodokļa maksātājs ir rīkojies nolaidīgi, paskaidro, kādi tiesiski un faktiski iemesli pamato šos apgalvojumus, un attiecīgā gadījumā iesniedz pierādījumus, kas šos apgalvojumus apstiprina. Proti, Valsts ieņēmumu dienestam, lai pamatotu atteikumu atmaksāt nodokļa pārmaksu, jāpierāda, ka personai bija pienākums aprēķināt pievienotās vērtības nodokli par faktiski nenotikušiem darījumiem. Lai arī nodokļu maksātājam ir līdzdarbošanās pienākums, tomēr, ja nodokļu maksātājs ir uzrādījis primāros darījuma apliecinājuma dokumentus, tad Valsts ieņēmumu dienestam ir jāpamato ar pierādījumiem, ka pastāv pamatotas šaubas par šo darījumu saistību ar krāpniecību.

Lejupielādēt

11.06.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-532/2021

Situācijā, kad nodokļu sistēmas ļaunprātīgas izmantošanas vai krāpšanas pazīmes nav viennozīmīgas un viegli varētu tikt izskaidrotas ar saimnieciski pamatotiem lēmumiem, jo īpaši svarīgi kļūst šādu ļaunprātīgu izmantošanu vai krāpšanu pamatot ar apstākļiem, kas norāda, kādas tieši fiskālas priekšrocības nodokļu maksātājs vai citas personas, par kuru nolūkiem nodokļu maksātājs zināja vai tam būtu vajadzējis zināt, varētu gūt. Tas apstāklis vien, ka nodokļu maksātāja zināja par otras sabiedrības ar ierobežotu atbildību finansiālajām grūtībām, pats par sevi nevar būt pamats tam, lai šos darījumus raksturotu kā mākslīgus. Proti, nodokļu maksātājai nevar tikt liegtas priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības tikai tādēļ, ka pieteicēja bija informēta par tās sabiedrības ar ierobežotu atbildību finansiālajām grūtībām, kuras līzinga saistības nodokļu maksātāja pārņēma, lai tās īpašniekam kā galvotājam nerastos zaudējumi.

Lejupielādēt

22.03.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-123/2021

Pievienotās vērtības nodokļa likuma 42.panta otrā daļa nevar tikt piemērota un interpretēta tādā veidā, kas paplašinātu nodokļa samazinātās likmes piemērošanu uz precēm, kas paredzētas vispārējai izmantošanai jeb atkārtoti attiecībā uz dažādām personām. Ja paredzēts, ka ārstniecības iestādes, slimnīcas vai sociālā centra darbinieki medicīnisko ierīci lieto vairākas reizes attiecībā uz dažādām personām, tad nevar uzskatīt, ka medicīniskā ierīce paredzēta tikai personīgai izmantošanai. Nodokļu likmes samazinājuma piemērošana šāda veida precēm, ievērojot to izmantošanas veidu, nesasniegtu regulējuma mērķi – padarīt atsevišķus īpaši nepieciešamus produktus pieejamus personām ar invaliditāti. Tādējādi ir secināms, ka pievienotās vērtības nodokļa samazināto likmi 12% apmērā ir iespējams attiecināt tikai uz tām medicīnas precēm, kas pēc sava lietošanas mērķa ir paredzētas tieši personu ar organisma funkcijas traucējumiem individuālai lietošanai.

Lejupielādēt

14.04.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-93/2021

Pievienotās vērtības nodokļa likuma 43.panta ceturtā daļa, kas paredz nodokļa 0 % likmi preču piegādei Eiropas Savienības teritorijā, nepieļauj nodokļu administrācijai uzlikt piegādātājam vēlāk maksāt pievienotās vērtības nodokli, ja piegādātājs ir rīkojies labā ticībā, ir izslēgta piegādātāja dalība krāpšanā un piegādātājs ir veicis visus saprātīgi sagaidāmos pasākumus, lai izvairītos no krāpšanas, kuru veic pircējs.

Lejupielādēt

12.03.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums ietā Nr. SKA-49/2021

Priekšnodokļa atskaitīšanas lietās tiesai ir nepieciešams noskaidrot, vai ir konstatējamas kādas norādes, kuru dēļ nodokļu maksātājam vajadzēja rasties objektīvām šaubām par sava darījuma partnera spējām izpildīt darījumus un saprātīgi rīkoties, lai novērstu šaubas, un nodrošinātos pret riskiem tikt iesaistītam pievienotās vērtības nodokļa sistēmas ļaunprātīgā izmantošanā. Šādu un citu lietā nozīmīgo faktu pārbaudei un pierādīšanai ir izmantojamas jebkuras ziņas – gan konkrētas ziņas par pierādāmā fakta esību vai neesību, proti, tieši pierādījumi, gan daudznozīmīgas ziņas, kas var attiekties kā uz pierādāmo faktu, tā arī uz citiem blakus apstākļiem, proti, netieši pierādījumi. Nevienām no ziņām nav iepriekš noteikta spēka un augstākas ticamības pakāpes salīdzinājumā ar citam ziņām. Gan netiešie, gan tiešie pierādījumi tiek pakļauti pierādījumu pārbaudei, kurai ir jābūt vispusīgai, pilnīgai un objektīvai, kā arī balstītai loģikas likumos, zinātnes atziņās un taisnības principos. Tikai šādi pārbaudīti pierādījumi rada tiesas iekšējo pārliecību par pārbaudāmo faktu esību vai neesību. Fakts, ka lietā nav tiešu pierādījumu, kas apstiprina nodokļu maksātāja iesaisti nodokļu sistēmas ļaunprātīgā izmantošanā, nenozīmē, ka tiesas secinājumi par pieteicējas informētību par iesaistīšanos nepamatotā nodokļu samazināšanās plānā ir patvaļīgi un nepamatoti. Proti, priekšnodokļu atskaitīšanas lietās faktu pierādīšanai nav izmantojami tikai un vienīgi tiešie pierādījumi, nodokļu maksātāja krāpnieciskās vai ļaunprātīgās rīcības pierādīšanai, ir pieļaujami izmantot arī netiešos pierādījumus. Būtiski ir, lai šie pierādījumi atbilstu visām pierādījumu pazīmēm, ir nopietni un atbilstošas pārbaudes un novērtēšanas rezultātā savā kopumā veido pārliecinošu pamatu slēdzienam par konkrētā fakta pastāvēšanu.

Lejupielādēt

27.01.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-36/2021

Ļaunprātīgas rīcības pierādīšanai ir nepieciešams, pirmkārt, objektīvu apstākļu kopums, no kuriem izriet, ka, lai gan regulējumā paredzētie nosacījumi formāli ir ievēroti, šā regulējuma mērķis nav sasniegts, un, otrkārt, subjektīvs elements, ko veido vēlme iegūt no regulējuma izrietošu priekšrocību, mākslīgi radot tās iegūšanai vajadzīgos nosacījumus. Virknes norāžu esība var apliecināt tiesību ļaunprātīgas izmantošanas esību, ja šīs norādes ir objektīvas un saskanīgas.

Lejupielādēt

04.03.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-32/2021

Kapitāldaļu iegāde jākvalificē kā ar pievienotās vērtības nodokli neapliekams darījums. Tomēr starpniecības pakalpojums kapitāldaļu iegādē nedod tiesības uz priekšnodokļa atskaitījumu tikai tad, ja starp sākotnēji sniegtajiem pakalpojumiem un no nodokļa atbrīvoto vēlāko akciju nodošanu tiek konstatēta cieša un tūlītēja saikne. Šādās lietās nepieciešams pārbaudīt, vai tieša un tūlītēja saikne pastāv tieši ar kapitāldaļu iegādes darījumiem vai ar visu saimniecisko darbību kopumā, jo otrajā gadījumā varētu atzīt priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības. Priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības par starpniecības pakalpojumiem, kas sniegti, lai varētu notikt kapitāldaļu nodošanas darījumi, ir pieļaujamas tikai tad, ja pakalpojumu vērtība attiecībā pret minēto kapitāldaļu un aktīvu nodošanu veido daļu no vispārējiem izdevumiem, kuri saistīti ar nodokļa maksātāja saimniecisko darbību kopumā, neiekļaujot to minēto kapitāldaļu pārdošanas cenā. Vērtējot kapitāldaļu iegādes starpniecības pakalpojumu iespējamo tiešo un tūlītējo saikni ar nodokļa maksātāja saimniecisko darbību, būtu jāpārbauda, vai pieteicējas darījumu būtība bija kapitāldaļu iegāde vai attiecīgo kapitālsabiedrību aktīvu iegūšana. Vienkārša kapitāldaļu turēšana atšķirībā no sabiedrības aktīvu turēšanas nav neatkarīga saimnieciskā darbība. Savukārt uzņēmuma pāreja (aktīvu iegūšana) atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam nav piegāde, ja uzņēmuma ieguvējs turpina savu saimniecisko darbību. Lai ar kapitāldaļu iegādi saistītie pakalpojumi, tai skaitā arī starpniecības pakalpojumi, varētu ietilpt pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas jomā, šo darījumu iemeslam ir jābūt ar nodokli apliekamajā saimnieciskajā darbībā vai arī šiem darījumiem jābūt šīs darbības tiešam, pastāvīgam un nepieciešamam turpinājumam. Proti, šādās lietās ir svarīgi noskaidrot, vai saņemtie pakalpojumi ietver pastāvīgu ieņēmumu gūšanu no darbībām, kas pārsniedz vienkāršu kapitāldaļu iegādi un līdz ar to ietilpst pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas jomā. Tā kā aktīvu nodošana netiek uzskatīta par preču piegādi, izmaksas, kas pieteicējai radušās par saņemtajiem pakalpojumiem, lai veiktu šo pārņemšanu, varētu būt daļa no pieteicējas vispārējām izmaksām, un tādējādi tiem principā ir tieša un tūlītēja saikne ar visu saimniecisko darbību. Vērtējot tiešo un tūlītējo saikni, svarīgi ņemt vērā nodokļa maksātāja saņemto pakalpojumu faktisko izmantošanu, ja tā atšķiras no sākotnējā nodoma.

Lejupielādēt

12.10.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-464/2020

Pievienotās vērtības nodokļa likuma 123.panta piektās daļas mērķis ir noteikt pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanas brīdi nevis regulēt gadījumus, kad iekasējams pievienotās vērtības nodoklis. Proti, ja preces atrodas pagaidu uzglabāšanā vai tām piemēro muitas procedūru (izņemot muitas procedūru „laišana brīvā apgrozībā”) saskaņā ar normatīvajiem aktiem muitas jomā, tad pievienotās vērtības nodokli aprēķina un iemaksā valsts budžetā tad, kad kļūst iekasējams ievedmuitas nodoklis.

Lejupielādēt

12.10.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-464/2020

Pievienotās vērtības nodokļa likuma 123.panta piektās daļas mērķis ir noteikt pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanas brīdi nevis regulēt gadījumus, kad iekasējams pievienotās vērtības nodoklis. Proti, ja preces atrodas pagaidu uzglabāšanā vai tām piemēro muitas procedūru (izņemot muitas procedūru „laišana brīvā apgrozībā”) saskaņā ar normatīvajiem aktiem muitas jomā, tad pievienotās vērtības nodokli aprēķina un iemaksā valsts budžetā tad, kad kļūst iekasējams ievedmuitas nodoklis.

Lejupielādēt

13.10.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-403/2020

1. Atbilstoši Pievienotās vērtības nodokļa likuma 73.panta pirmās daļas 5.punkta „b” apakšpunktam un 79.panta trešajai daļai izslēgšanas no pievienotās vērtības nodokļu maksātāju reģistra pamats ir tieši nepatiesas informācijas deklarācijā sniegšanas fakts, nevis audita rezultātā pieņemts lēmums (kurā konstatēts nepatiesas informācijas sniegšanas fakts) pats par sevi. 2. Situācijā, kurā konstatēta nepatiesas informācijas sniegšana deklarācijā, ir paredzēta obligātā administratīvā akta izdošana.

Lejupielādēt

13.10.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-403/2020

1. Tiesas kompetence, īstenojot kontroli pār iestādes izdota administratīvā akta tiesiskumu un pamatotību, ietver arī administratīvā akta pamatojumā norādīto apstākļu pārbaudi. Tas nozīmē, ka tiesas uzdevums, lietas izskatīšanā pārbaudot pierādījumus un novērtējot lietas faktiskos apstākļus, ir citstarp pārliecināties, vai iestāde pareizi konstatējusi un novērtējusi tos apstākļus, ar kuriem pamatotas ar administratīvo aktu radītās tiesiskās sekas un par kuriem lietā ir strīds. 2. Ne no Administratīvā procesa likuma normām, ne no citām tiesību normām neizriet tiesas tiesības atteikties pēc būtības pārbaudīt administratīvā akta pamatojumu tikai tāpēc, ka administratīvā akta pamatā esošie apstākļi ir pamats arī citam administratīvajam aktam. 3. Gadījumā, ja persona pārsūdzējusi saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 73.panta pirmās daļas 5.punkta „b” apakšpunktu izdotu dienesta lēmumu par izslēgšanu no reģistra, jo nepiekrīt lēmumā apgalvotajam, ka deklarācijā ir sniegta nepatiesa informācija, tiesai, ievērojot pieteikumā norādītos iebildumus, ir pienākums pārbaudīt pārsūdzētā lēmuma pamatojumu pēc būtības. Tas, ka tie paši apstākļi bijuši pamatā arī audita rezultātā pieņemtam lēmumam par nodokļu uzrēķinu un arī šis lēmums ir pārsūdzēts, nav pamats uzskatīt, ka tiesa var nepārbaudīt lēmuma par izslēgšanu no reģistra pamatojumu.

Lejupielādēt

26.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums un blakus lēmums lietā Nr. SKA-122/2020

Ja pēc darījuma galīgas noslēgšanas nav saņemta daļa no atlīdzības vai visa atlīdzība, nodokļu maksātājam ir tiesības saņemt pievienotās vērtības nodokļa bāzes samazinājumu. Grozījumi Pievienotās vērtības nodokļa likumā, iekļaujot 105.pantā 2.1daļu, kas stājās spēkā 2017.gada 1.jūnijā, var tikt piemēroti retrospektīvi, jo pēc būtības netiek grozīts regulējums attiecībā uz priekšnodokļa korekcijas kritērijiem. Proti, regulējuma mērķis nav mainīts, bet tikai pielāgots likuma teksts, lai novērstu to, ka sākotnējā likuma teksta pieņemšanas laikā neapzinātu problēmu dēļ varētu netikt īstenotas nodokļa maksātāja tiesības, kas paredzētas Padomes 2006.gada 28.novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 90.pantā.

Lejupielādēt

30.06.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-93/2020

Lejupielādēt

30.06.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-92/2020

Pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas pamatā ir darījums. No darījuma rakstura, darījuma partneriem, to statusa, darījuma vietas u.c. apstākļiem ir atkarīga kārtība, kādā darījums tiks aplikts ar nodokli, nodokļa likme vai atbrīvojums no nodokļa. Līdz ar to darījuma esībai un tā elementu (darījuma dalībnieki, preces un pakalpojumi un to vērtība, darījuma vieta u.c.) patiesumam ir primāra nozīme jebkādos darījumos neatkarīgi no tā, vai tiek piegādāta prece vai pakalpojums

Lejupielādēt

28.05.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-54/2020

Lejupielādēt

27.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-50/2020

No Pievienotās vērtības nodokļa likuma 42.panta divpadsmitās daļas normas teksta izriet, ka nozīme ir tam, kas ir faktiskais siltumenerģijas patērētājs un kādam mērķim siltumenerģija tiek pirkta un izmantota, proti, ka siltumenerģiju mājsaimniecības vajadzībām pērk un izmanto iedzīvotājs jeb fiziskā persona. Savukārt tam, vai iedzīvotājs līgumu ar siltumenerģijas ražotāju un faktisko piegādātāju noslēdzis pats savā vārdā, vai arī līgumu noslēdzis namu pārvaldnieks, veicot dzīvojamās mājas pārvaldīšanu un tādējādi nodrošinot iedzīvotāju interesi saņemt siltumapgādes pakalpojumu, šīs normas kontekstā nav nozīmes.

Lejupielādēt

26.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-14/2020

Fiziskajai personai, kura, iznomājot nekustamo īpašumu, saskaņā ar likumu „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” nav reģistrējusies Valsts ieņēmumu dienestā kā saimnieciskās darbības veicēja, saskaņā ar pievienotās vērtības nodokli regulējošām tiesību normām jāseko līdzi sniegto nomas pakalpojumu vērtībai un, sasniedzot likumā noteikto darījumu vērtības slieksni, jāreģistrējas pievienotās vērtības nodokļa reģistrā.

Lejupielādēt

26.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-14/2020

Likumā „Par pievienotās vērtības nodokli” un Pievienotās vērtības nodokļa likumā lietotais jēdziens „lietu noma” aptver nekustamā īpašuma kā lietas nomu.

Lejupielādēt

21.05.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-631/2019

Lai atzītu uzņēmuma pārejas faktu un secinātu, ka ir notikusi uzņēmuma vai uzņēmuma patstāvīgas daļas nodošana, ir būtiski konstatēt, ka ieguvējam ir pārgājis tāds uzņēmuma elementu kopums, kas ir pietiekams patstāvīgas, neatkarīgas saimnieciskās darbības veikšanai. Līdz ar to faktisko apstākļu izvērtējums šajā kontekstā veicams, apsverot, vai ieguvējam ir nodots viss, kas ir nepieciešams pastāvīgai saimnieciskās darbības turpināšanai. Savukārt tas, kāds elementu kopums ir pietiekams, ir atkarīgs no konkrētā saimnieciskās darbības veida.

Lejupielādēt

01.03.2019. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-350/2019

Vērtējot, vai var tikt liegtas priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, tiesai vispirms ir jānoskaidro, vai prece vai pakalpojums vispār ir piegādāts. Ja ar pārliecinošiem pierādījumiem tiek konstatēts, ka prece vai pakalpojums noformēto dokumentu aizsegā vispār nav piegādāts, tad tālāks izvērtējums vairs nav nepieciešams, jo acīmredzams, ka priekšnodokļa tiesību izmantotājs zināja, ka iesaistās pievienotās vērtības nodokļa sistēmas ļaunprātīgā izmantošanā. Ja tiek konstatēts, ka prece vai pakalpojums ir piegādāts vai preces vai pakalpojuma neesības fakts ir grūti konstatējams un tādēļ ir izdarāms pieņēmums, ka prece vai pakalpojums ir piegādāts, tiesai ir jānoskaidro, vai to ir darījusi darījumu dokumentos norādītā persona. Ja noskaidrojas, ka darījumu dokumentos norādītā persona nevarēja piegādāt preci vai pakalpojumu, tad ir jānoskaidro, vai pieteicēja zināja vai tai vajadzēja zināt, ka darījums ir saistīts ar ļaunprātīgu pievienotās vērtības nodokļa sistēmas izmantošanu.

Lejupielādēt

22.01.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-76/2019

Lejupielādēt

10.04.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-54/2019

Lejupielādēt

17.09.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-24/2019

1. Lai atteiktu tiesības atskaitīt kā priekšnodokli samaksāto pievienotās vērtības nodokli, nepietiek ar to vien, ka preču iegāde ir notikusi secīgu, vairāku personu starpā veiktu pārdošanas darījumu ķēdes beigās un ka nodokļa maksātājs attiecīgās preces ir ieguvis tādas personas noliktavā, kas ietilpst šajā ķēdē, bet kas nav persona, kura rēķinā ir norādīta kā piegādātājs. Lai konstatētu, ka pastāv ļaunprātīga rīcība, ko īsteno nodokļa maksātājs vai citas personas, kuras piedalās minētajā ķēdē, kompetentajai nodokļu iestādei ir jāpierāda, ka pastāv nepamatota nodokļu priekšrocība, ko ir guvis šis nodokļa maksātājs vai šīs citas personas. 2. Tas, ka nodokļu maksātājs zināja par tādu transportēšanas kārtību, kurā katrs no darījumiem neparedz preces transportēšanu un pārkraušanu, pats par sevi neliecina par iesaisti nepamatotu nodokļa priekšrocību gūšanā, bet var tikt ņemts vērā, nosakot, kāda ir katra darījuma patiesā būtība.

Lejupielādēt

26.04.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-16/2019

Vispārīgi avansa maksājums ir pielīdzināms pakalpojuma saņemšanai un rada pamatu priekšnodokļa atskaitīšanai, tomēr šīs tiesības nav absolūtas un ir vērtējamas kopsakarā ar pievienotās vērtības nodokļa sistēmas būtību. Proti, priekšnodokļa atskaitīšana ir atsakāma vai koriģējama gadījumā, ja pakalpojums nav sniegts vai konstatējama pievienotās vērtības nodokļa sistēmas ļaunprātīga izmantošana.

Lejupielādēt

22.11.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-5/2019

1. Prasīt no nodokļu maksātāja, lai tas veic papildu pārbaudes, var tad, ja konkrētajos apstākļos nodokļu maksātājam vajadzēja rasties objektīvām šaubām par savu darījumu partneri un ja tādēļ bija pamatoti sagaidāms, ka nodokļu maksātājs noskaidros attiecīgo informāciju, lai šīs šaubas novērstu. Apstākļos, kad darījumus ir iespējams nokārtot bez savstarpējas saskarsmes un papildu informācijas apmaiņas, būtu īpaši jāpamato, kāpēc nodokļu maksātājam būtu jāizrāda lielāka interese par darījumu partneri, kas arī būtu pamats pieteicējai pārmest apzinātu iesaisti nelikumīgos darījumos. 2. Lai arī 2002.gada 28.janvāra Eiropas Parlamenta un Padomes regulas (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz vispārīgus pārtikas aprites tiesību aktu principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu 18.pants kopumā ir vērsts uz pārtikas izsekojamības mērķa sasniegšanu, tomēr uzņēmēja pienākums šā mērķa ietvaros ir vienīgi identificēt piegādātāju – tā nosaukumu un adresi. Uzņēmējam šā mērķa īstenošanai nav patstāvīgi jānoskaidro pārtikas izcelsme. Turklāt, ja arī piegādātāja identificēšanas pienākums netiek izpildīts, tas pats par sevi nevar būt pamats priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību liegšanai.

Lejupielādēt

28.08.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-296/2018

Lejupielādēt

16.05.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-44/2018

Lejupielādēt

14.05.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-11/2018

Tiesa var pārbaudīt pārmaksas pārcelšanas samērīgumu, ņemot vērā tos faktiskos apstākļus, kas ir konkrētā dienesta lēmuma pieņemšanas brīdī, tostarp noskaidrojot, vai ar lēmumu netiek pārcelta tāda pārmaksa, kas ir izveidojusies pirms pēdējā taksācijas perioda. Taču tiesa nevar atzīt lēmumu par prettiesisku tikai tāpēc, ka atbilstoši tiesību normām nākotnē ir iespējama situācija, ka pārmaksa tiek pārcelta vēl uz nākamajiem taksācijas periodiem.

Lejupielādēt

29.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-315/2017

1. Viens no priekšnoteikumiem, lai persona varētu atskaitīt priekšnodokli, ir tas, ka iegādātās preces vai saņemtie pakalpojumi, par kuriem izrakstīts rēķins ar pievienotās vērtības nodokli, ir izmantoti šīs personas ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai. Jāpastāv tiešai un tūlītējai saiknei starp priekšnodokli un apliekamajiem darījumiem, turklāt jāņem vērā, ka izšķirošs ir tieši personas nodoms izmantot preces vai pakalpojumus saimnieciskās darbības nodrošināšanai. Vienlaikus ir jākonstatē, ka pievienotās vērtības nodoklis tiktu samaksāts par precēm un pakalpojumiem, kas patiešām vajadzīgi saimnieciskās darbības un apliekamu darījumu nodrošināšanai. 2. Tiesības uz pievienotās vērtības nodokļa priekšnodokļa atskaitīšanu personai ir arī tajā gadījumā, ja pēc sagatavošanās darbu veikšanas turpmākie apliekamie darījumi netiek īstenoti, ja vien persona rīkojas labticīgi. Attiecīgi secināms, ka sagatavošanās darbi ir iekļaujami saimnieciskajā darbībā tikai tad, ja nodokļa maksātāja nodoms veikt saimniecisko darbību ir pietiekami ticams, ko var apliecināt gan viņa iepriekšējie sagatavošanās darbi, gan citi pierādījumi kopumā. Savukārt kādas darbības iepriekšēja veikšana, pastāvot tikai abstraktai vēlmei kaut ko kaut kad darīt, pati par sevi neliecina, ka sagatavošanās darbi tik tiešām ir saistīti ar plānoto saimniecisko darbību, kas dod tiesības atskaitīt priekšnodokli.

Lejupielādēt

27.05.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-240/2016

1. No 2010.gada 1.janvāra ienākums no fiziskās personas īpašumā esoša augoša meža atsavināšanas izciršanai un tajā iegūto kokmateriālu atsavināšanas visos gadījumos ir ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekams ienākums, tāpēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanas vajadzībām nav jāvērtē, vai izpildās ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.3daļas kritēriji. Taču minētajiem ienākumiem ir piemērojama ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.4daļa, saskaņā ar kuru fiziskas personas – meža īpašnieka ienākumu gūšana no augoša meža atsavināšanas izciršanai un tajā iegūto kokmateriālu atsavināšanas netiek uzskatīta par saimniecisko darbību, ja izdevumus, kas saistīti ar šo ienākumu gūšanu, persona nav atzinusi par saimnieciskās darbības izdevumiem. 2. Tas, ka ienākumi nav gūti saimnieciskās darbības ietvarossaskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.4daļu, nav pamats atzīt, ka ienākumu guvējs nav veicis arī ar pievienotās vērtības nodokli apliekamus darījumus saimnieciskās darbības ietvaros. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.4daļa paredz fiziskas personas izvēles tiesības atzīt vai neatzīt izdevumus, kas saistīti ar normā minēto ienākumu gūšanu, par saimnieciskās darbības izdevumiem. Atkarībā no šīs izvēles ienākumi no fiziskās personas īpašumā esoša augoša meža atsavināšanas izciršanai un tajā iegūto kokmateriālu atsavināšanas tiek vai netiek uzskatīti par šīs personas ienākumiem no saimnieciskās darbības likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” izpratnē iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanas vajadzībām. Taču no tiesību normām neizriet, ka minētā izvēle ietekmētu personas pienākumus pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas jomā. 3. Saimnieciskās darbības pazīmes pēc būtības neatšķiras atkarībā no nodokļa veida. Līdz ar to tiesu praksē atziņas par saimniecisko darbību no lietām par pievienotās vērtības nodokli tiek piemērotas arī attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma nodokli, savukārt atziņas par saimnieciskās darbības pazīmēm saistībā ar iedzīvotāju ienākuma nodokli ir piemērojamas arī attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli, ciktāl tās nav pretrunā ar likumā „Par pievienotās vērtības nodokli” noteikto. Taču likumdevējs katram nodoklim var noteikt speciālu regulējumu, kas piemērojams tieši konkrētā nodokļa aprēķināšanai. Par šādu speciālo tiesību normu var uzskatīt arī likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.3daļu, kas ir piemērojama iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanas vajadzībām. Šo normu var izmantot, lai skaidrotu saimnieciskās darbības jēdzienu kā tādu arī attiecībā uz citu nodokļu jomu, taču tiktāl, ciktāl tā nosaka vispārējus saimniecisko darbību raksturojošus kritērijus, kā, piemēram, minētā panta 3.punktā minētā darbības ekonomiskā būtība vai personas īpašumā esošo lietu apjoms, kas norāda uz sistemātisku darbību ar mērķi gūt atlīdzību. Taču panta 1. un 2.punktā noteiktie kritēriji par darījumu skaitu un konkrētu ieņēmumu apjomu, nav tieši piemērojami, vērtējot personas pienākumu maksāt pievienotās vērtības nodokli.

Lejupielādēt

11.04.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-45/2016

1. Tieši apliekamā persona, kas darbojas citas dalībvalsts apliekamās personas vārdā un, izlaižot preces brīvam apgrozījumam, piemēro nodokļa 0 procentu likmi, ir atbildīga par pievienotās vērtības nodokļa parāda samaksu, ja netiek izpildīti likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 33.pantā norādītie priekšnoteikumi nodokļa 0 procentu likmes piemērošanai. 2. Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 33.pantā norādītie priekšnoteikumi nodokļa 0 procentu likmes piemērošanai ir ievēroti, ja preces ir nosūtītas saņēmējam citā dalībvalstī, pat ja tas nav sākotnēji preču pavaddokumentos norādītais konkrētais saņēmējs. 3. Muitas deklarācija grozīšana un atsaukšana, ja, tās iesniedzot, piemērota nodokļa 0 procentu likme atbilstoši likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 33.pantam, ir pieļaujama, ievērojot Padomes 1992.gada 12.oktobra Regulas (EEK) Nr.2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 65., 66. un 78.pantu.

Lejupielādēt

01.03.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-5/2016

Muitas vērtībai jāatspoguļo ievesto preču patiesā saimnieciskā vērtība. Ievesto preču pārdošana cenu var ietekmēt radniecības attiecības, un tā tas ir arī tad, ja pārdevējs ir juridiskā persona, kurā kāds pircēja radinieks spēj ietekmēt pārdošanas cenu par labu pircējam. Līdz ar to, ievērojot tiesiskā regulējuma mērķi, iespējams preču pircēju un pārdevēju arī šādos gadījumos atzīt par saistītām personām. Būtiski apstākļi, kas muitas iestādēm jāņem vērā, lai novērtētu, vai pircēja radiniekam piemīt šāda spēja pārdevējā, juridiskajā personā, ir šā radinieka veiktās funkcijas attiecīgajā juridiskajā personā.

Lejupielādēt

24.11.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-508/2015

Ja viena sabiedrība veic visaptverošu citas sabiedrības pārvaldīšanu, tā var ietvert plaša spektra pakalpojumus, kas nepieciešami sabiedrības pastāvēšanai un veiksmīgai funkcionēšanai. Šāda veida pakalpojumu raksturo arī ilgstošums un nepārtrauktība. Tādēļ var būt nesamērīgi sarežģīti vienā vienīgā dokumentā – rēķinā par šiem pakalpojumiem – ietvert detalizētu sniegto pakalpojumu aprakstu, kurš pats par sevi ļautu identificēt pilnīgi visus noteiktā laika posmā sniegtos pakalpojumus un to attiecināmību uz uzņēmuma darbību. Lai nepamatoti neierobežotu šādi pārvaldītu sabiedrību priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, būtu jāvērtē visi darījuma dokumenti kopumā, ievērojot arī to paskaidrojumus par to saimnieciskās darbības organizācijas modeli, nevis vienīgi rēķins un tajā ietvertās ziņas.Ja viena sabiedrība veic visaptverošu citas sabiedrības pārvaldīšanu, tā var ietvert plaša spektra pakalpojumus, kas nepieciešami sabiedrības pastāvēšanai un veiksmīgai funkcionēšanai. Šāda veida pakalpojumu raksturo arī ilgstošums un nepārtrauktība. Tādēļ var būt nesamērīgi sarežģīti vienā vienīgā dokumentā – rēķinā par šiem pakalpojumiem – ietvert detalizētu sniegto pakalpojumu aprakstu, kurš pats par sevi ļautu identificēt pilnīgi visus noteiktā laika posmā sniegtos pakalpojumus un to attiecināmību uz uzņēmuma darbību. Lai nepamatoti neierobežotu šādi pārvaldītu sabiedrību priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, būtu jāvērtē visi darījuma dokumenti kopumā, ievērojot arī to paskaidrojumus par to saimnieciskās darbības organizācijas modeli, nevis vienīgi rēķins un tajā ietvertās ziņas.

Lejupielādēt

14.08.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-238/2015

1. Lai rastos tiesības atskaitīt priekšnodokli, vienlaikus jāpastāv visiem likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punktā minētajiem priekšnosacījumiem, tostarp preces un pakalpojumi jāiegādājas savu ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai. 2. Arī tad, ja pakalpojumi iegādāti vienīgi apliekamo darījumu veikšanas sagatavošanās posmā, ir būtiska šo pakalpojumu tieša un tūlītēja saikne ar iecerētajiem apliekamajiem darījumiem. 3. Tas, ka persona iegādājusies pakalpojumus sev piederošu komercsabiedrību nekustamā īpašuma attīstīšanai, pats par sevi nenorāda uz to, ka iegādātie pakalpojumi izmantoti personas ar pievienotās vērtības nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai. Savstarpēji saistītas sabiedrības nav viena un tā pati persona. Iecere nākotnē veikt reorganizāciju, saplūstot uzņēmumu saistībām, pati par sevi nevar būtu pamats vēl pirms reorganizācijas viena uzņēmuma saistības uzskatīt par cita uzņēmuma saistībām.

Lejupielādēt

07.12.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-95/2015

1. Ir jānošķir tiesiskās situācijas, kurās tiek piemērotas likuma „Par nodokļiem un nodevām” normas – likuma 19.panta pirmā daļa un 28.panta pirmā daļa. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 19.panta pirmā daļa reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas jautājumu, un tajā ietvertās tiesības uz atmaksājamās summas palielināšanu attiecināmas vienīgi uz zaudējumu summu. Savukārt prettiesiski aizturēto summu palielināšanu reglamentē šā likuma 28.panta pirmā un otrā daļa. 2. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta piemērošana ir saistīta ar tiesas sprieduma izpildi. Tāpēc personai nav atsevišķi ar pieteikumu jāprasa likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta pirmajā daļā paredzētā kompensācija par naudas vērtības kritumu, jo iestādes pienākums to izmaksāt ir noteikts tiesību normā un tas rodas, ja stājies spēkā attiecīgs nodokļu administrācijas lēmums vai tiesas spriedums, kurā atzīts, ka maksājuma summa ir piedzīta nepareizi. Tas, vai iestāde, atmaksājot nepareizi piedzīto maksājumu summu, ir pareizi piemērojusi likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta pirmo daļu, ir pārbaudāms saistībā ar sprieduma izpildi 3. Nodokļu maksātājam ir tiesības uz atmaksājamās pievienotās vērtības nodokļa pārmaksas palielinājumu no pārmaksātā pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai paredzētā parastā termiņa. Tiesiski vai, vēl jo vairāk, prettiesiski šķēršļi, kas bijuši par pamatu pārmaksas neatmaksāšanai likumā noteiktajā parastajā termiņā, nevar kalpot par pamatu tam, lai nokavējuma naudu neaprēķinātu pēc tam, kad vēlāk noskaidrotas un apstiprinātas tiesības uz pārmaksas atmaksu.

Lejupielādēt

21.01.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-86/2015 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmā daļa gan tekstuāli, gan arī pēc jēgas attiecas vienīgi uz nodokļa maksājuma apmēru ietekmējošiem auditiem, jo normas mērķis ir aizsargāt nodokļa maksātāja tiesisko noteiktību uz nodokļa audita rezultātā noteiktajām nodokļa saistībām. Tāpēc 23.panta pirmā daļa aizliedz veikt gan atkārtotu nodokļa saistības pārbaudi, gan pārskatīt noteiktās nodokļa saistības apmēru, tomēr tā neskar tematiskās pārbaudes.

Lejupielādēt

26.03.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-16/2015

1. Pievienotās vērtības nodoklis kļūst iekasējams tad, kad faktiski ir veikta preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana. Norma, saskaņā ar kuru, ja avansa maksājums izdarāms pirms preču piegādes vai pakalpojuma sniegšanas, nodoklis kļūst iekasējams līdz ar maksājuma saņemšanu un par saņemto summu, ir atkāpe no vispārīgā noteikuma, un tāpēc tā ir interpretējama šauri. 2. Gadījumā, ja pirms pakalpojuma saņemšanas ir veikti maksājumi par pakalpojumu, kurš tomēr vēlāk nav ticis sniegts, pievienotās vērtības nodokļa maksātājam ir pienākums koriģēt atskaitīto priekšnodokli.

Lejupielādēt

18.07.2014. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-908/2014

1. No likuma „Par nodokļiem un nodevām” 16.panta 6.punkta izriet, ka tad, ja persona pati iestādei darījusi zināmu maksājamo nodokļu apmēru, personai ir tiesības noteiktā termiņā šo informāciju labot vai precizēt. Tā kā paziņojums par transportlīdzekļa iegādi un pievienotās vērtības nodokļa samaksu pēc būtības pielīdzināms deklarācijai, minētā norma attiecināma arī uz paziņojuma par transportlīdzekļa iegādi un pievienotās vērtības nodokļa samaksu labošanu vai precizēšanu. 2. Valsts ieņēmumu dienesta atteikums anulēt iesniegtu paziņojumu par transportlīdzekļa iegādi un pievienotās vērtības nodokļa samaksu, liedz īstenot likuma „Par nodokļiem un nodevām” 16.panta 6.punktā minētās tiesības. Tādēļ šāds lēmums ir administratīvais akts.

Lejupielādēt

09.12.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-632/2014

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta 2.1daļa attiecas uz iesnieguma par pārmaksātās nodokļa summas atmaksāšanu izskatīšanas termiņu. No 28.panta 2.1daļas izriet, ka dienestam ir jāuzsāk nodokļu maksātāja iesniegumā norādītās pārmaksātās nodokļu summas pārbaude trīs gadu termiņā no konkrētā nodokļa likumā noteiktā maksāšanas termiņa. Uzsākot pārbaudi minētajā termiņā, dienestam ir tiesības pieņemt lēmumu par nodokļa pārmaksu, neatkarīgi no tā, vai ir pagājuši trīs gadi no konkrētā nodokļa maksāšanas termiņa. Šā regulējuma mērķis ir sabalansēt nodokļu maksātāja tiesības pieprasīt nodokļa pārmaksas atmaksāšanu un nodokļu administrācijas tiesības un pienākumu veikt pieprasītās summas pamatotības pārbaudi.

Lejupielādēt

25.03.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-41/2014 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)

1. Pienākums maksāt nokavējuma naudu par laikposmu no muitas parāda rašanās brīža līdz iestādes lēmuma pieņemšanai pastāv tikai tad, ja tas paredzēts Eiropas Savienības dalībvalsts tiesībās. 2. Likumā ,,Par nodokļiem un nodevām” ir paredzēts nodokļu maksātāja pienākums maksāt nokavējuma naudu par laikposmu no pamatparāda rašanās brīža līdz iestādes lēmuma pieņemšanai - tostarp muitas parāda gadījumā. Nokavējuma naudas samaksas pienākums atbilstoši šā likuma 32.panta pirmajai daļai ir spēkā kopš 2007.gada 1.janvāra. Līdz ar to Augstākā tiesa atkāpjas no iepriekš izteiktās atziņas, ka nokavējuma naudas aprēķināšanu muitas parāda gadījumā noteic Padomes 1992.gada 12.oktobra regulas Nr.2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi normas un ka tādēļ nav pamata atsaukties uz likuma „Par nodokļiem un nodevām” normām.

Lejupielādēt

06.02.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-34/2014 un tiesneša Jāņa Neimaņa atsevišķās domas

1. Saskaņā ar Muitas kodeksa 4.panta 10.punktu ievedmuitas nodokļos ietilpst muitas nodoklis un muitas nodokļiem līdzvērtīgi maksājumi, kas jāmaksā, preces ievedot. Eiropas Savienībā. Muitas kodeksa 4.panta 10.punkts ir interpretējams tādējādi, ka ievedmuitas nodokļos neietilpst par preču ievešanu maksājamais pievienotās vērtības nodoklis. 2. Pēc preču izlaišanas brīvam apgrozījumam iekšzemē preces saņēmējs maksā pievienotās vērtības nodokli, kas kļūst iekasējams tajā brīdī, kad kļūst iekasējams muitas nodoklis. Likuma ,,Par pievienotas vērtības nodokli" 33.panta otra daļa paredz izņēmumu, kad preču importam ir piemērojama pievienotās vērtības nodokļa 0% likme. Šādas tiesības ir piešķirtas apliekamajai personai, kas darbojas citas dalībvalsts apliekamās personas vārdā, ja saskaņā ar preču pavaddokumentiem preču saņēmējs ir citas dalībvalsts apliekamā persona un preces pēc tam tiek pārsūtītas preču pavaddokumentos norādītajam saņēmējam uz citu dalībvalsti. Tādējādi pēc preču izlaišanas brīvam apgrozījumam ir jānotiek preču piegādei Eiropas Savienības teritorijā. 3. Ministru kabineta 2006.gada 14.novembra noteikumu Nr.933 ,,Likuma ,,Par pievienotās vērtības nodokli" normu piemērošanas kārtība"340.punkts noteic termiņu, kādā apliekamajai personai preces pēc to izlaišanas brīvam apgrozījumam jānosūta preču saņēmējam uz citu dalībvalsti, un tas ir 30 kalendāra dienas. Savukārt 341.punkts paredz, ja persona nav ievērojusi šo preču nosūtīšanas termiņu un nevar to pamatot ar objektīviem piespiedu apstākļiem, nodoklis par preču importu kļūst iekasējams saskaņā ar likuma ,,Par pievienotās vērtības nodokli" 12.panta otro daļu. Tādējādi, ja persona var attaisnot tiesību normā noteiktā preču pārsūtīšanas uz citu dalībvalsti termiņa nokavējumu ar objektīviem piespiedu apstākļiem, tā saglabā tiesības piemērot pievienotās vērtības nodokļa 0 % likmi. 4. Apstāklis, ka pilnvarojums neparedz preču nosūtīšanu, jo šādas darbības apņēmies veikt pats preču turētājs un saņēmējs, var būt objektīvs piespiedu apstāklis Ministru kabineta 2006.gada 14.novembra noteikumu Nr.933 ,,Likuma ,,Par pievienotās vērtības nodokli" normu piemērošanas kārtība"341.punkta izpratnē. Tomēr objektīvais piespiedu apstāklis attaisno tikai termiņa nokavējumu preču pārsūtīšanai uz citu dalībvalsti, bet neattaisno jebkuru citu likuma ,,Par pievienotās vērtības nodokli" 33.panta otrajai daļai neatbilstošu rīcību ar precēm, piemēram, preču piegādi Latvijā reģistrētiem uzņēmumiem, nosūtīšanu uz Eiropas Savienības dalībvalstīm citiem uzņēmumiem, eksportu ārpus Eiropas Savienības. Šāds tiesību normas tulkojums ir plašāks par tās vārdisko jēgu un ir pretējs likuma ,,Par pievienotās vērtības nodokli" 33.panta otrajai daļai, saskaņā ar kuru galvenais priekšnoteikums pievienotās vērtības nodokļa 0% likmes piemērošanai ir tieši preču pārsūtīšana uz citu dalībvalsti preču pavaddokumentos norādītajai citas dalībvalsts apliekamajai personai. 5. Spēkā neesošs administratīvais akts ipso jure (no tiesību viedokļa) atšķirībā no atcelta administratīvā akta neeksistē. Tādējādi par spēkā neesošu atzītam lēmumam par audita rezultātiem nav tiesiskas ietekmes, tas nerada adresātam tiesības un pienākumus, tāpēc tas arī nevar radīt tiesisko paļāvību uz likuma ,,Par nodokļiem un nodevām" 23.panta pirmajā daļā minētā galīgā audita atzinuma esību.

Lejupielādēt

07.11.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1006/2013

1. Valsts ieņēmumu dienesta lēmums dzēst nodokļu pārmaksas tiešas tiesiskas sekas nerada un nav nedz iestādes faktiskā rīcība, nedz administratīvais akts, bet gan iestādes iekšējs lēmums, kas vērsts uz iestādes iekšējās organizācijas sakārtošanu. 2. Valsts ieņēmumu dienesta lēmumā kļūdaini norādīta apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas tiesība pati par sevi nerada tiesības vērsties tiesā un dienesta lēmumu nepadara par administratīvo aktu. 3. Nodokļu maksātājam vispārīgi nevajadzētu radīt nodokļu pārmaksas. Tomēr nodokļa pārmaksas rašanās gadījumā jābūt paša nodokļu maksātāja rīcībai jeb izteiktai gribai, kā rīkoties ar pārmaksu. Tādējādi, lai sagaidītu, ka iestāde rīkosies ar nodokļa pārmaksu (piemēram, lems par tās atmaksu), par to likuma ,,Par nodokļiem un nodevām" 16.panta 10.punktā noteiktajā termiņā ir jāiesniedz iesniegums iestādē. Ja persona nav iesniegusi iesniegumu, tā nevar sagaidīt administratīvā akta izdošanu. 4. Nodokļu administrācijas pienākums ir uzraudzīt nodokļu maksāšanas pareizību un atbilstoši tiesību normās noteiktajai kārtībai nodrošināt nodokļu iekasēšanu. Šis pienākums neietver nodokļu maksātāja nodokļu saistību izpildes ,,grāmatveža" funkciju. Proti, nevar gaidīt, ka dienests pats norādīs ikvienam nodokļu maksātājam par radušos nodokļa pārmaksu un aicinās nodokļu maksātāju izmantot savas tiesības attiecībā uz to. Šāda Valsts ieņēmumu dienesta rīcība nepārkāpj labas pārvaldības principu.

Lejupielādēt

27.12.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-669/2013

Kriminālprocesa izbeigšana neierobežo likuma ,,Par nodokļiem un nodevām" pārejas noteikumu 133.punktā noteiktās nodokļa maksātāja tiesības prasīt nodokļa pārmaksas atmaksu, kura pirms tam bijusi liegta uzsāktā kriminālprocesa dēļ. Izšķiroša nozīme ir nevis kriminālprocesa uzsākšanai vai izbeigšanai, bet gan atmaksas liegšanai kriminālprocesa dēļ.

Lejupielādēt

27.11.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-430/2013

1. Ja īpašums savu īpašību dēļ var tikt izmantots gan saimnieciskiem, gan privātiem mērķiem, lai noteiktu, vai tas tiek izmantots nolūkā gūt no tā ienākumus, kuriem faktiski ir ilglaicīgs raksturs, ir jāanalizē visi tā izmantošanas nosacījumi. Metode, lai pārliecinātos, vai attiecīgā darbība tiek veikta nolūkā gūt ilglaicīgus ienākumus, var būt salīdzinājums starp apstākļiem, kādos ieinteresētā persona faktiski izmanto īpašumu, no vienas puses, un apstākļiem, kādos parasti tiek veikta atbilstošā saimnieciskā darbība, no otras puses. 2. Personīgā īpašuma pārdošanas un saimnieciskās darbības nošķiršanā nozīmīgi ir apstākļi, kādos persona īpašumu ieguvusi, bet vēlāk nolēmusi pārdot. Proti, vai tas ir tirdzniecības objekts, kuru persona tieši tirdzniecības nolūkā pērk un pārdod, vai arī īpašums personai jau pieder, bet tā izvēlas vai kādi ārēji apstākļi liek to pārdot. Pēdējā no minētajām situācijām būtiskāka var būt tieši personas veikto darbību un resursu ieguldīšana, kas liecina par pārdošanas kopumā saimniecisko raksturu, ne tik daudz lielais darījumu skaits, ja faktiski to ir radījuši no personas neatkarīgi apstākļi.

Lejupielādēt

01.02.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-77/2013

1.Likums „Par pievienotās vērtības nodokli” nodala apliekamus un neapliekamus darījumus, līdz ar to likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 8.panta piektā daļa un 35.panta ceturtā daļa veido vienotu normu sistēmu, kuras mērķis ir novērst pievienotās vērtības nodokļa nepamatotu pieprasīšanu darījumos, kuri atbilstoši likumam nav apliekami ar nodokli. Šādos gadījumos likums paredz pienākumu nepamatoti saņemto summu iemaksāt valsts budžetā. 2.Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 8.panta 5.1daļa noteic, kādas ir nodokļa rēķina sastāvdaļas. Lai arī likuma teksts vairāk attiecas uz dokumenta formu un sastāvdaļām, noteicošais, lai dokumentu atzītu par rēķinu, ir tā funkcija, t.i., vai tas atspoguļo darījuma saturu, pieprasījumu maksāt darījuma summu un nodokli. Tādējādi, ja jau vien uz līguma pamata ir veikts maksājums, tostarp arī nodokļa samaksa, tad nav iemesla iebilst, ka līgums nav rēķins.

Lejupielādēt

14.01.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-49/2013

Īpašo, Ministru kabineta 2004.gada 13.aprīļa noteikumos Nr.292 „Kārtība, kādā pievienotās vērtības nodoklis piemērojams darījumos ar lietotām mantām, mākslas darbiem, kolekciju priekšmetiem un senlietām” paredzēto pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas kārtību var izvēlēties tirgotājs. Tirgotājs ir apliekamā persona, kuras saimnieciskā darbība ir lietotu mantu pirkšana, lai tās pārdotu. Tādējādi vienīgi persona, kura veic iepriekš minēto saimniecisko darbību un ir reģistrējusies Valsts ieņēmumu dienestā kā ar pievienotās vērtības nodokli apliekamā persona, var izvēlēties, kādā kārtībā maksās pievienotās vērtības nodokli. Personas nereģistrēšanās kā apliekamajai personai līdz likumā noteiktajai darījumu kopējās vērtības robežai ir šīs personas izvēle. Citiem vārdiem, arī tad, ja darījumu vērtība pēdējo 12 mēnešu laikā nav pārsniegusi Ls 10 000, persona nav ierobežota reģistrēties kā apliekamā persona. Ja persona ir izvēlējusies reģistrēties, tā var arī izvēlēties Ministru kabineta 2004.gada 13.aprīļa noteikumos Nr.292 noteikto pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas kārtību.

Lejupielādēt

07.05.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-14/2013 un senatores Jautrītes Briedes atsevišķās domas

1.Pievienotās vērtības nodokļa priekšnodokli var atskaitīt tikai par atbilstoši nodokļa rēķinam faktiski notikušu darījumu, kas atbilst visām normā norādītajām pazīmēm. Tas nozīmē, ka pirmkārt jākonstatē, vai darījums vispār faktiski noticis. Lai iegūtu tiesības atskaitīt priekšnodokli, nav pietiekami, ka darījumi noformēti atbilstoši likuma prasībām, jo darījumiem jābūt arī faktiski notikušiem gan pēc to ekonomiskā, gan juridiskā rakstura (būtības), bet nodokļu rēķinam jāatbilst faktiski notikušam darījumam. 2.Nodokļu maksātāja tiesības atskaitīt priekšnodoklī samaksāto pievienotās vērtības nodokli neietekmē tas, vai pievienotās vērtības nodoklis par agrākajiem vai vēlākajiem darījumiem tika vai netika samaksāts valsts budžetā. Šādas tiesības var tikt liegtas vienīgi tad, ja ir pierādīts, ņemot vērā objektīvus pierādījumus, ka atsaukšanās uz priekšnodokļa atskaitīšanas tiesībām ir bijusi krāpnieciska vai ļaunprātīga. 3.Atsaukšanās uz priekšnodokļa atskaitīšanas tiesībām ir krāpnieciska vai ļaunprātīga, ja nodokļu maksātājs, kurš zināja vai kuram bija jāzina, ka izdarīdams pirkumu, tas piedalās ar krāpšanos saistītā ar pievienotās vērtības nodokli apliekamā darbībā. Savukārt nodokļu maksātājs, kurš nezināja vai nevarēja zināt, ka attiecīgo darījumu piegādātājs bija iecerējis kā krāpšanu vai ka cits darījums, kas ietilpst piegādes ķēdē pirms vai pēc nodokļa maksātāja veiktā darījuma, ir saistīts ar pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšanu, nevar tikt sodīts ar priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību atteikumu. 4.Valsts ieņēmumu dienests nevar liegt nodokļu maksātājam tiesības atskaitīt no pievienotās vērtības nodokļa summas, kas viņam jāmaksā, nodokli, kas ir maksājams vai ir samaksāts par viņam sniegtiem pakalpojumiem, pamatojot ar to, ka šiem pakalpojumiem atbilstošā rēķina izsniedzējs vai viens no viņa piegādātājiem ir veicis prettiesiskas darbības, bez objektīviem pierādījumiem, kas liecinātu par to, ka attiecīgais nodokļu maksātājs zināja vai viņam bija jāzina, ka darījums, kas pamato tiesības uz atskaitīšanu, bija saistīts ar šī rēķina izsniedzēja izdarītu krāpšanu vai kāda cita tirgus dalībnieka piegādes augšupējā ķēdē izdarītu krāpšanu. Atteikumu izmantot priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības Valsts ieņēmumu dienests nevar pamatot vienīgi ar nodokļu maksātāja darījuma partnera nelikumīgo vai fiktīvo darbību raksturu, jo tieši dienestam ir pienākums veikt nepieciešamās pārbaudes pie nodokļu maksātājiem.

Lejupielādēt

21.05.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-5/2013

1. Atteikumam nodokļa maksātāju identificēt ar individuālu numuru ir jābūt pamatotam ar ticamiem pierādījumiem, kas ļauj objektīvi uzskatīt, ka ir iespējams, ka šim nodokļa maksātājam piešķirtais pievienotās vērtības nodokļa identifikācijas numurs tiks izmantots krāpnieciski. Šādam lēmumam ir jābūt pamatotam ar vispārēju lietas apstākļu un pierādījumu vērtējumu, kas ir savākti, pārbaudot attiecīgajā uzņēmuma sniegto informāciju. Ar to vien, ka nodokļa maksātājam nav materiāltehnisku un finansiālu iespēju deklarētās saimnieciskās darbības veikšanai, nepietiek, lai pierādītu, ka ir iespējams, ka tas gatavojas īstenot krāpšanu nodokļu jomā. 2. Tiesai ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā visus lietas apstākļus, valsts nodokļu administrācija ir pietiekami pierādījusi, ka pastāv ticami pierādījumi, kas ļauj uzskatīt, ka pieteicējas iesniegums reģistrēt to pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā varētu izraisīt ļaunprātīgu identifikācijas numura izmantošanu vai citu veidu krāpšanos ar pievienotās vērtības nodokli.

Lejupielādēt

08.10.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-453/2012

No Padomes 1983.gada 28.marta regulas (EEK) Nr.918/83 neizriet prasība, lai labumu no mantas lietošanas gūtu tikai persona, kas mantu ievedusi, bet ir pieļaujams, ka labumu var gūt arī šīs personas saime – mājsaimniecības locekļi. Ir jāievēro regulas pamatmērķis – novērst no nepamatotas aplikšanas ar nodokļiem personisko mantu, kas ievesta bez komerciāliem nolūkiem un kuru turpina izmantot ikdienā kā iepriekš. Tātad ir jāraugās uz diviem aspektiem: pirmkārt, vai manta ne īpašību, ne daudzuma ziņā neliecina par komerciāliem nolūkiem, otrkārt, vai tā faktiski (atklāti vai slēpti) netiek izmantota komerciālos nolūkos.

Lejupielādēt

18.06.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-243/2012

No Eiropas Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas un no vienlīdzības principa izriet prasība, ka Savienības tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Eiropas Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi. Autonomai interpretācijai ir jābūt balstītai uz apsvērumiem, kas atbilst regulā lietotā jēdziena kopējai izpratnei dalībvalstīs. Eiropas Savienības likumdevēja nolūks, lietojot kādu terminu, nav paredzēt, ka tā nozīme ir atkarīga no katras tiesību sistēmas izpratnes par attiecīgajiem jēdzieniem, jo tas radītu regulās ietverto normu vienveidības trūkumu.

Lejupielādēt

27.09.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-202/2012

1.Preferenciālā ievedmuitas nodokļa tarifa likmes piemērošanas gadījumā, muitas iestādei ir pienākums pierādīt to, ka eksportētājs ir sniedzis nepareizas ziņas un ka sertifikāta nepareizība ir balstīta uz šīm nepareizajām ziņām, savukārt gadījumā, ja muitas iestādei ir neiespējami izpildīt savu pierādīšanas pienākumu vienīgi no eksportētāja atkarīgas rīcības dēļ, pierādīšanas pienākums tiek pārnests uz importētāju. 2.Tā kā soda naudai nodokļu tiesībās ir kriminālsoda raksturs, tad tās piemērošanā ir izmantojami krimināltiesību principi. Pie krimināltiesību principiem cita starpā pieder noteikumi par krimināllikuma spēku laikā, kas paredz, ka likumam, kas atzīst nodarījumu par nesodāmu, mīkstina sodu vai ir citādi labvēlīgs personai, ir atpakaļejošs spēks.

Lejupielādēt

02.07.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-199/2012

Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 1.panta 31.punkta „a” apakšpunkts noteic jauna transportlīdzekļa kritērijus, proti, tas tāds ir, ja lietots mazāk par sešiem mēnešiem vai nobraucis mazāk par 6000 kilometru. Ar „jaunu transportlīdzekli” šīs tiesību normas izpratnē ir saprotams tāds transportlīdzeklis, kura nolietošanās pakāpe ir minimāla. Normā noteiktā nobraukuma un lietošanas ilguma robeža ir tāda, kas joprojām ļauj transportlīdzekli piedāvāt tirgū kā jaunu, tas ir, kā praktiski nelietotu, bet lietojamu. Atbilstoši likuma „Par pievienotās vērtības likuma” 1.panta 31.punkta „a” apakšpunkta un 18.panta pirmās daļas 4.punkta jēgai un mērķim, pēc avārijas bojāti, nelietojami transportlīdzekļi nav uzskatāmi par jauniem.

Lejupielādēt

08.06.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-178/2012

1.Papildu telpu ierīkošana un aprīkojuma novietošana ar mērķi nodrošināt komfortablus apstākļus darba vietā ir atbilstoša mūsdienu izpratnei par normāliem darba apstākļiem un pati par sevi nevar tikt uzskatīta par ekonomiski nesaistītu ar saimniecisko darbību. Darba devēja vēlme radīt ērtus apstākļus faktiski vērsta nevis uz darba pienākumu veikšanas kavēšanu, kas nav darba devēja interesēs, bet gan, lai darbinieki pie šā darba devēja justos nodrošināti ar labiem darba apstākļiem, kas ir motivējošs faktors darba pienākumu kvalitatīvai izpildei. 2.No nodokļu aprēķināšanas viedokļa ir būtiski, vai darba vietā sniegtais komforta līmenis ir samērīgs. Proti, katrā gadījumā ir jāapsver, vai radītie apstākļi ir tādi, kas atbilst vispārējai mūsdienu izpratnei par labiem darba apstākļiem.

Lejupielādēt

17.04.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-162/2012

1.Pievienotās vērtības nodokļa priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību sniegto priekšrocību izmantošanai ir būtiski, vai vispār noteikta veida darbība ir saimnieciska darbība un tā vērsta uz savu ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanu, un vai nav izņemta no civiltiesiskās apgrozības. Izpildīti saimnieciski darījumi, kuri, kā vēlāk izrādās, nesedz izmaksas vai vispār rada nodokļu maksātājam zaudējumus, vai vēlāk izrādās spēkā neesoši, ir jāievēro, un tie rada nodokļu sekas. Šim principam pretēja būtu likumīgu un nelikumīgu darījumu nodalīšana. 2.Priekšnodoklis ir tikai tehnisks līdzeklis, kādā veidā nodokļa maksātājs, kuram ir pienākums maksāt pievienotās vērtības nodokli, tiek atslogots no šīm saistībām. Ar priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību tiek panākts, ka tikai katrreizējais vērtības pieaugums tiek aplikts ar pievienotās vērtības nodokli. Tādējādi pilnas pievienotās vērtības nodokļa saistības gulstas vienīgi uz gala patērētāju.

Lejupielādēt

02.03.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-65/2012

Iekšējs procedūras regulējums ir vērsts uz to, lai visas attiecīgajā lēmuma pieņemšanas procedūrā iesaistītās amatpersonas vai darbinieki rīkotos šīm personām saprotamā un vienveidīgā kārtībā. Tādējādi šāds regulējums ir pašas iestādes interese atvieglot, paātrināt, sistematizēt vai kā tamlīdzīgi ietekmēt lēmumu pieņemšanas procedūru. Šāds regulējums nevar pārkāpt ārējās tiesību normās noteiktu procesuālo kārtību un nevar noteikt procesuālus pienākumus privātpersonai. Tas nevar ietekmēt arī privātpersonas tiesību un pienākumu saturu pēc būtības, tādējādi nav atzīstamas privātpersonas tiesības prasīt iekšējā normatīvā akta, kas regulē lēmuma pieņemšanas procesuālo kārtību, piemērošanu.

Lejupielādēt

08.10.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-10/2012

1.Saimniecisko darbību raksturo patstāvība, sistemātiskums un atlīdzība. Par darbību saimnieciskās darbības ietvaros uzskatāma pati darbība, neatkarīgi no tās mērķa un rezultāta, tādējādi nodokļu administrācijai nav jākonstatē nodokļu maksātāja nodoms veikt saimniecisko darbību. 2.Ar saimniecisko darbību raksturojošo pazīmi „patstāvīgi” saprotama darbības veikšana patstāvīgi, tas ir, savā vārdā, nevis kā personai, kas saistīta ar darba līgumu. 3.Darbība jākvalificē kā saimnieciskā darbība, ja tā ir veikta nolūkā gūt no tās ilglaicīgus ienākumus. Lai noteiktu, vai darbības veiktas saimnieciskās darbības ietvaros, ir jāvērtē laika posma, kurā tās veiktas, ilgums, klientu daudzums un ienākumu apmērs. 4.Attiecībā uz soda piemērošanu likumdevējam ir uzdevums panākt pēc iespējas lielāku tiesiskā regulējuma individualizāciju. Ikviens tiesību ierobežojums jāskata katra konkrētā gadījuma kontekstā, tomēr tas jādara, pamatojoties uz samērīguma principu. Tiesai jāpārliecinās, vai sankcijas apmērs nepārsniedz to, kas nepieciešams, lai sasniegtu mērķi nodrošināt nodokļu maksāšanu un izvairīšanos no krāpšanas. 5.Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 33.3panta normas nav interpretējamas tādējādi, ka soda nauda ir samazināma tikai tad, ja nomaksai valsts budžetā noteikts gan pamatparāds, gan soda nauda. Lemt par soda naudas samazinājumu var arī tad, ja nomaksai budžetā noteikta tikai soda nauda.

Lejupielādēt

17.12.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-8/2012

1.Ministru kabineta 2006.gada 14.novembra noteikumu Nr.933 „Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” normu piemērošanas kārtība” 285.punkts neparedz Valsts ieņēmumu dienestam veikt lietderības apsvērumus, tomēr bez konkrētos apstākļus analizējošiem argumentiem un neņemot vērā, cik ilgs laiks personai jāgaida līdz nodokļa deklarācijas par taksācijas gadu iesniegšanai, lēmums atlikt pārmaksātā nodokļa daļas atmaksu neatbilst no Eiropas Savienības Padomes 2006.gada 28.novembra direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 183.panta izrietošajiem neitralitātes un samērīguma principiem. 2.Eiropas Savienības Padomes 2006.gada 28.novembra direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 183.pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas dalībvalsts nodokļu administrācijai nepiešķir tiesības bez īpaša izvērtējuma, pamatojoties tikai uz matemātisku aprēķinu, taksācijas periodā pārmaksātās pievienotās vērtības nodokļa daļas atmaksu atlikt, līdz šī nodokļu administrācija ir pārbaudījusi apliekamās personas nodokļa gada deklarāciju

Lejupielādēt

25.11.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-447/2011

1.Filiāle ir komersanta sastāvdaļa. Tā nav patstāvīgs tiesību subjekts iepretim komersantam, tādējādi filiāle un komersants ir viena un tā pati persona. 2.Ja nav strīda par to, ka pievienotās vērtības nodokļa pārmaksa ir bijusi, un nodokļu maksātāja, kurai bija radusies nodokļu pārmaksa, ir bijusi komersanta filiāle, kā arī, ja ir ievēroti pārmaksas pieprasīšanas procesuālie noteikumi, komersantam ir tiesības saņemt pievienotās vērtības nodokļu pārmaksu. 3.Nodokļu tiesībās nodokļu maksātāju rezidence var būt fakts, ar ko pamato valsts tiesību normas, ar kurām tiek īstenota atšķirīga attieksme pret nodokļu maksātājiem rezidentiem un nodokļu maksātājiem nerezidentiem. Tomēr atšķirīga attieksme pret šīm divām nodokļu maksātāju kategorijām ir kvalificējama kā diskriminācija, ja nav nekādu objektīvu atšķirību to stāvoklī, kas varētu pamatot šādu atšķirīgu attieksmi. Tādējādi uzņēmumu ienākuma nodokļa pārmaksas atmaksas atteikums, pamatojoties tikai uz to, ka pieteicējs nav Latvijā reģistrēts nodokļu maksātājs, ir diskriminējošs un tādēļ prettiesisks.

Lejupielādēt

20.05.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-151/2011

1.Zādzība pati par sevi nav preču piegāde, jo nenotiek preču nodošana citas personas īpašumā (tās ieguvējs tikai kļūst par turētāju), nevar pieņemt, ka tieši zādzībā cietusī persona veikusi darbības, lai preces laistu tirgū. Tāpēc nav aprēķināmi pievienotās vērtības nodokļa maksājumi par nozagto preču iespējamo realizāciju. 2.Robeža, kas nodala uz saimnieciskās darbības izdevumiem attiecināmus un neattiecināmus iztrūkumus, ir atrodama Ministru kabineta 2006.gada 4.jūlija noteikumu Nr.556 „Likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” normu piemērošanas noteikumi” 47.punktā, kas nosaka nodokļa maksātājam veicamās darbības, lai nebūtu pamata nolaupījuma dēļ radušos iztrūkumu izslēgt no saimnieciskās darbības izdevumiem un palielināt apliekamo ienākumu.

Lejupielādēt

19.04.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-90/2011

Tas, ka kādā no attaisnojuma dokumentiem nav kāda no likuma „Par grāmatvedību” 7.pantā norādītajiem rekvizītiem, nav pamats neatzīt šo dokumentu par attaisnojuma dokumentu, ja vien attiecīgā rekvizīta trūkums nerada šaubas par iegrāmatojuma atbilstību faktiski notikušam darījumam.

Lejupielādēt

10.02.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-55/2011

Preču fiziska ievešana Latvijas teritorijā esošajā muitas noliktavā nozīmē preču ievešanu Latvijas muitas teritorijā, tomēr atbilstoši Padomes regulas Nr.2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 98.pantam procedūra glabāšanai muitas noliktavā nozīmē, ka tas ļauj muitas noliktavās glabāt ārpuskopienas preces, nepiemērojot tām ievedmuitas nodokļus un citus maksājumus vai tirdzniecības politikas pasākumus. Kā izriet no regulas 79.panta, prece iegūst Kopienas preces statusu ar tās izlaišanu brīvā apgrozībā. Tad arī šī prece kļūst par importētu preci. Ievedot preci muitas noliktavā, nepiemēro nedz likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 33.panta otro daļu, nedz likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 2.panta astoto daļu, jo nenotiek preces izlaišana brīvam apgrozījumam (preču imports).

Lejupielādēt

21.03.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-9/2011

Ja nodokļu maksātājs nodod aktīvus un vairs neveic darījumus pēc tam, kad ir izmantojis šim nolūkam sniegtos pakalpojumus, šo pakalpojumu izmaksas ir jāuzskata par viņa uzņēmuma neatņemamu saimnieciskās darbības daļu pirms nodošanas, un jāatzīst viņa tiesības uz nodokļa atskaitījumu. Tādējādi izdevumi, kas rodas attiecīgās darbības likvidācijas periodā, var tikt uzskatīti par daļu no saimnieciskās darbības. Lai tos par tādiem tiešām uzskatītu, nepieciešama tieša un tūlītēja saikne starp noteiktu sākotnējo darījumu un vienu vai vairākiem vēlākiem darījumiem vai darījumiem, kas dod tiesības uz nodokļa atskaitījumu.

Lejupielādēt

03.02.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-7/2011

1.Priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības ir pievienotās vērtības nodokļa mehānisma neatņemama sastāvdaļa un principā nevar tikt ierobežotas. Tās ir izmantojamas nekavējoties attiecībā uz visiem ar darījumiem saistītajiem nodokļiem. Uzņēmējiem, kas dara visu, ko no tiem saprātīgi varētu pieprasīt, lai nodrošinātu, ka to darījumi neveido daļu no shēmas, kurās ietilpst pievienotās vērtības nodokļa vai kādas citas krāpšanas darījums, ir jāvar paļauties uz šo darījumu likumību, neriskējot zaudēt savas tiesības atskaitīt priekšnodoklī samaksāto pievienotās vērtības nodokli. Nodokļa maksātāja, kas veic darījumus, tiesības atskaitīt priekšnodoklī samaksāto pievienotās vērtības nodokli nevar ietekmēt arī tas, ka piegādes shēmā, kurā ietilpst šie darījumi, cits darījums, kas, nodokļa maksātājam par to neko nezinot, ticis veikts pirms vai pēc nodokļa maksātāja veiktā darījuma, ir saistīts ar pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšanu. Turpretim nodokļa maksātājs, kurš zināja vai kuram bija jāzina, ka, slēdzot darījumu, tas piedalās ar krāpšanos ar pievienotās vērtības nodokli saistītā darbībā, ir krāpšanās dalībnieks, pie tam neatkarīgi no tā, vai viņš gūst labumu vai nē. Šādos gadījumos atskaitīšanas tiesību izmantošana ir atsakāma. 2.Ja nodokļu administrācija konstatē, ka atskaitīšanas tiesības ir izmantotas krāpjoties, tai ir tiesības ar atpakaļejošu spēku pieprasīt atskaitīto summu atmaksāšanu un valsts tiesai ir jāaizliedz izmantot tiesības uz nodokļa atskaitīšanu, ja uz objektīvu pierādījumu pamata tiek atzīts, ka šīs tiesības tikušas izmantotas krāpjoties.

Lejupielādēt

02.06.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-211/2010

1. Pievienotās vērtības nodokļa priekšnodokļa atskaitīšanas sistēmas mērķis ir pilnībā atbrīvot uzņēmēju no pievienotās vērtības nodokļa, kas tam jāmaksā vai ko tas samaksājis saistībā ar visu savu saimniecisko darbību. 2.Kopējā pievienotās vērtības nodokļu sistēma nodrošina pilnīgu neitralitāti attiecībā uz nodokļa piemērošanu visām saimnieciskajām darbībām neatkarīgi no to mērķiem vai rezultātiem, ja šīs darbības principā apliek ar šo nodokli. Atbilstoši nodokļu neitralitātes principam priekšnodokļa atskaitīšana notiek, ja ir izpildītas pamatprasības, neskatoties uz to, ka nodokļu maksātājs nav izpildījis atsevišķas formālas prasības. 3. Nodokļu maksātāja labticība ietekmē tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu tiktāl, ciktāl nodokļu maksātāja uzvedības dēļ pastāv risks valstij zaudēt nodokļu ienākumus. Saistībā ar grāmatvedības dokumentu kārtošanu nodokļu maksātāja pienākumi nedrīkst pārsniegt to, kas ir vajadzīgs, lai sasniegtu pievienotās vērtības nodokļu sistēmas mērķus.

Lejupielādēt

28.05.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-108/2009

1. Tiesiskajam regulējamam, ar kuru tiek samazināts nodokļu atmaksas periods, jābūt ne tikai attaisnotam ar leģitīmu mērķi, bet tam jāietver arī atbilstošu pārejas posmu, lai personas varētu iesniegt pieprasījumus nodokļu pārmaksas atmaksāšanai, kurus tās būtu varējušas iesniegt atbilstoši iepriekš spēkā esošajam normatīvajam regulējumam. Šis laika posms nedrīkst būt pārāk īss, pretējā gadījumā tas ar atpakaļvērstu spēku ietekmētu personas tiesības saņemt nodokļu pārmaksas atmaksu. 2. Pārejas periodam no vecā regulējuma uz jauno jābūt pietiekamam, lai nodokļu maksātāji varētu iesniegt savus pieprasījumus, taču šim periodam nav jābūt vienādam ar iepriekš pastāvējušo noilguma termiņu. 3. Tā kā nodokļu maksātājam ir pienākums regulāri kārtot grāmatvedību, kas nozīmē, ka nodokļu maksātājam jābūt zināmiem datiem par pārmaksātajiem nodokļiem, vairāk kā trīs mēneši, kuros pieņemtie likuma grozījumi nestājās spēkā, ir pietiekams laiks, lai nodokļu maksātājs varētu iesniegt pieprasījumu par līdz tam nepieprasīto nodokļu atmaksu.

Lejupielādēt

14.11.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-432/2006

1. Nepilnības administratīvā akta pamatojumā, skatot pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu, var tikt uzskatīts gan par tik būtisku procesuālu pārkāpumu, ka tā dēļ administratīvais akts ir atceļams, gan par tādu pārkāpumu, kurš norādāms kā administratīvā akta trūkums, bet kurš pats par sevi nerada tādas tiesiskās sekas kā administratīvā akta atcelšana. Tas izvērtējams katrā konkrētajā gadījumā. 2. Par galvenajiem kritērijiem izmantojami divi apstākļi: 1) vai saprātīgs administratīvā akta adresāts no attiecīgā administratīvā akta pamatojuma varēja saprast, kāpēc attiecībā uz viņu izdots konkrētā satura administratīvais akts; 2) vai tiesa, pārbaudot attiecīgā administratīvā akta tiesiskumu, balstoties uz tā pamatojumu, var secināt, ka pamatojums attaisno adresātam uzlikto pienākumu. 3. Ja Valsts ieņēmumu dienesta lēmumā par pievienotās vērtības nodokļa uzrēķinu un soda naudu nav norādīts, kāpēc Valsts ieņēmumu dienests, izvērtējot nodokļu maksātāja sniegto ziņu patiesumu, ar nodokli apliekamā darījuma vērtības noteikšanai izmantoja vienu no iespējamām metodēm, nepamatojot, kāpēc izmantota tā un ne cita metode, šādu pamatojuma trūkumu, katrā konkrētā gadījumā izvērtējot, var arī atzīt par tik būtisku, lai būtu pamats lēmuma atcelšanai.

Lejupielādēt

27.10.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-366/2006

1.Tiesai jānoskaidro, kāda bijusi pieteicēja griba, iesniedzot pieteikumu, ņemot vērā ne tikai pieteikuma noradīto prasījumu, bet ari pieteikuma ietverto pamatojumu. 2.Jautajumu par soda naudas piemērošanas pamatotību tiesa nevar skatīt atrauti no Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma, ar kuru pieteicējai papildus aprēķināts pievienotas vērtības nodoklis, jo jautājumu par to, vai konkrētajā gadījumā pamatoti piemērota soda nauda, iespējams izvērtēt tikai tad, ja iepriekš ir izvērtēts jautājums par to, vai bija noticis attiecīgo nodokļu likumu normu pārkāpums.

Lejupielādēt

26.09.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-323/2006

Lai gan likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 8.panta sestā daļa paredz, ka nodokļa rēķinā ir norādāma noteikta informācija, tas nenozīmē, ka attiecīgās ziņas obligāti ir ietveramas tieši nodokļa rēķina tekstā. Proti, ir pieļaujams, ka nodokļa rēķinā tiek ietverta atsauce uz līgumu vai kādu citu dokumentu, kurā ir norādītas visas nepieciešamās ziņas. Būtiski, lai tiktu izpildīta likuma „Par grāmatvedību” 2.pantā minētā prasība grāmatvedību kārtot tā, lai grāmatvedības jautājumos kvalificēta trešā persona varētu konstatēt katra saimnieciskā darījuma sākumu un izsekot tā norisei. Tātad, ja no nodokļa rēķinā norādītajiem dokumentiem ir iespējams pilnībā identificēt darījumu, nevar uzskatīt, ka ir pārkāpti likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” nosacījumi priekšnodokļa atskaitīšanai.

Lejupielādēt

30.08.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-213/2005

1.Personai ir subjektīva publiska tiesība saskaņā ar likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punktu uz priekšnodokļa atskaitīšanu, ja pastāv visi objektīvajās tiesībās (likumā) paredzētie priekšnoteikumi šīs publiskās tiesības izmantošanai. No tā izriet pieteicēja pienākums pierādīt savu subjektīvo tiesību uz priekšnodokļa atskaitīšanu. Turklāt pieteicēja iesniegtos pierādījumus var atspēkot citi administratīvā procesa dalībnieki, iesniedzot pierādījumus, kas izsauc pamatotas šaubas par kāda priekšnoteikuma pastāvēšanu priekšnodokļa atskaitīšanai. 2.Lai konstatētu, vai prece ir reāli saņemta un vai tā nodrošina nodokļa maksātāja saimniecisko darbību, ir nepieciešams šo preci identificēt tiktāl, ciktāl tas nepieciešams, lai noskaidrotu, vai šāda prece nodokļu maksātājam ir piegādāta.

Lejupielādēt

04.07.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-208/2005

1.Svarīgi ir konstatēt, vai izsniegtā preču pavadzīme-rēķins atbilst faktiski notikušam darījumam. Gadījumā, ja Valsts ieņēmumu dienests pamatoti apšauba, vai darījums ir faktiski noticis, personai, kas izmanto tiesības atskaitīt priekšnodokli, ir jāpierāda likumā noteikto priekšnoteikumu esamība, proti, tai jāspēj pierādīt, ka darījums ir faktiski noticis. 2.Tiesības atskaitīt priekšnodokli pastāv tikai tad, ja vienlaicīgi pastāv visi priekšnodokļa atskaitīšanas priekšnoteikumi. Ja iztrūkst kaut viens no priekšnoteikumiem, personai nav tiesību atskaitīt priekšnodokli, un tādējādi nav nepieciešams vērtēt pārējo priekšnoteikumu esamību.

Lejupielādēt

03.05.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-103/2005

1.Komersantam ir brīvas iespējas izvēlēties darījumu partneri un tāpēc tam ir jāizvērtē, kādus riska elementus ietver darījums, kurā tas iesaistās. Priekšnodokļa atskaitīšanas gadījumā komersantam ir pietiekoša iespēja samazināt šo risku, iegūstot informāciju par darījumu partneri un nodokļu rēķinu. 2.Apstāklis, ka komersants, nepārliecinoties par nodokļu rēķinu īstumu, kaut arī tam bija iespēja to darīt, uzskatīja, ka tam nebija pamata apšaubīt darījumu partnera godprātīgumu, ir viņa neuzmanības rezultāts, par kuru viņam var iestāties atbildība. 3.Ja dokuments ir viltots, to nevar uzskatīt par nodokļu rēķinu likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 8.panta sestās daļas izpratnē. 4.Kaut arī no lietas apstākļiem izrietētu, ka attiecībā uz komersanta darījuma partneri būtu pamats piemērot likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 15.panta ceturto daļu, komersantam nav subjektīvu tiesību prasīt, lai tiktu sodīts tās darījumu partneris. Tāpat citas personas sodīšana nevar būt par pamatu komersanta atbrīvošanai no atbildības par pārkāpumiem. Tādējādi arī tiesai nav jāpārbauda lieta par komersanta darījuma partnera sodīšanu vai pienākumu samaksāt nodokli, šīm ziņām nav nozīme komersanta lietas izspriešanā un tiesai tos nevajag pieprasīt.

Lejupielādēt

24.08.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-96/2004

Lai nodokļu maksātājam rastos tiesības izmantot priekšnodokļa atskaitījumu, tam jāspēj iesniegt likumā paredzētie pierādījumi.

Lejupielādēt

24.08.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-93/2004

1. Likuma ,,Par pievienotās vērtības nodokli” 15.panta otrās daļas piemērošana nostāda nevienādā stāvoklī nodokļu maksātājus, kuri nodokļu deklarācijās nepamatoti norādīto priekšnodokli ir atskaitījuši un tādējādi nav nomaksājuši visus nodokļus, ar tiem, kuri šo priekšnodokli attiecinājuši un turpmākiem taksācijas periodiem vai prasa to atmaksāt no budžeta, t.i., tiem, kuriem nav nodokļu parāda. Pirmie nodokļu maksātāji ar papildu aprēķināto nodokli nokārto nodokļu saistības un papildus maksā soda naudu simts procentu apmērā. Otrajā gadījumā nodokļu parāda nav, tādēļ šiem nodokļu maksātājiem faktiski tiek uzlikta soda nauda divkāršā apmērā. Tādējādi tiek pārkāpts vienlīdzības princips. 2. Likumdevējam nebija mērķis bargākas sankcijas noteikt personai, kura ir tikai veikusi darbības, lai samazinātu budžetā maksājamo nodokli, salīdzinājumā ar personu, kura veikusi tādas pašas darbības, radot nodokļu parādu un zaudējumus budžetam. Šis apstāklis ņemams vērā, interpretējot un piemērojot likuma ,,Par pievienotās vērtības nodokli" 15.panta otro daļu. Tādējādi, ja pastāv valsts pienākums atmaksāt pieteicējam priekšnodokli un tajā pašā laikā pieteicējam ir pienākums samaksāt nodokli tādā pašā apmērā, valsts ieņēmumu dienesta amatpersonām atbilstoši likuma ,,Par nodokļiem un nodevām" 26.pantam papildus aprēķinātā nodokļa segšanai ir novirzāmas izveidojušās nodokļu pārmaksās, tajā skaitā uzskaitītā PVN priekšnodokļa pārmaksa.

Lejupielādēt

06.04.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-24/2004

Kokmateriālu transporta pavadzīme-rēķins, kas satur nepatiesas ziņas, nevar kalpot par nodokļu rēķinu. Apstāklis, ka par pavadzīmes noformēšanu atbildīgs bija darījuma partneris, neatbrīvo no pienākuma ievērot tiesību normas, kas reglamentē nodokļu aprēķināšanas un maksāšanas kārtību.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

Pievienotās vērtības nodoklis