23.04.2021.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-13/2021
Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas lēmums, kas pieņemts likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” VII nodaļas „Strīdu izskatīšana” kārtībā, nav atzīstams par administratīvo aktu, jo tas ir pieņemts tāda normatīvā regulējuma ietvaros, kas vērsts un strīda izskatīšanu civilprocesuālā kārtībā. Šādā gadījumā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija pilda ārpustiesas funkciju. Tas, ka iestāde, darbojoties civiltiesisko attiecību ietvaros, ir izlēmusi arī jautājumus, kas, iespējams, ir ārpus tai piešķirtās kompetences, nepadara iestādes lēmumu par administratīvo aktu. Ja savas kompetences ietvaros izdodot uz civiltiesiska strīda noregulējumu vērstu lēmumu, iestāde ir pieļāvusi kļūdu, tad tā novēršama civilprocesa ietvaros.
12.02.2018.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-903/2018
Eiropas Parlamenta un Padomes 2007.gada 23.oktobra Regulas Nr. 1370/2007 par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1191/69 un Padomes Regulu (EEK) Nr. 1107/70 5.panta 5.punkts pirmšķietami interpretējams tādējādi, ka ar pārtraukumu pakalpojumu sniegšanā saprotama situācija, kad sabiedriskā transporta pakalpojumi netiek nodrošināti vispār (t.i., attiecīgajā administratīvajā teritorijā tiek pārtraukti pilnībā vai netiek nodrošināti kādai iedzīvotāju grupai), nevis ka tie vienīgi netiek nodrošināti konkrētā veidā (piemēram, ar noteikta veida transportlīdzekļiem) vai noteiktā kvalitātes līmenī (piemēram, paaugstinātas kvalitātes pakalpojumi).
12.02.2018.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-903/2018
Vispārīgs princips ir sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju izvēlēties konkurencei atvērtā konkursa procedūrā. Gadījumi, kad konkursu var nerīkot, tādējādi izslēdzot konkurenci starp pakalpojumu sniedzējiem, ir izņēmumi no šī principa. Kā izņēmumi tie interpretējami šauri, kā arī to piemērošanā rūpīgi izsverami faktiskie apstākļi, lai secinātu, vai ir iestājušies visi to piemērošanas priekšnosacījumi. Turklāt jāņem vērā arī tas, kāda nozīme izņēmuma piemērošanā ir pasūtītāja rīcībai, proti, vai pasūtītāja paša rīcība ir novedusi pie ārkārtas līdzekļu piemērošanas nepieciešamības, piemēram, novilcinot iepirkuma procedūru. Nebūtu pieļaujams veicināt situācijas, kad pasūtītājs pats novilcina iepirkuma procedūru, kā rezultātā pakalpojuma nepārtrauktības nodrošināšanai līgums tiek slēgts bez atbilstošas procedūras.
02.12.2013.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-706/2013
1. Daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas gadījumā mājas īpašnieks Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma izpratnē ir visi dzīvokļu īpašnieki, un viņiem ir jāveic mājas obligātās pārvaldīšanas darbības – vai nu pašiem, vai pēc savas izvēles uzdodot šo pienākumu pārvaldniekam.
2. Dzīvokļu īpašnieku biedrības vai sabiedrības veidošana nav obligāts priekšnoteikums dzīvokļu īpašnieku spējai veikt mājas pārvaldīšanu.
3. Pārvaldīšanas tiesiskajās attiecībās saskaņā ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumu piemērojami Civillikuma noteikumi par pilnvarojuma līgumu. Pārvaldnieks, pārvaldīšanas uzdevuma ietvaros slēdzot līgumus ar komunālo pakalpojumu sniedzējiem, ir nevis patstāvīgs subjekts (līguma puse), bet dzīvojamās mājas īpašnieka pārstāvis.
4. Dzīvojamās mājas īpašnieks (visi dzīvokļu īpašnieki kopā) ir rīcībspējīgā līgumslēdzēja puse, gan slēdzot ar pārvaldnieku līgumu par mājas pārvaldīšanu, gan līgumus par mājai nepieciešamo komunālo pakalpojumu sniegšanu. Slēdzot līgumus dzīvojamās mājas īpašnieka vietā, pārvaldnieks kā pilnvarnieks neuzņemas saistības sev, bet dzīvojamās mājas īpašniekam.
5. Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja atteikšanās slēgt līgumu ar personu, kurai atbilstoši likumam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums nodrošināt komunālo pakalpojumu dzīvojamā mājā, ir Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas kompetencē esošs strīda risināšanas gadījums.
06.11.2013.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-676/2013
1. No likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 24.panta izriet, ka sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam ir pienākums nodrošināt sabiedriskos pakalpojumus, ja vien nepastāv normā paredzētie šķēršļi, tostarp finansiālās iespējas. Iepriekšējam lietotāja nenokārtotās saistības par dabasgāzes piegādi neiekļaujas likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 24.panta pirmās daļas tvērumā un nevar kalpot par šķērsli dabasgāzes piegādes līguma noslēgšanai. Dabasgāzes piegādes līgumu nenoslēgšana ar jauno nekustamo īpašumu īpašnieku, valdītāju vai lietotāju nav viens no likumā noteiktajiem instrumentiem, kā nodrošināt parāda piedziņu. Ja šā iemesla dēļ tiek kavētas citu personu tiesības saņemt sabiedriskos pakalpojumus, šāda rīcība ir prettiesiska.
2. Ministru kabineta 2008.gada 16.decembra noteikumu Nr. 1048 «Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi"86.punktā paredzētās tiesības dabasgāzes padevi atjaunot pēc tam, kad mājsaimniecības lietotājs ir pilnībā samaksājis par patērēto dabasgāzi un nokavējuma procentus, kā arī sedzis sistēmas operatora aprēķinātos dabasgāzes padeves pārtraukšanas un atjaunošanas izdevumus piemērojamas gadījumā, ja dabasgāzes lietotājs nav mainījies. Proti, jaunais objekta īpašnieks neatbild par saistībām, kas izriet no dabasgāzes piegādātāja līguma ar iepriekšējo lietotāju, un tam nav jācieš dabasgāzes padeves pārtraukšanas sekas.
3. Dabasgāzes piegādes līgums pēc savas būtības ir civiltiesisks darījums, kaut arī tā noslēgšanu veicina likumā „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” noteikts tiesisks pienākums sniegt sabiedrisko pakalpojumu. Piegādātājs līgumu vienpusēji var izbeigt, ja lietotājs nepilda līguma nosacījumus, vai ir zaudējis gazificētā objekta īpašuma/īres tiesības. Tomēr pakalpojumu sniedzēja privātā griba nevar prevalēt pār likumā „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” noteikto pienākumu sniegt sabiedrisko pakalpojumu pēc personas pamatota pieprasījuma, likumā noteiktais pienākums ierobežo šo gribas izpausmi.
31.01.2013.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-127/2013
1. Ja tarifus nosaka publiskais tirgotājs, tā lēmums par tarifu noteikšanu nav administratīvais akts, taču atbilstoši likuma regulējumam tas ir pakļauts Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas kontrolei. Savukārt atbilstoši likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 11.panta ceturtajai daļai Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas administratīvo aktu, kas izdots saskaņā ar šo likumu, vai faktisko rīcību var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā.
2. Elektroenerģijas tarifu aprēķināšanas metodikā saistītajiem lietotājiem (apstiprināta ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas 2007.gada 12.decembra lēmumu Nr.592) (Metodika) ir noteikts 21 dienas termiņš, kurā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai jāizvērtē un jāizlemj jautājums par iesniegto diferencēto tarifu atbilstību Metodikai un ekonomisko pamatojumu. Gadījumā, ja Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija pieņem publiskajam tirgotājam nelabvēlīgu lēmumu par iesniegto tarifu neatbilstību Metodikas prasībām, par šo lēmumu ir publicējams paziņojums laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”, atsaucot tarifu spēkā stāšanos. Savukārt attiecībā uz tarifu vērtējuma pozitīvu rezultātu, t.i., ja tarifi atbilst Metodikai un ekonomiski pamatotām izmaksām, administratīvā akta izdošana ir aizstāta ar noteiktiem apstākļiem – 21 dienas termiņa pēc tarifu iesniegšanas izbeigšanos un nelabvēlīga lēmuma neizdošanu šajā termiņā. Šādā gadījumā var uzskatīt, ka administratīvais akts ir izdots klusējot (ar konkludentām darbībām). Tādējādi Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas darbība – iesniegto tarifu atbilstības izvērtēšana – ir priekšnoteikums, lai tarifi stātos spēkā, kā arī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija šīs darbības rezultātā izdod administratīvo aktu.
3. Lēmuma par tarifu atbilstību izpilde izpaužas kā publiskā tirgotāja tiesības saņemt no saistītajiem lietotājiem samaksu par patērēto elektroenerģiju saskaņā ar elektroenerģijas tirdzniecības diferencētajiem tarifiem saistītajiem lietotājiem. Līdz ar to iepriekšējā stāvokļa atjaunošana ne tiesiski, ne faktiski nav iespējama, jo publiskais tirgotājs lietā nav atbildētāja, bet gan trešās personas statusā. Taču pieteikuma apmierināšanas gadījumā pieteicējiem pēc lietas izskatīšanas pabeigšanas ir tiesības prasīt atlīdzinājumu no atbildētāja.
4. Vispārīgajam administratīvajam aktam pamatā ir piemērojami tādi paši procesuālie noteikumi kā parastam administratīvajam aktam, proti, to var apstrīdēt un pārsūdzēt. Tomēr noteikumi par pārsūdzēšanu parasti attiecināmi tikai uz konkrētiem pieteicējiem, bet ne citām personām, kuras nav aktīvi izmantojušas savas tiesības, iesniedzot pieteikumu tiesā, lai gan ar pārsūdzēto administratīvo aktu tiek skartas. Tādējādi arī tiesas spriedums par vispārīgā administratīvā akta atcelšanu parasti skar tikai tiesiskās attiecības starp konkrēto pieteicēju un iestādi. Vispārīgā administratīvā akta gadījumā tiesai nav tiesību atcelt pārsūdzēto administratīvo aktu arī attiecībā uz personām, kuras nav konkrētās lietas procesa dalībnieki.
5. Saistītajiem lietotājiem ir tiesības apšaubīt tā elektroenerģijas tirdzniecības diferencētā tarifa saistītajiem lietotājiem tiesiskumu, pēc kura tie norēķinās. Mājsaimniecības lietotāju tiesības vai tiesiskās intereses nevar aizskart pārējiem saistītajiem lietotājiem noteiktie elektroenerģijas tirdzniecības diferencētie tarifi saistītajiem lietotājiem un otrādi. Tādējādi pieteicēju subjektīvās tiesības pārsūdzēt lēmumu par tarifu atbilstību izriet no saistītā lietotāja statusa un tiesību vai tiesisko interešu aizskāruma, kuru var radīt konkrētais diferencētais elektroenerģijas tirdzniecības diferencētais tarifs saistītajiem lietotājiem, saskaņā ar kuru katrs no pieteicējiem norēķinās.
11.01.2013.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-53/2013
Atšķirībā no iestādes rīcības brīvības, kurā tiesa var iejaukties tikai izņēmuma gadījumā, nenoteiktā tiesību jēdziena piepildīšanu ar saturu parasti tiesa var pārbaudīt. Tomēr ir atsevišķas jomas, kurās pilnīga tiesas kontrole par to, kā iestāde nenoteikto tiesību jēdzienu piepildījusi ar saturu, nepastāv. Tādā gadījumā runā par novērtējuma brīvību. Novērtējuma brīvības gadījumā tiesa tikai pārbauda, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vai būtiski procesuālie pārkāpumi. Lietderības apsvērumi, kas minēti Administratīvā procesa likuma 65.pantā, novērtējuma brīvas gadījumā nav jāizdara, un tiesa attiecīgi tos nevar pārbaudīt.
07.12.2012.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-454/2012
1.No likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 11.panta ceturtās daļas neizriet sabiedrisko pakalpojumu lietotāja tiesības prasīt tarifu pārskatīšanu. Arī likuma „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 20.pantā nav paredzētas sabiedrisko pakalpojumu lietotāja tiesības ierosināt tarifu pārskatīšanu vai prasīt šādu rīcību no regulatora. Šī tiesību norma, atšķirībā no vispārējā gadījuma, kad sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs nāk ar ierosinājumu par tarifu apstiprināšanu, paredz regulatora tiesības pēc savas iniciatīvas ierosināt sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam pārskatīt tarifus.
2.Sabiedrisko pakalpojumu lietotājiem ir tiesības Iesniegumu likuma kārtībā vērsties Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā ar iesniegumu, norādot uz iespējamiem apstākļiem, kas liecina par tarifus ietekmējošo faktoru maiņu, un saņemt atbildi no iestādes. Taču tiesības vērsties ar iesniegumu iestādē nenozīmē tiesības sagaidīt no iestādes tieši tādu atbildi vai rīcību, kādu vēlas sabiedrisko pakalpojumu lietotājiem, proti, lai Komisija ierosinātu tarifu pārskatīšanu. Tādējādi Sabiedrisko pakalpojumu lietotājiem nav subjektīvo tiesību iesniegt pieteikumu par sabiedrisko pakalpojumu tarifu pārskatīšanu.
25.05.2012.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-386/2012
1.Sabiedriskā transporta pakalpojumi pilsētas ietvaros ir īpaša nozare, kurā komercdarbība tās klasiskajā izpratnē nav iespējama tās darbībai pastāvīgo subsīdiju nepieciešamības dēļ.
2.Primārās ir sabiedrības intereses sabiedriskā transporta pakalpojumus saņemt, lai to būtu vairāk, lai tie būtu drošāki, kvalitatīvāki vai ar mazākām izmaksām, nekā tas būtu panākams ar tirgus spēkiem vien, tāpēc valstij ir izvēles brīvība, kādā veidā reglamentēt sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojuma sniegšanu – vai noteikt, ka pakalpojuma sniegšana ir nododama tirgum, vai arī, ka publiskā persona to sniedz pati, pati izvēloties arī konkrētu pakalpojuma sniegšanas formu.
3.Privātais pārvadātājs, kuram ir interese sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanā, nevar pieprasīt, lai pašvaldība organizē šo pakalpojumu sniegšanu kādā noteiktā veidā. Nav nozīmes, ka privātais pārvadātājs ilgstoši ir sniedzis sabiedriskā transporta pakalpojumu attiecīgajā pilsētā
17.02.2012.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-345/2012
1.Elektroenerģijas sadales sistēmas operatora noteiktais tarifs ir patstāvīgi apstiprināms tarifs un lēmums par tā apstiprināšanu ir administratīvais akts.
2.Elektroenerģijas saistītajiem lietotājiem ir jāapzinās, ka elektroenerģijas tirgus liberalizācijas nolūkā elektroenerģijas tirgū tiek nodalīta elektroenerģijas ražošana, pārvade, sadale un piegāde (tirdzniecība). Katrā no segmentiem elektroenerģijas tirgus dalībnieki darbojas patstāvīgi, un tāda ir arī to sniegto pakalpojumu cena, un, kamēr cena tiek pakļauta regulatora kontrolei, arī tarifi ir atsevišķi kontrolējami. Tas, ka šie tarifi pie saistītā lietotāja nonāk integrētā veidā un integrētā rēķinā, tomēr nav pamats šai lietotāju kategorijai noteiktā elektroenerģijas tirdzniecības gala tarifa pārbaudes ietvaros pārbaudīt ikviena šī patstāvīgā pakalpojuma tarifa pamatotību.
23.10.2009.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-373/2009
1. Pašvaldības regulators patstāvīgi neaprēķina tarifus, bet gan izvērtē, vai pakalpojumu sniedzēju aprēķinātie tarifi ir pamatoti. Pašvaldības regulators pakalpojumu sniedzēja iesniegto tarifa projektu var vai nu apstiprināt, vai noraidīt.
2.Ja pašvaldības regulators apstiprina projektu, to vienlaikus koriģējot, tas ir, izsakot iebildumus pret pakalpojumu sniedzēja iesniegto projektu un tarifa projektu neapstiprinot tādā redakcijā, kādu iesniedzis pakalpojumu sniedzējs, atzīstams, ka projekts pēc būtības tiek noraidīts. Tādējādi tarifa projekta apstiprināšana ar korekcijām atbilst projekta noraidīšanai, nevis apstiprināšanai.
14.02.2006.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-40/2006
1. Lai arī atbilstoši LR Satversmes sistēmai pārvaldes institūcijas nav tiesīgas izdot ārējus normatīvos tiesību aktus, no Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās likuma 17. panta otrās daļas izriet, ka likumdevējs šādu situāciju pieļauj un ir noteicis pārejas periodu līdz 2006.gada 1.janvārim. Atbilstoši minētajai tiesību normai, ja likums paredz pārvaldes iestādei kompetenci izdot ārējus normatīvos aktus, juridiska spēka hierarhijā šādi normatīvie akti ir nākamie pēc Ministru kabineta noteikumiem un zaudē spēku 2006.gada 1.janvārī.
2. Kaut arī Administratīvā procesa likuma 11.pantā, kurš paredz, kādi normatīvie akti var būt par pamatu privātpersonai nelabvēlīga administratīvā akta izdošanai, nav ietverta atruna par valsts pārvaldes iestāžu izdotiem normatīvajiem aktiem, citu likumu normas, kuras paredz konkrētajai valsts pārvaldes iestādei tiesības izdot vispārsaistošus normatīvos aktus saistībā ar Administratīvā procesa likuma 17. panta otro daļu uzskatāmas par speciālo normu attiecībā pret Administratīvā procesa likuma 11.pantu.Tādējādi Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas atbilstoši kompetencei izdotie ārējie normatīvie akti līdz 2006.gada 1.janvārim varēja būt par pamatu nelabvēlīga administratīvā akta izdošanai.
3. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 158.3 pants cita starpā noteic, ka attiecīgo sodu var uzlikt par valsts regulējamo sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju rīcībā esošās informācijas nesniegšanu noteiktā termiņā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai pēc tās pieprasījuma. Minētajā tiesību normā ietvertie vārdi “informācijas nesniegšanu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai pēc tās pieprasījuma” interpretējami tādā veidā, ka, lai varētu iestāties atbildība sakarā ar šo pārkāpumu, jāpastāv šādiem apstākļiem: 1) Regulators tā uzdevumu veikšanai nepieciešamo informāciju ekspresis verbis no pakalpojumu sniedzēja ir pieprasījis un 2) pakalpojumu sniedzējs šo informāciju pēc pieprasījuma nav sniedzis. Tādējādi, lai izpildītos normā paredzētā administratīvā pārkāpuma sastāvs, nepieciešams, lai Regulators būtu tieši ieprasījis kādu konkrētu informāciju – Regulatora izdotā vispārsaistošā normatīvajā aktā ietverts pienākums personai sniegt Regulatoram informāciju pats par sevi nav uzskatāms par adekvātu pieprasījumu. Likuma „Par telekomunikācijām” 8.panta pirmās daļas 4. punkts un 30.panta otrā daļa neietver pilnvarojumu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai vispārsaistoši noteikt informācijas sniegšanas kārtību.
