Septītā nodaļa. LĪDZMANTINIEKU SAVSTARPĒJĀS ATTIECĪBAS UN MANTOJUMA DALĪŠANA (715.–765.pants)
22.12.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-109/2022
Civillikuma 763. pantā paredzētais izņēmums no iepriekš saņemtā pievienojuma saistīts ar tādiem izdevumiem, kurus mantojuma atstājējs taisījis, izpildot no ģimenes tiesiskajām attiecībām izrietošu pienākumu pret lejupējiem, citiem vārdiem, šie izdevumi nevar tikt uzskatīti par tādu papildu sniegto mantisko labumu, uz ko būtu attiecināms iepriekš saņemtā pievienojums. Minētais mantojuma atstājēja pienākums izbeidzas no brīža, kad lejupējais ir spējīgs pats sevi apgādāt.
22.12.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-109/2022
Novērtējot, vai neatņemamās daļas tiesīgais ir „palicis neievērots” vai „bez likumiska iemesla atstumts”, ir jāņem vērā mantojuma daļa, par kuru šis mantinieks ārvalstī uz tur esošo mantu ir iecelts par testamentāro mantinieku.
22.12.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-109/2022
Civillikuma 16. pantā vienpusīgi ietvertā starptautisko privāttiesību kolīziju norma noteic vienīgi piesaistes kritēriju valstij, kuras materiāltiesiskais regulējums tiks piemērots mantojuma tiesībās uz mantojumu, kas atrodas Latvijā. Šī norma nepārgroza Latvijas materiāltiesisko regulējumu un tiesiskajā sistēmā pastāvošo izpratni par mantojumu kā nedalāmu kopumu, neatkarīgi no mantas atrašanās vietas.
Tas, ka mantojuma masā ietilpstošā manta atrodas dažādās jurisdikcijās un rīcībai ar mantu nepieciešama tās valsts leģitimācija saskaņā ar vietējo likumu, neietekmē jautājumu, vai prasītājam pēc Latvijas likuma ir materiālā tiesība, kuras aizsardzību vai atjaunošanu viņš grib panākt, un tas nenonāk konfliktā ar ārvalsts likumu.
15.04.2021.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-16/2021
Pārdzīvojušam laulātam un visiem lejupējiem, kuri pieņēmuši mantojumu, ir pienākums pirms mantojuma dalīšanas pievienot mantojuma masai vai ieskaitīt savās mantojuma daļās visu to, ko viņi saņēmuši no mantojuma atstājēja, viņam dzīvam esot. Mantojuma atstājējs savā pēdējās gribas rīkojuma aktā var noteikt iepriekš jau saņemtā pievienojuma aizliegumu, taču, ja šāda akta nav, tad mantošana notiek uz likuma pamata, ņemot vērā prezumpciju, ka mantojuma atstājēja griba vērsta uz mantinieku vienlīdzīgu dalību mantojumā. Tādējādi nedz bērna rūpes un materiāla atbalsta sniegšana vecākam, nedz vecāka vārdos izteikta vēlme piešķirt šim bērnam priviliģētu stāvokli nepieder pie tādiem apstākļiem, kas paši par sevi dotu pamatu viņa atbrīvošanai no Civillikuma 757.pantā noteiktā pienākuma un nerada šim mantiniekam priekšrocības mantojuma sadalē starp līdzmantiniekiem.
