Trešā nodaļa. TESTAMENTĀRĀ MANTOŠANA (418.–638.pants)
22.12.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-109/2022
Novērtējot, vai neatņemamās daļas tiesīgais ir „palicis neievērots” vai „bez likumiska iemesla atstumts”, ir jāņem vērā mantojuma daļa, par kuru šis mantinieks ārvalstī uz tur esošo mantu ir iecelts par testamentāro mantinieku.
19.12.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SPC-16/2022
Legatārs ir tikai labuma saņēmējs un juridiski atšķiras no mantinieka, jo neatbild par mantojuma atstājēja parādiem. Līdz ar to legatāram ir tiesības tikai un vienīgi uz to, kas tam ar testamentu ir novēlēts. Novēlētais legāta priekšmets legatāram nerada tiesības uz mantojumu kā mantiniekiem un neuzliek vispārīgu pienākumu atbildēt par mantojuma atstājēja saistībām.
02.09.2021.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-145/2021
Legāta statuss nav attiecināms uz novēlētā nekustamā īpašuma domājamām daļām, kā arī nekustamais īpašums nevar būt legāts, ja tas ir vienīgais mantojuma priekšmets.
21.10.2019.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-277/2019
Mantojuma atstājējam ir tiesības pēc saviem ieskatiem rīkoties ar savu mantu, tostarp noteikt testamentā kādu ierobežojumu (Civillikuma 418. un 600. pants), tomēr šīs testatora tiesības nav absolūtas. Ar pēdējās gribas rīkojumu mantiniekam var uzlikt pienākumu ievērot testamentā noteikto tiktāl, ciktāl testamenta nosacījumi atbilst likuma prasībām un ciktāl tas ir faktiski un tiesiski iespējams (Civillikuma 587. pants un 785. pants).
25.10.2013.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-195/2013
Atbilstoši Civillikuma 1922.panta otrajai daļai neatraidāmā mantinieka neatņemamā daļa aprēķināma no dāvinātāja mantas stāvokļa dāvināšanas laikā, nevis no atsavinātās mantas sastāva un vērtības uz dāvinātāja nāves brīdi.
14.01.2009.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-5/2009
Civillikuma 477.panta pirmajā daļā noteikts, ka testamentā ieceltam mantiniekam, ja tas negribētu vai kaut kāda iemesla dēļ nevarētu mantojumu pieņemt, testators var iecelt atvietotāju, kuru sauc par substitūtu. Šā panta otrajā daļā noteikts, ka testators var iecelt substitūtu pēc sava ieskata vai nu tikai vienam no šajā pantā norādītajiem gadījumiem, vai abiem; tomēr, ja rodas šaubas, jāpieņem, ka viņš domājis abus gadījumus, kaut arī būtu minējis tikai vienu.
