23.09.2014.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-2376/2014
Darba likums nesatur noteikumus par pamatiem darba līguma atzīšanai par spēkā neesošu, tādēļ šajā jautājumā tiesību normu kolīzija starp Darba likumu un Civillikumu nepastāv un nav formālu šķēršļu Civillikuma 1415.panta noteikumu piemērošanai.
Par neatļautu darbību Civillikuma 1415.panta izpratnē var tikt uzskatīta algas palielināšana pašam sev, ja tiek konstatēts prettiesisks darījuma motīvs jeb darījuma subjektīvais mērķis, vai ja tā notikusi, pārkāpjot likumu, piemēram, pārkāpjot pilnvarnieka likumisko pienākumu izpildīt viņam doto uzdevumu ar lielāko rūpību (Civillikuma 2295.pants); turklāt šādā gadījumā nav nozīmes apstāklim, ka algas palielināšana pati par sevi nav prettiesiska vai formāli ietilpst pilnvarojumā.
Ne vien par likuma, bet arī par labu tikumu pārkāpumu Civillikuma 1415.panta izpratnē uzskatāma svešas mantas pārvaldnieka rīcība ar viņam uzticēto mantu tikai savās interesēs pretēji mantas īpašnieka interesēm.
Paškontrahēšanās gadījumā līdzējs vienā savā tiesiskajā statusā (kā darbinieks) nevar atsaukties uz tādu apstākļu nezināšanu, kurus viņš zināja vai kurus viņam vajadzēja zināt savā otrajā statusā (kā otra līdzēja pilnvarnieks).
Fiziskā persona, kura darījumā ar savu pilnvarotāju ir paškontrahējusies savās interesēs un par sliktu savam pilnvarotājam, nevar tikt uzskatīta par labticīgu trešo personu attiecībā pret savu pilnvarotāju konkrētā darījuma ietvaros un tādēļ nebauda likuma aizsardzību šajās tiesiskajās attiecībās ne kā trešā persona, ne arī kā darbinieks.
27.03.2014.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-1683/2014 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)
Darba likuma 78.pants ir speciālā tiesību norma attiecībā pret Civillikuma normām, kas reglamentē atprasījuma tiesības netaisnas iedzīvošanās dēļ (Civillikuma 2369.-2392.pants). Atlaišanas pabalsts, kas darbiniekam izmaksāts pēc Darba likuma 112.panta, ietilpst Darba likuma 59.panta tvērumā kā “jebkura cita veida atlīdzība saistībā ar darbu”. Atlaišanas pabalsta mērķis ir veicināt darbinieka stāvokļa noregulēšanu jaunajos apstākļos, ko izsaucis nodarbinātības zaudējums.
28.12.2013.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-1945/2013
Ja līguma priekšmets ir nevis darbs vispār, bet konkrēts līgumā norādīts rezultāts, tad tas ir uzņēmuma, nevis darba līgums. Šādas tiesiskās attiecības Civillikuma 2212.panta izpratnē var tikt noregulētas autorlīgumā, bet tas nerada pamatu prasīt darba tiesisko attiecību pastāvēšanas atzīšanu un darba līguma noslēgšanu.
26.04.2013.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-1316/2013
Darba likuma 31.panta speciālām tiesību normām, izšķirot strīdu par darba samaksas piedziņu, priekšroka dodama vienīgi attiecībā uz noilguma termiņu, kas atšķiras no vispārējā tiesību normā – Civillikuma 1895.pantā paredzētā (desmit gadi), bet jautājumā, kas skar noilguma termiņa noteikšanu, Darba likuma 31.panta tiesību normām prioritāra piemērojamība nevar tikt piešķirta tādēļ vien, ka tās minēto jautājumu neregulē, t.i., nesatur noteikumus, kuri papildina vai ierobežo vispārējās tiesību normas (Civillikuma 1902.-1906.pants). Darba likuma 31.panta normas noteic speciālos noilguma termiņus, bet nesatur norādījumus par apstākļiem, kas atbilstoši vispārējās tiesību normās paredzētajam regulējumam, prasa izvērtējumu, jo var iespaidot noilguma iestāšanās fakta nodibināšanu (piemēram, persona var pierādīt apstākļus, kas, pārtrauc noilgumu un tādējādi ietekmē noilguma termiņa noteikšanu).
28.11.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-2263/2012 un senatoru Valerijana Jonikāna un Alda Laviņa atsevišķās domas
Atbilstoši Darba likuma 40. panta otrās daļas 4. punktam konkrētā faktiskā situācija pēc būtības nozīmē to, ka darbiniecei ir tikusi noteikta mobila darba vieta, kad darba devējai katrā gadījumā, kad nepieciešams to mainīt, nav jāveic īpaši grozījumi darba līgumā, tomēr darba devējas pienākums ir savlaicīgi un pienācīgā kārtībā informēt par jauno darba veikšanas vietu. Ja darbiniece to nav apstrīdējusi un nav lūgusi atzīt to par spēkā neesošu gribas trūkumu dēļ, tad atbilstoši Civillikuma 1587. pantam tas radīja viņai pienākumu izpildīt apsolīto un neļāva atkāpties no līguma.
14.11.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-1402/2012
No Darba likuma 68. pantā ietvertā regulējuma izriet, ka likumdevējs imperatīvi noteicis darbiniekam obligāti izmaksājamo piemaksu minimālo apmēru, bet jautājumu par piemaksas palielināšanu atstājis darba devēja un darbinieka vai arodbiedrības ziņā. Ja puses nevar vienoties par darba līgumā lietoto vārdu virsstundu darbu apmaksa „pēc divkāršas likmes” nozīmi, tad šī noteikuma iztulkošanai piemērojams Civillikuma 1504.-1510. pants.
03.09.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-1057/2012
Ja prasītāja, lūdzot atlīdzību par morālo kaitējumu, ir atsaukusies uz Darba likuma 7., 9., 29. pantu, t.sk. 29.panta astoto daļu, kas tieši paredz tiesības prasīt atlīdzību par morālo kaitējumu, tiesai nav pamata prasības noraidījumu motivēt ar atsauci uz Civillikuma 1635., 2352.a pantu.
06.10.2009.
Senāta Civillietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKC-1012/2009
Plaģiāta konstatēšana studiju un maģistra darba izstrādē mācībspēkam (asociētajam profesoram), kurš ārpus darba laika iegūst papildu izglītību, ir iemesls darba tiesisko attiecību izbeigšanai, pamatojoties uztikumības un savstarpējas taisnprātības apsvērumiem (Darba likuma 101. panta piektā daļa).
Tikumi ir cilvēka īpašības, kas viņam piemīt kā indivīdam un izpaužas ne tikai darbā, bet uzvedībā vispār. Darba tiesiskajās attiecībās pedagoga tikumības apsvērumi ir būtiski svarīgi darba attiecību turpināšanai. Plaģiāts ir sabiedriski bīstams un rupjš autortiesību pārkāpums, kas liecina par labu tikumu trūkumu tā veicējam (Civillikuma 2193. pants un Darba likuma 101. panta piektā daļa).
16.04.2008.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-169/2008
Darba devējam ar uzteikumu izsakot priekšlikumu (oferti) grozīt darba līgumu un darbiniekam šo priekšlikumu akceptējot, ir notikusi vienošanās par darba līguma grozīšanu. Darbinieka pēc dažām dienām izteikts pretējs gribas izteikums par jau notikušo vienošanos neatceļ šo vienošanos (Civillikuma 1511. pants).
14.03.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-110/2007
Darba likuma normas, kas regulē darbinieka civiltiesiskās atbildības pamatu un apmēru, ir speciālās tiesību normas attiecībā pret Civillikumu. Līdz ar to, izlemjot jautājumu par zaudējumu atlīdzību, kas radušies ceļu satiksmes negadījuma rezultātā, kurā vainojams darbinieks, tiesai jākonstatē ne tikai Civillikuma priekšnosacījumi zaudējuma piedziņai, bet arī jāizvērtē, vai konkrētajā gadījumā nav konstatējami Darba likuma 86. panta ceturtās daļas speciālie nosacījumi, kas izslēdz darbinieka pienākumu atbildēt par zaudējumiem.
14.02.2007.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-62/2007
Uz prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzību, kas pamatots uz Civillikuma 1635. pantu, Darba likuma 122. pantā noteikto noilguma termiņu tiesa attiecinājusi bez jebkāda pamata.
08.02.2006.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-60/2006
Līgums atzīstams par spēkā neesošu pamatojoties uz Civillikuma 1592. pantu, ja tas ir vērsts uz pretlikumīgu saistību nodibināšanu, ja tas ir pretrunā likuma „Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu, zemnieka vai zvejnieka saimniecību un individuālo darbu” 1.nodaļā definētai individuālā darba jēgai, turklāt persona kā individuālā darba veicējs nevarēja veikt pasažieru pārvadājumus bez speciālas atļaujas (licences), maršruta atļaujas un profesionālās kompetences sertifikāta.
09.03.2005.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-176/2005
Noslēdzot līgumu, ar kuru darba tiesiskās attiecības tiek pārveidotas par civiltiesiskām saistību tiesību vai komerciālām attiecībām, tiesai jāizvērtē apstākļi, kas apliecina šī darījuma pretlikumību (Civillikuma 1592. pants). Nepietiek ar vērtējumu par apstrīdētā līguma simulatīvo raksturu, nepieciešams vērtēt arī tā atbilstību likuma prasībām saskaņa ar Civillikuma 1592. panta noteikumiem un likuma ,,Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu, zemnieka vai zvejnieka saimniecību un individuālo darbu” I nodaļā dotajam individuālā darba darītāja jēdzienam. Kā norādīts likumā, individuālais darbs ir uzņēmējdarbība, ko fiziskā persona, kas iegādājusies patentu vai izņēmusi reģistrācijas apliecību, veic patstāvīgi saskaņā ar šī likuma VIII nodaļas noteikumiem. Tiesai jāizvērtē, vai prasītājs līgumā noteiktos pienākumus veic kā patstāvīga fiziskā persona, t.i., kā individuālā darba veicējs.
09.02.2005.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-90/2005
Darbinieku nevar atbrīvot no atbildības par zaudējumiem, kas nodarīti darba devējam ceļa satiksmes negadījuma rezultātā, ja darbinieks pārkāpis valsts ceļu satiksmes noteikumus (Darba likuma 87. pants).
15.12.2004.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-690/2004
Darba likuma Pārejas noteikumu 5. punkta izpratnē Darba likums attiecas uz tām darba tiesiskajām attiecībām, kuras nodibinātas pirms Darba likuma spēkā stāšanās, tikai tādā gadījumā, ja šīs attiecības turpinās pēc 2002. gada 1. jūnija, kad stājas spēkā šis likums. Šajā gadījumā darba tiesiskās attiecības izbeigtas 2002. gada 11. aprīlī. Tādējādi, izspriežot lietu, jāvadās no Latvijas Darba likumu kodeksa normām, kuras bija spēkā darba līguma izbeigšanas brīdī. Darbinieka atlaišanas brīdī spēkā bija Latvijas Darba likumu kodeksa 102. pants, kura trešajā daļā noteikts, ja darba attiecības izbeigušās un darba samaksa darba devēja vainas dēļ nav savlaicīgi izdarīta, radušies materiālie zaudējumi atlīdzināmi saskaņā ar Civillikumu.
Apmierinot prasību par pienākošo piemaksu piedziņu, tiesa pareizi atsaukusies uz Civillikuma 1895. pantu, kurš nosaka vispārējo noilguma termiņu – desmit gadus prasības celšanai.
03.11.2004.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-613/2004
Konstatējot faktu, ka atbildētājs prasītājiem līdz 2002. gadam labprātīgi atlīdzināja veselībai nodarīto kaitējumu, kaut arī viņi nebija iekļauti privatizācijas noteikumu 16. pielikumā, tiesai bija pamats atzīt, ka atbildētājs privatizācijas rezultātā ir pārņēmis arī šīs saistības un turpmāk no tām nevar atteikties. Atbilstoši Civillikuma pirmajam pantam uzņemtās saistības ir pildāmas pēc labas ticības. (Šādu viedokli Senāts ir izteicis arī 2004. gada 6. oktobra spriedumā lietā Nr. SKC-502, darbinieka prasībā pret akciju sabiedrību „Norden” par darbā gūtā kaitējuma atlīdzināšanu).
