31.05.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-44/2022
Zaudējumu piedziņas pamatu no valdošā uzņēmuma veido jebkurš valdošā uzņēmuma pamudinājums atkarīgajai sabiedrībai noslēgt tai neizdevīgu darījumu vai veikt citu neizdevīgu pasākumu. Strīda gadījumā prasītājam jānorāda tiesai uz iespējamo neizdevīgo darījumu un zaudējumu nodarīšanas faktu, bet tieši valdošajam uzņēmumam (tā likumiskajiem pārstāvjiem) jāpierāda darījuma saimnieciskā pamatotība.
31.05.2022.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-44/2022
Pamatojoties uz Koncernu likuma 27.panta piekto daļu, atkarīgās sabiedrības kreditors ir tiesīgs celt prasību pret valdošo uzņēmumu par zaudējumu atlīdzību piedziņu par labu sev.
30.01.2020.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-466/2020
Komercsabiedrības un tās dalībnieka atbildības norobežošana nevar būt aizsegs dalībnieka apzinātu darbību veikšanai, lai izvairītos no saistību izpildes, apejot likumu.
Strīdā par uzturlīdzekļu apmēra noteikšanu, izvērtējot uzturlīdzekļu maksātāja spējas un mantas stāvokli, tiesai ir jāņem vērā arī tie ienākumi, kurus personai nav objektīvu šķēršļu iegūt no tās pilnībā kontrolētas komercsabiedrības.
16.12.2019.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-294/2019
Ķīlas līgums var tikt apstrīdēts gan pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 96.pantu, kas uzskatāms par ar vispārēju darījumu apstrīdēšanas normu, gan arī pamatojoties uz šā likuma 98.pantā iekļauto speciālo tiesību normu.
20.06.2019.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-226/2019
Apstākļos, kad peļņu nenesošs darījums ietilpst darījumu ķēdē vienota biznesa plāna ietvaros, kas kopumā realizējies sekmīgi – gūstot peļņu, Komerclikuma 169.panta otrās daļas piemērošanai nav pamata, jo zaudējumu nodarīšana minētās normas izpratnē nav konstatējama.
05.07.2018.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-124/2018
Komisijas līguma izpildes ietvaros, slēdzot transportlīdzekļa pirkuma līgumu, komisionārs rīkojas kā klusais vietnieks (Civillikuma 1516.pants). Tāpēc šāds pirkuma līgums nenodibina saistības starp pircēju un komitentu, kamēr tas nav uz pēdējo sevišķi pārvests.
06.07.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-327/2017
Komerclikuma 406.panta speciālajai tiesību normai priekšroka dodama vienīgi attiecībā uz noilguma termiņu (trīs gadi), bet jautājumā, kas skar noilguma termiņa noteikšanu, piemērojamas Civillikuma ceturtās daļas „Saistību tiesības” desmitās nodaļas astotajā apakšnodaļā ietvertās vispārējās noilguma institūtu civiltiesībās regulējošās tiesību normas.
15.11.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-316/2017
1. Komercķīlas likuma 34.panta otrajā daļā ir noteikti trīs apstākļi, kuriem pastāvot, komercķīlas priekšmeta ieguvējam ir jāpārbauda, vai lieta nav ieķīlāta un, ja ieķīlājums pastāv, - vai atsavinājums ir atļauts. Ja pastāv jebkurš no minētajiem apstākļiem, cesionāram, kurš iegūst komercķīlas sastāvā esošu prasījumu, ir pienākums pārbaudīt, vai atsavināšana ir atļauta. Pārbaudīšanas pienākuma neizpilde padara cesionāru par nelabticīgu ieguvēju.
2. No Komercķīlas likuma 33., 34. un 48.pantu sistēmiskā iztulkojuma to kopsakarā ir redzams, ka komercķīlas izbeigšanās, atsavinot komercķīlas priekšmetu atbilstoši 48.pantam, ir iespējama tikai gadījumā, ja komercķīlas priekšmets tiek iegūts no komercķīlas devēja atsavinājuma darījumā ar komercķīlas ņēmēja piekrišanu, izņemot gadījumus, kad mantu pārdod ķīlas devējs savas parastās komercdarbības ietvaros. Likumā nav noteikta cita iespēja atbrīvoties no komercķīlas bez komercķīlas ņēmēja piekrišanas. Pretējs iztulkojums nozīmētu, ka komercķīlas priekšmets atbrīvojas no komercķīlas tā tālākas atsavināšanas (t.sk. atkārtotas cesijas) gadījumā.
14.12.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-265/2017
Pēc Komerclikuma 406.pantā noteiktā speciālā noilguma termiņa pārtraukšanas no jauna skaitāms tas pats, nevis Civillikumā paredzētais vispārējais noilguma termiņš.
25.05.2017.
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-176/2017
Civillikuma 2070.pants, ir vērsts uz tā paša mērķa sasniegšanu, kuram paredzēta Civillikuma 2391.panta norma, proti, uz netaisnas iedzīvošanās novēršanu. Pēc likuma sistēmas šo normu savstarpējās attiecībās 2391.pants uzskatāms par vispārīgo, bet 2070.pants – par speciālo normu, kura piemērojama līzinga tiesiskajām attiecībām. Atbilstoši speciālajai normai, kas ir imperatīvā tiesību norma, līzinga līguma atcelšanas gadījumā pārdevēja prasījuma tiesība par pirkuma cenas samaksu transformējas prasījumā par līzinga priekšmetu lietošanas maksas un zaudējumu atlīdzības samaksu, bet tos pārsniedzošā summa atmaksājama atpakaļ
11.04.2016.
Civillietu departamenta lēmums lietā Nr. SKC-1314/2016 un tiesneša Valerijana Jonikāna atsevišķās domas
Zemesgrāmatu nodaļas tiesnesim bezstrīdus procesā jāgūst pārliecība par nostiprināmās tiesības patiesu pastāvēšanu vai galīgu nodibināšanu; izskatot konkrētu nostiprinājuma lūgumu primārs ir tiesiskums, kas nedod pamatu turpināt tādu praksi, kas neatbilst likumam.
Zemesgrāmatu likuma 8. panta noteikumi attiecināti ne vien uz procesuāliem likumiem, bet arī uz materiālām tiesībām. Atbilstoši Zemesgrāmatu likuma 77., 8. panta prasībām un judikatūrai, zemesgrāmatu nodaļas tiesnesim, konstatējot, ka darījumu, ar kuru pamatots ķīlas tiesības nostiprinājums, noslēgusi kapitālsabiedrība un tās valdes loceklis, ir pienākums pārliecināties, vai speciālajās tiesību normās – Komerclikumā – nav noteikti izņēmumi no vispārējās kārtības, ka sabiedrības un valdes locekļa noslēgtajam darījumam nepieciešams dalībnieku sapulces apstiprinājums (Komerclikuma 139.3 panta piektā daļa), savukārt sabiedrības un saistītās personas darījumam nepieciešama dalībnieku sapulces piekrišana (Komerclikuma 139.3 panta sestā daļa).
19.06.2012.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-357/2012
Finanšu līzings kā netipisks darījums nav identificējams ne ar vienu no Civillikumā regulētajiem līgumiem un tiešs līzinga civiltiesiskais vai komerctiesiskais regulējums Latvijā nepastāvēja līdz 2010.gada 1.maijam, kad stājās spēkā grozījumi Komerclikumā, papildinot Latvijas tiesību sistēmu ar komercdarījumus regulējošām tiesību normām, tostarp par atsevišķiem modernajiem komercdarījumu veidiem (līzinga, faktoringa, franšīzes līgums).
Kaut gan finanšu līzinga līguma noteikumi satur gan pirkuma un nomas, gan kreditēšanas līgumam raksturīgas pazīmes, kas paredzētas likumā, tiesa nav pievērsusies šo līguma veidu regulējošo normu sastāva pazīmju un minētajās normās noteikto tiesisko seku līdzības vai gluži pretēji – atšķirību identificēšanai un izvērtēšanai. To nedarot, apšaubāma ir iespēja noteikt, kādās tiesību normās paredzētās tiesiskās sekas attiecināmas uz izšķiramo gadījumu. Tādējādi, tiesību normu analoģijas pielietošanas vietā tiesa aizdevuma līgumu regulējošās normas „automātiski pārcēlusi (pielāgojusi)” finanšu līzinga tiesiskajām attiecībām, kas ir pretrunā ar Civilprocesa likuma 5.panta piektās daļas jēgu.
04.10.2006.
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-524/2006
Noslēdzot darījumu un izsakot savu gribu atbilstoši Civillikuma 1427., 1440.pantam, darījuma dalībnieks šo darījumu var apstrīdēt tikai uz tā pamata, ka darījums noslēgts sakarā ar maldību, viltu vai spaidiem (Civillikuma 1441., 1459., 1463.pants).
