MEDICĪNAS UN ĀRSTNIECĪBAS TIESĪBAS

15.05.2025. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-537/2025

03.06.2025. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-393/2025

Ministru kabinetam ir no tiesību normām izrietošas tiesības noteikt kārtību, kādā novērtē pacientam radītā kaitējuma apmēru, atkarībā no kā tiek izmaksāta attiecīga atlīdzība. Radītā kaitējuma apmēra novērtēšanas kārtības izveide jau pēc būtības pieprasa noteikt kritērijus, atbilstoši kuriem nodarītā kaitējuma apmēru līdzīgos gadījumos ir iespējams noteikt pēc iespējas vienlīdzīgi un taisnīgi, kas arī ir Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” mērķis. Minētajos noteikumos noteiktie atlīdzināšanas apmēri kopumā ietilpst Pacientu tiesību likuma 16.panta otrajā daļā noteiktās maksimālās kaitējuma atlīdzības robežās, un sīkāk tiek regulēta tikai atlīdzības apmēra individualizēta noteikšana konkrētos gadījumos, lai sasniegtu Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmās daļas mērķi – atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts ar ārstniecību. Respektīvi, sīkāk regulēts, kādi apstākļi ir jāņem vērā, lai kaitējuma atlīdzības apmērs būtu atbilstošs Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmajai daļai un taisnīgs. Līdz ar to Ministru kabinets, izdodot Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumus Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi”, ir rīkojies savas kompetences ietvaros.

Tas, vai konkrētā gadījumā ir saskatāma ārstniecības personu daļēji atbilstoša vai neatbilstoša darbība, vienmēr ir novērtējams atbilstoši visiem konkrētā gadījuma apstākļiem. Noteiktas pozīcijas atzīmēšana pacientam veiktajās asinsanalīzēs, ja analīžu rezultāts vispār netiek novērtēts, neliecina par ārstniecības personu ieguldījumu ar to saistītas saslimšanas atpazīšanā.

Kaitējums pacientam ir atlīdzināms tiktāl, ciktāl tas ir cēloniskā sakarā ar ārstniecību. Tādēļ, ja pacients jau pirms ārstniecības ir ar saslimšanām, kas pašas par sevi var veicināt tālāku nelabvēlīgu seku (kaitējuma) iestāšanos, tas attiecīgi samazina nelabvēlīgo seku rašanos tieši un tikai ārstniecības dēļ. Līdz ar to, nosakot taisnīgu atlīdzību, ir pamats ņemt vērā tādus apstākļus, piemēram, hroniskas saslimšanas, kas objektīvi varēja ietekmēt kaitējuma smagumu neatkarīgi no ārstniecības personu darbībām.

Tieši ārstniecības personām ir speciālas zināšanas medicīnā un spēja apzināties, kādi faktori var būtiski ietekmēt ārstniecības procesu. Vērtējot pacienta līdzestību, vērā ņemams, ka pacientam var trūkt nepieciešamo zināšanu, lai par kādu faktu informētu ārstniecības personas. Ja pacients neapzinājās, ka informēšana par konkrēta medikamenta lietošanas pārtraukšanu varētu norādīt uz kādas saslimšanas risku, un par to neinformēja ārstniecības personas, to nevar iztulkot to kā nelīdzestību savas veselības aprūpē.

Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 2.pielikuma 3.3.1.punkts, kas paredz kaitējuma smagumu procentos par ārstniecības procesā nediagnosticētām un/vai neārstētām pamatslimības komplikācijām, ir attiecināms uz tām komplikācijām, kas bijušas saslimšanai, kuras dēļ pacients konkrētajā gadījumā atradās ārstniecības iestādē. Situācijā, kad pienācīgi netiek diagnosticēta un ārstēta tā pacienta saslimšana, kuras dēļ tas galvenokārt vērsies ārstniecības iestādē, nav pieļaujama būtiski mazāka kaitējuma smaguma apmēra noteikšana un Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 2.pielikuma 3.3.1.punkta piemērošana.

Lejupielādēt

21.03.2025. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-122/2025

Lejupielādēt

19.06.2025. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-49/2025

Lejupielādēt

11.12.2024. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-914/2024

Personas vakcinācijas statuss nav uzskatāms par kādu no diskriminācijas aizliegumā iekļautajiem kritērijiem. Ministru kabineta 2021.gada 9.oktobra rīkojuma Nr. 720 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” 5.2. un 5.3.apakšpunkts nav uzskatāms par diskriminējošu un tas neparedz tādu atšķirīgu attieksmi, kura nebūtu attaisnojama.

Lejupielādēt

13.12.2024. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-867/2024

1. Lietas par atlīdzības izmaksu no Ārstniecības riska fonda ir cieši saistītas ar Latvijas Republikas Satversmē garantētu cilvēktiesību īstenošanu. Tāpēc, ja Pacientu tiesību likuma 16.panta piektajā daļā noteiktā termiņa nokavējums atlīdzības prasījuma iesniegšanai nav saistīts ar pašas personas rīcību, personai nedrīkst liegt tiesības uz atbilstošu atlīdzinājumu. 2. Lai ievērotu un efektīvi nodrošinātu Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmajā daļā paredzētās tiesības, gadījumos, kad atklājas jauna informācija, kas liecina par nepieciešamību paplašināt vērtējamo ārstēšanas periodu un kuras konstatēšanai bijušas nepieciešamas padziļinātas profesionālas zināšanas medicīnā, ārpustiesas izskatīšanas kārtības neievērošana nav šķērslis pieteikuma papildinājumu pieņemšanai. Tiesai ir tiesības un pienākums pašai, paplašinot vērtējamo ārstēšanas periodu, pēc būtības rast efektīvu risinājumu iespējamā pārkāpuma izvērtēšanai tā patiesajā apmērā, nepieciešamības gadījumā prasot arī iestādes aktīvu līdzdarbību faktisko apstākļu novērtēšanā atbilstoši jauniegūtajai informācijai.

Lejupielādēt

13.12.2024. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-861/2024

1. Arodslimības konstatēšanas process ietver ne tikai to, ka personai tiek diagnosticēta konkrēta slimība, bet arī to, ka tiek izvērtēti attiecīgās slimības cēloņi – tas, vai šo slimību ir izraisījuši darba vides faktori. Šis process ir nesaraujami saistīts ar darba aizsardzības jomu un mērķi nodrošināt nodarbinātajiem sociālo aizsardzību. Tādējādi arodslimības konstatēšanas vajadzībām veikts izvērtējums, vai konkrēta slimība ir radusies darba vides faktoru dēļ, pats par sevi nav privāttiesiska ārstniecība, bet gan vērtējums, kas nepieciešams un paredzēts, lai veicinātu nodarbināto veselības aizsardzību un sociālo aizsardzību arodslimības gadījumā. Ministru kabinets šo vērtējumu ir pakļāvis Veselības inspekcijas un secīgi – administratīvās tiesas kontrolei. 2. Ministru kabineta 2006.gada 6.novembra noteikumu Nr. 908 „Arodslimību izmeklēšanas un uzskaites kārtība” 12. un 22.punktā paredzētais ārstu komisijas lēmums (atzinums) ir administratīvais akts, ar kuru tiek saistoši konstatēts tas, vai personai diagnosticēta slimība ir atzīstama par arodslimību. Šāda lēmuma adresātam ir tiesības to apstrīdēt un pārsūdzēt. Tādējādi, lai arī minēto noteikumu 23.punkta tekstā ir runāts par apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas tiesībām attiecībā uz ārstu komisijas lēmuma pieņemšanas procesu, būtībā lēmuma adresātam ir tiesības apstrīdēt/pārsūdzēt arī pašu lēmumu. Pretējā gadījumā nebūtu iespējams nodrošināt efektīvu personas tiesību arodslimību gadījumā aizsardzību. Savukārt arodslimību ārsta slēdziens, ciktāl tas attiecas uz jautājumu par personai diagnosticētas slimības iespējamu atzīšanu par arodslimību (minēto noteikumu Nr. 908 10.punkts), ir vērtējams kā arodslimības konstatēšanas procesā izdots starplēmums. Ja šis slēdziens liedz personai saņemt labvēlīgu administratīvo aktu par arodslimības konstatēšanu, tas ir vērtējams kā starplēmums ar būtisku ietekmi. Tādējādi arī uz šāda lēmuma kontroli ir attiecināms no minēto noteikumu Nr. 908 6. un 23.punkta izrietošais mehānisms, kas paredz apstrīdēšanas iespēju Veselības inspekcijā un secīgu vēršanos tiesā.

Lejupielādēt

10.12.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-794/2024

1. Iestāde un tiesa, lemjot par kaitējuma atlīdzināšanu no Ārstniecības riska fonda, noskaidro kaitējumu (kas ir cēloņsakarībā ar tiesību aizskārumu) un nosaka tam atbilstošu atlīdzinājumu. Šāda lēmuma izdošanā lietderības apsvērumi nav izdarāmi. 2. Lai varētu uzskatīt, ka pacienta vai pacienta likumisko pārstāvju piekrišana ir bijusi „informēta piekrišana”, ārstniecības personai ir pacientam vai viņa likumiskajiem pārstāvjiem jāizskaidro arī ārstniecības riski. Tas nozīmē, ka jāsniedz informācija arī par tādām iespējamām negatīvām ārstniecības sekām, kuru iestāšanās nav neizbēgama, bet tikai varbūtēja. Turklāt likums nešķiro riskus ar lielāku īstenošanās varbūtību vai mazāku.

Lejupielādēt

03.07.2024. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-677/2024

Tiesiskais regulējums skaidri noteic, ka tieši Veselības inspekcija, nevis Veselības ministrija ir kompetentā iestāde, kas izskata sūdzības par ārstniecības procesā pieļautajiem pārkāpumiem. Savukārt administratīvās tiesas kompetencē ietilpst vienīgi kontrolēt Veselības inspekcijas rīcību, sniedzot atbildes uz personu sūdzībām. Administratīvās tiesas kompetencē nav kontrolēt ārstniecības procesa kvalitāti pēc būtības vai uzlikt iestādei pienākumu uzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību saistībā ar personas sūdzībā norādītajiem apstākļiem.

Lejupielādēt

29.02.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-355/2024

Attālinātā darba iespējas visas ārkārtējās situācijas laikā, lai arī mazināja kontaktpersonu loku, tomēr neizslēdza inficēšanās risku, jo netika izslēgta saskarsme ar citām personām. Vakcinētas personas saslimšanas gadījumā slimo vieglāk un tām retāk veidojas komplikācijas, kas nosaka īsāku darbnespēju. Ierobežots darbinieku resurss darbinieka ilgstošas slimošanas gadījumā var apdraudēt vienu no Ministru kabineta 2021.gada 9.oktobra rīkojuma Nr. 720 mērķiem – sabiedrības interesēs nodrošināt svarīgu valsts funkciju nepārtrauktību. Neskatoties uz attālinātā darba iespējām, nevakcinētai personai pastāvēja lielāka iespēja gan pašai saslimt un tikt hospitalizētai, gan saslimšanas gadījumā pārnest vīrusu uz citām personām un palielināt hospitalizēto skaitu slimnīcās, tādējādi, iespējams, palielinot saslimstības ķēdi un apdraudot arī galveno minētā rīkojuma pieņemšanas mērķi – sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzību, kas saistās ar infekcijas izplatības ierobežošanu un ietver arī vakcinācijas aptveres palielināšanu. Tādējādi attālinātā darba iespējas apvienojumā ar prasību vakcinēties bija efektīvākais līdzeklis leģitīmo mērķu sasniegšanai. Tobrīd no zinātniskā viedokļa vakcinācija tika atzīta par visefektīvāko veidu, kā apkarot infekciju. Tādējādi secināms, ka Ministru kabinets pareizi izvēlējās vakcināciju kā atbilstošāko līdzekli, kā vismazāk ierobežot cilvēku tiesības uz privāto dzīvi un tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un samērot tās ar citu cilvēku tiesībām uz veselību.

Lejupielādēt

20.02.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-228/2024

1. Izvērtējot, vai pieredzējis speciālists būtu varējis kaitējumu novērst, būtisks ir vērā ņemamais informācijas apjoms. Tā kā Latvijas tiesību normas neparedz, ka, lai izvērtētu to, vai pacienta veselībai vai dzīvībai ir nodarīts kaitējums, tiktu veikta situācijas retrospektīva izvērtēšana, tad izskatot strīdus par to, vai pacienta veselības aprūpē ir konstatējams atlīdzināms kaitējums, vērā ņemama ir tikai tā informācija, kas ārstniecības personai bija pieejama konkrētās ārstniecības laikā. 2. Ārstu profesionālās biedrības atzinums, kas sniegts Administratīvā procesa likuma 30.panta trešās daļas kārtībā, var sekmēt lietas apstākļu vispusīgāku noskaidrošanu un lietas pareizāku izskatīšanu. Tas ir institūcijas viedoklis par tiesas uzdotajiem jautājumiem, kas var palīdzēt paraudzīties uz lietas apstākļiem plašākā kontekstā. Var būt arī situācijas, kad tas palīdz tiesai saprast, tieši kādi apstākļi varētu būt nozīmīgi konkrētā strīda izšķiršanai. Tomēr šāds atzinums nevar aizstāt ekspertīzi. Tādēļ gadījumos, kad lietā nozīmīgu faktu noskaidrošanai ir nepieciešamas speciālas zināšanas kādā nozarē, tiesai ir jāapsver ekspertīzes noteikšana.

Lejupielādēt

05.06.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-136/2024

1. Pacientu tiesību likums neparedz ierobežojumu, ka pacienta kaitējums būtu atlīdzināms tikai tādā apjomā, kāds ir konstatējams brīdī, kad tiek izskatīts pacienta iesniegums par kaitējuma atlīdzinājumu, bet paredz visa kaitējuma atlīdzināšanu tādā apmērā, kādā to radījusi attiecīga ārstniecības personu darbība vai bezdarbība. Ārstniecības personu rīcības sekas jeb kaitējums var parādīties un attīstīties arī ilgākā laikposmā, ne tikai līdz brīdim, kad pacients vēršas ar iesniegumu par kaitējuma atlīdzināšanu. Pacients atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu no Ārstniecības riska fonda var pieprasīt Pacientu tiesību likuma 16.panta piektajā daļā noteiktajā termiņā. Tādējādi, ja iestāde, likumā paredzētajā termiņā izskatot iesniegumu, aprobežotos tikai ar to kaitējuma veida un smaguma vērtēšanu, kāds tas ir iesnieguma izskatīšanas brīdī, tas varētu liegt tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu visā patiesajā apmērā. Tādēļ, lai ievērotu pacienta tiesības, iestādei būtu administratīvā procesa regulējuma ietvaros jārod risinājums, lai kaitējuma veids un smagums tiktu noteikts tā patiesajā apmērā un lai pacients nezaudētu tiesības uz kaitējuma atlīdzināšanu pilnā apmērā. Situācijā, kad nodarītais kaitējums vēl nav pilnībā iestājies, iestādei varētu būt grūtības noteikt patieso kaitējuma veidu un smagumu brīdī, kad tā izskata pacienta iesniegumu. Tādā gadījumā iestāde var rīkoties divējādi: 1) vai nu noteikt kaitējuma atlīdzinājumu tādā apmērā, kāds tas ir konstatējams iesnieguma izskatīšanas brīdī, un vajadzības gadījumā uzsākt administratīvo procesu no jauna, lai pārvērtētu kaitējumu un attiecīgi pienākošos atlīdzinājumu, 2) vai arī pēc iespējas precīzāk prognozēt galīgo kaitējumu, ciktāl to var uzskatīt par neizbēgamu, ja tas ir iespējams un adekvāti konkrētā gadījumā, pat ja kaitējums tā galīgajā veidā un smagumā vēl nav iestājies. 2. Vērtējums par faktiskajiem apstākļiem, kuri ietekmē noteikto kaitējuma apmēru, nedrīkstētu aprobežoties tikai ar šo apstākļu uzskaitījumu, bet tam ir jābūt tik plašam, lai atlīdzības pieprasītājam būtu skaidra šā apstākļa nozīme konkrētajā lietā. Tāpat arī ir jāizvērtē tas, vai pacienta atteikumu veikt konkrētu medicīnisko manipulāciju varēja būt objektīvi attaisnots, tostarp ar informācijas trūkumu par konkrētas manipulācijas vai tās neveikšanas sekām. Tiesai objektīvi jānovērtē, vai pacienta situācijā, ņemot vērā viņam sniegtās informācijas apjomu un medicīniski pamatotus apsvērumus, konkrēto pacienta rīcību var uzskatīt par nelīdzestību. Tāpat jāvērtē, ciktāl šāda nelīdzestība varēja ietekmēt kaitējuma rašanos iepretim ārstniecības personu rīcībai.

Lejupielādēt

05.04.2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-67/2024

Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas prasība izģērbties citu personu priekšā, kas nav Valsts komisijas ārsti, bet piedalās invaliditātes ekspertīzē, ir būtiska iejaukšanās personas privātajā dzīvē, tāpēc, lai šo iejaukšanos uzskatītu par attaisnojamu, ir svarīgi stingri ievērot tiesību normās noteikto procedūru, un pārkāpumi šīs procedūras norisē var būt pamats atlīdzinājuma noteikšanai. Tiesību normās noteiktās procedūras stingra ievērošana un invaliditātes ekspertīzei pakļautās personas piekrišana vēl jo vairāk ir nepieciešama, jo spēkā esošajā Invaliditātes likumā nav noteikts, ka ar personas piekrišanu ekspertīzē varētu piedalīties arī citas personas, izņemot Valsts komisijas ārstus. Persona invaliditātes ekspertīzes laikā atrodas īpašā ievainojamības stāvoklī un pakļautības attiecībās ar iestādi, kura šo ekspertīzi veic. Tās norādījumi personai ir saistoši, līdz ar to personas klusēšana un pakļaušanās iestādes prasībām pati par sevi nenozīmē, ka persona tām piekrīt un atzīst par pamatotām un tiesiskām.

Lejupielādēt

2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-[C]/2024

1. Lai pareizi izvērtētu to, vai pacientam ir nodarīts kaitējums ārsta rīcības/bezdarbības rezultātā, sākotnēji ir nepieciešams iespējami precīzi identificēt pašu kaitējumu, lai tālāk pareizi izvērtētu cēloņsakarību starp kaitējumu un ārstniecības personas darbību vai bezdarbību, kā arī kaitējuma smaguma pakāpi un to ietekmējošos apstākļus. Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 2.pielikuma 3.8.punktā ir noteikts kaitējums - pacientam nav laikus diagnosticēta onkoloģiska saslimšana un/vai nodrošināta tās ārstēšana. Normas izpratnē kaitējums pacienta dzīvībai vai veselībai ir nodarīts ar to vien, ka onkoloģiskās slimības diagnoze noteikta novēloti un/vai novēloti uzsākta slimības ārstēšana. 2.1. No tiesiskā regulējuma izriet, ka ļaundabīga audzēja diagnosticēšana notiek primārās un sekundārās diagnostikas ietvaros, kur pirmo etapu veic ģimenes ārsts, bet otro –ārsts-speciālists kā sekundārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējs. Sekundārās diagnostikas ietvaros speciālists sniedz konsultāciju pacientam 10 darbdienu laikā pēc tam, kad pacientu uz konsultāciju pieteicis ģimenes ārsts. Šīs diagnostikas ietvaros var tikt veikti arī izmeklējumi, ar aprēķinu, lai viena mēneša laikā no sekundārās diagnostikas pie ārsta-speciālista sākuma brīža tiktu pieņemts lēmums par pacienta ārstēšanas taktiku. 2.2. Pacientam ir no tiesību normām izrietošs vispārīgs pienākums rūpēties par savu veselību, kā arī savu iespēju un zināšanu robežās sniegt ārstējošam ārstam ārstniecības nodrošināšanai nepieciešamo informāciju. Vienlaikus jāņem vērā, ka ārstniecības pakalpojumu var sniegt tikai ārstniecības iestādes un personas, kurām šajā jomā ir speciālas zināšanas, un nav pamatoti prasīt no pacienta, lai tas pārzinātu visas ārstniecības nianses, pat ja tās attiecas uz paša pacienta konkrētu saslimšanu. Tādēļ arī no ārstniecības personām un iestādēm sagaidāma īpaša rūpība pacientu informēšanā. 2.3. Tiesību normas paredz arī ārsta-speciālista pienākumu informēt ģimenes ārstu par pacientam sniegto sekundāro veselības pakalpojumu, arī tad, ja ir nepieciešami turpmāki izmeklējumi. No tiesiskā regulējuma izriet gan ģimenes ārsta, gan ārsta-speciālista pienākums sadarbībā ar pacientu izvērtēt viņa veselības stāvoklim nepieciešamos sekundārās aprūpes pakalpojumus, izskaidrot to steidzamību un saņemšanas iespējas. Tādējādi, ja tiesību normas neparedz, ka tieši ārsts-speciālists piesaka pacientu uz audzēja diagnostikas izmeklējumu, tad ārstam ir pienākums izskaidrot pacientam, kā viņam saņemt nepieciešamo izmeklējumu, lai nodrošinātu savlaicīgu lēmuma par ārstēšanas taktiku pieņemšanu. Pretējā gadījumā var netikt sasniegts mērķis savlaicīgi diagnosticēt onkoloģisko saslimšanu un savlaicīgi uzsākt tās ārstēšanu.

Lejupielādēt

2024. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-[A]/2024

No tiesībām uz veselību un dzīvību neizriet valsts pienākums nodrošināt ikvienam nepieciešamās zāles bez maksas. Veselības aprūpei atvēlētie resursi ir jāizmanto efektīvi un taisnīgi, nodrošinot veselības aprūpes pieejamību pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai. Tas savukārt nozīmē, ka valstij vispārīgi ir tiesības noteikt ierobežotu kārtību medikamentu kompensēšanā no valsts budžeta līdzekļiem, liedzot kompensāciju kādai personu grupai, ja tādējādi tiek nodrošināts taisnīgs līdzsvars veselības aprūpei atvēlēto resursu sadalē un kompensējamo medikamentu pieejamība iespējami plašākam personu lokam. Valsts, domājot par kompensējamo medikamentu pieejamību iespējami plašākam personu lokam un meklējot līdzsvaru veselības aprūpei atvēlēto resursu sadalē starp vispārējo kompensācijas kārtību un individuālās kompensācijas kārtību, līdz ar 2012.gada 9.oktobra grozījumiem Ministru kabineta 2006.gada 31.oktobra noteikumu Nr. 899 „Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība” 92.2.apakšpunktā, apzināti atkāpusies no tāda zāļu iegādes izdevumu kompensācijas mehānisma individuālā kārtībā, kad zāļu iegādes izdevumi personai tiek kompensēti, ja tai nav piemērotas nevienas no kompensējamo zāļu sarakstā iekļautajām zālēm. Valsts, atkāpjoties no iepriekš nodibinātās individuālās kompensācijas kārtības, ir apzinājusies, ka var izveidoties situācijas, kad personai nav piemērotas kompensējamās zāles un ierobežoto resursu dēļ valsts nevar kompensēt šai personai citu zāļu iegādes izdevumus, tāpēc var būt gadījumi, kad var nākties atteikt zāļu iegādes izdevumu kompensāciju. Iespējamais risinājums šīs situācijas uzlabošanai ir, ja izvēlēto zāļu lietošanas izmaksas būs samērojamas ar kompensācijai piešķirtajiem līdzekļiem, tās tiks iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā.

Lejupielādēt

21.08.2023. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-881/2023

Ministru kabineta 2022.gada 3.maija noteikumu Nr. 272 „Noteikumi par kompensāciju par vakcīnas pret Covid-19 infekciju blakusparādību izraisīto smagu vai vidēji smagu kaitējumu pacienta veselībai vai dzīvībai” 6., 8.6. un 19.2.punkta mērķis ir paredzēt izņēmumu, kad pacientam pienākošā kompensācija var tikt izmaksāta citām personām. Proti, pacienta nāves gadījumā kompensācijas izmaksa pašam pacientam objektīvi nav iespējama, tādēļ to izņēmuma gadījumā var saņemt mirušā pacienta mantinieki. Tiesības uz kompensāciju kļūst par mirušā pacienta mantojuma daļu, kuras attiecīgi var izmantot tie mirušā pacienta mantinieki, kuri ir pieņēmuši viņa atstāto mantojumu, un šo faktu apstiprina apliecība par laulātā mantas daļu vai mantojuma apliecība. Tādējādi mantojuma apliecība vai apliecība par laulātā mantas daļu ir priekšnoteikums, lai personai būtu subjektīvās tiesības iesniegt tiesā pieteikumu par kompensācijas izmaksu saistībā ar vakcīnas pret Covid-19 infekciju blakusparādību izraisīto smagu vai vidēji smagu kaitējumu citas personas veselībai vai dzīvībai.

Lejupielādēt

14.06.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-478/2023

Atbilstoši tiesību normām medicīniskajos ierakstos iekļauj informāciju, kas citstarp apliecina diagnozi, pamato izmeklējumus un ārstēšanas metodes, kā arī precīzi ataino ārstēšanas rezultātus. Tādējādi medicīniskā dokumentācija ir primārais un galvenais informācijas avots pacienta veselības stāvokļa un piemērotās ārstēšanas gaitas noskaidrošanai. Arī pārbaudot, vai ārstniecības procesā ir pieļautas kļūdas un pacientam pienākas atlīdzība no Ārstniecības riska fonda, primāri notiek tieši medicīnisko dokumentu izvērtēšana. Tomēr tas, ka ieraksti medicīniskajos dokumentos ir primārais informācijas avots par pacienta veselības stāvokli un veikto ārstēšanu, nenozīmē, ka tie ir neatspēkojami ar citiem pierādījumiem. Ieraksti medicīniskajā dokumentācijā, tāpat kā citi pierādījumi, ir pārbaudāmi, tos vispusīgi, pilnīgi un objektīvi novērtējot. Tas, ka persona nav nekavējoties informējusi ārstniecības iestādi par neatbilstībām ārstniecības dokumentos, pats par sevi nenorāda uz neatbilstību neesību. Ņemot vērā, ka šādās situācijās pacienta uzmanība parasti primāri ir fokusēta uz veiktajām un nepieciešamajām medicīniskajām manipulācijām, nav izslēgts, ka netiek pievērsta pienācīga uzmanība dokumentos norādītajam. Tādējādi tiesai ir jāņem vērā un atbilstoši Administratīvā procesa likuma 154.pantam jānovērtē tie procesa dalībnieka iesniegtie pierādījumi, kas saistās ar neatbilstību esību pierādīšanu ārstniecības dokumentos, ja arī tie nav tikuši iesniegti nekavējoties, bet vēlākā laika periodā.

Lejupielādēt

19.12.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-411/2023

1. Atlīdzināms ir ne tikai tāds kaitējums, kura cēlonis ir ārstējošās personas neprofesionalitāte, bet arī tāds kaitējums, kura cēlonis ir apstākļi ārstniecības laikā. Uz apstākļiem ārstniecības laikā būtu jālūkojas tieši tāpat kā uz ārstniecības personu profesionalitāti: nepienācīgi nodrošināti apstākļi var būt pamats kaitējuma atlīdzināšanai, ja pienācīga nodrošinājuma apstākļos no kaitējuma varētu izvairīties. Kā atskaites punktu tam, kādi apstākļi obligāti būtu jānodrošina ārstniecībā konkrētā ārstniecības iestādē, var izmantot normatīvajos aktos noteiktās prasības ārstniecības iestādēm. Situācijā, kad konkrētajā medicīnas iestādē nav iespējams veikt datortomogrāfiju, iespējams, būtu jāpārbauda arī tas, vai atbilstoši neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes novērtējumam pacientu pēc polittraumas būtu bijis uzreiz jānogādā ārstniecības iestādē, kurā ir pieejams datortomogrāfa izmeklējums, un vai neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde varēja tam atbilstoši izvēlēties pacienta tālāko nogādāšanu ārstniecības iestādē. Respektīvi, ārstniecība un apstākļi ārstniecības laikā ietver visu sniegto medicīnisko aprūpi, ieskaitot pareizu ārstniecības iestādes izvēli tālākai medicīniskās palīdzības sniegšanai un pienācīgu izmeklējumu veikšanu. 2. Tas, ka lietā noskaidrojamie fakti ir saistīti ar medicīnas jomu, neierobežo tiesas kompetenci noskaidrot šos faktus atbilstoši pieteikumā izteiktajiem iebildumiem pret iestādes lēmumu. Tiesas tiesības noteikt ekspertīzi dod iespēju noskaidrot medicīniska rakstura faktus ar lietpratēju palīdzību. Iestādēm likumā paredzētā kompetence, noskaidrot šādus faktus un izdarīt secinājumus par kaitējumu un tā atlīdzību, nekādi neierobežo tiesas kompetenci pārbaudīt iestādes lēmuma tiesiskumu. Tiesības uz taisnīgu tiesu garantē personai iespēju savas tiesības aizsargāt kompetentā un neatkarīgā tiesā, tostarp pārbaudīt visus faktu un tiesību jautājumus, ciktāl šo tiesas kompetenci neierobežo konkrēti apstākļi.

Lejupielādēt

28.04.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-336/2023

Tiesai, pārbaudot, vai iestāde pamatoti noraidījusi Pacientu tiesību likuma 16.pantā paredzētās tiesības uz atlīdzības izmaksu no Ārstniecības riska fonda par pacienta veselībai nodarīto kaitējumu, ir pašai ex officio jāpārbauda tie lietas apstākļi, par kuriem saskaņā ar pieteikumā norādīto pamatojumu pastāv strīds. Ārstniecības likuma 37.pants attiecas uz ārstu kompetenci, kad viņi veic ārstniecību. Tas nekādā veidā neatbrīvo tiesu no pienākuma pārbaudīt tiesā pārsūdzēto administratīvo aktu tiesiskumu. Lietās par atlīdzības izmaksu no Ārstniecības riska fonda tas ietver apstākļu noskaidrošanu par to, vai veiktā ārstniecība bija pareiza un nav radījusi kaitējumu, kas ir pamats atlīdzinājuma izmaksai no Ārstniecības riska fonda; tas, kā ikviena administratīvā akta gadījumā, prasa pārbaudīt attiecīgus faktus un to, vai iestāde pareizi piemērojusi tiesību normas. Faktu noskaidrošanā vienīgais izņēmums ir iestādes novērtējuma brīvība. Taču būtu kļūda tādu novērtējuma brīvību saskatīt tikai tādēļ, ka attiecīgie fakti ir saistīti ar medicīnas jomu un tādēļ ne vienmēr saprotami nespeciālistam. Administratīvā procesa likumā paredzētā iespēja noteikt ekspertīzi pastāv tieši tādēļ, lai varētu noskaidrot faktus, kad ir vajadzīgas speciālas zināšanas zinātnē, tehnikā, mākslā vai citā nozarē.

Lejupielādēt

25.07.2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-93/2023

Veselības inspekcijas, īstenojot Ministru kabineta 2008.gada 5.februāra noteikumu Nr. 76 „Veselības inspekcijas nolikums” 3.14.apakšpunktā norādīto funkciju (kontrolēt saimnieciskās darbības iekārtu un transportlīdzekļu radītā akustiskā trokšņa pieļaujamo normatīvu un trokšņa robežlielumu ievērošanu, kā arī pieļaujamo vibrācijas lielumu ievērošanu dzīvojamo un publisko ēku telpās), darbības mērķis ir noskaidrot un profesionāli novērtēt faktus, kas raksturo troksni kā vienu no cilvēka veselību ietekmējošiem faktoriem. Veselības inspekcijas kompetence aprobežojas ar trokšņa kontroli, ja troksni rada saimnieciskā darbība vai iekārtas vai satiksme. Ja kartodroma trasē tiek veikta saimnieciskā darbība, tad arī tā pakļaujas Veselības inspekcijas kompetencē ietilpstošajām trokšņu pārbaudēm. Pārbaudes pamatā var būt arī personas iesniegums.

Lejupielādēt

2023. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-[B]/2023

Dienestā Valsts policijā drīkst atrasties tikai tādas personas, kuru veselības stāvoklis un psiholoģiskās īpašības atzītas par atbilstošām dienestam, proti, par atbilstošām Ministru kabineta noteiktajām prasībām. Šāda prasība ir pamatota, lai būtu iespējams izpildīt tiesību normās noteiktos Valsts policijas uzdevumus un lai netiktu apdraudētas ne citu cilvēku tiesības, ne pašas amatpersonas un tās kolēģu veselība un dzīvība, ne sabiedriskā kārtība un drošība. Atzinuma par amatpersonas veselības stāvokli sniegšanas atlikšana pēc būtības nozīmē, ka nav konstatēta amatpersonas veselības stāvokļa atbilstība dienestam. Līdz ar to tāda amatpersona, attiecībā uz kuras veselības stāvokli ilgstoši nav iespējams konstatēt, ka tas atbilst dienestam, nevar neierobežotu laiku turpināt pildīt dienestu. Proti, Ministru kabineta 2006. gada 21. novembra noteikumu Nr. 970 „Noteikumi par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm un amatpersonu amata kandidātiem nepieciešamo veselības stāvokli un psiholoģiskajām īpašībām un veselības stāvokļa un psiholoģisko īpašību pārbaudes kārtību” 3. pielikuma 85.3. apakšpunktā minētās veselības problēmas var būt pamats amatpersonas atvaļināšanai no dienesta.

Lejupielādēt

15.11.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1085/2022

Ministru kabineta 2018.gada 28.augusta noteikumu Nr. 555 „Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība” 30.2.apakšpunkts nosaka, ka personu izslēdz no ģimenes ārsta pacientu saraksta Ārstniecības likuma 42.pantā noteiktajos gadījumos, pamatojoties uz ģimenes ārsta iesniegumu un Veselības inspekcijas pārbaudes atzinumu par konkrēto gadījumu. Atrašanās ģimenes ārsta pacientu sarakstā nodrošina pacientam tiesības saņemt ārstniecības pakalpojumus pie konkrētā ģimenes ārsta, bet izslēgšana no šī saraksta šīs tiesības liedz. Tātad tieši izslēgšanai no ģimenes ārsta pacientu saraksta ir galīga noregulējuma raksturs, un tieši ar šo lēmumu personai tiek radītas tiesiskas sekas – zaudēta iespēja saņemt ārstniecības pakalpojumus pie konkrētā ģimenes ārsta. Savukārt Veselības inspekcijas atzinumam ir starplēmuma raksturs, jo tas pats par sevi nerada tiešas tiesiskas sekas, šādas sekas – izslēgšanu no ģimenes ārsta saraksta – rada galīgais administratīvais akts. No Veselības inspekcijas atzinuma automātiski vai vismaz lielā mērā izriet galīgais lēmums, tādējādi tas ir starplēmums ar būtisku ietekmi. Lai arī tiesību normas skaidri nenoregulē administratīvo procesu, kādā persona tiek izslēgta no ģimenes ārsta pacientu saraksta, tomēr kopumā tiesiskais regulējums liek secināt, ka Nacionālajam veselības dienestam ir jāizdod obligātais administratīvais akts. Tādējādi Nacionālajam veselības dienestam nav izvēles izslēgt vai neizslēgt personu no pacientu saraksta, dienestam ir tikai jākonstatē konkrēta faktiskā apstākļa iestāšanās. Proti, ja tiek konstatēti Ministru kabineta noteikumos minētie faktiskie apstākļi, tad dienestam persona no saraksta ir jāizslēdz. Turklāt tiesību normas arī neparedz, ka dienests varētu pārvērtēt Veselības inspekcijas atzinumā norādītos apstākļus.

Lejupielādēt

31.03.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-683/2022

Likumdevējs ir piešķīris ārstniecības iestādei (ārstniecības personām) tiesības noteiktos gadījumos ierobežot pacienta brīvību, bez viņa piekrišanas paturot pacientu ārstniecības iestādē un sniedzot psihiatrisko palīdzību, arī pielietojot fizisku ierobežošanu, ievietošanu palātā, medikamentu ievadīšanu. Likumdevējs speciālajās tiesību normās ir iedibinājis sistēmu, atbilstoši kurai strīdu par pacientam sniegto psihiatrisko palīdzību bez viņa piekrišanas (tātad arī strīdu par pacientam bez viņa piekrišanas sniegto palīdzību pirmo 72 stundu laikā pēc pacienta nogādāšanas psihiatriskās ārstniecības iestādē) izšķiršana ietilpst vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetencē. Situācijā, kad likumdevējs ir noteicis attiecīgu strīdu pakļautību vispārējās jurisdikcijas tiesai, nav nozīmes, vai strīda būtība ir saistīta ar publisko vai privāto tiesību jomu. Likumdevējam ir tiesības pēc saviem ieskatiem noteikt kompetento tiesu, neatkarīgi no tā, vai strīds ir saistīts ar privāto vai publisko tiesību jomu. Tiesību piemērotājiem, tostarp – tiesai, likumdevēja izvēlētā kārtība ir jāņem vērā.

Lejupielādēt

26.07.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-657/2022

No Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmās daļas un Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 12.punkta izriet, ka lēmuma pieņemšanai par atlīdzības izmaksu no Ārstniecības riska fonda ir jāveic konkrēts izvērtējums. Izvērtējuma secību var ietekmēt konkrētās lietas apstākļi. Pirmkārt, ir nepieciešams identificēt kaitējumu. Kaitējumu nepieciešams identificēt iespējami precīzi, jo tam ir izšķiroša nozīme, lai pareizi izvērtētu cēloņsakarību starp kaitējumu un ārstniecības personas veikto darbību vai bezdarbību, kā arī kaitējuma smaguma pakāpi un to ietekmējošos apstākļus. Veselībai nodarītā kaitējuma veidi, par kuriem ir piešķirama atlīdzība no Ārstniecības riska fonda, ir norādīti minēto Ministru kabineta noteikumu 2.pielikumā. Līdz ar to vispirms ir nepieciešams identificēt, kuram pielikuma apakšpunktam norādītais kaitējums atbilst. Ar norādi uz konkrētu apakšpunktu ne vienmēr būs pietiekami, lai atzītu, ka kaitējums identificēts precīzi. Daļā no apakšpunktiem kaitējuma apraksts ir izvērsts, ietverot vairākus kaitējuma veidus un smaguma pakāpes. Tādēļ šajos gadījumos ir precīzi jānorāda arī konkrētā pielikuma apakšpunktā minētā kaitējuma veids. Otrkārt, ja kaitējums ir identificējams, tad ir jākonstatē, vai pastāv cēloniskais sakars starp kaitējumu un ārstniecības personas darbību vai bezdarbību ārstniecības procesā. Vērtējot cēloņsakarību, jāņem vērā, ka šāda veida lietās ir nepieciešams konstatēt, vai iespēja, ka cēloņsakarība pastāv, ir lielāka nekā iespēja, ka tā nepastāv. Treškārt, konstatējot cēloņsakarību starp kaitējumu un ārstniecības personas darbību vai bezdarbību ārstniecības procesā, ir jāizvērtē, vai kaitējums ir radies ārstniecības personas neprofesionālas rīcības dēļ. Pacientam ir tiesības uz atlīdzību par tādu kaitējumu, kuru pieredzējis speciālists būtu varējis novērst. Proti, ir jāizvērtē, vai pieredzējis speciālists varētu būt izvēlējies konkrētajam pacientam pielietot tādu pašu ārstēšanas stratēģiju, kā arī vai pieredzējis speciālists izvēlētās manipulācijas būtu veicis tādā pašā kvalitātē. Ceturtkārt, jāizvērtē, vai pastāv minēto noteikumu 12.punktā minētie apstākļi, kas izslēdz personas tiesības uz atlīdzību, kas nav konstatēti iepriekšējos pārbaudes posmos. Piektkārt, identificējot kaitējumu un konstatējot, ka nepastāv apstākļi, kas izslēdz personas tiesības uz atlīdzību, ir jāpievēršas kaitējuma apmēra izvērtējumam.

Lejupielādēt

08.02.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-605/2022

Ņemot vērā, ka uz personām, kuras sniedz veselības aprūpes pakalpojumus ārstniecības iestādēs un aptiekās, attiecas Ministru kabineta 2021.gada 9.oktobra rīkojuma Nr. 720 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” 5.7.1apakšpunktā noteiktais, ka visiem darbiniekiem, kuri veic darba pienākumus klātienē, nepieciešams vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, tām ir subjektīvās tiesības vērsties tiesā par ar šo rīkojuma punktu uzlikto pienākumu un ierobežojumu.

Lejupielādēt

30.08.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-359/2022

Primāri tieši atlīdzības pieprasītāja ziņā ir norādīt veselības aprūpes pakalpojumus, kas, viņaprāt, ir cēloniskā sakarā ar nodarīto kaitējumu. Tomēr pastāv gadījumi, kad kaitējuma cēlonis nav acīmredzams un viegli izsecināms. Jāņem vērā, ka personas rīcībā var būt mazāks informācijas apjoms, nekā tas tiek iegūts lietas izskatīšanas laikā Veselības inspekcijā vai tiesā. Turklāt no pacienta nav sagaidāms tāds speciālo zināšanu apjoms, kāds ir speciālistiem, kas veic medicīnisko dokumentu ekspertīzi. Veidojot Ārstniecības riska fondu, tika ņemts vērā, ka lietu izskatīšana administratīvajā procesā pacientam ir vienkāršāka un prasa mazāku pacienta iesaistīšanos. Tādējādi uz atlīdzības prasījuma iesniegumu nedrīkst raudzīties formāli. Iestādei iesniegums ir jāaplūko kontekstā ar norādīto kaitējumu un mērķi, kādu iesniedzējs ir vēlējies sasniegt, turklāt iestādei arī pēc iespējas jādod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumi un ieteikumi, lai sasniegtu taisnīgu lietas iznākumu. Proti, situācijās, kad iesniegumā norādītais ārstniecības periods neaptver visu laika posmu, kurā kaitējums varētu būt radies, iestādei ir pienākums procesa dalībniekam dot ieteikumu norādīt plašāku veselības aprūpes posmu. Savukārt atlīdzības pieprasītāja ziņā ir izvēlēties, vai sekot iestādes ieteikumam, vienlaikus piekrītot personas datu apstrādei par minēto periodu, apzinoties citas no Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” izrietošās konsekvences, kā arī sniedzot papildu informāciju, ja tas ir nepieciešams.

Lejupielādēt

27.10.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-320/2022

Atbilstoši Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 9.3.apakšpunktam kaitējuma smaguma pakāpes noteikšanai ir ņemama vērā pacienta līdzestība savas veselības aprūpē, tās nozīme un ietekme uz ārstniecības procesa norisi. Interpretējot un piemērojot šo tiesību normu, ir jāņem vērā, ka tiesības uz kvalitatīvu un profesionālu ārstniecību ir pat personai, kas iepriekš nav pienācīgi rūpējusies par savu veselību. Līdz ar to personai nosakāmās atlīdzības apmēru par veselībai nodarīto kaitējumu nevar samazināt tikai tāpēc, ka tā kaut kad savas dzīves laikā nav bijusi līdzestīga savā veselības aprūpē. Pamats samazināt atlīdzības apmēru (noteikt mazāku kaitējuma smaguma pakāpi) var būt tikai tad, ja līdzestības trūkums ir saistāms ar konkrēto ārstniecības epizodi un tas ir ietekmējis tieši konkrēto veselībai nodarīto kaitējumu, par kuru tiek noteikta atlīdzība. Tas ir, šajā kontekstā nozīme var būt tikai tādiem līdzestības aspektiem, kas ietekmē konkrētā kaitējuma iestāšanos un apmēru, nevis veselības stāvokli plašākā izpratnē.

Lejupielādēt

11.11.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-261/2022

Gadījumā kad Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijai jānovērtē personai nosakāmā invaliditāte un/vai darbspēju zaudējuma apjoms kombinētas cēlonības gadījumā, tai jāvadās pēc pieejas, ka nevienā gadījumā nevar palikt nenovērtēta personas kopējā funkcionēšanas ierobežojuma, darbspēju zaudējuma un invaliditātes pakāpe. Turklāt secinājums par invaliditātes un/vai darbspēju zaudējuma cēloni vai cēloņiem jāizdara tā, lai konkrēto personu sasniegtu viņas situācijā visatbilstošākais atbalsts, kā arī lai pēc iespējas saglabātu saikni starp funkcionēšanas ierobežojuma cēloni un atbalsta avotu (atbilstošu budžetu). Turklāt priekšplānā ir jāliek mērķis sniegt konkrētai personai viņas situācijā visatbilstošāko atbalstu, tādēļ nav pieļaujams praksē atbalstu samazināt to praktisko grūtību dēļ, ko rada individualizēšanas centieni.

Lejupielādēt

31.05.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-179/2022

1. Jebkuru neveiksmīgu ārstniecību var veicināt vairāki faktori, tostarp pacienta ķermeņa īpatnības, organisma reakcijas un veselības stāvoklis kopumā. Līdz ar to praksē var nākties sastapties ar objektīvām grūtībām noteikt, vai kaitējums radies neatkarīgi no ārstniecības personas darbību kvalitātes vai arī ir tieši atkarīgs no tās. Šādu šaubu gadījumā tiesai ir nepieciešams vērtēt, vai kaitējums objektīvi ir bijis novēršams. Arī gadījumā, ja ir konstatējams, ka kaitējuma cēlonis ir tieša ārstniecības personas darbība, lai secinātu, vai ārstniecības personas darbība bijusi profesionāla, nepieciešams vērtēt, vai kaitējums objektīvi ir bijis novēršams. Kaitējums par novēršamu ir atzīstams, ja pieredzējis speciālists būtu varējis attiecīgo darbību izpildīt bez kļūdām un attiecīgo kaitējumu nepieļaut. Ja ir atzīstams, ka pieredzējis speciālists šādu kaitējumu būtu varējis nepieļaut, attiecīgā ārstniecības personas darbība Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 12.2.apakšpunkta izpratnē ir atzīstama par neprofesionālu un personai, kurai kaitējums nodarīts, ir tiesības uz atlīdzinājumu. 2. Attaisnojama profesionālā riska gadījumā nav konstatējama ārstniecības personas neprofesionalitāte (pretējā gadījumā tas nebūtu attaisnots) un nav arī konstatējams, ka kaitējums objektīvi bija novēršams. Proti, tiesību normās par attaisnojama profesionālā riska rezultātā radušos kaitējumu atlīdzinājums no Ārstniecības riska fonda nav paredzēts.

Lejupielādēt

22.06.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-73/2022

Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 2.pielikums ir veidots kā izsmeļošs atlīdzināmo kaitējuma veidu uzskaitījums. Tomēr var pastāvēt situācijas, kad konkrētais kaitējuma veids nav minēts 2.pielikumā, taču tā izslēgšana no atlīdzināmo kaitējuma veidu loka varētu nonākt pretrunā ar Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmajā daļā noteikto. Fiziskas sāpes ir atzīstamas par kaitējumu veselībai. Tomēr var pastāvēt situācijas, kad pacientam nodarītās fiziskās sāpes nav aptvertas ne ar vienu no minēto noteikumu 2.pielikumā norādītajiem kaitējuma veidiem. Nav pamata pieļaut atšķirīgu attieksmi un liegt pacientam tiesības saņemt atlīdzību par veselībai nodarīto kaitējumu, ja fiziskās sāpes ir radījušas tādas ciešanas, kuru līmenis ir pielīdzināms ciešanām, ko rada 2.pielikumā uzskaitītie kaitējumu veidi. Tiesību uz atlīdzību liegšana šādā situācijā būtu pretēja Pacientu tiesību likuma mērķim. Tādējādi, lai tiesa atzītu pacienta tiesības uz atlīdzību situācijā, kad pacientam nodarītās fiziskās sāpes nav aptvertas ne ar vienu no minēto Ministru kabineta noteikumu 2.pielikumā norādītajiem konkrētajiem kaitējuma veidiem, tai būtu jāizvērtē, vai fiziskās sāpes, ņemot vērā to intensitāti, ilgumu un citus apstākļus, ir sasniegušas tādu smaguma pakāpi, lai personai būtu nosakāma atlīdzība no Ārstniecības riska fonda.

Lejupielādēt

21.10.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-44/2022

Lejupielādēt

31.03.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-6/2022

Tiesību normās, kas regulē invaliditātes grupas noteikšanu, ir lietoti nenoteiktie tiesību jēdzieni. Tomēr nepastāv objektīvi iemesli novērtējuma brīvības atzīšanai un tiesas kontroles apjoma sašaurināšanai. Arī to tiesību normu, kas noteic iestādes kompetenci invaliditātes noteikšanā, teksts neliek domāt, ka likumdevējs būtu vēlējies iestādei šo jautājumu vērtēšanai piešķirt novērtējuma brīvību. Līdz ar to Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijai nav novērtējuma brīvības, pieņemot lēmumu, vai personai vispār ir nosakāma invaliditāte un, ja ir nosakāma, kādas grupas invaliditāte personai ir.

Lejupielādēt

17.01.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-5/2022

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 11.panta 3.punkta „e” apakšpunktam ir pretrunā situācija, ka persona attiecībā pret publisko veselības aprūpes sistēmu ir tādā pašā situācijā kā jebkura no tās izslēgta persona, proti, tai ir sistēmiski liegts jebkādā veidā būt par tās dalībnieku. Tāpēc arī Ārstniecības likuma 17.panta normu piemērošanā nedrīkst nonākt pie rezultāta, ka persona būtībā ir pilnīgi izslēgta no Latvijas publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas. Piemērojot attiecīgās tiesību normas, jāņem vērā, ka Eiropas Savienības Tiesa ir ne vien atzinusi ekonomiski neaktīva Eiropas Savienības pilsoņa tiesības tikt iekļautam publiskajā veselības apdrošināšanas sistēmā, bet arī to, ka valstij ir tiesības noteikt, ka dalība šajā sistēmā ir pakļauta nosacījumiem, lai persona nekļūtu par pārmērīgu slogu valsts publiskajām finansēm. Turklāt jāpatur prātā, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 6 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK 7.panta 1.punkta „b” apakšpunktā minētais nosacījums par visaptverošu veselības apdrošināšanas segumu jau pats par sevi ir vērsts uz to, lai šo slogu novērstu vai samazinātu, un tam ir jāturpina pildīt tas mērķis, kādēļ direktīvā šāds nosacījums ir pieļauts. Savukārt publiskās veselības aprūpes sistēmas pakalpojumi skatāmi kopsakarā ar apdrošināšanas esību un segumu, proti, ciktāl veselības aprūpes pakalpojumu finansēšana paredzēta ar privāto apdrošināšanu, tai nebūtu jābūt sniegtai bez maksas no publiskās veselības aprūpes budžeta. Vērtējot to, vai un kā valsts nodrošina piekļuvi publiskās veselības aprūpes sistēmai, jāņem vērā, ka gadījumā, ja valsts izvirza nosacījumus dalībai publiskās veselības apdrošināšanas sistēmā, valstij tomēr ir jārūpējas par samērīguma principa ievērošanu un tātad par to, lai šim Eiropas Savienības pilsonim nebūtu pārmērīgi grūti ievērot šādus nosacījumus.

Lejupielādēt

21.05.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-974/2021

Lejupielādēt

22.12.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-760/2021

1. Pieteicējam ir tiesības apšaubīt iestādes veiktās ekspertīzes secinājumus, pamatojot savu pozīciju ar visiem avotiem, kuru piemērošanai medicīniska jautājuma vērtēšanā varētu būt objektīvs pamats – gan ar ārvalstu, gan ar nacionālajām publikācijām, atzinumiem, viedokļiem, vadlīnijām –, tomēr vērtēt šajos avotos norādītās atziņas tiesai ir pienākums tikai tādā gadījumā, ja iebildumu saturs uzrāda pietiekamu pamatu apšaubīt iestādes secinājumus. Respektīvi, pieteicējam ir jābūt spējīgam paskaidrot, kas ārstēšanas procesā ir darīts nepareizi un kādi apstākļi liecina par to, ka veselības aprūpes pakalpojumi netika sniegti saskaņā ar šajos avotos norādītajām atziņām. Tikai tādā gadījumā tiesai ir jāpārbauda šo iebildumu pamatotība. 2. Lai pieteicējam būtu tiesības prasīt tādu pašu rezultātu kā citā iestādes izskatītā gadījumā, nepietiek konstatēt to, ka abas situācijas vispārīgi raksturo kāds kopīgs elements. Pārbaudot vienlīdzības principa ievērošanu, jākonstatē, vai salīdzināmās situācijas ir līdzīgas visos būtiskajos aspektos. Proti, ir jākonstatē, vai ārstniecības procesā ir veikta līdzīga rīcība, kuras rezultātā ir iestājušās līdzīgas sekas un vai citu apstākļu ietekme uz šo seku iestāšanās iespēju ir vērtējama līdzīgi. Katrā gadījumā ir jāveic rūpīga šo apstākļu analīze. 3. Tiesai ir jāvērtē, vai iestāde, veicot pieteicēja medicīniskās dokumentācijas izvērtēšanu, ir izdarījusi pamatotus secinājumus, tomēr tas nenozīmē, ka tiesa ir saistīta tikai ar iestādes lēmumā ietverto pamatojumu un ka pārbaudes robežas nepārsniedz acīmredzamu kļūdu vai būtisku procesuālu pārkāpumu konstatēšanu. Tiesai ir patstāvīgi jāvērtē lietā esošie pierādījumi, tostarp pieteicēja medicīniskā dokumentācija, nepieciešamības gadījumā izmantojot Administratīvā procesa likumā paredzētās tiesības noteikt ekspertīzi.

Lejupielādēt

09.11.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-681/2021

1. Veselības aprūpes kaitējuma institūts aptver arī morālo kaitējumu, un likumdevējs nav piešķīris nozīmi tam, vai kaitējuma smaguma pakāpe jānoteic par pacienta dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu vai morālo kaitējumu. Svarīgi ir vērtēt, vai lietā ir pareizi identificēts kaitējums un vai smaguma pakāpe un secīgi arī atlīdzinājuma apmērs par šo kaitējumu ir noteikts atbilstoši tiesību normās nostiprinātajai metodoloģijai. Proti, tiesa drīkst noteikt atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, tomēr tas neatbrīvo no pienākuma kaitējuma smaguma pakāpi noteikt atbilstoši tiesību normās noteiktajiem kritērijiem. 2. Lai, nosakot kaitējuma smaguma pakāpi un secīgi arī atlīdzinājuma apmēru, ņemtu vērā personai radušos funkcionālos traucējumus un izmaiņas personas dzīves kvalitātē, visupirms ir jākonstatē, ka tās ir cēloņsakarībā ar ārstniecības personas darbību vai bezdarbību.

Lejupielādēt

12.04.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-156/2021

Nacionālā veselības dienesta lēmums par kaitējuma atlīdzināšanu no Ārstniecības riska fonda ir obligātais administratīvais akts, jo Ministru kabineta noteikumos Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” ietvertās normas, kas nosaka izdodamā administratīvā akta par atlīdzības izmaksāšanu saturu, neparedz iestādei tiesības izvēlēties administratīvā akta saturu. Proti, ja dienests konstatē, ka personai atlīdzība ir izmaksājama, tad tas nosaka izmaksājamās atlīdzības apmēru, pamatojoties uz noteikumu Nr. 1268 13.punktu – pēc konkrētas formulas, balstoties uz konkrētu procentos izteiktu kaitējuma apmēru, kuru ir noteikusi inspekcija, un likumā noteiktu maksimālās atlīdzības summu.

Lejupielādēt

28.09.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-85/2021

1. Ja darbinieka, kas cietis nelaimes gadījumā, medicīniskajā dokumentācijā nav norādes par asins paraugu ņemšanu tieši alkohola noteikšanai, tad tas ir pārkāpums nevis asins paraugu iegūšanā, bet gan iegūšanas noformēšanā. Tas vien asins analīžu rezultātus nepadara par nepieļaujamu pierādījumu. 2. Veicot alkohola ietekmes pārbaudi personai, kura cietusi nelaimes gadījumā darbā, ārstam, kurš sniedz medicīnisko palīdzību, pacienta medicīniskajā dokumentācijā jānorāda tas, vai personai ir vai nav alkohola lietošanas klīniskās pazīmes, kā arī dati par bioloģiskās vides paraugu ņemšanu konkrētās vielas noteikšanai. Šim ārstam nav pašam jāveic bioloģiskās vides paraugu ņemšana, izmeklējuma pasūtīšana vai veikšana. Tieši konkrētā ārstniecības iestāde, nevis ārsts, kurš sniedz medicīnisko palīdzību, nodrošina bioloģiskās vides paraugu ņemšanu, uzglabāšanu un laboratorisku izmeklējumu veikšanu, lai noteiktu alkohola iespējamo klātbūtni. Proti, ārstniecības iestāde var pati noteikt personas, kas atbilstoši to specialitātei un kompetencei ir tiesīgas pasūtīt izmeklējumus, ņemt asins paraugus un veikt laboratoriskos izmeklējumus alkohola ietekmes noteikšanai.

Lejupielādēt

2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-[C]/2021

Ar Nacionālo bruņoto spēku Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas lēmumu tiek saistoši un nemainīgi nodibināts fakts par karavīra saslimšanas cēlonisko sakarību ar dienesta pienākumu izpildi. Tā kā šis konstatējums var tik izmantots dažādu lēmumu pieņemšanai un ļauj karavīram pretendēt uz dažādu sociālo labumu saņemšanu, turklāt arī pēc atvaļināšanas no dienesta un ārpus dienesta attiecībām, tas rada adresātam galīga rakstura tiesiskas sekas. Proti, Nacionālo bruņoto spēku Centrālās medicīniskās ekspertīzes atzinums par karavīra slimības saistību ar dienesta pienākumu izpildi ir uzskatāms par konstatējošo administratīvo aktu.

Lejupielādēt

2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-[A]/2021

1. Ar vispārējās jurisdikcijas tiesas lēmumu krimināllietā apsūdzētajam noteikta papildu stacionārā tiesu psihiatriskā ekspertīze. Ekspertīzes veikšana uzdota VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” ekspertiem. Ārstniecība un tiesu ekspertīze var tikt veikta vienā iestādē, taču tās ir atšķirīgas darbības, kuras regulē dažādi tiesību akti. Ārstniecību regulē Ārstniecības likums, Pacientu tiesību likums un saskaņā ar tiem izdotie normatīvie akti, savukārt ekspertīzes veikšanu – Tiesu ekspertu likums un saskaņā ar to izdotie normatīvie akti. Saskaņā ar Ministru kabineta 2016.gada 20.decembra noteikumu Nr. 835 „Noteikumi par tiesu ekspertīžu iestāžu sarakstu un tiesu ekspertu specialitāšu klasifikatoru” 2.6.apakšpunktu un 2.pielikuma 23.punktu VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” ir tiesu ekspertīzes iestāde, kuras kompetencē ir personas psihiskā stāvokļa izpēte (tiesu psihiatriskā ekspertīze). Tādējādi, veicot tiesu psihiatrisko ekspertīzi, VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” darbojas kā tiesu ekspertīzes iestāde, kuras eksperti veic attiecīgo ekspertīzi. VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” uzdevums ir noskaidrot personas psihiskās veselības stāvokli, kas ietver arī ekspertu secinājumus par personai esošajiem veselības traucējumiem (diagnozi). Ekspertīzes veicēju mērķis nav, pamatojoties uz pacienta sūdzībām par veselības traucējumiem un veiktajiem izmeklējumiem, uzstādīt diagnozi un lietot tai atbilstošu ārstēšanas metodi, kā tas ir parastā gadījumā, pacientam saņemot veselības aprūpes pakalpojumus. Veicot tiesu psihiatrisko ekspertīzi, VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” pienākums nav nodrošināt, uzturēt un atjaunot personas veselību, un tas nesniedz veselības aprūpes pakalpojumus Ārstniecības likuma izpratnē. 2. Ārstniecības riska fonds ir veidots kā pacientu tiesību aizsardzības institūts. Ārstniecības riska fondā ar atlīdzības pieteikumu var vērsties persona – pacients, kas ir tiesīgs prasīt atlīdzību no fonda saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmo daļu. Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmajā daļā noteikts, ka pacientam ir tiesības uz atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu (arī nemantisko kaitējumu), kuru ar savu darbību vai bezdarbību nodarījušas ārstniecības iestādē strādājošās ārstniecības personas vai ir radījuši apstākļi ārstniecības laikā. Veicot tiesu psihiatrisko ekspertīzi, netiek sniegti veselības aprūpes pakalpojumi Ārstniecības likuma izpratnē. Līdz ar to personai nav subjektīvo tiesību prasīt atlīdzinājumu no Ārstniecības riska fonda saistībā ar tiesu psihiatriskajā ekspertīzē noteikto diagnozi.

Lejupielādēt

28.08.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1102/2020

No Ministru kabineta 2009.gada 25.augusta noteikumu Nr. 972 „Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi” un Ministru kabineta 2011.gada 30.augusta noteikumu Nr. 685 „Rezidentu uzņemšanas, sadales un rezidentūras finansēšanas kārtība” pietiekami skaidri izriet, ka gadījumā, ja mācībām izlietotie līdzekļi ir jāatmaksā, tie jāatmaksā atbilstoši tam, kas paredzēts ministrijas un augstskolas līgumos. Summas nenorādīšana ar studentu noslēgtajā līgumā pati par sevi nav iemesls nepiemērot finanšu līdzekļu atmaksas kārtību. Līgumā iekļautajai norādei par līdzekļu atmaksāšanas pienākumu ir tikai informatīva nozīme, jo šis pienākums izriet no tiesiskā regulējuma. Aprēķinot atmaksājamo summu, jāpārbauda, vai personas mācībām piešķirtie līdzekļi ir tikuši izlietoti pilnībā, un gadījumā, ja nav, tie atrēķināmi no atmaksājamās summas. Vienlaikus jāpārbauda, vai personas mācībām nav izmantoti līdzekļi, kas atlikuši no iepriekšējā gada, kad pieteicējs vēl nestudēja.

Tiesību normas tiešā tekstā neparedz proporciju atmaksājamo valsts budžeta līdzekļu aprēķinā atkarībā no nostrādātā laika. Vienlaikus pretējs secinājums nenonāktu pretrunā tiesību sistēmai un ar tiesību normām sasniedzamajam mērķim. Turklāt tas būtu taisnīgāks. Kamēr normatīvajā regulējumā nav noteikta cita kārtība, atmaksājamā summa samazināma proporcionāli ārsta pēc mācībām rezidentūrā Latvijā nostrādātajam laikam. Izšķiroša nozīme ir tieši nostrādātajam laikam, nevis slodzēm.

Lejupielādēt

28.08.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1059/2020

Lēmumu par rezidenta apmācībai izlietoto valsts budžeta līdzekļu atmaksu pieņem Veselības ministrija, nosakot gan konkrētu maksājamās summas apmēru, gan līdzekļu atmaksas grafiku. Šāds lēmums uzskatāms par administratīvo aktu, līdz ar to ir apstrīdams, pārsūdzams un izpildāms Administratīvā procesa likumā paredzētajā kārtībā.

Lejupielādēt

20.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1002/2020

Secinājumi par pieredzējuša speciālista rīcību var tikt vērtēti, ņemot vērā klīniskās vadlīnijas, kas izstrādātas un reģistrētas atbilstoši Ministru kabineta 2010.gada 25.maija noteikumu Nr. 469 „Kārtība, kādā izstrādā, izvērtē, reģistrē un ievieš klīniskās vadlīnijas” normām. Šaubu gadījumos arī to atbilstība pārbaudāma jaunāko zinātnisko pētījumu un atzinumu gaismā. Pieredzējuša speciālista rīcība var tikt vērtēta arī, ņemot vērā ārstniecības personu profesionālo organizāciju atzinumus, kā arī atsevišķu lietpratēju viedokļus un atzinumus un citus avotus.

Lejupielādēt

24.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-790/2020

Ārstam, kas pieņem lēmumu par konkrētu ārstniecības metodi, kā kompetentai ārstniecības personai ir jābūt atbildīgam par to, lai pacientam tiktu sniegta informācija, kas nodrošina, informētas piekrišanas saņemšanu. Pat ja pacients vēlas saņemt konkrētu ārstniecību un pats ierodas pie ārsta ar vēlmi veikt operāciju, tas neatbrīvo ārstu no pienākuma veikt indikāciju un pretindikāciju esības pārbaudi, ja nepieciešams – psiholoģisko faktoru apsvēršanu, un saņemt informētu pacienta piekrišanu.

1. Lai gan atlīdzinājuma izmaksa no Ārstniecības riska fonda nav saistāma ar ārsta vainu, tā ir izmaksājama tikai tad, ja ārstniecībā ir konstatējama ārstniecības personas neprofesionāla rīcība vai neatbilstoši apstākļi ārstniecības laikā. 2. Ja tiesa nonāk pie secinājuma, ka konkrētajos apstākļos, ievērojot gan medicīniskās indikācijas un pretindikācijas, gan pacientes informētas piekrišanas esību šai ārstniecības metodei, operācija nebūtu veikta, tas varētu būt pamats ārsta neprofesionālai rīcībai pierēķināt arī tās operācijas sekas, kuras bija iespējamas un sagaidāmas arī pienācīgi veiktas operācijas gadījumā, tomēr nebūtu iestājušās, ja operācija vispār nebūtu veikta.

1. Metodoloģiski pareizas kaitējuma noteikšanas gadījumā būtu konstatējamas ne tikai papildus radītās kaitīgās sekas, bet arī neprofesionāli veiktās ārstniecības rezultātā radītais pozitīvais efekts uz personas veselību un labsajūtu. 2. Atbilstoši patvaļas aizlieguma principam un no tā izrietošajam pamatojuma principam vērtējums par apstākļiem, kuri ietekmē noteikto kaitējuma apmēru, nedrīkstētu aprobežoties tikai ar šo apstākļu uzskaitījumu. Vērtējumam par minētajiem apstākļiem būtu jābūt tik plašam, lai atlīdzības pieprasītājam būtu skaidra šā apstākļa nozīme konkrētajā lietā. 3. Kaitējuma smagums ir jānosaka tā, lai lēmuma adresātam būtu saprotams, tieši kādi apstākļi ir ņemti vērā kaitējuma smaguma noteikšanā, vai un cik būtiski tie ietekmējuši kaitējuma smaguma noteikšanu, to palielinot vai samazinot, bet nevar sagaidīt, ka šie kompleksie apsvērumi būs atspoguļoti precīzā matemātiskā aprēķinā.

Lejupielādēt

23.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-421/2020

Tiesai ir jāiegūst visi iespējamie pierādījumi, tostarp jānosaka ekspertīze, ja vien pastāv mazākā iespējamība, ka tās rezultāti var sniegt citu atbildi nekā citi lietā esošie pierādījumi. Ja pat pēc visu pierādījumu iegūšanas nav iespējams skaidri secināt, ka iespēja, ka cēloņsakarība pastāv, ir lielāka nekā iespēja, ka tā nepastāv (tā ir iespējama tikpat lielā mērā kā iespēja, ka cēloņsakarības nav), secinājums par cēloņsakarību izdarāms par labu cilvēkam.

Ja tiesa ir atzinusi, ka iestāde ir pienācīgi un vispusīgi izvērtējusi visus Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumos Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” noteiktos kritērijus, tiesas vērtējumam par to, vai konkrētajā gadījumā noteiktais atlīdzinājuma apmērs ir līdzvērtīgs civillietās noteiktajam kaitējuma atlīdzības apmēram, nav nozīmes. Kaitējuma atlīdzības izmaksa no Ārstniecības riska fonda (kas pēc būtības ir apdrošināšanas atlīdzības izmaksa) nevar tikt salīdzināta ar tādiem gadījumiem kā civillietā piedzīta kaitējuma atlīdzība no privātpersonas.

Lejupielādēt

03.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-167/2020

Prasība, lai aptiekas darbotos tiesiski uzbūvētās un ekspluatācijā nodotās telpās ir saprotama tādējādi, ka aptieka drīkst darboties tādās telpās, kurās veiktā būvniecība ir tiesiski noslēgusies, neatkarīgi no tā, vai tas notiek ar objekta nodošanu ekspluatācijā vai kompetentās iestādes atzīmi par saskaņoto būvdarbu pabeigšanu.

Nosacījums, lai Zāļu valsts aģentūra, pirms lemj par licences darbības apturēšanu, būtu saņēmusi no kompetentām valsts iestādēm pamatotu rakstisku priekšlikumu par licences apturēšanu, ir saprotams tādējādi, ka Zāļu valsts aģentūrai ir jāsaņem kompetentās iestādes pamatots ziņojums par to, ka licences darbības turētājs ir pieļāvis konkrētu pārkāpumu, un šāda ziņojuma saņemšana Zāļu valsts aģentūrā pati par sevi ir uzskatāma par rosinājumu Zāļu valsts aģentūrai savas kompetences ietvaros vērtēt, vai ir pamats licences darbības apturēšanai.

Licences anulēšana par medikamentu izplatīšanu bez licences attur komersantus no šādu pārkāpumu izdarīšanas un tātad nodrošina normatīvo aktu prasībām atbilstošu farmaceitisko aprūpi. Līdz ar to, lai atzītu, ka aptiekas pieļauta pārkāpuma dēļ ir pamats anulēt licenci, nav nepieciešams konstatēt, ka pieļautais pārkāpums kādai konkrētai personai tiešām faktiski radījis veselības apdraudējumu, un arī viens prettiesisks zāļu izplatīšanas gadījums var būt pietiekams pamats licences anulēšanai.

Lejupielādēt

06.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-41/2020

1. Kriminālprocesa likuma 369.panta otrās daļas 3.punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas nav uzskatāms par tiesisko pamatu, kas ļauj ārstniecības iestādēm un ārstniecības personām pēc savas iniciatīvas nodot informāciju par pacientu Valsts policijai. Šī norma tikai vispārīgā veidā atspoguļo citās normās (piemēram, Ārstniecības likuma 56.1pantā) ietverto daudz konkrētāko regulējumu. 2. Skaidra atkāpe no ārstniecības personu profesionālā noslēpuma aizsardzības un arī konfidencialitātes pienākuma ir paredzēta Ārstniecības likuma 56.1pantā, kas paredz ārstniecības iestādēm nepārprotamu pienākumu sniegt informāciju Valsts policijai pēc savas iniciatīvas, nesaņemot pieprasījumu no Valsts policijas. Taču tas attiecas tikai uz konkrētiem normā norādītiem gadījumiem, kuri attiecas uz tādām situācijām, kad ir cietis tieši pats pacients, un līdz ar to ziņošana par šiem gadījumiem Valsts policijai ir noteikta pašu pacientu aizsardzības nolūkā, nevis kādu citu interešu aizsardzībai. Līdz ar to šis izņēmums nerada būtisku pretrunu ar vienu no ārsta profesijas pamatprincipiem, ka tieši pacienta veselība un labklājība būs ārsta vissvarīgākais jeb primārais apsvērums.

1. Ārstniecības personas profesija ir viena no tām profesijām, kurām konfidencialitāte ir profesionālā standarta pamatelements. Konfidencialitātes pienākums attiecas uz visu informāciju, ko ārstniecības persona ir ieguvusi pacienta ārstniecības laikā, un to ir atļauts izmantot tikai ārstniecībai. Konfidencialitātes pienākums liedz nodot šo informācijai jebkurai trešajai personai, pat citām ārstniecības personām, izņemot gadījumus, kad pacients tam ir piekritis vai tas ir īpaši paredzēts tiesību aktos. 2. Piešķirot ārstniecības personām tiesības sniegt kādam informāciju par pacientu tādiem mērķiem, kas nav saistīti ar ārstniecību, tiek paredzēta būtiska atkāpe no pacienta datu konfidencialitātes principa un līdz ar to arī paredzēts būtisks tiesību uz privāto dzīvi ierobežojums. Šādā gadījumā īpaši svarīgi ir tas, lai šāda pamattiesības ierobežojoša norma būtu skaidri formulēta un paredzama, kas nozīmē, ka tajā ir pietiekami skaidri jānosaka kompetento institūciju rīcības brīvības robežas un īstenošanas veidi.

Lejupielādēt

27.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-18/2020

Lejupielādēt

23.10.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-534/2019

1. Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 9.punktā un 2.pielikuma piezīmē noteiktais ir apstākļi, kas ņemami vērā, vērtējot un izsakot procentos personas dzīvībai vai veselībai nodarītā kaitējuma smaguma pakāpi (apmēru). Visu apstākļu komplekss izvērtējums veido noteikto kopējo procentuālo kaitējuma apmēru, kas nedrīkst pārsniegt 2.pielikumā noteiktās robežas. 2. Kaitējuma apmēra noteikšanas būtība ir noteikt, kādu ietekmi cēloņsakarīgi atstājusi noteikta rīcība, tāpēc ir jāsalīdzina: 1) kāda situācija būtu, ja šī rīcība nebūtu pieļauta; 2) kāda ir situācija pēc pieļautās rīcības.

Lejupielādēt

26.06.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-453/2019

Veselības inspekcijai, izdarot secinājumus par kaitējuma esību, cēloņsakarības pastāvēšanu vai kaitējuma apmēru, ir jāsniedz arī pamatojums šādam secinājumam, it īpaši tad, ja šis secinājums varētu būt personai nelabvēlīgs. Tikai tad, ja Veselības inspekcija ir pienācīgi pamatojusi savu secinājumu, tiesa var prasīt personai, lai tā argumentēti atspēko šo secinājumu, kas zināmos gadījumos varētu ietvert arī tiesības prasīt iesniegt speciālista atzinumu, vienlaikus neaizmirstot arī par to, ka tiesa nepieciešamības gadījumā var noteikt ekspertīzi. Šāds pienākums pamatot savu secinājumu Veselības inspekcijai saglabājas arī tad, ja kādu iemeslu dēļ tiesa Veselības inspekcijas viedokli par cēloņsakarību noskaidro tikai tiesas procesa laikā.

Lietās par pacienta tiesībām uz atlīdzību no Ārstniecības riska fonda cēloņsakarības konstatēšanai ir izmantojams pierādīšanas standarts „iespējamības pārsvars”. Ar pierādīšanas standartu „iespējamības pārsvars” netiek prasīts izslēgt visas saprātīgās šaubas par cēloņsakarības esību, bet tikai konstatēt, ka iespēja, ka cēloņsakarība pastāv, ir lielāka nekā iespēja, ka tā nepastāv.

Lejupielādēt

26.09.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-294/2019

Atsevišķas ģimenes ārstam apmaksājamās manipulācijas (piemēram, ekspresdiagnostiku, vakcinācijas) efektivitātes un optimālas darba organizācijas nolūkos nav jāveic pašam ģimenes ārstam. To veikšanu ģimenes ārsts var deleģēt citai prakses ārstniecības personai atbilstoši kompetencei. Lai apgalvotu, ka faktiski nav sniegti tie pakalpojumi, par kuriem izrakstīti taloni dienās, kad ģimenes ārsts praksē neatradās sakarā ar atrašanos citās iestādēs vai organizācijās, ir jānoskaidro, vai ģimenes ārsts attiecīgo manipulāciju veikšanu būtu varējis deleģēt ārsta palīgam vai medicīnas māsai.

Lejupielādēt

07.12.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-859/2018

Lejupielādēt

21.09.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-151/2018

Vispārīgi, gadījumos, kad Veselības inspekcijas atzinums ir šķērslis labvēlīga administratīvā akta izdošanai, šādu Veselības inspekcijas atzinumu var uzskatīt par starplēmumu ar būtisku ietekmi, kas būtu pārsūdzams tiesā atsevišķi, jo pēc šāda Veselības inspekcijas atzinuma labvēlīgs administratīvais akts vairs nevar sekot. Savukārt gadījumos kad Veselības inspekcijas atzinums kalpo jau iegūtu tiesību ierobežošanai, bet Veselības inspekcijai pašai nav kompetences ierobežot šīs tiesības, tad šādu atzinumu varētu uzskatīt par starplēmumu, uz kura pamata cita iestāde ierobežo jau iegūtas tiesības. Tādā gadījumā šāds starplēmums nebūtu pārsūdzams atsevišķi, bet tā tiesiskums būtu pārbaudāms galīgā administratīvā akta tiesiskuma pārbaudes ietvaros.

Lejupielādēt

30.11.2017. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1568/2017

1. Informācijas sniegšana/nesniegšana par pacienta veselības stāvokli ir cieši saistīta ar ārstniecības procesu un zināmā mērā ir ārstniecības procesa sastāvdaļa. Savukārt ārstniecības procesā slimnīcas (ārsti) neīsteno valsts pārvaldes pilnvaras, bet gan darbojas privāto tiesību jomā. No minētā izriet, ka atteikums izsniegt informāciju par pacienta veselības stāvokli nav pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā. 2. Pacienta ēdināšanas un satikšanās ar apmeklētājiem kārtības noteikšana ir ārstniecības procesa sastāvdaļa, - to nosaka ārstējošais ārsts, izvērtējot pacienta veselības stāvokli, attiecīgo saslimšanu un citus apstākļus, izsverot attiecīgā ēdiena un apmeklējuma iespējamo ietekmi uz pacienta veselību. Šāda slimnīcas rīcība, kas tiek veikta ārstniecības procesa īstenošanas ietvaros, nevis valsts pārvaldes jomā, nav pārbaudāma administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

03.11.2017. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-1395/2017

Lejupielādēt

28.06.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-819/2017

Veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas un apmaksas attiecības tiek risinātas ne tikai publisko tiesību līguma izpildes ietvaros starp pakalpojumu sniedzēju un Nacionālo veselības dienestu, bet arī ar Veselības inspekcijas iesaistīšanos, kurai ar normatīvo aktu ir piešķirta kompetence īstenot kontroli un, nepieciešamības gadījumā, izdot lēmumu par maksājumu ieturēšanu. Veselības inspekcijas lēmums ieturēt nepamatoti saņemtos maksājumus no maksājamā rēķina par valsts apmaksāto sekundāro ambulatoro veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, kas pieņemts veiktās pārbaudes rezultātā, tiesā nav pārbaudāms līguma izpildes ietvaros, bet gan kā patstāvīgs administratīvais akts.

Lejupielādēt

05.07.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-48/2017

Veselības inspekcijas piemērotais sods veselības aprūpes pakalpojuma sniedzējai par nepamatoti uzrādītiem pakalpojumiem, nav līgumsods Civillikuma izpratnē, bet gan sods, kura pamats un apmērs ir noteikts tiesību normā. Tādējādi Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumu Nr. 1046 „Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība” 147.7punkta pirmajā teikumā paredzētais līgumsods ir administratīvajam sodam pielīdzināms sods, kas ir vērsts uz tiesību normu ievērošanas nodrošināšanu un kuram ir gan preventīva, gan represīva nozīme. Soda noteikšana ir atzīstama par svarīgu un nozīmīgu sabiedriskās dzīves jautājumu, kas saistīts ar pamattiesībām un par kuru likumdevējam atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 1. un 64.pantam ir jālemj pašam. Līdz ar to Ministru kabineta noteikumos noteikt sodu var tikai tad, ja likumā ir noteikts skaidrs deleģējums tam, turklāt likumdevējs pats ir izlēmis gan to, par ko personu var sodīt, gan arī to, kādus sodus var paredzēt. Ārstniecības likuma 4.panta pirmajā daļā, kas paredz, ka Ministru kabinets ir tiesīgs noteikt veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību, kā arī no valsts pamatbudžeta un pakalpojumu saņēmēju līdzekļiem apmaksājamos ārstniecības pakalpojumu veidus un apjomu nav ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt sodus. Līdz ar to Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumu Nr. 1046 „Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība” 147.7punkta pirmais teikums, ciktāl tajā ir paredzēts piemērot līgumsodu par nepamatoti uzskaitītajiem pakalpojumiem, neatbilst Ārstniecības likuma 4.panta pirmajai daļai.

Lejupielādēt

13.05.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-889/2016

1. Slimnīca ir organizēta privāto tiesību juridiskās personas formā, un arī tās ārstnieciskā darbība notiek privāto tiesību jomā. Slimnīca ārstniecības procesā neīsteno valsts pārvaldes pilnvaras. Tādējādi medicīniskie dokumenti tiek izdoti privāto tiesību jomā. Attiecīgi tie nav atzīstami par administratīvajiem aktiem un nav pārbaudāmi administratīvā procesa kārtībā. 2. Ja persona ir vērsusies Veselības inspekcijā ar sūdzību par ārstniecības kvalitāti, inspekcija vai nu uzsāk administratīvo procesu, vai arī sniedz atbildi Iesniegumu likumā noteiktajā kārtībā. Ja persona uz savu sūdzību nav saņēmusi atbildi, tā nav sniegta pēc būtības vai arī nokavēts tās sniegšanas termiņš, persona saskaņā ar Iesniegumu likuma 10.pantu var vērsties tiesā administratīvā procesa kārtībā. Tādā gadījumā tiesa pēc būtības nepārbaudīs pārkāpumus, par kuriem persona sūdzējusies inspekcijā, tomēr pārbaudīs, vai iestāde sniegusi personai atbildi. Līdz ar to administratīvās tiesas var vienīgi veikt kontroli pār inspekcijas rīcību, sniedzot atbildes uz personu sūdzībām, nevis pēc būtības izvērtēt ārstniecības procesu.

Lejupielādēt

31.03.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-25/2016

1. No Eiropas Padomes 1971.gada 14.jūnija regulas Nr.1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darba ņēmējiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienas teritorijā, 22.panta 1.punkta „a” apakšpunkta izriet personas tiesības uz pabalstu, kas, tai uzturoties citas dalībvalsts teritorijā, kļūst vajadzīgs steidzamas medicīniskas palīdzības dēļ, tas ir, situācijā, ko iepriekš nevarēja paredzēt vai ieplānot (pēkšņa smaga saslimšana, nelaimes gadījumi, hronisku slimību pēkšņa saasināšanās). Turklāt no šīs tiesību normas nepārprotami izriet, ka pabalstu uz tās pamata var piešķirt, ja persona ir uzturējusies citā dalībvalstī un tieši uzturēšanās laikā personai neparedzami ir kļuvusi nepieciešama medicīniskā palīdzība. Tas nozīmē, ka persona citā dalībvalstī nav ieceļojusi ar mērķi saņemt savam stāvoklim pienācīgu veselības aprūpi. 2. Regulas 22.panta 1.punkta „c” apakšpunkts turpretim paredz pabalstu piešķiršanu personai, kurai kompetentā institūcija ir atļāvusi doties uz citu dalībvalsti, lai saņemtu tur savam stāvoklim pienācīgu veselības aprūpi. Došanās uz ārvalsti konkrētās normas izpratnē ir saistīta ar plānveida veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu un ieceļošana ārvalstī notiek tieši ar šādu mērķi, turklāt pirms tam saņemot iestādes atļauju. 3. Iepriekšējas atļaujas neesība pati par sevi nevar automātiski un visos gadījumos izslēgt iespēju, ka kompensācija netiek izmaksāta, bet ir jāvērtē, vai tiesību normas atļaujas saņemšanai atbilst Eiropas Savienības tiesībām, kā arī jāvērtē konkrētā gadījuma īpašie apstākļi.

Lejupielādēt

08.07.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-635/2010

1. Sniedzot valsts apmaksātās veselības aprūpes minimumu, ārstniecības iestāde ir uzskatāma par iestādi, kas darbojas publisko tiesību jomā. 2. Personai, nesaņemot ģimenes ārsta pakalpojumu, kas ir no valsts budžeta līdzekļiem apmaksāta veselības aprūpe, tiek ierobežotas personas tiesības uz veselības aprūpes minimumu, ko garantē Latvijas Republikas Satversmes 111.pants. Tādējādi ārstniecības iestādes bezdarbība, nenodrošinot personai iekļūšanu ārstniecības iestādē, ir faktiskā rīcība.

Lejupielādēt

26.06.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-155/2008

1. Privāto tiesību juridiskās personas formā organizēta slimnīca primāri rīkojas privāto tiesību jomā. Slimnīcas rīcība gadījumā, ja donora asinīs tiek konstatēta infekcija vai pastāv pamatotas aizdomas par inficēšanos, arī vērtējama kā privāttiesiska, jo no Epidemioloģiskās drošības likuma neizriet, ka slimnīcas ārstniecības personām būtu deleģēta valsts pārvaldes vara epidemioloģiskās drošības jomā. 2. Epidemioloģiskās drošības jomā likumdevējam nav mērķis padarīt visas ārstniecības personas par valsts pārvaldes subjektiem. Kaut arī ārstniecības persona ir pirmā, ar kuru persona saskaras pie infekcijas atklāšanas, un ārstēšanas procesa dabiska sastāvdaļa ir ārstniecības personas pienākums informēt personu par tās saslimšanu un ārstēšanas procesu, tas tomēr nerada publiski tiesiskas attiecības starp ārstniecības personu un pacientu. Tādējādi slimnīcas bezdarbība, nepaziņojot personai par to, ka tās asinīs identificētas vīrusa antivielas, nav uzskatāma par faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē. 3. Epidemioloģiskās drošības likums gan ārstniecības personai, gan epidemiologam paredz pienākumu informēt slimnieku vai infekciozo personu, kā arī kontaktpersonas par infekcijas slimības izplatīšanās ceļiem un individuālās profilakses pasākumiem. Tādējādi likumdevējs, ievērojot epidemioloģiskās drošības īpašo vērtību, ir paredzējis divkāršu informēšanas pienākumu - gan ārstniecības personai, gan arī epidemiologam, kurš no ārstniecības personas saņem datus par inficētajām personām. Šāda pienākuma dublēšana ir attaisnota, jo ar epidemiologu starpniecību valsts nodrošina sabiedrībai visaptverošu epidemioloģisko drošību. 4. Epidemioloģijas drošības likuma izpratnē ar jēdzienu „epidemiologs” saprotamas valsts aģentūras „Sabiedrības veselības aģentūra” amatpersonas. 5. Slimības diagnozes trūkums nav pamats personas neinformēšanai gadījumā, ja personas organismā identificētas vīrusa antivielas, kas liecina par lielu saslimšanas iespējamību. Proti, šādā gadījumā epidemiologam ir pienākums informēt attiecīgo personu, kaut arī tā vēl nav saslimusi ar attiecīgo infekcijas slimību. 6. Izlemjot prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, tiesai ir jānovērtē kaitējuma izraisītās personas ciešanas. Objektīva ciešanu novēršana, balstoties uz pierādījumiem, parasti nav iespējama, tāpēc tiesai ciešanu apmērs jāvērtē pēc saprātīgas vispārējās pieredzes un konkrētās lietas apstākļiem. Ekspertīze nav izmantojama kā līdzeklis ciešanu apmēra noteikšanai.

Lejupielādēt

14.01.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-5/2008

1. Medicīnas progress, jo īpaši dzimuma maiņas ķirurģija, mūsdienās sniedz iespēju veikt ķermeņa korekcijas, saskaņojot fizisko un psiholoģisko dzimumu un tādējādi piešķirot personai dzimuma identitāti, kas ir izšķiroša personības pazīme. Šādām izmaiņām vajadzētu attiecīgi atspoguļoties datos par personas civilo statusu – pretējā gadījumā transseksuālās personas tiktu pakļautas diskriminācijai un būtiskiem privātās dzīves aizskārumiem, kas rodas no neatbilstības starp to stāvokli sabiedrībā, kādu pieņēmis cilvēks pēc operācijām, un juridisko statusu. 2. Valstij ir jānodrošina ar transseksuālismu saistīto jautājumu risināšana gan likumdošanas ceļā, gan pārvaldē. Valstij pēc iespējas personu saudzējošā veidā jānosaka, vai un kad ir objektīvs pamats dzimšanas reģistra ierakstu papildināšanai. 3. Valstij ir pienākums atzīt personas dzimuma maiņu, lai tiktu novērstas situācijas, kad personai rodas atšķirība starp tās faktisko dzimumu (tostarp tā uztveri sabiedrībā) un juridisko statusu. Valstij šis pienākums jāpilda, neatkarīgi no tā, vai normatīvais regulējums paredz vai neparedz kritērijus, pēc kuriem dzimuma maiņa konstatējama, un procedūru, kā tā tiek konstatēta. Ja valstī attiecīgais jautājums nav detalizēti regulēts, iestādei un tiesai jēdziens „dzimuma maiņa” ir jāpiepilda ar saturu, pēc iespējas ievērojot cilvēktiesību normas. 4. Lai arī personai ir tiesības veikt dzimuma maiņu un valstij ir attiecīgs pienākums to juridiski atzīt (tas ir, papildināt dzimšanas reģistra ierakstu), valstij ir ne tikvien tiesības, bet arī pienākums rūpīgi pārbaudīt, vai dzimuma maiņa patiešām ir notikusi un persona uz visu turpmāko dzīvi ir gatava dzīvot kā pretējā dzimuma pārstāvis. Ne katrreiz personas rīcība, sabiedrībā sevi prezentējot kā cita dzimuma personu vai veicot kādas darbības sava ķermeņa pārveidošanai, nozīmē beznosacījuma tiesības pieprasīt dzimuma maiņas publisku atzīšanu. 5. Dzimums ietver ne tikai sievietes un vīriešus raksturojošās bioloģiskās dzimumpazīmes, ko pamatā nosaka pēc dzimumorgānu atšķirībām, bet arī psiholoģiskās dzimumpazīmes (kā persona pati sevi identificē) un sociālās dzimumpazīmes, kas ir specifisku kultūras ietekmē veidojošos īpašību kopums, kas nosaka sieviešu un vīriešu sociālo uzvedību. 6. Nosakot transseksuālas personas dzimumu, paļaušanās tikai un vienīgi uz ārsta vai ārstniecības iestādes izziņu par notikušu dzimuma maiņu ir nepietiekama un neadekvāta, jo dzimuma maiņas konstatēšanā izvērtējams plašāks faktoru kopums. 7. Konstatējot transseksuālas personas dzimuma maiņu, nevar pēc analoģijas piemērot tos pašus kritērijus, pēc kuriem nosaka jaundzimuša bērna dzimumu. Dzimuma maiņas gadījumā jāņem vērā, ka cilvēks nevar pilnībā pārveidoties otrā dzimumā, ir iespējama tikai vairāk vai mazāk tuvāka pielāgošanās atkarībā no tā brīža zinātnes un medicīnas attīstības līmeņa un valstī vai – personas iespēju robežās – citās valstīs pieejamām medicīnas tehnoloģijām. Papildus fiziskajām (bioloģiskajām) izmaiņām ir novērtējama personas pašas identificēšanās ar konkrētu dzimumu un jāņem vērā, ka cilvēks ir ne tikai bioloģiska būtne, bet savu dzimuma lomu īsteno sabiedrībā, tātad vērtējama arī viņa sociālā uzvedība un tas, kā viņu uztver sabiedrība. Līdz ar to personas dzimuma maiņas konstatēšanas procesā jāvērtē ne tikai bioloģiskā atbilstība (tuvināšanās) mainītajam dzimumam, bet arī citas dzimumu raksturojošās pazīmes (izskats, ārējā ķermeņa uzbūve, psiholoģija un sociālā uzvedība), kā arī personas pārliecinoša vēlme un iespēja visu turpmāko dzīvi būt mainītajā dzimumā. 8. Bioloģisko dzimumpazīmju faktiska izmainīšana prasa vairākkārtējas un nopietnas medicīniskas manipulācijas un rada būtiskas fiziskas, tai skaitā neatgriezeniskas, izmaiņas. Līdz ar to personas izvēli veikt dzimuma maiņu nevar uzskatīt par vieglprātīgu vai patvaļīgu izvēli. Grūtības vai neiespējamība veikt pilnīgai dzimuma maiņai nepieciešamās operācijas īsā laika posmā nevar ierobežot personas tiesības piederēt tai sociālajai grupai, kurai tā jūtas piederīga, ja persona veic no savas gribas atkarīgās, turklāt – neatgriezeniskas, darbības šā mērķa sasniegšanai. 9. No privātpersonas viedokļa nav būtiski, kā valsts pārvaldes iekšienē mainās vienas vai otras iestādes viedoklis par to, kā ir izlemjami noteikta veida jautājumi. Publiski tiesiskajās attiecībās valsts iepretim privātpersonai pastāv kā vienots veselums, un ikviena privātpersona var sagaidīt, ka visi valsts lēmumi salīdzināmos apstākļos būs līdzīgi.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

MEDICĪNAS UN ĀRSTNIECĪBAS TIESĪBAS