Senāta Administratīvo lietu departaments ir atcēlis Administratīvās rajona tiesas spriedumu lietā, kurā pārsūdzēts Rīgas pilsētas izpilddirektora lēmums par pieteiktā piketa aizliegšanu, un nodevis lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai rajona tiesai.

No lietas apstākļiem izriet, ka pieteicējs bija iesniedzis Rīgas pašvaldībai pieteikumu par piketa organizēšanu Palestīnas atbalstam, taču šī piketa norise tika aizliegta, jo, pēc pašvaldības domām, pieteicējs nebija sniedzis pietiekamu informāciju par prognozēto dalībnieku skaitu un piketā izmantoto materiālu saturu, tādēļ nebija iespējams gūt pārliecību, ka piketa organizatori spēs pildīt tiem likumā noteiktos pienākumus un novērst potenciālos riskus miermīlīgai piketa norisei. Administratīvā rajona tiesa bija noraidījusi pieteicēja pieteikumu un secinājusi, ka pikets aizliegts pamatoti, uzsverot, ka piketā varētu tikt lietots sauklis "No upes līdz jūrai Palestīna būs brīva!", kura saturs liecinot par pieteiktā piketa nemiermīlīgumu, jo ir vērsts uz Izraēlas iznīcināšanu. Piketa organizētājs ir atbildīgs par iniciatīvas izrādīšanu un informācijas sniegšanu, lai pikets varētu tikt aizvadīts sekmīgi, turklāt valstij nav pienākuma nodrošināt uz prettiesiskiem un agresīviem mērķiem vērsta pasākuma norisi.

Izskatījis pieteicēja iesniegto kasācijas sūdzību, Senāts pārbaudīja, vai Administratīvās rajona tiesas spriedums ir pamatots ar argumentiem, kas nav minēti pārsūdzētajā lēmumā. Senāts norādīja, ka, vērtējot, vai piketā varētu tikt lietots sauklis, ar kuru piketa organizatori pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas laikā uzrunāja sabiedrību un par kura miermīlīgumu pasaulē pastāv šaubas, nozīme piešķirama konkrētās situācijas sabiedriskajam, politiskajam un ģeopolitiskajam kontekstam – tostarp arī paša pieteicēja attieksmei un konkrētā saukļa izpratnei un vērtējumam tieši Latvijas sabiedrībā, jo īpaši to grupu attieksmei, pret kurām sauklis varētu tikt vērsts. Tomēr pašvaldība pārsūdzētajā lēmumā nav veikusi sīkāku strīdus saukļa analīzi, bet tikai vispārīgi to skārusi, vērtējot piketa mērķi, savukārt izvērstu skaidrojumu pirmoreiz iekļāvusi tikai paskaidrojumos, kas sniegti administratīvajā procesā tiesā un uz kuriem atsaukusies tiesa. Senāta ieskatā, lai arī lēmums pieņemts steidzamības kārtībā, nekas neliecina, ka pašvaldībai būtu bijuši kādi šķēršļi sagatavot un iekļaut lēmumā konkrētu aizlieguma pamatojumu. Tādēļ apstāklis, ka pašvaldība atsaukusies uz subjektīviem šķēršļiem piketa norisei un nav pienācīgi norādījusi, kādēļ pikets varētu nebūt atzīstams par miermīlīgu, liecina, ka tiesa, atzīstot piketa aizliegumu par pamatotu, ir pēc būtības mainījusi aizlieguma pamatojumu un tādējādi pārkāpusi tiesas kontroles robežas. Pārsūdzētajā lēmumā nav norādīti tie apsvērumi, uz kuriem pēc tam balstīta pašvaldības argumentācija tiesā un arī Administratīvās rajona tiesas spriedums, konstatējot, ka potenciāli piketā lietojamais sauklis varētu būt tāds, kura dēļ pieteiktais pikets būtu aizliedzams kā nemiermīlīgs.

Senāts arī norādīja, ka Administratīvajai rajona tiesai, atkārtoti izskatot lietu no jauna, jāvērtē argumenti par to, vai noteikts pienācīgs līdzsvars starp pieteicēja kā piketa organizatora pienākumiem un Satversmes tiesas atzītajiem valsts pienākumiem pulcēšanās brīvības nodrošināšanā, kā arī tas, vai pārsūdzētajā lēmumā sniegts pietiekams pamatojums, lai pieteikto piketu aizliegtu.

Lieta SKA-81/2026 (A420108224)

Informāciju sagatavoja Viesturs Lācis, Augstākās tiesas padomnieks Senāta komunikācijas jautājumos

Tālr. 67020302; e-pasts: viesturs.lacis@at.gov.lv