Part D. Working time and rest time (Sections 130-157)
16.09.2021.
Judgment of the Department of Civil Cases, case No SKC-783/2021
Darba likuma 156.panta ceturtajā daļā noteiktais darba devēja pienākums nodrošināt līdzīgu vai līdzvērtīgu darbu ar darbiniekam ne mazāk labvēlīgiem darba apstākļiem un nodarbinātības noteikumiem ietver citastarp arī pienākumu līdzīgajā vai līdzvērtīgajā amatā saglabāt ne mazāku atalgojumu par to, kāds darbiniekam bija, dodoties bērna kopšanas atvaļinājumā.
18.06.2020.
Judgment of the Department of Civil Cases, case No SKC-577/2020
Pārtraukums darbā ir laiks, kurā saskaņā ar likumu un darba devēja darba kārtības noteikumiem (maiņu grafikiem) darbiniekam nav jāveic savi darba pienākumi un viņš drīkst atstāt darba vietu, lai šo laiku izmantotu brīvi pēc sava ieskata, bet galvenokārt tas domāts, lai atpūstos un paēstu. Darba laika statuss piešķirams laika posmam, kurā darba ņēmējam ir pienākums fiziski atrasties darba devēja noteiktajā vietā un būt pieejamam darba devējam, lai vajadzības gadījumā varētu uzreiz sniegt attiecīgos pakalpojumus („dežūras gatavība”). Savukārt, ja darba ņēmējs ir sava darba devēja rīcībā, ciktāl viņam tikai jābūt sasniedzamam, darba ņēmējs var savu laiku organizēt mazāk ierobežojoši un veltīt to pats savām interesēm; šādā gadījumā vienīgi laiks, kurš ir saistīts ar reālu pakalpojumu sniegšanu, ir uzskatāms par darba laiku („izsaukuma gatavība”).
18.06.2020.
Judgment of the Department of Civil Cases, case No SKC-481/2020
Pārbaudot, vai nav aizskartas darbinieka tiesības uz atpūtu pārtraukuma laikā, tiesa pārbauda darba kārtības regulējumu un faktiskos apstākļus, vai atpūta pārtraukumos ir bijusi nodrošināta pēc būtības. Situācijā, kurā regulējuma līmenī nav konstatējams tiesību aizskārums, tiesai individuāli jāpārbauda katra prasītāja iespējamais tiesību aizskārums, ievērojot Civilprocesa likuma noteikumus par pierādīšanu un pierādījumu vērtēšanu.
17.06.2019.
Judgment of the Department of Civil Cases, case No SKC-592/2019
Tādi darba koplīguma, darba kārtības noteikumu, darba līguma vai darba devēja rīkojumu noteikumi, kas pretēji normatīvajiem aktiem pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli, atbilstoši Darba likuma 6.panta pirmajai daļai ir spēkā neesoši uz likuma pamata, tāpēc darbiniekam nav pienākums šos noteikumus apstrīdēt, ceļot atsevišķu prasību tiesā.
06.02.2019.
Judgment of the Department of Civil Cases, case No SKC-340/2019
Tiesai nav pamata piemērot tādu judikatūras atziņu, kas attiecas uz cita satura tiesību normas (Darba likuma 149.panta piektā daļa redakcijā, kas bija spēkā līdz 2014.gada 31.decembrim) iztulkojumu”.
30.11.2016.
Judgement of the Department of Civil Cases, case No SKC-2009/2016
Ņemot vērā, ka Darba likuma pārejas noteikumos nav norādes, ka Darba likuma 149. panta piektās daļas jaunais regulējums neizmantotā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma izmaksas aprēķināšanai, izbeidzot darba attiecības, piemērojams arī tām tiesiskajām attiecībām, kas izbeigtas pirms jaunās tiesību normas spēkā stāšanās, secināms, ka likumdevējs ar jauno regulējumu nav gribējis ietekmēt darba tiesiskās attiecības, kas jau tikušas izbeigtas
27.05.2014.
Judgment of the Department of Civil Cases, case No SKC-1818/2014
Summētā darba laika uzskaite atbilstoši Darba likuma 140.panta pirmajai daļai attiecas uz pilna darba laika darbiniekiem. Darba likuma 75.panta piektās daļas 2.teikums (likuma redakcijā, kas bija spēkā tiesiskās attiecības rašanās brīdī) nav piemērojams vidējās izpeļņas aprēķināšanai nepilna darba laika gadījumā.
28.03.2014.
Judgement of the Department of Civil Cases, case No SKC-1609/2014
Atbilstoši Darba likuma 136.panta pirmajai daļai tiesiskais regulējums, kas attiecas uz virsstundu darbu, ir attiecināms tikai uz tiem darbiniekiem, kuri veic darbu virs normālā darba laika, t.i., virs astoņām stundām. Konstatējot, ka darbu virs darba līgumā noteiktā darba laika veicis darbinieks, kurš strādā nepilnu darba laiku, tiesai jāpiemēro Darba likuma 134.panta septītā daļa.
22.12.2010.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-1210/2010
1. Darba likuma 31. panta otrā daļa noilguma termiņu saista ar aprēķina, kas reglamentēts Darba likuma 71. pantā, nevis izziņas (64. pants) izsniegšanu/neizsniegšanu.
2. Atbilstoši Darba likuma 150. panta trešajai daļai darbinieks var prasīt ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanu par pirmo darba gadu, ja viņš pie darba devēja ir nepārtraukti nodarbināts ne mazāk kā sešus mēnešus. Darba likumā nav aizlieguma piešķirt atvaļinājumu arī ātrāk. Piešķirot kārtējo atvaļinājumu pēc trīs mēnešiem pēc darba tiesisko attiecību uzsākšanas, nav pieļauts Darba likuma normu pārkāpums. Būtiski, ka arī paši darbinieki šādu darba devēja rīkojumu/rīcību nav lūguši atzīt par prettiesisku vai spēkā neesošu, pēc būtības to akceptējot.
10.11.2010.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-667/2010
Darba likumā ietvertais atvaļinājuma tiesību institūts nosaka obligātu ikgadēju atvaļinājumu un nodrošina darbiniekam tiesības uz ikgadēju atpūtu, kas darbiniekam jāizmanto tieši konkrētajā laika posmā atbilstoši nostrādātajam darba periodam pēdējā darba gada ietvaros.
Darba likuma 149. panta trešajā daļā ietvertā imperatīvā rakstura norma par to, ka var pārcelt tikai atvaļinājuma daļu (ne vairāk kā divas nedēļas, ja atvaļinājums ir četras nedēļas) un ka to var pārcelt tikai uz vienu gadu, nozīmē, ka iepriekšējā darba perioda atvaļinājuma daļa, kas nav izmantota tam sekojošajā nākamajā gadā, tiek zaudēta un anulējas, ja vien likumā noteiktajā kārtībā netiek celta prasība tiesā.
Darbinieka tiesības saņemt kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu ir nesaraujami saistītas ar tiesībām saņemt neizmantoto atvaļinājumu; zūdot tiesībām uz reālu atvaļinājuma izmantošanu, zūd tiesības uz kompensāciju par to.
Tiesību aizskāruma, kas izpaudies atvaļinājuma nepiešķiršanā, vienīgais novēršanas veids ir tiesību uz atpūtu nodrošināšana, pieprasot atvaļinājuma piešķiršanu. Tiesību uz atpūtu aizskārumu nevar novērst, izmaksājot attiecīgu naudas ekvivalentu.
10.02.2010.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-309/2010
Darba likuma 134. panta ceturtā daļa nosaka, ka darbinieka atteikšanās pāriet no normālā darba laika uz nepilnu darba laiku vai otrādi pati par sevi nevar būt par pamatu darba līguma uzteikumam vai citādai darbinieka tiesību ierobežošanai. Šis noteikums neierobežo darba devēja tiesības uzteikt darba līgumu, ja šāds uzteikums ir pietiekami pamatots ar neatliekamu saimniecisku, organizatorisku, tehnoloģisku vai līdzīga rakstura pasākumu veikšanu uzņēmumā. Tā kā darbiniece nav piekritusi piedāvātajiem darba līguma grozījumiem un no cita darba piedāvājuma atteikusies, tad darba līgums uzteikts saskaņā ar Darba likuma 98. panta pirmo daļu, 101. panta pirmās daļas 9. punktu.
26.11.2008.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-437/2008
Nodarbinot valdes locekli kapitālsabiedrībā, pamatojoties nevis uz darba līgumu, bet gan pilnvarojuma, uzņēmuma, vai vēl kāda cita veida civiltiesisku līgumu, atvaļinājuma tiesību aspektā ir nepieciešamība sīkāk izvērtēt veicamā darba raksturu, regularitāti un apjomu. Latvijas likumos jautājums par kapitālsabiedrības valdes locekļu tiesībām uz atvaļinājumu un citām sociālajām garantijām nav pietiekami noregulēts un arī nepakļaujas vienveidīgam regulējumam visiem gadījumiem. Tāpēc tiesām sava argumentācija jāveido, balstoties uz Satversmē un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā nostiprinātajām tiesībām ne tikai uz darbu, bet arī uz atpūtu.
23.01.2008.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-29/2008
No Darba likuma 132. panta otrās daļas 2. punkta satura izriet, ka bērnus, kuri sasnieguši 13 gadu vecumu, nedrīkst nodarbināt ilgāk par četrām stundām dienā un vairāk par 20 stundām nedēļā, ja darbs tiek veikts laikā, kad izglītības iestādē ir brīvlaiks.
11.04.2007.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-155/2007
Ja darbiniekam, izbeidzot darba tiesiskās attiecības pārbaudes termiņa laikā, izveidojies apmaksātā atvaļinājuma uzkrājums, tas jākompensē naudā. Šī kompensācija izmaksājama neatkarīgi no tā, cik ilgu laiku darbinieks bijis nodarbināts pie darba devēja (Darba likuma 152. un 47. pants).
17.01.2007.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-21/2007
Noslēdzot darba līgumu ar normālu darba laiku un nosakot laika algas sistēmu ar stundas likmi, darba devējam jāapmaksā visas darba laika stundas, kuru ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, kas nevar būt mazāk par valsts noteikto minimumu (Darba likuma 61.panta pirmā daļa, 62.panta otrā daļa, 130.panta pirmā daļa, 131.panta pirmā daļa)
05.04.2006.
Judgment of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-232/2006
Darba likuma 157.panta pirmās daļas izpratnē darba devējam, vienojoties ar darbinieku, ir tiesības noteikt nosacījumus darba līgumā par mācību atvaļinājuma piešķiršanu ar apmaksas kārtību. Ja līgumā paredzēts nosacījums par apmaksāta mācību atvaļinājuma piešķiršanu un profesionālās apmācības nodarbību obligātu apmeklējumu, mācību nodarbību neapmeklēšana atzīstama par darba pienākumu neizpildīšanu, kas var radīt Darba likuma 101.panta pirmās daļas 1. vai 3.punktā paredzētās sekas.
09.02.2005.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-71/2005
Nepamatota ir norāde, ka tiesa nepareizi tulkojusi Darba likuma 149. panta piekto daļu un nav piemērojusi 152. panta pirmās daļas 4. punktu. Konstatēts, ka par laiku līdz atlaišanas dienai atvaļinājuma kompensācija izmaksāta. Kompensācija par neizmantotu atvaļinājumu darba piespiedu kavējuma laikā izmaksājama gadījumā, kad nepamatoti atlaistais darbinieks tiek atjaunots darbā, kas šajā lietā nav noticis, jo darba attiecības izbeigtas pēc darbinieces pieprasījuma. Nav tiesiska pamata kompensācijas piedziņai par atvaļinājumu pēc tam, kad darba attiecības jau ir izbeigtas.
