• 75%
  • 100%
  • 125%
  • 155%

Right to education

24.01.2022. Assignment Hearing Decision of the Department of Administrative Cases, case No SKA-387/2022

Tiesību normās ietvertās tiesības izvēlēties skolu un pašvaldības pienākums nodrošināt nokļūšanu uz skolu un atpakaļ nav saprotams tādā veidā, ka pašvaldībai būtu jānodrošina bērna nokļūšana uz jebkuru skolu. Tikai tad, ja nav iespējams izglītību iegūt konkrētajā pašvaldībā, pašvaldībai ir pienākums segt izglītojamā transporta izdevumus.

Download

2022. Assignment Hearing Decision of the Department of Administrative Cases, case No SKA-[A]/2022

1. Valsts ir paredzējusi kompleksu pasākumu kopumu personu ar invaliditāti atbalstam izglītības apguvē; tāpat konstatējams, ka tieši izglītības iestādes ir tas posms vispārējā atbalsta sistēmā, uz kuru gulst vislielākie pienākumi konkrētā atbalsta nodrošināšanai un pielāgošanai konkrētam bērnam uz vietas izglītības iestādē. Ja bērns ar speciālām vajadzībām uzsāk mācības vispārējā izglītības programmā, bērna individuālo traucējumu novērtējums, izglītības programmas apguves plāna izstrāde kopā ar vecākiem, kā arī nepieciešamā atbalsta nodrošināšana (ciktāl to nenodrošina citā kārtībā noteiktais atbalsts), ir izglītības iestādes pienākums. Tas savukārt nozīmē, ka personai ir tiesības no izglītības iestādes sagaidīt, ka tā šādus atbalsta pasākumus īstenos. Iespējamie trūkumi atbalsta sniegšanā būtu risināmi attiecībās ar konkrēto iestādi, bet, ja tas neizdodas – vēršoties administratīvajā tiesā jau tieši šāda atbalsta pienākuma pienācīgas izpildes sakarā. 2. Tiesību normu iztulkošana nevar pārsniegt normas tekstu pretēji likumdevēja gribai. Šajā gadījumā 2010.gada 20.maija noteikumu Nr. 805 „Prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas un invaliditāti apliecinoša dokumenta izsniegšanas noteikumi” 4.pielikuma II daļas 20.punkts nav iztulkojams tā, ka šāda veida atbalsts, īpaša kopšana un asistenta pakalpojumi, būtu piešķirams bērniem, kuriem ir mēreni, nevis izteikti funkcionāli traucējumi. Nedz personas tiesību ievērošanas princips, nedz citi principi nevar būt pamats šo normas tvērumu paplašināt pretēji likumdevēja gribai, kas ir pietiekami skaidra.

Download

30.06.2020. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-442/2020

Pašvaldības rīcības brīvību Vispārējās izglītības likuma 32.panta trešās daļas īstenošanā ierobežo pienākums nodrošināt pamatizglītības iegūšanas iespējas bērna dzīvesvietai tuvākajā izglītības iestādē, skolas telpas un to iekārtojums, pedagogu skaits, kā arī citu bērnu, kuri deklarēti konkrētajā izglītības iestādes mikrorajonā, tiesības uz kvalitatīvu izglītību atbilstoši viņu vecumam. Veicot pirmo klašu komplektēšanu nākamajam mācību gadam, iestāde veido pretendentu, kuriem attiecīgajā kalendārajā gadā aprit septiņi gadi, sarakstu. Tikai gadījumā, ja izglītības iestādē ir brīvas vietas, tiek uzņemti arī bērni, kuriem līdz attiecīgā gada 1.septembrim apritējuši seši gadi. Šāda kārtība noteikta ar mērķi, lai novērstu situācijas, kad obligāto pamatizglītības vecumu, t.i., septiņu gadu vecumu, sasniegušie bērni netiek uzņemti izglītības iestādē, jo pretendentu rindā iekļauti bērni, kuriem ir seši gadi.

Download

27.09.2019. Decision on Ancillary Complain of the Department of Administrative Cases, case No SKA-1601/2019

Tiesības uz valsts nodrošinātu iespēju iegūt pamatizglītību ir ikviena bērna pamattiesības. Iespēju iegūt pamatizglītību bērnam ar speciālām vajadzībām var nodrošināt arī vispārējās izglītības iestāde, tostarp vispārizglītojošā klasē nodrošinot bērnam iespēju apgūt speciālo izglītības programmu vai vispārējās izglītības programmu pēc individuāla plāna ar atbilstošiem atbalsta pasākumiem. Ja vispārizglītojošā skola ir uzņēmusi bērnu ar speciālām vajadzībām, tai ir pienākums nodrošināt šim bērnam iespēju iegūt izglītību atbilstoši minētajām prasībām. Skolas rīcība, nepildot no likuma izrietošos pienākumus, būtiski skar bērna tiesības iegūt izglītību.

Download

27.09.2019. Decision on Ancillary Complain of the Department of Administrative Cases, case No SKA-1601/2019

Skolēns ir uzskatāms par iestādei – skolai – īpaši pakļautu personu. Skolas lēmumi vai rīcība, kas ietekmē skolēna tiesisko statusu vai kas būtiski aizskar skolēna cilvēktiesības, ir pārbaudāmi administratīvā procesa kārtībā. Pieteikuma par skolas rīcību, organizējot izglītības ieguves procesu, pieļaujamības izvērtējumā ir jānošķir gadījumi, kuros tas, kā skola organizē izglītības ieguves procesu, objektīvi nevar liegt bērnam iespēju iegūt izglītību, no gadījumiem, kad skolas organizētais izglītības ieguves process objektīvi varētu novest pie tā, ka bērnam pēc būtības tiek liegta iespēja iegūt izglītību.

Download

02.10.2019. Decision on Ancillary Complain of the Department of Administrative Cases, case No SKA-1444/2019

Pilnīgas informācijas nesniegšana vecākiem par bērna uzvedību un audzināšanu, kā arī papildus pedagoga vai psihologa nepieaicināšana vai mācību nenodrošināšana atsevišķā telpā ne vienmēr veido iestādes faktisko rīcību, jo šāda rīcība pati par sevi var arī neradīt būtisku personas cilvēktiesību ierobežojumu.

Download

02.10.2019. Decision on Ancillary Complain of the Department of Administrative Cases, case No SKA-1444/2019

Emocionālā vardarbība pret bērnu pati par sevi būtiski aizskar Latvijas Republikas Satversmes 95.pantā aizsargāto personas godu un cieņu, tāpat personas integritāti, kas ir daļa no Satversmes 96.pantā ietvertajām personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību, kā arī Satversmes 110.pantā paredzētās bērna tiesības. Līdz ar to personas prasījums par izglītības iestādes faktiskās rīcības, veicot vai pieļaujot emocionālu vardarbību pret bērnu, atzīšanu par prettiesisku ir pieļaujams un izskatāms administratīvajā tiesā.

Download

26.04.2017. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-115/2017

No Latvijas Republikas Satversmē garantētajām tiesībām uz izglītību citstarp izriet valsts pienākums nodrošināt pienācīgu iespēju iegūt kvalitatīvu – noteiktiem standartiem atbilstošu – vidējo izglītību izglītības iegūšanai piemērotā vidē. Ar izglītības iegūšanai piemērotu vidi saprotami tādi apstākļi, kuros skolēns var netraucēti un pilnvērtīgi apgūt attiecīgo izglītības programmu. Tas ietver gan ikviena skolēna tiesības paļauties, ka mācību procesā arī no citu skolasbiedru puses tiks respektētas viņu tiesības uz netraucētu izglītības iegūšanu, gan ikviena pedagoga tiesības pildīt savus pienākumus cieņpilnā vidē. Tiesību uz izglītību īstenošana ir nesaraujamai saistīta ar izglītojamo jeb pašu skolēnu pienākumiem izglītības iegūšanas procesā. Izglītojamo pienākumi ir vērsti uz to, lai skolēni pēc iespējas efektīvāk varētu apgūt izglītības programmu un lai skolēnu uzvedība būtu tāda, kas neaizskar citu tiesības uz pilnvērtīgu izglītošanās un izaugsmes procesu. Šie pienākumi ir balstīti uz sabiedrībā akceptētām vērtībām, tostarp pieklājīgām un cieņpilnām savstarpējām attiecībām. Prasība šos pienākumus ievērot ir saprātīga un samērīga. Izglītojamā pienākumi nav formāli un deklaratīvi, bet gan ir būtiska un neatņemama tiesību uz izglītību īstenošanas sastāvdaļa. Skolai kā iestādei, kuras kompetencē ir izglītības iegūšanai piemērotas vides nodrošināšana, ir jāspēj efektīvi risināt situācijas, kas saistītas ar izglītojamā pienākumu nepildīšanu, tostarp piemērojot adekvātus ietekmēšanas līdzekļus, kas ietver arī skolēna atskaitīšanu no skolas. Skolēna atskaitīšana no skolas par atkārtotu izglītojamā pienākumu nepildīšanu ir skolas rīcības brīvība, līdz ar to lēmuma par skolēna atskaitīšanu no skolas pieņemšanai nav pietiekami formāli konstatēt atkārtotu izglītojamā pienākumu neievērošanu; ir nepieciešams individuāli izvērtēt katru konkrēto gadījumu. Pamats skolēnu atskaitīt no skolas ir vienīgi tad, ja konkrētajos apstākļos atskaitīšana ir piemērots un samērīgs ietekmēšanas līdzeklis. Tas, ka skolēns aizskar skolotāju ar rupju vārdu, ir vērtējams kā sevišķi smags izglītojamā pienākumu pārkāpums. Situācijā, kad šādu pārkāpumu izdarījušais skolēns jau pirms tam ir pieļāvis sistemātiskus pārkāpumus, tostarp, traucējot mācību procesu, un piemērotie ietekmēšanas līdzekļi nav pamudinājuši skolēnu sākt apzinīgi attiekties pret izglītojamā pienākumu ievērošanu, skolēna atskaitīšana no skolas ir samērīgs un adekvāts risinājums.

Download

06.05.2010. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-160/2010

Tas, ka valsts ieslodzījumā esošai pilngadīgai personai nenodrošina iespējas iegūt pamatizglītību, nav uzskatāms par šī personas cilvēktiesību pārkāpumu.

Download

10.11.2009. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-759/2009

1. Ne tikai bērna uzņemšana pirmsskolas izglītības iestādē (pieeja publiskajam pakalpojumam), bet arī reģistrācija rindā ir administratīvais akts, nevis starplēmums, jo rada tiesiskās sekas – ar reģistrēšanu bērnu vispārīgi atzīst par tiesīgu saņemt pakalpojumu, turklāt tiek nostiprināta viņa vieta rindā, konkurējot ar citiem bērniem. 2. Pēc noteiktiem principiem veidota rinda ir instruments, lai nodrošinātu taisnīgu pieeju pakalpojumam konkurences apstākļos, līdz ar to gan reģistrācija rindā, gan izmaiņas rindā ir vērstas uz galveno mērķi – uzņemšanu iestādē, kurai jānotiek, taisnīgi sadalot vietas. 3. Iespēja ārpus kārtas uzņemt pirmsskolas izglītības iestādē jau uzņemto bērnu brāļus un māsas ir loģiska un pamatota, jo paredzēta, lai palīdzētu vecākiem, kuriem ir vairāki bērni pirmsskolas vecumā – lai bērni varētu apmeklēt vienu un to pašu iestādi. Prioritāte tiek vērtēta grupu komplektēšanas brīdī, nevis sākotnējās reģistrācijas brīdī. 4. Vienlīdzības princips prasa, lai iestāde tai piešķirto rīcības brīvību izmantotu līdzīgi pret personām, kas atrodas salīdzināmos apstākļos. Tomēr persona uz vienlīdzības principa pamata nevar prasīt, lai pēc priekšrocību piešķirošo nosacījumu atkrišanas bērnam tiktu saglabāta priekšrocība uzņemšanai pirmsskolas izglītības iestādē, pat ja iestādē šāda prettiesiska prakse pastāvējusi.

Download

07.11.2007. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-576/2007

1. Notiesātais ir uzskatāms par brīvības atņemšanas iestādei īpaši pakļautu personu. Līdz ar to, lai cietuma administrācijas ieslodzītajam adresētu lēmumu vai rīcību atzītu par izskatāmu administratīvā procesa kārtībā, nepieciešams konstatēt, ka ar konkrēto lēmumu vai rīcību būtiski tiek ierobežotas personas cilvēktiesības. Lai to konstatētu, pirmkārt, ir identificējama cilvēktiesība. Ja cilvēktiesība ir identificējama, tad jāvērtē, vai konkrētajos apstākļos ir konstatējams būtisks attiecīgās cilvēktiesības aizskārums 2. Latvijas Republikas Satversmes 106.pantā ietvertās tiesību normas neparedz, ka personai ir tiesības prasīt, lai valsts viņu nodrošina ar darbu. Normas noteic, ka ikviens var brīvi atkarībā no saviem, nevis valsts noteiktiem, apsvērumiem izvēlēties nodarbošanās veidu un vietu. Tomēr minētās tiesības nesniedzas tik tālu, lai radītu valstij pozitīvu pienākumu nodrošināt visus strādāt gribētājus ar darbu. 3. Saskaņā ar notiesāto nodarbinātību regulējošo likumu un Ministru kabineta noteikumu tiesību normām notiesāto personu iespējas strādāt ir ierobežotas atkarībā no valsts iespējām. Tiesību normas neparedz ar brīvības atņemšanu notiesātās personas subjektīvās tiesības prasīt nodrošināšanu ar darbu. Latvijas valsts nav uzņēmusies saistības nodrošināt ieslodzītās personas ar darbu arī saskaņā ar Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām. 4. Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 112.pantā ietvertajām tiesību normām valstij ir pienākums obligāti nodrošināt personu ar pamatizglītību, kas tādējādi rada personai subjektīvas tiesības prasīt šīs tiesības īstenošanu. Savukārt attiecībā uz vidējo izglītību valsts pienākums ir nodrošināt personai tās bezmaksas apguvi. No minētās normas neizriet, ka persona pati var izraudzīties, kur un kādā veidā iegūt pamatizglītību vai vidējo izglītību. Tiesību uz izglītību īstenošanas veids pamatā ir tiesībpolitisks jautājums, kas lielā mērā atkarīgs no valsts iespējām. Līdz ar to atzīstams, ka Satversmes 112.panta tvērumā nav valsts pienākuma nodrošināt notiesātai personai bezmaksas vidējās izglītības apguvi ieslodzījuma vietā un līdz ar to notiesātai personai nav subjektīvu tiesību to prasīt. 5. Saskaņā ar notiesāto izglītību regulējošajiem likumiem brīvības atņemšanas iestādēs tiek nodrošinātas mācības, lai notiesātie jaunieši varētu iegūt vispārējo izglītību. Tādējādi likumdevējs ir noteicis valsts pienākumu nodrošināt vispārējās izglītības iegūšanu pamatā pie tās vecuma grupas piederošajiem, kuriem būtu jāiet skolā, ja viņi neatrastos ieslodzījuma vietā, t.i., jauniešiem. Likums neparedz valsts obligātu pienākumu nodrošināt iespējas iegūt vidējo izglītību arī pārējiem ieslodzītajiem. Latvijas valsts nav uzņēmusies saistības notiesātās personas ar bezmaksas vidējās izglītības iegūšanu ieslodzījuma vietā arī saskaņā ar Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām. 6. Ieslodzījuma vietu pārvaldes atteikums pārvietot ieslodzīto uz citu cietumu nav uzskatāms par iestādes faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma 89.panta izpratnē un nav arī administratīvais akts. Šis ir iestādes iekšējs lēmums, kas saistīts ar Latvijas Sodu izpildes kodeksā noteikto soda izciešanas kārtību. Ņemot vērā, ka šāds lēmums neskar ieslodzītās personas cilvēktiesības, tas nav pakļauts kontrolei administratīvā procesa kārtībā.

Download

03.05.2007. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-311/2007

1. Administratīvais process savā būtībā ir attiecības starp valsti (plašākā nozīmē) no vienas puses un privātpersonu no otras puses. Turklāt šīs attiecības ir konkrētas un tikai publisko tiesību jomā. Valsts pusē darbojas ar attiecīgu kompetenci apveltīta institūcija (parasti – valsts pārvaldes iestāde), savukārt privātpersona, uz kuru attiecīgā darbība ir vērsta, ir ar šo institūciju nesaistīta, un abu šo subjektu attiecības ir noteicis konkrētais gadījums. Tādējādi administratīvi procesuālas attiecības tiek dibinātās uz āru, savukārt lēmumi vai rīcība, kas veikta valsts pārvaldes iekšienē, parasti nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā, bet tiek risināta valsts pārvaldes ietvaros. 2. Ņemot vērā administratīvā procesa kā cilvēktiesību aizsardzības mehānisma raksturu un personai radīto seku būtiskumu, atsevišķos gadījumos arī pārvaldes ietvaros izveidojušās tiesiskās attiecības tiek pakļautas izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā, proti, tad, ja iestādes rīcība vai lēmums skar amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas personas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu un šīs personas disciplināro sodīšanu, vai arī, ja tas būtiski ierobežo amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības. 3. Jautājums par tiesībām uz mācību atvaļinājumu vērtējams personas tiesību uz izglītību kontekstā. 4. Latvijas Republikas Satversmes 112.panta (tiesības uz izglītību) tvērumā neietilpst tiesības studēt doktorantūrā. Līdz ar to secināms, ka LR Satversmē garantētās cilvēka tiesības uz izglītību neaptver arī personas tiesības prasīt mācību atvaļinājumu promocijas darba izstrādei. Tiesības studēt doktorantūrā paredzētas tiesību normās ar zemāku juridisko spēku, t.i., likumā. 5. Saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem obligāta prasība ierēdņa amata kandidātam ir augstākā izglītība. No tiesību normām neizriet ne prasība, ne arī nepieciešamība ierēdņa amata (tostarp arī ministrijas valsts sekretāra) pienākumu izpildītājam būt ar doktora grādu. 6. Nosacījumu, ka blakus sūdzības tiek izskatītas rakstveida procesā, nevar uzskatīt par tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumu. Proti, par tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumu nevar uzskatīt apstākli, ka persona savus apsvērumus procesuālu jautājumu izlemšanā (kas ir blakus sūdzību priekšmets) neizsaka, uzstājoties tiesas sēdē.

Download

19.05.2006. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-207/2006

1. Citas valsts pārvaldes iestādes attiecības ar Policijas akadēmiju, nodrošinot Policijas akadēmijas studentus ar iespēju iziet praksi, tādejādi vērtējamas kā iestāžu sadarbība Valsts pārvaldes iekārtas likuma izpratnē. 2. No Ministru kabineta noteikumos „Noteikumi par otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības valsts standartu” ietvertajām normām izriet, ka bakalaura programmas obligātais saturs ietver šādas studiju programmas struktūras pamatdaļas: 1) studiju kursi; 2) prakse ārpus izglītības iestādes; 3) valsts pārbaudījums. Tādējādi mācību prakse tāpat kā jebkurš studiju kurss vai valsts pārbaudījums ir viena no trīs savstarpēji saistītām mācību procesa sastāvdaļām, kas veido vienotu mācību procesu. 3. Izglītības likuma 45.panta pirmā daļa, kā arī Policijas akadēmijas Satversme noteic, ka studiju programmas īsteno augstskola. Tādējādi par profesionālās studiju programmas īstenošanu, tostarp arī par mācību prakses īstenošanu atbild pati Policijas akadēmija. 4. Ja iestāžu sadarbības ietvaros Policijas akadēmijas students atrodas praksē kādā valsts pārvaldes iestādē, viņa kā studenta, tātad Policijas akadēmijai īpaši pakļautas personas statuss nemainās – proti, esot praksē, students ir un paliek Policijas akadēmijas students, kurš iestāžu sadarbības ietvaros ir nosūtīts apgūt daļu mācību procesa citā iestādē, nevis pašā Policijas akadēmijā. Tādējādi lēmumi, kas tiek pieņemti sakarā ar praksi (piemēram, rīkojums par prakses laika grozīšanu), ir vērtējami kā lēmumi attiecībā uz Policijas akadēmijas īpaši pakļauto personu, kas neietekmē šīs personas statusu, un līdz ar to nav atzīstami par administratīvajiem aktiem.

Download