General provisions

26.07.2022. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-657/2022

No Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmās daļas un Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 12.punkta izriet, ka lēmuma pieņemšanai par atlīdzības izmaksu no Ārstniecības riska fonda ir jāveic konkrēts izvērtējums. Izvērtējuma secību var ietekmēt konkrētās lietas apstākļi. Pirmkārt, ir nepieciešams identificēt kaitējumu. Kaitējumu nepieciešams identificēt iespējami precīzi, jo tam ir izšķiroša nozīme, lai pareizi izvērtētu cēloņsakarību starp kaitējumu un ārstniecības personas veikto darbību vai bezdarbību, kā arī kaitējuma smaguma pakāpi un to ietekmējošos apstākļus. Veselībai nodarītā kaitējuma veidi, par kuriem ir piešķirama atlīdzība no Ārstniecības riska fonda, ir norādīti minēto Ministru kabineta noteikumu 2.pielikumā. Līdz ar to vispirms ir nepieciešams identificēt, kuram pielikuma apakšpunktam norādītais kaitējums atbilst. Ar norādi uz konkrētu apakšpunktu ne vienmēr būs pietiekami, lai atzītu, ka kaitējums identificēts precīzi. Daļā no apakšpunktiem kaitējuma apraksts ir izvērsts, ietverot vairākus kaitējuma veidus un smaguma pakāpes. Tādēļ šajos gadījumos ir precīzi jānorāda arī konkrētā pielikuma apakšpunktā minētā kaitējuma veids. Otrkārt, ja kaitējums ir identificējams, tad ir jākonstatē, vai pastāv cēloniskais sakars starp kaitējumu un ārstniecības personas darbību vai bezdarbību ārstniecības procesā. Vērtējot cēloņsakarību, jāņem vērā, ka šāda veida lietās ir nepieciešams konstatēt, vai iespēja, ka cēloņsakarība pastāv, ir lielāka nekā iespēja, ka tā nepastāv. Treškārt, konstatējot cēloņsakarību starp kaitējumu un ārstniecības personas darbību vai bezdarbību ārstniecības procesā, ir jāizvērtē, vai kaitējums ir radies ārstniecības personas neprofesionālas rīcības dēļ. Pacientam ir tiesības uz atlīdzību par tādu kaitējumu, kuru pieredzējis speciālists būtu varējis novērst. Proti, ir jāizvērtē, vai pieredzējis speciālists varētu būt izvēlējies konkrētajam pacientam pielietot tādu pašu ārstēšanas stratēģiju, kā arī vai pieredzējis speciālists izvēlētās manipulācijas būtu veicis tādā pašā kvalitātē. Ceturtkārt, jāizvērtē, vai pastāv minēto noteikumu 12.punktā minētie apstākļi, kas izslēdz personas tiesības uz atlīdzību, kas nav konstatēti iepriekšējos pārbaudes posmos. Piektkārt, identificējot kaitējumu un konstatējot, ka nepastāv apstākļi, kas izslēdz personas tiesības uz atlīdzību, ir jāpievēršas kaitējuma apmēra izvērtējumam.

Download

23.05.2022. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-596/2022

Atbilstīga atlīdzinājuma par personas nepamatotu tiesību aizskārumu noteikšanā būtiska nozīme var būt tam, kāda situācija hipotētiski būtu izveidojusies (pastāvējusi), ja iestāde nebūtu rīkojusies prettiesiski – nebūtu pieļāvusi konkrēto kļūdu. Konstatējot, ka iestādes prettiesiskās rīcības dēļ persona nav varējusi iesniegt kreditora prasījumu konkrētā maksātnespējas procesā, un tādējādi zaudējusi kreditora statusu un prasījuma tiesības pret maksātnespējīgo privātpersonu, zaudējumu apmēra noteikšanai, kas konkrētajā gadījumā šai personai ir radies iestādes prettiesiskās rīcības dēļ, tiesai ir jāvērtē, kādu saistību apmēru, ievērojot kreditoru vienlīdzības principu, iespējamajā notikumu attīstības gaitā konkrētajā maksātnespējas procesā būtu atguvis katrs kreditors, tostarp persona, kuras tiesības tikušas aizskartas. Tas, ka citi kreditori konkrētajā maksātnespējas procesā faktiski atguva proporcionāli lielāku saistību apmēru, nerada personai tiesības prasīt iestādei (un plašākā nozīmē – valstij) atlīdzināt lielāku zaudējumu apmēru, nekā personai radušies iestādes pieļautās kļūdas dēļ. Atlīdzinājums par valsts pārvaldes iestāžu nodarītajiem zaudējumiem tiek piešķirts no publiskā budžeta līdzekļiem, tātad būtībā – no visu nodokļu maksātāju naudas, un arī tāpēc nav pieļaujams, ka personai tiek piešķirts lielāks atlīdzinājums, nekā tai pienākas.

Download

27.10.2022. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-320/2022

Atbilstoši Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 9.3.apakšpunktam kaitējuma smaguma pakāpes noteikšanai ir ņemama vērā pacienta līdzestība savas veselības aprūpē, tās nozīme un ietekme uz ārstniecības procesa norisi. Interpretējot un piemērojot šo tiesību normu, ir jāņem vērā, ka tiesības uz kvalitatīvu un profesionālu ārstniecību ir pat personai, kas iepriekš nav pienācīgi rūpējusies par savu veselību. Līdz ar to personai nosakāmās atlīdzības apmēru par veselībai nodarīto kaitējumu nevar samazināt tikai tāpēc, ka tā kaut kad savas dzīves laikā nav bijusi līdzestīga savā veselības aprūpē. Pamats samazināt atlīdzības apmēru (noteikt mazāku kaitējuma smaguma pakāpi) var būt tikai tad, ja līdzestības trūkums ir saistāms ar konkrēto ārstniecības epizodi un tas ir ietekmējis tieši konkrēto veselībai nodarīto kaitējumu, par kuru tiek noteikta atlīdzība. Tas ir, šajā kontekstā nozīme var būt tikai tādiem līdzestības aspektiem, kas ietekmē konkrētā kaitējuma iestāšanos un apmēru, nevis veselības stāvokli plašākā izpratnē.

Download

11.12.2021. Decision on Ancillary Complain of the Department of Administrative Cases, case No SKA-1306/2021

Civilprocesa likuma 250.69pants reglamentē gadījumus, kad prasītājs tiek atbrīvots no pierādīšanas pienākuma par pieļauto konkurences tiesību pārkāpumu un attiecīgās normas mērķis ir sekmēt tiesību uz zaudējumu atlīdzinājumu īstenošanu, atvieglojot prasītājam pierādīšanas nastu. Administratīvās lietas nolēmumam prejudiciāla nozīme piešķirta tikai tad, ja konkurences tiesību pārkāpums ir konstatēts. Tas nozīmē, ka spriedums administratīvajā lietā, ar kuru netiek konstatēts konkurences tiesību pārkāpums, neierobežo personas tiesības civillietā pierādīt konkurences tiesību pārkāpumu un secīgi – saņemt zaudējumu atlīdzinājumu.

Download

05.11.2021. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-698/2021

1. Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14.pants ir atzīstams par vispārējo tiesību normu iepretim 15.panta astotajai daļai. 2. Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotā daļa noteic divus savstarpēji nošķiramus kritērijus atlīdzības apmēra samazināšanai – personību raksturojošas ziņas un līdzatbildību. Šis regulējums izslēdz vispārējā tiesību normā minēto kritēriju izmantošanu atlīdzinājuma apmēra samazināšanai. 3. Līdzatbildības institūts norāda, ka pie kaitējuma rašanās vainojama ne vien valsts institūcijas rīcība, bet arī pašas privātpersonas rīcība, tādējādi arī atbildība ir dalāma starp abiem incidenta dalībniekiem. Lēmējiestādei ir pienākums novērtēt abu pušu atbildības robežas un kompensēt kaitējumu proporcionāli valsts atbildības daļai. 4. Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta astotā daļa interpretējama tādējādi, ka tā ļauj lēmējiestādei samazināt kaitējuma atlīdzības apmēru, bet nepieļauj atteikt kaitējuma atlīdzību pēc būtības, proti kaitējuma atlīdzinājumu samazināt līdz nullei. 5. Par līdzatbildību Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 8.panta izpratnē var tikt atzīta vienīgi personas rīcība kriminālprocesa vai administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā. Respektīvi, personas rīcība pirms kriminālprocesa vai administratīvā pārkāpuma lietvedības uzsākšanas, nav uzskatāma par pamatu līdzatbildības konstatēšanai.

Download

08.11.2021. Decision on ancillary complaint of the Department of Administrative Cases, case No SKA-619/2021

1. Tiesiskais pamats administratīvā pārkāpuma lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanai arī Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumā tieši neminētos gadījumos ir kompetentās iestādes vai tiesas nolēmums, ar kuru konkrētā rīcība ir atzīta par prettiesisku. Pamatojoties uz šādu kompetentās iestādes vai tiesas nolēmumu, lēmējiestāde jau tālāk pieņem lēmumu par kaitējuma atlīdzinājumu. Tas nozīmē – ja privātpersonas iesniegumā lūgts atlīdzināt kaitējumu, kas radies iestādes prettiesiskas rīcības dēļ, būtu jābūt arī norādei uz tādu nolēmumu, ar kuru šī prettiesiskā rīcība ir konstatēta. Prettiesiskā rīcība būtu jākonstatē tajā procesā, kurā ir radies kaitējums, līdz ar to personas iebildumi par administratīvā pārkāpuma lietvedībā veikto iestādes procesuālo darbību tiesiskumu būtu izvirzāmi un izvērtējami pamatprocesā. Atkāpes no minētā pieļaujamas tad, ja tiesiskais regulējums neparedz objektīvu iespēju personai panākt kaitējumu izraisošās rīcības prettiesiskuma izvērtējumu pamatprocesā. 2. Valsts nav izveidojusi efektīvu tiesību aizsardzības mehānismu situācijai, kad rodas nepieciešamība pārbaudīt procesuālo darbību tiesiskumu administratīvā pārkāpuma lietvedībā. Ja lietā par kaitējuma atlīdzināšanu administratīvā tiesa atturētos pārbaudīt pēc būtības privātpersonas argumentus par procesuālajām darbībām administratīvā pārkāpuma lietvedībā tikai tādēļ, ka attiecīgu konstatējumu nav izdarījusi vispārējās jurisdikcijas tiesa, privātpersonai varētu būt liegta pieeja tiesai jautājumā par kaitējuma atlīdzināšanu. Proti, nevienā tiesā nebūtu iespējams pārbaudīt, vai ar procesuālajām darbībām administratīvā pārkāpuma lietvedībā privātpersonai nav nodarīts tāds kaitējums, kas ir jāatlīdzina, lai gan Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums vispārīgi šādas tiesības paredz. Tāpēc, lai privātpersonai šādā situācijā būtu iespēja aizstāvēt savas tiesības, administratīvajai tiesai ir jāuzņemas šī kompetence, kas pēc būtības tai netika paredzēta. Proti, šādā situācijā administratīvajai tiesai ir jāizskata pieteikums par kaitējuma atlīdzināšanu un pašai jāpārbauda pēc būtības personas izteiktie argumenti pieteikumā par procesuālajām darbībām administratīvā pārkāpuma lietvedībā.

Download

08.02.2021. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-352/2021

1. Administratīvā aizturēšana ir procesuāls piespiedu līdzeklis, lai pārtrauktu likumpārkāpumu vai noskaidrotu pie atbildības saucamās personas identitāti. Administratīvā aizturēšana kā viens no procesuālo piespiedu līdzekļu veidiem ir paredzēts Administratīvās atbildības likumā, kaut arī brīvību ierobežojošs sods kā administratīvais sods likumā vairs vispār nav paredzēts. 2. Arī piecu minūšu nepamatota brīvības ierobežošana pati par sevi ir uzskatāma par būtisku tiesību aizskārumu. Atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11.panta trešajai daļai nemantiskā kaitējuma esība tādā gadījumā ir uzskatāma par pierādītu.

Download

31.05.2021. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-350/2021

Ja policija nepamatoti aizturējusi personu brīdī, kad tā īsteno savas tiesības uz pulcēšanās brīvību, nepamatoti tiek ierobežota ne tikai personas brīvība, bet vienlaikus arī personas tiesības pulcēties un tiesības brīvi paust savus uzskatus. Par atbilstīgu atlīdzinājumu šādā gadījumā ir atzīstams tāds atlīdzinājums, kas ietver taisnīgu gandarījumu par abiem tiesību aizskāruma aspektiem kopsakarā – gan par nepamatoti ierobežoto brīvību, gan par nepamatoti ierobežoto vārda brīvību un pulcēšanās brīvību. Atlīdzinājuma par nepamatotu vai prettiesisku personas brīvības ierobežošanu noteikšanu regulē Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta normas, taču šīs normas nesniedz vadlīnijas atlīdzinājuma apmēra noteikšanai situācijās, kurās papildus nepamatotam brīvības ierobežojumam noticis arī citu pamattiesību nepamatots ierobežojums. Tāpēc šādā gadījumā, nosakot piešķiramā atlīdzinājuma apmēru, jāņem vērā minētā likuma 14.panta normas, kas vispārīgi regulē atlīdzinājumu par nemantisku kaitējumu un ļauj novērtēt atbilstošāko atlīdzinājumu par dažādu aizskārumu kopsakarā radītu kaitējumu.

Download

20.05.2021. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-219/2021

Satversmes 92.panta trešajā teikumā lietotais termins nepamatots nav identisks Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā lietotajam terminam prettiesisks. Satversmē lietotais jēdziens ir saturiski plašāks. Līdz ar to Satversme prasa apsvērt nepieciešamību atlīdzināt zaudējumu arī tādos gadījumos, kad tas radies tiesiska administratīvā akta vai faktiskās rīcības dēļ. Tiesības saņemt atlīdzinājumu arī par tādu valsts pārvaldes lēmumu vai rīcību, kas pati par sevi ir tiesiska, paredzētas Administratīvā procesa likuma 92.pantā, kas konkretizē Satversmes 92.panta trešo teikumu, neizšķirot valsts atbildību par iestādes tiesisku vai prettiesisku rīcību. Atlīdzinājuma prasījuma pamats šādos gadījumos ir labvēlīga administratīvā akta atcelšana saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 85.panta otrās daļas 3.punktu.

Download

31.03.2021. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-185/2021

1. Denacionalizācijas gadījumos tiesības uz kompensāciju rodas tad, kad ir pieņemts likumā „Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā” paredzētās kompetentās institūcijas nolēmums par namīpašuma bijušo īpašnieku vai viņu mantinieku denacionalizācijas pieteikumu. Attiecīgi arī Ministru kabineta noteikumu Nr. 197 „Noteikumi par bijušo īpašnieku mantas kompensācijas vērtības noteikšanu un tās salīdzināšanu ar privatizējamo objektu (mantas) pašreizējo vērtību” izpratnē kompensācijas vērtības noteikšanas brīdis ir pakārtots brīdim, kad ir pieņemts kompetentās institūcijas nolēmums par iespēju atdot namīpašumu natūrā. Vienlaikus likumdevējs ir pieļāvis zināmu laika nobīdi starp brīdi, kad kompetentā institūcija pieņem galīgo lēmumu par namīpašuma neatdošanu natūrā, un brīdi, kad attiecīgā namīpašuma bijušajiem īpašniekiem (viņu mantiniekiem) tiek noteikta kompensācija. Proti, kompensācijas vērtības noteikšanas brīdim nav tieši jāsakrīt ar kompetentās institūcijas lēmuma spēkā stāšanās brīdi un tas var būt atšķirīgs, ciktāl tiek saglabāta saprātīga piesaiste kompetentās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās brīdim. 2. Valstij ir pienākums aktīvi rīkoties, lai privātpersonām, kurām namīpašums netiek atdots natūrā, tiktu nodrošināta kompensācija. Kompensācijas vērtības noteikšana notiek pēc kompetentās institūcijas lēmuma atteikt atjaunot īpašuma tiesības uz namīpašumu pieņemšanas.

Download

28.04.2020. Decision on Ancillary Complain of the Department of Administrative Cases, case No SKA-1024/2020

Download

20.11.2020. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-1002/2020

Secinājumi par pieredzējuša speciālista rīcību var tikt vērtēti, ņemot vērā klīniskās vadlīnijas, kas izstrādātas un reģistrētas atbilstoši Ministru kabineta 2010.gada 25.maija noteikumu Nr. 469 „Kārtība, kādā izstrādā, izvērtē, reģistrē un ievieš klīniskās vadlīnijas” normām. Šaubu gadījumos arī to atbilstība pārbaudāma jaunāko zinātnisko pētījumu un atzinumu gaismā. Pieredzējuša speciālista rīcība var tikt vērtēta arī, ņemot vērā ārstniecības personu profesionālo organizāciju atzinumus, kā arī atsevišķu lietpratēju viedokļus un atzinumus un citus avotus.

Download

24.03.2020. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-790/2020

Lai gan atlīdzinājuma izmaksa no Ārstniecības riska fonda nav saistāma ar ārsta vainu, tā ir izmaksājama tikai tad, ja ārstniecībā ir konstatējama ārstniecības personas neprofesionāla rīcība vai neatbilstoši apstākļi ārstniecības laikā.

Download

23.03.2020. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-421/2020

Ja tiesa ir atzinusi, ka iestāde ir pienācīgi un vispusīgi izvērtējusi visus Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumos Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” noteiktos kritērijus, tiesas vērtējumam par to, vai konkrētajā gadījumā noteiktais atlīdzinājuma apmērs ir līdzvērtīgs civillietās noteiktajam kaitējuma atlīdzības apmēram, nav nozīmes. Kaitējuma atlīdzības izmaksa no Ārstniecības riska fonda (kas pēc būtības ir apdrošināšanas atlīdzības izmaksa) nevar tikt salīdzināta ar tādiem gadījumiem kā civillietā piedzīta kaitējuma atlīdzība no privātpersonas.

Download

23.03.2020. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-421/2020

Tiesai ir jāiegūst visi iespējamie pierādījumi, tostarp jānosaka ekspertīze, ja vien pastāv mazākā iespējamība, ka tās rezultāti var sniegt citu atbildi nekā citi lietā esošie pierādījumi. Ja pat pēc visu pierādījumu iegūšanas nav iespējams skaidri secināt, ka iespēja, ka cēloņsakarība pastāv, ir lielāka nekā iespēja, ka tā nepastāv (tā ir iespējama tikpat lielā mērā kā iespēja, ka cēloņsakarības nav), secinājums par cēloņsakarību izdarāms par labu cilvēkam.

Download

18.10.2019. Decision on Ancillary Complain of the Department of Administrative Cases, case No SKA-1533/2019

Atlīdzinājuma prasījums par tādu zaudējumu vai kaitējumu, kas privātpersonai nodarīts ar kriminālprocesā veiktām izmeklēšanas iestādes darbībām, kam piemīt kriminālprocesuāls raksturs, ietilpst Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma tvērumā. No šā likuma normām neizriet priekšnoteikums, ka prasījumu atlīdzināt zaudējumus vai kaitējumu minētā likuma kārtībā ir tiesīga iesniegt tikai tāda privātpersona, kurai konkrētajā kriminālprocesā ir piešķirts noteikts kriminālprocesuāls statuss. Izmeklēšanas iestāde ar savu rīcību kriminālprocesā var nodarīt privātpersonai zaudējumu vai kaitējumu arī tad, ja privātpersonai konkrētajā kriminālprocesā nav noteikts nekāds statuss, proti, tā nav uzskatāma par kriminālprocesā iesaistīto personu. Tas, ka privātpersonai attiecīgajā kriminālprocesā nav nekāda statusa, pats par sevi nemaina iestādes kriminālprocesuālo darbību raksturu.

Download

24.09.2019. Decision on Ancillary Complain of the Department of Administrative Cases, case No SKA-1528/2019

Latvijas Republikas Satversme prasa apsvērt nepieciešamību atlīdzināt zaudējumus arī tādos gadījumos, kad tas radies tiesiska administratīvā akta vai faktiskās rīcības dēļ, proti, atsevišķos gadījumos, ņemot vērā taisnīguma apsvērumus, ir jālemj par iespējamā zaudējuma atlīdzināšanu personai arī tad, ja valsts pārvaldes rīcība atbilst tiesību normām un nav konstatējams prettiesiskums. Katrs tiesību ierobežojums, kas radīts ar tiesisku iestādes darbību, nav jāatlīdzina. Tiesas uzdevums ir vērtēt, vai pastāv tāds personas tiesību ierobežojums, kas tai atšķirībā no citām personām uzliek sevišķu, ārkārtēju nastu vai liek paciest no citām personām atšķirīgu, sevišķu, ārkārtēju kaitējumu.

Download

30.10.2019. Decision on Ancillary Complain of the Department of Administrative Cases, case No SKA-1409/2019

Tiesības uz zaudējumu atlīdzināšanu sakarā ar labvēlīga administratīvā akta atcelšanu ne vienmēr ir atkarīgas no iestādes rīcības tiesiskuma. Atceļot administratīvo aktu saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 85.panta otrās daļas 4.punktu, adresātam ir tiesības saņemt zaudējumu atlīdzinājumu arī gadījumā, kad tiklab atceltais, kā arī atceļošais administratīvais akts ir bijis tiesisks. Tiesības uz atlīdzinājumu šādā gadījumā ir no iestādes vainas neatkarīgas tiesības sui generis. Tāpēc Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma normas ir piemērojamas tikai pēc analoģijas, jo atbilstoši šī likuma 1.pantam likuma mērķis ir nodrošināt atlīdzinājumu, kas nodarīts ar prettiesisku administratīvo aktu. Tādējādi atlīdzinājuma prasījuma pamats šādos gadījumos nav iestādes prettiesisks administratīvais akts vai prettiesiska faktiskā rīcība atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumam, bet gan labvēlīgā administratīvā akta atcelšana saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 85.panta otrās daļas 4.punktu vai 86.panta otrās daļas 3.punktu.

Download

28.02.2019. Decision on Ancillary Complain of the Department of Administrative Cases, case No SKA-943/2019

Lemjot, vai prasījums par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku vai procesuāla pārkāpuma konstatēšanu ir pieļaujams atlīdzinājuma pieprasīšanas nolūkā, nepieciešams novērtēt, vai pastāv objektīva saikne starp administratīvā akta tiesiskuma pārbaudi (procesuālā pārkāpuma konstatēšanu) un eventuāli pieprasāmo atlīdzinājumu. Ja šāda saikne pastāv, vērtējums par to, vai prasījums par atlīdzinājumu ir pamatots, ietilpst atlīdzinājuma prasījuma pamatotības novērtējumā. Proti, tiesai jāpārbauda, vai tādi zaudējumi vai kaitējums, uz kādu persona norāda, objektīvi varētu izcelties no iestādes pieļautās kļūdas, kuras konstatējumu pieteicējs prasa. Ja konstatējams, ka pārsūdzētā administratīvā akta prettiesiskums vai konkrēta veida procesuālais pārkāpums vispārīgi varētu izraisīt pieteicēja norādītā veida zaudējumus vai kaitējumu, tad ir pamats atzīt, ka kritērijs – nepieciešamība atlīdzinājuma pieprasīšanai – ir izpildīts. Savukārt tas, vai administratīvais akts ir atzīstams par prettiesisku (vai attiecīgais pārkāpums tiešām ir pieļauts), ir vērtējams, izskatot lietu pēc būtības. Attiecīgi arī tas, vai personai piešķirams atlīdzinājums, ir pārbaudāms, skatot lietu pēc būtības, un tiesas secinājums, ka pieteicēja prasītais atlīdzinājums tomēr nebūtu piešķirams, ir pamats pieteikuma noraidīšanai, nevis tiesvedības izbeigšanai lietā.

Download

27.06.2019. Decision on Ancillary Complain of the Department of Administrative Cases, case No SKA-890/2019

Lai noteiktu, kura procesa (administratīvā procesa vai civilprocesuālā) kārtībā būtu izskatāms prasījums par tādu mantisko zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, kas nodarīts ar iestādes vai amatpersonas lēmumu, par izšķirošu būtu uzskatāms tas, kura tiesa ir bijusi kompetenta konstatēt un novērst šā lēmuma prettiesiskumu. Šāds princips izriet no mantisko zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma prasījuma subsidiārā rakstura.

Download

23.10.2019. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-534/2019

1. Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 9.punktā un 2.pielikuma piezīmē noteiktais ir apstākļi, kas ņemami vērā, vērtējot un izsakot procentos personas dzīvībai vai veselībai nodarītā kaitējuma smaguma pakāpi (apmēru). Visu apstākļu komplekss izvērtējums veido noteikto kopējo procentuālo kaitējuma apmēru, kas nedrīkst pārsniegt 2.pielikumā noteiktās robežas. 2. Kaitējuma apmēra noteikšanas būtība ir noteikt, kādu ietekmi cēloņsakarīgi atstājusi noteikta rīcība, tāpēc ir jāsalīdzina: 1) kāda situācija būtu, ja šī rīcība nebūtu pieļauta; 2) kāda ir situācija pēc pieļautās rīcības.

Download

26.06.2019. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-453/2019

Lietās par pacienta tiesībām uz atlīdzību no Ārstniecības riska fonda cēloņsakarības konstatēšanai ir izmantojams pierādīšanas standarts „iespējamības pārsvars”. Ar pierādīšanas standartu „iespējamības pārsvars” netiek prasīts izslēgt visas saprātīgās šaubas par cēloņsakarības esību, bet tikai konstatēt, ka iespēja, ka cēloņsakarība pastāv, ir lielāka nekā iespēja, ka tā nepastāv.

Download

26.06.2019. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-453/2019

Veselības inspekcijai, izdarot secinājumus par kaitējuma esību, cēloņsakarības pastāvēšanu vai kaitējuma apmēru, ir jāsniedz arī pamatojums šādam secinājumam, it īpaši tad, ja šis secinājums varētu būt personai nelabvēlīgs. Tikai tad, ja Veselības inspekcija ir pienācīgi pamatojusi savu secinājumu, tiesa var prasīt personai, lai tā argumentēti atspēko šo secinājumu, kas zināmos gadījumos varētu ietvert arī tiesības prasīt iesniegt speciālista atzinumu, vienlaikus neaizmirstot arī par to, ka tiesa nepieciešamības gadījumā var noteikt ekspertīzi. Šāds pienākums pamatot savu secinājumu Veselības inspekcijai saglabājas arī tad, ja kādu iemeslu dēļ tiesa Veselības inspekcijas viedokli par cēloņsakarību noskaidro tikai tiesas procesa laikā.

Download

25.09.2018. Decision on Ancillary Complain of the Department of Administrative Cases, case No SKA-1327/2018

Lai arī administratīvā procesa kārtībā nav pārbaudāms iestādes lēmums (rīcība), kas pieņemts administratīvā pārkāpuma lietā, tomēr jāņem vērā, ka kaitējuma, kas privātpersonai nodarīts administratīvā pārkāpuma lietvedībā iestādes prettiesiskas vai nepamatotas rīcības dēļ, atlīdzināšana ir skatāma administratīvā procesa kārtībā atbilstoši Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumam, kas stājās spēkā 2018.gada 1.martā. Tomēr gadījumā, ja iestādes rīcība un lēmumi administratīvā pārkāpuma lietā pieteicēju neskar, tas ir pamats atteikumam pieņemt atlīdzinājuma prasījumu.

Download

07.12.2018. Decision on Ancillary Complain of the Department of Administrative Cases, case No SKA-859/2018

Download

09.03.2018. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-291/2018

Lemjot par faktiskās rīcības seku novēršanu, tiesai ir jāvērtē, vai tas konkrētajā gadījumā ir tiesiski un faktiski iespējams. Ja tas nav tiesiski vai faktiski iespējams, iestādei nevar uzdot novērst faktiskās rīcības sekas, bet pieteicējam saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 8.nodaļu un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu ir tiesības prasīt atlīdzinājumu par kaitējumu, kas nodarīts ar prettiesisko faktisko rīcību. Līdz ar to zaudējumu vai kaitējuma atlīdzināšana parasti ir tāds tiesību aizskāruma novēršanas līdzeklis, kuru pielieto, kad faktiska situācijas labošana, novēršot administratīvā akta izpildes vai faktiskās rīcības sekas, nav iespējama.

Download

16.02.2018. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-66/2018

Tiesību aizskāruma gadījumā tā smaguma noteikšanā nav iespējams aprēķināt katra lietas apstākļa svaru. Secinājumus par konkrētā aizskāruma smagumu var izdarīt tikai, izvērtējot visus attiecīgās lietas apstākļus kopsakarā. Tas nozīmē, ka nav precīzi nosakāms arī vienas aizskāruma dienas svars jeb „cena”. Līdz ar to aizskāruma smagumu un attiecīgi arī atlīdzinājuma apmēru nevar vērtēt formāli, nosakot to vienkārši proporcionāli tiesību aizskāruma ilgumam dienās.

Download

28.12.2017. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-899/2017

1. Lietās par invaliditātes pensijas piešķiršanu personai pašai jāiesniedz pensijas piešķiršanai nepieciešamie dokumenti. Tas izriet no pieņēmuma, ka personas rīcībā ir darba periodus apliecinoši dokumenti, jo tikai viņa pati zina, kur un kādos periodos bijusi darba attiecībās. Tomēr pieteicējam, atrodoties ieslodzījumā, bija apgrūtinātas iespējas iegūt nepieciešamos dokumentus. Nav saprotams, kāpēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra tikai periodiski, turklāt ar ievērojamām pauzēm, iesaistījās nepieciešamo dokumentu iegūšanā. Tos bija iespējams izprasīt krietni laicīgāk, jau tajā brīdī, kad pieteicējs 2005.gada 16.februārī pirmo reizi vērsās iestādē ar iesniegumu par invaliditātes pensijas piešķiršanu, pievienojot dokumentus par stāžu, lai arī nepilnīgus un tiesību normās noteiktajām prasībām neatbilstošus. Konstatējama nekonsekventa iestādes attieksme pret pieteicēja iesniegto dokumentu derīgumu, turklāt iestāde no 2005.gada līdz 2012.gadam ne pati pieprasījusi nepieciešamos dokumentus, ne arī devusi norādījumus pieteicējam, ka iesniedzami papildu dokumenti. Šie apstākļi kopumā liecina, ka invaliditātes pensijas piešķiršanas kopējais process ir ieildzis ne pieteicēja vainas dēļ un rezultāts – pensijas piešķiršana tikai no 2014.gada 10.oktobra – nav taisnīgs pret pieteicēju, kā rezultātā ir nepamatoti aizskartas pieteicēja tiesības laikus saņemt pensiju. Tādējādi būtu vērtējamas pieteicēja tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. 2. Vispārīgi administratīvajā procesā atlīdzinājuma pamats ir par prettiesisku atzītais rezultāts, proti, prettiesisks administratīvais akts vai prettiesiska faktiskā rīcība, tomēr ir pieļaujamas atkāpes. Personai ir tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu arī par zaudējumiem vai kaitējumu, kas viņai nodarīti sakarā ar iestādes rīcību administratīvā akta izdošanas procesā. Iestādes atsevišķi pieļauti pārkāpumi un rīcība, kas neatbilst labas pārvaldības principam, kopā ar vairākiem un ilgstošiem tiesvedības procesiem konkrētajos apstākļos ir novedusi pie pieteicēja tiesību aizskāruma saistībā ar nesamērīgi ilgu administratīvās lietas izskatīšanu. Jautājuma izskatīšana par invaliditātes pensijas piešķiršanu pieteicējam ilga no 2005.gada 16.februāra līdz 2015.gada 11.martam, kas nav uzskatāms par saprātīgu termiņu administratīvās lietas izskatīšanai.

Download

10.04.2012. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-486/2012

Administratīvajai tiesai ir pakļauti personu prasījumi par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru tiktu tiem piešķirta mantisko zaudējumu atlīdzība saskaņā ar likumu „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu”.

Download

20.04.2012. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-372/2012

1. Jēdziens atbilstīgs atlīdzinājums nozīmē, ka atlīdzinājumam ir jābūt taisnīgam. Atlīdzinājumam ir jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības ir tikušas aizskartas. Tam ir arī preventīva nozīme. 2. Ja valsts ir atzinusi cilvēktiesību pārkāpumu, bet noteikusi atlīdzinājumu, kas ir ievērojami zemāks par minimumu, kādu Eiropas Cilvēktiesību tiesa parasti piešķir par attiecīgu pārkāpumu, persona saglabā upura statusu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 34.panta izpratnē. Līdz ar to, nosakot atlīdzinājumu, tiesai jāsalīdzina Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktais atlīdzinājums līdzīgās lietās un jāņem vērā ne tikai Latvijas ekonomiskās iespējas, bet arī tas, ka atlīdzinājums par morālo kaitējumu nedrīkst būt ievērojami zemāks par minimumu, kādu noteikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa salīdzināmās lietās. 3. Līdzekļu trūkums nav attaisnojums higiēnas līdzekļu neizsniegšanai ieslodzītajam, un atlīdzinājuma veida un apmēra noteikšanai nav būtiski, ka iestāde rīkojusies prettiesiski bez nodoma. 4. Par higiēnas līdzekļu neizsniegšanu, kā arī iestādes rīcību, liekot šķēršļus personas tiesībām sūdzēties augstākā iestādē par savu tiesību aizskārumu, atvainošanās nav uzskatāma par atbilstīgu atlīdzinājumu Satversmes 92.panta un Administratīvā procesa likuma 92.panta izpratnē. Šāds atlīdzinājums nav uzskatāms par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli.

Download

04.06.2012. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-205/2012

1. Atlīdzinājuma prasījums ir tikai blakus prasījums, kurš bez pamatprasījuma nevar tikt pieteikts. Kā atsevišķu prasījumu to var pieteikt tikai pēc lietas izskatīšanas pabeigšanas tiesā. 2. Ar jēdzienu „vienlaicīgi” Administratīvā procesa likuma 93.panta otrajā daļā saprotama iespēja izskatīt atlīdzinājuma prasījumu kopā ar pamatprasījumu, bet tiem nav obligāti jābūt vienā laikā iesniegtiem tiesā.

Download

24.01.2011. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-124/2011

Administratīvā procesa likuma 93.panta trešā daļa pieļauj privātpersonai prasīt atlīdzinājumu vienlaicīgi ar administratīvā akta vai faktiskās rīcības apstrīdēšanu vai pārsūdzēšanu, vai arī pēc tam, kad ir pabeigta attiecīgās administratīvās lietas izskatīšana pēc būtības (ir stājies spēkā augstākas iestādes lēmums, un tas nav pārsūdzēts, ir stājies spēkā tiesas spriedums vai arī tiesvedība lietā ir izbeigta, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 282.panta 7.punktu). „Attiecīgā administratīvā lieta” nozīmē lietu, kurā privātpersona sākotnēji apstrīdējusi vai pārsūdzējusi administratīvo aktu vai faktisko rīcību un kurā tā atzīta par prettiesisku, bet kurā atlīdzinājuma prasījums nav bijis vienlaicīgi pieteikts. Tādā gadījumā privātpersona var prasīt atlīdzinājumu pēc šādas lietas izskatīšanas pabeigšanas.

Download

20.11.2009. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No.SKA-825/2009

1. Lēmums, ar kuru pagarināts administratīvā akta izdošanas termiņš, ir pārsūdzams sūdzības kārtībā vienā tiesu instancē. 2. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums ietver speciālu regulējumu, atbilstoši kuram lēmums pagarināt iesnieguma par atlīdzinājumu izskatīšanas termiņu lietā par atlīdzinājumu nav ne apstrīdams, ne pārsūdzams.

Download

18.08.2009. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-599/2009

1. Termiņu zaudējumu prasījuma iesniegšanai iestādē sāk skaitīt no dienas, kad cietusī privātpersona uzzināja par zaudējumu. 2. Pirmā iespēja pilnīgi noskaidrot zaudējumu rodas nevis tad, kad noskaidrotas vien faktiskās sekas – mantas samazinājums, personisks kaitējums, morālas ciešanas, bet tad, kad konstatēts, ka šo faktisko seku rašanās pamatā ir iestādes prettiesisks administratīvais akts vai prettiesiska faktiskā rīcība. Brīdis, kad ar spēkā stājušos augstākas iestādes lēmumu vai tiesas spriedumu ir konstatēts iestādes prettiesisks administratīvais akts vai prettiesiska faktiskā rīcība, ir atskaites punkts zaudējumu atlīdzinājuma prasījuma pieteikšanas iestādē termiņa tecējuma sākumam. Šī ir diena, kad cietušais Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma izpratnē uzzina par zaudējumu. 3. Sūdzības par iestādes atteikumu atjaunot procesuālo termiņu, kas saņemtas tiesā līdz 2009.gada 1.janvārim, izskata vispārējā kārtībā, nevis vienā tiesu instancē.

Download

28.05.2009. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-412/2009

1. Ja persona prasa atlīdzinājumu par administratīvo aktu, kad ir pabeigta attiecīgās administratīvās lietas izskatīšana pēc būtības, uz personas iesniegumu par atlīdzinājumu ir attiecināmi Administratīvā procesa likuma noteikumi par administratīvo aktu, tostarp, ka pārsūdzēto administratīvo aktu kā administratīvo lietu izskata tiesā. 2. Prasījums par atlīdzinājumu nav patstāvīgs prasījums, jo tas vienmēr ir pakārtots prasījumam par administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Pēc tam, kad administratīvās lietas izskatīšana pēc būtības ir pabeigta, iestādei vai tiesai, izskatot personas iesniegumu vai prasījumu par atlīdzinājumu, vairs nav jāvērtē ne administratīvā akta tiesiskums, ne administratīvās lietas procesā pieļautie pārkāpumi.

Download

13.02.2009. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-13/2009

1. Lai aizturētu personu, jāpastāv diviem priekšnoteikumiem: 1) personai jākonstatē nepārprotami psihiski traucējumi un 2) jākonstatē, ka persona ar savām darbībām rada acīm redzamas briesmas. Atsevišķu personu vairākkārtējas nepamatotas sūdzības ir iestādes darbību traucējošas, tomēr tas nevar būt par pamatu personas aizturēšanai un nogādāšanai psihiatriskajā slimnīcā pret viņas gribu. Vārdkopa „acīm redzamas briesmas sev vai apkārtējiem” nevar tikt interpretēta kā traucējums vai neērtība, bet gan kā nopietns dzīvības, ķermeņa vai mantas apdraudējums vai pietiekošs pamats uzskatīt, ka persona šādu apdraudējumu var radīt. 2. Ja policija konstatē, ka persona uzvedas dīvaini, bet policisti kā nespeciālisti psihiatrijas jomā nevar izvērtēt, vai tas liecina par personas psihiskiem traucējumiem un vai persona ar šādiem traucējumiem var radīt apdraudējumu sev vai citiem, policisti var pieaicināt ārstu un paļauties uz tā vērtējumu. Taču arī tad policistiem jāspēj paskaidrot (kaut vai atsaucoties uz ārsta atzinumu), ka persona radīja apdraudējumu sev vai citiem. 3. Vienas publisko tiesību juridiskās personas dažādas iestādes ir pieaicināmas atbildētāja pusē, nevis uzskatāmas par līdzatbildētājiem lietā.

Download

13.10.2008. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-690/2008

1. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Publisko tiesību jomā šīs tiesības ir saistītas ar valsts atbildības principu. Administratīvajā procesā valsts atbildības princips ir nostiprināts Administratīvā procesa likuma 8.nodaļā un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā. Saskaņā ar minēto likumu nosacījumiem personai ir tiesības prasīt atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas tai nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Tādējādi likums neparedz iespēju personai prasīt atlīdzinājumu par iestādes procesuālajiem lēmumiem vai procesuālajām darbībām, kam nav galīga noregulējuma rakstura, nesagaidot procesa noslēgumu. 2. Ja persona uzskata, ka tai nodarīti zaudējumi vai kaitējums ar iestādes procesuālām darbībām, atlīdzinājumu par to persona var prasīt pēc tam, kad konkrētais administratīvais process ir noslēdzies ar attiecīgi administratīvo aktu vai faktisko rīcību. Izskatot personas pieteikumu par šo administratīvo aktu vai faktisko rīcību, tiesa izvērtēs arī visā administratīvajā procesā iestādē pieņemto procesuālo lēmumu un veikto procesuālo darbību tiesiskumu. Turklāt personai ir tiesības prasīt izvērtēt tiesā iestādes procesā pieņemto procesuālo lēmumu un veikto procesuālo darbību tiesiskumu arī tad, ja iestādes izdotais administratīvais akts personai ir labvēlīgs. Tādā gadījumā tiesai jāpārbauda administratīvā akta vai faktiskās rīcības tiesiskums tajā daļā, ko veido attiecīgie administratīvā akta izdošanas gaitā pieņemtie procesuālie lēmumi vai veiktās procesuālās darbības. 3. Administratīvā procesa likums pieļauj atsevišķu procesuālo lēmumu pārsūdzību tiesā pirms ir noslēdzies administratīvais process iestādē (piemēram, Administratīvā procesa likuma 64.panta otrā daļa). Šo procesuālo lēmumu pārsūdzība tiesā noteikta vienā instancē, un tiesa attiecīgo sūdzību izlemj ar lēmumu, kas nav pārsūdzams. Šāda sūdzība par iestādes procesuālo lēmumu ir nošķirama no pieteikuma, ar kuru persona iniciē administratīvo procesu tiesā atbilstoši Administratīvā procesa likuma 184.pantam. Proti, uz sūdzību un pieteikumu pārsvarā tiek attiecināti atšķirīgi Administratīvā procesa likuma noteikumi, kā piemēram, likums neparedz, ka persona, iesniedzot sūdzību par procesuālu lēmumu, vienlaikus varētu prasīt atlīdzinājumu par ar šo procesuālo lēmumu nodarīto kaitējumu, kā tas būtu pieteikuma par administratīvo aktu vai faktisko rīcību gadījumā.

Download

21.12.2007. Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-760/2007

1.Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 103.panta otro daļu tiesa administratīvajā procesā, pildot savus pienākumus, pati objektīvi noskaidro lietas apstākļus un dod tiem juridisku vērtējumu. Atbilstoši šai tiesību normai gadījumos, kad pieteicēja prasījums nav pietiekoši skaidrs, tiesa pati var interpretēt to tā, kā saprātīgs pieteicējs to būtu formulējis. Vienlaikus gan jāņem vērā, ka pieteicēja prasījuma saprātīga interpretācija nedrīkst nonākt pretrunā ar pieteicēja tieši un skaidri paustu gribu. Proti, ja pieteicējs nepārprotami skaidri izteicis savu gribu, tad kaut arī tā iespējams, objektīvi vērtējot, nav šīs personas interesēm atbilstošākā, tiesai nav tiesību pieteicēja prasījumu pārformulēt saskaņā ar „saprātīgā pieteicēja” principu. 2. Prasījums izvērtēt tiesības prasīt atlīdzinājumu, neprasot pašu atlīdzinājumu, nav izskatāms administratīvā procesa kārtībā.

Download

01.03.2007. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-54/2007

1. Latvijas Republikas Satversmes 92.pants noteic, ka gadījumā, ja personas tiesības ir nepamatoti aizskartas, tai ir tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu. Lai atlīdzinājums būtu atbilstīgs minētās konstitucionālās normas izpratnē, tam ir jābūt efektīvam tiesiskās aizsardzības līdzeklim. Tādējādi ar atlīdzinājumu ir saprotama gan aizskāruma atlīdzināšana naudas izteiksmē, gan, ja iespējams, citos veidos - pēc iespējas atjaunojot iepriekšējo tiesisko situāciju, vai lietās, kas saistītas ar soda piemērošanu, - samazinot sodu. 2. Administratīvo pārkāpumu lietas ietvaros iestādes pieļautie procesuālie pārkāpumi analogi kā klasiskajās administratīvajās lietās izvērtējami vienlaikus ar gala lēmuma (lēmuma par administratīvā soda uzlikšanu) kontroli. Tādējādi administratīvais pārkāpums un visi ar to saistītie apstākļi vērtējami vienā procesā savstarpējā kopsakarā, analizējot procesuālo pārkāpumu ietekmi uz piemērojamo sodu un nepieciešamības gadījumā lemjot par privātpersonas tiesībām saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu. 3. Nosacījums, ka administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros pieļautie procesuālie pārkāpumi vērtējami vienlaikus ar jautājuma par administratīvo sodīšanu izskatīšanu pēc būtības, attiecināms arī uz tām administratīvo pārkāpumu lietām, kurās lēmumu par personas administratīvo sodīšanu pieņem vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnesis. Proti, vienlaikus ar jautājumu par soda piemērošanu tiesai jāvērtē arī pārkāpumi, kurus administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros pirms administratīvā pārkāpuma materiālu nosūtīšanas tiesnesim pieļāvusi iestāde. 4. Tiesai, administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros izvērtējot iestādes veiktās procesuālās darbības, gadījumā, ja tā atzīst, ka pieļauti būtiski privātpersonas tiesības aizskaroši procesuālie pārkāpumi, jāvērtē, vai efektīva tiesību aizsardzība par pieļautajiem pārkāpumiem ir panākama ar administratīvā soda samazināšanu piemērojamās sankcijas ietvaros. Ja šādā veidā efektīva tiesību aizsardzība nav sniedzama, tiesai jālemj par privātpersonas tiesībām uz cita veida atlīdzinājumu – proti, atlīdzinājumu naudas izteiksmē. 5. Ja tiesa nolēmumā konstatējusi, ka privātpersonai piešķirams atlīdzinājums, persona ar šādu konstatējumu var vērsties iestādē jautājuma par konkrēta atlīdzinājuma saņemšanu izlemšanai Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā noteiktajā kārtībā. Šajā lietā tad vairs netiek izvērtēti administratīvā pārkāpuma lietas procesā pieļautie pārkāpumi pēc būtības, bet gan novērtēts piešķiramā atlīdzinājuma apmērs naudas izteiksmē.

Download

Case-law

General provisions