03.11.2022.
Judgment of the Department of Civil Cases, case No SKC-327/2022
Tiešsaistes sociālā tīkla grupās, kur kādas jomas interesenti apspriež savu pieredzi saistībā ar iegādāto preču kvalitāti un apkalpošanas servisa pieejamību, ir pieļaujama gan pozitīvu, gan negatīvu atsauksmju (komentāru) ievietošana, un tā ir atzīstama par ierastu un lietderīgu praksi, kas atbilst sabiedrības interesēm un šādu grupu izveidošanas mērķim.
Vērtējot, vai neliterārā leksikā izteikts komentārs aizskāris personas godu un cieņu, tiesai jāapsver, vai šādu valodas lietojumu nenoteic saziņas stila specifika attiecīgajā lietotāju grupā. Ja šādā platformā saistībā ar noteiktu uzņēmējdarbības praksi pausts kritisks komentārs, kas nav nepatiess pēc būtības, tas vien, ka komentārs izteikts pirmšķietami vulgārā stilā, nevar būt vienīgais kritērijs izteikuma atzīšanai par godu un cieņu aizskarošu. Tiesai ir jāvērtē attiecīgo izteikumu mērķis.
25.05.2022.
Judgment of the Department of Civil Cases, case No SKC-206/2022
Privātpersonai, vēršoties ar iesniegumu valsts vai pašvaldības iestādē, ir tiesības paust subjektīvu viedokli par savu tiesību aizskārumu, ciktāl tas netiek izplatīts ar prettiesisku mērķi – apmelot otru personu. Tādējādi Civillikuma 2352.1 pantā paredzētā civiltiesiskā atbildība var iestāties tikai tad, ja nepatiesās ziņas iesniegumā iekļautas ar prettiesisku mērķi, proti, tā ir bijusi personas apmelošana, apzināti izplatot par viņu nepatiesas ziņas nolūkā radīt morālas ciešanas.
15.09.2022.
Judgment of the Department of Civil Cases, case No SKC-13/2022
Tiesai ir jābauda sabiedrības uzticība, un tāpēc tā ir jāaizsargā pret nopietni kaitējošiem uzbrukumiem, kas ir pēc būtības nepamatoti. Minētais jāņem vērā, vērtējot, vai preses publikācija ir tik aizskaroša, ka pārkāpj uz presi attiecināmās vārda brīvības robežas, un tādējādi ir aizskārusi tiesneša godu un cieņu.
Pat atbildot uz viņu kritizējošu publikāciju, tiesnesim saziņā ir jāievēro diskrētums. Šis apsvērums jāņem vērā pieļaujamās tiesneša kritikas robežu noteikšanā.
04.10.2022.
Judgment of the Department of Civil Cases, case No SKC-8/2022
Vismaz ēkas sabrukšanas gadījumā pierādīšanas nasta attiecībā uz Civillikuma 1084. panta pirmajā daļā norādītā tiesiskā pienākuma izpildi gulstas uz būves īpašnieku. Savukārt cietušajam saglabājas pierādīšanas nasta attiecībā uz kaitējumu, notikumu, kas izraisīja kaitējumu, un cēlonisko saistību starp notikumu un kaitējumu
04.10.2022.
Judgment of the Department of Civil Cases, case No SKC-8/2022
Civillikuma 1084. panta pirmajā daļā noteikts būves īpašnieka tiesiskais pienākums uzturēt ēku drošā stāvoklī, tā neizpilde ir viens no priekšnoteikumiem vispārīgā atbildības regulējuma (Civillikuma 1635., 1646., 1649. un 1779. pants) piemērošanai. Minētais pienākums būves īpašniekam ir attiecībā pret jebkuru personu, kurai vai kuras mantai būves nepienācīgas uzturēšanas rezultātā var tikt nodarīts kaitējums.
Būves īpašnieka prettiesiska bezdarbība attiecībā uz Civillikuma 1084. panta pirmajā daļā noteiktā pienākuma izpildi var izpausties ne vien kā normatīvajā aktā tieši noteikta pienākuma neizpilde, bet arī kā tādas darbības neveikšana, kuru normatīvie akti tieši neparedz, bet kas nepieciešama ēkas uzturēšanai drošā stāvoklī. Turklāt arī normatīvajos aktos noteikto pienākumu izpilde neatbrīvo personu no atbildības, ja krietnam un rūpīgam saimniekam bija jāparedz kaitējuma iestāšanās iespējamība un jāveic atbilstoši pasākumi riska iestāšanās nepieļaušanai.
Nosakot, kāda rūpība konkrētajā gadījumā būves īpašniekam bija jāizrāda kā krietnam un rūpīgam saimniekam, ņem vērā objektīvus apsvērumus (netiek ņemtas vērā attiecīgās personas faktiskās zināšanas, iemaņas u. tml.). Vispārīgi rūpības pasākumiem jābūt samērīgiem ar kaitējuma iestāšanās iespēju un iespējamā kaitējuma lielumu (tā vislielākā rūpība jāizrāda gadījumā, ja ir iespējams kaitējums cilvēka dzīvībai vai veselībai un ja tā iestāšanās varbūtība ir augsta). Būves īpašnieka rūpības pienākums izpaužas ne tikai kā reakcija uz kādām redzamām pazīmēm, kas varētu liecināt par apdraudējumu, bet arī kā tādu pasākumu veikšana, lai laikus noteiktu iespējamos apdraudējumus, piemēram, būves vai atsevišķu tās elementu tehniskā apsekošana u. tml.
Būves īpašniekam atbildība par kaitējumu, kas iestājies, būvei sagrūstot celtniecības trūkumu dēļ, var iestāties, pamatojoties uz Civillikuma 1084. panta pirmo daļu, tikai tad, ja būves īpašnieks, tās uzturēšanas procesā neizrādot nepieciešamo rūpību, nebūs laikus konstatējis attiecīgo trūkumu un veicis nepieciešamos pasākumus iespējamā kaitējuma novēršanai.
12.10.2021.
Judgment of the Department of Civil Cases, case No SKC-191/2021
Sakropļojums funkcionālā izpratnē ir miesas bojājums, kura rezultātā ir skarts cilvēka orgāns, radot tā zaudējumu, darbības izbeigšanu vai vājinājumu. Sakropļojumu Civillikuma 2349. panta izpratnē var arī radīt personas vecumam un veselības stāvoklim neatbilstošas treniņa metodes pielietošana un pārkāpumi medicīniskajā aprūpē, pieļaujot ilgstošu un nesamērīgu fizisko slodzi (pārslodzi).
31.03.2021.
Judgment of the Department of Civil Cases, case No SKC-132/2021
Gadījumos, kad tīmekļvietnes turētājs atzīstams par starpnieka pakalpojuma sniedzēju Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma izpratnē, viņam ir pienākums efektīvi novērst personas tiesību aizskārumu, kas tiek nodarīts ar attiecīgajā tīmekļvietnē tās lietotāju publiskoto informāciju tad, ja viņam kļūst zināms par šādu faktu. Turklāt tiklīdz saņemts paziņojums par publiskotās informācijas prettiesisko raksturu, starpnieka pakalpojuma sniedzējam nekavējoties jāveic darbības, lai dzēstu uzglabāto informāciju vai liegtu piekļuvi tai. Šā pienākuma neizpilde ir priekšnosacījums tīmekļvietnes turētāja atbildībai.
Arī domēna vārda lietotāja atbildības priekšnosacījums ir faktiskas zināšanas par pārkāpumu vai nekavējošas un atbilstošas rīcības trūkums pēc tam, kad viņš ieguvis ziņas par tīmekļvietnē publiskotās informācijas prettiesisko dabu. Tomēr domēna vārda lietotājam izvirzāmas zemākas prasības pārbaudīt strīdus informācijas prettiesiskumu nekā attiecīgā informācijas pakalpojuma sniedzējam. Tāpat domēna vārda lietotāja pienākums liegt piekļuvi aizskarošai informācijai aprobežojams ar pienākumu liegt iespēju tīmekļvietnes turētājam izmantot attiecīgo domēna vārdu, ja domēna vārda lietotājs nevar ietekmēt tīmekļvietnes saturu.
Iegūstot domēna vārda lietošanas tiesības, ieguvējs nepārņem no domēna vārda iepriekšējā lietotāja saistības, kas izriet no citu personu tiesību aizskārumiem.
31.03.2021.
Judgment of the Department of Civil Cases, case No SKC-132/2021
Tīmekļvietnes turētājs un domēna vārda, kuram tīmekļvietne piesaistīta, lietotājs ir divi patstāvīgi subjektu veidi, kas var būt divas dažādas personas. Abu šo subjektu atbildība ir nošķirama, proti, nav pamata uzskatīt, ka domēna vārda lietotājs atbild par tīmekļvietnes saturu kā tīmekļvietnes turētājs.
25.11.2020.
Judgment of the Department of Civil Cases, case No SKC-41/2020
Vēršoties valsts vai pašvaldības iestādē, persona parasti izplata ziņas vai viedokli, un viņa nav atbrīvota no atbildības par citas personas goda un cieņas aizskārumu, kas nodarīts ar šādu izplatīšanu.
Pārbaudot, vai ar ziņu vai viedokļa izplatīšanu valsts vai pašvaldības iestādei ir noticis personas goda un cieņas aizskārums, tiesai jāvērtē šādas rīcības patiesais mērķis un atbilstība labas ticības principam. Tiesisko aizsardzību pret prasībām par goda un cieņas aizskārumu nebauda tādi iesniedzēji, kuri vērsušies valsts vai pašvaldības iestādē, lai sasniegtu mērķus, kuriem attiecīgā vēršanās procedūra nemaz nav paredzēta.
10.07.2019.
Judgment of the Department of Civil Cases, case No SKC-40/2019
1. Civillikuma 2352.1 panta tvērumā ietilpst arī juridisko personu reputācijas aizsardzība.
2. Saskaņā ar Civillikuma 2352.1 panta trešo daļu atbildība iestājas arī par pārmērīgi aizskaroša viedokļa paušanu.
3. Vārda brīvība neaizsargā tiesības paust viedokli klaji rupjā formā, ja preses publikācijas vienīgais nolūks ir aizvainot. Tomēr žurnālistiem ir tiesības izmantot pārspīlējumus un pat provokāciju, tāpēc arī aizskarošs viedoklis var būt aizsargājams, ja tam ir faktiskā bāze.
4. Tiesai jāvērtē, vai pastāv kādi notikumi vai cietušā paša izdarītas darbības, kas ir radījušas pamatu konkrētajam viņa personības vai darbības vērtējumam, jāapsver, vai strīdus publikācija aplūko plašākai sabiedrībai nozīmīgu jautājumu, jāņem vērā izteikumu konteksts un mērķis, publikācijas žanrs un rakstā lietotie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi.
Augstāks tolerances slieksnis pret sabiedrības un mediju kritiku ir ne vien politiķiem, bet arī citām publiskām personām, kas rīkojas saistībā ar sabiedrībai būtiskiem jautājumiem. Šāds statuss katrā ziņā piemīt kultūras jomā īpaši nozīmīgas valsts kapitālsabiedrības valdes locekļiem.
22.02.2018.
Judgment of the Department of Civil Cases, case No SKC-86/2018
Saskaņā ar likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21.panta piekto daļu tiesa var uzlikt pienākumu atsaukt godu un cieņu aizskarošās ziņas šo ziņu izplatītājam (t.i. masu informācijas līdzeklim). Persona, kas ir šo ziņu avots, nav atbildētāja prasībā par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu.
28.02.2018.
Judgment of the Department of Civil Cases, case No SKC-61/2018
Tas vien, ka ziņas nav patiesas, ja netiek nodibināts, ka apstrīdētais dokuments satur godu un cieņu aizskarošas ziņas, neveido pamatu Civillikuma 2352.1 pantā paredzēto tiesisko seku piemērošanai.
28.04.2017.
Judgment of the Department of Civil Cases, case No SKC-222/2017
Vienlaikus piemērojot Civillikuma normas, kas paredz saistības izpildījumu pēc glabājuma līguma (Civillikuma 1968.pants), un Civillikuma 2389.pantu par atprasījumu jebkāda pamata trūkuma dēļ, kas ir divi savstarpēji izslēdzoši/patstāvīgi prasības pamati, tiesa taisījusi pretrunīgu spriedumu.
25.05.2017.
Judgment of the Department of Civil Cases, case No SKC-176/2017
Civillikuma 2070.pants, ir vērsts uz tā paša mērķa sasniegšanu, kuram paredzēta Civillikuma 2391.panta norma, proti, uz netaisnas iedzīvošanās novēršanu. Pēc likuma sistēmas šo normu savstarpējās attiecībās 2391.pants uzskatāms par vispārīgo, bet 2070.pants – par speciālo normu, kura piemērojama līzinga tiesiskajām attiecībām. Atbilstoši speciālajai normai, kas ir imperatīvā tiesību norma, līzinga līguma atcelšanas gadījumā pārdevēja prasījuma tiesība par pirkuma cenas samaksu transformējas prasījumā par līzinga priekšmetu lietošanas maksas un zaudējumu atlīdzības samaksu, bet tos pārsniedzošā summa atmaksājama atpakaļ
29.06.2015.
Judgement of the Department of Civil Cases, case No SKC-89/2015
Ja dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un Apsaimniekošanaslīgums tika izbeigts, nevis atzīts par spēkā neesošu, tad konkrētajos apstākļos nevar atsaukties uz tiesiskā pamata atkrišanu apsaimniekošanas maksas saņemšanai Civillikuma 2389.panta izpratnē – tas būtu iespējams, ja līgums atzīts par spēkā neesošu.
Apsaimniekošanas un īres maksas iekasēšanas rezultātā saņemtie līdzekļi, kuri konkrētajos apstākļos bija piesaistīti dzīvojamai mājai, uzskatāmi par līdzekļiem, kurus saņēmis pilnvarnieks uzdevuma veikšanai. Lai gan saskaņā ar Civillikuma 2304.pantu pilnvarniekam ir paredzēta tiesība paturēt to, ko pilnvarotājs tam piešķīris, no lietas materiāliem neizriet, ka pilnvarotājs būtu šādas tiesības pilnvarniekam piešķīris.
27.11.2014.
Judgement of the Department of Civil Cases, case No SKC-156/2014 and separate opinion of judges Anda Briede and Normunds Salenieks
Nedz Civillikuma 2347.panta otrās daļas noteikumi par paaugstinātās bīstamības avota valdītāja atbildību, nedz arī Ceļu satiksmes likuma 44.pants, kas reglamentē atbildību par transportlīdzekļa ekspluatācijas rezultātā nodarītajiem zaudējumiem, neizslēdz Civillikuma 2347.panta pirmajā daļā paredzēto cietušās personas tiesības prasīt zaudējumu atlīdzināšanu tieši no vainīgās personas, nevis transportlīdzekļa īpašnieka.
31.05.2013.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-1491/2013
1. Analizējot jautājumu par tiesiskajām sekām, kādas iestājas, ja darbinieks, kuram, izmaksāts atlaišanas pabalsts, ar tiesas spriedumu tiek atjaunots darbā un viņa labā no darba devēja tiek piedzīta atlīdzība par darba piespiedu kavējumu, Senāts atzinis, ka, piedzenot vidējo izpeļņu par labu darbiniekam, kas atjaunots darbā, atlaišanas pabalsts ieskaitāms piedzenamajā samaksā, jo, turpinoties darba tiesiskajām attiecībām, Darba likuma 112.pantā paredzētais atlaišanas pabalsts darbiniekam nepienākas. (sk. Senāta 2000.gada 29.marta spriedumu lietā Nr. SKC-127, Senāta 2009.gada 14.oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-896, Senāta 2012.gada 20.decembra sprieduma lietā Nr. SKC-1513 9.4.punktu, Senāta 2013.gada 11.februāra sprieduma lietā Nr. SKC-1009 9.1.punktu). Lai gan Darba likuma 78.panta speciālās tiesību normas atlaišanas pabalsta atprasīšanas jautājumu neregulē, tomēr šis apstāklis nevarēja būt pamats prasības noraidīšanai, jo tiesas uzdevums ir meklēt strīda pareizam un taisnīgam risinājumam piemērojamās normas.
2. Nebūtu pareizi uzskatīt, ka Civilprocesa likuma 635.panta otrajā daļā paredzētās iespējas neizmantošanas gadījumā personai ir liegtas šā likuma 1.pantā garantētās tiesības. Taču neatkarīgi no tā, kādu procesuālo līdzekli persona izvēlējusies savu ar nepamatotu tiesas spriedumu aizskarto tiesību īstenošanai, tiesai, izskatot šādu pieteikumu, ir pienākums vispārējo tiesību normu piemērot tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma (Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9.panta sestās daļas 2.punktā nostiprinātais princips). Tādējādi, lai pieņemtu tiesisku nolēmumu, tiesai katrā ziņā jāpārbauda, vai konkrētajos apstākļos nepastāv Civilprocesa likuma 635.panta sestajā daļā noteiktie ierobežojumi norādītā pieteikuma apmierināšanai.
06.02.2013.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-549/2013
Tiesības uz atlīdzību par morālo kaitējumu cietušajam ir katra tiesību aizskāruma gadījumā, tostarp arī par nodarījumiem pret veselību (piemēram, miesas bojājumi). Civillikuma 1635.pantā noteiktais attiecināms arī uz paaugstinātas bīstamības avota valdītāja atbildību, kaut arī līdz 2013.gada 1.janvārim Civillikuma 2347.pantā nebija norāde par atlīdzības par morālo kaitējumu piedziņu.
18.01.2013.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-344/2013
Vekseļu likuma normas nav piemērojamas attiecībā uz dokumentu, kas gan nosaukts par vekseli, bet kura samaksa ar pušu vienošanos padarīta atkarīga no citas saistības nepildīšanas, tādējādi piešķirot vekselim līgumsoda funkciju.
18.10.2013.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-216/2013
1. Psihiatriskā palīdzība sniedzama, ievērojot brīvprātības principu, kas izpaužas kā personas brīva un apzināta vēršanās pie psihiatra ar noteiktu gribas izpaudumu. Savukārt psihiatriskās palīdzības sniegšana, nesaņemot personas piekrišanu, iespējama tikai izņēmuma gadījumos, kad konstatēti akūti psihiskās darbības traucējumi, kas apdraud pacienta dzīvību un kuriem raksturīga agresīva rīcība vai pašnāvības mēģinājums
Sniedzot psihiatrisko palīdzību bez pacienta piekrišanas, obligāti jāievēro Ārstniecības likuma 68.pantā reglamentētā lēmumu pieņemšanas kārtība, proti, jābūt ārstu konsīlija lēmumam, kas pakļauts tiesas kontrolei. Nekādi izņēmumi no šīs likumā noteiktās kārtības nav paredzēti.
Atbilstoši ar Eiropas Padomes Konvenciju par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu nodibinātās Komitejas (CPT) standartiem piekrišanu ārstēšanai var kvalificēt kā brīvprātīgu un apzinātu tikai tad, ja tā pamatojas uz pilnu, precīzu un visaptverošu informāciju par pacienta stāvokli un ieteikto ārstēšanu. Turklāt brīvprātīgie pacienti ierobežojami tikai ar viņu piekrišanu. Ja brīvprātīgam pacientam rīcības ierobežošana izrādās nepieciešama un pacients tai nepiekrīt, tādā gadījumā jāpārskata pacienta juridiskais statuss
2. Līdz 2010.gada 1.martam, kad stājās spēkā Pacientu tiesību likums, „informētās piekrišanas” institūts -pacienta piekrišana ārstniecībai, kuru viņš dod mutvārdos, rakstveidā vai ar tādām darbībām, kas nepārprotami apliecina piekrišanu, turklāt dod to brīvi, pamatojoties uz ārstniecības personas savlaicīgi sniegto informāciju par ārstniecības mērķi, risku, sekām un izmantojamām metodēm -, faktiski jau pastāvēja Ārstniecības likumā, kurš noteica virkni pacienta tiesības veselības aprūpē, tostarp uz atbilstošu informāciju, un šīs tiesību normas interpretējamas paplašinoši, atbilstoši starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem.
05.04.2013.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-121/2013
Maksātnespējas administratora atbilstoši Maksātnespējas likuma 97.panta pirmajai daļai (01.11.2007. likuma redakcijā) veiktu vienpusēju atkāpšanos no tiesiski noslēgta līguma, kas nav atzīts par spēkā neesošu vai atcelts no paša sākuma, saskaņā ar kuru samaksātā avansa dzēšana vairs nav iespējama, nevar traktēt kā tiesiskā pamata atkrišanu Civillikuma 2389.panta izpratnē.
Vēlāk mainījušos apstākļus kļūdaini attiecinot uz ieguvuma tiesisko pamatu un tādēļ atzīstot, ka atbildētāja ir iedzīvojusies no prasītājas mantas bez tiesiska pamata, tiesa minēto normu ir piemērojusi nepareizi.
17.10.2012.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-637/2012
Likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 2.pantā noteiktais masu informācijas līdzekļu uzskaitījums nav izsmeļošs, tādēļ, veicot tiesību tālākveidošanu, minētā tiesību norma attiecināma arī uz tiem masu informācijas līdzekļiem, kas darbojas interneta vidē un veic šā likuma 4.pantā noteiktās darbības.
17.10.2012.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-574/2012
Tratas izmantošana par saistību pastiprinājumu, lai tādā veidā nodrošinātu kauzālas saistības izpildi, ir pretrunā vekseļa būtībai, kuru izteic beznosacījuma solījums (uzdevums) maksāt noteiktu naudas summu.
Tratā nav iekļaujams arī līgumsods kā vekseļa devēja saistību pastiprinājums, jo šāds institūts vekselim kā vērtspapīram Vekseļu likumā nav paredzēts. Atbilstoši Civillikuma 1717.pantam līgumsodu var pievienot katram līgumam, bet vekselis pēc savas būtības nevar tikt pielīdzināts saistību tiesību līgumam.
12.09.2012.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-482/2012
Jaunrades un izteiksmes brīvība nav absolūta un var tikt ierobežota ar mērķi aizsargāt citu cilvēku tiesības, tostarp Satversmes 96.pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
Tomēr jaunrades brīvības ierobežojumiem jābūt pamatotiem, jo jebkurš civiltiesiskās atbildības gadījums saistībā ar publikācijām literatūrā vērtējams arī kā potenciāls jaunrades brīvību ierobežojošs akts, kas var novest pie cenzūras. Tādējādi tas, vai pastāv leģitīms mērķis jaunrades brīvības ierobežošanai, ir jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā, ievērojot samērīguma principu.
Vērtējot jaunrades brīvības ierobežojuma nepieciešamību, svarīgi, pirmkārt, vai konkrētais objekts ir jaunrades darbs un pie kāda žanra tas pieder. Otrkārt, vadoties no konkrētā darba žanra, tiesai jāvērtē literārā darba attiecības ar realitāti (tā ir fikcija vai tas satur ziņas, faktus, ko iespējams pārbaudīt no objektīvā patiesīguma viedokļa), darba mākslinieciskās izteiksmes forma, saturs un kopējais konteksts. Tas ir īpaši būtiski gadījumos, kad jaunrades darbs tiek balstīts uz reāliem notikumiem, faktiem, vienlaikus ietverot arī fikcijas elementus.
Gadījumā, ja ierobežojumi nepieciešami personas reputācijas, privātuma aizsardzībai, īpaša nozīme ir aizskarošo elementu raksturam, t.sk., aizskarošo izteikumu stilam, personas statusam sabiedrībā, iespējamībai tikt atpazītai konkrētajā jaunrades darbā. Tāpat jāņem vērā, ka jebkurš jaunrades darbs pamatā ir fikcija (izdomājums), tāpēc ierobežojumi pieļaujami tikai izņēmuma gadījumos.
27.09.2012.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-309/2012
No Civillikuma 1635.panta otrajā daļā dotās morālā kaitējuma jēdziena definīcijas secināms, ka lai varētu runāt par morālo kaitējumu šīs normas izpratnē, ir nepieciešams konstatēt, pirmkārt, neatļautu darbību, otrkārt, ar šo neatļauto darbību aizskartu cietušās personas nemantisko tiesību (piemēram, kādu no cilvēka pamattiesībām) vai nemantisko labumu (piemēram, veselību, reputāciju). Morālais kaitējums ir aizskāruma negatīvās sekas. Tiesības uz atlīdzinājumu personai ir paredzētas, lai pēc iespējas novērstu (mazinātu) šīs sekas. Līdz ar to vispirms ir jākonstatē morālā kaitējuma esamība un tikai pēc tam jāskaidro un jāvērtē atlīdzinājuma apmērs.
Likumdevējs Civillikuma 1635.panta trešajā daļā ir paredzējis to noziedzīgo nodarījumu uzskatījumu, kuros cietušās personas ir atbrīvotas no morālā kaitējuma esamības fakta pierādīšanas nastas, bet visos pārējos gadījumos cietušajai personai ir jāpierāda, ka attiecīgā tiesību aizskāruma gadījumā tai ir iestājušās nelabvēlīgās sekas – morālais kaitējums.
21.03.2012.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-98/2012
Izskatot lietu, tiesai jānoskaidro lietas apstākļi, kuri ietilpst pierādīšanas priekšmetā – prasības pamata fakti un atbildētāja iebildumu pamata fakti (meklējamie fakti). Meklējamos faktus norāda puses, bet faktu sastāvu, kas jāpierāda lietā, galīgi nosaka tiesa saskaņā ar tām materiālo tiesību normām, kuru hipotēzēs ir norādīti fakti, kas nosaka pušu apstrīdētās un aizskartās tiesības un tām atbilstošus pienākumus.
Tādējādi tiesai primāri jānoskaidro, kādu tiesisko attiecību ietvarā strīdus attiecības ir vērtējamas.
Atbildētāja iebildumu pamata faktu neizvērtēšana spriedumā pretēji Civilprocesa likuma 193.panta piektās daļas prasībām ir būtisks procesuālo tiesību normu pārkāpums, kas varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas.
01.02.2012.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-8/2012
1. Atbilstoši Konvencijas 10.pantam, vārda brīvības izpausme ir pakļauta formalitātēm un ierobežojumiem, tostarp, lai aizsargātu citu cilvēku reputāciju un tiesības. Līdz ar to katrā konkrētajā gadījumā būtiski ir noskaidrot, kādu apstākļu dēļ būtu pamats uzskatīt, ka vārda brīvība prevalē pār citu cilvēku tiesībām, ņemot vērā, ka vārda brīvības priviliģētais stāvoklis attiecas tikai uz tiem jautājumiem, kas publiski svarīgi (interesē sabiedrību).
2. Likums neparedz izdevējam tiesības grozīt (manīt) autora darbu, taču tas nenozīmē, ka izdevējs ir atbrīvots no pienākuma izvērtēt, vai, publicējot attiecīgu rakstu, netiek aizskartas citu personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas garantētas Satversmes 96.pantā.
20.04.2011.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-161/2011
Fotogrāfijas prettiesiska publicēšana kā kaitējums var tikt kvalificēta dažādi, ņemot vērā publicēšanas veidu un aizskartās intereses. Tā var tikt atzīta par iejaukšanos privātajā dzīvē, goda un cieņas aizskārumu, autortiesību vai īpašuma tiesību aizskārumu u.c., kas tiesai katrā reizē jānošķir.
Ar fotoattēla, kurā prasītājas redzamas kailas, publicēšanu bez personas piekrišanas notiek iejaukšanās personas privātajā dzīvē, tiek pārkāpta personas fiziskā integritāte, personiskais noslēpums un tiesības uz savu attēlu, kas ir pamats morālā kaitējuma atlīdzināšanai.
09.02.2011.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-56/2011
Morālais kaitējums ir subjektīvs jēdziens, tās ir personas ciešanas, sāpes, pārdzīvojumi, ko nav iespējams tieši novērtēt. Pārciestā sekas nav iespējams aizstāt ar naudu, taču, sniedzot cietušajai personai atbilstīgu atlīdzinājumu naudas izteiksmē, ir iespējams sniegt viņai zināmu gandarījumu un tādējādi mazināt ciešanas un sāpes.
Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas. Tomēr jāatzīst, ka nepastāv vienotas likmes atlīdzinājuma summas noteikšanai par morālo kaitējumu. Tādējādi atlīdzības apmērs nosakāms katrā konkrētā gadījumā pēc tiesas ieskata, vadoties pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem (Civillikuma 5.pants).
24.11.2010.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-226/2010
1. Par iestādi Civillikuma 1407.panta izpratnē atzīstama patstāvīga jeb autonoma valsts iestāde. Tiešās pārvaldes iestādes nav iestādes Civillikuma 1407.panta izpratnē, un tām nav juridiskas personas statusa, jo tās savā darbībā pārstāv valsti. Privāttiesiskās saistības tiešās pārvaldes iestādes iegūst nevis patstāvīgi, bet gan valsts vārdā.
2. Valsts ir atbildīga par tās iestāžu amatpersonu prettiesisko rīcību. Apstāklis, ka valsts amatpersona par savu rīcību notiesāta ar spriedumu krimināllietā, var ietekmēt vienīgi valsts tiesības celt regresa prasību pret tās amatpersonām, taču neietekmē valsts atbildību pret trešajām personām.
25.11.2009.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-276/2009
Izskatot prasību par goda un cieņu aizskarošu ziņu, kas publicētas presē, atsaukšanu, tiesa nevar aprobežoties tikai ar atsevišķu frāžu vērtēšanu, bet jāvērtē raksts kopumā un situācija, kādā raksts tapis (Civillikuma 2352.1pants).
28.05.2008.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-219/2008
1. Pierādīšanas pienākumu par izplatīto ziņu atbilstību īstenībai likums uzlicis atbildētājam.
2. Tiesas kompetencē ir izlemt jautājumu vai izteikums (sižeta pieteikums) ir viedoklis vai ziņa, ņemot vērā, ka ziņa var būt patiesa vai nepatiesa un tā pakļaujama patiesības pārbaudei.
3. Tiesai nebija pamats viedokli vērtēt kā pareizu vai nepareizu, neizvērtējot apstrīdētā sižeta saturu kopsakarā ar lietā iegūtajiem pierādījumiem.
20.02.2008.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-73/2008
Personas ir tiesīgas prasīt, lai masu informācijas līdzekļi atsauc par tām publicētās (pārraidītās) ziņas, ja šīs ziņas neatbilst patiesībai (Likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21.un 28.pants).
26.09.2007.
Judgement of the Department of Civil Cases of the Senate, case No SKC-635/2007
1. Eksperta brīdināšana tiesas sēdē pēc tam, kad ekspertīze bija pabeigta, nerada tiesiskas sekas, un tas atzīstams par procesuālo tiesību normu pārkāpumu (Civilprocesa likuma 122.panta sestā daļa).
2. Procesa dalībniekiem ir tiesības pieteikt noraidījumu ekspertam (Civilprocesa likuma 123.panta ceturtā daļa).
