2016.gads
15.07.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-1179/2016
Administratīvā procesa likuma 301.1panta pirmā daļas interpretācija
Administratīvā procesa likuma 301.1panta pirmā daļa ir piemērojama, ja citās līdzīgās lietās Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā ir izveidojusies judikatūra. Turklāt, ievērojot normas piemērošanas sekas, proti, ka apelācijas tiesvedība netiek ierosināta un lieta ar to arī noslēdzas, no tiesas tiek prasīts uzrādīt judikatūru (Augstākās tiesas nolēmumos paustās atziņas), uz kuru tā pamatojas. Procesa dalībniekiem katrā gadījumā jābūt saprotamam, uz kāda pamata tiek atteikts ierosināt apelācijas tiesvedību, lai šaubu gadījumā (ievērojot arī šāda lēmuma pārsūdzības tiesības), tie varētu pārliecināties par judikatūras esību. Nav pietiekama apgabaltiesas atsauce uz to, ka jautājumos par procesuālo normu interpretāciju pirmās instances tiesa ir ievērojusi administratīvo tiesu pastāvošo judikatūru, nenorādot atsauci uz konkrētiem Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta nolēmumiem.
2015. gads
15.04.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-429/2015
Pašvaldības tiesības noteikt lielāku zaudējumu atlīdzinājuma apmēru patvaļīgas koku ciršanas gadījumā
1. Meža likuma 8.panta otrajā daļā ietvertais deleģējums nevar tikt interpretēts tādējādi, ka pašvaldībai ārpus zaudējumu atlīdzības par dabas daudzveidības samazināšanu aprēķināšanas būtu tiesības paredzēt arī sodu par patvaļīgi nocirstiem kokiem, jo likumdevējs par patvaļīgu koku ciršanu atkarībā no precīza prettiesiskās darbības sastāva paredzējis gan administratīvo atbildību, gan kriminālatbildību.
2. Koku ciršanas rezultātā dabas daudzveidībai nodarītā zaudējuma apmērs atkarīgs no vairākiem faktoriem, kas raksturo tieši pašu nocirsto koku. Lai šādus faktorus ņemtu vērā, nosakot, cik liels zaudējums dabai radies, normatīvajā regulējumā tiek izmantotas formulas, ko veido koeficienti. Līdz ar to koeficientu piemērošana palīdz aprēķināt pēc iespējas atbilstošāku kompensāciju dabai par konkrēta koka zaudēšanu. Šādā kontekstā nav pamata uzskatīt, ka uz šiem kritērijiem jebkādu iespaidu atstātu apstāklis, ka koks nocirsts saskaņoti vai patvaļīgi. Tādējādi atzīstams, ka tāda papildu koeficienta paredzēšana, kas tiek piemērots par patvaļīgu koku ciršanu, zaudējumu atlīdzinājumu šajā daļā pielīdzina sodam par prettiesisku rīcību un normas, kas paredz šāda koeficienta piemērošanu neatbilst Meža likuma 8.pantam.
2014. gads
18.02.2014. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-181/2014
Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 11.februāra regulas Nr.261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojuma atcelšanu vai ilgu kavēšanos, piemērošana
1. No Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 11.februāra regulas Nr.261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojuma atcelšanu vai ilgu kavēšanos secināms, ka noteiktos gadījumos, kuros pasažierim no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ tiek liegts lidojums viņa plānotajā reisā vai laikā, ir noteikts nodrošināmo tiesību minimums un valsts uzraudzība pār to. Minētā regula ir vērsta uz to, lai nodrošinātu augsta līmeņa pasažieru aizsardzību neatkarīgi no tā, vai tiem ir atteikta iekāpšana vai lidojums ir atcelts vai kavējas, jo visiem šiem pasažieriem ir radītas līdzīgi nopietnas problēmas un sarežģījumi. Tādējādi minētā regula aptver gadījumus (iekāpšanas atteikums, lidojuma atcelšana vai lidojuma kavēšanās), kuros pasažieru tiesību ierobežojums pamatā izceļas no aviosabiedrību, nevis pasažiera darbībām.
2. Likumdevējs iekāpšanas atteikuma definīcijai ir devis plašu nozīmi, iekļaujot visus gadījumus, kuros gaisa pārvadātājs atsakās uzņemt pasažieri reisā. Jēdziens iekāpšanas atteikums Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 11.februāra regulas Nr.261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojuma atcelšanu vai ilgu kavēšanos 2.panta „j” punkta un 4.panta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas ne tikai uz iekāpšanas atteikumiem virspārdošanas gadījumos, bet arī uz iekāpšanas atteikumu citu, piemēram, operatīvu apsvērumu dēļ.
20.11.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-498/2014
Tiesību normu spēks laikā; tiesas kompetence, lemjot par nelabvēlīga administratīvā akta atcelšanu
1. Parasti tiesiskajās attiecībās ir piemērojama tā materiālo tiesību norma, kas attiecīgajā brīdī ir spēkā. Ilgstošu vai secīgi laikā izkaisītu faktisko apstākļu gadījumā jaunā tiesību norma parasti piemērojama tiem apstākļiem, kas radušies pirms, bet turpinās pēc jaunās tiesību normas spēkā stāšanās. Tomēr šis princips nav absolūts. Normatīvajam aktam vai tā daļai var būt atpakaļejošs spēks, ja tas īpaši paredzēts likumā. Soda naudai nodokļu tiesībās var piemist kriminālsoda raksturs, piemēram, soda naudai 100 procentu apmērā no nodokļa summas, un šādas soda naudas piemērošanā izmantojami krimināltiesību principi, tostarp noteikumi par tiesību normu spēku laikā. Krimināllikuma 5.pantā apkopotie principi citstarp paredz, ka likumam, kas atzīst nodarījumu par nesodāmu, mīkstina sodu vai ir citādi labvēlīgs personai, ir atpakaļvērsts spēks. Tādējādi iestādei, piemērojot sodu par nodokļu likumu prasību pārkāpumiem, ir jāpiemēro tā sodu apmēru nosakošā norma, kura bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā, ja vien jaunā tiesību norma nav privātpersonai labvēlīgāka.
2012. gads
02.03.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-65/2012
Privātpersonas tiesības prasīt iekšējo normatīvo aktu ievērošanu
Iekšējs procedūras regulējums ir vērsts uz to, lai visas attiecīgajā lēmuma pieņemšanas procedūrā iesaistītās amatpersonas vai darbinieki rīkotos šīm personām saprotamā un vienveidīgā kārtībā. Tādējādi šāds regulējums ir pašas iestādes interese atvieglot, paātrināt, sistematizēt vai kā tamlīdzīgi ietekmēt lēmumu pieņemšanas procedūru. Šāds regulējums nevar pārkāpt ārējās tiesību normās noteiktu procesuālo kārtību un nevar noteikt procesuālus pienākumus privātpersonai. Tas nevar ietekmēt arī privātpersonas tiesību un pienākumu saturu pēc būtības, tādējādi nav atzīstamas privātpersonas tiesības prasīt iekšējā normatīvā akta, kas regulē lēmuma pieņemšanas procesuālo kārtību, piemērošanu.
16.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-555/2012
Pretrunīgu normu spēkā esība
1. Situācija, kad viena saistošo noteikumu tiesību norma piešķir tiesības, bet procesuālā norma izslēdz šīs tiesības izmantošanu, norāda uz normatīvā akta izdevēja kļūdu.
2. Viena no svarīgākajām tiesiskas valsts principa prasībām ir prasība pēc tiesību normas noteiktības un skaidrības. Tiesību norma, kura ir formulēta neskaidri, nesaprotami, valodnieciski nepietiekami un nenoteikti, pazaudē savu mērķi. Tiesību normu sistēma, kuru normas adresāts nevar izprast, noved pie tiesiskas nedrošības. Tiesiskā drošība pieprasa drošu orientieri. Tiesiskā valstī par tādu kalpo skaidras, viennozīmīgas un noteiktas normu pavēles. Tādēļ skaidras un noteiktas tiesību normas ir tiesību pamats un būtiska tiesiskas valsts sastāvdaļa. Gadījumā, ja tiesību normas redakcija neatspoguļo tās patieso saturu, ja tā ir kļūdaini izprotama vai maldinoša, vai ja likums pats ir iekšēji pretrunīgs, tiesību norma var nonākt pretrunā ar tiesiskas valsts principiem un nebūt spēkā.
2011. gads
18.04.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-2/2011
1968.gada 8.novembra Vīnes konvencijas „Par ceļu satiksmi” piemērojamība attiecībā uz Latvijai piederīgu personu
1. Nav atzīstams, ka Latvijas Republikas nepilsonis ar deklarētu dzīvesvietu Latvijā, piedaloties ceļu satiksmē Latvijas teritorijā, piedalās starptautiskajā ceļu satiksmē. Tādējādi neuzliek Latvijai pienākumu atzīt Krievijas Federācijas izdoto vadītāja apliecību personai, kuras parastā dzīves vieta apliecības izdošanas laikā bijusi Latvijā.
2. Latvijai piederīgai personai, kas vainojama tāda ceļu satiksmes noteikumu pārkāpuma izdarīšanā, par kuru paredzēta transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atņemšana (uz gadu vai ilgāk), atbilstoši nacionālajam regulējumam, jānokārto transportlīdzekļu vadītāja kvalifikācijas iegūšanai nepieciešamie eksāmeni, tādējādi apliecinot, ka tā vairs neapdraudēs satiksmes drošību.
24.11.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-708/2011
Tiesību normas atpakaļvērsts spēks; tiesiskās paļāvības principa ievērošana, piemērojot likuma grozījumus;
1.Tiesību normai var piešķirt atpakaļvērstu spēku vienīgi tiesību normas izdevējs. Tiesību normai var paredzēt atpakaļvērstu spēku, ja tā paredz labvēlīgākas sekas nekā iepriekš noteiktās, kā arī tad, ja ir pietiekams pamats ierobežot indivīda uzticību tiesībām. Šajā gadījumā likumdevējam ir jāparedz pārejas noteikumi.
2. Likumdevējs, grozot Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījumu vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 4.panta 4.punktu, nav paredzējis pārejas noteikumus, kuros būtu atrunāta rīcība attiecībā uz amatpersonām, kuras pieņemtas dienestā, esot spēkā iepriekšējām likuma prasībām, un kuras tām atbilda. Lietderīgākais un taisnīgākais šīs tiesību normas tulkojums ir tāds, ka tā ir vērsta uz priekšu un jaunās stingrākās prasības tiek attiecinātas uz kandidātiem, nerevidējot jau pastāvošās dienesta attiecības ar personām, kuras tiesiski pieņemtas dienestā pirms tās spēkā stāšanās.
2009. gads
16.03.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-30/2009
Likuma atrunas princips
1. Likuma atrunas princips ierobežo jebkura nelabvēlīga administratīvā akta izdošanu, neesot Satversmes, likuma vai starptautisko tiesību normu pilnvarojumam.
2. Likuma atrunas princips attiecas uz publisko pārvaldi, ja tā iejaucas privātpersonas tiesību sfērā un ierobežo tās brīvības vai īpašumu, proti, ja iestāde uzliek privātpersonai pienākumu vai apgrūtinājumu. Analoģija šajā gadījumā nav pieļaujama.
24.04.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-425/2009
Tiesas sprieduma pārsūdzēšana, ja lietas izskatīšanas laikā mainās procesuālo tiesību normas, kas nosaka tā pārsūdzēšanas kārtību
Ja pirmās instances tiesas sprieduma taisīšanas laikā procesuālo tiesību norma noteica, ka spriedums ir pārsūdzams, bet lietas izskatīšanas laikā apelācijas instances tiesā šī procesuālo tiesību norma mainās, personai saglabājas tiesības spriedumu pārsūdzēt apelācijas kārtībā. Apelācijas instances tiesai lieta ir jāizskata pēc būtības, nevis jāizbeidz tiesvedība lietā.
2007. gads
12.04.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-122/2007
Par Ministru kabineta noteikumu „Ceļu satiksmes noteikumi” 71. un 75.punkta normu (pienākums izvēlēties pareizu braukšanas ātrumu un distanci) interpretāciju
1. Interpretējot Ministru kabineta noteikumu „Ceļu satiksmes noteikumi” 75.punktu, atzīstams, ka distances neievērošanu var konstatēt tikai tad, ja vadītājam priekšā vispār bija tajā pašā virzienā pa to pašu brauktuves joslu braucošs transportlīdzeklis un pastāvēja laika posms, kurā vadītājs varēja izvēlēties savu distanci līdz transportlīdzeklim, kas iebraucis priekšā tajā pašā brauktuves joslā. Proti, ja kāda automašīna pēkšņi iebrauc citā joslā un pa šo joslu braucošajām automašīnām vienīgā iespējamā rīcība attiecīgajā situācijā ir strauja bremzēšana ar mērķi izvairīties no sadursmes, nav pamata Ceļu satiksmes noteikumu 75.punkta piemērošanai, jo aizmugurē braucošajiem vadītājiem vispār nav bijusi iespēja distanci izvēlēties.
2. Transportlīdzekļa vadītājam nav pienākuma braukt ar tādu ātrumu, lai spētu izvairīties arī no iepriekš neparedzamiem, pēkšņiem šķēršļiem, tai skaitā, citu autovadītāju manevriem, kuri izdarīti, pārkāpjot Ceļu satiksmes noteikumu normas. Minētais izriet no tā, ka Ceļu satiksmes noteikumu 71.punkta norma noteic transportlīdzekļa vadītāja rīcību gadījumos, ja vadītājs spēj (viņam būtu jāspēj) pamanīt bīstamus šķēršļus vai citas briesmas, t.i., paredz šādos gadījumos pienākumu samazināt ātrumu, apstāties vai apbraukt šķērsli. Proti, ātruma izvēlē ir jāņem vērā visi 71.punktā minētie faktori to kopsakarā, taču tas vien, ka ir intensīva satiksme, nelabvēlīgi meteoroloģiskie apstākļi vai citi braukšanai nelabvēlīgi faktori, nenozīmē, ka sadursmē vienmēr vainojams vadītājs, kurš nav paspējis izvairīties no sadursmes. Katrā gadījumā ir jāizvērtē arī citu apstākļu nozīme ceļu satiksmes negadījumā.
08.11.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-431/2007
Ar administratīvo aktu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas pamats; valsts atbildība par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras veiktajiem pensiju izmaksas ieturējumiem; tiesību normu intertemporālā piemērošana lietās par labvēlīga administratīvā akta izdošanu
1. Parasti zaudējumi, kas nodarīti ar administratīvo aktu, ir atlīdzināmi, ja administratīvais akts ir prettiesisks. Tomēr jāņem vērā, ka no šā nosacījuma ir pieļaujamas atkāpes, piemēram, ja tas īpaši paredzēts likumā, vai gadījumā, ja sabiedrības interešu aizsardzības dēļ indivīdam ir radies īpaši smags tiesību aizskārums un ir acīmredzami netaisnīgi, ka persona viena cieš šā administratīvā akta radīto seku dēļ.
2. Iestādei un tiesai, lemjot par zaudējumu atlīdzināšanu, vispirms jānoskaidro, vai administratīvais akts, ar kuru nodarīti zaudējumi, ir prettiesisks. Ja administratīvais akts ir tiesisks, iestādei vai tiesai jāapsver, vai konkrētais gadījums nav izņēmuma gadījums, kad personai ir atzīstamas tiesības uz zaudējumu atlīdzību, neatkarīgi no tā, vai attiecīgais akts ir tiesisks vai prettiesisks.
3. Gadījumā, ja aizskārums nodarīts ar tādu administratīvo aktu, kas pamatots ar izdošanas brīdī spēkā esošu tiesību normu, kuru pēc tam Satversmes tiesas atzinusi par Latvijas Republikas Satversmei neatbilstošu, nevar iestāties iestādes konkrēto amatpersonu individuālā atbildība. Tomēr tas nenozīmē, ka par aizskārumu, kas nodarīts ar šādu administratīvo aktu, atbildīga nav valsts kā publiska persona.
4. Gadījumos, kad Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra pirms Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr.2004-21-01 piemēroja vēlāk par antikonstitucionālu atzīto tiesību normu un veica pensiju izmaksas ieturējumus, atzīstama iestādes kļūda (pasivitāte), kas ir pamats, lai konkrētajās lietās administratīvos aktus uzskatītu par prettiesisku.
5. Gadījumā, ja persona prasa labvēlīga administratīvā akta izdošanu un tiesību norma, kas iestādei bija jāpiemēro iesnieguma iesniegšanas brīdī, lietas izskatīšanas laikā tiesā vairs nav spēkā, tiesai nolēmumā jāpaskaidro, vai šī tiesību norma attiecīgajā gadījumā vēl joprojām ir piemērojama.
6. Kaut arī lemjot par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai parasti jāvērtē spēkā esošā tiesību norma, šim principam ir izņēmumi. Viens no šādiem izņēmumiem attiecas uz sociālajās tiesībās noteikto labumu gūšanu. Sociālo tiesību jomā tiesiskās situācijas maiņa (tiesību normas grozīšana vai izslēgšana) neietekmē tiesības, kuras personai bija brīdī, kad viņa ar iesniegumu par šā labuma saņemšanu vērsās iestādē.
07.11.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-506/2007
Par faktiskās rīcības, kas veikta pirms Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās, pārsūdzību (Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās likuma 11.panta otrās daļas piemērošana)
Likumdevējs, Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās likumā nosakot pieteikuma iesniegšanas termiņus, ir stingri noteicis brīdi, līdz kuram var vērsties tiesā ar pieteikumu par faktisko rīcību, par kuru pieteicējs ir uzzinājis līdz Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās brīdim. Šis termiņš uzskatāms par prekluzīvo termiņu un nav atjaunojams Administratīvā procesa likuma 46.panta kārtībā. Administratīvā procesa likuma 46.pants nav piemērojams attiecībā uz termiņiem, kas izriet no Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās likuma. Tādējādi faktiskā rīcība, par kuru pieteicējam kļuvis zināms pirms 2004.gada 1.februāra un par kuru nav iesniegts pieteikums līdz 2004.gada 1.martam, nav pakļauta administratīvo tiesu kontrolei. Tāpat arī pieteikums par zaudējumu vai kaitējuma, kas nodarīts pirms 2004.gada 1.februāra, atlīdzināšanu nav skatāms administratīvā procesa kārtībā.
2006. gads
14.02.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-40/2006
Par LAPK 158.3panta interpretāciju un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas izdotajiem ārējiem normatīvajiem aktiem kā pamatu nelabvēlīgu administratīvo aktu izdošanai
1. Lai arī atbilstoši LR Satversmes sistēmai pārvaldes institūcijas nav tiesīgas izdot ārējus normatīvos tiesību aktus, no Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās likuma 17. panta otrās daļas izriet, ka likumdevējs šādu situāciju pieļauj un ir noteicis pārejas periodu līdz 2006.gada 1.janvārim. Atbilstoši minētajai tiesību normai, ja likums paredz pārvaldes iestādei kompetenci izdot ārējus normatīvos aktus, juridiska spēka hierarhijā šādi normatīvie akti ir nākamie pēc Ministru kabineta noteikumiem un zaudē spēku 2006.gada 1.janvārī.
2. Kaut arī Administratīvā procesa likuma 11.pantā, kurš paredz, kādi normatīvie akti var būt par pamatu privātpersonai nelabvēlīga administratīvā akta izdošanai, nav ietverta atruna par valsts pārvaldes iestāžu izdotiem normatīvajiem aktiem, citu likumu normas, kuras paredz konkrētajai valsts pārvaldes iestādei tiesības izdot vispārsaistošus normatīvos aktus saistībā ar Administratīvā procesa likuma 17. panta otro daļu uzskatāmas par speciālo normu attiecībā pret Administratīvā procesa likuma 11.pantu.Tādējādi Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas atbilstoši kompetencei izdotie ārējie normatīvie akti līdz 2006.gada 1.janvārim varēja būt par pamatu nelabvēlīga administratīvā akta izdošanai.
3. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 158.3 pants cita starpā noteic, ka attiecīgo sodu var uzlikt par valsts regulējamo sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju rīcībā esošās informācijas nesniegšanu noteiktā termiņā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai pēc tās pieprasījuma. Minētajā tiesību normā ietvertie vārdi “informācijas nesniegšanu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai pēc tās pieprasījuma” interpretējami tādā veidā, ka, lai varētu iestāties atbildība sakarā ar šo pārkāpumu, jāpastāv šādiem apstākļiem: 1) Regulators tā uzdevumu veikšanai nepieciešamo informāciju ekspresis verbis no pakalpojumu sniedzēja ir pieprasījis un 2) pakalpojumu sniedzējs šo informāciju pēc pieprasījuma nav sniedzis. Tādējādi, lai izpildītos normā paredzētā administratīvā pārkāpuma sastāvs, nepieciešams, lai Regulators būtu tieši ieprasījis kādu konkrētu informāciju – Regulatora izdotā vispārsaistošā normatīvajā aktā ietverts pienākums personai sniegt Regulatoram informāciju pats par sevi nav uzskatāms par adekvātu pieprasījumu. Likuma „Par telekomunikācijām” 8.panta pirmās daļas 4. punkts un 30.panta otrā daļa neietver pilnvarojumu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai vispārsaistoši noteikt informācijas sniegšanas kārtību.
07.02.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-39/2006
Par piemērojamām tiesību normām lietā par administratīvā akta ar ilgstošu iedarbību atcelšanu; PMLP lēmums par nepilsoņa statusa atņemšanu kā administratīvais akts ar ilgstošu iedarbību
1. Ja tiesību normas procesa laikā ir mainījušās, administratīvajā procesā ir pieļaujams, ka tiesa piemēro jaunāko tiesību normu. Tas tiek pamatots ar procesa ekonomiju un tiesību aizsardzības efektivitātes nodrošināšanu. Minēto noteikumu piemēro tajos gadījumos, kad pārsūdzētajam administratīvajam aktam ir ilgstoša iedarbība, proti, tas pieteikuma izskatīšanas brīdī vēl ir spēkā.
2. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmums par nepilsoņa statusa atņemšanu atzīstams par administratīvo aktu ar ilgstošu iedarbību. Līdz ar to, vērtējot šāda lēmuma tiesiskumu, kā arī pirmās instances un apelācijas instances tiesas nolēmuma tiesiskumu, tiesai jāņem vērā lietas izskatīšanas brīdī spēkā esošās tiesību normas. Tādējādi, ja pārsūdzētais lēmums pamatots ar tiesību normu, kas lietas izskatīšanas brīdī tiesā ar Satversmes tiesas spriedumu ir atzīta par Satversmei neatbilstošu un spēkā neesošu, attiecīgais lēmums atzīstams par prettiesisku.
2004. gads
30.03.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-5/2004
Par vispārējo tiesību principu kolīziju risināšanu
Pastāvot kolīzijai starp tiesiskuma principu un likuma varas jeb likuma ievērošanas principu, konkrētajā gadījumā prioritāte piešķirama likuma ievērošanas principam. Apstākļos, kad tiesību normas neatbilstība Satversmei nebija acīmredzama, tiesiskās kārtības vārdā indivīdam bija pienākums šo normu ievērot.
08.07.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-83/2004
Par Valsts ieņēmumu dienesta kompetenci dabas resursu nodokļa administrēšanā un tiesību normu tulkošanu
Ja kāda Ministru kabineta noteikumu punkta saturs nav pietiekoši skaidrs, tas jātulko saistībā ar citām tiesību normām tādā veidā, lai nenonāktu pretrunā ar augstāka juridiskā spēka tiesību normām