2013.gads
01.07.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-524/2013 (SENĀTS MAINA JUDIKATŪRU)
Privātpersonu tiesību aizsardzība sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju rīkotā iepirkumā, kas nesasniedz robežvērtību
Atbilstoši vispārējiem tiesību principiem arī sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumi, kas nesasniedz robežvērtību un uz kuru organizēšanu likumi neattiecina detalizētas prasības, nevar būt patvaļīgi. Lai nodrošinātu efektīvu privātpersonu tiesību aizsardzību neatkarīgi no publiskā iepirkuma organizētāja, kā arī neatkarīgi no pretendenta piederības kādai Eiropas Savienības dalībvalstij vai iesaistītajām interesēm, sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju rīkotā iepirkumā, kas nesasniedz robežvērtību, var pēc analoģijas piemērot Publisko iepirkumu likuma 8.1pantā minēto tiesību aizsardzības mehānismu.
2010.gads
22.03.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-58/2010
Patvaļas aizlieguma princips un iestādes lēmuma pamatojums; atbildētāju pārstāvošās iestādes pieaicināšana lietā
1. Patvaļas aizlieguma princips pieprasa, lai valsts rīcībai būtu saprātīgs attaisnojums un lai ikviens varētu pārliecināties par šī attaisnojuma esamību. Tā kā valsts rīcības attaisnojums tiek atspoguļots pamatojumā, tad patvaļas aizlieguma princips ir cieši saistīts ar pamatojuma principu. Tiesai, pārbaudot iestādes lēmumu, ir jāvērtē, vai iestāde ir izvērtējusi visus jautājuma izšķiršanai būtiskos faktus un vai iestādes lēmuma pamatojumā norādītais ir balstīts uz ar šādiem faktiem un no tiem izrietošiem objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem.
2. Tas, ka tiesā atbildētāja pusē nav bijusi pieaicināta tieši tā iestāde, kuras izdoto lēmumu pieteicējs pārsūdzējis, ne vienmēr būtu vērtējams kā būtisks procesuāls pārkāpums, kas pats par sevi ir pamats tiesas sprieduma atcelšanai. To, vai šāda tiesas rīcība varēja vai nevarēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas, jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā.
17.03.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-237/2010
Patvaļas aizlieguma princips jāievēro arī tad, ja tiesību normas iestādei piešķir plašu rīcības brīvību
1.Tiesību normas noteic, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu persona pilda līdz 50 gadu vecumam. Pēc šā vecuma sasniegšanas iestādei ir rīcības brīvība izlemt, vai un uz cik ilgu laiku attiecīgā persona var turpināt dienestu. Tādējādi noteikta vecuma sasniegšana ir apstāklis, kas pats par sevi dod iespēju dienesta attiecības izbeigt, ja vien iestāde nesaskata konkrētajā gadījumā pieļaujamību (personas spējas) un nepieciešamību dienesta attiecību turpināšanai.
2. Iestādes rīcības brīvība, izlemjot jautājumu par iespēju pagarināt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonas dienesta pildīšanas laiku, ir ļoti plaša. Proti, personas palikšana dienestā pēc 50 gadu vecuma ir atkarīga ne tikai no personas fiziskā stāvokļa un profesionālajām iemaņām, bet ir saistīta ar konkrētās personas nepieciešamību dienestam. Nepieciešamība dienestam ir atklātais tiesību jēdziens, kas iestādei ir jāpiepilda ar saturu. Proti, iestādei ir iespējas izvērtēt plašu apstākļu kopumu katrā konkrētā gadījumā, izsverot attiecīgās personas nepieciešamību attiecīgajā amatā, struktūrvienībā, kā arī iestādē vispār.
3. Ar tiesību normām iestādei piešķirta plaša rīcības brīvība nenozīmē iestādes tiesības pieņemt patvaļīgu lēmumu (patvaļas aizlieguma princips). Tādējādi, ja tiesa, vērtējot tādu iestāde lēmumu, kura izdošanai iestādei piešķirta plaša rīcības brīvība, secina, ka lietā konstatētie fakti ir pretrunā ar iestādes norādīto pamatojumu, tiesai var būt pamats atzinumam, ka iestādes lēmums bijis patvaļīgs. Tiesa nevar principiāli norobežoties no kontroles pār iestādes apsvērumu tiesiskumu tikai tāpēc, ka iestādes rīcības brīvība ir ļoti plaša.
2005.gads
15.03.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-59/2005
Par procesuālo tiesību normu pārkāpumu ietekmi uz procesa rezultātu, par būtiskiem procesuālajiem pārkāpumiem un par administratīvā akta pamatojuma principu (Administratīvā procesa likuma 250. panta pirmā daļa)
1. Vērtējot procesuālo tiesību normu pārkāpumus un to ietekmi uz procesa rezultātu, ir jānoskaidro, vai šis pārkāpums varēja ietekmēt administratīvā akta saturu. Ja pārkāpums varēja to ietekmēt, tas uzskatāms par būtisku.
2. Ja procesuālais pārkāpums ir tik nozīmīgs, ka varēja ietekmēt administratīvā akta saturu, tiesa šādu administratīvo aktu var atcelt, nevērtējot materiālo tiesību normu ievērošanu.
3. Ja netika pārbaudīti argumenti, kas tieši bija attiecināmi uz konkrēto lietu un to pārbaude varēja izmainīt administratīvā akta saturu, vai vismaz to pārbaude netika atspoguļota iestādes lēmumā, šis pārkāpums ir uzskatāms par būtisku.
4. Ja netiek uzklausīti argumenti, kas attiecas uz lietu, tiek pārkāpts arī administratīvā akta pamatojuma princips, jo iestāde nepamato, kāpēc attiecīgie argumenti netiek ņemti vērā.