2016.gads
07.04.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-711/2016
Personas tiesības uz laikā, kamēr persona atrodas apcietinājumā, mantai nodarīto zaudējumu atlīdzību
Personai, esot apcietinājumā aizdomās turētā statusā, ir tiesības lūgt procesa virzītāju atbilstoši Kriminālprocesa likuma 248.panta otrās daļas noteikumiem nodrošināt īpašuma aizsardzību laikā, kamēr īpašniekam ir piemērots kriminālprocesuāls piespiedu līdzeklis, kas saistīts ar brīvības atņemšanu. Lēmums par īpašuma aizsardzību ir jāpieņem iepriekš, rūpējoties par nepieciešamību nodrošināt sava īpašuma pārvaldīšanu. Ja persona apcietinājuma laikā nav izteikusi lūgumu procesa virzītājam noteikt bez uzraudzības palikušam īpašumam pārvaldnieku, tā zaudē tiesības uz mantai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanulikuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 4.panta pirmās daļas 5.punkta normas izpratnē.
2015.gads
21.08.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-567/2015
Pašvaldības pienākums uzturēt autoceļu braukšanai atbilstošā kārtībā un personas tiesības prasīt atlīdzināt zaudējumus, kas radušies tās īpašumtiesību aizskāruma dēļ
1.Tas, ka personai nav tiesību prasīt, lai pašvaldība par saviem budžeta līdzekļiem nekavējoties nodrošina autoceļa uzturēšanu braukšanai atbilstošā stāvoklī, nenozīmē, ka personai nav tiesību prasīt atlīdzināt zaudējumus, kas radušies tās īpašumtiesību aizskāruma dēļ.
2. Likuma „Par autoceļiem” 22.panta 4.punkts nosaka autoceļa īpašnieka (tostarp pašvaldības) tiesības normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pieprasīt juridiskajām vai fiziskajām personām autoceļa īpašniekam nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. Tādējādi pašvaldībai, ja tā ir ļāvusi izmantot ceļu koku izvešanai, ir pienākums arī raudzīties, lai meža izstrādātāji ceļu pēc tam savestu kārtībā.
2014.gads
21.08.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-314/2014
Pašnodarbinātas personas tiesības pieprasīt atlīdzību par piedalīšanos kriminālprocesuālās darbībās
Darba likuma 74. pants un Ministru kabineta 2007.gada 10.aprīļa noteikumu Nr.238 „Kārtība, kādā valsts institūcija darba devējam atlīdzina darbiniekam izmaksājamo atlīdzību” uzliek darba devējiem pienākumu izmaksāt darbiniekam darba samaksu par laiku, kad viņš piedalās kriminālprocesuālās darbībās, un pēc tam kompensēt darba devējam šos izdevumus no valsts budžeta līdzekļiem. Taču likumdevējs nav paredzējis, ka valsts institūcijām pašnodarbinātai personai, kura piedalījusies kriminālprocesuālās darbībās kā liecinieks, jāmaksā atlīdzība par šo laiku.
28.11.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-547/2014
Pamats izmaksāt nesaņemto darba algu par apcietinājumā pavadīto laiku
1. Lai atbilstoši likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 4.panta pirmās daļas 1.punktam personai izmaksātu nesaņemto darba samaksu par apcietinājuma laiku, ir jākonstatē, ka jau pirms apcietinājuma piemērošanas personai bija nodibinātas darba tiesiskās attiecības un tā bija uzsākusi pildīt darba pienākumus. Proti, ja personai uz apcietinājuma brīdi bija konkrēts algots darbs, tad ir skaidrs, ka tā, ja netiktu apcietināta, turpinātu strādāt un saņemtu arī darba samaksu. Ar apcietinājumu personai atņemta iespēja turpināt darba pienākumu izpildi un darba samaksas saņemšanu. Secīgi valstij ir pienākums atlīdzināt personai nodarītos zaudējumus nesaņemtās darba samaksas veidā.
2. Lai noteiktu nesaņemtās darba samaksas izmaksas pienākumu, ir jākonstatē cēloniskais sakars starp nesaņemto darba samaksu un apcietinājuma piemērošanu Proti, ja no konkrētās lietas apstākļiem izriet, ka apcietinājuma laikā citu iemeslu dēļ, ne iestādes piemērotā apcietinājuma dēļ personai ir zudusi iespēja turpināt saņemt darba samaksu, nav tiesiska pamata personai atlīdzināt zaudējumus darba samaksas apmērā.
22.10.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-807/2014
Prasījums par neiegūtās peļņas atlīdzinājumu publiskā iepirkuma lietā
1. Atrautās peļņas institūta mērķis ir atlīdzināt cietušajam to, ko viņš noteikti būtu saņēmis, ja prettiesiskā rīcība nebūtu notikusi, jeb novērst tās kaitīgās sekas, ko prettiesiskā rīcība noteikti nodarītu cietušā mantai nākotnē (Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta otrā daļa, Augstākās tiesas judikatūra).
2. Tiesību normas nenoteic konkrētu personu, ar kuru slēdzams iepirkuma līgums. Tomēr tas nedrīkst būt nepārvarams šķērslis cēloņsakarības konstatēšanai starp iestādes rīcību un iespējamiem zaudējumiem. Pretējā gadījumā zaudējumu atlīdzināšanas institūts iepirkumu lietās kļūtu iluzors, jo nevienā gadījumā tiesību normas neparedz konkrētu uzvarētāju un neviens, piedaloties iepirkumā, nevar paļauties, ka neuzvarēs kāds cits (Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta otrā daļa).
3. Lai noteiktu, vai no iepirkuma procedūras nepamatoti izslēgtajam pretendentam pienākas zaudējumu atlīdzība (negūtā peļņa), ir jāvērtē, vai iepirkuma procedūras vispārīgi paredzamās attīstības gaitā šim pretendentam būtu bijušas izredzes uzvarēt. Tas ļautu konstatēt cēlonisko sakaru starp iepirkumu procedūrā pieļauto kļūdu un pretendentam šīs kļūdas dēļ radītajiem zaudējumiem. Tas nozīmē, ka tiesai ir jāizvērtē iestādes pieļautā pārkāpuma ietekme uz iepirkuma procedūru kopumā, ņemot vērā šā pārkāpuma ietekmi arī uz citiem pretendentiem (Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta otrā daļa).
2013.gads
01.02.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-95/2013
Valsts pienākums atlīdzināt zaudējumus privātpersonai nepamatoti piedzītu nodokļu gadījumā
Atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 19.panta pirmajai daļai, 28.panta pirmajai daļai un 29.panta otrajai daļai nodokļu administrācijas atbildība aptver arī nodokļu maksātāja no aprites izslēgtās naudas radīto zaudējumu atlīdzināšanu, kas tiek atlīdzināti, nepareizi piedzīto nodokļu summu palielinot par 0,025 procentiem par katru nokavēto dienu jeb mazliet vairāk kā 9% gadā. Tādējādi likumdevējs centies atlīdzināt tos zaudējumus, kas rodas personai, ja tā nevar izmantot sev piederošus naudas līdzekļus. Privātpersonai arī nav nepieciešams īpaši vēl kā pierādīt, ka tās naudas līdzekļi ir zaudējuši kādu vērtības daļu, kamēr nauda prettiesiski atradusies pie citas personas.
11.09.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-273/2013
Valsts funkcijas deleģēšana un valsts atbildība šādā gadījumā
1. Ziņu par deklarēto dzīvesvietu reģistrācija ir valsts funkcija, ko vienlaikus ar valsti pilda arī pašvaldība. Šādā gadījumā iestāde pārstāv Latvijas Republiku. Latvijas Republika ir atbildīga par šīs iestādes darbību tai nodoto uzdevumu ietvaros. Tādējādi šajā gadījumā valsts ir atbildīga par pašvaldības iestāžu darbību, ciktāl pašvaldības iestādes rīcība ietilpst tajā jomā, kurā tā darbojas tiešās pārvaldes iestādes padotībā. Pareiza Dzīvesvietas deklarēšanas likuma normu interpretācija un piemērošana katrā ziņā ir joma, kurā pašvaldības iestāde atrodas tiešās pārvaldes iestādes funkcionālā padotībā.
2. Administratīvajā procesā lietās par administratīvajiem aktiem un faktisko rīcību deleģētās funkcijas ietvaros atbildētājs ir valsts, kuras pusē pieaicina iestādi, no kuras pieteicējs prasa attiecīgu rīcību.
3. Likums vispārīgi pieļauj apstrīdēšanai un zaudējumu atlīdzināšanas iesnieguma izskatīšanai noteikt arī citu iestādi, nevis to tiešās pārvaldes iestādi, kuras funkcionālā padotībā atrodas pašvaldības iestāde. Vienlaicīgi ir jāņem vērā, ka valsts nevar atbrīvoties no atbildības par funkcijas izpildi, un tas ietver arī zaudējumu atlīdzinājumu. Tas nozīmē, ka atbildētājs administratīvajās lietās par zaudējumu atlīdzināšanu (neatkarīgi no noteiktās apstrīdēšanas iestādes) ir Latvijas Republika, ja zaudējumu atlīdzinājums tiek prasīts par administratīvo aktu vai faktisko rīcību pašvaldībai uzdotās funkcijas ietvaros.
11.11.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-316/2013
Tiesības saņemt zaudējumu atlīdzinājumu par neiegūto peļņu īpašuma vērtības izmaiņu gadījumā
1. Zaudējumiem pašiem par sevi ir mantisks raksturs (atšķirībā, piemēram, no morālā kaitējuma), to esība un apmērs ir konkrēti pamatojams un pierādāms. Zaudējumu atlīdzības uzdevums ir atjaunot (aizpildīt) to mantas stāvokli, kāds būtu bijis tad, ja mantas samazinājums (aizskāruma dēļ) nebūtu radies. Tādēļ zaudējumu atlīdzinājums nevar balstīties uz vispārīgiem pieņēmumiem par iespējamu notikumu attīstības gaitu, ja prettiesiskais lēmums nebūtu pieņemts. Tādēļ, it īpaši, runājot par neiegūto peļņu, pietiekami skaidri ir jākonstatē, ka attiecīgu ieguvumu persona tiešām pamatoti un reāli varēja sagaidīt. Turklāt atlīdzināmi ir tādi zaudējumi, kuri ir tiešā cēloņsakarībā ar iestādes rīcību.
2. Īpašuma vērtība to ietekmējošo objektīvo faktoru dēļ principā ir mainīgs lielums un tā svārstības pašas par sevi nevar būt atlīdzinājuma pamats, bet ir īpašnieka risks attiecīgā brīdī piedzīvot vērtības krišanos vai arī ieguvums, piedzīvojot tās pieaugumu. Līdz ar to arī peļņas gūšanas iespēja ir atkarīga citstarp no situācijas tirgū un saglabājas tik ilgi, kamēr īpašums tiek pārdots.
3. Ja īpašums joprojām atrodas personas īpašumā, tā tirgus vērtību starpības atlīdzināšana var veicināt personas iedzīvošanos uz atbildētājas rēķina, jo, neraugoties uz apstākli, ka tiktu atlīdzināta neiegūtā peļņa, personai joprojām ir tiesības brīvi rīkoties ar īpašumu, tostarp atsavināt to nākotnē par cenu, kas var arī pārsniegt iepriekš noteikto tirgus vērtību
2012.gads
06.05.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-16/2012
Ar normatīvo aktu nodarīto zaudējumu kompensācija
Īpašuma tiesību ierobežojums, nosakot aizliegumu jebkādām darbībām īpašumā un pat iespēju tajā atrasties, bet neizmaksājot atlīdzību naudā vai nekompensējot citādā veidā (tostarp nerosinot formālu atsavināšanas procesu), ir būtisks un faktiski apdraud tiesību pašu būtību. Taču administratīvā procesa kārtībā nav izskatāmi prasījumi par tādu zaudējumu kompensāciju, kas nodarīti ar normatīvo aktu. Ar šādu prasījumu pieteicējs un trešās personas var vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā.
04.06.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-149/2012
Prasījums par nesaņemtās darba samaksas atlīdzināšanu; nesaņemtās darba samaksas apmēra noteikšana
1. Ar 2011.gada 1.jūlija grozījumiem Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā likumdevējs ir tieši noteicis, ka prasījums par nesaņemtās darba samaksas atlīdzināšanu ir vērtējams kā prasījums par zaudējumu atlīdzināšanu. Līdz ar to arī lietās, kas saistītas ar personas atvaļināšanu no dienesta, prasījuma par nesaņemtās darba samaksas atlīdzināšanu pamatotība ir vērtējama zaudējumu atlīdzināšanas kontekstā. Tādējādi turpmāk prasījums par nesaņemtās darba samaksas atlīdzinājumu ir skatāms nevis kā jautājums par administratīvā akta izpildes seku novēršanu, bet gan kā prasījums par zaudējumu atlīdzinājumu.
2. Tiesai, nosakot atlīdzinājumu par nesaņemto darba samaksu personai, uz kuru attiecas Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums, jāņem vērā šā likuma 3.panta pirmajā daļā noteiktie atlīdzības veidi, tostarp piemaksas (darba samaksas komponents) un kompensācijas (sociālās garantijas komponents).
3. Tā kā nesaņemtās darba samaksas apmēru regulē Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums, nav pamata, nosakot nesaņemtās darba samaksas apmēru, piemērot Darba likuma 126.pantu.
4. Ņemot vērā to, ka nesaņemtā darba samaksa par darba piespiedu kavējuma laiku personai izmaksājama kā zaudējuma atlīdzinājums, tajā ietilpst tikai tādas atlīdzības, kuras persona noteikti būtu saņēmusi, piemēram, mēnešalga un likumā noteiktās piemaksas. Izmaksājamajā nesaņemtajā darba samaksā savukārt neietilpst tādas atlīdzības, kuras ir atkarīgas no iestādes ieskata, kas nav pietiekami skaidri prognozējams, piemēram, prēmijas, kas tiek piešķirtas atkarībā no personas darba novērtējuma, vai neparedzētas naudas balvas.
5. Nosakot nesaņemtās darba samaksas apmēru, nav jāņem vērā iespējamais atalgojums, ko persona būtu varējusi saņemt, atrodoties amatā. Līdz ar to nav jāņem vērā iespējamo atalgojuma palielinājumu.
24.04.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-213/2012
Zaudējumu atlīdzināšanas par juridisko palīdzību ierobežojumi krimināllietā attaisnotai personai
1. Ierobežota zaudējumu atlīdzināšana par juridisko palīdzību krimināllietā attaisnotai personai ir noteikta, balstoties uz saprātīgiem apsvērumiem, kas vērsti uz valsts finanšu resursu efektīvu izmantošanu un to, lai tiktu nodrošinātas ikviena tiesības uz advokāta palīdzību. Tas nozīmē, ka, nosakot takses apmēru, ir saskaņotas minētās sabiedrības un indivīda intereses un apsvērta iespēja takses ietvaros saņemt zvērināta advokāta profesionālu palīdzību. Tādēļ vispārīgi atlīdzinājums takses apmērā ir atzīstams par atbilstīgu atlīdzinājumu Satversmes 92.panta izpratnē.
2. Pieteicējam savu zināšanu un praktisko iespēju robežās jādara viss iespējamais, lai samazinātu savus zaudējumus, bet valstij nav jāatlīdzina zaudējumi, kurus persona varēja novērst.
3. Valsts atbildības ierobežojumam ir balansējoša funkcija, jo tiek līdzsvarotas cietušās personas tiesības uz atlīdzību un sabiedrības tiesības saņemt efektīvu valsts funkciju īstenošanu bez papildu nodokļu nastas nodokļu maksātājiem (ņemot vērā, ka zaudējumu atlīdzība faktiski gulstas uz nodokļu maksātāju pleciem). Tādēļ valsts atbildības apmērs nav pretnostatāms personas iespējām brīvā tirgus apstākļos.
17.02.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-301/2012
Plānošanas un arhitektūras uzdevuma tiesiskā daba; zaudējumu atlīdzināšana administratīvajam aktam pielīdzināma starplēmuma atcelšanas gadījumā
1. Plānošanas un arhitektūras uzdevums pats par sevi nav lēmums ar galīga noregulējuma raksturu, tomēr tas ietekmē būtiskas būvniecības ierosinātāja tiesības un tiesiskās intereses būvniecības procesa ietvaros, turklāt ietekme ir tūlītēja, tādēļ attiecībā uz būvniecības ierosinātāju tas pielīdzināms administratīvajam aktam.
2. Labvēlīga prettiesiska administratīvā akta atcelšanas gadījumā personai ir tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu, kas tai nodarīti ar administratīvā akta atcelšanu, unar atcelšanu saistīto zaudējumu atlīdzināšanai nav nepieciešams vērtēt atceļošā lēmuma tiesiskumu vai prettiesiskumu. Jautājumam par zaudējumu atlīdzināšanu jābūt atceļošā administratīvā akta sastāvdaļai, iestādei izvērtējot zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumus atbilstoši Administratīvā procesa likuma un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma normām, tostarp, vērtējot cēloņsakarību un personas līdzatbildību.
06.07.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-313/2012
Saskaņā ar likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” atlīdzināmie zaudējumi
Likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 4.pants noteic atlīdzināmos mantiskos zaudējumus. Tie ir nesaņemtā darba samaksa, pabalsti un stipendijas, negūtie ienākumi (peļņa); konfiscētās un izņemtās mantas vērtība vai tai nodarīto zaudējumu vērtība; naudas sods un naudas summas, kas samaksātas, izpildot spriedumu; izdevumi par juridisko palīdzību. Likumdevējs nav paredzējis atlīdzināt jebkurus izdevumus, kas personai radušies attiecīgās krimināllietas sakarā, bet tādus, kuriem ir ietekme uz personas ienākumiem, konkrētu mantu, krimināllietā nepamatoti pieprasītiem maksājumiem un juridiskās palīdzības izmantošanu. Tādēļ nav secināms, ka likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 4.pants būtu tulkojams paplašināti, atlīdzināmajos zaudējumos ietverot arī ceļa izdevumus, kas radušies, apmeklējot tiesas sēdes attiecīgajā krimināllietā.
10.04.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-486/2012
Strīdu par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar likumu „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” pakļautība administratīvajai tiesai; personas subjektīvās publiskās tiesības
1. Administratīvajai tiesai ir pakļauti personu prasījumi par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru tiktu tiem piešķirta mantisko zaudējumu atlīdzība saskaņā ar likumu „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu”.
2011.gads
06.05.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-155/2011
Juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšana administratīvajā procesā
1. Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta trešā daļa attiecas uz jebkuru privātpersonu un pamatā paredz juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanu pēc tam, kad tiesvedības procesā ir konstatēts administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības prettiesiskums. Šajā gadījumā, vēršoties tiesā ar prasījumu par zaudējumu atlīdzību saistībā ar izmaksām par saņemto juridisko palīdzību, persona lūdz atlīdzināt no atbildētāja jau radušos zaudējumus, nevis lūdz valsts palīdzību. Administratīvā procesa likuma 18.panta ceturtās daļas piemērošana neizslēdz Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta trešās daļas piemērošanu.
2. Izdevumi, kas radušies tieši tādēļ, ka bija nepieciešams saņemt juridisko palīdzību iestādes prettiesiska administratīvā akta vai faktiskās rīcības seku novēršanai, ir zaudējumi, kas nodarīti ar šo administratīvo aktu vai faktisko rīcību. Tas, vai tiešām juridiskā palīdzība tās faktiskajā apjomā bija nepieciešama konkrētā administratīvā procesa ietvaros, ir izšķirams, ņemot vērā apstākli, ka administratīvajā procesā tiesa lietu izskata, ievērojot objektīvās izmeklēšanas principu, un tādējādi samazina personai nepieciešamību pēc juridiskās palīdzības.
3. Tiesu lietas sarežģītības novērtēšana ir tiesas prerogatīva, jo tieši tiesa, kuras kompetencē ir lietas izskatīšana pēc būtības, vislabāk redz, kādas pūles ir nepieciešamas pareizai lietas izskatīšanai, un var novērtēt, cik lietderīga tiesas procesā varētu būt bijusi juridiskās palīdzības sniegšana pieteicējam.
12.01.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-191/2011
Ierēdņu sociālās garantijas; ierēdņu novērtēšanas tiesiskā daba; privāto finanšu līdzekļu atmaksa darbiniekiem
1. Atlaišanas pabalsts un kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu ir uzskatāmi par sociālajām garantijām. Šādas sociālās garantijas bijušajiem ierēdņiem paredzētas ar likumu, kad tie vairs neieņem ierēdņa amatu. Ja persona nav apmierināta ar iestādes lēmumu, kas pieņemts šajā sakarā, tā jau kā privātpersona var vērsties pret iestādi par lēmumu, kas attiecībā uz viņu pieņemts publisko tiesību jomā.
2. Jautājums par ierēdņa novērtējumu ir pārvaldes iekšējs tiesību akts, jo novērtēšanas mērķis ir iestādes darba organizēšana. Iekšēji tiesību akti nav pārbaudāmi administratīvajā tiesā, bet valsts pārvaldes ietvaros. Ja ierēdņa darbības novērtējums tiek izmantots tādu administratīvo aktu izdošanā kā lēmumā par ierēdņa mēnešalgas noteikšanu vai lēmumā par ierēdņa statusa izmaiņām, tas ir starplēmums. Vēl pirms administratīvā akta nodošanas izvērtēšanai administratīvajai tiesai starplēmumu var apstrīdēt augstākā iestādē un pārsūdzēt administratīvajā tiesā, ja tas jau pats par sevi skar būtiskas personas tiesības vai tiesiskas intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu.
3. Ja iestāde ir regulējusi jautājumu par finanšu līdzekļu atmaksu saviem darbiniekiem, tas ir ierēdņa un iestādes dienesta attiecību ietvaros esošs jautājums, kas risināms valsts pārvaldē. Ja personai šo valsts pārvaldē noregulēto attiecību ietvaros ir iebildumi par atmaksāto finanšu līdzekļu apmēru un tas skar personas privātos finanšu līdzekļus, tad šāds prasījums ir izskatāms administratīvā procesa kārtībā.
2010.gads
09.07.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-35/2010
Tiesības uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās; īpašuma tiesību ierobežojums; taisnīgs atlīdzinājums
1. Latvijas Republikas Satversmes 105.pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Tiesības uz īpašumu nav absolūtas. Īpašumam ir jākalpo sabiedrības interesēm, un tiesības uz īpašumu var ierobežot, ja ierobežojumi ir noteikti ar likumu, tiem ir leģitīms mērķis un tie ir samērīgi. Īpašuma tiesību ierobežojumam, kas saistīts ar valsts tiesībām kontrolēt īpašuma izmantošanu, ir jāsasniedz taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības vispārējām interesēm un indivīda pamattiesību aizsardzību. Mikrolieguma noteikšana un īpašuma iekļaušana īpaši aizsargājamā dabas teritorijā ir īpašuma tiesību ierobežojums, kuram ir leģitīms mērķis – vides aizsardzība, kas ir sabiedrības interesēs.
2. Likums „Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos”, kas regulē zemes īpašnieku tiesības uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos, noteic kompensācijas veidus (atlīdzību, zemes atpirkšanu un atbalsta maksājumus), tās piešķiršanas nosacījumus un kārtību. Likums paredz atlīdzību kā kompensācijas veidu tikai par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem.
3. Kompensācija netiek noteikta atkarībā no tā saimnieciskās darbības veida, ko bija iecerējusi katra ierobežotā persona, bet gan par tādas saimnieciskās darbības ierobežojumu, kuru būtībā varētu veikt uz ikviena zemesgabala laukos (lauksaimniecība vai mežsaimniecība). Kompensācija par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās paredzēta tikai tad, ja saimnieciskās darbības ierobežojums ir būtisks, un tikai tiktāl, lai atsvērtu ierobežojuma nesamērību.
4. Personai nav tiesības prasīt negūto peļņu par to, ka, nosakot saimnieciskās darbības ierobežojumus tai piederošajos zemesgabalos, nebija iespējams uzsākt hidroelektrostacijas būvniecību un peļņu nesošu uzņēmējdarbību. Atlīdzību par negūto peļņu persona nevar prasīt arī civiltiesiskā kārtībā, tā kā kompensāciju regulē likums „Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos”.
2009.gads
30.06.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-183/2009
Zaudējumu, kas radušies, tiesai glabājot kriminālprocesā izņemtos lietiskos pierādījumus, izskatīšanas kārtība
1. Lietisko pierādījumu glabāšanas nodrošināšana nav tiesas spriešana, bet gan tiesas kā iestādes administratīvā darbība, tas ir, tiesa, glabājot lietiskos pierādījumus, īsteno valsts pārvaldes funkciju.
2. Zaudējumu, kas radušies, nepienācīgi glabājot lietiskos pierādījumus, atlīdzināšana ir skatāma administratīvā procesa kārtībā.
3. Jautājums par zaudējumu atlīdzību ir vērtējams kontekstā ar tiesībām rīkoties ar finanšu līdzekļiem. Tiesām nav noteikta kompetence lemt par zaudējumu atlīdzību sakarā ar neiespējamību atdot lietiskos pierādījumus īpašniekam. Tiesai iesniegums par zaudējumu atlīdzību jānodod Tiesu administrācijai.
2008.gads
02.07.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-466/2008
Par atlīdzinājuma saņemšanu
1. Izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību, ietilpst mantiskā zaudējuma kategorijā, jo, izmantojot juridisko palīdzību, personai rodas izdevumi, kas saistīti ar juridiskās palīdzības sniedzēja darba apmaksu. Turpretim par mantisko zaudējumu nav uzskatāms laiks un pūles, ko privātpersona pati veltījusi konkrētas lietas risināšanai, jo šādā gadījumā personai izdevumi nerodas. Tādēļ izskatīšanai nav pieņemams personas prasījums par šādu izdevumu atlīdzināšanu.
2. Personas pašas veikts darbs lietas atrisināšanai nav arī darbs darba tiesisko attiecību izpratnē, jo persona tikai sagatavo dokumentus savu interešu aizsardzībai, nevis tiek nodarbināta citas personas labā. Tādēļ šādā gadījumā nav piemērojamas tiesības bez jebkādas diskriminācijas saņemt līdzīgu apmaksu par līdzīgu darbu.
2007.gads
08.11.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-431/2007
Ar administratīvo aktu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas pamats; valsts atbildība par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras veiktajiem pensiju izmaksas ieturējumiem; tiesību normu intertemporālā piemērošana lietās par labvēlīga administratīvā akta izdošanu
1. Parasti zaudējumi, kas nodarīti ar administratīvo aktu, ir atlīdzināmi, ja administratīvais akts ir prettiesisks. Tomēr jāņem vērā, ka no šā nosacījuma ir pieļaujamas atkāpes, piemēram, ja tas īpaši paredzēts likumā, vai gadījumā, ja sabiedrības interešu aizsardzības dēļ indivīdam ir radies īpaši smags tiesību aizskārums un ir acīmredzami netaisnīgi, ka persona viena cieš šā administratīvā akta radīto seku dēļ.
2. Iestādei un tiesai, lemjot par zaudējumu atlīdzināšanu, vispirms jānoskaidro, vai administratīvais akts, ar kuru nodarīti zaudējumi, ir prettiesisks. Ja administratīvais akts ir tiesisks, iestādei vai tiesai jāapsver, vai konkrētais gadījums nav izņēmuma gadījums, kad personai ir atzīstamas tiesības uz zaudējumu atlīdzību, neatkarīgi no tā, vai attiecīgais akts ir tiesisks vai prettiesisks.
3. Gadījumā, ja aizskārums nodarīts ar tādu administratīvo aktu, kas pamatots ar izdošanas brīdī spēkā esošu tiesību normu, kuru pēc tam Satversmes tiesas atzinusi par Latvijas Republikas Satversmei neatbilstošu, nevar iestāties iestādes konkrēto amatpersonu individuālā atbildība. Tomēr tas nenozīmē, ka par aizskārumu, kas nodarīts ar šādu administratīvo aktu, atbildīga nav valsts kā publiska persona.
4. Gadījumos, kad Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra pirms Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr.2004-21-01 piemēroja vēlāk par antikonstitucionālu atzīto tiesību normu un veica pensiju izmaksas ieturējumus, atzīstama iestādes kļūda (pasivitāte), kas ir pamats, lai konkrētajās lietās administratīvos aktus uzskatītu par prettiesisku.
5. Gadījumā, ja persona prasa labvēlīga administratīvā akta izdošanu un tiesību norma, kas iestādei bija jāpiemēro iesnieguma iesniegšanas brīdī, lietas izskatīšanas laikā tiesā vairs nav spēkā, tiesai nolēmumā jāpaskaidro, vai šī tiesību norma attiecīgajā gadījumā vēl joprojām ir piemērojama.
6. Kaut arī lemjot par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai parasti jāvērtē spēkā esošā tiesību norma, šim principam ir izņēmumi. Viens no šādiem izņēmumiem attiecas uz sociālajās tiesībās noteikto labumu gūšanu. Sociālo tiesību jomā tiesiskās situācijas maiņa (tiesību normas grozīšana vai izslēgšana) neietekmē tiesības, kuras personai bija brīdī, kad viņa ar iesniegumu par šā labuma saņemšanu vērsās iestādē.