2016. gads
18.02.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-27/2016
Subjektīvās tiesības uz citas valodas personvārda oriģinālformas latīņalfabētiskajā transliterācijā norādīšanu personas pasē vai dzimšanas apliecībā
1. Personvārda oriģinālforma ir pirmreizējo civilstāvokļa akta reģistrāciju apliecinošā dokumentā norādītā personvārda forma. Tādējādi par dokumentu, kas apliecina personvārda oriģinālformu, kalpo civilstāvokļa akta reģistrāciju apliecinošs dokuments, kurā personas personvārds minēts pirmo reizi, piemēram, dzimšanas apliecība vai laulības apliecība, ja persona pieņēmusi laulātā uzvārdu.
2. Personvārda, kura oriģinālforma ir latviešu valodā, lietojums citā valodā nav uzskatāms par personvārda citas valodas oriģinālformu Valsts valodas likuma 19.panta otrās daļas izpratnē.
3. Personas personvārda, kura oriģinālforma ir citā valodā, atveide latviešu valodā ir vērsta uz šīs personas integrāciju Latvijas sabiedrībā, savukārt šā personvārda transliterācija – uz iespējamu pārpratumu novēršanu saistībā ar personas identificēšanu. Latvijas normatīvajā regulējumā nav paredzēts, ka transliterējams būtu arī personvārds, kas attiecīga civilstāvokļa akta reģistra ierakstā norādīts latviešu valodā un kura oriģinālformu citā valodā (tātad ierakstus attiecīgos civilstāvokļa akta reģistros) persona dokumentāri nevar apliecināt atbilstoši šīs personas tautībai vai ikdienā lietotajai valodai.
4. Lai respektētu personas piederību konkrētai dzimtai, Valsts valodas likuma 19.panta otrā daļa paredz, ka personas pasē vai dzimšanas apliecībā papildus personas vārdam un uzvārdam norādāma šīs personas dzimtas uzvārda vēsturiskā forma latīņalfabētiskajā transliterācijā, ja persona vai nepilngadīgās personas vecāki to vēlas un var to apliecināt dokumentāri. Dzimtas uzvārda vēsturiskā forma ir uzvārda forma, kas ierakstīta kāda no tiešo augšupējo radinieku personu apliecinošā dokumentā vai civilstāvokļa akta reģistrāciju apliecinošā dokumentā.
2015. gads
07.12.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-236/2015
Bāriņtiesas kompetence jautājuma izlemšanā par bērna uzvārda maiņu; civillietas par bērna dzīvesvietas noteikšanu ietekme uz administratīvo lietu par bērna uzvārda maiņu
1. Bāriņtiesai jautājums par bērna uzvārda maiņu saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 19.panta pirmo daļu jāvērtē no bērna tiesību un interešu ievērošanas viedokļa. Tā kā parasti bērna interesēs ir būt tā vecāka uzvārdā, ar kuru bērns kopā dzīvo, kurš veic bērna ikdienas aprūpi un ar kura ģimeni plašākā nozīmē veidojas ciešāka saikne, viens no vērtējamiem apstākļiem ir tas, pie kura no vecākiem bērns dzīvo.
2. Bāriņtiesai nav pamata lemt par bērna uzvārda maiņu pirms civiltiesiskā kārtībā galīgi nav izlemts jautājums par bērna dzīvesvietas noteikšanu pie viena no vecākiem. Pirms galīgā nolēmuma civillietā lemt par bērna uzvārda maiņu iespējams, ja bāriņtiesai apstākļi pirmšķietami liek domāt, ka var būt tikai viens iznākums, un bērna interešu nodrošināšanai ir būtiski pēc iespējas ātrāk nomainīt uzvārdu un paātrināt viņa dzīves nostabilizēšanos.
25.06.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-864/2015
Bāriņtiesas pienākums izšķirt vecāku strīdu par bērna fotogrāfiju publiskošanu
1. No Civillikuma 177.panta pirmās un otrās daļas un Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.panta trešās daļas secināms, ka vecāku aizgādība pār bērnu nozīmē bērna ar tiesību normām aizsargāto tiesību un interešu, tostarp bērna tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību, aizstāvību, kā arī rūpes par bērna drošību, kas nozīmē arī rūpes par bērna iespējamo apdraudējumu internetā. Tādējādi jautājums par bērna fotogrāfiju publiskošanu internetā ir saistāms gan ar bērna pamattiesību uz privātās dzīves neaizskaramību aizsardzību, gan ar vecāku pienākumu rūpēties par bērnu drošību. Jautājums par fotogrāfiju publicēšanu ir būtisks bērna drošībai un labklājībai un tā izlemšana saskaņā ar Civillikuma 177.pantu ir daļa no aizgādības pienākumiem. Tādējādi bērna personas datu un bērna drošības aizsardzība iekļaujas vecāku aizgādības tiesību tvērumā.
2. Rūpes par bērna datu aizsardzību gulstas uz abiem vecākiem, jo abiem vecākiem ir aizgādības tiesības, arī tad, ja vecāki dzīvo šķirti. Tādējādi, ja vecāku starpā pastāv strīds, tad vecāku domstarpības par bērna fotogrāfiju publiskošanu internetā atbilstoši Bāriņtiesu likuma 19.panta otrajai daļai izšķir bāriņtiesa.
27.11.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-1142/2015
Bērna piespiedu nodošanas process nogādāšanai atpakaļ uz viņa dzīvesvietas valsti
1. Atbilstoši Civilprocesa likuma 644.13 un 644.14pantam lietas par bērna prettiesisku pārvietošanu pāri robežai uz Latviju vai aizturēšanu Latvijā, ja bērna dzīvesvieta ir citā valstī, tiek izskatītas saskaņā ar 77.2nodaļas noteikumiem, ievērojot šā likuma vispārīgos noteikumus. Rīkojumu par bērna atgriešanos vai atteikumu dod vispārējās jurisdikcijas tiesa. Bāriņtiesa bērna faktiskās nodošanas procesā darbojas atbilstoši tiesu izpildītāja dotam rīkojumam. Bāriņtiesa šajā procesā nevērtē ne vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmumu par bērnu atgriešanos, ne tiesu izpildītāja pieņemto rīkojumu tiesiskumu (Civilprocesa likuma 644.13, 644.14pants, 620.14panta pirmā daļa).
2. Bērna vislabāko interešu nodrošināšana ir cieši saistīta tieši ar bāriņtiesas veicamajām darbībām (pārrunu vešana, bērnu nogādāšana krīzes centrā, bērnu sagatavošana atgriezties pie otra vecāka), nevis plašākiem apstākļiem, kas saistīti atļaušanu vai neatļaušanu bērniem atgriezties pie otra vecāka. Faktiskās nodošanas laikā bāriņtiesa nedrīkst radīt bērniem psiholoģisku kaitējumu (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013.gada 26.novembra sprieduma [Lielā palāta] lietā „X pret Latviju”, iesnieguma Nr.27853/09, 95.punkts; Bērnu tiesību aizsardzības likuma 27.1panta otrā daļa; Civilprocesa likuma 620.14panta ceturtā daļa; Bāriņtiesu likuma 23.1panta pirmā daļa).
3. Bērnu faktiskās nodošanas procesā bērnu intereses tiek ievērotas, ja vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmums par bērnu atgriešanos tiek izpildīts, cik vien iespējams ātri. Minētais secīgi ir saistošs arī bāriņtiesai, kas šajā procesā piedalās. Tādējādi jebkāda kavēšanās nebūtu šīm interesēm atbilstoša. (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013.gada 26.novembra sprieduma [Lielā palāta] lietā „X pret Latviju”, iesnieguma Nr.27853/09, 95.punkts; Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmā daļa).
4. Pat ja bērns atgriešanās procesā izteicis vēlēšanos palikt pie vecāka, kurš prettiesiski nolaupījis bērnu, bērna atgriešanās lūguma atteikums būtu nepamatots, jo tas radītu nepamatotas priekšrocības vecākam, kurš prettiesiski aizvedis vai aizturējis bērnu. Turklāt būtiski ņemt vērā apstākļus, kādos bērna viedoklis rodas un kas arī tieši ir atkarīgi no tā, cik raiti tiesas nolēmums par bērnu atgriešanos tiek izpildīts. Proti, jo ilgāk nav iespējams izpildīt tiesas nolēmumu (un tikmēr vecāks, pie kura bērns atrodas, var noskaņot bērnu nevēlēties atgriezties), jo secīgi neobjektīvāks var kļūt bērna viedoklis (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015.gada 21.jūlija spriedums lietā G.S. pret Gruziju, iesnieguma Nr.2361/13).
5. Piespiedu pasākumu vēršana pret personu, kas prettiesiski pārvietojusi bērnu, pati par sevi nav uzskatāma par pieteicējas un viņas bērnu cilvēktiesību pārkāpumu. (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000.gada 25.janvāra sprieduma lietā „Ignakolo-Zenidepret Rumāniju” (Ignaccolo-Zenide v. Romania), iesniegums Nr.31679/96, 106.punkts; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005.gada 13.septembra sprieduma lietā „H.N. pret Poliju” (H.N. v. Poland), iesniegums Nr.77710/01, 80.punkts; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007.gada 6.decembra sprieduma lietā „Momuso un Vašingtona pret Franciju” (Maumousseau and Washington v. France), iesniegums Nr.39388/05, 83.punkts).
30.12.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-1181/2015
Labojumu dzimšanas reģistrā tiesiskā daba
1. Dzimšanas kā civilstāvokļa akta reģistrācija ir konstatējošs administratīvais akts, ar kuru tiek noteikts personas publiski tiesiskais statuss, kā arī saistoši nostiprinātas bērna radniecības attiecības ar māti un tēvu. Ar dzimšanas fakta un vecāku reģistrēšanas brīdi bērnam un viņa vecākiem rodas ar šo radniecību saistītās ģimenes un citas mantiskās un nemantiskās tiesības (Administratīvā procesa likuma 1.panta trešā daļa).
2. Tiesiskas sekas rada arī labojumi dzimšanas reģistrā, kas izdarīti, pamatojoties uz Dzimtsarakstu nodaļas atzinumu, un ar kuriem anulēta vienas personas kā tēva tiesiskā saikne ar bērnu un nodibināta citas personas kā tēva saikne ar bērnu. Šie labojumi skar visu minēto personu pamattiesības uz privāto un ģimenes dzīvi (Administratīvā procesa likuma 1.panta trešā daļa; Civilstāvokļa aktu likuma 41.panta pirmā daļa; Ministru kabineta 2005.gada 29.novembra noteikumu Nr.904 „Noteikumi par civilstāvokļa aktu reģistrācijas kārtību, civilstāvokļa aktu reģistru paraugiem, reģistru glabāšanas kārtību un termiņiem, kā arī to dokumentu paraugiem, kurus izsniedz, pamatojoties uz reģistru ierakstiem” 123.1.apakšpunkts).
3. Kļūdu labošana reģistra ierakstā saskaņā ar Civilstāvokļa aktu likuma 41.panta pirmo daļu nav izmantojama, lai apietu speciālo regulējumu, kādā apstrīdama paternitāte (Civilstāvokļa aktu likuma 30.panta pirmo daļu un 31.panta pirmo un otro daļu) (Civilstāvokļa aktu likuma 41.panta pirmā daļa).
2014. gads
26.11.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-1032/2014
Aizbildņa atcelšana
1. Ja bērns neatrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vai bērna turpmākā atrašanās ģimenē neapdraud viņa veselību vai dzīvību, bāriņtiesai, konstatējot nepilnības aizbildņa darbībā, vispirms jācenšas sniegt aizbildnim palīdzību šo nepilnību novēršanā, sniedzot attiecīgus norādījumus. Tikai tad, ja, sniedzot atbalstu aizbildnim, situāciju noregulēt nav izdevies, lemjams par aizbildņa atcelšanu.
2. Tiesību normas, kas regulē aizbildņa iecelšanu, pamatā ir izdotas ar mērķi aizsargāt nepilngadīgā, kurš palicis bez vecāku aizgādības, intereses, kā arī šā nepilngadīgā tuvāko radinieku intereses nodrošināt bērna intereses. Tātad tuvākajiem radiniekiem ir subjektīvās tiesības prasīt, lai viņus ieceļ par bērna aizbildni, ja bērnam ir ieceļams aizbildnis. Taču arī tādā gadījumā bāriņtiesa lemj par atbilstošākā kandidāta iecelšanu no tuvāko radinieku vidus, bet atbilstoša radinieka neesamības gadījumā, lemj par aizbildņu iecelšanu no citu personu vidus.
Bērna tuva radniecība ar aizbildni un ar to saistītā personīgā saikne ir viens no apstākļiem, kas, lemjot par aizbildņa atcelšanu, vērtējama kopsakarībā ar citiem lietā konstatētiem apstākļiem.
3. Apstākļiem, kas radušies pēc nelabvēlīga administratīvā akta pieņemšanas, lietas izspriešanā parasti nav nozīmes. Šādā gadījumā pieteikuma priekšmets ir iestādes lēmuma tiesiskums, tādēļ tiesai jāpārbauda tie apstākļi, kuri pastāvēja pārsūdzētā iestādes lēmuma pieņemšanas laikā, un jāizvērtē, vai bija pamats attiecīga lēmuma pieņemšanai.
Taču lietās, kas skar bērnu intereses, lai veicinātu ar konkrētajiem faktiskajiem apstākļiem saistītās situācijas ātrāku un pareizāku noregulējumu, kā arī iespēju robežās izvairītos no citu ar konkrēto faktisko situāciju saistītu lietu rašanās, pārsūdzētais administratīvais akts nebūtu vērtējams atrauti no apstākļiem, kas radušies lietas izskatīšanas gaitā. Tādēļ lietās, kas skar bērnu intereses, nelabvēlīga administratīvā akta pārsūdzēšanas gadījumā ir vērtējami arī apstākļi, kas radušies pēc pārsūdzētā iestādes lēmuma pieņemšanas.
4. Vardarbība, tostarp emocionāla vardarbība, ir pamats aizbildņa atcelšanai no aizbildņa pienākumu pildīšanas, taču ne katra pieaugušā neadekvāta emocionālā rīcība pret bērnu veido emocionālu vardarbību, kas var būt pamats aizbildņa atcelšanai. Tas, vai pieaugušā konkrēta rīcība veido emocionālu vardarbību, izvērtējams atkarībā no konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem, tostarp ņemot vērā to, vai šāda rīcība ir bijusi vērsta uz bērna pašcieņas aizskaršanu vai psiholoģisku ietekmēšanu, un tās ietekmi uz konkrēto bērnu.
24.01.2014. Administratīvo lietu departamenta Rīcības sēdes lēmums lietā nr. SKA-338/2014
Vecāku tiesību dot vārdu savam bērnam ierobežojuma pamatotība
1. Prasība rakstīt personvārdu citādāk, nekā vēlas bērna vecāki, ierobežo viņu tiesības uz privāto dzīvi. Tomēr šis ierobežojums ir nepieciešams un samērīgs, lai aizsargātu citu Latvijas iedzīvotāju tiesības brīvi lietot latviešu valodu. Pieļaujot citvalodu cilmes personvārdu rakstību oriģinālformā, tiktu apdraudēta latviešu valodas kvalitāte un funkcijas. Šāds apdraudējums ir lielāks nekā personām radītās neērtības.
2. Prasība atveidot citvalodu cilmes personvārdus atbilstoši latviešu literārās valodas normām nav vērsta uz cittautiešu asimilāciju, jo minētās prasības leģitīmais mērķis ir latviešu valodas saglabāšana. Šāda prasība nav nedz diskriminējoša, nedz pazemojoša, nedz pārmērīga.
2013. gads
20.06.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-359/2013
Aprūpes tiesību atņemšana
1. Aprūpes tiesības vecākam atņemamas tikai īpašos, ļoti nopietnos gadījumos. Tas ir galējais līdzeklis, ja nav iespējams novērst bērna attīstībai nelabvēlīgus apstākļus, viņam paliekot vecāku aprūpē, un tikai īpašos gadījumos un pastāvot objektīvam iemeslam, vecākiem aprūpes tiesības ir atņemamas (Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmās daļas 3.punkts).
2. Bērna aprūpe ietver ne tikai atbilstoša uztura, apģērba un mājokļa nodrošināšanu, bet arī bērna veselības aprūpi, izglītošanu un audzināšanu, kas nav mazsvarīgākas par bērna fizisko vajadzību nodrošināšanu (Civillikuma 177.panta ceturtā daļa).
3. Izglītošana un audzināšana īstenojama tādējādi, lai bērns pilnvērtīgi attīstītos un turpmāk būtu gatavs patstāvīgai dzīvei sabiedrībā. Apstāklis, ka vecāki rūpējas par bērna labklājību, kā arī vecākam ar bērnu ir tuvas emocionālas saites, pats par sevi nenozīmē, ka tādējādi bērna aprūpes pienākums ir izpildīts pilnībā. Vecāku ziņā ir viņu ieskatā piemērotākais sava bērna aprūpes modelis. Tomēr, ja objektīvi ir konstatējams, ka aprūpes pienākums pilnībā netiek izpildīts tādā veidā un tik lielā mērā, ka var apdraudēt bērna veselību (arī dzīvību) un attīstību tūlīt, kā arī ilgtermiņā, kompetentajai iestādei bērna interesēs ir tiesības un pienākums iejaukties, liedzot vecākiem attiecīgā veida aprūpi turpināt (Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.panta otrā daļa).
4. Bērnam ir tiesības uz tādu aprūpi, kas nodrošina ne tikai atbilstošus dzīves apstākļus, bet arī labvēlīgu sociālo vidi bērna pilnvērtīgai attīstībai (Bērnu tiesību aizsardzības likuma 10.panta pirmā daļa).
5. Ilgstoši atrodoties sociāli nelabvēlīgā vidē, bērns šos apstākļus var pieņemt kā normu, neapzinoties šo apstākļu ietekmi un bīstamību. Bāriņtiesai un, ja nepieciešams, arī tiesai katrā konkrētajā gadījumā ir jāizvērtē bērna vislabākās intereses, kuras, vērtējot objektīvi, var nesakrist ar bērna subjektīvo viedokli (Bērnu tiesību aizsardzības likuma 5.pants un 48.panta pirmā un otrā daļa).
04.12.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-775/2013
Viesģimenes institūta nošķiršana no ārpusģimenes aprūpē esoša bērna saskarsmes ar tuviem radiniekiem kārtības
Bērnu tiesību aizsardzības likums nodrošina ārpusģimenes aprūpē esoša bērna tiesības, pirmkārt, satikties ar tuviem radiniekiem, otrkārt, satikties ar citām personām. Personai, ar kuru ārpusģimenes aprūpē esošs bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā, nav jāiegūst viesģimenes statuss, lai bērns varētu īslaicīgi pie viņiem uzturēties.
2012. gads
12.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-838/2012
Adopcijas procesa neuzsākšanas sekas
Adopcijas process ir publiski tiesisks process. To uzsāk pēc personas iesnieguma un tas tiek izskatīts administratīvajā procesā. Ja nav saņemts personas iesniegums un sākts adopcijas process, tad bāriņtiesas rīcība un pieņemtie lēmumi nav skatāmi adopcijas procesa kontekstā.
26.10.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-738/2012
Vecāka tiesības vienpusēji mainīt bērna uzvārdu atsevišķas aizgādības gadījumā
1. No Civillikuma normu sistēmas izriet, ka bērna uzvārda noteikšana ir jautājums, kas tiek risināts bērna izcelšanās noteikšanas ietvaros, nevis kā aizgādības jautājums. Nosakot bērna uzvārdu, var tikt aizskarts plašāks interešu loks, kas neaprobežojas tikai ar rūpēm par bērnu un viņa mantu, piemēram, var tikt aizskartas bērna tiesības zināt savu izcelšanos vai identitātes pastāvību. Bērna un abu vecāku interešu samērošanu likumdevējs nav padarījis atkarīgu no viena vecāka subjektīvā ieskata, kā tas ir attiecībā uz tiesībām, kas izriet no atsevišķas aizgādības, bet gan ir paredzējis, ka šīs intereses ir jāsamēro, abiem vecākiem vienojoties vai ar bāriņtiesas starpniecību.
2. Uz vienošanās pamata nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība nedod tiesības vienpusēji mainīt bērna uzvārdu gadījumā, ja otram vecākam aizgādība nav atņemta ar tiesas spriedumu. No Civillikuma 151.panta otrās daļas un Bāriņtiesu likuma 19.panta pirmās daļas izriet, ka bērna uzvārda maiņa, ja vecāki par to nevar vienoties, iespējama saskaņā ar bāriņtiesas lēmumu.
2011. gads
10.10.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-290/2011
Vecāku tiesības saņemt informāciju par bērna privāto dzīvi
1. Bērna privātā dzīve jārespektē ikvienam, pat ja tas ir bērna likumiskais pārstāvis. Kaut arī bērnam savu tiesību īstenošanai ir nepieciešams likumiskais pārstāvis, tas nenozīmē, ka bērna pārstāvim ir absolūtas tiesības, jo dažkārt datu aizsardzības tiesības var būt pārākas par vecāka vai cita likumiskā pārstāvja vēlmēm. Tiesības uz datu aizsardzību vispirms piemīt pašam bērnam, nevis likumiskajam pārstāvim, kas šīs tiesības īsteno.
2. Informācija, ko bērns ir uzticējis citām personām un kas attiecas uz viņa privāto dzīvi, var tikt nodota vienam vai abiem vecākiem, ja tas nepieciešams viņu kā likumisko pārstāvju pienākumu pildīšanai un bērna interešu aizstāvībai, taču, lemjot par šādas informācijas izpaušanu, ir jāizvērtē bērna viedoklis, ņemot vērā viņa brieduma pakāpi, kā arī viņa tiesības uz privāto dzīvi.
10.10.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-523/2011
Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3.punkta jēdziena „savas tiesības” saturs
Saskaņā ar Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3.punktu (kas ir identisks Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmās daļas 3.punktam) bērna aprūpes tiesības vecākam tiek atņemtas, ja bāriņtiesa atzīst, ka vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību. Ar savām tiesībām Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3.punktā saprotamas jebkuras tiesības, kas pieder vecākam. Tās ir aizgādības tiesības, tostarp arī aprūpes tiesības, un saskarsmes tiesība.
2010.gads
17.11.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-890/2010
Vecāku tiesību dot vārdu savam bērnam ierobežojuma pamatotība demokrātiskā sabiedrībā
1. Vārds ir viens no cilvēka privātuma kodola elementiem, viens no cilvēka sevis kā personības apzināšanās pamatiem. Vecākiem dota vara izvēlēties tikko piedzimušajai personībai tai atbilstošu vārdu. Citiem cilvēkiem nenozīmīgas nianses attiecīgā vārda izrunā vai rakstībā vecākiem var šķist ļoti būtiskas. Personvārdu nianses, tostarp vārda vizuāla uztvere, var būt izšķirošas bērna vārda izvēlē.
2. Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur ir garantēta latviešu valodas lietošana, un ar latviešu valodas lietošanu ir saistīta latviešu kā nācijas pastāvēšana. Tā ir sargājama vērtība, tomēr ne jebkura atkāpe no valodas sistēmas ietekmē valodas sistēmu tik ļoti, lai īsākā vai ilgākā laikā grautu tās pamatus.
3. Leģitīmais mērķis saglabāt latviešu valodu pats par sevi nav pietiekams, lai konstatētu tiesību uz privāto dzīvi ierobežojuma pamatotību. Valstij ir jābūt būtiskiem argumentiem, lai ierobežotu vecāku vārda došanas tiesības savam bērnam. Liela nozīme ir tam, vai valsts ir konsekventa ierobežojumu piemērošanā.
28.10.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-466/2010
Bērna dzīvesvietas noteikšana pēc uzturēšanās bērnu aprūpes iestādē; bāriņtiesas kompetence
1. Piemērojot likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 14.panta pirmās daļas 3.punktu, iespējamība iemitināties agrāk aizņemtajā dzīvojamā telpā aplūkojama no tiesiskā viedokļa.
2. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 67.pants nosaka bērna dzīvesvietas noteikšanas principu, bet nedod tiesisku pamatu saglabāt bērnam dzīvojamās telpas lietošanas tiesības.
3. Likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 14.panta pirmās daļas 3.punktu tulko tā, ka tikai gadījumos, kad bērns pēc uzturēšanās bērnu aprūpes iestādē var un vēlas vienoties ar dzīvojamās telpas, kurā viņš ir dzīvojis līdz ievietošanai ārpusģimenes aprūpē, īrnieku un tam piekrīt pārējie īrnieka ģimenes locekļi, vai dzīvojamā telpa ir brīva, var atzīt, ka tam ir iespējams likumā noteiktajā kārtībā iemitināties agrāk aizņemtajā dzīvojamā telpā.
2009.gads
03.07.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-428/2009
Nepilngadīgās personas pārstāvība lietās par aprūpes tiesību atņemšanu/atjaunošanu nepilngadīgās personas vecākiem
1. Par bērna aprūpes tiesību atņemšanu vai atjaunošanu vecākiem pieņem bāriņtiesa, kuras darbības teritorijā ir deklarēta bērna vecāku dzīvesvieta.
2. Ja lietā starp nepilngadīgās personas likumiskajiem pārstāvjiem – vecākiem – pastāv strīds par saskarsmes tiesību izmantošanu, tas ir, abu vecāku intereses ir atšķirīgas, bērna tiesības un tiesiskās intereses lietā nevar pārstāvēt kāds no vecākiem. Tā kā lietā tiek pārbaudīts konkrētas bāriņtiesas lēmums par aprūpes tiesībām, konkrētā bāriņtiesa nevar uzdot nepilngadīgās personas pārstāvību vest saviem darbiniekiem.
10.11.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr.SKA-759/2009
Kārtība bērnu uzņemšanai ārpus kārtas pirmsskolas izglītības iestādē
1. Ne tikai bērna uzņemšana pirmsskolas izglītības iestādē (pieeja publiskajam pakalpojumam), bet arī reģistrācija rindā ir administratīvais akts, nevis starplēmums, jo rada tiesiskās sekas – ar reģistrēšanu bērnu vispārīgi atzīst par tiesīgu saņemt pakalpojumu, turklāt tiek nostiprināta viņa vieta rindā, konkurējot ar citiem bērniem.
2. Pēc noteiktiem principiem veidota rinda ir instruments, lai nodrošinātu taisnīgu pieeju pakalpojumam konkurences apstākļos, līdz ar to gan reģistrācija rindā, gan izmaiņas rindā ir vērstas uz galveno mērķi – uzņemšanu iestādē, kurai jānotiek, taisnīgi sadalot vietas.
3. Iespēja ārpus kārtas uzņemt pirmsskolas izglītības iestādē jau uzņemto bērnu brāļus un māsas ir loģiska un pamatota, jo paredzēta, lai palīdzētu vecākiem, kuriem ir vairāki bērni pirmsskolas vecumā – lai bērni varētu apmeklēt vienu un to pašu iestādi. Prioritāte tiek vērtēta grupu komplektēšanas brīdī, nevis sākotnējās reģistrācijas brīdī.
4. Vienlīdzības princips prasa, lai iestāde tai piešķirto rīcības brīvību izmantotu līdzīgi pret personām, kas atrodas salīdzināmos apstākļos. Tomēr persona uz vienlīdzības principa pamata nevar prasīt, lai pēc priekšrocību piešķirošo nosacījumu atkrišanas bērnam tiktu saglabāta priekšrocība uzņemšanai pirmsskolas izglītības iestādē, pat ja iestādē šāda prettiesiska prakse pastāvējusi.
2007. gads
16.01.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-144/2007
Par subjektīvajām tiesībām prasīt iecelšanu par aizbildni; par adopcijas procesu, ja potenciālie adoptētāji ir ārvalstnieki; par populārsūdzību iesniegšanas ierobežojumu pieļaujamību
1. Lai varētu vērsties tiesā ar pieteikumu, jābūt aizskartām personas subjektīvajām tiesībām vai tiesiskajām interesēm vai arī likumā jābūt īpaši paredzētam gadījumam, kad tiesā var vērsties, lai aizsargātu citu personu vai sabiedrības intereses. Lai noskaidrotu, vai personai ir tiesības kaut ko prasīt, tas ir, subjektīvās tiesības, jānoskaidro, vai šādas tiesības izriet no kādas tiesību normas. Lai noteiktu, vai ir aizskartas tiesiskās intereses, ir jānoskaidro piemērojamās normas mērķis, proti, jānoskaidro, vai tiesību norma izdota ar mērķi attiecīgajā tiesiskajā situācijā aizsargāt noteiktas personas individuālo interesi.
2. Subjektīvās tiesības prasīt iecelšanu par aizbildni ir nepilngadīgā tuvākajiem radiniekiem (vai mirušu vecāku izraudzītai personai). Ja bāriņtiesa (pagasttiesa) ir iecēlusi citu personu, iepriekš minētajām personām ir tiesības vērsties tiesā un pārsūdzēt attiecīgo lēmumu. Tiesību normas neizceļ citas personu kategorijas, no kurām būtu izraugāms aizbildnis, līdz ar to citām personām nav šādu subjektīvo tiesību.
3. Tiesību normas, kas regulē aizbildņa iecelšanu, pamatā ir izdotas ar mērķi aizsargāt nepilngadīgā, kurš palicis bez vecāku aizgādības, intereses, kā arī šā nepilngadīgā tuvāko radinieku intereses nodrošināt bērna intereses. Šo tiesību normu mērķis nav aizsargāt citu personu interesi būt par aizbildni un izrietoši – šo citu personu interesi, lai par aizbildni nebūtu citas personas.
4. Priekšnoteikums, lai ārvalstnieks varētu adoptēt konkrētu bērnu, ir, ka bāriņtiesa ar savu lēmumu atzinusi par iespējamu konkrēto bērnu nodot adopcijai uz ārvalstīm. Proti, tiesību normas ārvalstu adoptētāju tiesības izvēlēties adoptējamos bērnus aprobežo ar bērniem, kuri ir nodoti adopcijai uz ārvalstīm, bet neparedz ārvalstnieku tiesības prasīt šādu nodošanu. Līdz ar to ārvalstniekiem nav tiesību prasīt, lai bāriņtiesa pieņemtu lēmumu nodot konkrētu bērnu ārvalstu adopcijai.
5. Ierobežojums vērsties tiesā ar populārsūdzībām nav uzskatāms par tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu.
12.12.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-512/2007
Morālais kaitējums, kas nodarīts ar iestādes lēmumu par bērna izņemšanu no ģimenes; morālā kaitējuma atlīdzināšanai vērtējamie apstākļi
1. Aprūpes tiesību atņemšana un bērna izņemšana no ģimenes skar ļoti nozīmīgas personas cilvēktiesības - tiesības uz ģimeni. Turklāt bērna izņemšana no ģimenes šīs tiesības ietekmē visradikālākajā veidā. Tādējādi arī aizskāruma smagums, ja lēmums bijis prettiesisks, šādos gadījumos ir uzskatāms par ļoti būtisku. Līdz ar to prettiesisks lēmums par bērna izņemšanu no ģimenes ir pietiekams pamats, lai konstatētu personas ciešanas un līdz ar to arī radīto morālo kaitējumu.
2. Tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība - objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas. Līdz ar to, analizējot, vai personai ir tiesības uz atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, tiesai jāvērtē tieši tas kaitējums un tā aspekti, kuru ir radījis attiecīgais iestādes lēmums. Personas ciešanas, kuras nav izraisījusi iestādes rīcība, tiesai nav jāvērtē.
3. Lai varētu atzīt, ka personai nav tiesību uz morālā kaitējuma atlīdzinājumu tā iemesla dēļ, ka persona savu iespēju robežās nav centusies novērst ar prettiesisko lēmumu radītās tiesiskās sekas, tiesai pirmām kārtām jākonstatē, kādus objektīvi saprātīgus pasākumus persona šādā situācijā varēja un tai vajadzēja veikt. Ja konstatējams, ka konkrētajā situācijā personai objektīvi bija iespējams veikt pasākumus, kas samazinātu ar iestādes lēmumu radītās negatīvās sekas – vai persona tos ir veikusi (centusies veikt).
4. Vērtējot morālo kaitējumu, kas vecākiem nodarīts ar iestādes lēmumu par bērna izņemšanu no ģimenes, tiesai jāvērtē personas ciešanas – bailes, pazemojumu vai citas negatīvās emocijas, kas varēja tikt radītas ar prettiesisko bāriņtiesas lēmumu, tostarp goda, cieņas, reputācijas, personiskās dzīves neaizskaramības aizskārumu, kā arī iespējamās papildu ciešanas, kas var būt radušās saistībā ar bērnam radītajām negatīvajām emocijām (pārdzīvojumi par bērna ciešanām).
2006. gads
08.06.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-299/2006
Par bijušā aizbildņa tiesībām vērsties ar pieteikumu tiesā, lai aizsargātu bērnu tiesības un intereses, pārsūdzot bāriņtiesas lēmumu, ar kuru atjaunotas aprūpes tiesības vecākiem, un aizbildnības institūta jēgu un aizbildņa statusu
1. Saskaņā ar Civillikuma 222.pantu bez vecāku aizgādības palikušam bērnam ieceļams aizbildnis. Aizbildnības institūta jēga ir ietverta šā likuma 252.pantā, proti, aizbildņi atvieto saviem aizbilstamajiem vecākus. Vecāki vai attiecīgajos gadījumos likumīgie aizbildņi ir galvenās personas, kas atbildīgas par bērna audzināšanu un attīstību. Nodrošināt, lai vislabāk tiktu aizsargātas bērna intereses, ir svarīgākais viņu rūpju objekts.
2. Aizbildnības attiecības ir publiski tiesiskas attiecības, kas tiek nodibinātas starp pašvaldību un aizbildni, bāriņtiesai izraugoties personu, kurai uzticēt veikt sabiedrisku pienākumu - atvietot bez vecāku aprūpes palikuša bērna vecākus. Aizbildnim šis sabiedriskais pienākums jāveic bērna vislabākajās interesēs. Brīdī, kad vecākiem tiek atjaunotas aprūpes tiesības, aizbildnis formāli izbeidz pildīt šo pienākumu un publiski tiesiskās attiecības tiek izbeigtas.
3. Bijušajam aizbildnim ir atzīstamas tiesības iebilst pret bāriņtiesas (pagasttiesas) lēmumu par aprūpes tiesību atjaunošanu, ja tas uzskata, ka lēmums nav pieņemts bērna vislabākajās interesēs, proti – ja pieteikums ir vērsts uz bērna interešu aizstāvību. Ja bijušajam aizbildnim šādas tiesības neatzītu, rastos situācija, ka šāda lēmuma nekavējoša pārsūdzība un kontrole vispār nav iespējama, jo ne vecāki, kuriem atjaunotas aprūpes tiesības, ne arī bāriņtiesa (pagasttiesa), kura lēmumu ir pieņēmusi, šo lēmumu tiesā nepārsūdzētu. Tomēr bērnam kā fiziski un intelektuāli vēl nenobriedušai personai vajadzīga speciāla aizsardzība un gādība, tai skaitā pienācīga tiesiskā aizsardzība.