2016. gads
02.02.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-8/2016
Būvatļaujas nepieciešamība būves pieņemšanai ekspluatācijā; procesuālie termiņi, lai vērstos pret patvaļīgu būvniecību; izlīgums strīdā par patvaļīgas būves legalizāciju
1. Būvniecības likumā paredzētā secīgā procedūra balstās nepieciešamībā pienācīgi pārbaudīt būves atbilstību materiālo tiesību normām un drošuma prasībām. Lemjot par būvniecības legalizāciju, šāda nepieciešamība nekļūst maznozīmīgāka, tādēļ, lai arī jau pēc faktiski notikušiem būvdarbiem, ir veicama tāda paša satura pārbaude un ir nepieciešama to pašu lēmumu pieņemšana. Tā kā Būvniecības likums paredz būvatļauju kā priekšnoteikumu būvdarbu uzsākšanai, vispārīgi būvniecības darbu īstenošana un noslēgšanās tiesiski nav iedomājama bez būvatļaujas izsniegšanas. Tas nozīmē, ka arī tad, ja būvniecības darbi jau notikuši, ir nepieciešama būvatļaujas izsniegšana, pirms lemt par būves pieņemšanu ekspluatācijā.
2. Ja ir pieņemts iestādes lēmums, kurš galīgi atļauj konkrētu būvniecību, vai par tādu atzīst lēmumu par būves legalizāciju vai izpildprojekta saskaņojumu,persona, kuras tiesības ar patvaļīgu būvniecību ir aizskartas,ir ierobežota ar procesuālu termiņu. Ja tāds lēmums nav pieņemts, pret patvaļīgu būvniecību persona, kuras tiesības ir aizskartas, var vērsties jebkurā laikā.
14.03.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-348/2016
Strīda par valsts autoceļu būvniecības procesā radītu personu tiesību aizskārumu pakļautība
1. Valsts autoceļa būvatļaujas izdošanā piemērojami būvniecību regulējošie normatīvie akti, kas ir publisko tiesību normas, tostarp Būvniecības likuma 3.pants (zemesgabala būvniecība saskaņojama ar zemesgabala īpašnieku). Tādējādi, ja pieteikums pamatots ar Būvniecības likuma normu neievērošanu būvatļaujas izdošanas procesā, strīds ir risināms administratīvā procesa kārtībā, nevis civilprocesuālā kārtībā kā jautājums par valsts autoceļa apsaimniekošanu.
2. Būvniecības likums nošķir būvniecības dalībnieku atbildību par būvdarbu veikšanas rezultātā radītajiem zaudējumiem Proti, ja par būvatļaujas un būvprojekta saturu strīds nepastāv, bet būvnieki tieši ar savu patstāvīgu rīcību būvdarbu laikā aizskar citu personu tiesības (piemēram, kļūdas dēļ tiek izbērtas smiltis uz personas zemes vai ar autotransporta tehniku tiek sabojāta personas sēta vai cits īpašums), šāds prasījums skatāms civiltiesiskā kārtībā.
Turpretim, ja ir strīds par būvatļauju un būvnieki būvdarbus veikuši, pamatojoties uz būvatļauju (tostarp būvprojektu), personu tiesību aizskārums faktiski izceļas no valsts izdota administratīvā akta (būvatļaujas), nevis būvnieku rīcības. Šo secinājumu neietekmē tas, ka būvnieku atbildība par nodarītajiem zaudējumiem ir civiltiesiski apdrošināta.
3. Administratīvais akts atbilstoši Administratīvā procesa likuma 1.panta trešajai daļai un faktiskā rīcība atbilstoši šā likuma 89.pantam ir patstāvīgi tiesību institūti. Ja pieteicēju tiesību aizsardzība ir panākama ar būvatļaujas tiesiskuma pārbaudi, būvniecības procesa ietvaros nav atsevišķi izvērtējams prasījums par faktisko rīcību, jo būvdarbi ir administratīvā akta izpilde, nevis atsevišķa faktiskā rīcība.
03.05.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-849/2016
Pašvaldības pienākums sakārtot vai nojaukt bīstamu būvi
1. Būvniecības likuma 21.panta devītā un desmitā daļa pamatā ir vērstas nevis uz tās personas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību, kuras īpašumu apgrūtina vai kaut kādā veidā skar attiecīgās būves, bet aizsargā plašāku personu loku un būtībā ir vērstas uz visas sabiedrības interešu aizsardzību (tostarp noteiktos apstākļos vidi būtiski degradējošas vai vides stāvokli apdraudošas būves nojaukšana var tikt skatīta arī kā vides tiesību jautājums).
2. Konstatējot, ka būve sava tehniskā stāvokļa dēļ ir kļuvusi bīstama, pašvaldībai ir jāreaģē un jāpieņem lēmums, ar kuru būves īpašniekam tiek uzdots būves sakārtot (sliktākajā gadījumā – nojaukt). Pienākums valsts pārvaldei, tostarp pašvaldībai, novērst apdraudējumu, izriet no Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātajām tiesībām uz dzīvību un veselību. Ne lēmuma apstrīdēšana vai pārsūdzēšana, ne arī tā tūlītēja neizpildīšana no būves īpašnieka puses nevar būt šķērslis īpašuma sakārtošanai, lai novērstu apdraudējumu.
20.09.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-943/2016
Ministru kabineta rīkojuma par parka vai mežaparka ierīkošanu Baltijas jūras vai Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā nepieciešamība parka un mežaparka ierīkošanas gadījumā; pieteikuma par vides normatīvo aktu pārkāpumu pieļaujamības vērtēšana
1. Ja parka teritorijā atrodas Meža likuma 3.panta pirmās daļas 1.punktam atbilstošs mežs, tā var tikt uzskatīta par meža zemi. Tādējādi gadījumā, ja parka ierīkošana paredzēta, neveicot meža zemes pārveidošanu citā lietošanas veidā, Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punkts nav piemērojams un meža zemes transformācijas atļauja nav nepieciešama.
2. Pēc Ministru kabineta 2013.gada 5.marta noteikumu Nr.123 „Noteikumi par parku un Mežaparku izveidošanu mežā un to apsaimniekošanu” spēkā stāšanās regulējums kļuvis diferencēts un tādēļ arī skaidrāks. No minētā regulējuma secināms, ka parka ierīkošana vienmēr nozīmē teritorijas atmežošanu un parka ierīkošanai tādēļ vienmēr ir nepieciešams ikreizējs Ministru kabineta rīkojums par parka ierīkošanu krasta kāpu aizsargjoslā, savukārt mežaparka ierīkošana var notikt, gan veicot, gan neveicot atmežošanu, un tikai otrajā gadījumā ir nepieciešams Ministru kabineta rīkojums par mežaparka ierīkošanu.
3. Atbilstoši Vides aizsardzības likuma 9.panta trešajai daļai sabiedrībai ir tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt valsts iestādes vai pašvaldības administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kas neatbilst vides normatīvo aktu prasībām, rada kaitējuma draudus vai kaitējumu videi. Taču pieteikuma pieļaujamības izvērtēšanas laikā nav iespējams un nav nepieciešams konstatēt, vai tiešām pastāv pieteikumā norādītā neatbilstība vides normatīvo aktu prasībām, vai patiešām pārsūdzētais administratīvais akts un faktiskā rīcība rada kaitējuma draudus vai kaitējumu videi – šādu apstākļu noskaidrošana ir tiesas uzdevums, izskatot lietu pēc būtības, un vispārīgi varētu būt pieteikuma apmierināšanas pamats. Vērtējot pieteikuma pieļaujamību, ir pietiekami, ja pieteikums uzrāda pamatojumu, kas ļauj tiesai saskatīt, ka šāds iespējams vides normatīvo aktu pārkāpums vai vides apdraudējums varētu būt iespējams.
19.07.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-1056/2016
Būvniecības likuma 18.panta un 21.panta interpretācija
1. Būvniecības likuma 18.pants ir attiecināms arī uz gadījumiem, kad patvaļīgā būvniecība tiek konstatēta nevis būvdarbu procesā, bet vēlāk – jau nelegāli uzbūvētās (vai ekspluatācijā nenodotas) būves ekspluatācijas laikā. Šādos gadījumos likumdevējs ir piešķīris kompetenci būvinspektoram, konstatējot patvaļīgas būvniecības faktu, apturēt turpmākas darbības šādā būvē. Tādējādi Būvniecības likuma 18.pantā paredzētais būvinspektora atzinums var ietvert gan patvaļīgās būvniecības konstatējumu, gan arī lēmumu par rīcību (normā – aizliegumu turpināt būvniecību) līdz būvvaldes lēmuma par iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu vai būvniecības turpināšanas atļauju pieņemšanai.
2. Būvniecības likuma 21.pants nosaka būvinspektora pilnvaras, kontrolējot ekspluatācijā pieņemtas būves drošumu,sastādīt vienīgi atzinumu, un būvvaldes kompetenci uz tā pamata pieņemt lēmumu cita starpā arī par būves ekspluatācijas aizliegumu.
2015. gads
05.03.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-22/2015
Ministru kabineta kompetence, lemjot par būvniecību Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā
1. Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjosla ir noteikta, ņemot vērā vides aizsardzības mērķi, un tajā esošie objekti, lai gan atrodas Jūrmalas pašvaldības teritorijā, ir nacionāla vērtība. Līdz ar to šo objektu kvalitāte, uzturēšana un attīstība ir ne tikai attiecīgās pašvaldības, bet gan visas valsts rūpe. Tāpēc meža zemes transformācija (pārveidošana) ir nacionālā līmenī tik būtiska, ka attiecīgā jautājuma izlemšana ir nodota Ministru kabinetam.
2. Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punkts redakcijā, kādā tas stājies spēkā 01.01.2013., likumdevējs nav atteicies no turpmākas Ministru kabineta rīkojuma par meža zemes transformāciju nepieciešamības un ir saglabājis Ministru kabineta kompetenci jautājumā par būvniecību un parku un mežaparku ierīkošanu krasta kāpu aizsargjoslā.
29.04.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-77/2015
Tiesiskās paļāvības principa piemērošana, lemjot par būvatļaujas pagarināšanu
1. Tiesiskās paļāvības dēļ pieļauts izņēmums jauna tiesiskā regulējuma piemērošanā nevar turpināties neierobežoti ilgi, un tas ir pamatots tiktāl, ciktāl pati persona uzrāda ieinteresētību savu tiesību turpmākā īstenošanā.
2. Tiesiskā paļāvība uz izdotās būvatļaujas īstenošanu nav neierobežota. Zaudējot tiesības pagarināt būvatļaujas darbību un tādējādi atmetot tiesības uz uzsāktā būvniecības procesa turpināšanu, HES projekta īpašnieks zaudē izņēmuma kārtā saglabātās tiesības būvēt HES uz tādas upes vai upes posma, kur atbilstoši jaunākam tiesiskajam regulējumam HES būvniecība ir aizliegta.
3. Maznozīmīgi darbi būvlaukumā, kas ir tikai būvniecības sagatavošanas darbi un nav prasījuši vērā ņemamu ieguldījumu no pasūtītāja, nav pamats tiesiskajai paļāvībai uz būvdarbu pabeigšanu.
14.10.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-194/2015
Kontroles apjoms iekšējo inženiertīklu izbūves gadījumā
Iekšējo inženiertīklu izbūves, rekonstrukcijas un renovācijas ietvaros nepieciešama tehnisko noteikumu izsniegšana, tehniskās shēmas izstrāde, šīs shēmas saskaņošana ar izbūves ierosinātāju, ēkas apsaimniekotāju, inženierkomunikāciju īpašnieku un citiem inženiertīklu turētājiem un trešajām personām, kuru īpašuma tiesības tiek skartas. Tas, ka šā procesa īstenošanas laikā tehniskās shēmas saskaņojuma nepieciešamība būvvaldē noteikta vienīgi tad, ja tam paredzēts Eiropas Savienības, valsts vai pašvaldības līdzfinansējums, nekādā veidā negroza kontroles apjomu un kārtību, ko paredz Būvniecības likums.
2014. gads
18.07.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-102/2014
Tiesā vērtējamie apstākļi, lemjot par būvniecības procesā radītu īpašuma pārgrozījumu novēršanu
Civillikuma 1068.panta pirmajā daļā noteiktais ierobežojums ir noteikts tādēļ, lai visu kopīpašnieku rīcība būtu vērsta uz kopējās lietas saglabāšanu un uzturēšanu, bet nevis uz šīs lietas vērtības samazināšanu vai pat bojāeju. Nav pieļaujams, ka sakarā ar viena kopīpašnieka nepamatotu atteikšanos dot savu piekrišanu tiktu kaitēts visu kopīpašnieku interesēm saglabāt un uzturēt kopējo lietu. Tādēļ Civillikuma 1068.panta trešā daļa regulē izņēmuma situāciju, kad viens no līdzīpašniekiem bez saskaņošanas ar citiem ir spiests izdarīt izmaiņas kopīpašuma priekšmetā, lai glābtu, piemēram, to no bojāejas u.tml. Tiesa arī administratīvajā lietā, kur tieši izlemjams jautājums par būvniecības procesā radītu īpašuma pārgrozījumu novēršanu, nav ierobežota vērtēt, vai konkrētajos apstākļos nav konstatējams, ka agrākā stāvokļa atjaunošanu neattaisno pārējo kopīpašnieku pamatota interese saglabāt un uzturēt kopējo īpašumu. Šādos apstākļos ir jāsamēro visu kopīpašnieku tiesiskās intereses.
04.04.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-164/2014
Zemes īpašnieka saskaņojuma nepieciešamība ēku atjaunošanai dalītā īpašuma gadījumā
Dalītā īpašuma gadījumā zemes īpašniekam nav tiesību aizliegt apbūves īpašniekam atjaunot palīgēku, kas iepriekš bijusi apbūves sastāvā. Tādējādi, piemērojot Būvniecības likuma 3.panta pirmo daļu un 11.panta pirmo daļu, nav jāņem vērā iespējamie zemes īpašnieka iebildumi un nav jāprasa saskaņojums no zemes īpašnieka.
2013. gads
02.04.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums un blakus lēmums lietā nr. SKA-121/2013
Pašvaldības tiesības ierobežot siltumapgādes veida izvēli
1. Enerģētikas likuma 51.panta otrajā daļā pašvaldībām deleģētā kompetence noteikt siltumapgādes attīstību savā administratīvajā teritorijā neietver pašvaldību tiesības ar saistošajiem noteikumiem ierobežot ēku un būvju īpašniekiem Enerģētikas likuma 50.pantā paredzētās tiesības izvēlēties izdevīgāko siltumapgādes veidu (Enerģētikas likuma 50.pants, 51.panta otrā daļa).
2. Pašvaldībai savas iespējas attīstīt centralizētu siltumapgādes sistēmu pastāv, ievērojot ēku un būvju īpašnieku tiesības izvēlēties sev izdevīgāko siltumapgādes veidu. Tas nozīmē, ka pašvaldība var faktiski šādu centralizētu siltumapgādes sistēmu veidot un gādāt par to, lai tā būtu finansiāli un citādā ziņā pievilcīga attiecīgās teritorijas iedzīvotājiem, taču ne normatīvi uzlikt pienākumu šai sistēmai pieslēgties (Enerģētikas likuma 50.pants, 51.panta otrā daļa).
26.04.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-123/2013
Tiesas kompetence lemt par būvniecības seku novēršanu
1. Būvniecības likuma 30.pants attiecas uz būvniecības pārbaudi, kura tiek veikta faktiski uz vietas, un tā ir pašvaldības pastāvīga kompetence neatkarīgi no tā, vai pastāv tiesisks strīds un ir bijis apstrīdēšanas iesniegums. Respektīvi, būvinspektoram ir tiesības pārbaudīt uz vietas ikvienu faktisku būvdarbu vietu, vērtēt būvdarbu tiesisko pamatotību un atbilstību un rīkoties atkarībā no noskaidrotajiem apstākļiem.
2. Gadījumā, ja būvatļauja tiek apstrīdēta un pārsūdzēta, pašvaldībai lēmums par būvatļaujas (saskaņā ar to veiktās būvniecības) tiesiskumu ir jāpieņem neatkarīgi no tā, vai būvinspektors veicis faktisko pārbaudi uz vietas. Augstāka iestāde, saņēmusi apstrīdēšanas iesniegumu, lēmumu pieņem, pilnībā vai daļā (atbilstoši apstrīdēšanas iesniegumam) pārbaudot zemākas iestādes izdotā administratīvā akta tiesiskumu.
3. Administratīvā procesa likuma 253.panta otrā daļa paredz tiesas kompetenci lemt par būvatļaujas izpildes seku novēršanu, izskatot prasījumu par administratīvā akta atcelšanu. To neierobežo Būvniecības likuma 30.pants gadījumā, ja tiesai ir pamats atzīt būvatļauju par prettiesisku.
4. Nekavējoša būvniecības seku novēršana, piemērojot Administratīvā procesa likuma 253.panta otro daļu, būtu mērķtiecīga un samērīga tikai tad, ja tiesa nesaredz iespēju tālākai būvniecības īstenošanai. Savukārt gadījumos, kad būvniecība nākotnē varētu īstenoties, novēršot tiesas konstatētā prettiesiskuma iemeslus, tiesa var pati šo jautājumu galīgi neizlemt. Tādā gadījumā mutatis mutandis var piemērot Būvniecības likuma 30.panta piekto daļu un uzdot iestādei pārskatāmā laikā izlemt jautājumu par būvniecības tālāko likteni. Turklāt, ņemot vērā visu ieinteresēto pušu intereses, tiesai ar spriedumu šādā paredzamās „būvniecības izdzīvošanas” gadījumā būtu vēlams veikt pēc iespējas pilnīgāku tiesisko apstākļu analīzi, lai novērstu jaunu strīdu rašanos par to pašu būvniecības objektu.
30.07.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-351/2013
Rīgas vēsturiskā centrā esoša zemesgabala sadales pieļaujamība
1. Zemesgabala sadalīšana var būt gan privāto tiesību, gan publisko tiesību jomā ietilpstošs jautājums. Tomēr publisko tiesību jomā risināmās tiesiskās attiecības prevalē pār privāttiesisko gribas izpausmi, un publisko tiesību normas ir imperatīvas normas, kuras jāievēro, arī veidojot savstarpējās tiesiskās attiecības privāto tiesību jomā. Vienošanās privāto tiesību jomā ir pieļaujama, ciktāl to neierobežo publisko tiesību imperatīvas normas. Līdz ar to, izlemjot zemesgabala dalīšanas pieļaujamību, ir vērtējama dalīšanas atbilstība publisko tiesību normām.
2. Zemesgabala sadalīšana ir jautājums, kas ietilpst teritorijas plānošanas jomā, turklāt sadalīšana nosaka arī tālākus risinājumus attiecībā uz būvniecību, kas arī ietilpst teritorijas plānošanas jomā.
3. Pašvaldībai ir tiesības teritorijas plānojumā citstarp ietvert noteikumus nekustamo īpašumu sadalīšanai. Konkrēti ierobežojumi nekustamo īpašumu sadalīšanai Rīgas vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā izriet no Rīgas domes 2005.gada 20.decembra saistošiem noteikumiem Nr.34 „Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” un Rīgas domes 2006.gada 7.februāra saistošiem noteikumiem Nr.38 „Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi”. Turklāt Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas plānojumā paredzētie noteikumi uzskatāmi par speciālo regulējumu attiecībā pret vispārējo Rīgas pašvaldības teritorijas plānojumu.
4. Zemesgabala sadales plāna īstenošana nākotnē var mainīt apbūves, tātad arī plānojuma struktūru, jo, mainoties zemesgabala lielumam, mainās arī nosacījumi būvju telpiskajam izvietojumam tajā (piemēram, ievērojot apbūves intensitātes, apbūves blīvuma, pagalma, attālumu līdz zemesgabala robežām prasības). Rīgas domes 2006.gada 7.februāra saistošo noteikumu Nr.38 „Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” normas, kas vērstas uz zemesgabalu sadales ierobežošanu, ir vērstas uz iespējamā apdraudējuma vēsturiskā plānojuma struktūrai novēršanu un ir piemērotas vēsturiskā plānojuma struktūras saglabāšanai, tātad arī atbilst Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likumam un Ministru kabineta 2004.gada 8.marta noteikumiem Nr.127 „Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumi”. Ierobežojums vēsturiska nekustamā īpašuma sadalei ir uzskatāms par samērīgu, nodrošinot sabiedrības intereses valsts vēsturiskā un kultūras mantojuma aizsardzībā.
2012. gads
10.04.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-59/2012
Plānošanas un arhitektūras uzdevumā iekļaujamās prasības
1. Pašvaldības būvvalde ir būvniecības procesa „saimnieks”, un ar plānošanas un arhitektūras uzdevumā vai nojaukšanas uzdevumā ietvertajām prasībām saņemt no kādas institūcijas tehniskos vai īpašos noteikumus vai atļauju nojaukšanai saistoši ievirza tālāko būvniecību. Tādējādi pašvaldībai ir atbildība par to, lai personai tiktu norādīts pieprasīt no citām institūcijām tos tehniskos noteikumus, kuri nepieciešami, bet netiktu izvirzītas nepamatotas prasības uz citiem tehniskajiem noteikumiem.
2. Ministru kabineta 1997.gada 1.aprīļa noteikumu Nr.112 „Vispārīgie būvnoteikumi” 43.punkta mērķis nav noteikt, ka būvniecības ierosinātājam būtu pienākums saņemt tehniskos noteikumus un apmaksāt pieslēgšanos vai atslēgšanos no tādām inženierkomunikācijām, kuras nekalpo tā būvei, bet kurām būve pati kalpo. Līdz ar to ar šo normu nevar pamatot pienākumu būves nojaukšanas gadījumā par saviem līdzekļiem turpināt nodrošināt to inženierkomunikāciju darbību, kuras nekalpo šai būvei.
3. Ēkas likteņa noteikšana, par izšķirošu nosakot tās nepieciešamību pie tās piestiprināto sabiedriskā transporta infrastruktūras elementu uzturēšanai, gan arī aizvietojoša objekta nodrošināšana ir būtisks apgrūtinājums, kuru nevar pamatot tikai ar analoģiju vai vispārējiem apsvērumiem par sabiedrības interesēm. Iztrūkstot publisko tiesību normām, kas noregulētu īpašuma tiesību ierobežojumu sabiedrības interesēs, faktiski situācija ir atbilstoša servitūtam.
27.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-247/2012
Rīgas pilsētas apbūves noteikumu normu, kas nosaka attālumus starp mājām, piemērošana
Ja jānosaka attālums starp divām mājām, kuras katra pieder citam apbūves tipam (savrupmāju un mazstāvu daudzdzīvokļu māju apbūve), attālums starp mājām ir teritorija, kurā pārklājas abu apbūves tipu noteikumi, tādēļ rodas nesaskaņa starp tiesību normām, kuras katra nosaka attālums starp divām mājām. Šādā situācijā nepieciešams piemērot normu, kas nosaka minimālo attālumu (ievērojot būves augstumu) savrupmāju apbūves iekšienē, nodrošinot saudzējošu pāreju no viena apbūves tipa uz citu. Tādējādi savrupmājas īpašniekam tiek garantētas tās tiesības, kas tam piemistu, ja blakus būvētu līdzīgu savrupmāju. Tas atbilst arī 6.1.12.punkta „c” apakšpunkta mērķim – nodrošināt savrupmāju apbūves teritorijā harmonisku apbūvi, kurā kāda atsevišķa māja nenomāc un nenoēno citas, kas netiktu sasniegts, ja minētā norma netiktu piemērota arī attiecībā uz ikvienu blakus būvētu māju.
17.02.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-301/2012
Plānošanas un arhitektūras uzdevuma tiesiskā daba; zaudējumu atlīdzināšana administratīvajam aktam pielīdzināma starplēmuma atcelšanas gadījumā
1. Plānošanas un arhitektūras uzdevums pats par sevi nav lēmums ar galīga noregulējuma raksturu, tomēr tas ietekmē būtiskas būvniecības ierosinātāja tiesības un tiesiskās intereses būvniecības procesa ietvaros, turklāt ietekme ir tūlītēja, tādēļ attiecībā uz būvniecības ierosinātāju tas pielīdzināms administratīvajam aktam.
2. Labvēlīga prettiesiska administratīvā akta atcelšanas gadījumā personai ir tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu, kas tai nodarīti ar administratīvā akta atcelšanu, unar atcelšanu saistīto zaudējumu atlīdzināšanai nav nepieciešams vērtēt atceļošā lēmuma tiesiskumu vai prettiesiskumu. Jautājumam par zaudējumu atlīdzināšanu jābūt atceļošā administratīvā akta sastāvdaļai, iestādei izvērtējot zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumus atbilstoši Administratīvā procesa likuma un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma normām, tostarp, vērtējot cēloņsakarību un personas līdzatbildību.
01.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-532/2012
Apsvērumi, vērtējot detālplānojuma izstrādes nepieciešamību
1. Detālplānojuma izstrāde nepieciešama gadījumā, ja apbūves dēļ rodas nepieciešamība pēc kompleksiem inženierkomunikāciju risinājumiem. Tas citastarp ietver arī transporta infrastruktūru un kanalizācijas sistēmas veida izvēli un izbūves risinājumus. Apsverot to, vai bija nepieciešams detālplānojums, noteicošais nav tas, ka projekta izstrādes un pat uzsāktās īstenošanas laikā ir izdevies rast konkrētu risinājumu, bet gan tas, vai tas bija jautājums, kam būtu bijis jābūt apspriestam un konkrēti izplānotam detālplānojuma izstrādes procesā, ļaujot sabiedrībai paust savu viedokli.
2. Ja attīstības priekšlikums paredz gan būvniecību, gan zemesgabalu sadali lielā skaitā mazāku zemesgabalu, tad tas prasa vērtēt detālplānojuma nepieciešamību, ņemot vērā gan inženierkomunikāciju un transporta risinājumu nepieciešamību, gan to savietošanu ar plānojamo zemesgabalu lielumu, konfigurāciju, pieslēgumiem katram zemesgabalam, iespējamo nepieciešamību savlaicīgi noskaidrot īpašumtiesību un aprobežojumu stāvokli nākotnē.
3. Lemjot par detālplānojuma nepieciešamību, jāapsver, vai, neesot izstrādātam detālplānojumam ar nākotnē paredzēto zemesgabalu konfigurāciju, vispār ir iespējams un pieļaujams aprēķināt apbūves intensitātes, blīvuma, brīvās teritorijas rādītājus atbilstoši to jēgai apbūves noteikumos.
4. No Vides aizsardzības likuma 8.panta izriet sabiedrības tiesības piedalīties tādu lēmumu pieņemšanā, kas skar vidi, un tas ietver arī teritorijas plānošanu. Lai arī katra būvniecība ir teritorijas plānošanas rezultāts un plānojuma īstenošana, būtu nesaprātīgi tādēļ katras būvniecības gadījumu uzskatīt par vides tiesību jautājumu un iesaistīt sabiedrību lēmuma pieņemšanā. Izšķirošs ir ietekmes būtiskums uz vidi (kas ietver arī cilvēka dzīves vides nozīmīgus risinājumus).
15.05.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-543/2012
Iestādes lēmuma par procesuālu jautājumu tiesiskā daba; pārbaudes apjoms būvatļaujas termiņa pagarinājuma gadījumā
1. Iestādes lēmumam, kas atrisina procesuālu jautājumu par apstrīdēšanas iesnieguma pieļaujamību, ir procesuāla nozīme. Šādam lēmumam nav materiāli tiesiskas nozīmes, jo tas neietekmē materiāli tiesiskās attiecības un līdz ar to arī nerada tiesiskās sekas Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas izpratnē. Līdz ar to šāds lēmums nav administratīvais akts.
2. Augstākas iestādes lēmums ir administratīvais akts tikai gadījumā, ja augstāka iestāde ir pārbaudījusi zemākas iestādes izdotā administratīvā akta pamatotību pēc būtības, tādējādi zemākas iestādes vietā izlemjot jautājumu par konkrētu tiesisko attiecību nodibināšanu, grozīšanu, konstatēšanu vai izbeigšanu.
3. Būvatļaujas termiņa pagarinājuma gadījumā pārbaudes apjoms ir aprobežojams tieši ar termiņa pagarināšanas (nepagarināšanas) pamatotības pārbaudi, jo būvatļauja kā tāda ir kļuvusi neapstrīdama. Lemjot par iespēju pagarināt būvatļaujas termiņu, iestādei nav pienākuma pilnībā pārvērtēt apstākļus par būvniecības pieļaujamību, bet gan tikai par iespēju turpināt iepriekš atļauto būvniecību.
20.12.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-656/2012
Atsevišķa dzīvokļa īpašnieka tiesības atslēgties no ēkas siltumapgādes sistēmas
1. Atsevišķs dzīvokļa īpašnieks nevar atslēgties no centralizētās siltumapgādes sistēmas un izvēlēties alternatīvu apkures veidu gadījumā, ja mājā ir pastāvoša kopēja siltumapgādes sistēma, kurā katra dzīvokļa apsilde ir atkarīga no kopējās sistēmas darbības. Tas ir visas dzīvojamās mājas kopējs lēmums – izmantot vai neizmantot centralizētās siltumapgādes pakalpojumus, un šādu lēmumu mājā esošo dzīvokļu īpašnieki kopā var pieņemt, izmantojot Enerģētikas likuma 50.pantā garantētās tiesības izvēlēties izdevīgāko siltumapgādes veidu.
2. Daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas siltumapgādes sistēma ir kopīpašumā esoša visas ēkas nedalāma inženierietaise, un uz to ir attiecināma gan Civillikuma 1068.panta norma, kas paredz, ka rīkoties ar to drīkst tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu, gan kā speciālās normas – Dzīvokļa īpašuma likuma normas par dzīvojamās mājas kopīpašumā esošo daļu. Tādējādi kopīgās siltumapgādes sistēmas tālākais liktenis, tās veiksmīga funkcionēšana, tai pieslēgto dzīvokļu skaits, ir principiāls lēmums, kas ietverts lemšanā par kopīpašumā esošās dzīvojamās mājas daļas lietošanas kārtību.
2011. gads
06.01.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-32/2011
Pašvaldības lēmumu par atļauju apbūvēt iznomāto zemi tiesiskā daba
1. Pašvaldība var būt zemes īpašnieks, kas iznomā tai piederošu zemi citai personai, un kā zemes īpašnieks var ļaut vai neļaut iznomāto zemi apbūvēt. Zemes īpašnieka lēmums par to, vai iznomāto zemi atļaut apbūvēt, ir gribas izteikums privāto tiesību jomā. Šāds pašvaldības lēmums administratīvā procesa ietvaros (būvvaldē vai administratīvajā tiesā) ir jānoskaidro kā fakts – ir vai nav dota zemes īpašnieka piekrišana būvniecībai. Ja tādas piekrišanas nav, atkrīt jebkāda tālāka iecerētās būvniecības tiesiskuma vērtēšana publisko tiesību jomā.
2. Lai noteiktu, vai lieta ir izskatāma administratīvā procesa kārtībā, ir jānoskaidro, vai pašvaldība būvniecības ieceri (vai jebkādu iesniegumu tās sakarā) vērtējusi kā zemes īpašnieks privāto tiesību jomā vai kā būvniecības tiesiskumu kontrolējošais subjekts publisko tiesību jomā.
24.05.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-47/2011
Zemesgabala aprobežojuma – sarkano līniju – saturs; energoapgādes komersanta īpašās tiesības
1. Zemesgabalam var noteikt aprobežojumu – sarkanās līnijas, kuras norobežo to zemesgabala daļu, kura nepieciešama ielai un gar to izvietojamo inženierkomunikāciju būvniecībai. Taču sarkanās līnijas neparedz cita veida īpašuma aprobežojumus, kā vien pienākumu zemesgabala īpašniekam pašam atturēties no būvniecības.
2. Būvniecības likuma 3.panta otrā daļa, paredzot būvniecības ierobežojumu noteikšanas iespēju citos normatīvajos aktos, nepiešķir tiesības citai personai būvēt – tieši otrādi, šī norma paredz iespēju ierobežot būvniecību, un tā nav izņēmums no Būvniecības likuma 3.panta pirmās daļas.
3. Tikai energoapgādes komersantam ir piešķirtas īpašās tiesības izmantot jaunu energoapgādes objektu ierīkošanai svešu zemi. Uz citām personām attiecas Būvniecības likuma 3.panta pirmā daļa un 11.panta pirmā daļa, kas būvniecību uz svešas zemes pieļauj tikai tad, ja tā ir saskaņota ar zemes īpašnieku.
4. Ja energoapgādes komersanta objekts tiek ierīkots sarkanās līnijas robežās, energoapgādes komersantam ir pienākums nevis saskaņot ar zemes īpašnieku jaunu energoapgādes objektu ierīkošanas nosacījumus (kas dotu iespēju zemes īpašniekam izvirzīt pamatotus iebildumus un prasības attiecībā uz objekta ierīkošanas nosacījumiem), bet tikai informēt zemes īpašnieku (kas ietver vienpusēju energoapgādes komersanta rīcību un nedod iespēju iebilst).
25.02.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-56/2011
Plānošanas un arhitektūras uzdevuma izsniegšanas priekšnoteikumi
1. Ministru kabineta 1997.gada 1.aprīļa noteikumi Nr.112 „Vispārīgie būvnoteikumi” ietver pilnīgu noregulējumu attiecībā uz to, kādas ziņas būvniecības ierosinātājam, iesniedzot būvniecības iesniegumu – uzskaites karti, jāsniedz par būvniecības ieceri, un likumdevējs nav paredzējis katrai pašvaldībai ieviest savu individuālu būvniecības procesa veidu, citastarp, ar citu iesniedzamo dokumentu klāstu. Pašvaldība var labas pārvaldības nolūkā precizēt, padarīt personai ērtu to prasību izpildi, kas izriet no Būvniecības likuma un Ministru kabineta 1997.gada 1.aprīļa noteikumiem Nr.112 „Vispārīgie būvnoteikumi”, nevis aizstāt šo normatīvo aktu prasības ar citām vai tās pēc būtības papildināt. Turklāt nav pieļaujama jaunu prasību izvirzīšana privātpersonai ar iekšējiem normatīvajiem aktiem.
2. Būvvaldei pirms plānošanas un arhitektūras uzdevuma izsniegšanas nav iespējams, un nav arī tās pienākums izvērtēt būvniecības ieceres atbilstību ikvienai apbūves noteikumu prasībai. Būtībā būvvaldei ir jāizvērtē, vai noteikta veida būve, ciktāl tā precizējama no būvniecības iesnieguma–uzskaites kartes un tai pievienotā situācijas plāna, noteiktā vietā vispār ir pieļaujama atbilstoši konkrētā zemes gabala izmantošanas veidam un citām normatīvo aktu prasībām un vai būvniecības iecere ir nododama publiskajai apspriešanai. Savukārt sīkākas no teritorijas plānojuma (arī apbūves noteikumiem) izrietošas prasības būvvalde norāda plānošanas un arhitektūras uzdevumā. Tādējādi tā ir paša būvniecības ierosinātāja interese un atbildība – saskaņot visas norādītās prasības vienā būvprojektā.
3. Tādi būvniecības ieceres rādītāji, kas neizriet no būvniecības iesnieguma–uzskaites kartes un var mainīties būvniecības ieceres izstrādāšanas laikā, vispārīgi nevar būt šķērslis plānošanas un arhitektūras uzdevuma izsniegšanai. Būvvaldes uzdevums ir būvniecības ierosinātāju līdz ar plānošanas un arhitektūras uzdevuma izsniegšanu informēt par prasībām, no kuru ievērošanas būs atkarīgs, vai izstrādātais būvprojekts varēs tikt akceptēts.
2010. gads
11.06.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-390/2010
Pašvaldības iestādes, kas kompetentas izlemt ar būvniecību saistītos jautājumus
1. To, kura pašvaldības iestāde ir tiesīga izlemt konkrētus jautājumus būvniecības procesa ietvaros, noteic būvniecību regulējošās speciālās tiesību normas. Ja tās neprecizē konkrētu institūciju, tad tā var būt gan pašvaldības būvvalde kā vispārīgā būvniecībā kompetentā iestāde, gan pašvaldības dome, kura ir tiesīga izskatīt jebkuru pašvaldības pārziņā esošu jautājumu.
2. Tiesību normas neparedz tiesības pašvaldības domes vadītājam vienpersoniski izlemt būtiskus pašvaldības pārziņā esošus jautājumus, tostarp izdot administratīvos aktus būvniecības procesa ietvaros.
20.12.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-772/2010
Ēkas statusa noteikšana; būvniecības kārtības vispārsaistošais raksturs; dzīvokļa statusa noteikšana telpām
1. Likums „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj situāciju, ka ēkā vienlaikus var būt gan dzīvojamā, gan nedzīvojamā daļa, proti, var būt jaukta tipa izmantošanas ēka. Šādā ēkā esošie dzīvokļi ir privatizējami atbilstoši likumam „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”.
2. Būvniecības likumā noteiktā būvniecības kārtība ir saistoša gan privātpersonām, gan publisko tiesību subjektiem. No būvniecības tiesiskuma kontroles viedokļa nav atšķirības, vai būvniecība tiek veikta privātpersonai, valsts uzņēmumam (kapitālsabiedrībai) vai valstij vai pašvaldībai piederošā īpašumā.
3. Būvniecības likuma 17.pants noteic, ka būvi, tās daļu vai telpu grupu izmanto tikai atbilstoši projektētajām funkcijām un vienīgi pēc tās pieņemšanas ekspluatācijā. Tādējādi ēkas izmantošana dzīvošanai ir pieļaujama tad, ja ēka (telpa) ar šādu funkciju ir pieņemta ekspluatācijā.
4. Pat ja dzīvokļi nav ierakstīti zemesgrāmatā kā dzīvojamās telpas, tie par tādām ir atzīstami pēc tām būtiskajām pazīmēm, kas ir svarīgas, lai nošķirtu privatizācijai pakļautas un privātizācijai nepakļautas telpas. Mazsvarīgi šķēršļi nevar būt iemesls dzīvokļu paturēšanai pašvaldības īpašumā, jo īpaši, ja šo šķēršļu novēršana ir pašas pašvaldības ziņā.
23.12.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-1064/2010
Ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras un paredzētās darbības ietekmes sākotnējā izvērtējuma procedūras veikšanas mērķi un slēdziena pamatojums; iestāžu pilnvaras būvniecības gadījumā
1. Ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras mērķis ir iegūt visplašāko informāciju par paredzēto darbību, arī iegūstot sabiedrības sniegtu informāciju, viedokļus un priekšlikumus. Būtiska ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras sastāvdaļa – sabiedrības iesaistīšana – uzrāda arī visa novērtējuma procesa būtību.
2. Darbībām, kuru iespējamā ietekme uz vidi var būt un var nebūt tāda, kurai vajadzīgs ietekmes uz vidi novērtējums, ir paredzēts paredzētās darbības ietekmes sākotnējais izvērtējums, tādējādi sākotnējā izvērtējuma mērķis ir noskaidrot, vai būtu auglīga tik detalizēta informācijas iegūšana un analīze un tik plaša sabiedrības iesaistīšana, kāda tā ir vairākās pakāpēs organizētajā ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrā.
3. Ja sākotnējais izvērtējums neuzrāda tādus izzināmos ietekmes jautājumus, kuru izpētei nozīmīga būtu pilnā ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras veikšana, vides institūcijas nezaudē iespēju atbilstoši veiktajam izvērtējumam tehniskajos noteikumos uzstādīt prasības, lai nelabvēlīgā ietekme uz vidi būtu pēc iespējas mazāka un iekļautos normatīvo aktu noteiktajās robežās.
4. Būvniecības gadījumā reģionālās vides pārvaldes izdotie tehniskie noteikumi ir tikai viens no dokumentiem, kas izmantojams un ievērojams būvprojekta izstrādē un būvniecības ieceres galīgajā novērtējumā pašvaldībā. Tieši pašvaldības būvvalde ir tā, kura izvērtē tādus jautājumus kā iecerētās būvniecības atbilstība teritorijas plānojumam, visu tehnisko noteikumu prasībām, kā arī iecerētās būvniecības pieļaujamība, ņemot vērā konkrētu skarto personu (kaimiņu) intereses.
5. Paredzētās darbības ietekmes sākotnējam izvērtējumam ir jānoved pie pietiekami skaidras informācijas par paredzētās darbības ietekmi, lai arī bez ietekmes uz vidi novērtējuma varētu noteikt konkrētas prasības darbības veikšanai, lai ietekme uz vidi un apkārtējiem iedzīvotājiem būtu pēc iespējas mazāka.
2009. gads
30.01.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-49/2009
Tehniskās inventarizācijas lietas tiesiskā daba
1. Tehniskās inventarizācijas (kadastrālās uzmērīšanas) lietas mērķis ir apkopot informāciju par būvi. Šādai lietai ir informatīvs raksturs. Informācijas apkopošana tehniskās inventarizācijas lietā nemaina būves īpašnieka tiesību vai pienākumu apjomu.
2. Tā kā personai no tiesību normām izriet tiesības pasūtīt tehniskās inventarizācijas (kadastrālās uzmērīšanas) darbu veikšanu būvē vai telpu grupā un tā kā kļūdainu datu ierakstīšana tehniskās inventarizācijas (kadastrālās uzmērīšanas) lietā var aizskart konkrētās privātpersonas tiesiskās intereses, tehniskā inventarizācija (kadastrālā uzmērīšana) ir faktiskā rīcība.
3. Tehniskās inventarizācijas (kadastrālās uzmērīšanas) rezultātā radītā lieta, ir šīs faktiskās rīcības rezultātā radīts informācijas apkopojums. Arī izmaiņu izdarīšana šajā informācijas apkopojumā ir faktiskā rīcība.
13.10.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-624/2009
Būvniecības procesā izdoto tehnisko noteikumu, kas rada personas tiesību un tiesisko interešu aizskārumu, kontrole
1. Starplēmumi parasti nav patstāvīgi apstrīdami (pārsūdzami), jo tiem nav galīgā noregulējuma, izņemot gadījumus, ja tie paši par sevi skar būtiskas personas tiesības vai tiesiskās intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu. Starplēmuma ar būtisku ietekmi pārsūdzēšanas mērķis ir konstatēt tā prettiesiskumu tūlīt pēc attiecīgā lēmuma pieņemšanas, tādējādi novēršot šķērsli, kas liedz personai procesu turpināt, vai arī novēršot prettiesiskuma turpināšanos.
2. Tehnisko noteikumu tehniskais raksturs nenozīmē, ka ar to izsniegšanu (neizsniegšanu) nevar tikt skartas personas publiskās subjektīvās tiesības vai tiesiskās intereses. Ja ir konstatējams, ka ar šādu starplēmumu radīts aizskārums var būt būtisks, personai ir tiesības prasīt tā tiesiskuma patstāvīgu kontroli.
3. Ja personai, lai tā varētu saņemt būvatļauju, atbilstoši būves nojaukšanas uzdevumam ir nepieciešams apliecināt, ka tā ir saņēmusi tehnisko noteikumu izdevēja atļauju, tehnisko noteikumu izdevēja izsniegtā priekšraksta neizpilde ir šķērslis būvatļaujas, tas ir, pieteicējas vēlamā gala rezultāta sasniegšanai. Tādējādi ar tehnisko noteikumu izsniegšanu personai var rasties tāds tiesību un tiesisko interešu aizskārums, kurš ir atzīstams par būtisku, kas savukārt ļauj par šo noteikumu tiesiskumu vērsties kompetentā iestādē vai tiesā. Šādā situācijā nebūtu saprātīgi galīgā lēmuma, proti, būvatļaujas kā vienīgā pārsūdzamā lēmuma saņemšanas nolūkā prasīt personai izpildīt noteikumus, lai jau pēc to izpildes noskaidrotu noteikumu tiesiskumu.
4. Ja ir izdots jau gala administratīvais akts lietā – būvatļauja – personai ir tiesības prasīt būvatļaujas atzīšanu par prettiesisku daļā, kas noteic attiecīgo tehnisko noteikumu izpildi.
18.12.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-949/2009
Autoruzrauga (būvprojekta autora) subjektīvās publiskās tiesības pārsūdzēt būvobjekta pieņemšanu ekspluatācijā
Valsts pārvaldei nav tiesību iejaukties būvniecības dalībnieku savstarpējās civiltiesiskās attiecībās. Būvprojekta autora un citu būvniecības dalībnieku savstarpējās attiecības nosaka savstarpēji noslēgtie līgumi. Būvniecības dalībnieku savstarpējās domstarpības tiek risinātas vispārējā civiltiesiskajā kārtībā, nevis administratīvajā tiesā.
2008. gads
30.06.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-190/2008
Mazstāvu dzīvojamās teritorijas apbūves nosacījumi Rīgā saistībā ar būves augstumu un zemesgabala reljefa izmaiņām, kā arī būves attālumu līdz robežai ar kaimiņu zemes gabalu; būvdarbu apturēšana
1. Būvdarbu procesā pieļaujams mainīt zemes gabala dabisko reljefu un hidroģeoloģiskos apstākļus (piemēram, aizbērt gravas un karjerus, izrakt dīķus, ierīkot drenāžu) tad, ja pēc saskaņošanas ar reģionālo vides pārvaldi minētie pasākumi paredzēti būvprojektā vai ja to nosaka ģeotehniskā kontrole. Minētā nosacījuma mērķis ir vides aizsardzība. Šis mērķis jāņem vērā, vērtējot, vai būvniecība paredz dabiskā reljefa izmaiņas. Proti, zemes gabala augstuma izmaiņas un uzbērumu veidošana ir jāvērtē, ņemot vērā to ietekmi uz vidi būvniecības laikā un pēc tam.
2. Ja apkārt zemes gabalam, kurā notiek būvniecība, atbilstoši plānojumam ir citi apmēram tāda paša izmēra gruntsgabali mazstāvu dzīvojamai apbūvei, tad viena zemes gabala augstuma izmaiņas var salīdzinoši būtiski ietekmēt apkārtējo teritoriju situāciju gan vizuāli, gan attiecībā uz nokrišņu plūsmu, gruntsūdeņu līmeni un ar to saistītām vides izmaiņām. Tādējādi zemes gabala augstuma izmaiņas (aptuveni par metru) uzskatāmas par dabiskā reljefa maiņu, kuru veikšanai nepieciešams reģionālās vides pārvaldes saskaņojums.
3. Vispārējais nosacījums apbūvei mazstāvu dzīvojamā teritorijā Rīgā ir tāds, ka attālums no tuvākās būves ārsienas līdz robežai ar kaimiņa zemes gabalu nedrīkst būt mazāks par trim metriem. Šo attālumu ir pieļaujams samazināt tikai tādā gadījumā, ja kaimiņu zemes gabala īpašnieks ir devis tam rakstisku piekrišanu. Šādai īpašai piekrišanai mazākam attālumam ir jābūt neatkarīgi no paredzamā ēkas augstuma.
4. Kaimiņa piekrišanai par būves atrašanos tuvāk zemes gabalu robežai kā vispārēji noteikts jābūt izteiktai skaidri un apzināti. Proti, piekrišana izņēmumam no vispārējās kārtības nevar notikt tādējādi, ka persona tikai vispārīgi izsaka piekrišanu būvniecībai, - ir jābūt konstatējamam, ka persona ir apzinājusies, kāds ir vispārīgais regulējums un ka ar savu parakstu tā piekrīt tieši izņēmumam.
5. Ja kaimiņš dod piekrišanu samazinātam attālumam no būves tuvākās ārsienas līdz zemes gabalu robežai, šāda piekrišana ietver arī attiecīgu izņēmumu no būves pieļaujamā augstuma aprēķināšanas vispārīgās formulas. Minētais gan nenozīmē, ka persona ar kaimiņu var vienoties par jebkādu ēkas augstumu, jo jebkurā gadījumā jāievēro pašvaldības imperatīvi noteiktais augstuma ierobežojums jumta augstumam zonā, kas ir tuvāk kā trīs metrus no zemes gabalu robežas.
6. Ja būvinspekcija pieņēmusi lēmumu apturēt būvdarbus un uzdevusi pārstrādāt būvprojektu, būvprojekta pārstrādāšana atbilstoši būvinspekcijas norādēm nepadara tiesisku jau uzsākto būvniecību, kas veikta neatbilstoši normatīvo aktu prasībām, kaut arī atbilstoši iepriekš izdotai būvatļaujai. Tas tomēr nenozīmē, ka iestādes lēmumā līdz ar to obligāti būtu jābūt arī uzdevumam novērst iepriekš veiktās būvniecības sekas. Turpmāku prettiesisku būvdarbu veikšanas novēršana pati par sevi arī ir leģitīms mērķis būvniecības apturēšanai, pat ja ar šādu lēmumu netiek atrisināts jautājums par iepriekš veiktajiem būvdarbiem.
7. Vērtējot lēmuma par būvdarbu apturēšanu samērīgumu, jāņem vērā, kādi pārkāpumi pieļauti būvniecības procesā, kā arī sabiedrības, tostarp ar būvniecību tieši skarto personu (kaimiņu), aizskarto interešu nozīmīgums un lēmuma sekas uz būvētāju. Tāpat, ja lēmumu par būvdarbu apturēšanu pieņēmusi Valsts būvinspekcija, izvērtējams tas, vai un ciktāl būvētājs varēja paļauties uz pašvaldības izdotu administratīvo aktu (būvatļauju). Tiesiskās paļāvības vērtējumā jāņem vērā, ka valsts uzraudzība pār būvniecības tiesiskumu, tai skaitā, pār pašvaldības būvvaldes izdotas būvatļaujas tiesiskumu, ir tieši paredzēta normatīvajos aktos, kas savukārt nozīmē, ka pieteicējam ir jārēķinās, ka pašvaldības izdota būvatļauja valsts uzraudzības ietvaros var tikt atcelta vai tās darbība var tikt ierobežota. Tāpat ir vērtējama pieteicēja paša darbība būvatļaujas saņemšanā, tai skaitā saistībā ar vienošanos ar kaimiņu zemes gabala īpašnieku par īpašiem būvniecības noteikumiem.
2007. gads
27.08.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-495/2007
Par būvatļaujas un lēmuma par ēkas nodošanu ekspluatācijā tiesisko dabu un darbību un par pagaidu aizsardzību lietās, kurās pārsūdzēta būvatļauja
1. Pieteikumā par būvatļaujas atcelšanu gan būvatļaujas adresāta, gan ieinteresēto privātpersonu tiesību un interešu pagaidu aizsardzību regulē administratīvā akta darbības apturēšanu un atjaunošanu regulējošās tiesību normas.
2. Administratīvā akta darbības apturēšanu un atjaunošanu regulējošo tiesību normu izpratnē būvatļaujas darbība ir izprotama plašāk kā tikai būvatļaujas derīguma termiņš, ko būvvalde nosaka, izsniedzot būvatļauju atbilstoši Būvniecības likuma un Vispārīgo būvnoteikumu normām. Proti, būvvaldes noteiktais būvatļaujas derīguma termiņš ir laiks, kurā persona var izmantot tiesības veikt būvdarbus, taču pilnīgi būvatļauja kā tiesību akts savu darbību beidz līdz ar tās atcelšanu vai anulēšanu, vai arī to izpildot – līdz ar ēkas uzbūvēšanu un nodošanu ekspluatācijā. Termiņš ir tikai viens no būvatļaujas nosacījumiem.
3. Būves nodošana ekspluatācijā ir konstatējoša rakstura lēmums, ar kuru kompetenta institūcija pārbauda, vai būve ir uzbūvēta atbilstoši visām prasībām, kuras jāievēro saskaņā ar būvatļauju (projekta dokumentāciju) un būvniecības normatīvajiem aktiem. Lēmums par būves pieņemšanu ekspluatācijā, lai arī ir atsevišķs patstāvīgs lēmums, tomēr ir pakārtots būvatļaujaigadījumos, kad būvdarbiem tāda nepieciešama. Ēkas ekspluatācijas uzsākšana šajos gadījumos ir pieļaujama tikai uz būvatļaujas pamata.
4. Ja būvatļauja ir prettiesiska, arī atbilstoši tai uzcelta ēka ir prettiesiski uzbūvēta. Šādos gadījumos ēkas nodošana ekspluatācijā, kaut arī lēmums par nodošanu ekspluatācijā ir patstāvīgs lēmums, nevar radīt neatgriezeniskas sekas attiecībā uz būvatļaujas tiesisko novērtējumu un nekādā ziņā nevar legalizēt prettiesisku būvniecību, kas veikta uz prettiesiskas būvatļaujas pamata. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja ekspluatācijā jau nodotas ēkas būvatļauja tiek atzīta par prettiesisku, tiesai spriedumā nepieciešamības gadījumā ir jānorāda, kādā veidā iestādei ir jānovērš prettiesiskās būvatļauja radītās sekas (piemēram, būvi nojaucot). Ne ēkas faktiskā pabeigtība, ne arī uzsākta ēkas ekspluatācija nevar būt šķērslis prettiesiskas būvatļaujas izpildes seku novēršanai, ja tiesa to nosaka spriedumā.
5. Ņemot vērā būvniecības procesā pieņemamo lēmumu savstarpējo pakārtotību un saistību, būvatļaujas darbības apturēšana vai atjaunošana ietekmē arī visus iespējami turpmākos būvniecības procesā pieņemamos lēmumus. Proti, ja būvatļauja iek apturēta, tiek apturētas ne tikai tās faktiskās izpildes darbības (būvdarbi), bet arī citas tiesiska vai faktiska rakstura sekas, tai skaitā, citu lēmumu pieņemšana uz šīs būvatļaujas pamata. Savukārt, ja būvatļaujas darbība atjaunota, ir pieļaujama gan tās faktiska izpilde, gan citu lēmumu pieņemšana – piemēram, būvatļaujas derīguma termiņa pagarināšana vai ēkas nodošana ekspluatācijā.
2006. gads
15.03.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-123/2006
Par lēmuma, ar kuru akceptēts būvprojekts, tiesisko dabu
1. Administratīvā akta obligātās pazīmes izriet no Administratīvā procesa likuma 1.panta trešajā daļā ietvertās administratīvā akta definīcijas. Kā viens no administratīvā akta pamatelementiem norādītas tiesiskās sekas, kas nozīmē, ka lēmums, kas atzīstams par administratīvo aktu, saistoši ietekmē kādas tiesiskas attiecības un līdz ar to skar kādas personas tiesības vai tiesiskās intereses. Šā iemesla dēļ administratīvajam aktam konkrētajās tiesiskajās attiecībās piemīt galīgā noregulējuma raksturs.
2. Būvprojekta akcepts ir viens no lēmumiem, kas tiek pieņemts būvatļaujas izsniegšanas procesā un kas pats par sevi nerada nekādas saistošas galīga rakstura tiesiskas sekas (proti, nedod tiesības uzsākt būvniecību). Līdz ar to būvprojekta akcepts atzīstams par starplēmumu būvatļaujas izsniegšanas administratīvajā procesā un nav pārsūdzams tiesā atsevišķi no administratīvā procesa galīgā lēmuma (būvatļaujas).
3. Būvprojekta akcepta atteikums savukārt atzīstams par administratīvo aktu, jo liedz tiesības turpināt pretendēt uz būvatļaujas saņemšanu un līdz ar to tam ir galīgā lēmuma raksturs.
22.06.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-255/2006
Par būvvaldes lēmuma piekrist būves projektēšanai tiesisko dabu; par trešajām personām būvniecības tiesiskajās attiecībās; par citai personai izsniegtas būvatļaujas pārsūdzības tiesisko pamatu un publiskās apspriešanas nepieciešamības priekšnosacījumiem ("Saburovas lieta")
1. Administratīvā akta obligātās pazīmes izriet no Administratīvā procesa likuma 1.panta trešajā daļā ietvertās administratīvā akta definīcijas. Kā viens no administratīvā akta pamatelementiem norādītas tiesiskās sekas, kas nozīmē, ka lēmums, kas atzīstams par administratīvo aktu, saistoši ietekmē kādas tiesiskas attiecības un līdz ar to skar kādas personas tiesības vai tiesiskās intereses. Šā iemesla dēļ administratīvajam aktam konkrētajās tiesiskajās attiecībās piemīt galīgā noregulējuma raksturs.
2. Lēmumi, kas pieņemti administratīvajā procesā, bet kuri nerada tiesiskas sekas, ir starplēmumi. Starplēmumi paši par sevi atsevišķi administratīvā procesa kārtībā parasti nav pārsūdzami.
3. Būvvaldes lēmums piekrist ēkas projektēšanai ir viens no lēmumiem, kas tiek pieņemts būvatļaujas izsniegšanas procesā un kas pats par sevi nerada nekādas saistošas galīga rakstura tiesiskas sekas (proti, nedod tiesības uzsākt būvniecību). Līdz ar to šāds lēmums atzīstams par starplēmumu būvatļaujas izsniegšanas administratīvajā procesā un nevar būt par atsevišķu pieteikuma priekšmetu administratīvajā tiesā.
4. Būvvaldes lēmums aizliegt ēkas projektēšanu savukārt būtu atzīstams par administratīvo aktu, jo liedz tiesības turpināt pretendēt uz būvatļaujas saņemšanu un līdz ar to tam ir galīgā lēmuma raksturs.
5. Pašvaldības detālplānojumus apstiprina kā pašvaldības saistošos noteikumus, proti, izdodot ārēju normatīvo aktu. Ārējā normatīvā akta izdošana, t.i., tiesību normu pieņemšana, nav ne administratīvais akts, ne faktiskā rīcība, ne arī publiski tiesisko attiecību konstatēšana Administratīvā procesa likuma izpratnē. Tādējādi prasījums uzlikt par pienākumu iestādei izstrādāt detālplānojumu nevar būt par pieteikuma priekšmetu administratīvajā tiesā.
6. Lietas, kas izriet no būvniecības tiesiskajām attiecībām, pamatā ir izvērtējamas caur personas tiesībām uz īpašumu. Tomēr šādās lietās iespējama arī vides tiesību piemērošana. To, kuras tiesības lietā ir piemērojamas galvenokārt, nosaka attiecīgās lietas konkrētie apstākļi.
7. Lietas, kas izriet no būvniecības tiesiskajām attiecībām, primāri balstās uz tiesībām netraucēti izmantot savu īpašumu. Tādējādi kaimiņa tiesības uz īpašumu ir galvenais pamats, kas ļauj kādai personai iebilst pret citai personai izsniegtu atļauju būvēt.
8. Jēdziens „kaimiņš” būvniecības tiesiskajās attiecībās ir piemērojams nevis sadzīviskā, bet gan juridiskā nozīmē, kura saturs piepildāms, caur faktiskajiem apstākļiem konstatējot esošā vai iespējamā aizskāruma būtiskumu. Tiesības uz īpašumu tādējādi ir piemērojamas paplašināti, par kaimiņu atzīstot ne tikai tādu personu, kuras īpašums robežojas ar ietekmes objektu, bet arī personu, kura pastāvīgi vai ilgstoši uzturas objekta ietekmes zonā. Īrnieks un nomnieks kaimiņa tiesību īstenošanā pielīdzināmi īpašniekam.
9. Jēdziens „vide” neietver tikai dabas elementus - vide ietver arī sociālo un kultūras apstākļu kopumu, kas ietekmē indivīda vai sabiedrības dzīvi. Skaidri norobežot vidi no cilvēku fiziskās, sociālās un kultūras vides nav iespējams, jo šādas norobežošanas rezultāts būtu vides aizsardzības jēdziena neatbilstoša sašaurināšana. Vides aizsardzība un līdz ar to arī jēdziens „vide” ir jāaplūko kopā ar ilgtspējīgas attīstības principu.
10. Kaut arī „vide” un līdz ar to arī „tiesības uz vides aizsardzību” ir ļoti plaši, dažādus elementus ietilpinoši un attīstībā esoši jēdzieni, piemērojot tiesību normu saprātīgas piemērošanas principu, ar būvniecību saistītu lēmumu pārsūdzēšana nebūtu jāuzskata kā no vides tiesībām automātiski izrietoša tiesība.
11. Būvniecības tiesiskajās attiecībās vides tiesības un no tām izrietošās procesuālās tiesības ir piemērojamas lietās, kurās galvenais izvērtējums attiecas uz būvniecības ietekmes uz vidi (šaurākā nozīmē) būtiskumu – proti, kur jautājumi par, piemēram, ietekmi uz dabu vai cilvēka veselību ir iesniegtā pieteikuma pamatā, un kuru izvērtējums nosaka lietas iznākumu.
12. Būvatļauja parasti ir administratīvais akts ar dubultu ietekmi, proti, atļauja būvēt bieži skar ne tikai šīs atļaujas adresātu, bet arī citu personu tiesības vai tiesiskās intereses. Gan administratīvā akta adresāta, gan trešo personu tiesiskās intereses ir vienlīdz nozīmīgas un aizsargājamas. Tādējādi iestādes un tiesas kompetencē ir samērot šīs intereses un nepieļaut nepamatotu aizskārumu kādai no tām.
13. Apstākļos, kad pieteikumu tiesā iesniedz nama iedzīvotāja par to, ka attiecībā uz šā nama iekšpagalma apbūvi ir izsniegta būvatļauja, saskaņā ar kuru ir atļauta sešstāvu dzīvojamās mājas un apakšzemes autostāvvietas būvniecība, ir pamats uzskatīt, ka šai personai ir subjektīvās tiesības šāda pieteikuma iesniegšanai, jo ar izsniegto būvatļauju var tikt būtiski aizskartas šīs personas tiesības uz īpašumu (kaimiņa tiesības).
14. Apstāklis, ka likumdevējs kāda jēdziena skaidrojumu ietvēris tiesību normā vēlāk, nekā lietojis pašu jēdzienu, pats par sevi neizslēdz vēlāk ietverto legāldefinīciju piemērot attiecībā uz tām tiesiskajām attiecībām, kas pastāvējušas pirms definīcijas ietveršanas. Tādējādi, ja laikā, kad tika izsniegta pārsūdzētā būvatļauja, vēl nebija spēkā tiesību norma, kas definētu sabiedriski nozīmīgas būves jēdzienu, ir pieļaujams šī jēdziena saturu noskaidrot, piemērojot likumdevēja vēlāk doto skaidrojumu.
15. Publiska apspriešana jānodrošina, ja būvniecība būtiski ietekmē vides stāvokli, iedzīvotāju sadzīves apstākļus vai nekustamā īpašuma vērtību. Lai atzītu, ka attiecībā uz kāda objekta būvniecību ir jānodrošina sabiedriskā apspriešana, ir pietiekami konstatēt vienu no minētajiem nosacījumiem – būtisku ietekmi uz vidi, būtisku ietekmi uz sadzīves apstākļiem vai būtisku ietekmi uz nekustamā īpašuma vērtību.
16. „Būtiskumu” nosaka, izvērtējot nodarītā vai prognozējamā kaitējuma seku neatgriezeniskumu (jeb ilglaicīgumu, kādā kaitējumu var novērst) un apmēru.
17. Iekšpagalma apbūve pati par sevi visbiežāk ietekmē attiecīgo māju iedzīvotāju sadzīves apstākļus. Daudzstāvu ēkas būvniecība iekšpagalmā ietekmētu šo iekšpagalmu veidojošo māju iedzīvotāju sadzīves apstākļus tik lielā mērā, ka var uzskatīt, ka ietekme būtu būtiska. Proti, ar šādu būvi iekšpagalms tiktu lielā mērā apbūvēts, turklāt tā ietekme ir neatgriezeniska. Līdz ar to daudzstāvu ēkas būvniecībai iekšpagalmā ir nepieciešams rīkot sabiedrisko apspriešanu, lai noskaidrotu kaimiņu viedokli.
18. Ja būvatļauja ir izdota, neievērojot Būvniecības likuma 12.panta pirmajā daļā izvirzīto nosacījumu par sabiedriskās apspriešanas rīkošanu, šāds procesuāls pārkāpums ir atzīstams par tik būtisku, lai tā dēļ pārsūdzēto būvatļauju atzītu par prettiesisku.
2005. gads
14.01.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-3/2005
Par Valsts būvinspekcijas pienākumu pārbaudīt normatīvo aktu ievērošanu valsts un pašvaldību iestādēs būvniecības jomā un par būvinspektora tiesībām pārbaudīt būves, apturēt būvniecību (Būvniecības likuma 29.panta otrā daļa, 30.panta pirmā, otrā un trešā daļa)
1. Pašvaldības atbilstošās institūcijās apstiprināts būvprojekts un izsniegta būvatļauja nedod būvētājam absolūtas tiesības būvēt, jo būvatļauju var apstrīdēt un atcelt, īpaši, ja būvprojekts neatbilst būvniecības materiālajām tiesību normām.
2. Valsts būvinspekcijai un tās būvinspektoriem, lai tie varētu veikt Būvniecības likuma 29.pantā paredzēto būvniecības valsts kontroli, ir tiesības pārbaudīt ne tikai valsts un pašvaldību amatpersonu rīcību būvniecības jomā, bet arī to, vai privātpersonas ievēro būvniecību regulējošās tiesību normas un pieprasīt, lai privātpersonas novērš šo normu pārkāpumus.
2004. gads
07.09.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-120/2004
Par iestādes izmantotās rīcības brīvības tiesiskumu (Būvniecības likuma 31.pants)
Ja valsts pārvaldes iestāde, pieņemot lēmumu, nav ievērojusi procesuālā taisnīguma principu, tad uzskatāms, ka tā savu rīcības brīvību ir izmantojusi kļūdaini un tādējādi lēmums ir prettiesisks.