2016. gads
01.03.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-5/2016
Saistītas personas Komisijas 1993.gada 2.jūlija Regulas (EEK) Nr.2454/93, ar ko nosaka Komisijas īstenošanas noteikumus Padomes 1992.gada 12.oktobra Regulai (EEK) Nr.2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi izpratnē
Muitas vērtībai jāatspoguļo ievesto preču patiesā saimnieciskā vērtība. Ievesto preču pārdošana cenu var ietekmēt radniecības attiecības, un tā tas ir arī tad, ja pārdevējs ir juridiskā persona, kurā kāds pircēja radinieks spēj ietekmēt pārdošanas cenu par labu pircējam. Līdz ar to, ievērojot tiesiskā regulējuma mērķi, iespējams preču pircēju un pārdevēju arī šādos gadījumos atzīt par saistītām personām. Būtiski apstākļi, kas muitas iestādēm jāņem vērā, lai novērtētu, vai pircēja radiniekam piemīt šāda spēja pārdevējā, juridiskajā personā, ir šā radinieka veiktās funkcijas attiecīgajā juridiskajā personā.
11.04.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-45/2016
Pievienotās vērtības nodokļa 0 procentu likmes piemērošanas priekšnoteikumi, ja preces pēc izlaišanas brīvam apgrozījumam pārsūtāmas uz citu dalībvalsti
1. Tieši apliekamā persona, kas darbojas citas dalībvalsts apliekamās personas vārdā un, izlaižot preces brīvam apgrozījumam, piemēro nodokļa 0 procentu likmi, ir atbildīga par pievienotās vērtības nodokļa parāda samaksu, ja netiek izpildīti likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 33.pantā norādītie priekšnoteikumi nodokļa 0 procentu likmes piemērošanai.
2. Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 33.pantā norādītie priekšnoteikumi nodokļa 0 procentu likmes piemērošanai ir ievēroti, ja preces ir nosūtītas saņēmējam citā dalībvalstī, pat ja tas nav sākotnēji preču pavaddokumentos norādītais konkrētais saņēmējs.
3. Muitas deklarācija grozīšana un atsaukšana, ja, tās iesniedzot, piemērota nodokļa 0 procentu likme atbilstoši likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 33.pantam, ir pieļaujama, ievērojot Padomes 1992.gada 12.oktobra Regulas (EEK) Nr.2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 65., 66. un 78.pantu.
27.05.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-240/2016
Saimnieciskā darbība likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” un likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” izpratnē
1. No 2010.gada 1.janvāra ienākums no fiziskās personas īpašumā esoša augoša meža atsavināšanas izciršanai un tajā iegūto kokmateriālu atsavināšanas visos gadījumos ir ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekams ienākums, tāpēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanas vajadzībām nav jāvērtē, vai izpildās ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.3daļas kritēriji. Taču minētajiem ienākumiem ir piemērojama ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.4daļa, saskaņā ar kuru fiziskas personas – meža īpašnieka ienākumu gūšana no augoša meža atsavināšanas izciršanai un tajā iegūto kokmateriālu atsavināšanas netiek uzskatīta par saimniecisko darbību, ja izdevumus, kas saistīti ar šo ienākumu gūšanu, persona nav atzinusi par saimnieciskās darbības izdevumiem.
2. Tas, ka ienākumi nav gūti saimnieciskās darbības ietvarossaskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.4daļu, nav pamats atzīt, ka ienākumu guvējs nav veicis arī ar pievienotās vērtības nodokli apliekamus darījumus saimnieciskās darbības ietvaros. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.4daļa paredz fiziskas personas izvēles tiesības atzīt vai neatzīt izdevumus, kas saistīti ar normā minēto ienākumu gūšanu, par saimnieciskās darbības izdevumiem. Atkarībā no šīs izvēles ienākumi no fiziskās personas īpašumā esoša augoša meža atsavināšanas izciršanai un tajā iegūto kokmateriālu atsavināšanas tiek vai netiek uzskatīti par šīs personas ienākumiem no saimnieciskās darbības likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” izpratnē iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanas vajadzībām. Taču no tiesību normām neizriet, ka minētā izvēle ietekmētu personas pienākumus pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas jomā.
3. Saimnieciskās darbības pazīmes pēc būtības neatšķiras atkarībā no nodokļa veida. Līdz ar to tiesu praksē atziņas par saimniecisko darbību no lietām par pievienotās vērtības nodokli tiek piemērotas arī attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma nodokli, savukārt atziņas par saimnieciskās darbības pazīmēm saistībā ar iedzīvotāju ienākuma nodokli ir piemērojamas arī attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli, ciktāl tās nav pretrunā ar likumā „Par pievienotās vērtības nodokli” noteikto. Taču likumdevējs katram nodoklim var noteikt speciālu regulējumu, kas piemērojams tieši konkrētā nodokļa aprēķināšanai. Par šādu speciālo tiesību normu var uzskatīt arī likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.3daļu, kas ir piemērojama iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanas vajadzībām. Šo normu var izmantot, lai skaidrotu saimnieciskās darbības jēdzienu kā tādu arī attiecībā uz citu nodokļu jomu, taču tiktāl, ciktāl tā nosaka vispārējus saimniecisko darbību raksturojošus kritērijus, kā, piemēram, minētā panta 3.punktā minētā darbības ekonomiskā būtība vai personas īpašumā esošo lietu apjoms, kas norāda uz sistemātisku darbību ar mērķi gūt atlīdzību. Taču panta 1. un 2.punktā noteiktie kritēriji par darījumu skaitu un konkrētu ieņēmumu apjomu, nav tieši piemērojami, vērtējot personas pienākumu maksāt pievienotās vērtības nodokli.
2015. gads
26.03.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-16/2015
Pievienotās vērtības nodokļa maksātāja rīcība, ja pirms pakalpojuma saņemšanas veikti maksājumi un atskaitīts priekšnodoklis par pakalpojumu, kurš tomēr vēlāk nav ticis sniegts
1. Pievienotās vērtības nodoklis kļūst iekasējams tad, kad faktiski ir veikta preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana. Norma, saskaņā ar kuru, ja avansa maksājums izdarāms pirms preču piegādes vai pakalpojuma sniegšanas, nodoklis kļūst iekasējams līdz ar maksājuma saņemšanu un par saņemto summu, ir atkāpe no vispārīgā noteikuma, un tāpēc tā ir interpretējama šauri.
2. Gadījumā, ja pirms pakalpojuma saņemšanas ir veikti maksājumi par pakalpojumu, kurš tomēr vēlāk nav ticis sniegts, pievienotās vērtības nodokļa maksātājam ir pienākums koriģēt atskaitīto priekšnodokli.
21.01.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-86/2015 (Judikatūras maiņa)
Nodokļu administrācijas tiesības veikt atkārtotu tematisko pārbaudi un nodokļu auditu
Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmā daļa gan tekstuāli, gan arī pēc jēgas attiecas vienīgi uz nodokļa maksājuma apmēru ietekmējošiem auditiem, jo normas mērķis ir aizsargāt nodokļa maksātāja tiesisko noteiktību uz nodokļa audita rezultātā noteiktajām nodokļa saistībām. Tāpēc 23.panta pirmā daļa aizliedz veikt gan atkārtotu nodokļa saistības pārbaudi, gan pārskatīt noteiktās nodokļa saistības apmēru, tomēr tā neskar tematiskās pārbaudes.
07.12.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-95/2015
Nodokļu maksātāja tiesības uz atmaksājamās pievienotās vērtības nodokļa pārmaksas palielinājumu no pārmaksātā pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai paredzētā parastā termiņa
1. Ir jānošķir tiesiskās situācijas, kurās tiek piemērotas likuma „Par nodokļiem un nodevām” normas – likuma 19.panta pirmā daļa un 28.panta pirmā daļa. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 19.panta pirmā daļa reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas jautājumu, un tajā ietvertās tiesības uz atmaksājamās summas palielināšanu attiecināmas vienīgi uz zaudējumu summu. Savukārt prettiesiski aizturēto summu palielināšanu reglamentē šā likuma 28.panta pirmā un otrā daļa.
2. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta piemērošana ir saistīta ar tiesas sprieduma izpildi. Tāpēc personai nav atsevišķi ar pieteikumu jāprasa likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta pirmajā daļā paredzētā kompensācija par naudas vērtības kritumu, jo iestādes pienākums to izmaksāt ir noteikts tiesību normā un tas rodas, ja stājies spēkā attiecīgs nodokļu administrācijas lēmums vai tiesas spriedums, kurā atzīts, ka maksājuma summa ir piedzīta nepareizi. Tas, vai iestāde, atmaksājot nepareizi piedzīto maksājumu summu, ir pareizi piemērojusi likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta pirmo daļu, ir pārbaudāms saistībā ar sprieduma izpildi
3. Nodokļu maksātājam ir tiesības uz atmaksājamās pievienotās vērtības nodokļa pārmaksas palielinājumu no pārmaksātā pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai paredzētā parastā termiņa. Tiesiski vai, vēl jo vairāk, prettiesiski šķēršļi, kas bijuši par pamatu pārmaksas neatmaksāšanai likumā noteiktajā parastajā termiņā, nevar kalpot par pamatu tam, lai nokavējuma naudu neaprēķinātu pēc tam, kad vēlāk noskaidrotas un apstiprinātas tiesības uz pārmaksas atmaksu.
14.08.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-238/2015
Tiesības atskaitīt priekšnodokli par darījumiem saistīto uzņēmumu starpā
1. Lai rastos tiesības atskaitīt priekšnodokli, vienlaikus jāpastāv visiem likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punktā minētajiem priekšnosacījumiem, tostarp preces un pakalpojumi jāiegādājas savu ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai.
2. Arī tad, ja pakalpojumi iegādāti vienīgi apliekamo darījumu veikšanas sagatavošanās posmā, ir būtiska šo pakalpojumu tieša un tūlītēja saikne ar iecerētajiem apliekamajiem darījumiem.
3. Tas, ka persona iegādājusies pakalpojumus sev piederošu komercsabiedrību nekustamā īpašuma attīstīšanai, pats par sevi nenorāda uz to, ka iegādātie pakalpojumi izmantoti personas ar pievienotās vērtības nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai. Savstarpēji saistītas sabiedrības nav viena un tā pati persona. Iecere nākotnē veikt reorganizāciju, saplūstot uzņēmumu saistībām, pati par sevi nevar būtu pamats vēl pirms reorganizācijas viena uzņēmuma saistības uzskatīt par cita uzņēmuma saistībām.
24.11.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-508/2015
Priekšnodokļa atskaitīšanas pamatojuma dokumentu vērtēšana
Ja viena sabiedrība veic visaptverošu citas sabiedrības pārvaldīšanu, tā var ietvert plaša spektra pakalpojumus, kas nepieciešami sabiedrības pastāvēšanai un veiksmīgai funkcionēšanai. Šāda veida pakalpojumu raksturo arī ilgstošums un nepārtrauktība. Tādēļ var būt nesamērīgi sarežģīti vienā vienīgā dokumentā – rēķinā par šiem pakalpojumiem – ietvert detalizētu sniegto pakalpojumu aprakstu, kurš pats par sevi ļautu identificēt pilnīgi visus noteiktā laika posmā sniegtos pakalpojumus un to attiecināmību uz uzņēmuma darbību. Lai nepamatoti neierobežotu šādi pārvaldītu sabiedrību priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, būtu jāvērtē visi darījuma dokumenti kopumā, ievērojot arī to paskaidrojumus par to saimnieciskās darbības organizācijas modeli, nevis vienīgi rēķins un tajā ietvertās ziņas.Ja viena sabiedrība veic visaptverošu citas sabiedrības pārvaldīšanu, tā var ietvert plaša spektra pakalpojumus, kas nepieciešami sabiedrības pastāvēšanai un veiksmīgai funkcionēšanai. Šāda veida pakalpojumu raksturo arī ilgstošums un nepārtrauktība. Tādēļ var būt nesamērīgi sarežģīti vienā vienīgā dokumentā – rēķinā par šiem pakalpojumiem – ietvert detalizētu sniegto pakalpojumu aprakstu, kurš pats par sevi ļautu identificēt pilnīgi visus noteiktā laika posmā sniegtos pakalpojumus un to attiecināmību uz uzņēmuma darbību. Lai nepamatoti neierobežotu šādi pārvaldītu sabiedrību priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, būtu jāvērtē visi darījuma dokumenti kopumā, ievērojot arī to paskaidrojumus par to saimnieciskās darbības organizācijas modeli, nevis vienīgi rēķins un tajā ietvertās ziņas.
2014. gads
06.02.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-34/2014 un tiesneša Jāņa Neimaņa atsevišķās domas
Pievienotās vērtības nodokļa 0% likmes piemērošana pēc preču izlaišanas brīvam apgrozījumam; spēkā neesoša administratīvā akta tiesiskā ietekme
1. Saskaņā ar Muitas kodeksa 4.panta 10.punktu ievedmuitas nodokļos ietilpst muitas nodoklis un muitas nodokļiem līdzvērtīgi maksājumi, kas jāmaksā, preces ievedot. Eiropas Savienībā. Muitas kodeksa 4.panta 10.punkts ir interpretējams tādējādi, ka ievedmuitas nodokļos neietilpst par preču ievešanu maksājamais pievienotās vērtības nodoklis.
2. Pēc preču izlaišanas brīvam apgrozījumam iekšzemē preces saņēmējs maksā pievienotās vērtības nodokli, kas kļūst iekasējams tajā brīdī, kad kļūst iekasējams muitas nodoklis. Likuma ,,Par pievienotas vērtības nodokli" 33.panta otra daļa paredz izņēmumu, kad preču importam ir piemērojama pievienotās vērtības nodokļa 0% likme. Šādas tiesības ir piešķirtas apliekamajai personai, kas darbojas citas dalībvalsts apliekamās personas vārdā, ja saskaņā ar preču pavaddokumentiem preču saņēmējs ir citas dalībvalsts apliekamā persona un preces pēc tam tiek pārsūtītas preču pavaddokumentos norādītajam saņēmējam uz citu dalībvalsti. Tādējādi pēc preču izlaišanas brīvam apgrozījumam ir jānotiek preču piegādei Eiropas Savienības teritorijā.
3. Ministru kabineta 2006.gada 14.novembra noteikumu Nr.933 ,,Likuma ,,Par pievienotās vērtības nodokli" normu piemērošanas kārtība"340.punkts noteic termiņu, kādā apliekamajai personai preces pēc to izlaišanas brīvam apgrozījumam jānosūta preču saņēmējam uz citu dalībvalsti, un tas ir 30 kalendāra dienas. Savukārt 341.punkts paredz, ja persona nav ievērojusi šo preču nosūtīšanas termiņu un nevar to pamatot ar objektīviem piespiedu apstākļiem, nodoklis par preču importu kļūst iekasējams saskaņā ar likuma ,,Par pievienotās vērtības nodokli" 12.panta otro daļu. Tādējādi, ja persona var attaisnot tiesību normā noteiktā preču pārsūtīšanas uz citu dalībvalsti termiņa nokavējumu ar objektīviem piespiedu apstākļiem, tā saglabā tiesības piemērot pievienotās vērtības nodokļa 0 % likmi.
4. Apstāklis, ka pilnvarojums neparedz preču nosūtīšanu, jo šādas darbības apņēmies veikt pats preču turētājs un saņēmējs, var būt objektīvs piespiedu apstāklis Ministru kabineta 2006.gada 14.novembra noteikumu Nr.933 ,,Likuma ,,Par pievienotās vērtības nodokli" normu piemērošanas kārtība"341.punkta izpratnē. Tomēr objektīvais piespiedu apstāklis attaisno tikai termiņa nokavējumu preču pārsūtīšanai uz citu dalībvalsti, bet neattaisno jebkuru citu likuma ,,Par pievienotās vērtības nodokli" 33.panta otrajai daļai neatbilstošu rīcību ar precēm, piemēram, preču piegādi Latvijā reģistrētiem uzņēmumiem, nosūtīšanu uz Eiropas Savienības dalībvalstīm citiem uzņēmumiem, eksportu ārpus Eiropas Savienības. Šāds tiesību normas tulkojums ir plašāks par tās vārdisko jēgu un ir pretējs likuma ,,Par pievienotās vērtības nodokli" 33.panta otrajai daļai, saskaņā ar kuru galvenais priekšnoteikums pievienotās vērtības nodokļa 0% likmes piemērošanai ir tieši preču pārsūtīšana uz citu dalībvalsti preču pavaddokumentos norādītajai citas dalībvalsts apliekamajai personai.
5. Spēkā neesošs administratīvais akts ipso jure (no tiesību viedokļa) atšķirībā no atcelta administratīvā akta neeksistē. Tādējādi par spēkā neesošu atzītam lēmumam par audita rezultātiem nav tiesiskas ietekmes, tas nerada adresātam tiesības un pienākumus, tāpēc tas arī nevar radīt tiesisko paļāvību uz likuma ,,Par nodokļiem un nodevām" 23.panta pirmajā daļā minētā galīgā audita atzinuma esību.
25.03.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-41/2014 (Judikatūras maiņa)
Nodokļu maksātāja pienākums maksāt nokavējuma naudu muitas parāda gadījumā
1. Pienākums maksāt nokavējuma naudu par laikposmu no muitas parāda rašanās brīža līdz iestādes lēmuma pieņemšanai pastāv tikai tad, ja tas paredzēts Eiropas Savienības dalībvalsts tiesībās.
2. Likumā ,,Par nodokļiem un nodevām” ir paredzēts nodokļu maksātāja pienākums maksāt nokavējuma naudu par laikposmu no pamatparāda rašanās brīža līdz iestādes lēmuma pieņemšanai - tostarp muitas parāda gadījumā. Nokavējuma naudas samaksas pienākums atbilstoši šā likuma 32.panta pirmajai daļai ir spēkā kopš 2007.gada 1.janvāra. Līdz ar to Augstākā tiesa atkāpjas no iepriekš izteiktās atziņas, ka nokavējuma naudas aprēķināšanu muitas parāda gadījumā noteic Padomes 1992.gada 12.oktobra regulas Nr.2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi normas un ka tādēļ nav pamata atsaukties uz likuma „Par nodokļiem un nodevām” normām.
09.12.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-632/2014
Termiņš Valsts ieņēmumu dienesta veiktai pārbaudei par nodokļa pārmaksu
Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta 2.1daļa attiecas uz iesnieguma par pārmaksātās nodokļa summas atmaksāšanu izskatīšanas termiņu. No 28.panta 2.1daļas izriet, ka dienestam ir jāuzsāk nodokļu maksātāja iesniegumā norādītās pārmaksātās nodokļu summas pārbaude trīs gadu termiņā no konkrētā nodokļa likumā noteiktā maksāšanas termiņa. Uzsākot pārbaudi minētajā termiņā, dienestam ir tiesības pieņemt lēmumu par nodokļa pārmaksu, neatkarīgi no tā, vai ir pagājuši trīs gadi no konkrētā nodokļa maksāšanas termiņa. Šā regulējuma mērķis ir sabalansēt nodokļu maksātāja tiesības pieprasīt nodokļa pārmaksas atmaksāšanu un nodokļu administrācijas tiesības un pienākumu veikt pieprasītās summas pamatotības pārbaudi.
18.07.2014. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-908/2014
Personas tiesības pārsūdzēt atteikumu anulēt paziņojumu par transportlīdzekļa iegādi un pievienotās vērtības nodokļa samaksu
1. No likuma „Par nodokļiem un nodevām” 16.panta 6.punkta izriet, ka tad, ja persona pati iestādei darījusi zināmu maksājamo nodokļu apmēru, personai ir tiesības noteiktā termiņā šo informāciju labot vai precizēt. Tā kā paziņojums par transportlīdzekļa iegādi un pievienotās vērtības nodokļa samaksu pēc būtības pielīdzināms deklarācijai, minētā norma attiecināma arī uz paziņojuma par transportlīdzekļa iegādi un pievienotās vērtības nodokļa samaksu labošanu vai precizēšanu.
2. Valsts ieņēmumu dienesta atteikums anulēt iesniegtu paziņojumu par transportlīdzekļa iegādi un pievienotās vērtības nodokļa samaksu, liedz īstenot likuma „Par nodokļiem un nodevām” 16.panta 6.punktā minētās tiesības. Tādēļ šāds lēmums ir administratīvais akts.
2013. gads
21.05.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-5/2013
Atteikuma nodokļa maksātāju reģistrēt ar pievienotās vērtības nodokli apliekamo personu reģistrā pamatojums
1. Atteikumam nodokļa maksātāju identificēt ar individuālu numuru ir jābūt pamatotam ar ticamiem pierādījumiem, kas ļauj objektīvi uzskatīt, ka ir iespējams, ka šim nodokļa maksātājam piešķirtais pievienotās vērtības nodokļa identifikācijas numurs tiks izmantots krāpnieciski. Šādam lēmumam ir jābūt pamatotam ar vispārēju lietas apstākļu un pierādījumu vērtējumu, kas ir savākti, pārbaudot attiecīgajā uzņēmuma sniegto informāciju. Ar to vien, ka nodokļa maksātājam nav materiāltehnisku un finansiālu iespēju deklarētās saimnieciskās darbības veikšanai, nepietiek, lai pierādītu, ka ir iespējams, ka tas gatavojas īstenot krāpšanu nodokļu jomā.
2. Tiesai ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā visus lietas apstākļus, valsts nodokļu administrācija ir pietiekami pierādījusi, ka pastāv ticami pierādījumi, kas ļauj uzskatīt, ka pieteicējas iesniegums reģistrēt to pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā varētu izraisīt ļaunprātīgu identifikācijas numura izmantošanu vai citu veidu krāpšanos ar pievienotās vērtības nodokli.
07.05.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-14/2013 un senatores Jautrītes Briedes atsevišķās domas
Valsts ieņēmumu dienesta tiesības liegt atskaitīt priekšnodoklī samaksātās pievienotās vērtības nodokļa summas
1.Pievienotās vērtības nodokļa priekšnodokli var atskaitīt tikai par atbilstoši nodokļa rēķinam faktiski notikušu darījumu, kas atbilst visām normā norādītajām pazīmēm. Tas nozīmē, ka pirmkārt jākonstatē, vai darījums vispār faktiski noticis. Lai iegūtu tiesības atskaitīt priekšnodokli, nav pietiekami, ka darījumi noformēti atbilstoši likuma prasībām, jo darījumiem jābūt arī faktiski notikušiem gan pēc to ekonomiskā, gan juridiskā rakstura (būtības), bet nodokļu rēķinam jāatbilst faktiski notikušam darījumam.
2.Nodokļu maksātāja tiesības atskaitīt priekšnodoklī samaksāto pievienotās vērtības nodokli neietekmē tas, vai pievienotās vērtības nodoklis par agrākajiem vai vēlākajiem darījumiem tika vai netika samaksāts valsts budžetā. Šādas tiesības var tikt liegtas vienīgi tad, ja ir pierādīts, ņemot vērā objektīvus pierādījumus, ka atsaukšanās uz priekšnodokļa atskaitīšanas tiesībām ir bijusi krāpnieciska vai ļaunprātīga.
3.Atsaukšanās uz priekšnodokļa atskaitīšanas tiesībām ir krāpnieciska vai ļaunprātīga, ja nodokļu maksātājs, kurš zināja vai kuram bija jāzina, ka izdarīdams pirkumu, tas piedalās ar krāpšanos saistītā ar pievienotās vērtības nodokli apliekamā darbībā. Savukārt nodokļu maksātājs, kurš nezināja vai nevarēja zināt, ka attiecīgo darījumu piegādātājs bija iecerējis kā krāpšanu vai ka cits darījums, kas ietilpst piegādes ķēdē pirms vai pēc nodokļa maksātāja veiktā darījuma, ir saistīts ar pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšanu, nevar tikt sodīts ar priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību atteikumu.
4.Valsts ieņēmumu dienests nevar liegt nodokļu maksātājam tiesības atskaitīt no pievienotās vērtības nodokļa summas, kas viņam jāmaksā, nodokli, kas ir maksājams vai ir samaksāts par viņam sniegtiem pakalpojumiem, pamatojot ar to, ka šiem pakalpojumiem atbilstošā rēķina izsniedzējs vai viens no viņa piegādātājiem ir veicis prettiesiskas darbības, bez objektīviem pierādījumiem, kas liecinātu par to, ka attiecīgais nodokļu maksātājs zināja vai viņam bija jāzina, ka darījums, kas pamato tiesības uz atskaitīšanu, bija saistīts ar šī rēķina izsniedzēja izdarītu krāpšanu vai kāda cita tirgus dalībnieka piegādes augšupējā ķēdē izdarītu krāpšanu. Atteikumu izmantot priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības Valsts ieņēmumu dienests nevar pamatot vienīgi ar nodokļu maksātāja darījuma partnera nelikumīgo vai fiktīvo darbību raksturu, jo tieši dienestam ir pienākums veikt nepieciešamās pārbaudes pie nodokļu maksātājiem.
14.01.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-49/2013
Tiesības piemērot Ministru kabineta 2004.gada 13.aprīļa noteikumos Nr.292 „Kārtība, kādā pievienotās vērtības nodoklis piemērojams darījumos ar lietotām mantām, mākslas darbiem, kolekciju priekšmetiem un senlietām” paredzēto pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas kārtību
Īpašo, Ministru kabineta 2004.gada 13.aprīļa noteikumos Nr.292 „Kārtība, kādā pievienotās vērtības nodoklis piemērojams darījumos ar lietotām mantām, mākslas darbiem, kolekciju priekšmetiem un senlietām” paredzēto pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas kārtību var izvēlēties tirgotājs. Tirgotājs ir apliekamā persona, kuras saimnieciskā darbība ir lietotu mantu pirkšana, lai tās pārdotu. Tādējādi vienīgi persona, kura veic iepriekš minēto saimniecisko darbību un ir reģistrējusies Valsts ieņēmumu dienestā kā ar pievienotās vērtības nodokli apliekamā persona, var izvēlēties, kādā kārtībā maksās pievienotās vērtības nodokli. Personas nereģistrēšanās kā apliekamajai personai līdz likumā noteiktajai darījumu kopējās vērtības robežai ir šīs personas izvēle. Citiem vārdiem, arī tad, ja darījumu vērtība pēdējo 12 mēnešu laikā nav pārsniegusi Ls 10 000, persona nav ierobežota reģistrēties kā apliekamā persona. Ja persona ir izvēlējusies reģistrēties, tā var arī izvēlēties Ministru kabineta 2004.gada 13.aprīļa noteikumos Nr.292 noteikto pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas kārtību.
01.02.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-77/2013
Nepamatota pievienotās vērtības nodokļa pieprasīšana
1.Likums „Par pievienotās vērtības nodokli” nodala apliekamus un neapliekamus darījumus, līdz ar to likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 8.panta piektā daļa un 35.panta ceturtā daļa veido vienotu normu sistēmu, kuras mērķis ir novērst pievienotās vērtības nodokļa nepamatotu pieprasīšanu darījumos, kuri atbilstoši likumam nav apliekami ar nodokli. Šādos gadījumos likums paredz pienākumu nepamatoti saņemto summu iemaksāt valsts budžetā.
2.Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 8.panta 5.1daļa noteic, kādas ir nodokļa rēķina sastāvdaļas. Lai arī likuma teksts vairāk attiecas uz dokumenta formu un sastāvdaļām, noteicošais, lai dokumentu atzītu par rēķinu, ir tā funkcija, t.i., vai tas atspoguļo darījuma saturu, pieprasījumu maksāt darījuma summu un nodokli. Tādējādi, ja jau vien uz līguma pamata ir veikts maksājums, tostarp arī nodokļa samaksa, tad nav iemesla iebilst, ka līgums nav rēķins.
27.11.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-430/2013
Saimnieciskās darbības nošķiršana no personiskā īpašuma pārdošanas
1. Ja īpašums savu īpašību dēļ var tikt izmantots gan saimnieciskiem, gan privātiem mērķiem, lai noteiktu, vai tas tiek izmantots nolūkā gūt no tā ienākumus, kuriem faktiski ir ilglaicīgs raksturs, ir jāanalizē visi tā izmantošanas nosacījumi. Metode, lai pārliecinātos, vai attiecīgā darbība tiek veikta nolūkā gūt ilglaicīgus ienākumus, var būt salīdzinājums starp apstākļiem, kādos ieinteresētā persona faktiski izmanto īpašumu, no vienas puses, un apstākļiem, kādos parasti tiek veikta atbilstošā saimnieciskā darbība, no otras puses.
2. Personīgā īpašuma pārdošanas un saimnieciskās darbības nošķiršanā nozīmīgi ir apstākļi, kādos persona īpašumu ieguvusi, bet vēlāk nolēmusi pārdot. Proti, vai tas ir tirdzniecības objekts, kuru persona tieši tirdzniecības nolūkā pērk un pārdod, vai arī īpašums personai jau pieder, bet tā izvēlas vai kādi ārēji apstākļi liek to pārdot. Pēdējā no minētajām situācijām būtiskāka var būt tieši personas veikto darbību un resursu ieguldīšana, kas liecina par pārdošanas kopumā saimniecisko raksturu, ne tik daudz lielais darījumu skaits, ja faktiski to ir radījuši no personas neatkarīgi apstākļi.
27.12.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-669/2013
Likuma ,,Par nodokļiem un nodevām" pārejas noteikumu 133.punkta interpretācija
Kriminālprocesa izbeigšana neierobežo likuma ,,Par nodokļiem un nodevām" pārejas noteikumu 133.punktā noteiktās nodokļa maksātāja tiesības prasīt nodokļa pārmaksas atmaksu, kura pirms tam bijusi liegta uzsāktā kriminālprocesa dēļ. Izšķiroša nozīme ir nevis kriminālprocesa uzsākšanai vai izbeigšanai, bet gan atmaksas liegšanai kriminālprocesa dēļ.
07.11.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-1006/2013
Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma dzēst nodokļu pārmaksas tiesiskā daba
1. Valsts ieņēmumu dienesta lēmums dzēst nodokļu pārmaksas tiešas tiesiskas sekas nerada un nav nedz iestādes faktiskā rīcība, nedz administratīvais akts, bet gan iestādes iekšējs lēmums, kas vērsts uz iestādes iekšējās organizācijas sakārtošanu.
2. Valsts ieņēmumu dienesta lēmumā kļūdaini norādīta apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas tiesība pati par sevi nerada tiesības vērsties tiesā un dienesta lēmumu nepadara par administratīvo aktu.
3. Nodokļu maksātājam vispārīgi nevajadzētu radīt nodokļu pārmaksas. Tomēr nodokļa pārmaksas rašanās gadījumā jābūt paša nodokļu maksātāja rīcībai jeb izteiktai gribai, kā rīkoties ar pārmaksu. Tādējādi, lai sagaidītu, ka iestāde rīkosies ar nodokļa pārmaksu (piemēram, lems par tās atmaksu), par to likuma ,,Par nodokļiem un nodevām" 16.panta 10.punktā noteiktajā termiņā ir jāiesniedz iesniegums iestādē. Ja persona nav iesniegusi iesniegumu, tā nevar sagaidīt administratīvā akta izdošanu.
4. Nodokļu administrācijas pienākums ir uzraudzīt nodokļu maksāšanas pareizību un atbilstoši tiesību normās noteiktajai kārtībai nodrošināt nodokļu iekasēšanu. Šis pienākums neietver nodokļu maksātāja nodokļu saistību izpildes ,,grāmatveža" funkciju. Proti, nevar gaidīt, ka dienests pats norādīs ikvienam nodokļu maksātājam par radušos nodokļa pārmaksu un aicinās nodokļu maksātāju izmantot savas tiesības attiecībā uz to. Šāda Valsts ieņēmumu dienesta rīcība nepārkāpj labas pārvaldības principu.
2012. gads
17.12.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-8/2012
Valsts ieņēmumu dienesta tiesības atlikt pārmaksātā pievienotās vērtības nodokļa daļas atmaksu
1.Ministru kabineta 2006.gada 14.novembra noteikumu Nr.933 „Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” normu piemērošanas kārtība” 285.punkts neparedz Valsts ieņēmumu dienestam veikt lietderības apsvērumus, tomēr bez konkrētos apstākļus analizējošiem argumentiem un neņemot vērā, cik ilgs laiks personai jāgaida līdz nodokļa deklarācijas par taksācijas gadu iesniegšanai, lēmums atlikt pārmaksātā nodokļa daļas atmaksu neatbilst no Eiropas Savienības Padomes 2006.gada 28.novembra direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 183.panta izrietošajiem neitralitātes un samērīguma principiem.
2.Eiropas Savienības Padomes 2006.gada 28.novembra direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 183.pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas dalībvalsts nodokļu administrācijai nepiešķir tiesības bez īpaša izvērtējuma, pamatojoties tikai uz matemātisku aprēķinu, taksācijas periodā pārmaksātās pievienotās vērtības nodokļa daļas atmaksu atlikt, līdz šī nodokļu administrācija ir pārbaudījusi apliekamās personas nodokļa gada deklarāciju
08.10.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-10/2012
Saimniecisko darbību raksturojošas pazīmes; soda naudas apmērs
1.Saimniecisko darbību raksturo patstāvība, sistemātiskums un atlīdzība. Par darbību saimnieciskās darbības ietvaros uzskatāma pati darbība, neatkarīgi no tās mērķa un rezultāta, tādējādi nodokļu administrācijai nav jākonstatē nodokļu maksātāja nodoms veikt saimniecisko darbību.
2.Ar saimniecisko darbību raksturojošo pazīmi „patstāvīgi” saprotama darbības veikšana patstāvīgi, tas ir, savā vārdā, nevis kā personai, kas saistīta ar darba līgumu.
3.Darbība jākvalificē kā saimnieciskā darbība, ja tā ir veikta nolūkā gūt no tās ilglaicīgus ienākumus. Lai noteiktu, vai darbības veiktas saimnieciskās darbības ietvaros, ir jāvērtē laika posma, kurā tās veiktas, ilgums, klientu daudzums un ienākumu apmērs.
4.Attiecībā uz soda piemērošanu likumdevējam ir uzdevums panākt pēc iespējas lielāku tiesiskā regulējuma individualizāciju. Ikviens tiesību ierobežojums jāskata katra konkrētā gadījuma kontekstā, tomēr tas jādara, pamatojoties uz samērīguma principu. Tiesai jāpārliecinās, vai sankcijas apmērs nepārsniedz to, kas nepieciešams, lai sasniegtu mērķi nodrošināt nodokļu maksāšanu un izvairīšanos no krāpšanas.
5.Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 33.3panta normas nav interpretējamas tādējādi, ka soda nauda ir samazināma tikai tad, ja nomaksai valsts budžetā noteikts gan pamatparāds, gan soda nauda. Lemt par soda naudas samazinājumu var arī tad, ja nomaksai budžetā noteikta tikai soda nauda.
02.03.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-65/2012
Privātpersonas tiesības prasīt iekšējo normatīvo aktu ievērošanu
Iekšējs procedūras regulējums ir vērsts uz to, lai visas attiecīgajā lēmuma pieņemšanas procedūrā iesaistītās amatpersonas vai darbinieki rīkotos šīm personām saprotamā un vienveidīgā kārtībā. Tādējādi šāds regulējums ir pašas iestādes interese atvieglot, paātrināt, sistematizēt vai kā tamlīdzīgi ietekmēt lēmumu pieņemšanas procedūru. Šāds regulējums nevar pārkāpt ārējās tiesību normās noteiktu procesuālo kārtību un nevar noteikt procesuālus pienākumus privātpersonai. Tas nevar ietekmēt arī privātpersonas tiesību un pienākumu saturu pēc būtības, tādējādi nav atzīstamas privātpersonas tiesības prasīt iekšējā normatīvā akta, kas regulē lēmuma pieņemšanas procesuālo kārtību, piemērošanu.
17.04.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-162/2012
Pievienotās vērtības nodokļa priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību ierobežošana
1.Pievienotās vērtības nodokļa priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību sniegto priekšrocību izmantošanai ir būtiski, vai vispār noteikta veida darbība ir saimnieciska darbība un tā vērsta uz savu ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanu, un vai nav izņemta no civiltiesiskās apgrozības. Izpildīti saimnieciski darījumi, kuri, kā vēlāk izrādās, nesedz izmaksas vai vispār rada nodokļu maksātājam zaudējumus, vai vēlāk izrādās spēkā neesoši, ir jāievēro, un tie rada nodokļu sekas. Šim principam pretēja būtu likumīgu un nelikumīgu darījumu nodalīšana.
2.Priekšnodoklis ir tikai tehnisks līdzeklis, kādā veidā nodokļa maksātājs, kuram ir pienākums maksāt pievienotās vērtības nodokli, tiek atslogots no šīm saistībām. Ar priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību tiek panākts, ka tikai katrreizējais vērtības pieaugums tiek aplikts ar pievienotās vērtības nodokli. Tādējādi pilnas pievienotās vērtības nodokļa saistības gulstas vienīgi uz gala patērētāju.
08.06.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-178/2012
Tiesības atskaitīt priekšnodokli par precēm, kas nodrošina komfortablus darba apstākļus
1.Papildu telpu ierīkošana un aprīkojuma novietošana ar mērķi nodrošināt komfortablus apstākļus darba vietā ir atbilstoša mūsdienu izpratnei par normāliem darba apstākļiem un pati par sevi nevar tikt uzskatīta par ekonomiski nesaistītu ar saimniecisko darbību. Darba devēja vēlme radīt ērtus apstākļus faktiski vērsta nevis uz darba pienākumu veikšanas kavēšanu, kas nav darba devēja interesēs, bet gan, lai darbinieki pie šā darba devēja justos nodrošināti ar labiem darba apstākļiem, kas ir motivējošs faktors darba pienākumu kvalitatīvai izpildei.
2.No nodokļu aprēķināšanas viedokļa ir būtiski, vai darba vietā sniegtais komforta līmenis ir samērīgs. Proti, katrā gadījumā ir jāapsver, vai radītie apstākļi ir tādi, kas atbilst vispārējai mūsdienu izpratnei par labiem darba apstākļiem.
02.07.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-199/2012
Jauns transportlīdzeklis likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” izpratnē
Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 1.panta 31.punkta „a” apakšpunkts noteic jauna transportlīdzekļa kritērijus, proti, tas tāds ir, ja lietots mazāk par sešiem mēnešiem vai nobraucis mazāk par 6000 kilometru. Ar „jaunu transportlīdzekli” šīs tiesību normas izpratnē ir saprotams tāds transportlīdzeklis, kura nolietošanās pakāpe ir minimāla. Normā noteiktā nobraukuma un lietošanas ilguma robeža ir tāda, kas joprojām ļauj transportlīdzekli piedāvāt tirgū kā jaunu, tas ir, kā praktiski nelietotu, bet lietojamu. Atbilstoši likuma „Par pievienotās vērtības likuma” 1.panta 31.punkta „a” apakšpunkta un 18.panta pirmās daļas 4.punkta jēgai un mērķim, pēc avārijas bojāti, nelietojami transportlīdzekļi nav uzskatāmi par jauniem.
27.09.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-202/2012
Preču izcelsmes apliecinājumā iekļauto ziņu pareizības pārbaude; tiesību normu par soda naudu nodokļu tiesībās spēks laikā
1.Preferenciālā ievedmuitas nodokļa tarifa likmes piemērošanas gadījumā, muitas iestādei ir pienākums pierādīt to, ka eksportētājs ir sniedzis nepareizas ziņas un ka sertifikāta nepareizība ir balstīta uz šīm nepareizajām ziņām, savukārt gadījumā, ja muitas iestādei ir neiespējami izpildīt savu pierādīšanas pienākumu vienīgi no eksportētāja atkarīgas rīcības dēļ, pierādīšanas pienākums tiek pārnests uz importētāju.
2.Tā kā soda naudai nodokļu tiesībās ir kriminālsoda raksturs, tad tās piemērošanā ir izmantojami krimināltiesību principi. Pie krimināltiesību principiem cita starpā pieder noteikumi par krimināllikuma spēku laikā, kas paredz, ka likumam, kas atzīst nodarījumu par nesodāmu, mīkstina sodu vai ir citādi labvēlīgs personai, ir atpakaļejošs spēks.
18.06.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-243/2012
Eiropas Savienības tiesību normu interpretācija
No Eiropas Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas un no vienlīdzības principa izriet prasība, ka Savienības tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Eiropas Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi. Autonomai interpretācijai ir jābūt balstītai uz apsvērumiem, kas atbilst regulā lietotā jēdziena kopējai izpratnei dalībvalstīs. Eiropas Savienības likumdevēja nolūks, lietojot kādu terminu, nav paredzēt, ka tā nozīme ir atkarīga no katras tiesību sistēmas izpratnes par attiecīgajiem jēdzieniem, jo tas radītu regulās ietverto normu vienveidības trūkumu.
08.10.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-453/2012
Fizisko personu personiskā īpašuma, kas ievests, mainot dzīvesvietu uz Kopienu, lietošanas ierobežojumi
No Padomes 1983.gada 28.marta regulas (EEK) Nr.918/83 neizriet prasība, lai labumu no mantas lietošanas gūtu tikai persona, kas mantu ievedusi, bet ir pieļaujams, ka labumu var gūt arī šīs personas saime – mājsaimniecības locekļi. Ir jāievēro regulas pamatmērķis – novērst no nepamatotas aplikšanas ar nodokļiem personisko mantu, kas ievesta bez komerciāliem nolūkiem un kuru turpina izmantot ikdienā kā iepriekš. Tātad ir jāraugās uz diviem aspektiem: pirmkārt, vai manta ne īpašību, ne daudzuma ziņā neliecina par komerciāliem nolūkiem, otrkārt, vai tā faktiski (atklāti vai slēpti) netiek izmantota komerciālos nolūkos.
2011. gads
03.02.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-7/2011
Tiesību atskaitīt priekšnodoklī samaksāto pievienotās vērtības nodokli ierobežošana
1.Priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības ir pievienotās vērtības nodokļa mehānisma neatņemama sastāvdaļa un principā nevar tikt ierobežotas. Tās ir izmantojamas nekavējoties attiecībā uz visiem ar darījumiem saistītajiem nodokļiem. Uzņēmējiem, kas dara visu, ko no tiem saprātīgi varētu pieprasīt, lai nodrošinātu, ka to darījumi neveido daļu no shēmas, kurās ietilpst pievienotās vērtības nodokļa vai kādas citas krāpšanas darījums, ir jāvar paļauties uz šo darījumu likumību, neriskējot zaudēt savas tiesības atskaitīt priekšnodoklī samaksāto pievienotās vērtības nodokli. Nodokļa maksātāja, kas veic darījumus, tiesības atskaitīt priekšnodoklī samaksāto pievienotās vērtības nodokli nevar ietekmēt arī tas, ka piegādes shēmā, kurā ietilpst šie darījumi, cits darījums, kas, nodokļa maksātājam par to neko nezinot, ticis veikts pirms vai pēc nodokļa maksātāja veiktā darījuma, ir saistīts ar pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšanu. Turpretim nodokļa maksātājs, kurš zināja vai kuram bija jāzina, ka, slēdzot darījumu, tas piedalās ar krāpšanos ar pievienotās vērtības nodokli saistītā darbībā, ir krāpšanās dalībnieks, pie tam neatkarīgi no tā, vai viņš gūst labumu vai nē. Šādos gadījumos atskaitīšanas tiesību izmantošana ir atsakāma.
2.Ja nodokļu administrācija konstatē, ka atskaitīšanas tiesības ir izmantotas krāpjoties, tai ir tiesības ar atpakaļejošu spēku pieprasīt atskaitīto summu atmaksāšanu un valsts tiesai ir jāaizliedz izmantot tiesības uz nodokļa atskaitīšanu, ja uz objektīvu pierādījumu pamata tiek atzīts, ka šīs tiesības tikušas izmantotas krāpjoties.
21.03.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-9/2011
Tiesības uz priekšnodokļa atskaitījumu par izdevumiem saimnieciskās darbības izbeigšanai
Ja nodokļu maksātājs nodod aktīvus un vairs neveic darījumus pēc tam, kad ir izmantojis šim nolūkam sniegtos pakalpojumus, šo pakalpojumu izmaksas ir jāuzskata par viņa uzņēmuma neatņemamu saimnieciskās darbības daļu pirms nodošanas, un jāatzīst viņa tiesības uz nodokļa atskaitījumu. Tādējādi izdevumi, kas rodas attiecīgās darbības likvidācijas periodā, var tikt uzskatīti par daļu no saimnieciskās darbības. Lai tos par tādiem tiešām uzskatītu, nepieciešama tieša un tūlītēja saikne starp noteiktu sākotnējo darījumu un vienu vai vairākiem vēlākiem darījumiem vai darījumiem, kas dod tiesības uz nodokļa atskaitījumu.
10.02.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-55/2011
Preces izlaišana brīvā apgrozībā kā importētas preces statusa iegūšanas priekšnoteikums
Preču fiziska ievešana Latvijas teritorijā esošajā muitas noliktavā nozīmē preču ievešanu Latvijas muitas teritorijā, tomēr atbilstoši Padomes regulas Nr.2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 98.pantam procedūra glabāšanai muitas noliktavā nozīmē, ka tas ļauj muitas noliktavās glabāt ārpuskopienas preces, nepiemērojot tām ievedmuitas nodokļus un citus maksājumus vai tirdzniecības politikas pasākumus. Kā izriet no regulas 79.panta, prece iegūst Kopienas preces statusu ar tās izlaišanu brīvā apgrozībā. Tad arī šī prece kļūst par importētu preci. Ievedot preci muitas noliktavā, nepiemēro nedz likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 33.panta otro daļu, nedz likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 2.panta astoto daļu, jo nenotiek preces izlaišana brīvam apgrozījumam (preču imports).
19.04.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-90/2011
Attaisnojuma dokumentu noformēšanas prasību neievērošanas sekas
Tas, ka kādā no attaisnojuma dokumentiem nav kāda no likuma „Par grāmatvedību” 7.pantā norādītajiem rekvizītiem, nav pamats neatzīt šo dokumentu par attaisnojuma dokumentu, ja vien attiecīgā rekvizīta trūkums nerada šaubas par iegrāmatojuma atbilstību faktiski notikušam darījumam.
20.05.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-151/2011
Zādzības radītais iztrūkums likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” izpratnē; likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 2.panta attiecināmība uz zādzību
1.Zādzība pati par sevi nav preču piegāde, jo nenotiek preču nodošana citas personas īpašumā (tās ieguvējs tikai kļūst par turētāju), nevar pieņemt, ka tieši zādzībā cietusī persona veikusi darbības, lai preces laistu tirgū. Tāpēc nav aprēķināmi pievienotās vērtības nodokļa maksājumi par nozagto preču iespējamo realizāciju.
2.Robeža, kas nodala uz saimnieciskās darbības izdevumiem attiecināmus un neattiecināmus iztrūkumus, ir atrodama Ministru kabineta 2006.gada 4.jūlija noteikumu Nr.556 „Likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” normu piemērošanas noteikumi” 47.punktā, kas nosaka nodokļa maksātājam veicamās darbības, lai nebūtu pamata nolaupījuma dēļ radušos iztrūkumu izslēgt no saimnieciskās darbības izdevumiem un palielināt apliekamo ienākumu.
25.11.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-447/2011
Ārvalsts komersanta likvidētas filiāles pārmaksāto nodokļu atmaksa
1.Filiāle ir komersanta sastāvdaļa. Tā nav patstāvīgs tiesību subjekts iepretim komersantam, tādējādi filiāle un komersants ir viena un tā pati persona.
2.Ja nav strīda par to, ka pievienotās vērtības nodokļa pārmaksa ir bijusi, un nodokļu maksātāja, kurai bija radusies nodokļu pārmaksa, ir bijusi komersanta filiāle, kā arī, ja ir ievēroti pārmaksas pieprasīšanas procesuālie noteikumi, komersantam ir tiesības saņemt pievienotās vērtības nodokļu pārmaksu.
3.Nodokļu tiesībās nodokļu maksātāju rezidence var būt fakts, ar ko pamato valsts tiesību normas, ar kurām tiek īstenota atšķirīga attieksme pret nodokļu maksātājiem rezidentiem un nodokļu maksātājiem nerezidentiem. Tomēr atšķirīga attieksme pret šīm divām nodokļu maksātāju kategorijām ir kvalificējama kā diskriminācija, ja nav nekādu objektīvu atšķirību to stāvoklī, kas varētu pamatot šādu atšķirīgu attieksmi. Tādējādi uzņēmumu ienākuma nodokļa pārmaksas atmaksas atteikums, pamatojoties tikai uz to, ka pieteicējs nav Latvijā reģistrēts nodokļu maksātājs, ir diskriminējošs un tādēļ prettiesisks.
2010. gads
02.06.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-211/2010
Pievienotās vērtības nodokļa priekšnodokļa atskaitīšanas sistēma; nodokļu neitralitātes princips; nodokļu maksātāja labticība
1. Pievienotās vērtības nodokļa priekšnodokļa atskaitīšanas sistēmas mērķis ir pilnībā atbrīvot uzņēmēju no pievienotās vērtības nodokļa, kas tam jāmaksā vai ko tas samaksājis saistībā ar visu savu saimniecisko darbību.
2.Kopējā pievienotās vērtības nodokļu sistēma nodrošina pilnīgu neitralitāti attiecībā uz nodokļa piemērošanu visām saimnieciskajām darbībām neatkarīgi no to mērķiem vai rezultātiem, ja šīs darbības principā apliek ar šo nodokli. Atbilstoši nodokļu neitralitātes principam priekšnodokļa atskaitīšana notiek, ja ir izpildītas pamatprasības, neskatoties uz to, ka nodokļu maksātājs nav izpildījis atsevišķas formālas prasības.
3. Nodokļu maksātāja labticība ietekmē tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu tiktāl, ciktāl nodokļu maksātāja uzvedības dēļ pastāv risks valstij zaudēt nodokļu ienākumus. Saistībā ar grāmatvedības dokumentu kārtošanu nodokļu maksātāja pienākumi nedrīkst pārsniegt to, kas ir vajadzīgs, lai sasniegtu pievienotās vērtības nodokļu sistēmas mērķus.
2009. gads
28.05.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-108/2009
Tiesības uz nodokļu atmaksu, ja likumā tiek samazināts nodokļu atmaksas periods
1. Tiesiskajam regulējamam, ar kuru tiek samazināts nodokļu atmaksas periods, jābūt ne tikai attaisnotam ar leģitīmu mērķi, bet tam jāietver arī atbilstošu pārejas posmu, lai personas varētu iesniegt pieprasījumus nodokļu pārmaksas atmaksāšanai, kurus tās būtu varējušas iesniegt atbilstoši iepriekš spēkā esošajam normatīvajam regulējumam. Šis laika posms nedrīkst būt pārāk īss, pretējā gadījumā tas ar atpakaļvērstu spēku ietekmētu personas tiesības saņemt nodokļu pārmaksas atmaksu.
2. Pārejas periodam no vecā regulējuma uz jauno jābūt pietiekamam, lai nodokļu maksātāji varētu iesniegt savus pieprasījumus, taču šim periodam nav jābūt vienādam ar iepriekš pastāvējušo noilguma termiņu.
3. Tā kā nodokļu maksātājam ir pienākums regulāri kārtot grāmatvedību, kas nozīmē, ka nodokļu maksātājam jābūt zināmiem datiem par pārmaksātajiem nodokļiem, vairāk kā trīs mēneši, kuros pieņemtie likuma grozījumi nestājās spēkā, ir pietiekams laiks, lai nodokļu maksātājs varētu iesniegt pieprasījumu par līdz tam nepieprasīto nodokļu atmaksu.
2006. gads
26.09.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-323/2006
Nodokļa rēķinā iekļaujamā informācija
Lai gan likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 8.panta sestā daļa paredz, ka nodokļa rēķinā ir norādāma noteikta informācija, tas nenozīmē, ka attiecīgās ziņas obligāti ir ietveramas tieši nodokļa rēķina tekstā. Proti, ir pieļaujams, ka nodokļa rēķinā tiek ietverta atsauce uz līgumu vai kādu citu dokumentu, kurā ir norādītas visas nepieciešamās ziņas. Būtiski, lai tiktu izpildīta likuma „Par grāmatvedību” 2.pantā minētā prasība grāmatvedību kārtot tā, lai grāmatvedības jautājumos kvalificēta trešā persona varētu konstatēt katra saimnieciskā darījuma sākumu un izsekot tā norisei. Tātad, ja no nodokļa rēķinā norādītajiem dokumentiem ir iespējams pilnībā identificēt darījumu, nevar uzskatīt, ka ir pārkāpti likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” nosacījumi priekšnodokļa atskaitīšanai.
27.10.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-366/2006
Par soda naudas piemērošanas pamatotību
1.Tiesai jānoskaidro, kāda bijusi pieteicēja griba, iesniedzot pieteikumu, ņemot vērā ne tikai pieteikuma noradīto prasījumu, bet ari pieteikuma ietverto pamatojumu.
2.Jautajumu par soda naudas piemērošanas pamatotību tiesa nevar skatīt atrauti no Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma, ar kuru pieteicējai papildus aprēķināts pievienotas vērtības nodoklis, jo jautājumu par to, vai konkrētajā gadījumā pamatoti piemērota soda nauda, iespējams izvērtēt tikai tad, ja iepriekš ir izvērtēts jautājums par to, vai bija noticis attiecīgo nodokļu likumu normu pārkāpums.
14.11.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-432/2006
Par to, kādos gadījumos administratīvais akts ir un kādos nav atceļams pamatojuma nepilnību dēļ
1. Nepilnības administratīvā akta pamatojumā, skatot pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu, var tikt uzskatīts gan par tik būtisku procesuālu pārkāpumu, ka tā dēļ administratīvais akts ir atceļams, gan par tādu pārkāpumu, kurš norādāms kā administratīvā akta trūkums, bet kurš pats par sevi nerada tādas tiesiskās sekas kā administratīvā akta atcelšana. Tas izvērtējams katrā konkrētajā gadījumā.
2. Par galvenajiem kritērijiem izmantojami divi apstākļi: 1) vai saprātīgs administratīvā akta adresāts no attiecīgā administratīvā akta pamatojuma varēja saprast, kāpēc attiecībā uz viņu izdots konkrētā satura administratīvais akts; 2) vai tiesa, pārbaudot attiecīgā administratīvā akta tiesiskumu, balstoties uz tā pamatojumu, var secināt, ka pamatojums attaisno adresātam uzlikto pienākumu.
3. Ja Valsts ieņēmumu dienesta lēmumā par pievienotās vērtības nodokļa uzrēķinu un soda naudu nav norādīts, kāpēc Valsts ieņēmumu dienests, izvērtējot nodokļu maksātāja sniegto ziņu patiesumu, ar nodokli apliekamā darījuma vērtības noteikšanai izmantoja vienu no iespējamām metodēm, nepamatojot, kāpēc izmantota tā un ne cita metode, šādu pamatojuma trūkumu, katrā konkrētā gadījumā izvērtējot, var arī atzīt par tik būtisku, lai būtu pamats lēmuma atcelšanai.
2005. gads
03.05.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-103/2005
Par privātpersonas pienākumiem, atbildību un viltota rēķina nozīmi priekšnodokļa atskaitīšanā, kā arī par tiesas pienākumiem, iztiesājot lietu par priekšnodokļa atskaitīšanas pamatotību (likums „Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punkts, 8.panta sestā daļa un 15.panta ceturtā daļa)
1.Komersantam ir brīvas iespējas izvēlēties darījumu partneri un tāpēc tam ir jāizvērtē, kādus riska elementus ietver darījums, kurā tas iesaistās. Priekšnodokļa atskaitīšanas gadījumā komersantam ir pietiekoša iespēja samazināt šo risku, iegūstot informāciju par darījumu partneri un nodokļu rēķinu.
2.Apstāklis, ka komersants, nepārliecinoties par nodokļu rēķinu īstumu, kaut arī tam bija iespēja to darīt, uzskatīja, ka tam nebija pamata apšaubīt darījumu partnera godprātīgumu, ir viņa neuzmanības rezultāts, par kuru viņam var iestāties atbildība.
3.Ja dokuments ir viltots, to nevar uzskatīt par nodokļu rēķinu likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 8.panta sestās daļas izpratnē.
4.Kaut arī no lietas apstākļiem izrietētu, ka attiecībā uz komersanta darījuma partneri būtu pamats piemērot likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 15.panta ceturto daļu, komersantam nav subjektīvu tiesību prasīt, lai tiktu sodīts tās darījumu partneris. Tāpat citas personas sodīšana nevar būt par pamatu komersanta atbrīvošanai no atbildības par pārkāpumiem. Tādējādi arī tiesai nav jāpārbauda lieta par komersanta darījuma partnera sodīšanu vai pienākumu samaksāt nodokli, šīm ziņām nav nozīme komersanta lietas izspriešanā un tiesai tos nevajag pieprasīt.
04.07.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-208/2005
Par priekšnodokļa atskaitīšanas tiesībām
1.Svarīgi ir konstatēt, vai izsniegtā preču pavadzīme-rēķins atbilst faktiski notikušam darījumam. Gadījumā, ja Valsts ieņēmumu dienests pamatoti apšauba, vai darījums ir faktiski noticis, personai, kas izmanto tiesības atskaitīt priekšnodokli, ir jāpierāda likumā noteikto priekšnoteikumu esamība, proti, tai jāspēj pierādīt, ka darījums ir faktiski noticis.
2.Tiesības atskaitīt priekšnodokli pastāv tikai tad, ja vienlaicīgi pastāv visi priekšnodokļa atskaitīšanas priekšnoteikumi. Ja iztrūkst kaut viens no priekšnoteikumiem, personai nav tiesību atskaitīt priekšnodokli, un tādējādi nav nepieciešams vērtēt pārējo priekšnoteikumu esamību.
30.08.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-213/2005
Par priekšnodokļa atskaitīšanas tiesībām saskaņā ar likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punktu
1.Personai ir subjektīva publiska tiesība saskaņā ar likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punktu uz priekšnodokļa atskaitīšanu, ja pastāv visi objektīvajās tiesībās (likumā) paredzētie priekšnoteikumi šīs publiskās tiesības izmantošanai. No tā izriet pieteicēja pienākums pierādīt savu subjektīvo tiesību uz priekšnodokļa atskaitīšanu. Turklāt pieteicēja iesniegtos pierādījumus var atspēkot citi administratīvā procesa dalībnieki, iesniedzot pierādījumus, kas izsauc pamatotas šaubas par kāda priekšnoteikuma pastāvēšanu priekšnodokļa atskaitīšanai.
2.Lai konstatētu, vai prece ir reāli saņemta un vai tā nodrošina nodokļa maksātāja saimniecisko darbību, ir nepieciešams šo preci identificēt tiktāl, ciktāl tas nepieciešams, lai noskaidrotu, vai šāda prece nodokļu maksātājam ir piegādāta.
2004. gads
06.04.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-24/2004
Par valsts tiesībām nodrošināt nodokļu vai citu maksājumu samaksu attiecībā pret privātpersonas tiesībām uz īpašumu, kā arī par privātpersonas pienākumiem priekšnodokļa atskaitīšanas gadījumā
Kokmateriālu transporta pavadzīme-rēķins, kas satur nepatiesas ziņas, nevar kalpot par nodokļu rēķinu. Apstāklis, ka par pavadzīmes noformēšanu atbildīgs bija darījuma partneris, neatbrīvo no pienākuma ievērot tiesību normas, kas reglamentē nodokļu aprēķināšanas un maksāšanas kārtību.
24.08.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-93/2004
Par likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 15. panta 2. daļas piemērošanu
1. Likuma ,,Par pievienotās vērtības nodokli” 15.panta otrās daļas piemērošana nostāda nevienādā stāvoklī nodokļu maksātājus, kuri nodokļu deklarācijās nepamatoti norādīto priekšnodokli ir atskaitījuši un tādējādi nav nomaksājuši visus nodokļus, ar tiem, kuri šo priekšnodokli attiecinājuši un turpmākiem taksācijas periodiem vai prasa to atmaksāt no budžeta, t.i., tiem, kuriem nav nodokļu parāda. Pirmie nodokļu maksātāji ar papildu aprēķināto nodokli nokārto nodokļu saistības un papildus maksā soda naudu simts procentu apmērā. Otrajā gadījumā nodokļu parāda nav, tādēļ šiem nodokļu maksātājiem faktiski tiek uzlikta soda nauda divkāršā apmērā. Tādējādi tiek pārkāpts vienlīdzības princips.
2. Likumdevējam nebija mērķis bargākas sankcijas noteikt personai, kura ir tikai veikusi darbības, lai samazinātu budžetā maksājamo nodokli, salīdzinājumā ar personu, kura veikusi tādas pašas darbības, radot nodokļu parādu un zaudējumus budžetam. Šis apstāklis ņemams vērā, interpretējot un piemērojot likuma ,,Par pievienotās vērtības nodokli" 15.panta otro daļu. Tādējādi, ja pastāv valsts pienākums atmaksāt pieteicējam priekšnodokli un tajā pašā laikā pieteicējam ir pienākums samaksāt nodokli tādā pašā apmērā, valsts ieņēmumu dienesta amatpersonām atbilstoši likuma ,,Par nodokļiem un nodevām" 26.pantam papildus aprēķinātā nodokļa segšanai ir novirzāmas izveidojušās nodokļu pārmaksās, tajā skaitā uzskaitītā PVN priekšnodokļa pārmaksa.
24.08.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-96/2004
Priekšnoteikumi tiesībām izmantot priekšnoodokļa atskaitījumu
Lai nodokļu maksātājam rastos tiesības izmantot priekšnodokļa atskaitījumu, tam jāspēj iesniegt likumā paredzētie pierādījumi.