2016.gads

15.08.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-930/2016
Subjektīvās tiesības prasīt iestādes atzinumu un sūdzēties par vides tiesību pārkāpumiem

Ja pastāv kaitējums vai kaitējuma draudi videi, tad personai ir tiesības vērsties iestādē un prasīt tos novērst, pamatojoties uz Vides aizsardzības likumu. Tāpat, ja biedrība var norādīt kaitējumu, kas tiek nodarīts tās biedriem ar pārmērīgu troksni, arī tad tai ir tiesības vērsties iestādē savu biedru vārdā un prasīt novērst konkrēto kaitējumu. Iestādes atteikums tādā gadījumā ir pārsūdzams arī tiesā.

20.09.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-943/2016
Ministru kabineta rīkojuma par parka vai mežaparka ierīkošanu Baltijas jūras vai Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā nepieciešamība parka un mežaparka ierīkošanas gadījumā; pieteikuma par vides normatīvo aktu pārkāpumu pieļaujamības vērtēšana

1. Ja parka teritorijā atrodas Meža likuma 3.panta pirmās daļas 1.punktam atbilstošs mežs, tā var tikt uzskatīta par meža zemi. Tādējādi gadījumā, ja parka ierīkošana paredzēta, neveicot meža zemes pārveidošanu citā lietošanas veidā, Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punkts nav piemērojams un meža zemes transformācijas atļauja nav nepieciešama.

2. Pēc Ministru kabineta 2013.gada 5.marta noteikumu Nr.123 „Noteikumi par parku un Mežaparku izveidošanu mežā un to apsaimniekošanu” spēkā stāšanās regulējums kļuvis diferencēts un tādēļ arī skaidrāks. No minētā regulējuma secināms, ka parka ierīkošana vienmēr nozīmē teritorijas atmežošanu un parka ierīkošanai tādēļ vienmēr ir nepieciešams ikreizējs Ministru kabineta rīkojums par parka ierīkošanu krasta kāpu aizsargjoslā, savukārt mežaparka ierīkošana var notikt, gan veicot, gan neveicot atmežošanu, un tikai otrajā gadījumā ir nepieciešams Ministru kabineta rīkojums par mežaparka ierīkošanu.

3. Atbilstoši Vides aizsardzības likuma 9.panta trešajai daļai sabiedrībai ir tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt valsts iestādes vai pašvaldības administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kas neatbilst vides normatīvo aktu prasībām, rada kaitējuma draudus vai kaitējumu videi. Taču pieteikuma pieļaujamības izvērtēšanas laikā nav iespējams un nav nepieciešams konstatēt, vai tiešām pastāv pieteikumā norādītā neatbilstība vides normatīvo aktu prasībām, vai patiešām pārsūdzētais administratīvais akts un faktiskā rīcība rada kaitējuma draudus vai kaitējumu videi – šādu apstākļu noskaidrošana ir tiesas uzdevums, izskatot lietu pēc būtības, un vispārīgi varētu būt pieteikuma apmierināšanas pamats. Vērtējot pieteikuma pieļaujamību, ir pietiekami, ja pieteikums uzrāda pamatojumu, kas ļauj tiesai saskatīt, ka šāds iespējams vides normatīvo aktu pārkāpums vai vides apdraudējums varētu būt iespējams.

2015. gads

23.01.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-17/2015
Pašvaldības rīcības brīvība, izvēloties atkritumu apsaimniekotāju; personas tiesības prasīt iepirkuma procedūras izsludināšanu

1. Atkritumu apsaimniekošanas likuma un Publisko iepirkumu likuma normas paredz pašvaldībai tiesības izvēlēties atkritumu apsaimniekošanas pakalpojuma sniedzēju kādā no trim veidiem:

iepirkuma procedūrā;
publiskās un privātās partnerības procedūrā;
nodrošināt pakalpojuma sniegšanu pašai ar saviem resursiem.

Tādējādi tiesai nav tiesiska pamata ierobežot pašvaldības rīcības brīvību un likt tai obligāti izvēlēties pakalpojuma sniedzēju vienā no šiem veidiem.

2. Publisko iepirkumu likums neparedz nevienu gadījumu, kurā personai būtu subjektīvās tiesības prasīt iepirkuma procedūras izsludināšanu, ja pasūtītājs pats šādu procedūru nav izsludinājis, tādējādi šāds prasījums nav izskatāms administratīvā procesa kārtībā.

05.03.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-22/2015
Ministru kabineta kompetence, lemjot par būvniecību Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā

1. Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjosla ir noteikta, ņemot vērā vides aizsardzības mērķi, un tajā esošie objekti, lai gan atrodas Jūrmalas pašvaldības teritorijā, ir nacionāla vērtība. Līdz ar to šo objektu kvalitāte, uzturēšana un attīstība ir ne tikai attiecīgās pašvaldības, bet gan visas valsts rūpe. Tāpēc meža zemes transformācija (pārveidošana) ir nacionālā līmenī tik būtiska, ka attiecīgā jautājuma izlemšana ir nodota Ministru kabinetam.

2. Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punkts redakcijā, kādā tas stājies spēkā 01.01.2013., likumdevējs nav atteicies no turpmākas Ministru kabineta rīkojuma par meža zemes transformāciju nepieciešamības un ir saglabājis Ministru kabineta kompetenci jautājumā par būvniecību un parku un mežaparku ierīkošanu krasta kāpu aizsargjoslā.

29.04.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-77/2015
Tiesiskās paļāvības principa piemērošana, lemjot par būvatļaujas pagarināšanu

1. Tiesiskā paļāvība uz izdotās būvatļaujas īstenošanu nav neierobežota. Zaudējot tiesības pagarināt būvatļaujas darbību un tādējādi atmetot tiesības uz uzsāktā būvniecības procesa turpināšanu, HES projekta īpašnieks zaudē izņēmuma kārtā saglabātās tiesības būvēt HES uz tādas upes vai upes posma, kur atbilstoši jaunākam tiesiskajam regulējumam HES būvniecība ir aizliegta.

2. Maznozīmīgi darbi būvlaukumā, kas ir tikai būvniecības sagatavošanas darbi un nav prasījuši vērā ņemamu ieguldījumu no pasūtītāja, nav pamats tiesiskajai paļāvībai uz būvdarbu pabeigšanu.

15.04.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-429/2015
Pašvaldības tiesības noteikt lielāku zaudējumu atlīdzinājuma apmēru patvaļīgas koku ciršanas gadījumā

1. Meža likuma 8.panta otrajā daļā ietvertais deleģējums nevar tikt interpretēts tādējādi, ka pašvaldībai ārpus zaudējumu atlīdzības par dabas daudzveidības samazināšanu aprēķināšanas būtu tiesības paredzēt arī sodu par patvaļīgi nocirstiem kokiem, jo likumdevējs par patvaļīgu koku ciršanu atkarībā no precīza prettiesiskās darbības sastāva paredzējis gan administratīvo atbildību, gan kriminālatbildību.

2. Koku ciršanas rezultātā dabas daudzveidībai nodarītā zaudējuma apmērs atkarīgs no vairākiem faktoriem, kas raksturo tieši pašu nocirsto koku. Lai šādus faktorus ņemtu vērā, nosakot, cik liels zaudējums dabai radies, normatīvajā regulējumā tiek izmantotas formulas, ko veido koeficienti. Līdz ar to koeficientu piemērošana palīdz aprēķināt pēc iespējas atbilstošāku kompensāciju dabai par konkrēta koka zaudēšanu. Šādā kontekstā nav pamata uzskatīt, ka uz šiem kritērijiem jebkādu iespaidu atstātu apstāklis, ka koks nocirsts saskaņoti vai patvaļīgi. Tādējādi atzīstams, ka tāda papildu koeficienta paredzēšana, kas tiek piemērots par patvaļīgu koku ciršanu, zaudējumu atlīdzinājumu šajā daļā pielīdzina sodam par prettiesisku rīcību un normas, kas paredz šāda koeficienta piemērošanu neatbilst Meža likuma 8.pantam.

2014.gads

02.07.2014. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-646/2014
Personas tiesības pretendēt uz rūpnieciskās zvejas rīku limitu, rūpnieciskās zvejas tiesību nomas līgumu un speciālo atļauju (licenci) komercdarbībai zvejniecībā

1. No Zvejniecības likuma 7.panta sestās daļas un Ministru kabineta 2009.gada 8.septembra noteikumiem Nr.1015 „Kārtība, kādā izsniedz speciālo atļauju (licenci) komercdarbībai zvejniecībā, kā arī maksā valsts nodevu par speciālās atļaujas (licences) izsniegšanu” secināms, ka likumdevējs ir noteicis ierobežojumu, ka ar komerciālo zveju var nodarboties tikai komersants. Šīs tiesību normas ir vērstas tieši uz komerciālās zvejas veicēja statusa ierobežojumu. Tas nozīmē, ka citas personas, tostarp fiziskās personas, kuras veic saimniecisko darbību, ir izslēgtas no to personu loka, kuras var nodarboties ar komerciālo zveju.

2. No Ministru kabineta 2007.gada 2.maija noteikumu Nr.295 „Noteikumi par rūpniecisko zveju iekšējos ūdeņos”14.3.1. un 14.3.3.apakšpunkta izriet, ka pašpatēriņa zvejā publiskajos ūdeņos zvejnieks drīkst izmantot vienu zivju murdu, kura sētas garums vai spārnu atvērums nav lielāks par 30 m vai vienu 50 m garu tīklu. Citus zivju murdus vai tīklus, kā arī citus zvejas rīkus, piemēram, nēģu murdus, nav atļauts izmantot pašpatēriņa zvejā. Tādējādi personai, kas nav reģistrējusies komercreģistrā, no tiesību normām neizriet tiesības pretendēt uz rūpnieciskās zvejas rīku limitu – nēģu murdu –, rūpnieciskās zvejas tiesību nomas līgumu un speciālo atļauju (licenci) komercdarbībai zvejniecībā.

3. Ja personai nav subjektīvo tiesību pretendēt uz rūpnieciskās zvejas rīku limitu – nēģu murdu –, rūpnieciskās zvejas tiesību nomas līgumu un speciālo atļauju (licenci) komercdarbībai zvejniecībā, tai arī nav subjektīvo tiesību iebilst pret lēmumu, ar kuru nolemts noslēgt rūpnieciskās zvejas tiesību nomas līgumu, izsniegt speciālo atļauju (licenci) komercdarbībai zvejniecībā un iedalīt rūpnieciskās zvejas rīku limitu – nēģu murdus – rūpnieciskajai zvejai komersantiem.

Savukārt, ja privātpersonai no tiesību normām izriet subjektīvās tiesības pretendēt uz limitētu resursu, tad nav nozīmes, vai iestāde atteikumu ir pamatojusi ar apstākli, ka limitētais resurss vairs nav pieejams, jo jau sadalīts citām personām, vai ar kādiem citiem apstākļiem. Šādos gadījumos personai ir tiesības uz limitēto resursu piešķiršanas tiesiskuma pārbaudi.

2013. gads

25.01.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-40/2013
Lēmuma par radioaktīvo atkritumu glabāšanas tvertņu un lietoto slēgto starojuma avotu ilgtermiņa glabātavas izbūvi pārbaude tiesā

1. Objektīvās izmeklēšanas princips nesniedzas tik tālu, ka tiesai vajadzētu vākt pierādījumus jebkādiem apgalvojumiem, bet gan tādiem, kas vispārīgi varētu būt ticami, rada šaubas par iestādes lēmumu un tādēļ ir tā vērti, lai tos pārbaudītu.

2. Likuma „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” 20.panta vienpadsmitā daļa noteic, ka trīs gadu laikā kopš atzinuma sniegšanas par ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumu ir jāpieņem lēmums par paredzētās darbības akceptu. Lēmums, ar kuru paredzētā darbība tiek akceptēta, ir izšķirošais lēmums, pēc kura pieņemšanas jebkuram publisko vai privāto tiesību subjektam ir jārēķinās, ka paredzētā darbība tiks īstenota. Līdz ar to gan valsts, izšķiroties par valsts nozīmes projektiem, gan arī pašvaldība savā teritorijā izlemjamās lietās nevar rīkoties tā, it kā šāds lēmums nebūtu pieņemts.

3. Piesardzības principa jēga ir atturēties no paredzētās darbības gadījumā, ja ir pamatotas aizdomas (bet nav pilnīga skaidrība) par negatīvu ietekmi. Respektīvi, neskaidrā situācijā, ja nav zināms, ka kāda noteikta negatīva ietekme nebūs, no darbības ir jāatturas.

4. Tā ir valsts politiskā un tiesiskā rīcības brīvība – izvēlēties konceptuāli atkritumu apglabāšanas risinājumus. Tiesas uzdevums, ievērojot varas dalīšanas principu, ir pārbaudīt, vai ir procesuāli pareizi un pēc būtības pareizi apzinātas izvēlētās rīcības sekas (ietekme), un vai paredzētā rīcība nav pretrunā normatīvajiem aktiem, vai rīcības brīvības ietvaros ir izdarīti visi nepieciešamie apsvērumi.

16.10.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-191/2013 un senatoru Veronikas Krūmiņas, Daces Mitas, Līvijas Slicas un Jāņa Neimaņa atsevišķās domas
Privāttiesisku attiecību ietekme uz iestādes lēmuma tiesiskumu

Ūdens resursu lietošanas atļauju process ir vērsts uz ūdens resursu kā vides sastāvdaļas lietošanas kontroli, nevis uz privātpersonu savstarpēju mantiska rakstura interešu saskaņošanu. Tomēr, ja publiski tiesiskās interesēs dibinātā atļaujas izsniegšanas procesā ir paredzēts noskaidrot (tātad arī pārbaudīt un ņemt vērā) kādu no privātajām tiesībām izrietošu apstākli, tad no šā apstākļa noskaidrošanas ir atkarīgs arī iestādes lēmuma tiesiskums.

30.07.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-351/2013
Rīgas vēsturiskā centrā esoša zemesgabala sadales pieļaujamība

1. Zemesgabala sadalīšana var būt gan privāto tiesību, gan publisko tiesību jomā ietilpstošs jautājums. Tomēr publisko tiesību jomā risināmās tiesiskās attiecības prevalē pār privāttiesisko gribas izpausmi, un publisko tiesību normas ir imperatīvas normas, kuras jāievēro, arī veidojot savstarpējās tiesiskās attiecības privāto tiesību jomā. Vienošanās privāto tiesību jomā ir pieļaujama, ciktāl to neierobežo publisko tiesību imperatīvas normas. Līdz ar to, izlemjot zemesgabala dalīšanas pieļaujamību, ir vērtējama dalīšanas atbilstība publisko tiesību normām.

2. Zemesgabala sadalīšana ir jautājums, kas ietilpst teritorijas plānošanas jomā, turklāt sadalīšana nosaka arī tālākus risinājumus attiecībā uz būvniecību, kas arī ietilpst teritorijas plānošanas jomā.

3. Pašvaldībai ir tiesības teritorijas plānojumā citstarp ietvert noteikumus nekustamo īpašumu sadalīšanai. Konkrēti ierobežojumi nekustamo īpašumu sadalīšanai Rīgas vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā izriet no Rīgas domes 2005.gada 20.decembra saistošiem noteikumiem Nr.34 „Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” un Rīgas domes 2006.gada 7.februāra saistošiem noteikumiem Nr.38 „Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi”. Turklāt Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas plānojumā paredzētie noteikumi uzskatāmi par speciālo regulējumu attiecībā pret vispārējo Rīgas pašvaldības teritorijas plānojumu.

4. Zemesgabala sadales plāna īstenošana nākotnē var mainīt apbūves, tātad arī plānojuma struktūru, jo, mainoties zemesgabala lielumam, mainās arī nosacījumi būvju telpiskajam izvietojumam tajā (piemēram, ievērojot apbūves intensitātes, apbūves blīvuma, pagalma, attālumu līdz zemesgabala robežām prasības). Rīgas domes 2006.gada 7.februāra saistošo noteikumu Nr.38 „Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” normas, kas vērstas uz zemesgabalu sadales ierobežošanu, ir vērstas uz iespējamā apdraudējuma vēsturiskā plānojuma struktūrai novēršanu un ir piemērotas vēsturiskā plānojuma struktūras saglabāšanai, tātad arī atbilst Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likumam un Ministru kabineta 2004.gada 8.marta noteikumiem Nr.127 „Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumi”. Ierobežojums vēsturiska nekustamā īpašuma sadalei ir uzskatāms par samērīgu, nodrošinot sabiedrības intereses valsts vēsturiskā un kultūras mantojuma aizsardzībā.

12.07.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-759/2013
Privātpersonas subjektīvās tiesības prasīt pārmērīga vides piesārņojuma samazināšanu

1. Lai cilvēks būtu izolēts no citu cilvēku ietekmes, viņam būtu jādzīvo uz vientuļas salas tālu no apdzīvotām vietām, auto, kuģu un gaisa satiksmes ceļiem. Dzīvojot citur, cilvēkam līdz zināmai robežai jāpiecieš citu fizisku personu, kā arī juridisko personu radītie trokšņi, smakas un citi vides piesārņojumi. Minēto robežu demokrātiskā iekārtā parasti nosaka likums un no tā izrietošie normatīvie akti. Tomēr arī gadījumos, kad šāda robeža un/vai konkrēta valsts pārvaldes rīcība normatīvajos aktos nav noteikta, tā atvasināma no Satversmē garantētajām tiesībām uz veselību, dzīvību, privātās dzīves neaizskaramību un īpašumu (Latvijas Republikas Satversmes 8.nodaļa).

2. Ja vides piesārņojums sasniedz tādu līmeni, ka ar to būtiski tiek aizskartas privātpersonu tiesības uz veselību, dzīvību, privātās dzīves neaizskaramību vai īpašumu un kad nebūtu taisnīgi sabiedrības vārdā prasīt, lai privātpersona ar to samierinātos, bet likums šādu situāciju neregulē, valstij ir no Satversmes izrietošs pozitīvs pienākums un līdz ar to arī privātpersonas subjektīvās tiesības prasīt veikt noteiktas darbības, lai samazinātu vides piesārņojumu (Latvijas Republikas Satversmes 8.nodaļa).

2012. gads

18.05.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-95/2012
Privāttiesisku attiecību ietekme uz iestādes lēmuma tiesiskumu

30.10.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-139/2012
Sākotnējā ietekmes uz vidi izvērtējuma pārsūdzēšana tiesā

1. Sākotnējā ietekmes uz vidi izvērtējuma lēmums, ar kuru tiek atzīts, ka ietekmes uz vidi novērtējums nav nepieciešams, nav atsevišķi pārsūdzams tiesā. Šis lēmums ir starplēmums, kurš pats par sevi vien nav pietiekams, lai varētu uzsākt paredzēto darbību. Lēmuma pārbaude ir iespējama, pārbaudot galīgā lēmuma tiesiskumu.

2. Lēmums par ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanas nepieciešamību tieši likumā norādīts kā pārsūdzams, jo tas paredz iesniedzējam (paredzētās darbības veicējam) veikt tūlītējas finansiāli un laika ziņā ietilpīgas procedūras kā nosacījumu tālākai virzībai uz iespējamo darbības akceptu. Tātad šis lēmums atbilst Administratīvā procesa likuma 1.panta trešajā daļā minētajam gadījuma, kad starplēmumam pašam par sevi ir būtiska ietekme uz personas tiesībām un tiesiskajām interesēm.

3. Sākotnējā ietekmes uz vidi izvērtējuma mērķis ir tikai noteikt iespējamās ietekmes un to, vai tās varētu būt būtiskas, nevis precīzi dokumentēt ietekmju apjomu un definēt projekta īstenošanas noteikumus. Tiesas pārbaudei par sākotnējo ietekmes uz vidi izvērtējumu ir jābūt vērstai uz to, lai noskaidrotu, vai kompetentā iestāde ir pietiekami apzinājusi ietekmes būtiskumu un nepieciešamību tādēļ veikt ietekmes uz vidi novērtējumu. Pat ja iestāde ir pieļāvusi kļūdas ietekmes precīzā vērtējumā, ir jāvērtē, vai tas varētu mainīt iestādes secinājumu par to, ka nav sagaidāma tāda projekta ietekme, kurai nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums. Tāpat jāņem vērā, ka nevis lēmumā par ietekmes uz vidi novērtējuma nepieciešamību, bet reģionālās vides pārvaldes izdotajos tehniskajos noteikumos tiek noteiktas konkrētas prasības, kādām jāpakļauj paredzētā darbība.

4. Vides aizsardzības likums, nosakot ikviena sabiedrības pārstāvja tiesības vērsties tiesā vides aizsardzības interesēs, neparedz nekādus sabiedrības pārstāvjiem izvirzāmus papildu kritērijus. Arī gadījumā, ja pieteikums pret paredzēto darbību akceptējošu lēmumu administratīvajā tiesā daļēji tiek pamatots ar privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizskārumu, šai personai nav šķēršļu izteikt arī ar vides aizsardzības interesēm saistītus iebildumus.

07.12.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-220/2012
Mežsaimnieciskās darbības ierobežošana īpaši aizsargājamā teritorijā

1. No Sugu un biotopu aizsardzības likuma 1.panta 3.punkta un likuma „Par īpaši aizsargājamām teritorijām” 4.panta otrās daļas izriet, ka, lai sasniegtu nepieciešamo aizsardzības līmeni īpaši aizsargājamam biotopam tajās īpaši aizsargājamo dabas teritoriju zonās, kurās vispārīgi tāds līmenis nav nodrošināts, ir jāveido mikroliegums. Biotops, kura aizsardzībai mikroliegums nav izveidots, vispārīgi nav aizsargājams no kopšanas cirtes veikšanas.

2. Patstāvīgs pamats liegt veikt paredzēto darbību Eiropas nozīmes aizsargājamā dabas teritorijā (Natura 2000) var būt likuma „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” 43.pantā paredzētā novērtējuma rezultāts. Šā novērtējuma procesā var noteikt, vai ir pieļaujams veikt ikvienu tādu darbību, kas varētu būtiski ietekmēt Natura 2000 teritoriju, pat ja attiecīgās teritorijas vispārīgais aizsardzības režīms neliek darbībai šķēršļus.

3. Ministru kabineta 2007.gada 28.augusta noteikumu Nr.590 „Meža inventarizācijas un Meža valsts reģistra informācijas aprites noteikumi” 30.punkts attiecībā uz koku ciršanu paredz iespēju konkrētā īpaši aizsargājamā teritorijā (kas aptver arī Natura 2000 teritorijas) veikt vienkāršotu novērtējumu, un to veic Dabas aizsardzības pārvalde. Novērtējums var būt aizliedzošs ne tikai tad, ja paredzētā darbība neatbilst normatīvajiem aktiem, bet arī aizsargājamās teritorijas izveidošanas un aizsardzības mērķiem un uzdevumiem.

4. Slīteres nacionālā parka likuma 8.panta trešā daļa un Ministru kabineta 2001.gada 13.marta noteikumu Nr.116 „Slīteres nacionālā parka individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” 15.punkts ir materiāltiesisks pamats valsts pārvaldes iestādēm pieņemt lēmumu attiecībā uz to, ka kāda noteikta mežsaimnieciskā darbība konkrētajā gadījumā ir aizliedzama. Kompetentās iestādes uzdevums šajā procesā ir noskaidrot faktus un uzstādīt tādus ciršanas noteikumus, lai tiktu saglabātas bioloģiskajai daudzveidībai svarīgākās meža struktūras.

5. Slīteres nacionālā parka likuma 4.pants un 8.panta trešā daļa, skatot šīs normas kopsakarā ar pārējo tiesisko regulējumu un interpretējot atbilstoši Eiropas Padomes 1992.gada 21.maija direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību 6.panta 3.punktam, ir pietiekams likumisks pamatojums ar individuālu lēmumu ierobežot īpašuma tiesības Natura 2000 teritorijā, turklāt tas ir tiesiskais pamats paredzētās darbības ietekmi vērtēt atbilstoši Eiropas Padomes 1992.gada 21.maija direktīvas 92/43/EEK mērķiem, pat ja netiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums.

02.03.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-376/2012
Teritorijas plānošanas nozīme ceļu infrastruktūras nodrošināšanā; pašvaldības pienākums nodrošināt piekļuvi nekustamajam īpašumam

1. Ceļu ierīkošanas vai likvidēšanas jautājums ir skatāms tieši teritorijas plānošanas ietvaros. Pašvaldībai ir pienākums gādāt par sakārtotu transporta infrastruktūru un par tādu teritorijas plānošanu un attīstību, lai nodrošinātu personu tiesības pilnvērtīgi izmantot nekustamo īpašumu, kas citastarp ietver piekļuvi šim īpašumam. Tomēr minētais nenozīmē, ka pašvaldībai ir pienākums nodrošināt, lai līdz ikvienam tās teritorijā esošam nekustamā īpašuma objektam vestu publiskas lietošanas ceļš.

2. Pašvaldībai nav no tiesību normām izrietoša pienākuma nodrošināt privātpersonas īpašumā esoša ceļa netraucētu publisku lietošanu

3. Īpašuma pieejamība, ja to nenodrošina publiski ceļi, ir risināma, nodibinot ceļa servitūtu vispārīgā kārtībā atbilstoši Civillikumam.

28.04.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-424/2012
Pašvaldības tiesības pārsūdzēt Valsts vides dienesta trešajai personai izsniegtu atļauju piesārņojošām darbībām

1. Ar vides aizsardzību saistītos jautājumos pašvaldība nav pielīdzināta sabiedrībai, bet uzskatāma par „valsti”, kurai iepretim sabiedrībai ir noteiktas tiesības vides jomā. Respektīvi, pašvaldība vispārīgā gadījumā ir viena no valsts pārvaldes institūcijām, kurai ar vides jautājumiem saistītu lēmumu pieņemšanā ir pienākums ievērot sabiedrības intereses.

2. Piesārņojošas darbības atļaujas izsniegšanas procesā divi publisko tiesību subjekti – valsts un pašvaldība – izvērtē atļaujas izsniegšanas iespējamību, taču noteicošais viedoklis valsts pārvaldes ietvaros ir valsts tiešās pārvaldes iestādei, kas lemj par atļaujas izsniegšanu. Tā ir interešu saskaņošana valsts pārvaldes iekšienē, kurā pašvaldība nevis atrodas salīdzināmā situācijā ar privātpersonu iepretim valstij (kas ļautu pārsūdzēt valsts iestādes lēmumu administratīvajā tiesā), bet kā publisko tiesību subjekts dod savu ieguldījumu tiesiska administratīvā akta izdošanā.

3. Orhūsas konvencijas tiesības, kuras tā piešķir sabiedrībai, īstenot var tikai pati pilsoniskā sabiedrība, proti, ja reiz kāda privātpersona, tostarp nevalstiskā organizācija, uzskatītu, ka piesārņojošās darbības atļauja ir izsniegta, neievērojot sabiedrības tiesības iesaistīties šā lēmuma apsvēršanā un pieņemšanā, tad tai ir visas iespējas šo lēmumu apstrīdēt un pārsūdzēt tiesā. Orhūsas konvencijas jēga ir tieši piešķirt tiesības sabiedrībai tajā jomā, kurā tā darbojas patstāvīgi, caur individuālām personām vai nevalstiskām organizācijām, nevis caur kopīgu jeb publisku interešu īstenošanas formu – valsti, arī pašvaldību.

4. Valstij ir visai plaša rīcības brīvība, kā nacionālajā tiesību sistēmā ieviest Orhūsas konvencijas prasības, jo īpaši konvencijas 9.pantu par tiesībām vērsties tiesā. Līdz ar to nav izslēgts, ka valsts noteiktos gadījumos arī pašvaldību varētu pielīdzināt privātpersonai un šādas tiesības vērsties tiesā piešķirt. Taču Latvijas tiesiskais regulējums to tieši neparedz, un arī no tiesību sistēmas (administratīvā procesa tiesā būtības) tādi secinājumi neizriet.

01.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-532/2012
Apsvērumi, vērtējot detālplānojuma izstrādes nepieciešamību

1. Detālplānojuma izstrāde nepieciešama gadījumā, ja apbūves dēļ rodas nepieciešamība pēc kompleksiem inženierkomunikāciju risinājumiem. Tas citastarp ietver arī transporta infrastruktūru un kanalizācijas sistēmas veida izvēli un izbūves risinājumus. Apsverot to, vai bija nepieciešams detālplānojums, noteicošais nav tas, ka projekta izstrādes un pat uzsāktās īstenošanas laikā ir izdevies rast konkrētu risinājumu, bet gan tas, vai tas bija jautājums, kam būtu bijis jābūt apspriestam un konkrēti izplānotam detālplānojuma izstrādes procesā, ļaujot sabiedrībai paust savu viedokli.

2. Ja attīstības priekšlikums paredz gan būvniecību, gan zemesgabalu sadali lielā skaitā mazāku zemesgabalu, tad tas prasa vērtēt detālplānojuma nepieciešamību, ņemot vērā gan inženierkomunikāciju un transporta risinājumu nepieciešamību, gan to savietošanu ar plānojamo zemesgabalu lielumu, konfigurāciju, pieslēgumiem katram zemesgabalam, iespējamo nepieciešamību savlaicīgi noskaidrot īpašumtiesību un aprobežojumu stāvokli nākotnē.

3. Lemjot par detālplānojuma nepieciešamību, jāapsver, vai, neesot izstrādātam detālplānojumam ar nākotnē paredzēto zemesgabalu konfigurāciju, vispār ir iespējams un pieļaujams aprēķināt apbūves intensitātes, blīvuma, brīvās teritorijas rādītājus atbilstoši to jēgai apbūves noteikumos.

4. No Vides aizsardzības likuma 8.panta izriet sabiedrības tiesības piedalīties tādu lēmumu pieņemšanā, kas skar vidi, un tas ietver arī teritorijas plānošanu. Lai arī katra būvniecība ir teritorijas plānošanas rezultāts un plānojuma īstenošana, būtu nesaprātīgi tādēļ katras būvniecības gadījumu uzskatīt par vides tiesību jautājumu un iesaistīt sabiedrību lēmuma pieņemšanā. Izšķirošs ir ietekmes būtiskums uz vidi (kas ietver arī cilvēka dzīves vides nozīmīgus risinājumus).

2010. gads

09.07.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-35/2010
Tiesības uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās; īpašuma tiesību ierobežojums; taisnīgs atlīdzinājums

1. Latvijas Republikas Satversmes 105.pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Tiesības uz īpašumu nav absolūtas. Īpašumam ir jākalpo sabiedrības interesēm, un tiesības uz īpašumu var ierobežot, ja ierobežojumi ir noteikti ar likumu, tiem ir leģitīms mērķis un tie ir samērīgi. Īpašuma tiesību ierobežojumam, kas saistīts ar valsts tiesībām kontrolēt īpašuma izmantošanu, ir jāsasniedz taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības vispārējām interesēm un indivīda pamattiesību aizsardzību. Mikrolieguma noteikšana un īpašuma iekļaušana īpaši aizsargājamā dabas teritorijā ir īpašuma tiesību ierobežojums, kuram ir leģitīms mērķis – vides aizsardzība, kas ir sabiedrības interesēs.

2. Likums „Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos”, kas regulē zemes īpašnieku tiesības uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos, noteic kompensācijas veidus (atlīdzību, zemes atpirkšanu un atbalsta maksājumus), tās piešķiršanas nosacījumus un kārtību. Likums paredz atlīdzību kā kompensācijas veidu tikai par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem.

3. Kompensācija netiek noteikta atkarībā no tā saimnieciskās darbības veida, ko bija iecerējusi katra ierobežotā persona, bet gan par tādas saimnieciskās darbības ierobežojumu, kuru būtībā varētu veikt uz ikviena zemesgabala laukos (lauksaimniecība vai mežsaimniecība). Kompensācija par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās paredzēta tikai tad, ja saimnieciskās darbības ierobežojums ir būtisks, un tikai tiktāl, lai atsvērtu ierobežojuma nesamērību.

4. Personai nav tiesības prasīt negūto peļņu par to, ka, nosakot saimnieciskās darbības ierobežojumus tai piederošajos zemesgabalos, nebija iespējams uzsākt hidroelektrostacijas būvniecību un peļņu nesošu uzņēmējdarbību. Atlīdzību par negūto peļņu persona nevar prasīt arī civiltiesiskā kārtībā, tā kā kompensāciju regulē likums „Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos”.

16.09.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā nr. SKA-580/2010
Pašvaldības autonomā funkcija izstrādāt teritorijas plānojumu, finansējums tā izstrādei; Reģionālas attīstības un pašvaldību lietu ministra lēmums atstādināt no amata pašvaldības padomes priekšsēdētāju teritorijas plānojuma nepieņemšanas dēļ

1. Vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma izstrāde iekļaujas pašvaldības autonomo funkciju izpildē un tās finansējuma nodrošināšana ir pašas pašvaldības uzdevums. Finansējuma nenodrošināšana nav attaisnojums teritorijas plānojuma neizstrādei likumā noteiktajā termiņā.

2. Pašvaldības teritorijas plānojuma neizstrāde likumā noteiktajā termiņā ir būtisks likuma pārkāpums.

23.12.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. SKA-1064/2010
Ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras un paredzētās darbības ietekmes sākotnējā izvērtējuma procedūras veikšanas mērķi un slēdziena pamatojums; iestāžu pilnvaras būvniecības gadījumā

1. Ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras mērķis ir iegūt visplašāko informāciju par paredzēto darbību, arī iegūstot sabiedrības sniegtu informāciju, viedokļus un priekšlikumus. Būtiska ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras sastāvdaļa – sabiedrības iesaistīšana – uzrāda arī visa novērtējuma procesa būtību.

2. Darbībām, kuru iespējamā ietekme uz vidi var būt un var nebūt tāda, kurai vajadzīgs ietekmes uz vidi novērtējums, ir paredzēts paredzētās darbības ietekmes sākotnējais izvērtējums, tādējādi sākotnējā izvērtējuma mērķis ir noskaidrot, vai būtu auglīga tik detalizēta informācijas iegūšana un analīze un tik plaša sabiedrības iesaistīšana, kāda tā ir vairākās pakāpēs organizētajā ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrā.

3. Ja sākotnējais izvērtējums neuzrāda tādus izzināmos ietekmes jautājumus, kuru izpētei nozīmīga būtu pilnā ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras veikšana, vides institūcijas nezaudē iespēju atbilstoši veiktajam izvērtējumam tehniskajos noteikumos uzstādīt prasības, lai nelabvēlīgā ietekme uz vidi būtu pēc iespējas mazāka un iekļautos normatīvo aktu noteiktajās robežās.

4. Būvniecības gadījumā reģionālās vides pārvaldes izdotie tehniskie noteikumi ir tikai viens no dokumentiem, kas izmantojams un ievērojams būvprojekta izstrādē un būvniecības ieceres galīgajā novērtējumā pašvaldībā. Tieši pašvaldības būvvalde ir tā, kura izvērtē tādus jautājumus kā iecerētās būvniecības atbilstība teritorijas plānojumam, visu tehnisko noteikumu prasībām, kā arī iecerētās būvniecības pieļaujamība, ņemot vērā konkrētu skarto personu (kaimiņu) intereses.

5. Paredzētās darbības ietekmes sākotnējam izvērtējumam ir jānoved pie pietiekami skaidras informācijas par paredzētās darbības ietekmi, lai arī bez ietekmes uz vidi novērtējuma varētu noteikt konkrētas prasības darbības veikšanai, lai ietekme uz vidi un apkārtējiem iedzīvotājiem būtu pēc iespējas mazāka.