I. Ir liels gods piedalīties šajā vēsturiskajā konferencē un apsveikt Latvijas Augstāko tiesu nozīmīgajā gadadienā. Šī tikšanās vēlreiz apliecina mūsu labās attiecības, kuras ir izturējušas laika pārbaudi, jo lielā mērā veidojušās, pateicoties paralēlēm mūsu valstu vēsturē – mūsu tiesību sistēmu attīstībā, mūsu nāciju centienos pēc taisnības un tiesiskuma gadsimtu gaitā.
Pirmkārt, tā ir mūsu suverēno valstu un mūsu tiesību sistēmu izveide 20.gadsimta otrajā desmitgadē. Tās ir tā saucamās dziedošās revolūcijas, kas izbeidza Padomju okupāciju un bruģēja ceļu valsts statusa izveidei. Tas ir arī laiks, kam raksturīgi stingri soļi ceļā uz demokrātiskas, tiesiskas pilsoniskās sabiedrības izveidi, integrāciju Rietumu pasaulē, kura kā galveno prioritāti izvirzīja mūsdienīgu tiesību sistēmu izveidi, atsakoties no juridiskā pozitīvisma uzskatiem un īstenojot tiesību radošu interpretāciju un piemērošanu, pamatojoties uz to vērtību augstākajiem kritērijiem, kas atzīti gan starptautiskā, gan Eiropas līmenī. Viens no iznākumiem bija tiesu sistēmas atjaunošana un ātra attīstība, to organizatoriskās kārtības, kompetenču un darbības juridiskā pamata noteikšana. Rezultātā tā ir arī mūsu šodiena, kas skaidri liecina par kasācijas instances tiesu nozīmi valstī, kas tiecas būt tiesiska valsts.
Manam ziņojumam ierosinātais temats ir ļoti plašs, tādēļ sniegšu tikai pārskatu par svarīgākajām iezīmēm Lietuvas Augstākās tiesas organizatoriskajā un jurisdikcijas attīstībā, atgādinot par vēsturiskajiem aspektiem un pievēršoties šodienas aktualitātēm un tuvākajām perspektīvām. Tuvākās nākotnes ietvaros centīšos ilustrēt Lietuvas kasācijas tiesas iekšējos kvalitatīvos pārveidojumus, nepievēršoties konkrētiem jurisdikcijas jautājumiem. Lielākoties tendences, par kurām runāšu, nebūt nav unikālas un raksturīgas tikai Lietuvai. Tādējādi nebūs grūti saskatīt līdzības augstāko tiesu attīstībā Latvijā un citās – un ne tikai pēckomunisma – valstīs.
II. Lietuvas austākajai tiesu institūcijai ir ievērojama priekšvēsture. Starp citu, tajā var atrast arī dažas saiknes ar Latviju. Pirmās atsauces uz augstāko tiesas varu vai tās analogiem ir atrodamas jau 13.un 14.gadsimta avotos, plašāka informācija ir kopš 15. gadsimta. Tie ir, pirmkārt, 1323.gada miera līgums starp Ģediminu un Ordeni, Rēveles zemes (Tallinas) Dānijas vicekarali, bīskapiem un Rīgu, kā arī pirmais rakstiskais kodificētais tiesību avots – 1468.gada Kazimira tiesību aktu apkopojums. Vēlāk sekoja trīs Lietuvas tiesību akti (1529., 1566. un 1588.gadā), Seima pieņemtās konstitūcijas (dekrēti). Ietekme, protams, bija arī Magdeburgas tiesībām un tiesību kanoniem, ko uzskata par to laiku morālo autoritāti. Pirmās augstākās instances tiesas – Lietuvas Augstākā tribunāla – izveide Lietuvas valstī sakrita ar Lietuvas trešā tiesību akta pieņemšanu un Lietuvas tiesību kodifikācijas pabeigšanu, un tribunāla pieņemtie noteikumi kļuva par Lietuvas trešā tiesību akta sastāvdaļu.
Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas 1918.gada 16.februārī Augstākais tribunāls, kas bija izveidots saskaņā ar 1919.gada Pagaidu likumu par Lietuvas tiesām un to darba organizāciju un izskatīja lietas tikai pirmajā un apelācijas instancē, 1921.gadā kļuva par kasācijas instances tiesu saskaņā ar šī likuma grozījumiem. Un tikai atbilstīgi kompetencei, kas noteikta ar 1933.gada Likumu par tiesām, Augstākais tribunāls ieguva statusu, kas ir ļoti līdzīgs mūsdienu kasācijas instances tiesas statusam, proti, tam tika uzticēts pienākums interpretēt likumus un nodrošināt to vienveidīgu piemērošanu valstī. Likums par tiesām kategoriski noteica, ka tie lēmumi par likumu interpretāciju, kas pieņemti Augstākā tribunāla kopsēdē, ir saistoši visām tiesām un tādējādi Lietuvas tiesību avotu sarakstu papildināja ar tiesas precedentu.
III. 1990.gada 11.martā Lietuvas parlaments pasludināja neatkarīgas Lietuvas Republikas atjaunošanu ar mērķi izveidot tiesisku valsti, kas garantētu pilsoniskas sabiedrības pastāvēšanu ar visiem tai raksturīgajiem elementiem, no kuriem viens ir neatkarīgas tiesu sistēmas izveide ar racionāli sakārtoto instanču sistēmu un kompetenču sadalījumu. Kasācijas instances tiesas doktrīnas veidošana, pamatojoties uz nacionālām un demokrātiskām tradīcijām, sākās ar 1992.gada Konstitūcijas, 1992.gada Likuma par tiesām un 1993.gada Tiesību sistēmas reformas likumprojektu sagatavošanu un ieviešanu. Tika izmantota kontinentālo tiesību tradīciju valstu mūsdienu pieredze, īpaši Rietumu demokrātijas. Vispārējo tiesību tradīciju izmantoja precedenta doktrīnas kā tiesību avota attīstībā. Pirmie soļi bija diezgan nedroši un iezīmēja gara procesa sākumu.
Jāatzīst, ka īsta, klasiska kasācija ir salīdzinoši jauns fenomens ne tikai atjaunotajā Lietuvā, bet arī citās vēsturiski līdzīgās valstīs. Ir akadēmiskās aprindas, kas pret klasiskās kasācijas īstenošanu mūsdienās izturas skeptiski, saucot to par sapni, kas maz saistīts ar realitāti. Protams, var būt nelielas atšķirības starp kasācijas modeļiem. Lietuva tāda veida kasāciju, kāda ir šodien, neizveidoja uzreiz. Attiecībā uz vienveidīgas tiesu prakses attīstību un precedenta kā tiesību avota izmantošanu, tiesību zinātne mūs joprojām attiecina uz Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu grupu - uz vienu no četrām vai sešām, vai pat septiņām - atkarībā no grupēšanas kritērijiem, un tas notiek saskaņā ar kvalitatīviem, nevis teritoriāliem kritērijiem. Šāda pieeja, protams, varētu būt apšaubāma, ņemot vērā iezīmes, kas nosaka dalījumu citās grupās – Vācijas, Skandināvijas, romiešu vai tā saucamajā jaukta tipa, kas pārsniedz Eiropas jurisdikciju robežas. No vienas puses, šāda dažādība liecina, ka diez vai pastāv ideāls modelis, kas paliktu nemainīts un nekad neapšaubīts. No otras puses, tas pierāda, ka Lietuvas kasācija ir tikai viens no iespējamajiem modeļiem. Jebkurā gadījumā ir gūts diezgan ievērojams kvalitatīvs progress, kas iedalās vairākos posmos, kurus es vēlētos raksturot nedaudz detalizētāk.
Kasācija laikposmā no 1990. līdz 1994.gadam nozīmēja lietas faktisko apstākļu un tiesisko aspektu pārskatīšanu trešo reizi. Kasācija joprojām tika saprasta kā likumu formālas piemērošanas augstākā uzraudzība. Tikmēr prasības bija mainījušās.
Kā 2007.gadā atzina kāds Serbijas zinātnieks, „tiesu pienākums un atbildība bija izveidot jaunu tiesisko vidi. Veicot likumu interpretāciju un piemērošanu, tika sagaidīts, ka tiesneši starp daudzām citām interpretācijas metodēm ņems vērā arī sabiedrībai jūtīgus apstākļus un centīsies taisīt tādus spriedumus, kas ir taisnīgi un rada vismazāko iespējamo saspīlējumu un nesaskaņu sabiedrībā. Tomēr realitātē tiesneši bija neziņā par to, kas ir obligāts un kas ir būtiski svarīgs sabiedrībai.” Šajā jaunajā vidē tiesneša loma vairs nevarēja aprobežoties tikai ar tiesību piemērošanu. Viņam bija jāpiešķir daudz lielāka brīvība un plašāka radoša loma. Pēckomunisma laikā tika sagaidīts, ka kasācijas instances tiesas, kā arī citas tiesas dažu gadu laikā sasniegs tikpat daudz, cik citas Rietumeiropas valstis veidoja desmitgadēm ilgi. Tā laika Rietumu tiesību zinātnieki rakstīja, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas pēckomunisma valstis ir „laikposmā, kurā civiltiesību valstis bija pirms aptuveni 50 gadiem”.
Nākamā perioda, kas sākās no 1995. gada, raksturīga iezīme bija likumā noteikti praktiski centieni ieviest Rietumu tipa kasācijas principus, kas atdalīja strīdus par faktiem no strīdiem par tiesību normu piemērošanu un kam bija jānodrošina tiesību normu vienveidīga piemērošana valstī. Būtībā pēc trīs gadus ilgas tiesību sistēmas reorganizācijas, kad no 1995. gada sāka darboties tiesu konstitucionālā sistēma ar jaunu instanču kārtību un saturu un stājās spēkā 1994. gada Likums par tiesām (kas joprojām ir spēkā), tika ieviesti standarti, kas vairāk vai mazāk atbilst kasācijas tiesas un kasācijas procesa kvalitātes prasībām, vai vismaz var cerēt uz to.
Tomēr daži lēmumi nebija nekas vairāk kā mēģinājumi kasācijas piemērošanā vai sadalīšanā, piemēram, kasācijas funkciju uzticēšana apgabaltiesām 1995.gadā, kas noteica „atšķirīgu tiesiskumu atšķirīgām apgabaltiesām”, vai daļas no kasācijas nodošanu Apelācijas tiesai 1996.gadā. Kasācijas sadalīšana bija pretrunā pamatidejai par tiesību normu piemērošanas un interpretācijas vienādošanu.Tomēr pat tajā laikā, kam bija raksturīgi valsts un sabiedrības pārveidošanas procesi tiesību mainīgā satura ietvaros, Augstākā tiesa, lai gan vēl nedroši, tomēr pakāpeniski skaidroja likumus un tiesību normas. Šī ļoti svarīgā Augstākās tiesas funkcija bija īpaši nozīmīga, jo padomju tiesību normas Lietuvā tika piemērotas vēl diezgan ilgu laiku, pirms tika pieņemti jaunie likumi. Pat tad kasācijas tiesa varēja interpretēt normas, jēdzienus, atsevišķu morālo vērtību saturu atbilstoši jaunās sabiedrības vajadzībām un ilgām. Piemēram, jaunajā sabiedrībā skaidrojot tādus jēdzienus kā „taisnīgs” un „godīgs”. Trešais attīstības posms sākās 1999. gadā, kad kasācija tika koncentrēta vienā - Augstākajā tiesā. Augstākās tiesas pienākums, kā noteikts 1994. gadā pieņemtā Likuma par tiesām 18. pantā, bija „izveidot vienveidīgu tiesu praksi”. Šis jēdziens vēlāk tika izteikts citā redakcijā: „nodrošināt tiesību vienveidīgu interpretāciju un piemērošanu valstī”. Diemžēl Augstākās tiesas judikatūra joprojām netika uzskatīta par klasisku precedentu. Sākumā tā bija orientēta vienīgi uz kasācijas nolēmumiem, ko pieņēmis tiesas senāts, vēlāk uz nolēmumiem, ko ierosinājušas Augstākās tiesas tiesnešu kolēģijas vai tiesas nodaļas, kā arī uz atkārtotu lietu izskatīšanu, interpretāciju, Augstākās tiesas senāta vai tiesas nodaļu apspriežu lēmumiem, kas tika sagatavoti ne tikai uz jau pieņemtu nolēmumu pamata. Šāda situācija pastāvēja diezgan ilgu laiku – līdz Konstitucionālās tiesas 28. martā un 9. maijā pieņemtajiem nolēmumiem. Pēdējais cita starpā atdalīja kasācijas tiesas jurisdikcijas un nejurisdikcijas, t.i., metodisku, darbību. Pirmais nolēmums skaidroja tiesu prakses kā precedenta nozīmi, paša precedenta raksturu un būtību, tā vietu tiesību avotu sistēmā, piemērošanas principus utt. Tas, ka esošais kasācijas modelis tika turpmāk uzlabots, stiprinot precedenta nozīmi un tādējādi tiesas prakses vienveidību un prognozējamību, liecināja par nopietniem mēģinājumiem panākt, lai ar Augstāko tiesu saprastu kasācijas tiesu ar tās galveno funkciju radīt tā saucamo „makro efektu”, nevis tikai „mikro efektu”.
Ceturtais posms saistāms ar Likuma par tiesām 2002. gada versijas un procesuālo likumu īstenošanu, kas deva juridisko pamatu tiesu rīcības brīvības robežu paplašināšanai kasācijas sūdzību pieņemšanai vai atstāšanai bez izskatīšanas, kasācijas prakses pieejamības paplašināšanai, šo prasību piemērojot visai kasācijas tiesas praksei, nevis kādai izvēlētai daļai.
IV. Mūsu noietais ceļš ir garš un diezgan sarežģīts. 20 gadus ilgo attīstību raksturošu ar Francijas kasācijas tiesas pārstāvja atziņu, ka „kasācijas tiesa ir institūcija, kas pakāpeniski attīstījās no tās lomas uzraudzīt tiesību normu piemērošanu, t.i., no tās „tiesas uzraudzības” lomas līdz tiesībām interpretēt tiesību normas un beidzot iegūstot tiesības veidot pati savu tiesas praksi”.
Augstākās tiesas lomas palielināšanās bija atkarīga no virknes būtisku iekšēju un ārēju pārveidojumu, kam bija svarīga ietekme uz kasācijas tiesas darbu pēdējās divās desmitgadēs. Daži svarīgākie ir šādi:
1) juridisko attiecību dažādība un pilnīgi jauns regulējums ir noteikuši Augstākās tiesas interpretāciju īpašo nozīmi gan privāto, gan publisko tiesību sfērā;
2) Augstākās tiesas konstitucionālās partnerības saiknes ar citām varām ir ārkārtīgi svarīgas visas tiesību sistēmas attīstībai. Neesot politisko procesu dalībniece, Augstākā tiesa ir ne tikai tiesību vienveidīgas interpretācijas un piemērošanas garantētāja, bet ar sabiedrībai sniegtu stabilitātes izjūtu, noteiktību, prognozējamību, ar saviem ieskatiem palīdz arī likumdošanai un tās attīstībai, kā arī dod nozīmīgu ieguldījumu tiesību kultūras veidošanā;
3) valsts starptautiskās un Eiropas integrācijas procesi ir radījuši jaunus izaicinājumus visai tiesu sistēmai. Jauna likumdošana un tiesu prakses avoti prasa arvien vairāk Augstākās tiesas pūļu pārvaldīt informāciju un censties nodrošināt, lai nacionālās tiesības tiktu izstrādātas atbilstoši starpnacionālajām tiesībām.
V. Kādas ir Augstākās tiesas kasācijas aktualitātes šodien, kā tās var skatīt kasācijas instances tiesu pasaules kontekstā un kāda varētu būt kasācijas instances tiesas loma? Ir acīmredzams, ka kasācijas instances tiesas nākotne būtībā ir atkarīga no šādiem trīs faktoriem: 1) kontinentālo un vispārējo tiesību saplūšanas vēriens un ātrums; 2) kurai no kasācijas instances tiesas trim funkcijām – publiskajai, privātajai vai jaukta tipa – tiks piešķirta prioritāte; 3) nacionālās judikatūras un starpnacionālo tiesu prakses saplūšana.
Pasaulē notiek kontinentālo un vispārējo tiesību saplūšanas process, kad pirmajām ir tendence aizvien vairāk atzīt precedentu, bet otrās nedaudz atkāpjas no tā. Arī Lietuvā aktuāla ir dominējošā akadēmiskā prognoze jeb pieņēmums, ka nākotne pieder vispārējām tiesībām, kas pakāpeniski attīstīs savu precedenta teoriju vispirms Rietumu civilās tradīcijas valstīs un vēlāk Centrāleiropā un Austrumeiropā, kā arī citās bijušajās sociālistiskajās valstīs.
Lietuvā jau palielinās precedenta loma. Nākotne ir saistīta ar tādu sistēmu, kurā precedentiem būs lielāka nozīme nekā tiesību aktiem. Pat tie, kuriem ir atšķirīgi uzskati, ir spiesti piekāpties, ka vienlīdzībai likuma priekšā un tiesu prakses prognozējamībai ir nepieciešama stare decisis principa vismaz ierobežota atzīšana, un piekrist, ka tiesības nevar attīstīties savos ietvaros. Lietuvā konstitucionālā jurisprudence izrādījās svarīgs instruments, kas ir interpretējusi un definējusi tiesu prakses kā tiesību avota vietu un nozīmi, to piemērošanas principus – precedenta ietekmi, tiesu prakses nepārtrauktību un prognozējamību. Konstitucionālā tiesa paziņoja, ka drīzāk tiesu prakse pati par sevi var būt un tai jābūt saistošam virzītājam tiem subjektiem, kas piemēro tiesību normas; nevis administratīvam vai organizatoriskam skaidrojumam, regulējumam, ko veic tiesa vai tās struktūras. Oficiālā konstitucionālā doktrīna ir izvēlējusies vispārējo tiesību attīstības virzienu. Precedenta kā tiesību avota būtība tika noteikta ar Likuma par tiesām 33. panta 2008. gada 3. jūlija grozījumu, kas stājās spēkā 2009. gada 1. septembrī.
Tomēr tie bija tikai pirmie soļi. Šodien mēs jau redzam nepieciešamību Likumā par tiesām un procesuālajos likumos skaidri noteikt precedentu konkurences principus, nepieciešamību precedentu modeļu padziļinātai analīzei, metodikām spriedumu pamatošanai un šo modeļu noteikto precedentu pielāgošanu utt. Tā ir tikai neliela daļa no tā, ko nosaka praktiskas vajadzības. Precedenta likumīga atzīšana ir izraisījusi teorētiskas diskusijas ar praktisku nozīmi: vai tiesas precedentiem un tiesību normu interpretācijas un piemērošanas vienveidīgai praksei ir vienāds saturs; vai precedenta jēdzienam piešķirtā nozīme valstīs ar kontinentālo tiesību tradīcijām ir atšķirīga nekā valstīs ar vispārējo tiesību tradīciju; kāda ir imperatīva nozīme, ja tas patiešām ir imperatīvs, vadīties no jau izveidotas prakses, lēmumiem, kas jau pieņemti, cenšoties izveidot vienveidīgu un prognozējamu praksi; vai precedents kā vienīgais obligātais imperatīvs varētu radīt lielāku kaitējumu nekā labumu; vai stare decisis doktrīnas pieņemšana valstīs ar kontinentālo tiesību tradīciju neatspēko skaidri definētas metodikas trūkumu, lai noteiktu vienādus faktiskos apstākļus iepriekšējās un vēlākās lietās, ka nav iesakņojusies tradīcija tiesas prakses sistematizācijai, vienveidīga procedūra tiesas spriedumu pasludināšanai un pieejamībai; diskusijas par stare decisis un jurisprudence constant doktrīnu saplūšanas dažiem aspektiem un sekām; vai jāievēro visi vai tikai atsevišķi precedenti (tiesu prakse), kas izvēlēti atsevišķai procedūrai; kas ir tiesu prakse – vai viens precedents jau ir prakse, vai sagaidāms, ka prakse ietver precedentu sistēmu, vai vismaz vairākus precedentus; kas ir pamats tiesu prakses mainīšanai vai grozīšanai, kas ir šāda grozījuma pamatojums, kāpēc nav skaidras norādes konkrētā spriedumā, ka prakse tiek mainīta, utt.
Mēs ceram, ka tuvākā nākotne viesīs lielāku skaidrību par likumdevēja nodomiem veicināt precedenta teorijas ieviešanu, sākot ar attiecīgo tiesību normu (piemēram, Likuma par tiesām un procesuālo likumu) grozījumiem saskaņā ar konstitucionālo doktrīnu. Tuvākā nākotne neizbēgami nesīs grozījumus likumos, kas ir tieši saistīti ar kasācijas tiesu. Tas nozīmēs attiecīgās terminoloģijas un tiesību avotu pārskatīšanu, precedenta (konstitucionālās judikatūras kā tiesību avota) atšķirīgās ietekmes konstitucionālā traktējuma ieviešanu, kas noteiks obligātu tiesu praksi, tās konsekventu, visaptverošu un ātru izplatīšanu, pieejamības nodrošināšanu. Būtu skaidrāk jānosaka, ka ikviens precedents ir nozīmīgs, ka atsevišķa precedenta prioritāti un obligātumu nenosaka tas, vai tas tiek vai netiek publicēts speciālā publikācijā, kas ir atkarīgs no atsevišķas tiesas tiesnešu vairākuma uzskata. Drīzāk precedentu kompetences noteikumiem jānosaka, ka visiem precedentiem jābūt ātri un plaši pieejamiem.
Kā jau minēts, precedenta likumīgai atzīšanai par tiesību avotu ir nepieciešams likumā noteikt Augstākās tiesas un citu tiesu spriedumu obligātu publicēšanu un izplatīšanu dažādās formās. Tāpēc, pat negaidot īpašus grozījumus likumos, mēs veicam iekšējus strukturālus pārveidojumus, lai radītu nepieciešamos nosacījumus informācijas sistematizācijai un pārvaldībai, lai tā būtu efektīvi pieejama visiem tiesnešiem, t.i., lai sagatavotu un sniegtu materiālu, kas tienesim piedāvātu profesionāli uzticamu, saturīgu un ērtu līdzekli ikdienas darbam. Piemēram, biļetens Tiesu prakse, ko izdod Augstākā tiesa, tiek publicēts ne tikai papīra formātā, bet ir pieejams arī digitālā datu nesējā. Tas ir devis iespēju ne tikai ievērojami paplašināt informācijas pieejamību juristiem un sabiedrībai, bet arī publicēšanas izmaksas CD formātā ir desmit reizes mazākas.
Tajā pašā laikā ir jābūt paškritiskiem un jāatzīst, ka mūsu kā precedentu veidotāju spriedumi, iespējams, ne vienmēr ir pietiekami rūpīgi argumentēti, izvērtēti un dziļi, īpaši nolēmumi, kam ir paliekošas ētiskas sekas vai kuros definēta tiesneša loma procedūrā. Tas viss mazina precedenta nozīmi.
Pārejot pie jautājuma, kas ir vissvarīgākais mums visiem, proti, pie kasācijas publiskajām un privātajām funkcijām vai dilemmas par līdzsvaru starp „makro” un „mikro” efektiem jeb konkrētas lietas izskatīšanu un vienveida tiesu prakses veidošanu, es vēlētos atgādināt Pavias Universitātes profesora uzskatu, kurš ļoti skeptiski izturas pret šobrīd dominējošo kasācijas klasiskā jēdziena papildināšanu ar publisko funkciju. Viņš uzskata, ka atbalstāmāka ir attieksme, ka augstākās tiesas primārā funkcija jāsaskata tās pienākumā kalpot kā trešajai instancei konkrētā lietā, nevis tās vispārīgā funkcijā tiesu prakses tiesiskuma, vienveidības un stabilitātes nodrošināšanā.
Nevar nepiekrist tiem, kas apgalvo, ka šāda koncentrēšanās uz privāto funkciju jeb konkrētu lietu izskatīšana atbilst visas tiesību sistēmas mērķim. Diez vai kāds apšaubītu, ka mērķis taisīt taisnīgus un godīgus spriedumus ir svarīga vērtība ne tikai attiecībā uz lietā iesaistītajām pusēm, bet arī visai tiesību sistēmai. Tādējādi doktrīnā piedāvātā nostāja atzīt kasācijas tiesas funkciju kā jaukta tipa, t.i., kas ietver gan publiskās, gan privātās intereses, var pat radīt pamatotas šaubas par to, vai kasācijas tiesas privātās funkcijas noraidīšana patiešām veicinātu tiesnešu, augstākās tiesas vai pašas valsts autoritātes palielināšanu. Svarīgi ir atrast līdzsvaru, kas ļautu augstākajām tiesām pienācīgi pildīt abas – publiskās un privātās – funkcijas.
Kāda ir Lietuvas Augstākās tiesas pašreizējā situācija? Ņemot vērā globālās diskusijas par kasācijas būtību, tās publiskajām un privātajām funkcijām, mēs nevaram būt absolūti pārliecināti, ka konstruktīvākais ir censties Lietuvā pieņemt modeli, kas vairāk vai mazāk atbilst klasiskās kasācijas standartiem. Kamēr teorētiskās diskusijās arvien vairāk tiek atbalstīta ideja par kasācijas noraidīšanu formālu iemeslu dēļ un par tiesnešu rīcības brīvību pašiem lemt par kasācijas sūdzības pieņemšanu, tomēr sabiedrībai ir tendence to uzskatīt par kasācijas ierobežojumu paplašināšanu, nevis par tās pieejamības liberalizāciju. Daļa atbildības par to būtu jāuzņemas arī mums, Lietuvas Augstākās tiesas tiesnešiem, jo kasācijas lietu atlase tiek veikta bez vienveidīgas standartizētas sistēmas. Paužot neapmierinātību par komplicēto procedūru, kas izveidota kasācijas sūdzību pieņemšanai, cilvēki bieži ir ne tikai neapmierināti ar tiesisko regulējumu, viņiem nepatīk arī Lietuvas Augstākās tiesas tiesnešu sniegtās interpretācijas un to neskaidrie argumenti par kasācijas sūdzību neatbilstību likuma prasībām. Ir nepieciešams noteikt skaidrus kritērijus, pat nesaderīgus vai ne pilnīgi saderīgus ar klasisko kasāciju, kas kliedētu ieinteresētās personas bažas par to, vai kasācijas sūdzība ir pamatota un tiks pieņemta.
Tāpēc ierosināts izmantot kasācijas motīvu sistēmu. Viens no iespējamajiem virzieniem ir tiesnešu rīcības brīvības un dažu formālu kritēriju – kasācijas iemeslu, kas noteikti normatīvajos aktos, apvienojums. Papildus tiesnešu rīcības brīvībai ierosināts likumos noteikt atsevišķus papildu formālus kritērijus, kuriem pastāvot, rīcības brīvība atteikt kasāciju nebūtu piemērojama.
Kasācijas instances tiesas darbība ir ārkārtīgi dinamisks process, mēs mācāmies elastīgi reaģējot uz valsts un sabiedrības mainīgajām vajadzībām. Redzam, ka šobrīd šīs vajadzības vislabāk tiktu apmierinātas ar jaukta tipa kasācijas motīvu sistēmu. Iespējams, var teikt, ka Lietuvā jau praktiski pastāv jaukta tipa kasācijas funkcija, kura vismaz teorētiski spēs līdzsvarot publiskās un privātās intereses.
Kāda tam visam var būt ietekme uz tiesas darba slodzi? Iesniegto kasācijas sūdzību skaits pēdējā laikā, lai gan nenozīmīgi, tomēr palielinās. Ar jaukta tipa procedūras ieviešanu nedaudz palielinās arī pieņemto kasācijas sūdzību skaits. Tas rada labvēlīgus apstākļus tam, lai nodrošinātu tiesas prakses vienveidību un novērstu neatbilstības šajā praksē. Mēs cenšamies noteikt šīs neatbilstības, analizējot un sistematizējot savu praksi. Lietuvas Augstākajā tiesā ir veikti strukturāli pārveidojumi, kuru mērķis ir stiprināt informācijas pārvaldības un kontroles analītisko struktūru kapacitāti. Ir veikti pirmie pasākumi, lai izveidotu juristu- tiesnešu asistentu specializētas grupas. Nedomāju, ka šie pārveidojumi var strauji mainīt tiesas darba kvalitāti, bet esmu pārliecināts, ka šāda attieksme un forma ir daudz tuvāka tiem mērķiem, kas Augstākajai tiesai noteikti šodienai un prognozēti nākotnei. Cik ātri mainīsies tiesas darba slodze, cik ilgi šie pārveidojumi atbildīs tiesas funkcijām – tas jau ir cits jautājums. Mums ir jāmācās būt elastīgiem, reaģējot uz valsts un sabiedrības mainīgajām vajadzībām.
Mēs turpinām pāreju uz šīs jauktā tipa kasācijas funkciju sistēmu. Kasācijas atteikuma sistēmas ieviešana visā kasācijas procesā tika pabeigta ar tās noteikšanu kriminālprocesā (civilprocesā tā ir spēkā kopš 2002. gada), taču ir pienācis laiks veikt procesu grozījumus. To ir diktējusi nepieciešamība veidot vienveidīgu attieksmi tiesību starpnozaru jautājumos (tiek gatavoti grozījumi par kasācijas tiesas sastāva jēdziena paplašināšanu ar jaukta tipa starpnodaļu kolēģijām un Augstākās tiesas plēnumu). Citi grozījumi, kas paredz kasācijas ieviešanu administratīvo tiesu lēmumiem un tās iekļaušanu Augstākajā tiesā, joprojām gaida nepieciešamo politisko gribu. Tiek apspriesti arī tādi jautājumi kā Civilprocesa kodeksa grozījumi par kasācijas sūdzības iesniegšanas termiņu ierobežošanas lietderību; par kasācijas sūdzību pieņemšanas procedūras noteikšanu; par pagaidu aizsardzības pasākumu piemērošanu lietā, ko iztiesā kasācijas procesā; par ierobežojumiem kasācijas iemeslu formalizēšanai, ja nav iespējams to noraidīt kopumā; par priekšlikumiem ierobežot apelācijas tiesības (sašaurinot apelācijas robežas, tiek sašaurināta arī iespēja spriedumu pārsūdzībai kasācijā); par tiesnešu kolēģijas lēmumu pieņemšanas principiem; par kasācijas tiesas kolēģijas vadību; par tiesnešu atsevišķo domu publiskošanu; par ilgāka termiņa – 45 dienu – noteikšanu kasācijas nolēmuma pasludināšanai; par publisko interešu aizsardzību (Lietuvas Augstākā tiesa ir pret priekšlikumu ierobežot tās kompetenci šajā jomā); par priekšlikumu paplašināt iemeslus procesa atjaunošanai, ieviešot jaunu iemeslu – tiesību nepārprotami kļūdaina piemērošana, kas ļautu kasācijas instancē lietu izskatīt atkārtoti.
Kādu redzu kasācijas instances tiesas nākotni? Kādas ir zinātnieku prognozes? Ir atzīts, ka pēdējo 40- 50 gadu laikā nacionālās tiesas arvien vairāk zaudē savu jurisdikcionālo ekskluzivitāti. Starpnacionālajām tiesu iestādēm ir piešķirta augstākā uzraudzītāja, koordinatora un sankcionētāja loma, kam ir tieša un netieša ietekme uz nacionālajām tiesu sistēmām. Šāda ietekme nozīmē atsevišķus ierobežojumus nacionālajām tiesām, īpaši augstākajām tiesām, jo tās jau ir nodevušas noteiktu daļu savu jurisdikcijas tiesību šīm iestādēm. No otras puses, nacionālās augstākās tiesas ir paplašinājušas savu jurisdikciju vismaz trīs iemeslu dēļ: pirmkārt, daudzi tiesneši starptautiskās tiesās ir no augstākajām tiesām; otrkārt, starpnacionālo tiesu lēmumi lielā mērā ir bagātinājušies no nacionālo augstāko tiesu jurisprudences tradīcijām; treškārt, piemērojot Kopienas tiesības un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvenciju, augstākās tiesas veic plašāku starpnacionālu uzdevumu – radīt tiesības, kas pārsniedz nacionālās robežas.
Vērojama dažādu nacionālo tiesību sistēmu saplūšana un tiesību pakāpeniska denacionalizācija, kas, paredzams, novedīs pie vienveidīgām tiesībām augstākā pakāpē. To pierāda tiesību zinātnieku vispārinājumi un tiesību praktiķu praktiskā pieredze. Kontinentālajā Eiropā pakāpeniski rodas kopējas juridiskas tradīcijas ar noteikumiem, kas kopīgi ar Eiropas Savienības tiesu un Strasbūras tiesu, īpaši Eiropas tiesu praksē. Ir skaidrs, ka starpnacionālajām tiesām būs arvien vairāk tiesību vispārējo tiesību izveidē, kas būs saistošas kasācijas tiesām.
Mūsu sadarbība ar Latvijas kolēģiem sākusies gandrīz pirms divām desmitgadēm Viļņā, un mums ir bijusi lieliska iespēja novērot ne tikai Latvijas Augstākās tiesas progresu, bet arī novērtēt tās pieredzi. Jūsu veidotā judikatūra ir nozīmīgs ieguldījums Latvijas Republikas tiesiskuma attīstībā, un tā jāvērtē ne tikai kā viens no svarīgākajiem tiesu sistēmas pārbaudījumiem, bet arī kā neapšaubāms sasniegums. Pateicoties jums, Latvijas tiesības šodien ir ieguvušas zināmas universāluma iezīmes, ir aizsākta Latvijas mūsdienu juridiskā tradīcija, jūsu spriedumi tiek citēti starptautiskos pasākumos un kļūst par paraugiem, kam sekot. Ir acīmredzami, ka ar savu darbu esat veicinājuši Latvijas progresu, radot atvērtu, taisnīgu, harmonisku pilsonisko sabiedrību un tiesisku valsti. Mēs atzinīgi vērtējam jūsu sasniegumu un starptautisko atzīšanu.
Novēlu jums, kas jau ir uzkrājuši ievērojamu praktisko pieredzi, gūt vēl lielākus panākumus savos centienos un uzturēt augstus cilvēktiesību aizsardzības standartus, saglabāt konstitucionālās vērtības, vienādot tiesu praksi un nodrošināt tās prognozējamību un tiesisko noteiktību. Būsim gandarīti par mūsu kopējiem sasniegumiem un lai mums visiem stingra apņēmība tiekties ievērojumu profesionālo mērķu sasniegšanai.
QR
