Pirmās instances tiesa, kas līdz ar Lisabonas līguma spēkā stāšanos tika pārdēvēta par Vispārējo tiesu, uzsāka savu darbību 1989. gadā. Tās izveidei bija divējāds pamats - nepieciešamība izlīdzināt arvien pieaugošo darba slodzi Eiropas Savienības Tiesā (EST) un nodrošināt kvalitatīvu pušu tiesisko aizsardzību. Kopš 2005. gada darbu uzsākusi arī Civildienesta tiesa. Tādējādi, izveidojot vairāklīmeņu jurisdikcijas sistēmu, indivīdiem ir daudz plašākas iespējas aizsargāt savas intereses, atrisināt tiesiskos jautājumus un, neapšaubāmi, izvairīties no iespējamām kļūdām. No otras puses, Vispārējās tiesas tiesnešiem ir iespējas būt dinamiskiem un inovatīviem, pat reizēm pozitīvi provokatīviem, interpretējot kādu no tiesību normām, ņemot vērā tiesas nolēmumu revīzijas iespējas.
Pēdējo piecu gadu laikā Vispārējā tiesa ir pabeigusi ar spriedumu vai nolēmumu 2964 lietas, tai skaitā valsts atbalsta jomā 250 lietas un konkurences jomā 177 lietas, no kurām pārsūdzēti valsts atbalsta jomā 39 spriedumi, spēkā palikuši 27 spriedumi, konkurences jomā attiecīgi pārsūdzēti 88 spriedumi, palikuši negrozīti 65 spriedumi.
Tādējādi var secināt, ka Vispārējās tiesas loma judikatūras attīstībā ir pastāvīga un nozīmīga.
Turpmāk savā uzrunā pieskaršos dažiem judikatūras aspektiem konkurences un valsts atbalsta jomā.
Viens no pēdējo gadu aktuālākajiem diskusijas objektiem konkurences tiesību jomā ir mātes sabiedrības atbildība par tās meitas sabiedrības izdarītajiem konkurences noteikumu pārkāpumiem, kas ticis atrisināts ar EST 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C-97/08 AKZO Nobel pret komisiju, kas atstāja negrozītu Vispārējās tiesas spriedumu.
Jautājuma priekšvēsture. Ar spriedumu lietā C-286/98 Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija Tiesa precizēja, ka tikai ar simtprocentīgu meitas sabiedrības kapitāla esamību īpašumā pašu par sevi nepietiek, lai sauktu pie atbildības mātes sabiedrību, bet ir nepieciešams, lai Komisija sniegtu papildus pierādījumus mātes sabiedrības līdzdalības līmenim, lai faktiski īstenotu izšķirošu ietekmi uz tās meitas sabiedrības rīcību. Pierādījumi var būt arī netiešs.
2004. gadā Komisija, pieņemot lēmumu par Akzo Nobel atbildību solidāri ar tās meitas uzņēmumiem, kas bija karteļa dalībnieces, secināja, ka mātes sabiedrība kopā ar citām AKZO grupas juridiskajām personām, apstrīdētā lēmuma adresātēm, veido ekonomisko vienību, kas ir bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece. Komisija nolēma, ka, neskatoties uz to, ka mātes sabiedrība nav bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece, īpašā gadījumā, kad pēdējai pieder 100% kapitāla daļas pārkāpumu izdarījušai meitas sabiedrībai, pastāv vienkārša prezumpcija, ka šai mātes sabiedrībai ir izšķiroša ietekme par savas meitas sabiedrības darbību. No šī lēmuma praktiski izriet, ka Komisijas pienākums ir vienīgi pierādīt, ka mātes uzņēmumam pieder 100% meitas uzņēmuma kapitāla daļas, lai noteiktu mātes uzņēmuma atbildību, un tai nav jāpierāda kādi citi apstākļi, kas liecinātu par mātes uzņēmumu līdzdalību.
Akzo Nobel, pārsūdzot Komisijas lēmumu tiesā, norādīja, ka šāda Komisijas rīcība ir nepieļaujama un ir pretrunā ar tobrīd esošo administratīvo praksi un Kopienas judikatūru, no kuras izriet Komisijas pienākums pierādīt mātes sabiedrības faktiski īstenoto izšķirošo ietekmi, un ka šī apstākļa dēļ ir pārkāptas prasītāja tiesības uz aizstāvību administratīvās procedūras laikā.
Tiesai, atbalstot prezumpcijas principa piemērošanu, pirmkārt bija svarīgi apstiprināt agrāko judikatūru lietā C-189/02 Dansk Rorindustri pret Komisiju, kas precizēja, ka uzņēmums EKL 81. panta izpratnē (Lisabonas līgums 101. pants) ir pirmkārt vērtējams kā ekonomiska vienība un tādējādi, izvērtējot mātes uzņēmuma atbildību par meitas uzņēmuma rīcību, ir jānoskaidro, vai “mātes” un “meitas” veido vienotu ekonomisko vienību. Tiesa norādījusi, ka uzņēmuma jēdziens ir jāsaprot kā tāds, kas apzīmē ekonomisku vienību pat tad, ja juridiski šī vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām. Otrkārt bija svarīgi revidēt augstākminēto Stora spriedumu. Vispārējās tiesas secinājums, ko apstiprināja arī EST, ir, ka lai gan iepriekš tiesa ir minējusi arī citus apstākļus, izņemot īpašumtiesības uz meitas sabiedrības kapitāldaļām 100 % apmērā, piemēram, tādus kā iedarbība uz komercdarbības politiku, lai vērtētu mātes uzņēmuma izšķirošo ietekmi, tomēr tas būtu interpretējams nevis kā obligāta prasība Komisijai savākt papildus pierādījumus, bet gan kā vienkāršs tiesas vērtēto apstākļu uzskaitījums.
Turpmāk savā spriedumā vispārējā tiesa secināja, ka Akzo Nobel nav spējusi pierādīt, ka tā neveido ekonomisku vienību ar saviem meitas uzņēmumiem, un tāpēc EKL 81. panta izpratnē ir pietiekami konstatēt mātes uzņēmuma 100% īpašuma tiesības tās meitas uzņēmumos, lai noteiktu solidāru atbildību.
Turpmāk Vispārēja tiesa ir pielietojusi “prezumpcijas” principu vēl plašāk. Tā savā 2009. gada 30. septembra T-174/05 spriedumā Elf Aquitana pret Komisiju tiesa ir pieļāvusi, ka Komisija var piemērot prezumpciju, ja mātes uzņēmums ir kvazi – totāls meitas uzņēmuma kapitāla daļu īpašnieks (šajā gadījumā 98%), un arī šādā situācijā pienākums iesniegt pierādījumus, kāpēc prezumpcijas principa piemērošana nav iespējama, piekrīt pašam uzņēmumam.
Šī tiesas judikatūra ir radījusi plašu polemiku, un ir skaidrs, ka ar katru jaunu spriedumu, kas skar prezumpcijas principa pielietošanu, puses izvirzīs arvien jaunus un jaunus argumentus, uz kuriem Tiesām būs jāatbild. Manuprāt, viens no nākamajiem jautājumiem varētu būt par to, kādi pierādījumi būtu jāiesniedz uzņēmumiem, lai atspēkotu prezumpcijas principa piemērošanu.
Valsts atbalsta jomā nedaudz pieskaršos problemātikai, kas skar ieinteresēto personu procesuālās garantijas.
Valsts atbalsta regulējums ES tiesībās šajā lietu kategorijā paredz divas puses - Eiropas Komisiju, kas izstrādā un atsevišķos gadījumos pati arī pieņem valsts atbalstu regulējošos tiesību aktus, kā arī uzrauga valsts atbalsta piešķiršanu dalībvalstīs, un dalībvalstis, kas ir atbildīgas par to, ka to sniegtais valsts atbalsts atbilst Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) prasībām. To pienākums ir arī atgūt no labuma guvējiem nelikumīgi piešķirto valsts atbalstu. Ja dalībvalsts nepiekrīt Eiropas Komisijas lēmumam – piemēram, par to, ka valsts atbalsts ir piešķirts nelikumīgi – tā var celt prasību Vispārējā tiesā, prasot attiecīgā lēmuma atcelšanu. Šajās lietās puses ir tikai un vienīgi attiecīgā dalībvalsts un Eiropas Komisija. Praksē tomēr šāds procesuāls regulējums bieži vien rada problēmas, jo nereti dalībvalsts ir mazāk motivēta panākt lietā kādu noteiktu risinājumu nekā, piemēram, labuma guvējs (kas tagad riskē nonākt situācijā, kurā saskaņā ar EST spriedumu būtu jāatmaksā piešķirtais valsts atbalsts) vai viņa konkurents, kas, iespējams, pamatoti uzskata, ka ar attiecīgo valsts atbalsta piešķiršanu ir kaitēts tā konkurētspējai. Tomēr šīm lietas iznākumā ieinteresētajām personām ir ļoti ierobežotas tiesības piedalīties administratīvajā procesā, kas noved pie potenciāli apstrīdamā Komisijas lēmuma pieņemšanas.
No šobrīd spēkā esošās tiesu prakses izriet, ja lietas apstākļi prasa, lai tiktu uzsākta Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 2. daļā paredzēto izmeklēšanas procedūru par valsts atbalsta atbilstību līguma prasībām, Komisijai jāuzaicina iesaistītās puses izteikties par lietas apstākļiem. Tomēr šīs viedokļu paušanas vienīgais mērķis ir savākt no iesaistītajām personām visu informāciju, no kuras Komisija varētu vadīties, pieņemot lēmumu attiecīgajā lietā, un ieinteresētās personas nav uzskatāmas par pusēm.
Šādu procesuālu nostāju var redzēt, piemēram, Scott pret Komisiju lietās, kurās apelācijas instance EST nolēma, ka, lai gan valsts atbalsta labuma guvējam ir būtiski tikt informētam par tādu Komisijas rīcību, kas pārtrauc noilguma perioda tecējumu lietā, tomēr šī interese nav pietiekama, lai attiecīgās ES tiesību materiālās normas tiktu interpretētas, oficiāli uzliekot Komisijai pienākumu informēt labuma guvēju par šādām procesuālajām darbībām (kas būtu Komisijas pienākums gadījumā, ja labuma guvējs tiktu uzskatīts par pusi attiecīgajā lietā).
Situācija izskatās mazliet savādāka Le Levant lietas kontekstā, kur Vispārējā tiesa atcēla Komisijas lēmumu, kā vienu no neatbilstības iemesliem minot to, ka Komisija, publicējot lēmumu par izmeklēšanas uzsākšanu, tajā nenorādīja labuma guvējus (šajā gadījumā vairākus simtus privātpersonu), bet aprobežojās ar vispārēju uzaicinājumu „ieinteresētajām personām” sniegt tai komentārus par lietas apstākļiem. Tiesa uzskatīja, ka pie šādiem apstākļiem nevar uzskatīt, ka labuma guvēji varēja nesaprast, ka no tiem (un reāli viņu pašu interesēs) tiek gaidīta informācija.
Laika trūkuma dēļ neuzskaitīšu citus spriedumus, kas skar šo jomu, taču neapšaubāmi jāatzīmē, ka Vispārējās tiesas judikatūra kopumā ir vērojama tendence stiprināt ieinteresēto personu procesuālās tiesības, jo īpaši administratīvajā procedūrā.
Noslēgumā vēlētos uzsvērt, ka ES tiesības ir lielā mērā attīstījušās, balstoties uz EST un Vispārējās tiesas judikatūru. Tāpēc jo īpaši svarīgi, lai ikviens spriedums būtu kvalitatīvs un izsvērts, vēl jo vairāk tāpēc, ka arī nacionālo valstu tiesām ir jāvadās no EST judikatūras.
QR
