I. Tiesas spriešana augstākajā instancē kā suverenitātes elements
Tiesību zinātnieku darbos atrodami dažādi valsts suverenitātes principa un neatkarīgas valsts jēdziena skaidrojumi. Taču jau kopš suverenitātes teorijas aizsākumiem ir pastāvējusi cieša korelācija starp valsts suverenitāti un tiesas spriešanu augstākajā instancē.
Žans Bodēns suverenitāti definēja kā noteiktu kompetenču kopumu, kas raksturo suverēnu. Viena no šīm kompetencēm ir tiesas spriešana augstākajā instancē. Atbilstoši Žana Bodēna mācībai suverēnam jābūt galavārdam savu pavalstnieku strīdu izšķiršanā. Ja suverēna lēmumus tiesas spriešanas jomā iespējams pārsūdzēt, tad viņa augstākā vara ir apšaubāma.
Valsts suverenitātes kontekstā tas nozīmē to, ka valstij ir autonoma tiesu sistēma, kuras ietvaros lietas tiek galīgi izlemtas. Savukārt tas attiecīgi uzliek pienākumu katrai valstij izveidot savu tiesu sistēmu un arī augstāko instanču tiesas, kuras pieņem galīgos lēmumus lietās. Balstoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, Satversmes tiesa secinājusi, ka valstis bauda plašu rīcības brīvību savu tiesu sistēmu institucionālajā izveidošanā.
II. Latvijas Senāta izveidošana
Līdz 1918. gada 18. novembrim Latvijas teritorijā funkcionēja Krievijas impērijas tiesu sistēma ar Tiesu palātu un Valdošo Senātu Pēterburgā. Jaunajai valstij pēc neatkarības proklamēšanas vajadzēja pašai organizēt savu tiesību sistēmu. Lai arī nozīmīga bija diplomātiskā cīņa par jaunās valsts neatkarības starptautisko atzīšanu un nacionālo bruņoto spēku organizēšana, tomēr ne mazāk svarīga bija tiesu reforma. Šis uzdevums bija jo sevišķi nozīmīgs tādēļ, ka kopš proklamēšanas brīža Latvijas Republika tika veidota kā tiesiska valsts. Tiesiskā valstī obligāts elements ir neatkarīga tiesa, kas izšķir personu savstarpējos strīdus un nodrošina privātpersonu subjektīvo publisko tiesību aizsardzību pret valsts varas patvaļu.
Latvijas Tautas padome 1918. gada 6. decembrī pieņēma Pagaidu nolikumu par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību. Ar šo likumu Latvijas Tautas padome izveidoja jaunās valsts tiesu sistēmu, kuru veidoja miertiesas, apgabaltiesas, Tiesu palāta un Latvijas Senāts. Saskaņā ar pagaidu nolikuma 7. punktu par kasācijas instanci visās lietās noteica Latvijas Senātu, kas izspriež lietas koleģiālā sastāvā un iedalās trīs departamentos – Civilās kasācijas, Kriminālās kasācijas un Administratīvajā departamentā.
Jāņem vērā, ka Latvijas Republikas dibināšana nenozīmēja radikālu revolūciju tiesību jomā un iepriekšējā tiesiskā regulējuma noraidīšanu. Tieši pretēji: Latvijas Senāts pēcāk vairākkārt uzsvēra, ka „nevar pielaist, it kā kādā nebūt valstī, lai gan uz vienu momentu, būtu bijis tiesību „vacuum” – tukšums”. Latvijas Republika pēc atdalīšanās no Krievijas impērijas saglabāja pēctecību gan normatīvā līmenī, gan arī tiesību piemērošanas līmenī. Kā atzina Latvijas Senāts kādā lietā: „Latvijā nav izdoti atsevišķi likumu noteikumi, kāpēc šajos jautājumus atzīstami par Latvijā spēkā pastāvošiem agrākie Krievijas likumi un noteikumi”.
Arī Latvijas Senāta iekārtu noteica pietiekami komplicēts normatīvais ietvars. Atbilstoši Latvijas Senāta viedoklim Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību bija pamatlikums, „kas ievērojami pārgrozījis bij. Kriev. valdošā senāta iekārtu un raksturu”. Līdztekus pagaidu nolikumam bija piemērojami Krievijas impērijas Tiesu iekārtas likumi tiktāl, ciktāl tie saskaņojami „ar aprādīto pagaidu nolikumā [..] izteikto principu un garu”.
Lai izveidotu Latvijas Senātu un Tiesu palātu, vajadzēja ne vien pieņemt attiecīgos normatīvos aktus, bet arī atrast juristus, kuri uzņemtos tiesnešu pienākumus. Atskatoties uz Latvijas tiesnešu korpusa veidošanu tūlīt pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918.gadā, tieslietu ministra biedrs Eduards Strautnieks atzina: „Latvijas pirmās tapšanas dienās nebija starp latviešiem neviena tiesneša un komplektēt tiesnešus nācās ārpus maģistratūras no advokātu rindām. Varu ar gandarījumu konstatēt, ka latviešu advokāti ar lielāko pašaizliedzību un uzupurēšanos uzņēmās grūtos tiesneša pienākumus, nemaz neprasīdami, kāds par to labums un cik lielu amatu katram dos.” Šāda Latvijas zvērinātu advokātu atsaucība augstu novērtēta arī Tieslietu ministrijas un tiesu sistēmas divdesmit gadu jubilejai veltītajā izdevumā: „Šais apspriedēs, it sevišķi 14.decembra apspriedē Rīgas Latviešu biedrībā, visi bez iebildumiem un bez sacenšanās atsaucās uz aicinājumu un izteica piekrišanu ieņemt amatus maģistratūrā, piebilstot, ka būs ar mieru pieņemt jebkādu piedāvātu vietu, kaut arī zemāku”.
1918. gada 7. decembrī Pagaidu valdība iecēla pirmos senatorus – Jāni Graudiņu un Kristapu Valteru. Savukārt 19. decembrī senatoru amatā tika iecelti Kārlis Ozoliņš, Miķelis Gobiņš, Voldemārs Zāmuels, Pauls Mincs un Arturs Reisners. Savukārt tieslietu ministrs tajā pašā dienā uzaicināja Augustu Lēberu pildīt senatora pienākumus.
Dažādu tautību Latvijas juristu atbalsts jaunajai valstij 1918. gada decembrī bija nozīmīga izšķiršanās šiem cilvēkiem. Mūsdienās ir mēģināts šo juristu vēsturisko lēmumu noniecināt, pārvirzot piekrišanu ieņemt senatoru amatus no 1918. gada decembra uz 1921. gadu: „Jā, laikam jau tas bija 1921.gads, kad viņš runāja, ka valsti ir vajadzīgs nostiprināt un aicināja juristus aizpildīt šīs svarīgās vietas.” 1921. gadā politiskā situācija bija kardināli mainījusies – Brīvības cīņas jau bija izcīnītas, Latvijas tautas ievēlētā Latvijas Satversmes sapulce gatavoja Satversmes projektu, kā arī valsts jau bija starptautiski atzīta. Šādos apstākļos piekrišanai kļūt par senatoru vairs nav tā pilsoniskā pienākuma un ziedošanās rakstura kā 1918. gada decembrī.
Nav velti atgādināt, ka valsts 1918. gada decembrī pastāvēja vēl tikai uz papīra. Kārļa Ulmaņa valdība nebaudīja nedz sabiedroto, nedz arī savas valsts iedzīvotāju atbalstu. Nozīmīga daļa Latvijas iedzīvotāji bija sociālistiski noskaņoti un gaidīja padomju varas nodibināšanu, savukārt Padomju Krievija Pētera Stučkas valdības aizsegā sāka uzbrukumu jaunajai valstij. Prognozējamais sarkanais terors iezīmēja skaidru perspektīvu šiem juristiem, kuri izšķīrās par atbalstu jaunajai Latvijas Republikai un tiesneša pienākumus uzņēmās pietiekami bezcerīgos apstākļos.
III. Tiesneša amats
Demokrātiskā tiesiskā valstī tiesneša amats ir viens no nozīmīgākajiem amatiem. Tiesu varai un ikvienam tiesnesim ir jāaizsargā demokrātija un konstitūcija. Kā savulaik rakstījis Izraēlas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ārons Baraks, demokrātiskas tiesiskas valsts vērtības nekad nav nodrošinātas līdz galam, par tām ikdienu jācīnās ne tikai jaunajās demokrātijās, bet arī valstīs ar senām un stabilām demokrātijas tradīcijām. Ja demokrātijas demontāža ir bijusi iespējama Kanta, Bēthovena un Gētes Vācijā, tā ir iespējama jebkur. Šā iemesla dēļ demokrātiskā tiesiskā valstī tiesnesim ir jāaizsargā šīs valsts vērtības – varas dalīšanu, brīvas vēlēšanas, tiesiskumu un cilvēktiesības. Tiesnesis nedrīkst īstenot nedemokrātiska likumdevēja gribu un demokrātiskai tiesiskai valstij pretējas vērtības.
Tiesneša misiju demokrātiskā tiesiskā valstī varētu salīdzināt ar katoļu garīdznieka darbu. Aicinājums, nevis profesija vai arods. Kalpošana, nevis goda vai peļņas vieta. Tā mēs varētu raksturot gan tiesneša, gan katoļu garīdznieka darbu. Latviešu valodā uz tiesneša amata īpašo raksturu jau norāda tā etimoloģiskā izcelsme. Vārds „tiesa” nozīmē visupirms patiesību un taisnību. Tātad tiesnesis ir ne tikai jurists vai valsts amatpersona, bet gan taisnības nesējs, taisnības īstenotājs.
Satversmes tiesa šā gada laikā daudz ir runājusi par tiesu varas un tiesneša vietu demokrātiskā tiesiskā valstī. Satversmes tiesa atzinusi: „Ievērojot tiesneša pilnvaras, viņam izvirzītās kvalifikācijas un kompetences prasības, kā arī tiesneša lēmumu ietekmi un nozīmi, tiesneša amatam vajadzētu būt jurista karjeras augstākajam posmam.” Tāpat Satversmes tiesa norādīja: „Tiesu varas uzdevums ir gādāt par to, lai, spriežot tiesu, tiktu nodrošināta valsts konstitūcijas, likumu un citu tiesību aktu īstenošana, tiesiskuma principa ievērošana, kā arī tiktu aizsargātas cilvēka tiesības un brīvības. [Līdz ar to] tiesas un tiesnešu neatkarība nav pašmērķis, bet gan līdzeklis demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanai un stiprināšanai, kā arī obligāts priekšnosacījums tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanai”.
Tomēr skanīgi vārdi un deklaratīvas frāzes bez dzīves piemēriem un apliecinājuma tā arī paliek tiesu nolēmumu paragrāfos un studentu referātos, neaizraujot un neiedvesmojot. Raugoties uz Latvijas Senāta senatoru kalpošanu taisnīgumam, demokrātiskai tiesiskai valstij un neatkarīgai Latvijas Republikai, šodienas jurists atradīs daudz iedvesmojošāku un patiesāku apliecinājumu šīm vērtībām.
1) Uzticība tiesneša aicinājumam. Pirmie Latvijas Senāta senatori amata pienākumus uzņēmās Latvijas Republikai ļoti grūtos apstākļos. Ja Kārļa Ulmaņa valdība nebūtu spējusi iegūt valsts iedzīvotāju uzticību un uzvarēt Brīvības cīņās, juristu piekrišana spriest tiesu neatkarīgās Latvijas Republikas vārdā un īstenot demokrātiskas tiesiskas valsts vērtības Pētera Stučkas režīma revolucionāro tribunālu vērtējumā droši vien tiktu atzīta par sevišķi smagu kontrrevolucionāru darbību, kas sodāma ar augstāko soda mēru.
Brīvības cīņu laikā Latvijas Senāta senatori turpināja pildīt savus pienākumus, pat riskējot ar savu dzīvību. Senators Augusts Lēbers savās atmiņās raksta: „Senāta apspriedes istabā iekritusi granāta un, proti, tūliņ pēc tam, kad mēs tikko atstājām apspriedes istabu. Telpas no granātas tika sabojātas tik lielā mērā, ka bija jāpārceļas uz citām telpām. Jau agrāk, līdz tam, otrā apspriedes istabā, igauņiem apšaudot Rīgu, bija iekritusi granāta, kas šo istabu pārvērtusi drupās. Arī toreiz mēs tikko bijām atstājuši istabu.”
Tikko izveidotajai Latvijas Republikai nebija nedz piemērotu telpu, nedz pietiekama finansiālā un tehniskā nodrošinājuma tiesu darbībai. Senators Augusts Lēbers atceras, ka „mēbeļu iepirkšanai nebija pietiekošu līdzekļu. Tāpēc arī es iedevu Senāta rīcībā kādas mēbeles no sava dzīvokļa, starp citu, veļas skapi, kas tika izlietots kā akšu skapis, rakstāmgaldu, krēslus un elektrības piekaramo lampu.”
Dzīvības apdraudējums un skopais nodrošinājums nebija par šķērsli senatoru darbam un efektīvai tiesas spriešanai. Vēlreiz vērts atgādināt Eduarda Strautnieka rakstīto: „[Juristi] ar lielāko pašaizliedzību un uzupurēšanos uzņēmās grūtos tiesneša pienākumus, nemaz neprasīdami, kāds par to labums un cik lielu amatu katram dos”. Īpašu uzmanību pelna fakts, ka jau kopš Latvijas Senāta izveidošanas dienas līdzās latviešu juristiem tiesnešu pienākumus uzņēmās arī mazākumtautību pārstāvji. 1918. gada decembrī daudzu mazākumtautību pārstāvju attieksme pret jauno Latvijas Republiku lielākoties bija neitrāla vai nogaidoša. Proklamēšanas aktā Ministru prezidents Kārlis Ulmanis īpaši uzrunāja arī mazākumtautības: „Visi pilsoņi, bez tautības izšķirības, aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai.” Taču šķiet juristi būs bijuši vieni no pirmajiem, kas atsaukušies šim aicinājumam. Mazākumtautību juristi gan uzņēmās tiesnešu pienākumus, gan arī aktīvi iesaistījās Latvijas Republikas izveidošanas un likumdošanas darbā. Senators Augusts Lēbers arī bijis viens no pirmajiem Latvijas Universitātes mācībspēkiem, kurš savas lekcijas sāka lasīt latviešu valodā.
Demokrātiskas tiesiskas valsts principi un taisnīgums ir vērtības, kas pastāv ārpus šauri etniskā ietvara. Mazākumtautību juristu aktīvā iesaistīšanās jaunās valsts izveidošanā apliecina to, ka neatkarīga Latvijas Republika un demokrātiska tiesiska valsts ir iespējama ciešā latviešu tautas un mazākumtautību kopdarbībā. „Mūsu izpratnē tiesības ir vispārējas. Vēstures gaitā gan var izveidoties dažas nacionālās īpatnības, bet taisnības ideāls ir visas cilvēces mantojums un tiesvedība jāīsteno vienlīdzīgi, neatkarīgi no nacionālās piederības.”
2) Uzticība demokrātiskai republikai. Satversmē Latvijas Satversmes sapulce expressis verbis nenoteica, ka Latvija ir tiesiska valsts. Savukārt Latvijas Senāts savā praksē tiesiskas valsts principus atzina par aksiomātiskiem, kurus nav nepieciešams papildus pamatot vai pierādīt. Tieši pretēji: Latvijas Senāts daudzus secinājumus atvasināja no premisas, ka Latvija ir tiesiska valsts.
Latvijas Senāts visupirms aizstāvēja tiesu neatkarības principu. 1920. gada 20.decembī Latvijas Senāts aizliedza apvienot tiesneša vai Senāta virsprokurora pienākumus ar aktīvu politisko darbību Latvijas Satversmes sapulcē. Šeit gan jānorāda, ka Senāta virsprokurors Voldemārs Zāmuels bija pretējās domās: „Tur, kur valsts iekārta pilnīgi nodibinājusies, nav vēlams pielaist tiesu darbinieku līdzdarbību politiskajās partijās; bet attiecībā uz Latviju, kurā valsts pamati tikai tagad likti un veidoti, visiem jāpiedalās šai valsts uzbūves darbā un it sevišķi juristiem, kuriem tāpēc jāpiedalās politiskās partijās un Satversmes sapulcē.”
Jo sevišķi konsekventi tiesu neatkarību aizstāvēja Latvijas Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs Kristaps Valters. Viņš konsekventi nepiedalījās politiskajās aktivitātēs, atteicās no tieslietu ministra amata un kandidēšanas uz Valsts prezidenta amatu.
Latvijas Senāta neatkarība tika pārbaudīta pēc Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsuma. Latvijas Senātam tika lūgts apsveikt jauno valdību, atzīstot arī apvērsuma likumību. Kristaps Valters tam pretojās, norādot, ka to atzīt nav iespējams. Tāpat Latvijas Senāts pēc vairāku senatoru iebildumiem noraidīja Kārļa Ulmaņa ievēlēšanu par Senāta Goda tiesnesi. Latvijas Senāta opozīcija bija par pamatu Kristapa Valtera „aiziešanai” pensijā.
Latvijas Senāta prakse liecina, ka Latvijas Senāts kopš savas darbības pirmsākumiem tiecās uzņemties arī konstitucionālās justīcijas funkcijas. Vispārēji Latvijā tajā laikā tika uzskatīts, ka tiesai nav tiesību pārbaudīt, vai likums atbilst vispārējiem konstitūcijas pamatprincipiem. Tomēr konstitucionālo tiesību teorijā atzīts: ja konstitūcijā ar skaidru normu tiesnesim nav atņemtas tiesības pārbaudīt likumu atbilstību konstitūcijai vai šīs tiesības nodotas citam valsts varas orgānam, tiesneša amats un pienākumi liek tam pārbaudīt likumu konstitucionalitāti. Latvijas Senāta prakse starpkaru periodā apliecina šāda apgalvojuma pamatotību, jo tas praksē iztulkoja konstitucionālās normas un bija rezervējis tiesības lemt par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību konstitucionālajām normām. Vairāki Senāta spriedumi liecina, ka Senāts pārbaudīja, vai Ministru kabinets pagaidu rīkojumus izdevis pagaidu satversmē un 1919. g. 16. jūlija likumā par Ministru kabineta tiesību izdot pagaidu noteikumus noteiktās kompetences ietvaros. Ar šiem spriedumiem Latvijas Senāts apliecināja, ka ir gatavs veikt konstitucionālās justīcijas institūcijas funkcijas. Tomēr pēc konstitucionālā konflikta ar Saeimu deputāta Jāņa Goldmaņa imunitātes lietā Latvijas Senāts konsekventi norobežojās no konstitucionālitātes jautājumu izlemšanas. Īsi pirms 15. maija apvērsuma Latvijas tiesību zinātne to jau bija gatava atzīt par lielu mūsu valsts iekārtas defektu.
Autoritārā režīma laikā Latvijas Senāts nepakļāvās Kārļa Ulmaņa autoritāras valsts idejām. Kā atzinis profesors Dītrihs Andrejs Lēbers: „Ar Senāta spriedumu palīdzību mēs varētu norādīt uz to, ka tiesas vara aizstāvējusi savu neatkarību Latvijas autoritārajā posmā. Tas nav pats par sevi saprotams. Citās autoritārās valstīs tiesu vara ir kapitulējusi. Hitlera Vācijā, piemēram, tiesu iestādes bez īpašas pretestības īsā laikā tika novienādotas („Gleichschaltung”) un ļāvās izmantoties kā režīma instruments. [..] Neatradu nevienu Senāta spriedumu, kurā būtu saskatāmas „nodevas” 15. maija idejām, kā to bija prasījis tieslietu ministrs”.
Varētu pat atzīt, ka Latvijas Senāts bija viena no retajām iestādēm, no kuras Kārlis Ulmanis baidījās. Vēstures avotos nav saglabājušās liecības par Kārļa Ulmaņa iebildumiem pret ģenerāļu vai ierēdņu iecelšanu amatos. Toties Latvijas Senātā viņš bloķēja sev nevēlamu juristu iecelšanu par senatoriem. Kad pēc Kristapa Valtera aiziešanas pensijā vakantā Latvijas Senāta Administratīvā departamenta senatora vieta tikusi piedāvāta Arvedam Bergam, Kārlis Ulmanis noraidīja šo nomināciju, lai gan Latvijas Senāts esot bijis gatavs vienbalsīgi akceptēt jauno senatoru savā vidū. Kā raksta profesors Aivars Stranga: „Neatkarīgais A. Bergs Senātā būtu izaicinošs tiesu neatkarības apliecinājums. [K. Ulmanim tas nebija vajadzīgs.]”
3) Uzticība Latvijas Republikas neatkarībai. PSRS īstenotā agresija pret Latvijas Republiku 1940. gadā Latvijas Senāta senatoriem lika izšķirties par savu attieksmi pret valsts iekārtas maiņu un Latvijas pievienošanu PSRS. Aneksijas rezultātā 1940. gada 26. novembrī Latvijas Senāts tika likvidēts. Septiņi senatori pēcāk tika deportēti uz Sibīriju un tur gāja bojā, virkne senatoru Otrā pasaules kara beigās devās trimdā.
Tomēr Latvijas Senāta senatoru vidū nav konstatējams kolaboracionisms, kas pēc Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa piemēra 1940. gadā saskatāms virknes ierēdņu sadarbībā ar „Tautas valdību”. Tieši pretēji: senatori iesaistījās virknē politisku akciju, kuras bija vērstas uz Latvijas Republikas neatkarības saglabāšanu un atjaunošanu.
Īpaši nepieciešams uzsvērt Latvijas Senāta senatoru sagatavoto atzinumu trimdā. Šajā dokumentā pēc bīskapa Jāzepa Rancāna lūguma juridiski tika izvērtēti vairāki Latvijas valstiskumam svarīgi jautājumi – gan par Latvijas valsts turpināšanos pēc 1940. gada vasaras notikumiem, gan par Latvijas Satversmes spēkā esamību un Satversmē noteikto valsts varas orgānu iespējām trimdas apstākļos rīkoties Latvijas tautas labā.
Pēc Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa un Saeimas priekšsēdētāja pirmā biedra Kārļa Pauļuka nāves, vērtējot iespējas uzņemties Valsts prezidenta vietas izpildīšanu, bīskaps Jāzeps Rancāns lūdza pirms tam savu viedokli par to paust trimdā esošajiem Latvijas Senāta senatoriem. Bīskaps Jāzeps Rancāns lūdza senatorus izvērtēt un sniegt atbildes uz diviem konkrētiem jautājumiem: „vai Latvijas 1922. gada Satversme ir spēkā un, apstiprinošā gadījumā, kādi Latvijas Satversmē paredzētie valsts orgāni tiesiski un faktiski pastāv vēl tagad”.
Apspriede notika 1948. gadā Hānavā, Frankfurtes tuvumā. Senatoru atzinumā norādīts, ka tas sastādīts 1948. gada 13. martā, un apspriedē klātienē piedalījušies senatori Jānis Balodis, Rūdolfs Alksnis, Pēteris Stērste un Maksis Ratermanis. Senators Augusts Rumpeteris, kas tajā laikā dzīvoja Ņūdžersijā, atzinumam pievienojās rakstiski.
Līdzīgi savu piekrišanu senatoru atzinumam pauda arī senators Mintauts Čakste Stokholmā. No trimdā tajā laikā dzīvojošajiem senatoriem apspriedē nepiedalījās un savu viedokli nepauda vienīgi Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs Aleksandrs Gubens. Līdz ar to šajā atzinumā izdarītajiem secinājumiem piekrišanu pauda seši no septiņiem trimdā dzīvojošajiem senatoriem.
Šim atzinumam būs paliekoša vieta Latvijas konstitucionālo tiesību vēsturē. Latvijas Senāta senatorus Satversmes tiesas vairākkārt citējusi savā spriedumā „Robežlīguma lietā”.
Savukārt profesors Dītrihs Andrejs Lēbers norādījis, ka senatoru atzinums ir autoritatīvs, rūpīgi izstrādāts un izsvērts.
Līdztekus Latvijas sūtņiem un sabiedriskajiem darbiniekiem arī Latvijas senatori pauda viedokli par 1940. gada vasaras notikumiem, sniedzot tiem juridisku novērtējumu. 1940. gada vasaras notikumu vērtējumā Latvijas senatori skaidri norādījuši uz PSRS prettiesisko rīcību un izdarījuši secinājumu, ka Latvijas valsts de iure nav pārtraukusi savu pastāvēšanu. Tāpat Latvijas senatori vērtēja jautājumu par Latvijas Satversmes spēkā esamību, kā arī par valsts varas orgāniem, kuri tiesīgi pārstāvēt Latvijas valsti. Citastarp Latvijas senatori pauda viedokli arī par Valsts prezidenta vietas izpildīšanu Satversmes 52. pantā paredzētajos gadījumos.
Senatoru atzinumā nepārprotami norādīts, ka PSRS 1940. gada vasarā Latvijas Republiku pakļāva savai varai, pārkāpjot Latvijai un PSRS saistošās starptautisko tiesību normas, kā arī ignorējot Latvijas Satversmē noteiktās konstitucionālās procedūras. Tautas Saeima pilnīgi pamatoti tiek novērtēta kā „pseido parlaments”, kas ievēlēts pretēji Satversmes prasībām un nepauda Latvijas tautas gribu. Šie Latvijas senatoru secinājumi 1948. gadā jau bija vienprātīgi akceptēti Latvijas sabiedrībā, kā arī virkne valstu, ņemot vērā PSRS rīcības neatbilstību tās starptautiskajām saistībām, nebija atzinušas Latvijas pievienošanu PSRS.
IV. Senāta spriedumi
Latvijas Senāts nākamajām paaudzēm atstājis vērtīgu mantojumu – savus spriedumus. Pēc profesora Dītriha Andreja Lēbera aplēsēm „savā 22 gadus ilgajā pastāvēšanas laikā Senāts izšķīris vairāk nekā 65 000 lietu, tas ir, vidēji 3000 lietas gadā jeb 10 lietas darba dienā. Senāts publicējis apmēram 4800 spriedumu. Senāta spriedumu krājumi aptver vairāk nekā 6000 lappuses.”
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijas Senāta spriedumi varētu likties tikai kā nozīmīgs Latvijas tiesību vēstures piemineklis, kuram nav praktiskas nozīmes šodienas juristu darbā. Taču jau deviņdesmitajos gados profesors Dītrihs Andrejs Lēbers aizsāka Latvijas Senāta spriedumu popularizēšanu, aizstāvot viedokli, ka šiem spriedumiem ir būtiska praktiska nozīme arī mūsdienās. Ņemot vērā, ka pēc neatkarības atjaunošanas tika atjaunota vairāku likumu darbība, „Senāta spriedumi ir ņemami vērā, ja tie noder kā pamatojums Latvijas likumu piemērošanā. Bez tam Senāta spriedumi lietojami tiktāl, cik tajos ietverti „tiesību vispārējie principi”. [Tādēļ] ieskats Senāta spriedumos varētu palīdzēt tiesnesim atrast argumentus sprieduma pamatojumam.”
Atsauces uz Latvijas Senāta praksi mūsdienu tiesību praksē aizsāka Satversmes tiesa. Šobrīd Latvijas Senāta prakse daudzās tiesību nozarēs ir apzināta un tiek aktīvi izmantota. Piemēram, nav iespējams vērtēt jautājumu par Valsts prezidenta vietas izpildīšanu un Satversmes 52. panta tvērumu, ignorējot Latvijas Senāta senatoru trimdā sagatavoto atzinumu. Tāpat Saeimas deputātu imunitātes regulējuma izpratne nebūs pilnīga bez Latvijas Senāta Apvienotās sapulces 1928. gada 18. maija sprieduma rūpīgas analīzes.
Varētu teikt, ka Latvijas Republikas kontinuitāte lielā mērā nozīmē arī Latvijas Republikas tiesību kontinuitāti. Savukārt Latvijas Republikas tiesību kontinuitāte nav un nebūs pilnīga bez tiesību zinātnes un tiesību prakses kontinuitātes. Kā uzsvērusi profesore Sanita Osipova: „Kontinuitāte ir nepieciešama arī zināšanās jeb zināšanu plūsmā. Tāpēc šodien ir būtiski noskaidrot iepriekšējo paaudžu zinātnieku ieguldījumu jurisprudencē, jo tas veido pamatu mūsu zināšanās.” Līdzās tiesību zinātnes kontinuitātei praktiska nozīme ir arī tiesību prakses kontinuitātei. Ņemot vērā judikatūras kā tiesību avota nozīmes pieaugumu, tiesību normu piemērošanā arvien lielāka nozīme būs ne vien aktuālajai judikatūrai, bet arī Latvijas Senāta prakses studijām un aktīvai izmantošanai.
Latvijas Senāta prakse tiek izmantota ne tikai Satversmes tiesas nolēmumos, bet arī Augstākās tiesas Senāta spriedumos un veiktajos tiesu prakses vispārinājumos. Līdz ar to šodien Latvijas Senāta spriedumi ir aktuāls un izmantojams tiesību palīgavots daudzās tiesību nozarēs, sniedzot pārliecinošas un laika gaitā pārbaudītas atziņas par neskaidriem tiesību normu piemērošanas jautājumiem.
Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka Latvijas Senāts savus skaidrojumus sniedzis noteiktā laikā, ņemot vērā tajā laikā pastāvošo normatīvo regulējumu un tiesību izpratni. Izšķiroties par Latvijas Senāta atziņu izmantošanu, nepieciešams rūpīgi izvērtēt to aktualitāti un atbilstību šodienas tiesībām.
Tāpat Latvijas Senāta prakse varētu būt noderīga mūsdienās, risinot aktuālus tiesu darba organizācijas jautājumus.
Mūsdienās judikatūras atziņas kļūst par arvien nozīmīgāku tiesību avotu. Taču vēl joprojām visi tiesu nolēmumi netiek publiskoti. Satversmes tiesas likums noteic obligātu Satversmes tiesas spriedumu un lēmumu par tiesvedības izbeigšanu publicēšanu laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”, kā arī ikgadējo spriedumu krājumu izdošanu. Administratīvā procesa likums noteic obligātu tiesas spriedumu publicēšanu mājaslapā internetā. Apsveicama ir arī Augstākās tiesas iniciatīva tiesu prakses pieejamības nodrošināšanā. Tiesas nolēmumi tiek publicēti gan mājaslapā internetā, gan juridiskajos žurnālos un spriedumu krājumos. Tāpat tiek regulāri veikti tiesu prakses vispārinājumi par aktuāliem jautājumiem.
Tomēr nepieciešams rūpīgs izvērtējums, vai šajā jomā nav vajadzīgi pilnveidojumi. Satversmes tiesa, atsaucoties uz Satversmes 90. pantu, ir norādījusi, ka „personai ir tiesības izzināt normatīvo aktu piemērošanas praksi, proti, demokrātiskā tiesiskā valstī tiesu judikatūrai jābūt brīvi pieejamai ikvienam interesentam”. Iespējams, likumdevējam būtu jāapsver nepieciešamība noteikt obligātu tiesu nolēmumu publicēšanu arī civillietās un krimināllietās.
Tāpat, iespējams, nepieciešams atsevišķs regulējums gadījumiem, kad Augstākās tiesas Senāta spriedumam pievienotas atsevišķās domas vai kad administratīvā tiesa piemērojusi Administratīvā procesa likuma 104. pantu. Tāpat mūsdienās plašas diskusijas tiek veltītas tiesas procesu paātrināšanai un tiesu sistēmas atslogošanai no lietu uzkrājumiem. Viens no risinājumiem varētu būt tiesas nolēmumu apjoma un formas pārvērtēšana. Šajā kontekstā, iespējams, uzmanību varētu veltīt Latvijas Senāta spriedumu tehnikai. Latvijas Senāta spriedumi nav tik gari un izvērsti kā mūsdienās ierastie labās prakses paraugi, taču nevar teikt, ka tiem trūktu juridiskās analīzes dziļuma un rūpīga faktisko apstākļu izvērtējuma. Sprieduma kvalitāti nenoteic tā apjoms, bet gan spriedumā ietvertā argumentācija.
Līdz ar to Latvijas Senāta mantojums arī šodien ir nozīmīgs ne vien tiesību vēsturniekiem, bet arī tiesību praktiķiem un zinātniekiem. Latvijas Senāta nolēmumos var meklēt atbildes arī uz šodien aktuāliem tiesību jautājumiem dažādās tiesību nozarēs. Savukārt Latvijas Senāta senatoru personības uzskatāmi iezīmē tiesneša misiju demokrātiskā tiesiskā valstī.
QR
