I. Ievads
Eiropas integrācija ir bijusi un ir tiesību integrācija. Eiropas Savienība tika dibināta ar līgumu, un arī tās paplašināšana pamatojas uz līgumisku vienošanos. Tādējādi ir pilnīgi skaidrs, ka valsts iestāšanās ES rada sekas tās tiesiskajai sistēmai. It sevišķi tas attiecas uz nacionālajām tiesām un jo īpaši uz augstākajām tiesām.
ES kontekstā nacionālā augstākā tiesa vairs nav pēdējās instances tiesa tādā ziņā, ka tai būtu galīgās tiesības interpretēt tiesību normas nozīmīgās tiesību jomās. Ja pastāv ES tiesības, un tā tas ir arvien plašākās jomās, nacionālās tiesības jāinterpretē atbilstoši ES tiesībām. Kas attiecas uz ES tiesībām, ekskluzīvas interpretācijas tiesības ir Eiropas Savienības tiesai Luksemburgā.
Tādēļ rodas pamatots jautājums, vai un kādā mērā nacionālajām augstākajām tiesām Eiropas tiesību sistēmā ir atšķirīga loma, salīdzinot ar citām nacionālajām tiesām. Vai šādas atšķirības ir, un, ja atbilde ir apstiprinoša, tad kādā ziņā šīs tiesas joprojām ir „augstākās”?
Es mēģināšu aplūkot šo jautājumu trijos dažādos kontekstos. Pirmkārt, es aplūkošu tā saukto tiesību eiropeizāciju – proti, faktu, ka nacionālās tiesības kļūst arvien eiropeiskākas; tad es pievērsīšos tiesību konstitucionalizācijai – faktam, ka pieaug pamattiesību nozīme arī privāto tiesību jomā; un es vēlētos noslēgumā izteikt dažas domas par tiesu sadarbību.
II. Tiesību eiropeizācija
Vienotas tiesības paliek vienotas tikai tad, ja galīgās interpretācijas tiesības ir uzticētas vienai tiesai. ES ir izstrādājusi īpašu sistēmu, kas nodrošina kompromisu starp nacionālo suverenitāti un interpretācijas tiesību koncentrācijas nepieciešamību. Nacionālajām augstākajām tiesām joprojām ir sakāms pēdējais vārds lietas izskatīšanā, taču pirms nonākšanas pie galīgā nolēmuma tām jāvēršas ar jautājumiem par ES tiesībām Eiropas Savienības tiesā prejudiciālā nolēmuma saņemšanai, izņemot acte clair gadījumus. Ja tas netiek darīts, var tikt pārkāptas procesa dalībnieka tiesības uz lietas izskatīšanu ar likumu izveidotā tiesā, un valstij var nākties atbildēt par kaitējumu.
Laikā pirms ES Austrijā nebija noteikta valsts atbildība par Augstākās tiesas nolēmumiem, bet gan tikai par zemāko instanču tiesu nolēmumiem, un ar valsts atbildību saistīto lietu izskatīšana bija vispārējās jurisdikcijas tiesu ziņā. Pēc sprieduma Köbler lietā (C-224/01) tagad valstij var būt jāatbild arī par Augstākās tiesas nolēmumiem. Šos prasījumus izskata nevis vispārējās jurisdikcijas tiesas, bet gan Konstitucionālā tiesa.
Nacionālās tiesas tiesnesim un it sevišķi nacionālās augstākās tiesas tiesnesim ikvienā gadījumā ir pienākums pārbaudīt, vai piemērojamās nacionālās tiesības atbilst ES tiesībām. Austrijā to ir iespējams nodrošināt, kopš katram tiesnesim ir piekļuve attiecīgajām datubāzēm.
No savas Austrijas tiesneša pieredzes es varu teikt, ka attiecības ar Eiropas Savienības tiesu lielākoties ir gludas un bez nopietniem sarežģījumiem. Tomēr pastāv dažas grūtības, ar kurām saskaras tiesas ES tiesību piemērošanā, un ES tiesību piemērošana vienmēr ir saistīta ar to, ka jāņem vērā Eiropas Savienības tiesas nolēmumi.
Es gribētu minēt tikai divas no tām. Dažkārt grūtības rada tas, ka daži Eiropas Savienības tiesas spriedumi rada vairāk jautājumu, nekā sniedz atbildes, kā tas ir, piemēram, Lindt Goldhase lietā. Otrkārt, var gadīties, ka nacionālajās tiesībās trūkst noteikumu, kas būtu nepieciešami, lai dotu iespēju nacionālajai tiesai izpildīt Eiropas Savienības tiesas spriedumu – kā tas ir, piemēram, Silhouette lietā. Kas attiecas uz Eiropas Savienības tiesas visai neskaidrajiem spriedumiem, par priekšrocību var uzskatīt to, ka nacionālajai tiesai ir atstāta plaša rīcības brīvība, lai gan vienu no prejudiciālo nolēmumu procedūras galvenajiem mērķiem – nodrošināt, lai lietas, kuras saistītas ar ES tiesībām, tiktu izspriestas līdzīgi – ir grūti sasniegt, ja nav konkrētu vadlīniju. Kas attiecas uz nacionālo tiesību trūkumiem, tas nav vienīgais gadījums, kad valsts tiesnešiem jāparāda savas radošās spējas.
III. Likumu konstitucionalizācija
Pirms Lisabonas līguma un ES Pamattiesību hartas stāšanās spēkā Eiropas līgumi ietvēra salīdzinoši nedaudz tieši ierakstītu tiesību, kuras atšķirībā no pamatbrīvībām galvenokārt bija saistītas ar konkrētām procesuālajām un pilsoniskajām tiesībām un diskriminācijas aizliegumu. Tādējādi pamattiesību kā ES tiesību sastāvdaļas atzīšana galvenokārt bija atstāta Eiropas Savienības tiesas ziņā. Kopš septiņdesmito gadu sākuma minētā tiesa radīja plašu judikatūru par pamattiesībām, kas atvasinātas no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām un starptautiskajiem līgumiem par cilvēktiesību aizsardzību, it sevišķi no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas. Pamattiesības tika attīstītas no lietas uz lietu. Tas nodrošināja elastīguma priekšrocību un ļāva tiesai rast „labāko risinājumu”, pamatojoties uz dalībvalstīs izmantoto atšķirīgo metožu salīdzinošu analīzi. Trūkums bija nepietiekamā caurskatāmība un noteiktība. Tiesa ir tikusi arī kritizēta par savas kompetences pārsniegšanu, „izgudrojot” jaunas pamattiesības, it sevišķi, piemēram, sakarā ar nediskriminēšanas principu. Vispazīstamākā lieta ir Mangold lieta; tā attiecas uz Vācijas likuma normu, kas atļāva par 52 gadiem vecākiem darbiniekiem noteikt fiksētu darba līguma termiņu.
Tiesas lēmums Mangold lietā ir sevišķi diskutabls tāpēc, ka periods, kas noteikts Direktīvas 2000/78/EC ieviešanai nacionālajās tiesībās, nebija beidzies nedz darba līguma noslēgšanas, nedz tiesas nolēmuma taisīšanas laikā. Tomēr tiesa konstatēja, ka nacionālais noteikums, kas ir pretrunā ar Direktīvas 2000/78/EC 6.punktu un vispārējo nediskriminēšanas principu pēc vecuma, ir atceļams.
Paralēli attīstībai Eiropas līmenī nacionālās tiesas, kuras izskata civillietas, ir sākušas ņemt vērā pamattiesības nacionālo privāttiesību piemērošanā. To avoti bija vairāk vai mazāk detalizēti pamattiesību katalogi attiecīgajās konstitūcijās vai – kā Austrijas gadījumā, kur nepastāv visaptverošs katalogs – Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, kurai Austrijā ir konstitucionālo tiesību statuss. Saskaņā ar tā saukto konstitūcijai atbilstošo interpretācijas metodi (“verfassungskonforme Auslegung”) ir jāpiemēro tāda interpretācija, kura nav pretrunā ar konstitūciju.
Tas pats vienlīdz lielā mērā attiecas uz Eiropas tiesībām. Visās jomās, kas ietilpst ES tiesību tvērumā, nacionālās tiesības ir interpretējamas atbilstoši ES tiesībām, un, tā kā ES tiesības tagad ietver arī ES Pamattiesību hartu, tad arī saskaņā ar šo hartu. Kā Eiropas Savienības tiesa ir norādījusi Kücükdeveci lietā, nacionālajām tiesām jānodrošina, lai pilnībā darbotos hartas 21.panta 1.punktā noteiktais princips par aizliegumu diskriminēt pēc vecuma. Tas nozīmē, ka nacionālā tiesa nedrīkst piemērot tādu nacionālo noteikumu, ko tā uzskata par nesavienojamu ar ES tiesībām.
Tādējādi nacionālajai tiesai, izskatot lietu, vispirms ir jāpārliecinās, vai piemērojamās nacionālās tiesības ietilpst ES tiesību tvērumā. Otrkārt, tiesai ir pienākums interpretēt šīs nacionālās tiesības atbilstoši ES tiesībām un jo sevišķi atbilstoši ES Pamattiesību hartā ietvertajiem principiem; tā, piemēram, jāņem vērā, ka darba tiesību lietās nediskriminēšanas principam ir būtiska loma. Ja attiecīgais noteikums ir skaidrs un viennozīmīgs un ja tādēļ to nav iespējams interpretēt tā, ka tas nav pretrunā ar ES tiesībām, tad nacionālajai tiesai jāatsakās no šī noteikuma piemērošanas. Tas ir atkarīgs no nacionālajām tiesībām, vai tiesa drīkst nepiemērot noteikumu, kuru tā uzskata neatbilstošu konstitūcijai, pirms šo noteikumu par konstitūcijai neatbilstošu ir atzinusi konstitucionālā tiesa. Kücükdeveci lietā tiesa norādīja, ka nacionālajai tiesai nav obligāti jāvēršas tiesā pēc prejudiciālā nolēmuma. Nacionālajai tiesai ir rīcības brīvība izlemt, vai šāda vēršanās ir nepieciešama.
Spriedums Kücükdeveci lietā parāda, ka Pamattiesību hartā kodificēto pamattiesību horizontālais jeb trešās puses efekts (“Drittwirkung”) ir acquis commun sastāvdaļa. Tas arī parāda, ka nacionālās tiesas uzdevums ir nodrošināt, lai vērtības, kuras kodificētas kā pamattiesības, caurstrāvo arī attiecības starp privātpersonām.
Lai gan nacionālajām tiesām šis uzdevums nav jauns, tomēr tas ir izaicinājums. Ir gluži skaidrs, ka vispārējais nediskriminēšanas princips atstāj visai maz telpas līgumu slēgšanas brīvībai, brīvībai slēgt vai neslēgt līgumu, izvēlēties vai neizvēlēties konkrētu partneri. Šī principa robežu un patiesā satura noteikšana paliek tiesu ziņā. Ne tikai šī pamattiesība, bet visas pamattiesības gandrīz vienmēr nolēmumu taisīšanā atstāj rīcības brīvību.
Tikpat svarīgs ir jautājums, vai Eiropas Savienības tiesa neskaidros Pamattiesību hartas noteikumus par sociālekonomiskajām tiesībām interpretēs dinamiski, tādējādi pārnesot varu no parlamentiem uz tiesām. Šajās jomās ir maza robežlīnija starp tiesībām un politiku, kā pierāda tālāk minētā lieta, kurā nolēmumu taisīja Dānijas Augstākā tiesa.
Mazā pašvaldības slimnīcā sievietei tika veikta operācija ar pilnu anestēziju. Pēc operācijas viņa tika atvesta atpakaļ uz palātu. Pēc 30 minūtēm tika konstatēts, ka viņa ir bez samaņas. Un viņa palika bezsamaņā līdz savai nāvei pēc 5 gadiem. Negadījumu izraisīja nevis nolaidība, bet gan tas, ka slimnīcā nebija specializētas nodaļas slimniekiem, kas atmostas no anestēzijas. Šādai specializētai nodaļai būtu nepieciešams papildu personāls. Lielajās Kopenhāgenas slimnīcās šāds negadījums nebūtu noticis.
Apelācijas instances tiesa atzina, ka slimnīcai jāatbild par zaudējumiem. Pacientiem nav jācieš slimnīcas personāla trūkuma dēļ, un pilsoņiem ir tiesības uz vienādu ārstēšanu neatkarīgi no tā, kurā Dānijas vietā viņi dzīvo. Bet augstākā tiesa nonāca pie pretēja iznākuma, jo šāda atbildība nozīmētu, ka slimnīcu būtu iespējams saukt pie atbildības gadījumos, kad tā nav spējusi nodrošināt pacientiem optimālu ārstēšanu ekonomisko resursu trūkuma dēļ. Tiesa konstatēja, ka jautājums par līdzekļu piešķiršanu slimnīcām ir politisks un ekonomisks, nevis juridisks. Tas jāatstāj politiķu ziņā, jo tiesām nav ne zināšanu, ne pilnvaru iejaukties valsts līdzekļu piešķiršanas sarežģītajā mehānismā.
Spriedums tika taisīts 1985.gadā. Būtu interesanti zināt, vai šī lieta būtu izspriesta tāpat, ja būtu jāņem vērā Pamattiesību hartas noteikumi. Saskaņā ar hartas 35.pantu ikvienam ir tiesības uz ārstniecību atbilstoši nosacījumiem, kuri paredzēti nacionālajās tiesībās un praksē.
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas aptvertajā jomā nacionālajām tiesām ir jāseko Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumiem kā vadlīnijām. Ja tas netiek darīts un ja zaudējusī puse iesniedz sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesai, attiecīgā valsts tiek atzīta par vainīgu un tai var uzdot atlīdzināt zaudējumus.
Dažos gadījumos Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir nonākusi pie visai pārsteidzoša iznākuma, bet kopumā Strasbūras ietekme ir bijusi pozitīva. Palaikam ir lietderīgi, ja kāds palūkojas pār nacionālo tiesu plecu.
Patiesā problēma visās šajās lietās ir nevis tā, kādi ir vai kādiem vajadzētu būt principiem, bet gan, kā noturēt līdzsvarā konkurējošus principus vai, citiem vārdiem sakot, kā risināt spriedzi starp diviem principiem. Līdzsvara atrašana bieži ir delikāts uzdevums. No vienas puses, jāuzmanās, lai nekavētu likumu pieņemšanu sociālekonomiskajā jomā vai, piemēram, vides aizsardzības jomā, lai gan dažiem var šķist, ka šie likumi līdzinās īpašuma atsavināšanai. No otras puses, tiesām ir pienākums aizstāvēt mazākuma tiesības, ja vairākums šīs tiesības aizskar.
Viens no risinājumiem varētu būt nodalīt sociālās un ekonomiskās tiesības no tādām pamattiesībām kā tiesības uz dzīvību, spīdzināšanas aizliegums, verdzības un piespiedu darba aizliegums, tiesības uz brīvību un drošību. Jaunu sociālo un ekonomisko tiesību gadījumā tiesām jāatstāj likumdevējam visai ievērojama rīcības brīvība, jo šādu likumu pieņemšanai vienmēr nepieciešams pieņemt politisku lēmumu par labumu sadalījumu sabiedrībā. Tas ir likumdevēja, nevis tiesu uzdevums noteikt vislabāko veidu, kā sadalīt ierobežotos resursus starp izpildvaras jomām.
No otras puses, rūpīga tiesas kontrole var būt būtiska, piemēram, kad tiek pieņemti likumi terorisma vai citu nopietnu noziegumu apkarošanai. Tiesnešiem ir pienākums sekot, lai tiktu ievēroti pamatprincipi.
IV. Tiesu sadarbība
Pieaugošā sarežģītība gandrīz visās dzīves jomās ir novedusi pie vienlīdz pieaugoša sadarbības un komandas darba nozīmīguma. Tas ir redzams zinātniskajā pētniecībā; tas ir novērojams arī starp valsts iestādēm, kurām nākas risināt sociālo norišu un it sevišķi migrācijas izraisītās problēmas. Un tas pats attiecas arī uz tiesām, kuras ir pieradušas strādāt – kā varētu izteikties – „lieliskā izolācijā”. Tā tas ir gan nacionālajā, gan Eiropas līmenī.
Eiropas līmenī vajadzība pēc ciešākas sadarbības starp tiesām ir novedusi pie tīklu veidošanas. Pastāv vairāki tīkli; gandrīz katram tiesu un ar tām saistīto institūciju veidam ir savs tīkls. Tādēļ ir pilnīgi dabiski, ka tagad rodas jaunas iniciatīvas sadarbībai starp tīkliem; viena no tām ir iniciatīva par Eiropas tiesību institūta izveidošanu, ko uzsākuši akadēmiķi. Eiropas tiesību institūts aptvers arī juridiskās fakultātes un juridiskās pētniecības institūtus.
Redzēsim, kuras no šīm iniciatīvām būs sekmīgas. Ikvienai šādai iniciatīvai nākas pārvarēt bailes par to, ka ciešāka sadarbība mazinās tās dalībnieku ietekmi un nozīmīgumu.
Kas attiecas uz ES Augstāko tiesu priekšsēdētāju tīklu, pastāv kopīga izpratne par to, ka būtu vēlama ciešāka sadarbība starp tīkla dalībniekiem. Līdz šim minētais tīkls jau ir īstenojis dažus projektus. Pirmkārt, tas ir tīkla portāls, kas nodrošina pieeju dažādu valstu juridisko datu bāzēm. Tas ir savienots ar automātisku tulkošanas programmu. Šis tīkls nodrošina pamatu arī nacionālo tiesību pētījumiem. Piemēram, Francijas Kasācijas tiesas vārdā tīkls starp saviem dalībniekiem izplatīja aptaujas anketu par juridisko palīdzību, jo Francija plānoja reformēt savu juridiskās palīdzības sistēmu. Pašlaik tiek izplatīta aptaujas anketa par ekspertu atzinumiem civilprocesā un kriminālprocesā. Tīkls veicina arī divpusējus kontaktus. Pirms dažām nedēļām Čehijas Augstākā tiesa jautāja mūsu tiesai, vai mēs esam taisījuši kādus lēmumus, kuros aplūkots maksātnespējas procesa regulējuma termins „zināms kreditors”. Čehijas Augstākā tiesa bija nodomājusi uzdot jautājumu prejudiciālā nolēmuma taisīšanai.
Tīkla iespējas un tā ierosinātie un atbalstītie personīgie kontakti ir nozīmīgi soļi virzienā uz ciešāku sadarbību starp Eiropas tiesām. Es esmu pārliecināta, ka nākotnē šāda sadarbība izrādīsies pat vēl vairāk nepieciešama.
V. Noslēgums
Kopsavilkumā es gribētu atgriezties pie manas runas sākumā noformulētā jautājuma. Vai nacionālās augstākās tiesas Eiropas tiesību sistēmā joprojām ir augstākās tiesas? Es domāju, atbilde ir apstiprinoša. Lai gan mums jāvēršas Eiropas Savienības tiesā ar jautājumiem par ES tiesību interpretāciju, mūsu galvenais uzdevums ir palicis nemainīgs. Un šis uzdevums ir sargāt tiesisko noteiktību, tiesisko vienveidību un tiesību attīstību. Šos uzdevumus ir iespējams pildīt tikai nacionālajā līmenī. Taču mums jāzina, ka ar jauniem izaicinājumiem – tiesību eiropeizāciju un konstitucionalizāciju – var tikt galā tikai tad, ja mēs izmantojam jaunas metodes. Un viena no vissvarīgākajām metodēm ir ciešāka sadarbība starp tiesām, kā to ir ierosinājis un atbalsta Augstāko tiesu priekšsēdētāju tīkls.
QR
