Disciplinārtiesa izveidota, ar Augstākās tiesas plēnuma 2010.gada 30.augusta lēmumu ievēlot 6 tiesnešus. Laika gaitā dažādu objektīvu iemeslu dēļ Disciplinārtiesas sastāvs mainījies. No sākotnējā sastāva turpina strādāt trīs tiesneši – Mārīte Zāģere, Andris Guļāns un Anita Nusberga, kuriem atbilstoši Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 2.1 panta 2.1 daļai šogad beidzas pilnvaru piecu gadu termiņš.
Disciplinārtiesas priekšsēdētājas pienākumus pildu kopš 2012.gada 16.marta, kad tiku ievēlēta.
Disciplinārtiesu nevar uzskatīt par pastāvīgi darbojušos Augstākās tiesas struktūrvienību, jo tā tiek sasaukta, lai izskatītu saņemtās tiesnešu sūdzības par disciplinārkolēģijas lēmumu vai kvalifikācijas kolēģijas sniegto tiesnešu profesionālās darbības negatīvo novērtējumu. Ar 2012.gada 22.novembra grozījumiem Prokuratūras likumā (spēkā no 2013.gada 1.janvāra) tiesības pārsūdzēt uzlikto disciplinārsodu Disciplinārtiesā piešķirtas arī prokuroriem. Minētās sūdzības Disciplinārtiesas tiesneši izskata papildus saviem tiešajiem darba pienākumiem, turklāt nesaņemot papildu atlīdzību.
Laika posmā līdz 2012.gadam Disciplinārtiesā tika saņemta viena sūdzība, kuru atteikts pieņemt (sūdzības iesniedzējs bija tiesneša statusu jau zaudējusi persona). 2012. un 2013.gadā Disciplinārtiesā izskatītas vidēji divas sūdzības. Tādēļ runāt par būtisku papildu slodzi, manuprāt, nebija pietiekama pamata. Taču statistikas dati liecina, ka kopš 2014.gada otrā pusgada situācija ir mainījusies – Disciplinārtiesā saņemtas jau piecu tiesnešu sūdzības. Tādējādi skaitļi rāda, ka izskatāmo sūdzību skaitam ir stabila tendence palielināties.
Sūdzības Disciplinārtiesas sēdē tiek izskatītas vidēji viena – retāk līdz divu – mēnešu laikā pēc saņemšanas. Izņēmums ir vienīgi gadījumā, ja sūdzība saņemta kārtējā atvaļinājuma laikā, sakarā ar ko objektīvu apstākļu dēļ nevaru nodrošināt konkrētās sūdzības izskatīšanu iespējami īsākā termiņā. Šajā ziņā jāatzīmē, ka Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 11.3 panta pirmā daļa noteic, ka Disciplinārtiesas sēdi vada priekšsēdētājs. No pašreiz spēkā esošā regulējuma izriet, ka Disciplinārtiesas priekšsēdētājam sūdzību izskatīšanā jāpiedalās obligāti. Tas nozīmē, ka sūdzības operatīva izlemšana Disciplinārtiesas priekšsēdētāja prombūtnes laikā nav nemaz iespējama. Par nepieciešamību sagatavot attiecīgus grozījumus normatīvajā regulējumā, lai novērstu minēto ačgārnību, informēta Tieslietu padome, sniedzot viedokli jautājumā, kas attiecas uz likumprojektu vienotas apelācijas instances izveidošanai visām tiesu varas amatpersonām.
Pievēršoties šim likumprojektam, kuru pilnīgi noteikti neatbalstu, jāatgādina, ka Disciplinārtiesa tika izveidota ar mērķi nodrošināt tiesnesim, kuram Tiesnešu disciplinārās atbildības likumā noteiktajā kārtībā uzlikts disciplinārsods, Tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmuma pārsūdzēšanas iespēju. Līdz grozījumu likumā „Par tiesu varu” un Tiesnešu disciplinārās atbildības likumā pieņemšanai attiecīgi 2010.gada 3.jūnijā un 2010.gada 10.jūnijā, pretēji Satversmes 92.pantam, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantam, ANO noteiktajiem Tiesu varas neatkarības pamatprincipiem (sk. 20.principu), Eiropas hartā „Par tiesnešu statusu” ietvertajiem priekšrakstiem (sk. 5.1.punktu), šāda iespēja nebija paredzēta (sk. Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 8.panta ceturto daļu (1998.gada 15.oktobra likuma redakcijā). Pilnīgi atšķirīga situācija bija un arī pašreiz pastāv jautājumā par tiesu varai piederīgo personu disciplinārlietās pieņemto lēmumu apstrīdēšanu. Tā piemēram, Advokatūras likuma 81.pants nemainīgi paredz disciplināri sodītam advokātam iespēju pārsūdzēt disciplinārkomisijas lēmumu tiesā (2004.gada 27.maija likuma redakcijā) – Administratīvā procesa likumā noteiktā kārtībā. Līdzīga satura normas ietvertas Tiesu izpildītāju likumā (70.pants), Notariāta likumā (197.pants) un Prokuratūras likumā (45.panta devītā daļa līdz grozījumiem, kas izdarīti ar 2012.gada 22.novembra likumu). Ja tiesu sistēmai piederīgo personu pamattiesības uz disciplinārlietā pieņemtā lēmuma tiesiskuma pārbaudi neatkarīgā un objektīvā procedūrā, ko nodrošina sūdzības (pieteikuma) izskatīšana tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktā kārtībā, tiek pienācīgi aizsargātas, tad nav rodams racionāls izskaidrojums, kāda leģitīma mērķa labad būtu jāgroza attiecīgajā disciplinārlietā pieņemtā lēmuma pārsūdzēšanas mehānismu, kas darbojas jau daudzus gadus.
Disciplinārtiesas izveidi noteica divi galvenie faktori. Pirmkārt, nepieciešamība novērst Tiesnešu disciplinārās atbildības likumā ietvertā regulējuma neatbilstību cilvēka pamattiesību aizsardzības standartiem, otrkārt, tiesnešu īpašais statuss, kura dēļ Tiesnešu disciplinārkolēģijas pieņemto lēmumu tiesiskuma kontroles nodošana administratīvo tiesu kompetencē (t.i., piemērojot procesuālo kārtību, kāda paredzēta disciplināri sodītajiem prokuroriem un brīvo juridisko profesiju pārstāvjiem) nebija iespējama. Turklāt tas, ka seši kasācijas instances tiesneši viņiem uzticētās funkcijas Disciplinārtiesā pilda papildus saviem tiešajiem amata pienākumiem, neļauj šo speciālo tiesu kvalificēt kā patstāvīgu tiesu varas institūciju, pieeja kurai būtu nodrošināma visām tiesu sistēmai piederīgajām personām.
Tādējādi tiesību piešķiršana likuma „Par tiesu varu” 16.1 nodaļas normās uzskaitītajām personām pārsūdzēt disciplinārlietā pieņemto nolēmumu Disciplinārtiesā nonāktu pretrunā ar Disciplinārtiesas izveides mērķi.
Iepriekš raksturotais Disciplinārtiesā izskatāmo lietu skaita palielinājums neizbēgami izraisa tiesnešu jau tā pārmērīgās noslodzes pieaugumu. Vienotas apelācijas instances modeļa ieviešana, ievērojot arī likumprojektā iestrādāto to personu, kurām paredzēts piešķirt disciplinārlietā pieņemtā lēmuma pārsūdzības tiesības, loka paplašināšanas ideju, pašreizējo stāvokli visdrīzāk pasliktinās vēl vairāk. Savukārt šādi apstākļi nākotnē var radīt problēmas ar Disciplinārtiesas sastāva komplektēšanu, jo, kā zināms, lai Augstākās tiesas tiesnesi ievēlētu Disciplinārtiesas sastāvā, ir nepieciešama viņa piekrišana.
Tādējādi vienotas apelācijas instances modeļa ieviešana būs pārmērīgs slogs Disciplinārtiesā ievēlētajiem kasācijas instances tiesnešiem. Grozījumus pašreizējā regulējumā neattaisno mērķis – padarīt ātrāku disciplinārlietās pieņemto nolēmumu pārsūdzības procesu, jo šādu mērķi var sasniegt ar citiem piemērotākiem līdzekļiem, kas meklējami pastāvošās sistēmas ietvaros, piemēram, Administratīvā procesa likumā noteicot saīsinātu termiņu disciplinārlietu izskatīšanai vai minētajā lietā pieņemtā lēmuma tiesiskuma pārbaudi tikai divās instancēs.
Apzinoties, ka disciplinārlietās pieņemto lēmumu pārsūdzības modeļa izvēle ir politisks lēmums, tomēr uzskatu, ka vienotas apelācijas instances izveidošanai uz esošās Disciplinārtiesas bāzes, turklāt ignorējot kasācijas instances tiesnešu vairākuma nostāju šajā jautājumā, nav objektīva pamata.
QR
