Maksātnespējas procesa administratori kā noziedzīgu nodarījumu valsts institūciju dienestā subjekti

TIESĪBU NORMU JAUNRADES PROCESS MAKSĀTNESPĒJAS PROCESA ADMINISTRATORU STATUSA GROZĪJUMU KONTEKSTĀ

Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija ir izskatījusi un sagatavojusi izskatīšanai Saeimas sēdē trešajā lasījumā likumprojektu Nr.367/Lp11 „Grozījumi Maksātnespējas likumā”. 2014.gada septembrī par minēto likumprojektu apkopotajā priekšlikumu tabulā, kas nosūtīta uz Saeimu, redzams, ka uz trešo lasījumu deputāts Andrejs Judins komisijai bija iesniedzis priekšlikumu papildināt Maksātnespējas likuma 9.panta pirmo daļu ar teikumu šādā redakcijā: „Amata darbībā maksātnespējas procesa administratori ir pielīdzināti valsts amatpersonai”. Minētais priekšlikums komisijā netika atbalstīts. Neraugoties uz to, saskaņā ar Saeimas likumprojekta Nr.367/Lp11 „Grozījumi Maksātnespējas likumā” trešā lasījuma stenogrammu Saeimas sēdē, kas notika 2014.gada 25.septembrī, deputāts Andrejs Judins atkārtoti izsaka savu priekšlikumu, norādot: „Cienījamie kolēģi! Kaut gan komisija neatbalstīja šo priekšlikumu, es ceru, ka Saeima rīkosies citādāk un ka šis priekšlikums tiks atbalstīts”. Uzklausot priekšlikuma atbalstītāju un kritizētāju viedokli, šajā sēdē par priekšlikumu pielīdzināt maksātnespējas administratorus valsts amatpersonām nobalsoja 76 Saeimas deputāti, trīs balsoja pret, četri – atturējās.

Atgriežoties pie sēdes gaitas, jāmin, ka, oponējot minētā priekšlikuma iesniedzējam, deputāts Gaidis Bērziņš norādīja uz trim aspektiem: „Pirmais. Zvērināti advokāti kā maksātnespējas procesa administratori tiktu pielīdzināti valsts amatpersonām, un tas, iespējams, radītu pretrunu ar Advokatūras likumu. Otrais. Likumā nav pārejas noteikumu šīs normas piemērošanai, tādēļ, iespējams, apmēram vienai trešdaļai administratoru uzreiz pēc likuma spēkā stāšanās nāksies izdarīt izvēli starp valsts amatpersonas statusu un zvērināta advokāta brīvo profesiju. Trešais. Šīs normas piedāvātā redakcija nav visai veiksmīga. Jāatzīst, ka uz to ir norādījis arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Proti, normā tiek noteikts, ka administratori tiek pielīdzināti valsts amatpersonām, savukārt Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ir norādījis uz iespējamo problēmjautājumu, proti, vai nu amatpersona ir, vai nu nav.''

Kas attiecas uz Gaida Bērziņa minētajiem pirmajiem diviem aspektiem, tajos ietvertā problēma nenoliedzami ir vērā ņemama un to risinājumam politiķiem jāizšķiras, vai turpmāk zvērinātiem advokātiem ļaut pildīt maksātnespējas procesa administratoru funkcijas, vai nē. Problēmas risinājumā nenoliedzami būtu jāņem vērā, ka zvērinātie advokāti kā juristi ir lielā mērā apveltīti ar nepieciešamo kompetenci sekmīgai maksātnespējas procesa administratora funkciju veikšanai un šāda prakse, kad zvērināti advokāti veica šīs funkcijas, jau ir ilgstoša. Turklāt Andreja Judina piedāvātās likuma normas papildināšanas pamatā neizskanēja nepieciešamība zvērinātiem advokātiem atņemt iespēju veikt maksātnespējas procesa administratora funkcijas, vismaz autors nezina šādas nepieciešamības argumentus. Gluži pretēji, vairākkārt tika akcentēts, ka situāciju var atrisināt, izdarot grozījumus Advokatūras likumā. Piemēram, Andrejs Judins savā rakstā norāda: „Kā jau tas plašāk izskanējis, šīs izmaiņas cieši skar arī zvērinātus advokātus, kuriem jāizdara šī izšķiršanās. Manuprāt, Advokatūras likumā ir iespējams atrunāt, ka advokāti drīkst savienot savu praksi ar maksātnespējas procesu administrēšanu. Tas, protams, nozīmētu, ka, pildot maksātnespējas administratora darbu, arī uz advokātu būtu attiecināmas tiesību normas, kuru mērķis ir uzraudzīt administratora darbību.”. Tomēr jāatzīst, ka samērā negatīvi vērtējams apstāklis, ka šādi grozījumi Advokatūras likumā netika izdarīti vienlaicīgi ar analizējamo grozījumu Maksātnespējas likumā, kas liecina par ļoti sasteigtu un nekonsekventu likumdošanas procesu. Par nekonsekvencēm likumdošanas procesā liecina arī nākamais publiski izskanējušais aspekts: „Atbilstoši pieņemtajiem grozījumiem Maksātnespējas likumā no 2015. gada 1.marta administratori to amata darbībās ir pielīdzināti valsts amatpersonām. Vienlaikus likumā „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” noteiks, ka maksātnespējas administrators ir valsts amatpersona un ka šī norma stāsies spēkā 2015.gada 1.jūlijā. Ir radīta situācija, ka nav skaidri saprotams, kad administrators tiek pielīdzināts valsts amatpersonai, jo faktiski viena satura tiesību normas spēkā stāšanās atšķirīgos likumos tiek noteikta dažādi. Tas rada nepieļaujamu neskaidrību par šīs normas piemērošanu, ierobežo zvērinātu advokātu tiesības uz iespējamu zvērināta advokāta prakses savienošanu ar maksātnespējas procesa administratora nodarbošanos.'' Šāda atšķirīga dažādu likumu grozījumu spēkā stāšanās praksē var radīt problēmas, piemēram, korekti kvalificēt Krimināllikuma 325.pantā paredzēto nodarījumu – valsts amatpersonai noteikto ierobežojumu pārkāpšana – un Krimināllikuma 326.pantā paredzēto nodarījumu – neatļauta piedalīšanās mantiskos darījumos.

Nedaudz detalizētāk autors vēlas izanalizēt deputāta Gaida Bērziņa minēto trešo aspektu, proti, ka normas piedāvātā redakcija nav visai veiksmīga. Attiecībā uz normas redakcijas formulējumu Andrejs Judins Saeimas sēdē uzsvēra, ka analoģiskā norma ir iekļauta Tiesu izpildītāju likuma 5.pantā, kurā norādīts: „Amata darbībā zvērināti tiesu izpildītāji ir pielīdzināti valsts amatpersonām”.

Latvijas zvērinātie tiesu izpildītāji, gluži kā zvērinātie advokāti, ir brīvas juridiskās profesijas pārstāvji. Tiesu praksē Tiesu izpildītāju likuma 5.panta formulējums nav radījis precedentus, kas ļautu apšaubīt zvērināto tiesu izpildītāju kā valsts amatpersonas statusu. Domājams, ka arī formulējums „Amata darbībā maksātnespējas procesa administratori ir pielīdzināti valsts amatpersonai” praksē neradīs daudz domstarpību par to, vai maksātnespējas procesa administratoru rīcību, kad nodarījums būs izdarīts, īstenojot amata pilnvaras, vērtēt Krimināllikuma 19.nodaļas (noziedzīgi nodarījumi tautsaimniecībā) vai Krimināllikuma 24.nodaļas (noziedzīgi nodarījumi valsts institūciju dienestā) kontekstā. Neraugoties uz minēto, autora ieskatā, likumos ietvertais formulējums „[..] ir pielīdzināti valsts amatpersonai” nav visai korekts un, kvalificējot noziedzīgus nodarījumus, īpaši papildus arī jāizvērtē personas statusa pazīmju atbilstība Krimināllikuma 316.pantā (Valsts amatpersonas jēdziens) formulētām pazīmēm.

VALSTS AMATPERSONA KĀ NOZIEDZĪGA NODARĪJUMA SPECIĀLAIS SUBJEKTS MAKSĀTNESPĒJAS PROCESA ADMINISTRATORU STATUSA GROZĪJUMU KONTEKSTĀ

Kvalificējot noziedzīgus nodarījumus valsts institūciju dienestā, jāņem vērā, ka saskaņā ar Krimināllikuma 316. pantu par valsts amatpersonām uzskatāmi valsts varas pārstāvji, kā arī ikviena persona, kura pastāvīgi vai uz laiku izpilda valsts vai pašvaldības dienesta pienākumus, tai skaitā valsts vai pašvaldības kapitālsabiedrībā, un kurai ir tiesības pieņemt lēmumus, kas saistoši citām personām, vai kurai ir tiesības veikt uzraudzības, kontroles, izmeklēšanas vai sodīšanas funkcijas vai rīkoties ar publiskas personas vai tās kapitālsabiedrības mantu vai finanšu līdzekļiem. Ņemot vērā, ka šajā normā vairākkārt ir lietots vārds vai, var izdarīt secinājumu, ka par valsts amatpersonu atzīstama katra persona, kurai ir tiesības veikt noteiktās funkcijas, tai skaitā uzraudzības un kontroles funkcijas.

Arī tiesu praksē ir nostiprinātas atziņas, ka Krimināllikuma 316.pantā norādīto funkciju esamība ir kritērijs, lai personu atzītu par valsts amatpersonu kā noziedzīgu nodarījumu speciālo subjektu. Piemēram, 2014.gada tiesu prakses apkopojumā „Tiesu prakse krimināllietās pēc Krimināllikuma 317. panta otrās daļas, 318. panta otrās daļas un 319. panta otrās daļas”, kuru sagatavoja Latvijas Universitātes Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore Valentija Liholaja, ir analizēts šāds kriminālprocess: „Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2008.gada 20.augusta sprieduma lietā Nr.K28-9/08-2, krimināllieta Nr.3870001103, kur, apsūdzot R.Š. KL 318.  panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, norādīts, ka viņa to izdarījusi, ieņemdama Rīgas Domes pašvaldības uzņēmuma „Kurzemes nami” apsaimniekošanas nodaļas „Anniņmuiža” vadītājas amatu, kas saskaņā ar Rīgas Domes Kurzemes rajona pašvaldības uzņēmuma „Kurzemes nami” 1999.gada 17.jūnija nolikumu, 1999.gada 15.februāra Rīgas Domes Kurzemes rajona pašvaldības uzņēmuma „Kurzemes nami” namu apsaimniekošanas nodaļas vadītāja amata instrukciju, 1998.gada 27.februāra Rīgas Domes pašvaldības uzņēmuma „Kurzemes nami” valsts amatpersonu sarakstu un ar 1999. gada 27.marta Korupcijas novēršanas likuma 5.panta otro daļu uzskatāms par valsts amatpersonas amatu.'' Vēlāk Krimināllietu tiesas kolēģija norādīja, ka „pirmās instances tiesa ir pamatoti atzinusi, ka apsūdzētā ir valsts amatpersona KL 316.panta un Korupcijas novēršanas likuma 5.panta otrās daļas izpratnē, jo viņai kā apsaimniekošanas nodaļas vadītājai bija tiesības pieņemt lēmumus attiecībā pret citām personām, kas nav viņas padotībā, rīkoties ar uzņēmuma mantu un finanšu līdzekļiem, tiesības veikt kontroli attiecībā uz pašvaldības mantu.” 

Maksātnespējas procesa administratoriem uzraudzības funkcija ir nostiprināta, piemēram, Maksātnespējas likuma 50.pantā, kur norādīts: „Lai nodrošinātu tiesiskās aizsardzības procesa likumīgu un efektīvu norisi, administrators veic parādnieka darbības uzraudzību atbilstoši tiesiskās aizsardzības procesa mērķim, tiesiskās aizsardzības procesa pasākumu plānam un normatīvo aktu prasībām”, un 163. pantā, kura nosaukums „Parādnieka uzraudzība” un noteikts: „Ja kreditoriem ir informācija, ka parādnieks slēpj savus ienākumus vai neveic šajā likumā noteiktās darbības, lai segtu pēc iespējas lielāku daļu no savām saistībām, kreditori ir tiesīgi lūgt administratoram, lai viņš veic parādnieka rīcības pārbaudi saistību dzēšanas procedūras ietvaros”. Jāatzīst, ka minētās normas bija spēkā vēl pirms Maksātnespējas likumā stājās spēkā grozījumi, kas nosaka, ka amata darbībā maksātnespējas procesa administratori ir pielīdzināti valsts amatpersonai. Taču praksē šo funkciju esamība netika sasaistīta ar valsts amatpersonas statusu. Šim apstāklim par iemeslu var būt vairāki faktori, tostarp jēdziena „uzraudzības funkcija” izpratne, kā arī tas, ka maksātnespējas procesa administratoru skaitā ļoti daudz ir zvērināti advokāti, un ja šīs brīvās juridiskās profesijas pārstāvji praksē tiktu atzīsti par valsts amatpersonām, tas radītu būtiskus iebildumus.

Noslēgumā autors vēlas pievērst uzmanību vēl vienai krimināltiesībās pastāvošai problēmai, kas praksē rada dažādas normu interpretācijas pieejas. Proti, valsts amatpersonas statuss ir vairāku noziedzīgu nodarījumu kvalificējošā pazīme. Piemēram, Krimināllikuma 149.¹ panta otrā daļa (Diskriminācijas aizlieguma pārkāpšana) paredz kriminālatbildību par diskriminācijas aizlieguma pārkāpšanu, ja to izdarījusi valsts amatpersona; Krimināllikuma 295. panta pirmā daļa (Iejaukšanās lietu iztiesāšanā) paredz kriminālatbildību par tiesneša vai tiesas piesēdētāja jebkādu ietekmēšanu nolūkā likt šķēršļus likumīgai lietas iztiesāšanai vai panākt nelikumīga sprieduma vai lēmuma pieņemšanu un pasludināšanu, savukārt šā panta otrajā daļā noteikta atbildība par tādām pašām darbībām, ja tās izdarījusi valsts amatpersona; Krimināllikuma 321.panta otrā daļa (Kukuļa piesavināšanās) paredz atbildību par kukuļa piesavināšanos, ko valsts amatpersona saņēmusi nodošanai citai valsts amatpersonai vai ko tā pieņēmusi, uzdodoties par citu valsts amatpersonu; Krimināllikuma 322.panta otrā daļa (Starpniecība kukuļošanā) paredz atbildību par starpniecību kukuļošanā, ja to izdarījusi valsts amatpersona; Krimināllikuma 323.panta otrā daļa (Kukuļdošana) paredz atbildību par kukuļdošanu, ja to izdarījusi valsts amatpersona. Kvalificējot šos nodarījumus, praksē rodas jautājums, vai pietiek ar valsts amatpersonas statusa esamību, vai tomēr jākonstatē apstāklis, ka nodarījums izdarīts, izmantojot valsts amatpersonas statusu. Jau minētajā 2014.gada tiesu prakses apkopojumā „Tiesu prakse krimināllietās pēc krimināllikuma 317.panta otrās daļas, 318.panta otrās daļas un 319.panta otrās daļas” ir analizēts Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2011.gada 1.marta lēmums lietā Nr.SKK-7/2011 krimināllietā Nr.16870001706. Šajā krimināllietā viens no apsūdzētajiem   – valsts amatpersona A.V. – atzīts par vainīgu kukuļdošanā citai valsts amatpersonai M.Š., lai tā, pārkāpjot noteikto kārtību, izsniegtu traktortehnikas vadītāja apliecību, ko M.Š. arī izdarīja, izsniedzot apliecību bez praktiskās vadīšanas eksāmena un teorētiskā eksāmena kārtošanas. Krimināllietu departaments, atceļot apelācijas instances tiesas spriedumu, cita starpā norādīja, ka apsverams jautājums par to, vai konkrētajā gadījumā A.V. rīkojās kā amatpersona vai kā privātpersona, tas ir, vai viņš uzskatāms par viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma speciālo subjektu. Tāpat tika atzīmēts, ka no apsūdzības nav saprotams, kāda saistība ir A.V. vēlmei saņemt traktortehnikas vadīšanas apliecību bez eksāmena kārtošanas ar viņa kā valsts amatpersonas statusu.

Domājams, lai praksē izslēgtu domstarpības par kvalificējošās pazīmes „[..] ja to izdarījusi valsts amatpersona” jēgu, it sevišķi situācijā, kad likumos aizvien vēl parādās formulējumi: „Amata darbībā [..] ir pielīdzināti valsts amatpersonai”, lietderīgi izvērtēt iespēju šo pazīmi formulēt analoģiski Krimināllikuma 285.panta otrajā daļā formulētajam – „par tādām pašām darbībām, ja tās izdarījusi valsts amatpersona, izmantojot savu dienesta stāvokli”, vai arī viennozīmīgi un nepārprotami judikatūrā, doktrīnā vai normatīvajā regulējumā norādīt, ka valsts amatpersonas statusa esamība jau atzīstama par konkrētā noziedzīga nodarījuma kvalificējošo pazīmi, neatkarīgi no šīs valsts amatpersonas dienesta stāvokļa izmantošanas. Šis variants varētu būt pieņemamāks, jo grūti modelēt nodarījumu, kuras kvalifikācijā ar pilnīgu pārliecību, bez šaubu ēnas varētu konstatēt, ka valsts amatpersona deva kukuli, izmantojot savu dienesta stāvokli.