Tiesību telpas pastāvēšanai kā minimums ir nepieciešami divi priekšnosacījumi:
1. zināma teritorija, kur cilvēki dzīvo pēc vienām vai salīdzināmām tiesībām;
2. viena vai vairākas, bet visiem saprotamas valodas, uz kuru pamata ir balstīta zinātniskā kooperācija un tiesu prakses salīdzinošs izvērtējums.
Protams, ja Baltijas valstis spētu vienoties par kopēji ievēlamu likumdevēju vai vismaz saskaņotu likumdošanas darbu, jautājums par vienotu Baltijas tiesību telpu atkristu pēc būtības. Diemžēl šobrīd tas ir vairāk sapnis, nevis reāli īstenojams pasākums. Bet kā tas ir bijis vēsturiski?
I.
Līdz XIII gs. pēc Kristus dzimšanas Baltijas jūras austrumu piekrasti apdzīvoja baltu un igauņu ciltis. Tā dēvētais „tautu staigāšanas process” nebija noslēdzies. Ne balti, ne igauņi nebija izveidojuši vienotas valstis. Valodas arī bija dažādas. Igauņu ciltis piederēja pie t.s. somugru valodas grupas, bet baltu ciltis pie t.s. baltu valodu grupas. Pat vienas valodu grupas ietvarā pastāvēja liels valodu partikulārisms un par vienu, visiem saprotamu, valodu būtu pāragri runāt līdzīgi kā par kādu zinātnisko darbību.
Balti un igauņi dzīvoja pēc paražu tiesībām. Vai paražu tiesības bija līdzīgas? Pateicoties galvenokārt baltvāciešu zinātnieku pētījumiem, attiecībā uz Latvijas un Igaunijas zemēm nosacīti var dot pozitīvu atbildi.
Kāpēc šajā sakarā nevaram runāt par lietuviešiem un kāpēc varam tikai nosacīti runāt par latviešu un igauņu paražu tiesību līdzību?
Pirmkārt, XIII gs. latviešu un igauņu zemes kolonizēja katoļticīgie kristieši galvenokārt no Vācijas impērijas. Lietuvieši saglabāja neatkarību.
Otrkārt, no XIII gs. ir saglabājušies (gan vēlākos norakstos) trīs vācu varas pierakstīti zemes tiesību kopojumi, kas ir attiecināmi uz igauņiem, līviem, kuršiem, zemgaļiem, latgaļiem un sēļiem. Kopojumos uzņemtās tiesības uzrāda līdzīgu tiesību izpratni. Tomēr nav zināms, vai šīs tiesības pilnībā vai daļēji tika uzspiestas pakļautām ciltīm, vai arī patiesībā atspoguļoja vietējo iedzīvotāju tiesību pasauli. Uz šo jautājumu varētu atbildēt vācu varas doto tiesību salīdzinājums ar lietuviešu tiesību materiālu līdz XIII gadsimtam.
Diemžēl šāds pētījums nav izstrādāts. Līdz ar to par kopējas tiesību telpas pastāvēšanu vai tieši otrādi – nepastāvēšanu – Baltijas jūras austrumu piekrastē līdz XIII gs. ir grūti spriest. Protams, būtu interesanti uzzināt, piemēram:
1) vai arī pie lietuviešiem vīram, šķirot laulību un sievu pametot, vīrs zaudēja visu mantu par labu dēliem un meitām, kā tas izriet no latgaļu tiesībām;
2) vai arī lībiešu–igauņu tiesībās nostiprinātais taliona princips (šis princips mūsdienās būtu saprotams kā samērīguma princips: ja kāds otram iekož un pie tam ar 4 zobiem, tad katrs zobs jāizpērk ar 3 markām vai šie (zobi) viņam jāizsit);
3) jau ģermanizēts tiesību regulējums: pamats laulības šķiršanai bija gadījums, kad kāds neapzināti apņēma sievu, kuru viņš negribēja, bet viņam ar to ir kopēji bērni, [un] tad, ja tiesa viņus vēlāk šķir, tas neskāra to bērnu tiesības, kas piedzimuši pirms laulības šķiršanas.
II.
Vēlajos viduslaikos latviešu un igauņu zemēs nodibinājās vācu vara. 1435.gadā izveidojās tā dēvētā Livonijas savienība, kas noformēja zināmu Baltijas vienotību uz latviešu–igauņu zemju pamata.
Reizē ar vācu varu ienāca romiešu kanoniskās tiesības un ģermāņu tiesības kā Hanzas pilsētu statūti un lēņu jeb bruņinieku tiesības. XV–XVI gs. līdzīgi kā visā Vācijas impērijā, arī Livonijā sākās romiešu civiltiesību totāla recepcija. Par tiesību valodu nostiprinājās vācu valoda. Īpaši pēc Mārtiņa Lutera bībeles tulkojama vācu valodā. Latviešu un igauņu zemes tika iekļautas tā dēvētajā romiešu– ģermāņu tiesību ģimenē. Par lietuviešu tiesību attīstības ceļu mēs Latvijā zinātniskā līmenī zinām diemžēl ļoti maz.
III.
1558.gadā Ivans IV izraisīja Livonijas karu. 1561.gadā beidza pastāvēt Livonijas savienība. Tomēr moskovīti neieguva Baltijas zemes, jo karā iesaistījās Zviedrijas un Polijas–Lietuvas valstis. Ziemeļigaunija nonāca Zviedrijas, bet pārējā bijušā Livonijas savienības zeme kā Kurzemes hercogiste un Pārdaugavas hercogiste iekļāvās Polijas– Lietuvas valsts sastāvā.
XVII gs. sākumā jau izraisījās karš starp Zviedrijas un Polijas–Lietuvas valstīm. Kara rezultātā beidza pastāvēt Pārdaugavas hercogiste. 1629.gadā aptuveni 2/3 no agrākās Pārdaugavas hercogistes ar Rīgas un Tartu jeb Dorpatas pilsētām nonāca Zviedrijas impērijas sastāvā kā Livonijas province. Daudzi latvieši šo zviedru provinci nepareizi sauc par Vidzemi un asociē to ar mūsdienu Latvijas Republikas administratīvi teritoriālo iedalījuma vienību – Vidzemi. Vidzeme jeb Livonijas province līdz Pirmā pasaules kara noslēgumam sevī ietvēra ne tikai Vidzemi mūsdienu izpratnē, bet arī aptuveni 2/3 no tagadējās Igaunijas Republikas teritorijas.
Aptuveni 1/3 no bijušās Pārdaugavas hercogistes savā pārziņā paturēja Polijas–Lietuvas valsts. Mūsdienās šī Latvijas valsts teritorija ir pazīstama kā Latgale. 1677.gadā uz Latgali tika attiecināts Lietuvas statūts.
Tā saucamajos poļu–zviedru laikos XVI–XVIII gs. Baltijas jūras krastos var runāt par divām tiesību kopībām:
1) romiešu–ģermāņu tiesību ģimene, pie kuras piederēja zviedru Igaunijas un Livonijas provinces, kā arī Kurzemes hercogiste. Šajās zemēs vietējās pašpārvaldēs palika vācu valoda un arī par zinātnes valodu sāka veidoties vācu valoda, izspiežot latīņu valodu. Pašsaprotami tāpēc tiesību jaunrade tika balstīta galvenokārt uz vācu valstu pieredzi, īpaši pēc Prūsijas parauga. Vācu tiesību dominance sevišķi izpaudās Kurzemes hercogistē, mazāk Igaunijas un Livonijas provincēs. Igaunijas un Livonijas provincēs varētu runāt arī par zināmu zviedru–vācu tiesību konkurenci.
2) uz Lietuvas statūtu balstīta tiesību vienotība, pie kuras piederēja arī Latgale. Diemžēl neviens nopietni ņemams zinātnisks pētījums par Lietuvas statūta spēkā esamību Latgalē nav izstrādāts.
Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet ar Lietuvas statūtu Latgalē sāka nostiprināties nevis lietuviešu, bet poļu valoda. Līdz Pirmajam pasaules karam vācu valoda pakāpeniski zaudēja savu nozīmi Latgalē. 2006.gadā Lietuvas statūts daļēji tika pārtulkots latviešu valodā un ar nelielu komentāru publicēts. Tas ir arī viss Latvijas tiesību zinātnes veikums par Lietuvas statūtu. Domājams, Lietuvā par šo jautājumu ir daudzi pētījumi.
IV.
XVIII gs. visas Baltijas zemes tika iekļautas Krievijas impērijas sastāvā.
Igaunijas guberņa, Livonijas guberņa un Kurzemes guberņa Krievijas impērijas sastāvā izveidoja t.s. Baltijas novadu. Lietuva un Latgale līdz Pirmā pasaules kara noslēgumam netika uzskatīta par Baltijai piederīgu teritoriju.
Baltijas novads līdz XIX gs. beigām baudīja zināmu tiesību autonomiju. 1802.gadā darbu atjaunoja Tartu universitāte, kas kļuva par Baltijas tiesību izpētes un attīstības centru pēc vācu universitāšu parauga. Līdz Aleksandra II nogalināšanai terora akta laikā 1881.gadā Krievijas impērija izturējās toleranti pret Baltijas tiesību autonomiju un vācu valodu kā novada lietvedības valodu. Tas deva iespēju Baltijas novada tiesībām attīstīties vācu tiesību garā. Eiropeiskās tiesību tradīcijas saglabāšanā ievērojama nozīme bija Baltijas vāciešiem.
Viņu vidū Baltijas tiesību kopšanā īpaša nozīme ir Tartu universitātes profesoram Frīdriham Georgam fon Bungem. Profesors Bunge 1864.gadā izstrādāja Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļu jeb Baltijas Civillikumu. Baltijas Civillikums tika izstrādāts vācu vēsturiskās skolas garā pēc Saksijas civillikuma parauga. Baltijas Civillikums ir nozīmīgākais 1937.gada Latvijas Civillikuma avots, kas ar grozījumiem un papildinājumiem ir spēkā arī mūsu dienu Latvijā.
Lietuvas un Latgales tiesību liktenis Krievijas impērijas sastāvā bija mazāk veiksmīgs. Te jau XIX gs. pirmajā pusē tika uzspiests Polnij svod zakonov, respektīvi, krievu tiesības, ar mērķi apspiest poļu–lietuviešu brīvības centienus.
XIX gs. 80.gadu beigās gan tas pats liktenis piemeklēja arī Baltijas guberņas. Ar 1889.gadu ir datējams rusifikācijas politikas sākums Baltijas novadā. Tartu universitātē drīz vien tika aizliegta vācu valoda kā akadēmiskā studiju valoda. Vāciski runājošie profesori tika atlaisti no darba un viņu vietā nozīmēti krievu profesori. 1889.gadā uz Baltijas provincēm tika attiecināts Krievijas impērijas Tiesu uztavs un procesuālo tiesību likumi. Krievu valoda kļuva par tiesu varas un lietvedības valodu. Baltijas novada identitāti tiesību jomā līdz Pirmajam pasaules karam faktiski saglabāja tikai jau minētais Baltijas Civillikums. Par laimi vācu valoda pilnībā nezaudēja tiesību zinātnes valodas statusu.
V.
Pirmā pasaules kara izskaņā vai arī uzreiz pēc Pirmā pasaules kara tika izsludinātas trīs Baltijas valstis – Lietuva, Latvija un Igaunija. Teritoriālā ziņā tas ir plašākais Baltijas jēdziena politisks tvērums.
Tiesību jomā diemžēl tas nozīmēja nevis Baltijas tiesību telpas paplašināšanos, bet tieši otrādi – tiesību sistēmu atsvešināšanos. Integrēšanās Eiropas Savienībā arī ir vērsta uz vienotas Eiropas Savienības tiesību telpas veidošanos, nevis kādas īpašas Baltijas tiesību telpas radīšanu.
Atsvešināšanās process ir pašsaprotams, ja nepastāv kopēji valdību koordinēti zinātniski pētnieciski projekti un tiesu prakses apkopošana. Arī zināmā uz baltvāciešu zinātnes un vācu valodas pamatiem balstītā Latvijas un Igaunijas tiesību vienotība ar katru gadu tikai mazinās. Tas ir pašsaprotami, jo katra valsts pieņem savus likumus.
Ne velti vēl XIX gs. tiesību pozitīvisma ietekmē radās teiciens: viens likumdevēja rokas vēziens, un visa zinātniskā literatūra kļūst par makulatūru. Tas pilnā mērā attiecās arī uz judikatūru.
Šo domu gan ir jāturpina: vecās makulatūras vietā ātri vien rodas jauna makulatūra, tas ir, jauna zinātniskā literatūra un judikatūra.
Jauno laiku fenomens ir tāds, ka likums parasti ir gudrāks par pašu likumdevēju. Par to gan nav ko brīnīties, jo likumus raksta attiecīgu jomu profesionāļi, bet pieņem vienkārši populāri cilvēki – deputāti.
Līdz ar to vienmēr būs nepieciešama zinātniskā literatūra, kas palīdzēs izprast „likuma” garu, un judikatūra, lai saprastu, kā likums piemērojams. Tāpēc ne tik daudz jāintensificē sadarbība likumdošanas jomā, kā zinātniskā un tiesu kooperācijā. It īpaši tāpēc, ka likumdevēja sastāvs ir mainīgs, atšķirībā no zinātnieku un tiesnešu sastāva.
SECINĀJUMI
1. Līdz XIII gs., ļoti iespējams, pastāvēja kopēja tiesību izpratne baltu un igauņu ciltīm. Tomēr līdz šim iztrūkst kopēju vērā ņemamu zinātnisku pētījumu, kas salīdzinātu lietuviešu paražu tiesību materiālu ar latviešu/igauņu tiesībām.
2. No XIII gs. beigām līdz Pirmajam pasaules karam tika pārrauta latviešu un igauņu tiesību dabiskā attīstība. Latviešiem un igauņiem nācās pārņemt tā dēvētās romiešu–ģermāņu tiesības. Pateicoties baltvāciešiem, un it īpaši baltvāciešu zinātniskai darbībai, līdz XIX gs. beigām Baltijas novadā var runāt par kopēju tiesību telpu, kas sakņojās romiešu–ģermāņu tiesību tradīcijā, bet pastāvēja, balstoties uz baltvāciešu zinātniskās darbības, vācu valodas un tiesu prakses bāzes.
3. Pēc neatkarīgu Baltijas valstu izsludināšanas drīzāk var runāt par Baltijas valstu tiesību atsvešināšanos, nekā par juridiskās domāšanas tuvināšanos Baltijas valstu ietvarā.
4. Pirmais solis Baltijas tiesību telpas atjaunošanā būtu Baltijas valstu valdību finansētu zinātnisku un tiesu prakses pētniecības projektu īstenošana salīdzināmo tiesību jomā Baltijas valstu ietvarā.
QR
