Tiesu prakse krimināllietās pēc krimināllikuma 320., 321., 322., 323.panta

Tiesu prakses analīzei atlasīti 85 pirmās instances tiesas spriedumi, kas pieņemti vienā apgabaltiesā un 26 rajonu (pilsētu) tiesās 2012.–2014. gadā. Analizēti arī apelācijas un kasācijas instances nolēmumi šajās lietās. Apkopojumu veikusi juridisko zinātņu doktore Valentija Liholaja.

Apkopojumā norādīti nosacījumi, uzrādot apsūdzību un arī iztiesājot šīs kategorijas krimināllietas. Uzsvērts, ka kukuļņemšanu var izdarīt tikai valsts amatpersona, līdz ar to pareizai nodarījuma kvalifikācijai nozīme ir pie atbildības saucamās personas statusa noskaidrošanai un pamatošanai. Tāpat, kvalificējot kukuļņemšanu, ir būtiski noskaidrot kukuļa priekšmeta pieņemšanas laiku, jo Krimināllikumā ir diferencēta atbildība par kukuli–pateicību un kukuli– uzpirkšanu, pēdējā gadījumā nosakot to bargāku. Secināts, ka praksē nevienveidīgi tiek risināts jautājums par to, ar kuru brīdi kukuļņemšana un kukuļdošana uzskatāmas par pabeigtu noziedzīgu nodarījumu, kā arī sniegtas rekomendācijas, kad noziedzīgais nodarījums kvalificējams kā kukuļņemšana, kas izdarīta personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās, kā nodalāma kukuļa pieprasīšana no kukuļa izspiešanas, kā norobežojama kukuļņemšana un dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana.

Pētījums pieejams Augstākās tiesas mājaslapā sadaļā
Judikatūra/ Tiesu prakses pētījumi/ Krimināltiesības

SECINĀJUMI UN REKOMENDĀCIJAS

1. Formulējot apsūdzību, ne vienmēr tiek ievērots Kriminālprocesa likuma 405.panta pirmās daļas 2.punktā ietvertais priekšraksts par nepieciešamību apsūdzībā norādīt katra inkriminētā noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus, kas nosaka juridisko kvalifikāciju, kā arī judikatūrā vairākkārt ietvertie norādījumi par apsūdzības konkrētību, kas attiecināmi arī uz analizējamo lietu kategoriju.

1.1. Apsūdzību nepieciešams formulēt atbilstoši lietā konstatētajiem apstākļiem un attiecīgā Krimināllikuma panta dispozīcijā paredzētajām pazīmēm, jo atbilstoši Kriminālprocesa likuma 124.panta otrajai daļai kriminālprocesā pierādāma noziedzīga nodarījuma sastāva, ko veido četri obligāti elementi   – objekts, objektīvā puse, subjekts un subjektīvā puse – esamība vai neesamība, kā arī citi Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā paredzēti apstākļi, kuriem ir nozīme konkrēto krimināltiesisko attiecību taisnīgā noregulējumā. Apsūdzībai ir jābūt tādai, lai apsūdzētā persona varētu zināt, ne tikai par kāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu tā tiek apsūdzēta, bet arī kādas konkrēti izdarītas darbības tai tiek inkriminētas uzrādītās apsūdzības ietvaros. Apsūdzībai jābūt tādai, kas pilnībā ļauj izprast tās būtību, nemeklējot papildu izskaidrojumus krimināllietās.

1.2. Aprakstot lietas faktiskos apstākļus kukuļņemšanas lietā, apsūdzībā jānorāda konkrētas (nevis vispārīgas) objektīvās puses pazīmes par kādas konkrētas darbības izdarīšanu vai neizdarīšanu konkrēta kukuļdevēja vai kukuļa piedāvātāja interesēs vai citas konkrētas personas interesēs, no kuras amatpersona pieņēmusi kukuli, izmantodama savu dienesta stāvokli.

2. Krimināllikuma 320.pantā paredzēto kukuļņemšanu var izdarīt tikai speciālais subjekts – valsts amatpersona, tādēļ pareizai nodarījuma kvalifikācijai būtiska nozīme ir pie atbildības saucamās personas statusa noskaidrošanai un pamatošanai. Izlemjot jautājumu par noziedzīga nodarījuma sastāva esamību kukuļņemšanā apsūdzētās personas nodarījumā, apsūdzībā nepieciešams norādīt: 1) kādu valsts vai pašvaldības pienākumu apsūdzētais pildījis; 2) kādas pilnvaras viņam kā valsts amatpersonai bija piešķirtas; 3) saskaņā ar kādiem likumiem, citiem normatīvajiem aktiem vai uzliktu uzdevumu šīs tiesības un pilnvaras piešķirtas un pienākumi ir uzlikti.

3. Kvalificējot kukuļņemšanu, ir būtiski noskaidrot kukuļa priekšmeta pieņemšanas laiku, jo likumdevējs Krimināllikuma 320.panta aktuālajā redakcijā šo objektīvās puses pazīmi ietvēris kā obligātu panta pirmajā un otrajā daļā, tādējādi diferencējot atbildību par kukuli–pateicību un kukuli–uzpirkšanu, un pēdējā gadījumā nosakot to bargāku. Norobežojot šos divus kukuļņemšanas veidus, jāņem vērā:

3.1. kukulis–pateicība (Krimināllikuma 320.panta pirmā daļa) tiek pieņemts par kādu likumīgu vai nelikumīgu darbību vai pieļautu bezdarbību, ko valsts amatpersona jau izdarījusi pēc savas vai kādas citas personas, bet ne kukuļdevēja iniciatīvas kukuļdevēja vai citas personas interesēs, izmantojot savu dienesta stāvokli;

3.2. kukulis–uzpirkšana (Krimināllikuma 320.panta otrā daļa) izpaužas kā kukuļa vai tā piedāvājuma pieņemšana par to, lai valsts amatpersona pēc tā pieņemšanas izdarītu vai neizdarītu kādu likumīgu vai nelikumīgu darbību kukuļdevēja, kukuļa piedāvātāja vai citas personas interesēs, izmantojot savu dienesta stāvokli. Šajā gadījumā tieši kukuļdevējs vai kukuļa piedāvātājs ir tas, kas mudina ar labuma piedāvāšanu vai došanu uz konkrētu darbību vai bezdarbību.

4. Kā kukuļdošanas priekšmets – materiāla vērtība, mantisks vai citāda rakstura labums – objektīvi var tikt piedāvāts un nodots, savukārt kukuļa–uzpirkšanas gadījumā gan piedāvājums, gan kukuļa priekšmets var tikt pieņemts. Labuma piedāvāšana un nodošana no kukuļdevēja puses un labuma piedāvājuma un kukuļa priekšmeta pieņemšana no kukuļņēmēja puses ir alternatīvas objektīvo pusi veidojošas darbības, kuru identificēšana praksē nereti rada grūtības. Lai nodrošinātu vienveidīgu šo jēdzienu satura izpratni, jāievēro šādi nosacījumi:

4.1. lai kukuļa piedāvāšanu un piedāvājuma pieņemšanu kvalificētu kā patstāvīgu objektīvās puses izpausmi, jākonstatē, ka kukuļdevējs griežas pie valsts amatpersonas ar konkrētu priekšlikumu par dienesta darbību vai bezdarbību kukuļa piedāvātāja vai kādas citas personas interesēs par konkrētu labumu (veidu un apmēru), bet valsts amatpersona, uztvērusi šo priekšlikumu, piekrīt kukuļa piedāvātāja vēlmes apmierināšanai par šo priekšlikumā piedāvāto labumu. Piedāvātais labums var tikt nodots kā pēc norunātās darbības vai bezdarbības no valsts amatpersonas puses, tā arī pirms valsts amatpersonas attiecīgās rīcības, taču kļūdaina ir praksē sastopamā piedāvājuma izpratne, kad apsūdzības saturā jēdziens „piedāvāšana” tiek saprasts un izmantots kā norāde uz veidu, kādā kukulis tiek nodots, piemēram, „piedāvāja un nodeva kukuli”, „piedāvāja – nodeva” kukuli, tādējādi novērtējot kukuļa priekšmeta nolikšanu dienesta automašīnā, valsts amatpersonai piederošajās lietās, apģērbā u.tml.;

4.2. kukuļa priekšmeta nodošana un pieņemšana izpaužas kā jebkāda darbība no kukuļdevēja un kukuļņēmēja puses, ar kuru labums nonāk no kukuļdevēja pie valsts amatpersonas.

5. Praksē nevienveidīgi tiek risināts jautājums par to, ar kuru brīdi kukuļņemšana un kukuļdošana uzskatāmas par pabeigtu noziedzīgu nodarījumu. Vadoties no tiesiskā regulējuma, krimināltiesību un prakses atziņām, jautājums risināmi šādi:

5.1. kukuļņemšanas pabeigšanas brīdis nosakāms atkarībā no tā, vai nozieguma izdarītājs pieņēmis kukuli vai tā piedāvājumu. Ja valsts amatpersona ir pieņēmusi kukuļa piedāvājumu, kukuļņemšana par pabeigtu uzskatāma ar brīdi, kad valsts amatpersona ir izpaudusi savu piekrišanu pieņemt kukuļa priekšmetu par kādas darbības izdarīšanu vai neizdarīšanu, izmantojot savu dienesta stāvokli. Savukārt kukuļa pieņemšana ir uzskatāma par pabeigtu ar brīdi, kad pieņemts kukulis vai tā daļa;

5.2. kukuļa piedāvāšana uzskatāma par pabeigtu ar brīdi, kad valsts amatpersonai pausts priekšlikums par konkrēta labuma pieņemšanu par kādas noteiktas darbības izdarīšanu vai neizdarīšanu kukuļa piedāvātāja vai citas personas interesēs neatkarīgi no tā, vai valsts amatpersona kukuļa piedāvājumu ir pieņēmusi vai nē. Ja persona ir paudusi gan kukuļa piedāvājumu, gan arī veikusi darbības, kas virzītas uz kukuļa nodošanu valsts amatpersonai, nodarījums uzskatāms par pabeigtu neatkarīgi no tā, vai valsts amatpersona ir pieņēmusi kukuli vai tā daļu, vai nē. Kukuļa nodošanas gadījumā nodarījums uzskatāms par pabeigtu ar brīdi, kad valsts amatpersona tieši vai ar starpnieku ir pieņēmusi kukuli vai tā daļu.

6. Lai kvalificētu noziedzīgo nodarījumu pēc Krimināllikuma 320.panta trešās daļas kā kukuļņemšanu, kas izdarīta personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās, nepieciešams konstatēt, ka, pirmkārt, nozieguma objektīvo pusi vai tās daļu izpildījušas vismaz divas valsts amatpersonas, otrkārt, pirms kukuļa vai tā piedāvājuma pieņemšanas starp šīm valsts amatpersonām ir notikusi vienošanās par šādas darbības izdarīšanu. Vienošanās par kopīgi veicamo prettiesisko darbību var būt mutiska vai rakstiska, to var veikt ar ķermeņa kustību vai mīmikas palīdzību, kā arī nodarījuma iesākumā izpildot savstarpēji saskaņotas darbības.

7. Nodalot kukuļa pieprasīšanu no kukuļa izspiešanas, jānoskaidro, par kādu darbību (likumīgu vai nelikumīgu) izdarīšanu vai neizdarīšanu valsts amatpersona labumu ir pieprasījusi, kā arī tas, vai konstatējami draudi no valsts amatpersonas puses, jo

7.1. ar kukuļa pieprasīšanu saprot gadījumus, kad valsts amatpersona pieprasa kādu materiālu vērtību, mantiska vai citāda rakstura labumu par nelikumīgu darbību izdarīšanu vai likumīgu darbību neizdarīšanu;

7.2. ar kukuļa izspiešanu jāsaprot tā pieprasīšana par likumīgu darbību izdarīšanu, kā arī pieprasīšana, kas saistīta ar draudiem kaitēt personas likumīgajām interesēm.

8. Norobežojot kukuļņemšanu un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas izdarīta mantkārīgā nolūkā, jāvadās no tā, ka dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kaut gan tā izdarīta mantkārīgu motīvu dēļ un radījusi materiālu kaitējumu, nav saistīta ar mantas iegūšanu savā īpašumā vai tās nodošanu citai personai, savukārt kukuļņemšanas gadījumā valsts amatpersona reāli pieņem labumu, kas domāts šai valsts amatpersonai vai kādai citai personai.

9. Lai valsts amatpersonas darbības vienlaikus kvalificētu kā Krimināllikuma 320. un 318.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu kopību, jākonstatē, ka valsts amatpersona par kukuli ir izdarījusi kādu nelikumīgu darbību, kuras rezultātā iestājušās Krimināllikuma 318.pantā paredzētās sekas – būtisks kaitējums valsts varai, pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas interesēm, vai arī izraisītas smagas sekas.