Ievads
Augstākās tiesas departamentu 2015.gada spriedumu un lēmumu krājums ir sagatavošanas procesā un, iespējams, pie lasītāja nonāks jau pirmajā pusgadā.
Grāmatas ievadā Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs norāda: katrs Augstākās tiesas spriedums un lēmums ir ne tikai konkrēta strīda izšķiršana, bet arī atbildes uz visai tiesību sistēmai principiāli nozīmīgiem jautājumiem, veidojot un attīstot judikatūru.
Augstākās tiesas 2015.gada nolēmumu krājumam atlasīti judikatūras attīstībai nozīmīgākie 25 nolēmumi no 1861 Civillietu departamentā izskatītās lietas, 25 lēmumi no 736 Krimināllietu departamentā izskatītajām lietām un 25 nolēmumi no 1060 Administratīvo lietu departamentā izskatītajām lietām.
Augstākā tiesa pateicas ilggadējam sadarbības partnerim un šī nolēmumu krājuma izdevējam – Tiesu namu aģentūrai. Viņu sapratne, ka grāmatas vērtība ir ne tikai tās šībrīža praktiskajā pielietojumā, bet arī kā Latvijas tiesībvēstures liecībai, dod iespēju Augstākajai tiesai saglabāt tradīciju un izdot nu jau divdesmito kasācijas instances spriedumu un lēmumu gadagrāmatu.
Krājuma vērtību palielina arī publicēto nolēmumu rādītāji – jēdzienu alfabētiskais rādītājs, tiesību aktu rādītājs, tēžu rādītājs, judikatūras, tiesu prakses un citu avotu rādītāji, uz kuriem publicētajos nolēmumos dotas atsauces.
Publicējam Augstākās tiesas departamentu nolēmumu krājuma visu departamentu nodaļu anotācijas, kas dos ieskatu 2015.gada judikatūras nozīmīgākajās tendencēs.
Administratīvo lietu departamenta nolēmumu daļas anotācija
Krājumā apkopoti 25 Administratīvo lietu departamenta nolēmumi, kas attiecas uz šādiem tiesību aspektiem un lietu kategorijām: tiesas spriešana, bērnu un ģimenes tiesību aizsardzība, informācijas pieejamība, nodokļu lietas, konkurences lietas, Paziņošanas likuma piemērošana, citi jautājumi. Nolēmumi apkopoti septiņās nodaļās atbilstoši minētajiem tiesību jautājumiem.
Pirmajā nodaļā iekļauti nolēmumi, kuros risināti jautājumi par pašas tiesas darbību lietu izskatīšanā. Spriedumā lietā Nr.SKA-482/2015 aplūkota situācija, kad viena un tā pati zemākas instances tiesa, dažādās lietās pārbaudot vairākām personām adresēta viena un tā paša administratīvā akta pamatojumu, nonākusi pie atšķirīgiem risinājumiem. Tiesa spriedumā šādu situāciju vērtējusi tiesību uz taisnīgu tiesu un tiesiskās vienlīdzības principa kontekstā un sniegusi redzējumu par to, kā tiesai nepieciešamības gadījumā būtu iespējams sniegt no cita tiesas sastāva atšķirīgu vērtējumu līdzīgā lietā.
Savukārt lēmums lietā Nr.SKA-369/2015 ir nozīmīgs no privātpersonu tiesību ievērošanas principa viedokļa, uz kura pamata administratīvā tiesa mēdz pati precizēt personas pieteikumā iekļauto prasījumu tiesvedības gaitā. Iepriekš tiesu praksē bija akceptēta pieeja, ka gadījumā, kad iestāde atteikusies izdot personai labvēlīgu administratīvo aktu, lieta ierosināma un izskatāma tikai par attiecīgā labvēlīgā administratīvā akta izdošanu. Taču jauns pavērsiens judikatūrā norāda uz izņēmuma gadījumiem, kad tiesai ir pienākums pārbaudīt arī iestādes atteikuma izdot labvēlīgu administratīvo aktu tiesiskumu.
Otrā nodaļa veltīta jautājumiem, kas attiecas uz bērnu un ģimenes tiesībām. Tā ietver trīs nolēmumus, kuros risināts jautājums par bāriņtiesas kompetenci dažāda rakstura strīdos, un vienu spriedumu, kurā apskatīta labojumu dzimšanas reģistrā tiesiskā daba (lieta Nr.SKA-1181/2015).
Lietā Nr.SKA-1142/2015 aplūkota bāriņtiesas kompetence bērna nogādāšanai atpakaļ uz viņa dzīvesvietas valsti, kā arī šajā procesā vērā ņemamie apstākļi. Lietā Nr.SKA-236/2015 aplūkota bāriņtiesas kompetence lemt par bērna uzvārda maiņu, ņemot vērā apstākli, ka paralēli ritošā civilprocesuālā kārtībā joprojām galīgi nav izlemts jautājums par bērna dzīvesvietu. Savukārt lietā Nr.SKA-864/2015 apskatīta bāriņtiesas kompetence izšķirt vecāku strīdu par bērna attēlu publicēšanu. Šis jautājums ir īpaši aktuāls šobrīd, kad sabiedrība aktīvi izmanto interneta sniegtās iespējas, tostarp publicējot savu bērnu fotoattēlus. Tiesa šādā bērna attēlu publicēšanā saskatījusi potenciālu bērna drošības apdraudējumu un atzinusi, ka attiecīgā apdraudējuma novēršana iegulst vecāku aizgādības pienākumā, savukārt bāriņtiesas pienākums ir risināt vecāku domstarpības bērna aizgādības jautājumos.
Trešā nodaļa attiecas uz informācijas pieejamību, taču būtiski, ka 2015.gadā tiesa šo jautājumu risinājusi caur Advokatūras likumā paredzētajām zvērinātu advokātu tiesībām iegūt informāciju klientu aizstāvībai. Minētajā likumā paredzētās tiesības nereti saduras ar citos likumos ietvertajām normām, kuras izvirza augstus standartus konkrētas informācijas aizsardzībai. Piemēram, lietā Nr.SKA-237/2015 zvērināta advokāta tiesības iegūt informāciju aplūkotas kopsakarā ar Pacientu tiesību likuma normām, kuras izvirza prasību pēc pacienta īpašas piekrišanas šādas informācijas izsniegšanai. Savukārt lietā Nr.SKA-383/2015 akceptēts tāds ierobežotas pieejamības informācijas sniegšanas modelis, kurš paredz sabalansēt personas tiesības uz privāto dzīvi (tiesības uz personas datu aizsardzību), no vienas puses, un advokāta tiesības īstenot noteiktu aizstāvības pozīciju kriminālprocesā, no otras puses.
Ceturtā nodaļa apjoma ziņā ir visplašākā. Tā attiecas uz nodokļu lietām, kas ir tiesā visizplatītākā administratīvo lietu kategorija. Pārskatāmības nolūkā izveidotas divas apakšnodaļas – pirmā attiecas tieši uz nodokļu administrēšanu, bet otrā risina procesuālus jautājumus.
Pievēršoties vispārīgiem nodokļu administrēšanas jautājumiem, vispirms jāuzsver būtiskākās judikatūras ievirzes attiecībā uz pierādīšanas pienākumu. Pirmkārt, tiesa ir identificējusi nodokļu maksātāja līdzdarbības pienākumu auditā, kas zināmā mērā ierobežo nodokļu maksātāju iespēju jebkurā administratīvā procesa stadijā iesniegt arvien jaunus pierādījumus (spriedums lietā Nr.SKA-801/2015). Otrkārt, tiesa atzinusi, ka pierādīšanas nastai jābūt reāli īstenojamai, proti, tiesa nedrīkst nonākt līdz tam, ka nekāds pierādījumu apjoms netiek uzskatīts par pietiekamu pieteicēja pozīcijas pierādīšanai (spriedums lietā Nr.SKA-102/2015).
Spriedums lietā Nr.SKA-102/2015 ir nozīmīgs arī no citiem aspektiem. Tajā uzmanība veltīta jautājumam par audita termiņa aprēķināšanu, ja auditā tiek pieprasīta informācija no ārvalstīm, kā arī ne tikai šajā lietu kategorijā nozīmīgam jautājumam par to, kādas sekas ir procesuālā termiņa nokavējumam, ko pieļāvusi iestāde (konkrētajā gadījumā – pārsniegtam audita termiņam). Minētais spriedums taisīts departamenta kopsēdē, un tajā atspoguļota nostāja, ka audita termiņā nav ieskaitāms laiks no informācijas pieprasīšanas ārvalstīm līdz atbildes saņemšanai, kā arī atzīts, ka audita termiņa nokavējuma gadījumā vērtējams šā procesuālā pārkāpuma būtiskums. Šajā jautājumā Administratīvo lietu departamenta tiesnešu domas acīmredzot dalījušās – lietā ir sastādītas trīs tiesnešu atsevišķās domas, kas ietvertas arī šajā krājumā.
2015.gadā arī viestas izmaiņas iepriekš iedibinātajā judikatūrā, atbilstoši kurai nodokļu maksātājs var paļauties, ka tematiskās pārbaudes secinājumi netiks pārskatīti. Tiesa spriedumā lietā Nr.SKA-86/2015 atkāpusies no šīs atziņas un secinājusi, ka likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmā daļa aizliedz veikt atkārtotu nodokļu saistības pārbaudi un pārskatīt noteiktās nodokļa saistības apmēru, taču neskar tematiskās pārbaudes.
Savukārt lietā Nr.SKA-95/2015 tiesa risinājusi jautājumu par to, kā kontekstā ar nodokļu administrācijas pienākumu palielināt atmaksājamās summas piemērojama likuma „Par nodokļiem un nodevām” 19.panta pirmā daļa un 28.panta pirmā un otrā daļa. Atzīts, ka jautājums par 28.panta pirmās un otrās daļas pareizu piemērošanu pārbaudāms saistībā ar iestādes lēmuma par summas atmaksāšanu vai tiesas sprieduma izpildi. Spriedumā tiesa izmantojusi iespēju obiter dictum vērst uzmanību uz Eiropas Savienības Tiesas sniegto interpretāciju jautājumā par to, no kura brīža ir maksājama nokavējuma nauda nodokļa pārmaksas atmaksas gadījumā.
2015.gadā biežāk nekā iepriekš izgaismojies jautājums par pievienotās vērtības nodokļa atskaitīšanu darījumos starp saistītajām personām vai par labu tām. Lietā Nr.SKA-238/2015 aplūkota situācija, kad komercsabiedrība iegādājās pakalpojumus un atskaitīja saistībā ar tiem priekšnodokli, pamatojoties uz šo pakalpojumu izmantošanu sev piederošas komercsabiedrības darījumu nodrošināšanā. Tiesa vērsa uzmanību uz priekšnodokļa atskaitīšanas priekšnoteikumiem, kas paredz iegādāties preces vai pakalpojumus tieši savu apliekamo darījumu nodrošināšanai. Savukārt lietā Nr.SKA-508/2015 risināts jautājums par priekšnodokļa atskaitīšanas tiesībām, jo īpaši nodokļu maksātāja iespējām detalizēti pierādīt pakalpojumu saturu, iegādājoties visaptverošus pārvaldīšanas pakalpojumus uzņēmumu grupas ietvaros. Šajā lietā uzsvērta attiecīgā saimniekošanas modeļa pieļaujamība un atzīts, ka tas ir respektējams lietas apstākļu novērtējumā.
Vēl kādā lietā saistībā ar pievienotās vērtības nodokli atzīts, ka tā izkrāpšanu pieļaujams konstatēt ne tikai auditā, bet arī datu atbilstības pārbaudē, saglabājot nodokļu maksātāja tiesības iesniegt papildu pierādījumus (lieta Nr.SKA-355/2015).
Savukārt spriedums lietā Nr.SKA-119/2015 ienesis jaunas vēsmas uzņēmumu tiesībās saņemt ienākuma nodokļa atlaidi par ziedojumu. Ar spriedumu mainīta iepriekš paustā pozīcija, ka nav pamata atzīt ziedojumu daļā, uz kuru neattiecas saņēmējam noteiktais pretpienākums veikt atlīdzības rakstura darbības. Taču šobrīd Administratīvo lietu departaments kopsēdē atzinis, ka par ziedojumu nav uzskatāma vienīgi summa pretpienākuma apjomā. Vienlaikus arī sadalīta pierādīšanas nasta, nosakot, ka tieši nodokļu maksātājam jānodrošinās, ka ir iespējams noteikt konkrētu pretpienākuma apjomu.
Spriedumā risināts arī jautājums par iespēju ziedojumu nodot tālāk sporta federācijas biedriem, kā arī atzīts, ka ziedojums valsts pārvaldes iestādes darbinieku veselības apdrošināšanai ir vērsts uz iestādes nolikumā noteikto mērķu sasniegšanu.
Otrā apakšnodaļa ietver nolēmumus, kuros analizēta atsevišķu ar nodokļu administrēšanu saistītu lēmumu tiesiskā daba. Tiesa atzinusi, ka lēmums, ar kuru nodokļu administrācija precizē personas nodokļu deklarāciju, kā arī lēmums par nodokļu parāda dzēšanu (atšķirībā no nodokļu pārmaksas dzēšanas) ir administratīvais akts (sk. attiecīgi lietu Nr.SKA-1015/2015 un Nr.SKA-1054/2015). Savukārt lietā Nr.SKA-576/2015 tiesa kopsēdē noraidīja iespēju pārsūdzēt tiesā lēmumu, ar kuru pašvaldība nosaka būvei vidi degradējošas, sagruvušas vai cilvēku drošību apdraudošas būves statusu nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanas vajadzībām, atzīstot to par starplēmumu.
Piektā nodaļa satur divus nolēmumus konkurences tiesību jomā. Lietā Nr.SKA-407/2015 risināts jautājums par juridiskas personas likvidācijas ietekmi uz atbildību par konkurences tiesību pārkāpumiem. Būtībā spriedums orientēts uz to, ka tiešā pārkāpēja juridiskās identitātes maiņa (restrukturizācija, atsavināšana, citas izmaiņas) nedrīkst radīt iespēju tirgus dalībniekam izvairīties no atbildības.
Savukārt lietā Nr.SKA-8/2015, balstoties uz Eiropas Savienības Tiesas atziņām, izsmeļoši skaidrots jautājums par konkurences ierobežojumu „pēc mērķa” un „pēc sekām”, kā arī par vērtējamajiem aspektiem aizliegtas vienošanās konstatēšanā saskaņā ar Konkurences likuma 11.panta pirmo daļu. Lietā šie aspekti aplūkoti specifiskas vienošanās kontekstā, aplūkojot vienošanos starp tirdzniecības platību iznomātāju un tā saukto enkurnomnieku (viens ikdienas patēriņa preču lielveikals, kas parasti aizņem lielāko vai būtisko daļu no tirdzniecības centra platības) par to, ka brīvās platības trešajām personām tiks iznomātas, tikai saskaņojot ar enkurnomnieku.
Krājuma sestajā nodaļā ietverti divi nolēmumi, kuros papildinoši risināti dokumentu paziņošanas tiesiskie aspekti (lieta Nr.SKA-1023/2015 un Nr.SKA-848/2015). Šajos nolēmumos aplūkots gan adresāta līdzdarbības pienākums un tā nepildīšanas sekas, kā arī tiesas tiesības un pienākums izmantot personas norādīto adresi un saziņas veidu.
Visbeidzot krājuma septītā nodaļa apvieno divus savstarpēji tematiski nesaistītus, taču būtiskus tiesību jautājumus risinošus nolēmumus. Pirmais ir spriedums lietā Nr.SKA-380/2015, kurā aplūkota tā saukto trauksmes cēlāju identitātes aizsardzība. Savukārt otrais ir spriedums lietā Nr.SKA-6/2015, kurā, balstoties uz Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, interpretēta Noguldījumu garantiju likuma norma, kas ierobežo atsevišķu personu tiesības uz atlīdzību no noguldījumu garantiju fonda.
Administratīvo lietu departamenta tiesneša palīdze
Mg.iur. Līva Skujiņa
Civillietu departamenta nolēmumu daļas anotācija
1. No Civillietu departamenta 2015.gadā izskatītās 1861 lietas kopkrājumā ir 25 nolēmumi, kurus 17 departamenta tiesneši atzinuši par ievietojamiem Augstākās tiesas mājaslapā un ar nelielām redakcionālām un stilistiskām izmaiņām – arī šajā krājumā.
2. Paplašinātā tiesnešu sastāvā skatītā lietā Nr.SKC-2885/2015 par bērna uzturlīdzekļu saņemšanas tiesību realizēšanu, kad apgādājamais ir sasniedzis 18 gadu vecumu, departaments atzina, ka līdz ar bērna pilngadību, izbeidzoties vecāku likumiskai pārstāvībai, pilngadīgai rīcībspējīgai personai pašai jālemj, vai un kā izmantot tiesības saņemt uzturlīdzekļus, ja viņa pati nespēj sevi apgādāt. Turklāt pēc bērna 18 gadu vecuma sasniegšanas uzturlīdzekļu apmērs nav limitēts un ir atkarīgs tikai no uzturlīdzekļu sniedzēja mantas stāvokļa.
3. Tāpat kā 2014.gadā, arī 2015.gadā izskatītas 15 lietas, kas izriet no mantojuma tiesībām. Lietā Nr.SKC-102/2015 atgādināts, ka Civillikuma 782.pantā ir skaidra norāde par secību, kāda ir jāievēro gadījumā, ja testamentārais mantinieks ir atraidījis viņam piekritušo mantojumu un ka „jaunais mantinieks” šo statusu iegūst tikai pēc atraidījuma, tādējādi šim likumiskajam mantiniekam nav jāizsaka sava griba par mantojuma pieņemšanu uzaicinājumā noteiktajā termiņā.
4. No 2015.gada 11 intelektuālā īpašuma tiesību lietām paplašinātā sastāvā izskatītajā lietā Nr.SKC-96/2015 par preču zīmju nelikumīgas izmantošanas pārtraukšanu departaments analizē Eiropas Savienības dalībvalstu tiesību normu interpretāciju pēc direktīvas ieviešanai noteiktā beigu termiņa līdz tās iestrādei nacionālajā regulējumā. Atsaucoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 288.panta trešo daļu un Eiropas Savienības Tiesas atziņām, tiesa secina, ka pēc dienas, kad beidzas direktīvas ieviešanai noteiktais termiņš, dalībvalsts tiesību sistēmā novēloti ieviesta direktīva ir netieši iedarbīga, tostarp arī lietās, kurās nacionālās tiesas izskata strīdus starp divām privātpersonām tādā tiesību jautājumā, kas ietilpst Eiropas Savienības tiesību piemērošanas jomā.
5. Apdrošināšanas tiesību jomā departaments turpināja lietas (Nr.SKC-1/2015) izskatīšanu pēc Satversmes tiesas 2014.gada 29.decembra sprieduma lietā Nr.2014-06-03 par Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumu Nr.331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” 7.punkta neatbilstību Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 15.panta pirmās daļas 1.punktam un atzina par nepamatotu apelācijas tiesas spriedumu par morālā kaitējuma kompensācijas noraidījumu, jo lietā nav panākts taisnīgs risinājums.
Joprojām aktuāli ir procentu par kapitāla lietošanu un procentos izteikta līgumsoda nošķiršanas un tiesiskā regulējuma jautājumi. Departaments spriedumā lietā Nr.SKC-98/2015 atgādina, ka Civillikums šiem diviem tiesību institūtiem paredz atšķirīgu regulējumu. Tostarp tiesai ir pienākums izvērtēt patērētāja noslēgtā līguma noteikumu atbilstību labticīguma prasībām un tos nepiemērot, ja šādi noteikumi ir netaisnīgi no patērētāju tiesību viedokļa, turklāt neatkarīgi no tā, vai patērētājs cēlis kādus konkrētus iebildumus.
Spriedumā lietā Nr.SKC-229/2015 tiesa analizējusi priekšnoteikumus Konvencijas par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu un cita normatīvā regulējuma piemērošanai, ja pārvadājumu veic uz vairāku līgumu pamata, no kuriem katrs attiecas uz kādu ceļojuma daļu, un par pavadzīmes nozīmi secīgu pārvadājumu gadījumā.
Gan spriedumā lietā Nr.SKC-89/2015, gan lietā Nr.SKC-326/2015 tiesa analizē Civillikuma 2304.panta normas tvērumu saistībā ar pilnvarnieka atbildību par pilnvarojumā iegūto un dabūto.
6. Lietu skaits, kas izriet no darba līguma attiecībām, pietuvojies 2013.gada līmenim (2013. – 142, 2014. – 131, 2015. – 139), no tām atcelti 24 apelācijas instances spriedumi. Spriedumā lietā Nr.SKC-925/2015 turpinās jau iepriekš aizsāktā „darbinieka nosūtīšanas” jēdziena konkretizācija atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 12.februāra spriedumam lietā Nr.C-396/13 un par norīkoto darbinieku minimālo algu.
Spriedumā lietā Nr.SKC-1650/2015 departaments atzina, ka Ministru kabinetam Izglītības likuma 14.panta 16. un 22.punktā dotais deleģējums noteikt pedagogu darba samaksu aptver visas izglītības iestādes, tostarp augstskolas, neatkarīgi no tā, kas attiecīgo izglītības iestādi dibinājis un finansē, kā arī visus pedagogus (augstskolās – akadēmisko personālu). Bet lietā Nr.SKC-1840/2015 par darba devēja tiesībām uzteikt darba līgumu tiek diferencētas sekas, kas iestājas, ja darbinieka darbnespēja beidzas ar atveseļošanos vai ar invaliditātes noteikšanu.
7. Izskatījusi protestu lietā Nr.SPC-3/2015, tiesa norāda uz to, ka maksātnespējas procesa pieteikuma izskatīšana notiek sevišķās tiesāšanas kārtībā, tādēļ Maksātnespējas likuma 57.panta pirmās daļas 2.punktā un Civilprocesa likuma 363.13panta devītajā daļā lietotais jēdziens „pamatoti iebildumi” ir iztulkojams šaurāk, nekā tas būtu darāms, izskatot strīdu par prasījuma pamatotību prasības tiesvedības kārtībā.
8. Lēmumā lietā Nr.SKC-2052/2015 tiesa atzīmē, ka Zemesgrāmatu likuma 45.panta 1.punkta noteikums par maksātnespējas atzīmes ierakstīšanu ir attiecināms arī uz fizisko personu, kura nav maksātnespējīga, taču ir maksātnespējīgas zemnieku saimniecības īpašniece.
9. Departaments 2015.gadā izskatīja vairākas lietas par pārmaksāto sociālās apdrošināšanas pabalstu summu atgūšanu, kā arī šo strīdu pakļautību un atzina, ka Valsts sociālā apdrošināšana ir publisko tiesību joma – likums paredz šo summu atgūšanu administratīvā procesa kārtībā (lieta Nr.SKC-71/2015).
Ārvalsts tiesas nolēmuma atzīšanas un izpildes kontekstā (lieta Nr.SKC-1427/2015) mantas pārvaldītāju statuss nav pretrunā Latvijas tiesību sistēmai, tādēļ nepastāv šķēršļi pieteicējiem iegūt nepieciešamo informāciju un dokumentāciju par atbildētājam piederošajiem aktīviem, ievērojot Latvijas Republikā esošos normatīvos aktus, tostarp Kredītiestāžu likuma normas.
Krājumam atlasīts viens no vairākiem rīcības sēdes lēmumiem (lieta Nr.SKC-2034/2015), kurā atzīts, ka kasācijas sūdzību iesniegusi persona, kura nav tam pilnvarota, un kasācijas tiesvedības ierosināšana ir atsakāma atbilstoši Civilprocesa likuma 4641 panta pirmajai daļai, ja kasācijas sūdzību juridiskas personas vārdā nav parakstījusi tās amatpersona, kas darbojas likumā, statūtos vai nolikumā piešķirto pilnvaru ietvaros, vai zvērināts advokāts.
Kolīzijas gadījumā starp Regulas Nr.1393/2007 „Par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstī” 8.panta 1.punkta a apakšpunkta noteikumu no vienas puses un Valsts valodas likuma 3.panta pirmās daļas, 2.panta otrās daļas, Dokumentu juridiskā spēka likuma 1.panta otrās daļas noteikumiem no otras puses, piemērojams minētais Regulas noteikums kā augstāka juridiskā spēka norma – lēmums lietā Nr.SKC-2344/2015.
Gan spriedumā lietā Nr.SKC-187/2015, gan paplašinātā tiesas sastāvā tapušajā lēmumā lietā Nr.SKC-2391/2015 norādīts uz ordera nepieciešamību advokāta statusa apliecinājumam Civillietu departamentā.
10. Spriedumā (lieta Nr.SKC-2778/2015), kas izriet no komerctiesībām, izskaidrots, ka Komerclikuma 217. panta dispozitivitāte jāsaprot tādējādi, ka tiesai šīs normas piemērošanai ir jākonstatē ne vien sapulces sasaukšanas un lēmuma pieņemšanas procedūras pārkāpuma formāla esamība, bet arī tas, vai ar šo pārkāpumu ir aizskartas aizsargājamas tiesiskās intereses. Civillietu departaments arī atgādina, ka tiesa uzticību zaudējušo valdes locekli nevar uzspiest sabiedrībai un tās dalībniekiem pretēji viņu gribai, tādēļ atsauktajam valdes loceklim nav prasījuma tiesību atjaunot viņu amatā.
11. Pēdējā spriedumā tiesa atgādina kopš kasācijas tiesas izveides arvien aktuālo atziņu, ka lai gan tiesai judikatūra ir jāņem vērā, tiesa ir neatkarīga un tādēļ nav absolūti saistīta ar to: tā var no judikatūras atkāpties, ja tam ir pamatoti iemesli, tomēr šādos gadījumos tiesai atkāpšanās ir jāmotivē.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākos spriedumos norādījusi uz nevienveidīgu tiesu praksi konkrētās valsts tiesību sistēmā kā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta pirmās daļas pārkāpumu un uzsvērusi, ka atšķirīgos nolēmumus nevar uzskatīt par tiesu prakses attīstību, ja tajos nav norādes, ka notiek atkāpšanās no līdzšinējās tiesu prakses un tai atbilstošs pamatojums.
Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas
konsultante likumu piemērošanas jautājumos
Mg.iur., phil. Zinaīda Indrūna
Krimināllietu departamenta lēmumu daļas anotācija
1. Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta kā kasācijas instances tiesas kompetence izriet no Kriminālprocesa likuma 569.panta, kurā noteikts, ka pārsūdzēšana kasācijas kārtībā ir rakstveida kasācijas protesta vai sūdzības iesniegšana Augstākajā tiesā par tāda apelācijas instances tiesas nolēmuma tiesiskumu, kurš vēl nav stājies spēkā, nolūkā panākt tā atcelšanu pilnībā vai kādā tā daļā vai tā grozīšanu juridisku iemeslu dēļ. Šādā kārtībā un nolūkā var pārsūdzēt arī spēkā nestājušos pirmās instances tiesas nolēmumu, kas pieņemts vienošanās procesā. No Kriminālprocesa likuma 63.nodaļas nosacījumiem izriet, ka Krimināllietu departaments no jauna izskata arī spēkā stājušos tiesas nolēmumus sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu. Turklāt atbilstoši Kriminālprocesa likuma 659.pantam Krimināllietu departaments izskata prokurora atzinumu lietās sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Krimināllietu departamentā 2015.gadā izskatītas vairāk nekā 700 lietas.
2. Šajā krājumā ievietota daļa no 2015.gadā departamentā pieņemtajiem lēmumiem, tostarp tādās lietās, kas skatītas tiesas sēdē mutvārdu procesā. Krājumā ietverti 25 Krimināllietu departamenta lēmumi, kas sadalīti trīs nodaļās:
-
Lēmumi Krimināllikuma Vispārīgās daļas piemērošanas jautājumos;
-
Lēmumi Krimināllikuma Sevišķās daļas piemērošanas jautājumos;
-
Lēmumi Kriminālprocesa likuma piemērošanas jautājumos. Ievietotajiem lēmumiem papildus pievienots Jēdzienu alfabētiskais rādītājs, Tiesību aktu rādītājs, Tēžu rādītājs, Judikatūras un tiesu prakses rādītājs, Citu avotu rādītājs, Publicēto lēmumu rādītājs pēc lietu numuriem.
3. Nodaļā „Lēmumi Krimināllikuma Vispārīgās daļas piemērošanas jautājumos” ievietots lēmums, kas attiecas uz piespiedu darba piemērošanu. Krimināllietu departamenta 2015.gada 27.februāra lēmumā lietā Nr.SKK-48/2015 vērsta uzmanība, ka piespiedu darbs nav piemērojams darbnespējīgām personām. Lai gan Krimināllikumā nav konkrēti paskaidrots, kādas personas atzīstamas par darbnespējīgām, atbilstoši judikatūrā un juridiskajā literatūrā noteiktajam darbnespējīgas personas ir invalīdi, pensionāri, grūtnieces u.c.
4. Nodaļā „Lēmumi Krimināllikuma Sevišķās daļas piemērošanas jautājumos” ievietotie lēmumi skar jautājumus par Krimināllikuma Sevišķajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu sastāva pazīmju izpratni, kurai ir nozīme, kvalificējot noziedzīgo nodarījumu.
2015.gada 14.maija lēmumā lietā Nr.SKK-58/2015 attiecībā uz cigarešu kontrabandas priekšmeta vērtības noteikšanu Krimināllietu departaments norādīja, ka nošķirami jēdzieni „noziedzīga nodarījuma priekšmeta vērtība” un „nodokļu administrēšana”. Jautājumiem, kas saistīti ar nodokļu administrēšanu, var būt nozīme kaitējuma kompensācijas izlemšanā. Cigarešu kontrabandas gadījumā noziedzīga nodarījuma priekšmeta vērtību noteic likuma „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 20.pants, un to atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem veido cigarešu muitas vērtība, muitas nodoklis, akcīzes nodoklis, pievienotās vērtības nodoklis. Likums nav paredzējis labvēlības principu cigarešu kontrabandai salīdzinājumā ar citiem noziedzīgajiem nodarījumiem ar šo pašu noziedzīgā nodarījuma priekšmetu.
2015.gada 26.novembra lēmumā lietā Nr.SKK-32/2015 (lieta kasācijas instances tiesā skatīta mutvārdu procesā) Krimināllietu departaments, interpretējot Krimināllikuma 21.pantu un Krimināllikuma Sevišķās daļas normās paredzētos noziedzīga nodarījuma sastāvus, norādīja, ka jautājums par nodarījuma kvalificēšanu saskaņā ar Krimināllikuma Sevišķās daļas pantos norādīto kvalificējošo pazīmi – nodarījumu izdarījusi organizēta grupa – aplūkojams kopsakarā ar Krimināllikuma 21.pantu, kurā sniegtas organizētas grupas pazīmes un norādīti gadījumi, kādos personai iestājas atbildība par nozieguma izdarīšanu organizētā grupā. Papildus šajā lēmumā kasācijas instances tiesa arī vērsa uzmanību, ka, lai personu sauktu pie atbildības pēc Krimināllikuma 318.panta pirmās vai otrās daļas, ievērojot 2012.gada 13.decembra likumu „Grozījumi Krimināllikumā” (stājās spēkā 2013.gada 1.aprīlī), papildus nepieciešams konstatēt noziedzīgā nodarījuma sastāva objektīvās puses pazīmi – būtisku kaitējumu.
2015.gada 26.novembra lēmumā lietā Nr.SKK-389/2015 (lieta kasācijas instances tiesā skatīta mutvārdu procesā) kasācijas instances tiesa mainīja pastāvošo judikatūru un atzina, ka Krimināllikuma 296.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvā puse izpaužas kā tiesas sprieduma vai lēmuma vai prokurora priekšraksta par sodu tīša neizpildīšana vai izpildes kavēšana. Ar tiesas spriedumiem un lēmumiem Krimināllikuma 296.panta izpratnē jāsaprot tiesneša (tiesnešu) nolēmumi, kuri pieņemti, īstenojot tiesas funkcijas. Izmeklēšanas tiesnesis savas kompetences ietvaros īsteno izmeklēšanas tiesneša, nevis tiesas funkcijas, līdz ar to izmeklēšanas tiesneša lēmumi nav atzīstami par tiesas lēmumiem.
Krimināllietu departaments arī 2015.gadā turpinājis pilnveidot tiesu praksi Krimināllikuma 275.panta piemērošanā. 2015.gada 27.oktobra lēmumā lietā Nr.SKK-488/2015 kasācijas instances tiesa norādīja, ka dokumenti Krimināllikuma 275.panta izpratnē var būt gan publisko, gan privāto tiesību jomā. Dokumenta juridiskā spēka likums ir vispārējs normatīvs akts, izņēmumi no kura var būt ietverti citos likumos, kas ir speciālie normatīvie akti, piemēram, Civillikumā. Papildus 2015.gada 10.marta lēmumā lietā Nr.SKK-33/2015 kasācijas instances tiesa vērsa uzmanību, ka Krimināllikuma 152.pantā ir ietverts noziedzīgs nodarījums ar formālu sastāvu un tas uzskatāms par pabeigtu ar brīdi, kad personai faktiski atņemta brīvība, tāpēc Krimināllikuma 152.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva esamība vai neesamība nav saistāma ar nelikumīgas brīvības atņemšanas ilgumu.
5. Vairāk nekā puse Krimināllietu departamenta lēmumu ietverti krājuma sadaļas trešajā nodaļā „Lēmumi Kriminālprocesa likuma piemērošanas jautājumos”.
Krimināllietu departamenta lēmumos ir skaidroti jautājumi par tiesībām uz taisnīgu tiesu un apsūdzētā atteikšanās no aizstāvja iemeslu noskaidrošanu, tiesas sprieduma vienošanās procesā rezolutīvo daļu, par pierādījumu nepieļaujamību, ja ziņas par faktiem iegūtas, pārkāpjot kriminālprocesa pamatprincipus, par poligrāfa ekspertīzes izvērtēšanu, par operatīvajā un speciālajā izmeklēšanas eksperimentā iegūto pierādījumu izmantošanas pieļaujamību pierādīšanā, par personām, kuras var tikt atzītas par cietušo Kriminālprocesa likuma 95.panta trešās daļas izpratnē u.c.
Kasācijas instances tiesa izteikusi viedokli par apelācijas instances tiesas kompetenci, skatot lietu atkārtoti, ja iepriekšējais apelācijas instances tiesas nolēmums kasācijas instances tiesā atcelts. 2015.gada 26.februāra lēmumā lietā Nr.SKK-29/2015 Krimināllietu departaments norādījis, ka no Kriminālprocesa likuma 591.panta otrās daļas izriet, ka soda pastiprināšana vai likuma piemērošana par smagāku noziedzīgu nodarījumu, izskatot lietu no jauna, pieļaujama tikai tad, ja spriedums atcelts soda mīkstuma dēļ vai sakarā ar to, ka pēc prokurora protesta vai pēc cietušā sūdzības bija nepieciešams piemērot likumu par smagāku noziedzīgu nodarījumu. Ja spriedums daļā par apsūdzētajiem piespriesto sodu atcelts tādēļ, ka apsūdzētajiem piespriests tāds soda veids, kāds nebija paredzēts Krimināllikuma panta attiecīgās daļas sankcijā, tad nav pamats atzīt, ka spriedums atcelts soda mīkstuma dēļ vai sakarā ar to, ka pēc prokurora protesta vai pēc cietušā sūdzības bija nepieciešams piemērot likumu par smagāku noziedzīgu nodarījumu. Savukārt 2015.gada 30.septembra lēmumā lietā Nr.SKK-318/2015 kasācijas instances tiesa atzina, ka pirmās instances tiesas spriedums, atkārtoti skatot lietu apelācijas instances tiesā, nevar tikt atcelts vai grozīts daļā, kurā lieta jau ir iztiesāta apelācijas kārtībā, un apelācijas instances tiesas nolēmums šajā daļā ar kasācijas instances tiesas lēmumu atstāts negrozīts, jo kasācijas instances tiesas lēmums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.
Attiecībā uz Kriminālprocesa likuma 257.pantā paredzēto drošības līdzekli – drošības naudu – kasācijas instances tiesa norādīja, ka Kriminālprocesa likuma 257.panta piektajā daļā norādītais nosacījums drošības naudas zaudēšanai – izdara jaunu tīšu noziedzīgu nodarījumu – iestājas gadījumos, kad personas vainīgums jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanā ir konstatēts Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā (2015.gada 15.oktobra lēmums lietā Nr.SKK-358/2015).
2015.gada 28.maija lēmumā lietā Nr.SKK-74/2015 kasācijas instances tiesa, vērtējot krimināllietas iztiesāšanas apsūdzētā prombūtnē iespējamību saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 465.pantu, vērsa uzmanību uz to, ka likums tieši nenorāda apstākļus, kādos apsūdzētā ierašanos tiesā nav iespējams nodrošināt. Lemjot par apstākļu esamību, pie kuriem apsūdzētā ierašanos tiesā nav iespējams nodrošināt, tiesai ir jāizsmeļ visi Kriminālprocesa likumā paredzētie līdzekļi, kas saistīti ar procesa virzību, piespiedu līdzekļi un sankcijas, tehniskie līdzekļi, ievērojot kriminālprocesa pamatprincipus un nepiešķirot kādam no tiem prioritāti bez to izvērtēšanas, lai sasniegtu Kriminālprocesa likuma 1.pantā definēto likuma mērķi.
Attiecībā uz tiesas kompetenci labot pārrakstīšanās un matemātiska aprēķina kļūdas, kasācijas instances tiesa norādīja, ka Kriminālprocesa likuma 474.pantā noteiktā pārrakstīšanās un matemātiskā aprēķina kļūdu labošana nav attiecināma uz tiesas nolēmuma rezolutīvajā daļā noteiktā soda grozīšanu vai papildināšanu (2015.gada 9.aprīļa lēmums lietā Nr.SKK-199/2015).
2015.gada 23.jūlija lēmumā lietā Nr.SKK-345/2015 kasācijas instances tiesa attiecībā uz tiesas apspriedes istabas noslēpuma pārkāpumu atzina, ka Kriminālprocesa likums neatļauj laikā, kad tiesa atrodas apspriežu istabā sprieduma taisīšanā, šim pašam tiesas sastāvam vai tiesnesim piedalīties arī citas lietas izskatīšanā, un darbības, kas ietvertas Kriminālprocesa likuma 513.panta trešajā daļā, bez papildus argumentācijas atzīstamas par tiesas apspriedes istabas noslēpuma pārkāpumu. Tiesas apspriedes pārtraukšana, lai izskatītu citu lietu atzīstama par Kriminālprocesa likuma 575.panta pirmās daļas 7.punktā noteikto pārkāpumu. Pārkāpjot apspriedes istabas noslēpumu, tiesa pārkāpj arī Kriminālprocesa likuma 15. un 18.pantā noteiktos kriminālprocesa pamatprincipus, tas ir, ikviena tiesības uz lietas izskatīšanu objektīvā tiesā un procesuālo pilnvaru līdzvērtību. Tiesai vai tiesnesim, izskatot lietu, jāievēro likumā noteiktās tiesības un pienākumi. To neievērošana var radīt šaubas par tiesas vai tiesneša objektivitāti.
Attiecībā uz Kriminālprocesa likuma 508.panta piemērošanu Krimināllietu departaments atzinis – ja apsūdzētais nepārprotami informējis tiesu par savu vēlmi īstenot tiesības uz pēdējo vārdu un norādījis iemeslu, kas viņam liedz to darīt konkrētajā brīdī, tiesai, nodrošinot apsūdzētā procesuālo tiesību īstenošanas iespēju, jāizvērtē, vai apsūdzētā norādītie iemesli atzīstami par pamatotiem, un pozitīva atzinuma gadījumā jāpasludina lietā pārtraukums, dodot apsūdzētajam laiku sagatavoties pēdējam vārdam (2015.gada 30.janvāra lēmums lietā Nr.SKK-3/2015).
6. Krājumā ievietotie Krimināllietu departamenta lēmumi apskata arī citus ar Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma tiesību normu piemērošanu saistītus jautājumus.
7. Sakarā ar jaunu tiesību normu pieņemšanu vai esošo tiesību normu grozīšanu Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā var rasties nepieciešamība citādi interpretēt un piemērot šos likumus.
Krājumā ievietotie lēmumi papildina Krimināllietu departamenta judikatūru, kas ar katru gadu arvien paplašinās. Šiem lēmumiem ir nozīmīga loma judikatūras veidošanā krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību izpratnē, piemērošanā un attīstībā. Juridiski nozīmīgākie Krimināllietu departamenta lēmumi tiek publicēti Augstākās tiesas mājaslapā, kā arī sistematizēti un ievietoti Tiesu informatīvās sistēmas judikatūras datubāzē. Daļa no Krimināllietu departamenta nolēmumiem publicēta žurnālā „Jurista Vārds”. Kopš 2013.gada 1.septembra Augstākās tiesas Civillietu departamenta un Administratīvo lietu departamenta spriedumi un Krimināllietu departamenta lēmumi tiek anonimizēti un ir pieejami portālā www.tiesas.lv.
Krimināllietu departamenta priekšsēdētāja palīdze
Mg. iur. Nora Magone
QR
