Aktuālie tiesību jautājumi Civillietu departamenta nolēmumos

Komerclikuma 217. panta piemērošana

Saskaņā ar Komerclikuma 217.panta pirmo daļu tiesa var atzīt dalībnieku lēmumu par spēkā neesošu, ja šāds lēmums vai tā pieņemšanas procedūra ir pretrunā ar likumu vai statūtiem vai pieļauti būtiski pārkāpumi sapulces sasaukšanā vai lēmuma pieņemšanā.

No minētā secināms, ka galvenais priekšnoteikums dalībnieku sapulces lēmuma atcelšanai ir būtisks pārkāpums, kas novedis pie tiesību aizskāruma.

Tiesiskās noteiktības veicināšanai formāls pārkāpums nav atzīstams par pamatu dalībnieku lēmuma atcelšanai. Senāta judikatūrā konstatētā Komerclikuma 217.panta dispozitivitāte nenozīmē, ka tiesa var patvaļīgi un voluntāri meklēt iemeslus lēmuma atcelšanai vai neatcelšanai. Tiesai atbilstoši vispārējiem tiesību principiem jebkurā gadījumā jāspriež taisnīgi un tiesiski. Komerclikuma 217.panta dispozitivitāte jāsaprot tādējādi, ka tiesai ir jākonstatē ne vien sapulces sasaukšanas un lēmuma pieņemšanas procedūras pārkāpuma formāla esamība, bet arī tas, vai ar šo pārkāpumu ir aizskartas aizsargājamas tiesiskās intereses. [..] Komerclikuma 217.panta piemērošanas priekšnoteikums ir pieļautā sapulces sasaukšanas procedūras pārkāpuma būtiskums, proti, pārkāpumam jābūt būtiskam (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015.gada 22.septembra spriedumu lietā Nr.SKC-2778/2015).

Komerclikuma 169.panta piemērošana kopsakarā ar Civillikuma 1674.pantu

Atbilstoši Komerclikuma 169.panta otrajai daļai valdes un padomes locekļi solidāri atbild par zaudējumiem, ko tie nodarījuši sabiedrībai.

Apstākļos, kad valdes locekļa kā pilnvarnieka krietna saimnieka rūpības pienākumā ietilpst arī norēķina došana par savu darbību un lietu nodošana, mainoties valdei (sk. arī Civillikuma 2305., 2306., 2298.pantu), šajā jautājumā Komerclikuma 169.panta otrā daļa ir jātulko kopsakarā ar Civillikuma 1674.pantu. Tādēļ gadījumā, ja dažādos periodos darbojošos valdes locekļu rīcības rezultātā ir radīta situācija, kurā nav iespējams konstatēt zaudējumu nodarīšanas brīdi, šādi zaudējumi uzskatāmi par nedalītiem Civillikuma 1674.panta izpratnē, un par tiem solidāri atbild visi tie valdes locekļi, kuru rīcības rezultātā šāda situācija radusies (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 20.aprīļa spriedumu lietā Nr.SKC-2/2016).

Komerclikuma 345.panta piemērošana

Komerclikuma 345.panta „Kreditoru aizsardzība” pirmā daļa paredz, ka 15 dienu laikā no dienas, kad pieņemts lēmums par reorganizāciju, katra reorganizācijas procesā iesaistītā sabiedrība par reorganizāciju rakstveidā informē visus zināmos kreditorus, kuriem līdz lēmuma par reorganizāciju pieņemšanai bija prasījuma tiesības pret sabiedrību. Atbilstoši šī panta otrajai daļai katrai reorganizācijas procesā iesaistītajai sabiedrībai ir pienākums publicēt laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” paziņojumu, ka pieņemts lēmums par reorganizāciju, norādot arī kreditoru prasību pieteikšanas vietu un termiņu, kas nedrīkst būt īsāks par vienu mēnesi no paziņojuma publicēšanas dienas.

Savukārt 345.panta trešā daļa noteic, ka pievienojamā vai sadalāmā sabiedrība nodrošina kreditora prasījumu, ja viņš to prasa un ja tas pieteikts šā panta otrajā daļā minētajā paziņojumā noteiktajā termiņā. Šī panta ceturtā daļa paredz, ka iegūstošās sabiedrības kreditors var prasīt sava prasījuma nodrošināšanu tikai tad, ja pierāda, ka reorganizācija apdraud viņa prasījuma apmierināšanu. Atbilstoši šī panta piektajai daļai nodrošinātais kreditors var prasīt nodrošinājumu tikai parāda nenodrošinātās daļas apmērā. No minētā panta kopuma redzams, ka kreditora pieteikšanās ir saistāma tikai ar prasījuma nodrošināšanu. Panta nosaukums ir „Kreditoru aizsardzība”, un tas neparedz reorganizējamo sabiedrību atbrīvošanu no saistībām. Līdz ar to nav pamata atzinumam, ka kreditora prasījuma nepieteikšana izdevuma „Latvijas Vēstnesis” paziņojumā noteiktajā termiņā atņem kreditoram prasījuma tiesības.

Apstāklis, ka reorganizācijas gadījumā kreditori nezaudē tiesības prasīt saistību izpildi, izriet arī no Komerclikuma 350.panta „Komercreģistra ieraksta par reorganizāciju tiesiskā nozīme” otrās daļas, kura noteic, ka ar reorganizācijas spēkā stāšanās brīdi pievienojamās sabiedrības manta uzskatāma par pārgājušu iegūstošās sabiedrības īpašumā, un no Komerclikuma 335.panta piektās daļas, saskaņā ar kuru apvienošanās gadījumā pievienojamās sabiedrības tiesības un saistības pāriet iegūstošajai sabiedrībai (sal. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015.gada 23.decembra spriedums lietā Nr.SKC-189/2015).

Vekseļa saistība

Vērtspapīru, t.sk. vekseļu, būtība izpaužas tajā, ka dokumentā nostiprinātās tiesības var izlietot tikai vērtspapīra valdītājs („tiesības no papīra izriet no tiesībām uz papīru” – sk. Loebers, A. Tirdzniecības tiesību pārskats. Rīga: Valtera un Rapas akc. sab. izdevums, 1926, 267.lpp.), turklāt uzrādot dokumentu un – tratas gadījumā – nododot tratu maksātājam pret izpildījumu no viņa puses (sk. Vekseļu likuma 39.  pantu). Vekseļu likuma 22.–25.pantā noteikts, ka trata uzrādāma pieņemšanai. Arī protesta izdarīšanai notāram jāiesniedz vekselis, un protesta akts jāraksta uz vekseļa vai tam pievienotas lapas (Vekseļu likuma 80.panta pirmā daļa, 82.panta pirmā daļa). Tikai tas, kura rokās ir vērtspapīrs, var prasīt no parādnieka samaksu. Nevar atzīt par kreditoru personu, kura nevar vērtspapīru uzrādīt (sk. Vīnzarājs N. Vērtspapīru teorija. Grām. Vīnzarājs N. Civiltiesību problēmas: Raksti (1932–1939). Rīga: E.Kalniņa un V.Tihonova izdevums, 2000, 118., 121.lpp.).

Vekseļu likums un doktrīna pieļauj vekseļa dublikātus, proti, vairākus viena satura numurētus eksemplārus (Vekseļu likuma 64.pants) un norakstus – oriģināla pilnīgus atveidojumus ar visām atzīmēm un norādi, kur tie beidzas (Vekseļu likuma 67.pants). Turklāt vekseļtiesiskās saistības nesējs ir tikai dublikāts, bet ne noraksts; noraksts var kalpot tikai indosamentu atzīmēm un tratas apgrozībai uz indosamentu pamata (sk. Vekseļu likuma 67.panta trešo daļu; sk. arī Loebers A., op.cit., 360.lpp.). Tas atbilst arī vispārējiem dokumentu izgatavošanas principiem, saskaņā ar kuriem vienīgi dokumenta dublikātam ir tāds pats juridiskais spēks kā dokumenta oriģinālam (sk. Dokumentu juridiskā spēka likuma 7.panta pirmo daļu). Savukārt dokumentu atvasinājumiem, t.sk. norakstiem, kopijām, šāda spēka nav.

Līdz ar to atbilstoši minētajām tiesību normām bez vekseļa oriģināla vai dublikāta nepastāv arī no tā izrietošā saistība. Oriģināls vai dublikāts ir jāuzrāda samaksai, jāiesniedz notāram protestēšanai un jāatdod parādniekam, kad tas izpilda saistību (sal. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 10.februāra spriedums lietā Nr.SKC-17/2016).

Noilguma nošķiršana no prekluzīva termiņa nokavējuma

Vispārējais noilguma termiņš saistību tiesībās ir desmit gadi, taču Civillikuma 1895.pants noteic, ka atsevišķu saistību izlietošanai likumā var būt noteikts īsāks noilguma termiņš. Šis likumā noteiktais termiņš ir materiāli prekluzīvs jeb likumisks termiņš, kas izbeidz subjektīvās tiesības. Palaižot to garām, iestājas noilgums, kura dēļ izbeidzas ne vien prasības tiesība, bet arī pati saistība (Civillikuma 1893. un 1910.pants). (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014.gada 8.aprīļa spriedumu lietā Nr.SKC-117/2004).

Judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka prekluzīva termiņa nokavējums ir absolūts materiāltiesisks šķērslis prasības apmierināšanai.

Tā, piemēram, Komerclikuma 172.panta sestā daļa noteic, ka sabiedrības prasība ceļama trīs mēnešu laikā no attiecīgā dalībnieku sapulces lēmuma pieņemšanas dienas. Tādējādi minētajā normā noteikts prekluzīvs termiņš prasības tiesības izlietošanai. Prekluzīvs termiņš noteic tiesības izlietošanas periodu, un pēc tā notecēšanas attiecīgā tiesība izbeidzas (sal. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 20.maija spriedums lietā Nr.SKC-190/2016).

Juridiskajā literatūrā norādīts: „Zinātne un tiesu prakse noteikti atšķir noilgumu no preklusivā termiņa. Ne vienmēr un ne visur ir iespējams droši pazīt, vai likumdevējs nācis skaidrībā par noilguma un preklusivā termiņa jēdzienu loģisko un juridisko pretstatu. No tīri dogmatiskā viedokļa jāatzīst, ka laika ziņā norobežotās tiesības (t.i., preklusivam termiņam padotas tiesības ) jau no paša sava nodibināšanās (izcelšanās) tiek radītas tikai uz zināmu norobežotu laiku un viņas pašas par sevi izbeidzas galīgi un pēc būtības ar šī laika notecēšanu. Ar preklusivo termiņu izbeidzas pašas tiesības (arī neobligātoriskās tiesības), bet ne tikai prasījums. Tādēļ preklusivais termiņš tiesai jāievēro ex officio, neatkarīgi no atbildētāja celtām ierunām. Preklusivais termiņš sāk tecēt neatkarīgi no prasījuma vai prasības nativitātes (kā no subjektīva, relātīva momenta), bet parasti atkarājas no kāda objektīvi un absolūti noteicama momenta, kuru nosaka vai nu tieši likumi, vai – likuma robežās – tiesa. Tīrie preklusivie termiņi nepielaiž ne apturēšanu, ne pārtraukšanu. Turpretim noilgums atzīstams tikai tur, kur prasījums (bet ne visur arī tiesības) pazūd sakarā ar tā neizlietošanu zināmā laikā. Tādēļ par noilgumu nevar runāt tur, kur tiesības izbeidzas tādēļ, ka tiesiskā iekārta piešķir viņām spēku no paša sākuma tikai uz noteiktu laiku. Noilgums stājas pretim prasījumam vai tiesībām, kuras pašas par sevi pēc savas tendences, pēc savas nodibināšanas un izcelšanās nav laika ziņā aprobežotas, bet tiek radītas un ir spēkā – principā – no paša sākuma taisni uz neaprobežotu laiku. Preklusivais termiņš un noilgums no otras puses skaita termiņa sākumu no dažādiem momentiem” (sk. Dr. A.Loeber. Par preklusiviem termiņiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1924, Nr.1 un Nr.4., Dr.jur.  V.Bukovskis. Civīlprocesa mācības grāmata. Autora izdevums, Rīga, 1933, 745.lpp.).

Īpašuma tiesības rašanās

Īpašuma tiesību nostiprināšana zemesgrāmatā nav vienīgais juridiskais fakts, ar kuru saistāma tiesību un pienākumu pāreja no iepriekšējā īpašnieka uz citu tiesību subjektu. Saskaņā ar Civillikuma 1034.pantu ar īpašnieka nāvi īpašuma tiesība pāriet uz viņa mantiniekiem.

Atbilstoši Civillikuma 388.pantam mantotspējai jāpastāv mantojuma atklāšanās dienā (655.pants) un jāturpinās līdz mantojuma pieņemšanai (687.pants). Ja mantinieks mantojumu pieņem, mantojums pāriet viņa īpašumā jau ar mantojuma atstājēja nāvi. Mantojuma pieņemšanai ir atpakaļejošs spēks uz mantojuma atklāšanās momentu: pieņemtais mantojums tiek atzīts par mantiniekam piederošu no mantojuma atklāšanās laika.

Civillikuma 702.panta pirmā daļa noteic, ka uz atsevišķām pie mantojuma piederīgām ķermeniskām lietām mantinieks iegūst tās pašas lietu tiesības, kas bijušas mantojuma atstājējam. Tāpat viņš iegūst mantojuma atstājējam piederējušās lietu tiesības uz svešām lietām, izņemot personālservitūtus.

Ar to tiek nodrošināta īpašuma tiesību nepārtrauktība (sk. A.Grūtups, E.Kalniņš. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002, 170.lpp.; Z.Gencs. Mantojumu kārtošana, R.: Mans īpašums, 1996, 34.lpp.; Z.Gencs. Civillikuma komentāri. Otrā daļa. Mantojuma tiesības (655.– 840.pants). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 145., 148.lpp.).

Civillikuma 1477.pants noteic, ka korroborācija nepieciešama tajos gadījumos, kad ar darījumu iegūst lietu tiesības uz nekustamo īpašumu (pirmā daļa). Lietu tiesības, kas pastāv uz likuma pamata, ir spēkā arī bez ierakstīšanas zemesgrāmatās (otrā daļa). No iepriekš minēto tiesību normu sistemātiska tulkojuma izriet, ka, konstatējot īpašuma tiesības esamību personai, būtiska nozīme ir tam, kādā ceļā nekustamais īpašums ir iegūts, proti, vai tas ir mantots, vai arī par tā iegūšanu ir noslēgts darījums vai izdots administratīvais akts. Pirmajā gadījumā persona iegūst īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu jau ar mantojuma atklāšanos (pie nosacījuma, ka mantinieks pieņēmis mantojumu likumā noteiktajā kārtībā), bet otrajā – ar ieguvēja un tā iegūšanas pamata ierakstīšanu zemesgrāmatā (sk. Civillietu departamenta 2016. gada 29.februāra spriedumu lietā Nr.SKC-48/2016).

Savukārt atbilstoši likuma „Par valsts un pašvaldību un dzīvojamo māju privatizāciju” 73.⁸  panta pirmajā daļā un 73.⁹  panta pirmajā daļā noteiktajam persona, kura ieguvusi dzīvokli, mākslinieka darbnīcu vai neapdzīvojamo telpu īpašumā līdz dzīvojamās mājas privatizācijai, atzīstama par īpašnieku no brīža, kad dzīvoklis, mākslinieka darbnīca, neapdzīvojamā telpa un to īpašnieki reģistrēti Kadastra reģistrā. Tā kā šāda reģistrācija juridisko seku ziņā pielīdzināma nostiprinājumam zemesgrāmatās, atzīstams, ka persona ieguvusi lietu tiesību uz dzīvokļa īpašumu.

Lietu tiesības atbilstoši Civillikuma 927.pantam ir absolūtas tiesības un tās ir spēkā pret jebkuru trešo personu, tāpēc to pastāvēšanas faktam un saturam ir jābūt darītam zināmam trešajām personām. Šajā ziņā par lietu tiesību publicitātes līdzekli kalpo zemesgrāmatas, bet attiecībā uz īpašumā līdz dzīvojamās mājas privatizācijai nodotu dzīvokli – Kadastra reģistrs.

Nomas maksas noteikšanas kritēriji

Atbilstoši Civillikuma 2123.pantam, ja puses par nomas maksas apmēru nevar vienoties, to noteic tiesa pēc sava ieskata. Taču tiesas noteiktajai nomas maksai ir jāatbilst Civillikuma noteikumiem par nomas maksu un tās veidošanas principiem.

Civillikuma 2120.pants noteic, ka nomas vai īres maksai jābūt patiesai atlīdzībai par lietas lietošanu, un tādēļ to nedrīkst nolikt tikai izskata pēc. Saskaņā ar Civillikuma 2122.pantu nomas maksai jābūt noteiktai, un šajā ziņā jāievēro tie paši noteikumi, kas 2017. un turpmākos pantos paredzēti pirkuma maksai.

Civillikuma 2017.pants noteic, ka pirkuma maksai jābūt noteiktai un tā nedrīkst būt atkarīga no vienas puses iegribas. Bet ja pārdevējs piegādā pircējam lietas vai preces, ko tas pasūtījis, nenoteicot cenu, tad darījums ir spēkā un pieņemams, ka abas puses vienojušās par tirgus cenu (2018.pants). Savukārt 2018.pants paredz – ja pirkums noticis par tirgus cenu, tad pieņemams, ka bijusi domāta vidējā cena līguma slēgšanas vietā un laikā. Bet ja tajā vietā tirgus cenu nav, tad ņemamas par pamatu tuvākās tirdzniecības vietas tirgus cenas. Kur pastāv cenu rādītāji, tur cena noteicama pēc tiem.

No minētajām normām secināma likumdevēja griba kā pamatkritēriju nomas maksas (kā patiesas atlīdzības par lietas lietošanu) noteikšanai paredzēt tirgus cenu jeb tirgus vērtību.

Minētās Civillikuma normas var nepiemērot tikai izņēmuma gadījumos, kad šie izņēmumi noteikti citos likumos vai tirgus vērtības piemērošanai pastāv objektīvi šķēršļi. Piemēram, ja kāda cita likuma speciālā tiesību norma nosaka pienākumu nomas maksu noteikt pēc kadastrālās vērtības, vai arī tiesas rīcībā nav pienācīgu pierādījumu par tirgus vērtību, lai gan tiesa ir izpildījusi Civilprocesa likuma 93.panta ceturtajā daļā noteikto pienākumu paziņot pusēm par attiecīgo pierādījumu trūkumu.

Piespiedu nomas attiecību nodibināšana

Civilprocesa likuma 192.pants noteic, ka tiesa taisa spriedumu par prasībā noteikto prasības priekšmetu un uz prasībā norādītā pamata, nepārsniedzot prasījuma robežas.

Prasības priekšmets ir nevis prasības lūgumu daļā izteiktie prasījumi, bet gan tā apstrīdētā tiesiskā attiecība, uz kuru prasība vērsta.

Civillikuma 1402.pants noteic, ka saistību tiesība rodas vai nu no tiesiska darījuma, vai no neatļautas darbības, vai pēc likuma. Tā kā starp zemes īpašnieku un ēku īpašnieku neatkarīgi no viņu gribas piespiedu zemes nomas tiesiskās attiecības pastāv uz likuma pamata, nav nepieciešams tās papildus uzlikt pusēm nodibināt ar līgumu. Šāds viedoklis, ka piespiedu nomas attiecības nav jādibina ar līgumu, jo tās attiecīgi jau pastāv uz likuma pamata, nostiprināts arī tiesību doktrīnā (sk. K.Torgāns. Risinājumi strīdos par nomu ar vairākiem īpašniekiem abās pusēs // Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Biļetens, Nr.3/2011, 19.lpp.).

Zemes īpašnieka tiesības vērsties ar prasību pret nekustamā īpašuma pārvaldnieku par nomas maksas piedziņu

Zemes īpašnieka tiesības celt prasību tiesā par zemes nomas līguma noslēgšanu ir saprotamas tādējādi, ka zemes īpašniekam ir tiesības prasīt gan nomas līguma noslēgšanu, gan faktisko nomas tiesisko attiecību atzīšanu, gan arī strīdu izšķiršanu par nomas līguma būtiskajām sastāvdaļām un parāda piedziņu, jo, nepievēršoties nomas līguma būtiskajām sastāvdaļām, nav iespējams izšķirt strīdu pēc būtības par nomas tiesisko attiecību nodibināšanu vai šādu faktisko attiecību, kas pastāv uz likuma pamata, konstatēšanu. Nomas maksas parāds atbilstoši nodibinātajiem apstākļiem ir pakārtots jautājums.

Nomas tiesiskās attiecības, kas nodibinātas ar tiesas spriedumu, izšķirot strīdu starp zemes īpašnieku un pārvaldnieku, kuram deleģēts uzdevums slēgt līgumu dzīvokļu īpašnieku vietā, saskaņā ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 10.panta piekto daļu, tāpat kā pie līguma noslēgšanas bez tiesas starpniecības, ir saistošas ikvienam dzīvojamās mājas īpašniekam. Šī norma piešķir pārvaldniekam regresa prasījuma tiesības pret īpašniekiem, kuri pretēji šī likuma 10.panta trešajai daļai nav nodrošinājuši finansējumu pārvaldes uzdevuma izpildei, tādā veidā negrozot atbildības principu, ka pārvaldīšanas izdevumus sedz īpašnieks.

Nav šaubu, ka jautājumā par zemes nomu primāri tiesiskās attiecības ir starp zemes īpašnieku un dzīvokļa īpašnieku. Tomēr, pieņemot Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumu, likumdevējs šajās tiesiskajās attiecības ir iesaistījis arī trešo personu – pārvaldnieku.

Minētā likuma 2.panta otrajā daļā noteikts, ka šis likums nosaka dzīvojamo māju pārvaldīšanas principus, dzīvojamo māju pārvaldīšanas procesā iesaistīto personu savstarpējās attiecības, tiesības, pienākumus un atbildību, kā arī valsts un pašvaldības kompetenci šajā jomā.

Nosakot šī likuma 11.panta otrās daļas 7.punktā, ka dzīvokļa īpašnieki, noslēdzot pārvaldīšanas līgumu, var uzdot pārvaldniekam pieņemt lēmumu, slēgt līgumus viņa vietā, kā arī veikt maksājumus un saņemt maksājumus, likumdevējs dzīvojamo māju pārvaldīšanas tiesiskajās attiecībās ir paredzējis arī speciālu pilnvarojuma veidu, kas atšķiras no Civillikuma vispārējiem noteikumiem par pilnvarojumu. Dzīvokļu īpašnieku pilnvarojums slēgt līgumus viņu vietā nozīmē pārvaldnieka tiesības slēgt līgumu savā vārdā, dzīvokļu īpašnieku labā, interesēs un uz viņu rēķina. Šādas uz pārvaldīšanas uzdevuma pamata iegūtas saistības attiecas uz ikvienu dzīvojamās mājas īpašnieku, kā to nosaka Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 10.panta piektā daļa. Savukārt ar līgumu, kas slēgts dzīvokļu īpašnieku vārdā, kad pārvaldnieks darbojas kā pilnvarnieks Civillikuma izpratnē, iegūtās saistības attiecas uz ikvienu dzīvojamās mājas īpašnieku atbilstoši Civillikuma vispārējiem noteikumiem par pilnvarojumu (Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 11.panta pirmā daļa).

Šis regulējums nepārgroza dzīvokļu īpašnieku atbildību par zemes nomas maksas saistību izpildi, jo dzīvokļa īpašniekiem atbilstoši Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 10.panta trešajai daļai ir pienākums uzdevuma izpildei nodrošināt nepieciešamo finansējumu neatkarīgi no tā, vai līgumu pārvaldnieks slēdz savā vārdā (īpašnieku kopības vietā) vai dzīvokļu īpašnieku vārdā kā pilnvarnieks.

Ja pārvaldes uzdevumā pārvaldnieks savā vārdā slēdz zemes nomas līgumu, bet dzīvokļa īpašnieks nenodrošina pietiekamu finansējumu, tad pārvaldnieks saglabā regresa prasības tiesību pret dzīvokļa īpašnieku, jo līgums ir noslēgts tieši dzīvokļa īpašnieka interesēs, viņa vietā un uz viņa rēķina. Ja atbilstoši Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 11.panta otrās daļas 7.punktam pārvaldniekam deleģētā uzdevumā ir tiesības nomas līgumu slēgt savā vārdā (īpašnieka vietā, interesēs un uz viņa rēķina), tad, pastāvot strīdam par nomas tiesiskajām attiecībām, prasība dzīvokļu īpašnieku kopības vietā var tikt vērsta pret pārvaldnieku kā pašu nomnieku (sk. Civillietu departamenta 2016.gada 20.aprīļa spriedumu lietā Nr.SKC-5/2016).

Pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas tiesā pieteikta kreditora prasījuma statuss

Kreditoru prasījumu, kas vērsti pret maksātnespējīgo parādnieku (gan fizisko, gan juridisko personu) iesniegšanu likumdevējs aprobežojis ar saīsinātu termiņu (Maksātnespējas likuma 73.panta pirmā un otrā daļa), kurš ir materiāli prekluzīvs jeb likumisks termiņš un kura atjaunošana tiesību normās nav paredzēta, atšķirībā no procesuāli tiesiskā termiņa, kuru saskaņā ar Civilprocesa likuma 51.pantu tiesa vai tiesnesis var atjaunot.

Strīdos par kreditora prasījumiem pret maksātnespējīgu parādnieku piemērojamas Maksātnespējas likuma speciālās tiesību normas, kas noteic speciālu kārtību, kādā piesakāmi kreditoru prasījumi un, kuru neievērojot, kreditoram jārēķinās ar nelabvēlīgām sekām – noilguma iestāšanos. Minēto negroza apstāklis, ka kreditors, apejot Maksātnespējas likumā noteikto prasījumu pieteikšanas kārtību, pirms vai pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas cēlis prasību tiesā (sk. Civillietu departamenta 2014.gada 8.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKC-117/2014 9.4.punktu).

Maksātnespējas likums paredz kārtību, kādā iesniedzami kreditoru prasījumi pēc parādnieka maksātnespējas pasludināšanas (73.pants), kādā šie prasījumi pārbaudāmi (74.pants), kā arī kārtību, kādā administrators pieņem lēmumu attiecībā uz iesniegtajiem kreditoru prasījumiem (75.pants).

Lai nodrošinātu pastāvīgu informāciju par personām, kurām ierosinātas lietas par maksātnespēju, kā arī atspoguļotu maksātnespējas procesa stadiju un norisi, šādi padarot maksātnespējas procesu pārskatāmāku, atklātāku un pieejamāku, tika izveidots Maksātnespējas reģistrs.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 12.pantam maksātnespējas reģistrs ir visiem pieejams bez maksas, un tā ierakstiem ir publiska ticamība. Proti, likumdevējs noteicis, ka šāda publiskošana ir pietiekama, lai atzītu, ka attiecīgā informācija ir paziņota adresātam, tādējādi visiem kreditoriem ir nodrošināta iespēja sekot sava parādnieka tiesiskā statusa izmaiņām, pārliecinoties par to Maksātnespējas reģistrā.

Apstāklis, ka parādnieks par ierosināto maksātnespējas procesu nav paziņojis kreditoram un tiesai, kā arī saistību dzēšanas plānā nav norādījis minēto kreditora prasījumu, neatbrīvo kreditoru no prasījuma pieteikšanas administratoram, jo likumdevējs nav paredzējis atšķirīgu regulējumu kreditoru prasījumu iesniegšanas kārtībai tiem kreditoriem, kuri cēluši prasību tiesā. Minētais izriet no Maksātnespējas likuma 6.panta otrajā punktā noteiktā maksātnespējas procesa vispārīgā principa – kreditoru vienlīdzības principa, atbilstoši kuram kreditoriem tiek dotas vienādas iespējas piedalīties procesā un saņemt savu prasījumu apmierinājumu saskaņā ar saistībām, kuras tie nodibinājuši ar parādnieku pirms procesa uzsākšanas.

Savukārt nokavējot Maksātnespējas likumā noteikto termiņu kreditora prasījuma iesniegšanai, kreditors atbilstoši Maksātnespējas likuma 73.panta pirmajā un otrajā daļā noteiktajam zaudē kreditora statusu un savas prasījuma tiesības pret parādnieku (sk. Civillietu departamenta 2016.gada 31.marta spriedumu lietā Nr.SKC-3/2016).

Pārstāvības noformēšanas nosacījumi zvērinātam advokātam tiesas lēmumu pārsūdzēšanā

Pārstāvības noformēšanu gadījumos, kad personu pārstāv zvērināts advokāts, reglamentē Civilprocesa likuma 85.panta trešā daļa, nosakot, ka advokāta pilnvarojumu juridiskās palīdzības sniegšanai apliecina orderis. Ja advokāts uzstājas kā puses pilnvarots pārstāvis, pilnvarojumu apliecina ar rakstveida pilnvaru. No minētā redzams, ka atšķirībā no jebkurai citai personai izvirzītajām prasībām par pilnvaras notariālu noformējumu zvērinātam advokātam kā tiesu sistēmai piederošas profesijas pārstāvim pietiek ar vienkāršu rakstveida pilnvaru, kurai papildus iesniedzams orderis.

Tādējādi, ja advokāts ne tikai sniedz pusei juridisku palīdzību kā tiesu sistēmai piederoša persona, bet viņam uzdots būt arī par puses pilnvarnieku Civillikuma 2289. panta izpratnē, atbilstoši šībrīža civilprocesuālajam regulējumam viņam ir nepieciešama gan pilnvara, gan orderis.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 189.panta pirmās daļas noteikumiem tiesas nolēmumu, ar kuru lietu izspriež pēc būtības, tiesa taisa sprieduma veidā. Savukārt atbilstoši Civilprocesa likuma 229.panta pirmās daļas noteikumiem tiesas nolēmumu, ar kuru lieta netiek izspriesta pēc būtības, pieņem lēmuma veidā.

Civilprocesa 413.panta pirmā daļa nosaka, ka par pirmās instances tiesas spriedumu lietas dalībnieki var iesniegt apelācijas sūdzību, īpaši atzīmējot, ka pārstāvis sūdzību iesniedz atbilstoši šī likuma 86.panta prasībām.

Savukārt uz tiesas lēmumu pārsūdzību attiecināma cita – blakus sūdzības izskatīšanas kārtība, kas reglamentēta Civilprocesa likuma C  daļas devītās sadaļas 55.nodaļā „Blakus sūdzības iesniegšana un izskatīšana” un kurā uz speciāla pilnvarojuma nepieciešamību Civilprocesa likuma 86.panta otrās daļas izpratnē nav norādīts. Tādējādi secināms, ka Civilprocesa likuma 86.panta otrajā daļā ietvertais jēdziens „tiesas nolēmumu pārsūdzēšana apelācijas kārtībā” neaptver tiesas lēmuma pārsūdzēšanu procesuālā jautājumā, iesniedzot par to blakus sūdzību.

Vienlaikus, ja blakus sūdzību pārstāvamā vārdā iesniedz zvērināts advokāts, tai pievienojama gan pilnvara, gan orderis (sk. Civillietu departamenta 2015.gada 26.novembra lēmumu lietā Nr.SKC-2391/2015).

Kasācijas sūdzības iesniegšanas nosacījumi

Lietas vešana kasācijas instances tiesā Civilprocesa likuma 82.panta septītās daļas izpratnē nozīmē to procesuālo darbību veikšanu, kas atbilst Civilprocesa likuma desmitās sadaļas „Kasācijas tiesvedība” normām.

Ja kasācijas sūdzību juridiskas personas vārdā nav parakstījusi tās amatpersona, kas darbojas likumā, statūtos vai nolikumā piešķirto pilnvaru ietvaros, vai zvērināts advokāts, atzīstams, ka kasācijas sūdzību iesniegusi persona, kura nav tam pilnvarota (sk. Civillietu departamenta 2015.gada 9.februāra lēmumu lietā Nr.SKC-2034/2015).

Zvērināta advokāta ordera kā pilnvarojumu apliecinoša dokumenta nepieciešamība, iesniedzot apelācijas sūdzību

Atbilstoši Civilprocesa likuma 82.panta otrajai daļai juridisko personu lietas tiesā ved to amatpersonas vai arī citi juridisko personu pilnvaroti pārstāvji. Atbilstoši šā likuma 85.panta otrajai daļai juridisko personu pārstāvību noformē ar rakstveida pilnvaru vai dokumentiem, kas apliecina amatpersonas tiesības bez īpaša pilnvarojuma pārstāvēt juridisko personu. Tātad juridiskajai, tāpat kā fiziskajai, personai ir tiesības izvēlēties – vest lietu tiesā pašai (likumiskā pārstāvība) vai ar pilnvarota pārstāvja (pārstāvju) starpniecību (līgumiskā pārstāvība).

Atbilstoši Civilprocesa likuma 85.panta trešajai daļai advokāta pilnvarojumu juridiskās palīdzības sniegšanai apliecina orderis. Ja advokāts uzstājas kā puses pilnvarots pārstāvis, šo pilnvarojumu apliecina ar rakstveida pilnvaru.

Attiecībā uz advokāta kā tiesu sistēmai piederīgas personas pilnvarojumu gan Civilprocesa likums (85.panta trešā daļa), gan Advokatūras likums nosaka īpašu (būtībā vienkāršotu) pilnvarojuma noformēšanas kārtību – vienkāršu rakstveida pilnvaru kopā ar orderi.

Analoģiska atziņa izteikta arī judikatūrā – Civillietu departaments, izskatot lietu paplašinātā sastāvā, 2015.gada 26.novembra lēmumā lietā Nr.SKC-2391/2015 norādījis, ka pārstāvības noformēšanu gadījumos, kad personu pārstāv zvērināts advokāts, reglamentē Civilprocesa likuma 85.panta trešā daļa, atbilstoši kurai zvērinātam advokātam kā tiesu sistēmai piederīgas profesijas pārstāvim juridiskās palīdzības sniegšanai pietiek ar vienkāršu rakstveida pilnvaru, kurai papildus iesniedzams orderis. Lietas vešana apelācijas instances tiesā nozīmē to procesuālo darbību veikšanu, kas atbilst Civilprocesa likuma astotās sadaļas „Apelācijas tiesvedība” normām. Apelācijas tiesvedība nevar tikt ierosināta citādi, kā vien pēc lietas dalībnieka apelācijas sūdzības, respektīvi, apelācijas sūdzība ir tas procesuālais dokuments, bez kura nav iespējams un ar kuru faktiski tiek uzsākts apelācijas tiesvedības process.

Tādējādi situācijā, kad zvērināts advokāts vēlas vest lietu, sniedzot personai juridisko palīdzību profesionālās darbības ietvaros, apelācijas sūdzībai ir jāpievieno orderis pārstāvībai apelācijas instances tiesā, kā arī Civilprocesa likuma 86.panta otrās daļas prasībām atbilstoša pilnvara (sk. Civillietu departamenta 2016.gada 17.jūnija lēmumu lietā Nr.SKC-1788/2016).