Aktuālie jautājumi, izskatot pieteikumus par apstākļiem ieslodzījuma vietā

Ievads

Pagājušajā gadā pieņemti vairāki nozīmīgi tiesu nolēmumi saistībā ar ieslodzīto personu tiesībām. Proti, gada nogalē Eiropas Cilvēktiesību tiesa Lielās palātas spriedumā lietā „Muršić v. Croatia'' precizējusi un izskaidrojusi kritērijus, kas ņemami vērā, vērtējot ieslodzīto uzturēšanos ieslodzījuma lietās, savukārt Augstākā tiesa vērsusi uzmanību uz svarīgiem procesuāliem jautājumiem. Šajā rakstā pievērsta uzmanība šiem aktuālajiem nolēmumiem un tajos skartajām problēmām.

1. Eiropas Cilvēktiesību tiesas jaunākās atziņas

Nemainīgas paliek atziņas, ka spīdzināšana un necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai sods ir absolūti aizliegti neatkarīgi no apstākļiem vai personas uzvedības. Savukārt izturēšanās nepieļaujamības vērtējums ir relatīvs un ir atkarīgs no visiem lietas apstākļiem, piemēram, uzturēšanās ilguma, tās fiziskās un psihiskās ietekmes, pat dzimuma, vecuma un veselības stāvokļa. Novērtējot ieslodzījuma apstākļus, jāņem vērā to kumulatīvais efekts, kā arī personas īpašie iebildumi, atrašanās ilgums šajos apstakļos. Ieslodzījuma gadījumā personas pazemojums un ciešanas nevar pārsniegt to līmeni, kas neizbēgami izriet no ieslodzījuma, un personas veselība un labklājība ir adekvāti jāaizsargā.

Lietā „Muršić v. Croatia” Eiropas Cilvēktiesību tiesa atkārtoja, ka minimālās platības standarts uz vienu ieslodzīto personu daudzvietīgā kamerā ir 3  m2 . Vienlaikus tiesa precizēja metodoloģiju platības aprēķināšanā, proti, kameras platībā nebūtu iekļaujamas platības, ko aizņem sanitārās iekārtas, savukārt būtu iekļaujamas platības, ko aizņem mēbeles. Ieslodzījuma apstākļu novērtējumā gan joprojām būtu svarīgi tas, cik brīva ir pārvietošanās kamerā. Vienlaikus pārkāpuma prezumpcija ir atspēkojama, ja tiek izpildīti trīs kritēriji:

1. minimālās telpas samazinājumi ir īslaicīgi, neregulāri un mazsvarīgi;
2. ieslodzītajam vienlaikus ir pietiekama kustības brīvība ārpus kameras un adekvātas ārpuskameras aktivitātes;
3. arī pārējie uzturēšanās apstākļi ir kopumā atbilstoši un nav citu pasliktinošu apstakļu.

Gadījumos, kad kameras izmērs ir 3–4 m2 uz ieslodzīto personu, platība joprojām ir svarīgs faktors ieslodzījuma apstākļu vērtējumā, taču vērtējami būs arī citi apstākļi, piemēram, pieeja ārtelpu aktivitātēm, dabiskais apgaismojums un gaiss, ventilācijas pieejamība, temperatūra kamerā, iespēja privāti izmantot tualeti, higiēnas un sanitāro prasību ievērošana. Ieslodzījuma apstākļi būs svarīgi arī tad, ja kameras platība pārsniegs 4  m2 uz vienu ieslodzīto un nebūs pārapdzīvotības problēmas.

Atšķirīgi kritēriji ir iespējami lietās par vienvietīgajām kamerām, kā arī kamerām vai citām telpām, kas paredzētas īslaicīgai izmantošanai, piemēram, personai uzturoties transportlīdzeklī un tiesas namā vai vienvietīgā kamerā.

2. Augstākās tiesas aktuālās atziņas

Tiesai būtu jāizvērtē apstākļi ieslodzījumā atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē minētajām atziņām. Savukārt mērķis vispusīgi un atbilstoši novērtēt apstākļus paturams prātā, arī risinot procesuālos jautājumus.

Joprojām aktuālas ir atziņas, ka ieslodzīto kā īpaši pakļauto personu pieteikumi saistībā ar iestādes rīcību izskatāmi administratīvā procesa kārtībā tad, ja ir konstatējams, ka iestādes rīcība būtiski ierobežo šo īpaši pakļauto personu cilvēktiesības. Vienlaikus to, vai ir noticis būtisks cilvēktiesību ierobežojums, tiesa bieži var secināt tikai pēc lietas ierosināšanas. Šādā gadījumā, proti, ja ieslodzītās personas cilvēktiesību ierobežojuma būtiskumu tiesa var novērtēt, tikai noskaidrojot un izvērtējot visus lietas apstākļus pēc būtības, tiesas nolēmums lietā taisāms sprieduma veidā atbilstoši Administratīvā procesa likuma 246.panta pirmajai daļai, attiecīgi apmierinot vai noraidot prasījumu. Tiesvedības izbeigšana saistībā ar to, ka lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā, pieļaujama vien tad, ja cilvēktiesību ierobežojuma būtiskuma neesība ir skaidri saskatāma un kad attiecīgi nav nepieciešama lietas faktisko apstākļu noskaidrošana un izvērtēšana pēc būtības.

Sūdzībām par apstākļiem ieslodzījuma vietā raksturīgs, ka personas tiesību pārkāpumu var veidot ļoti dažādu apstākļu kopums. Tāpat arī mēdz būt gadījumi, kad lietā atzīstams, ka nav necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpums, jo izturēšanās nesasniedz minimālo cietsirdības robežu, bet vienlaikus konstatējams citu tiesību aizskārums, piemēram, tiesību uz privāto dzīvi pārkāpums saistībā ar kādu no apstakļiem. Tas padara sarežģītāku situācijas novērtējumu un rada citas problēmas, piemēram, jau ilgstoši tiesu praksē parādās sadrumstalota pieeja ieslodzīto personu sūdzībām. Piemēram, persona iesniedz atsevišķus pieteikumus par dušas stāvokli, atsevišķu pieteikumu par apgaismojumu kamerā un vēl citu par sanitārā mezgla nepietiekamu norobežojumu, vai arī tiesa atsakās vērtēt atsevišķus apstākļus, ko pieteicējs nav izvērsis vai minējis apstrīdēšanas iesniegumā, jo šim prasījumam neesot ievērota pirmstiesas apstrīdēšanas kārtība.

Augstākā tiesa ir kritizējusi zemākas instances rīcību, atsakoties vispār vērtēt personas iebildumus, jo tie netika tik plaši izklāstīti iestādē. Pārāk formāla pieeja liedz tiesai izskatīt ieslodzīto personu sūdzības to kritēriju gaismā, uz ko norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā judikatūrā. Sadalot personas prasījumus atsevišķos ieslodzījuma aspektos, kā arī atsakoties izskatīt atsevišķus aspektus formālu iemeslu dēļ, nacionālās tiesas nepārbauda rīcību, kas kopumā varētu veidot personas tiesību aizskārumu.

Jāpiekrīt, ka lietas iepriekšēja ārpustiesas izskatīšana paredzēta kā obligāta pirmstiesas procedūra, un pieteikuma pieņemšana un izskatīšana tiesā nav pieļaujama, ja strīdus jautājumu ir paredzēts nodot, bet tas nav nodots izskatīšanai iestādē. Tomēr no pieteikuma grozījumiem ir norobežojami pieteikuma papildinājumi, kuri negroza pieteikuma pamatu vai priekšmetu. Tiesību doktrīnā norādīts, ka pieteikuma grozījumi nav pieteicēja papildus argumenti par lietas faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem, kas neskar pieteikuma pamatu vai priekšmetu.

Vienlaikus tiesa var ņemt vērā to, cik ieslodzītā iebildumi ir izvērsti un konsekventi, tieši pierādīšanas pienākuma kontekstā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka personām varētu būt objektīvas grūtības savākt pierādījumus par apstākļiem ieslodzījumā, tomēr personai arī tādā gadījumā ir jābūt spējīgai sniegt detalizētus un konsekventus paskaidrojumus par apstākļiem. Reizēm ieslodzītais ir spējīgs arī nodrošināt vismaz kādus pierādījumus par apstākļiem, tai skaitā citu ieslodzīto liecības vai fotogrāfijas.

Tāpat arī nebūtu vēlams sadalīt vairākās tiesvedībās ilgstošu pārkāpumu, jo, kā jau iepriekš minēts, tas ir būtisks faktors personas tiesību aizskāruma vērtējumā. Augstākā tiesa ir atzinusi, ka svarīgi konstatēt pieteicēja tiesību pārkāpuma ilgstošo dabu, lai novērtētu pārkāpuma smagumu un noteiktu atbilstošu atlīdzinājumu.

Gadījumos, kad pieteicējs sūdzas par ilgstošu savu tiesību pārkāpumu un uzturēšanas apstākļi cietumā, uz kuriem atsaucas pieteicējs, nemainās arī pēc iesnieguma izskatīšanas iestādē, uzlikt pieteicējam pienākumu regulāri rakstīt analoga satura iesniegumus par sliktajiem sadzīves apstākļiem, ja tie nav uzlabojušies, būtu pārāk formāla un nepamatota prasība. Ja pieteicējs skaidri ir darījis zināmu iestādei, ka sadzīves apstākļi cietumā pārkāpj viņa cilvēktiesības, bet iestāde pieteicēja pretenzijas noraidījusi, un situācija paliek nemainīga, tiesai, pārbaudot pieteicēja norādītos faktus, ir pamats atzīt pārkāpumu par ilgstošu un vērtēt arī periodu pēc apstrīdēšanas iesnieguma izskatīšanas. Šī tiesas rīcība nav uzskatāma par pieteikuma robežu paplašināšanu. Arī tad, ja šim aizskārumam ir nelieli pārtraukumi, piemēram, saistībā ar konvojēšanu uz tiesas sēdi, tas nemaina aizskāruma ilgstošo dabu.

Tiesai jau sākotnējā stadijā būtu vēlams sekot līdzi tam, vai no pieteicēja nav saņemti līdzīgi pieteikumi tiesā. Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmās daļas 2.punktā paredzēts, ka tiesnesis atsakās pieņemt pieteikumu, ja tās pašas vai citas tiesas tiesvedībā ir lieta starp tiem pašiem administratīvā procesa dalībniekiem, par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata. Savukārt, konstatējot, ka tiesā atrodas vairākas lietas, kurās iesaistīts pieteicējs un tās būtu lietderīgi skatīt kopā, atbilstošs mehānisms var būt tieši lietu apvienošana atbilstoši Administratīvā procesa likuma 193.panta otrajai daļai.