PAR AUGSTĀKĀS TIESAS SPRIEDUMU LIETĀ NR.SKC-69/2017
Šā gada 31.janvārī Augstākās tiesas Civillietu departaments (turpmāk – Civillietu departaments) rakstveida procesā izskatīja Latvijas valsts (Kultūras ministrijas personā), Latvijas Kinematogrāfistu savienības un 44 filmu autoru kasācijas sūdzības par Rīgas apgabaltiesas 2014. gada 22. aprīļa spriedumu Latvijas valsts prasībā pret AS „Rīgas Kinostudija” par mantisko autortiesību atzīšanu uz LPSR valsts uzņēmumā „Rīgas kinostudija” uzņemtajām 973 filmām, kas tapušas laikā no 1964.gada līdz 1990.gada 4.maijam, un arī trešo personu prasībā par autortiesību atzīšanu uz šīm filmām.
Augstākā tiesa atzina, ka juridisko personu autortiesības, par kurām notika strīds, ir beigušas pastāvēt vēlākais 1993.gada 15.maijā, stājoties spēkā likumam „Par autortiesībām un blakustiesībām” un Latvijas likumdevējam nepieņemot likumu, kas nodrošinātu minēto tiesību turpmāku pastāvēšanu. Līdz ar to šādas tiesības nevar piederēt ne AS „Rīgas Kinostudija”, ne arī valstij. Autoru – fizisko personu, kuru radošās darbības rezultātā tapa iepriekš minētās filmas, – tiesības turpina pastāvēt, un to aizsardzība var tikt īstenota vispārīgā kārtībā.
I
LIETAS BŪTĪBA UN TIESVEDĪBAS GAITA
Latvijas valsts Kultūras ministrijas personā 2007. gadā cēla tiesā prasību, to vairākkārt papildinot, pret AS „Rīgas Kinostudija” par autortiesību atzīšanu uz LPSR valsts uzņēmumā „Rīgas kinostudija” laikā no 1964. gada līdz 1990.gada 4.maijam uzņemtajām 973 filmām, darbu izmantošanas aizliegšanu un zaudējumu atlīdzības piedziņu. Prasības galīgajā redakcijā tika lūgts atzīt Latvijas valstij Kultūras ministrijas personā mantiskās autortiesības uz strīdus filmām un autora personiskās tiesības uz minēto filmu neaizskaramību. Tāpat prasītāja lūdza atzīt, ka AS „Rīgas Kinostudija”, prettiesiski uzdodoties par strīdus filmu autortiesību īpašnieci un 2007.gadā noslēdzot līgumu ar Dānijas uzņēmumu „Voxell Aps” par ekskluzīvo izplatīšanas tiesību piešķiršanu, ir aizskārusi Latvijas valsts autortiesības un blakustiesības uz šīm filmām. Latvijas valsts Kultūras ministrijas personā arī lūdza aizliegt AS „Rīgas Kinostudija” izmantot strīdus filmas tādos veidos, kuru īstenošanai jāsaņem autortiesību subjekta atļauja, kā arī lūdza piedzīt no atbildētājas prasītājas labā zaudējumu atlīdzību 29 517,77 latu apmērā (42 000 euro).
Atsaucoties uz Latvijas PSR civilkodeksa normām un kinematogrāfijas nozares pārvaldes kārtību strīdus filmu radīšanas periodā, prasītāja secināja, ka LPSR valsts uzņēmums „Rīgas kinostudija” ieguva tikai operatīvās pārvaldīšanas tiesības uz tās uzņemtajām filmām, bet mantiskās un nemantiskās autora tiesības uz likuma pamata īpašumā ieguva valsts. Arī LPSR valsts uzņēmuma „Rīgas kinostudija” vairākkārtējās statusa izmaiņas un reorganizācija, pēc prasītājas domām, nedod pamatu vai reorganizācijas gadījumā pat izslēdz secinājumu, ka Rīgas kinostudija būtu ieguvusi jebkādas autortiesības uz strīdus filmām. Pamatojoties uz LPSR Augstākās Padomes 1991.gada 20.marta lēmumu „Par valsts īpašumu un tā konversijas pamatprincipiem”, prasītājas ieskatā notika autortiesību uz strīdus filmām konversija par Latvijas valsts īpašumu. Savukārt, nododot valsts uzņēmumu „Valsts Rīgas kinostudija” privatizācijai, minētās autortiesības neesot tikušas iekļautas privatizējamā uzņēmuma mantā. Visbeidzot, prasītāja secināja, ka, pamatojoties Civillikuma 3.pantu, Latvijas valstij ir spēkā esošas mantiskās un nemantiskās tiesības uz strīdus filmām. Līdz ar to atbildētāja nebija tiesīga 2007.gadā ar Dānijas uzņēmumu „Voxell Aps” noslēgt līgumu, saskaņā ar kuru tas ieguva ekskluzīvas tiesības izplatīt un publiskot strīdus filmas.
2009.gadā lietā kā trešās personas ar patstāvīgiem prasījumiem iestājās biedrība „Latvijas Kinematogrāfistu savienība” un virkne strīdus filmu autoru. Trešās personas lūdza atzīt filmu autoriem neatsavināmās personiskās un mantiskās tiesības uz strīdus filmām un piedzīt no atbildētājas zaudējumu atlīdzību par filmu izmantošanu bez atlīdzības samaksas. Trešās personas pievienojās prasītājas viedoklim, ka atbildētājai nav autortiesību uz strīdus filmām, taču norādīja, ka arī Latvijas valstij var atzīt tikai tādas tiesības, kas mūsdienu izpratnē ir filmu producentu tiesības jeb blakustiesības. Autoru personiskās un mantiskās tiesības turpretim atzīstamas strīdus filmu individuālajiem autoriem.
Atbildētāja AS „Rīgas Kinostudija” prasības neatzina, uzskatot, ka tiesības uz strīdus filmām tā ieguvusi jau to radīšanas brīdī un iegūtās autortiesības saglabājusi gan līdz prasītājas privatizācijai, gan arī pēc privatizācijas.
2013.gadā pirmās instances tiesa apmierināja Latvijas valsts prasību, bet trešo personu prasība apmierināta daļā, noraidot prasījumu par zaudējumu atlīdzības piedziņu.
2014.gadā apelācijas instances tiesa nosprieda par labu atbildētājai, noraidot gan Latvijas valsts, gan trešo personu prasības. Apelācijas instances tiesa atzina, ka strīda izšķiršanai piemērojama Latvijas PSR civilkodeksa 4.sadaļa „Autortiesības”, kas Latvijas Republikā bija spēkā līdz 1993.gada 15.maijam, kad stājās spēkā Latvijas Republikas likums „Par autortiesībām un blakustiesībām”. Pamatojoties uz minēto normatīvo regulējumu, tiesa atzina, ka autortiesības uz strīdus filmām bija ieguvis LPSR valsts uzņēmums „Rīgas kinostudija”. Izvērtējot tā reorganizācijas procesus, tiesa secināja, ka autortiesības uz strīdus filmām saglabāja Valsts uzņēmums „Valsts Rīgas kinostudija”, kas 1997.gadā tika pārveidots par privatizējamo valsts akciju sabiedrību „Rīgas Kinostudija”. Privatizācijas rezultātā privatizējamā valsts akciju sabiedrība tika pārveidota par akciju sabiedrību „Rīgas Kinostudija”. Atbildētāja savukārt esot privatizējamās valsts AS „Rīgas Kinostudija” tiesību un saistību pārņēmēja. Līdz ar to apelācijas instances tiesa atzina, ka atbildētāja ir 1964.gada 1.jūnijā pastāvējušās juridiskās personas – uzņēmuma „Rīgas kinostudija” – tiesību un pienākumu pārņēmēja, tostarp autortiesību pārņēmēja uz visām laikā no 1964.gada 1.jūnija līdz 1993.gada 15.maijam Rīgas kinostudijas uzņemtajām kinofilmām un televīzijas filmām.
Attiecībā uz trešo personu prasību apelācijas instances tiesa secināja, ka saskaņā ar Latvijas PSR civilkodeksa 510.panta trešo daļu scenārija autoram, komponistam, režisoram inscenētājam, galvenajam operatoram, māksliniekam inscenētājam un citiem autoriem, kuru darbi ir kinofilmas vai televīzijas filmas sastāvdaļa, pieder autortiesības katram uz savu darbu. Minētās autortiesības nav apstrīdētas, un tiesa nevar ar spriedumu lietā šīs tiesības paplašināt, attiecinot tās uz kinofilmām vai televīzijas filmām kopumā. Savukārt atzīt tās tiesības, kuras ir norādītas Latvijas PSR civilkodeksa 510.panta trešajā daļā, tiesai nav pamata, jo tās ir spēkā uz likuma pamata. Tiesa uzsvēra, ka šo tiesību aizskāruma gadījumā katram autoram ir personiskas prasījuma tiesības lūgt tiesai novērst konkrētu tiesību aizskārumu.
Par apelācijas instances tiesas spriedumu kasācijas sūdzības iesniedza gan prasītāja, gan arī trešās personas, bet atbildētāja iesniedza paskaidrojumus par kasācijas sūdzībām. Pārbaudot pārsūdzētā sprieduma likumību, Civillietu departaments atzina, ka apelācijas instances tiesas spriedums atstājams negrozīts. Vienlaikus Civillietu departaments atzina par pareizu pārsūdzētajā spriedumā ietverto lietas iznākumu, bet tā pamatojumu aizstāja ar savu argumentāciju par lietā nozīmīgo tiesību jautājumu risinājumu.
II
CIVILLIETU DEPARTAMENTA ATZIŅAS
Civillietu departaments atzina, ka, lai izšķirtu jautājumu par tiesību piederību un no tā izrietošu pušu strīdu par šo tiesību pārkāpumu, vispirms jānoskaidro, par kādām tieši tiesībām ir strīds un vai tās vispār pastāv. Spriedumā secināts, ka saskaņā ar Latvijas PSR civilkodeksu autortiesības nebija īpašuma objekts, kam savukārt ir nozīme, izvērtējot lietai būtiskus apstākļus, tostarp to, vai un kādā apjomā attiecīgās tiesības turpināja pastāvēt arī pēc likuma „Par autortiesībām un blakustiesībām” spēkā stāšanās 1993.gada 15.maijā.
Izvērtējot padomju laika civiltiesisko regulējumu un tiesību doktrīnas atziņas, Civillietu departaments secināja, ka „juridisko personu autortiesības” Latvijas PSR civilkodeksā tika uzskatītas par īpašu tiesību institūtu, kas atšķiras no autoru tiesību institūta mūsdienu izpratnē. Minētā atšķirība pastāvēja gan tiesību subjektības aspektā (juridiskā persona kā sākotnējais autortiesību subjekts, kurš nav atzīstams par līdzautoru ar pārējiem darba autoriem un kura tiesību izcelsme nebalstās radošas darbības veikšanā), gan tiesību apjoma un to aizsardzības termiņa (juridisko personu autortiesībām bija beztermiņa raksturs) aspektā. Turklāt atšķirība pastāvēja, salīdzinot ne tikai juridisko personu kā sākotnējo autortiesību subjektu un autoru (fizisko personu) tiesību institūtus, bet arī juridisko personu kā sākotnējo autortiesību subjektu un juridisko personu – autortiesību pārņēmēju – tiesību institūtus.
Analizējot, vai šis īpašais tiesību institūts ir turpinājis pastāvēt arī pēc likuma „Par autortiesībām un blakustiesībām” stāšanās spēkā 1993.gada 15.maijā, departaments konstatēja, ka šāda tiesību institūta Latvijas Republikas tiesībās nav un tas arī nav pārņemts grozītā veidā.
Mūsdienu normatīvais regulējums par autoru – darba radītāju – atzīst tikai fizisku personu, un neviena juridiskā persona, kas kādreiz organizējusi vai šobrīd organizē filmas radīšanu, nevar kļūt par tās autoru.
Civillietu departaments arī norādīja, ka būtiski ņemt vērā, ka, Latvijai atgūstot neatkarību, notika tiesību sistēmas transformācija. Līdz ar to, lai juridisko personu autortiesības, tostarp LPSR valsts uzņēmuma „Rīgas kinostudija” autortiesības, turpinātu pastāvēt neatkarīgās Latvijas Republikas tiesību sistēmā, Latvijas likumdevējam vajadzēja tās noteikti pārņemt. Spriedumā konstatēts, ka likumdevējs jautājumu par padomju periodā radītajām filmām bija vēlējies regulēt patstāvīgi, taču atbilstošs normatīvais regulējums nav pieņemts līdz pat šim brīdim. Šādos apstākļos nevar atzīt, ka strīdīgās tiesības ir turpinājušas pastāvēt.
Ņemot vērā Civillietu departamenta atziņu par LPSR valsts uzņēmuma „Rīgas kinostudija” autortiesību izbeigšanos ne vēlāk kā 1993.gada 15.maijā, lietā vairs nebija nozīmes risināt jautājumu par minēto tiesību likteni tā privatizācijas procesā, kas norisinājās 1997. gadā.
Attiecībā uz autoriem, proti, fiziskajām personām, kuru radošās darbības rezultātā strīdus filmas tapa, Civillietu departaments secināja, ka viņu autortiesības pastāv uz likuma pamata un tās nav atkārtoti jāapstiprina ar tiesas spriedumu. Ja filmu autoru tiesības tiek aizskartas, tad par konkrētajiem aizskārumiem katram autoram ir tiesības vērsties tiesā. Apelācijas tiesvedībā nebija trešo personu prasījuma, kas būtu vērsts uz konkrēta aizskāruma novēršanu.
III
DAŽAS PIEZĪMES PĒC CIVILLIETU
DEPARTAMENTA SPRIEDUMA
Civillietu departamenta spriedums lietā Nr.SKC-69/2017 sniedz atbildes uz vairākiem būtiskiem tiesību jautājumiem gan attiecībā uz materiālo tiesību regulējuma izpratni autortiesību jomā, gan tā intertemporālo piemērošanu. Tāpat minētais spriedums palīdz labāk izprast kasācijas instances tiesas lomu civilprocesuālajā tiesvedībā un atkārto Augstākās tiesas iepriekš paustās atziņas par atzīšanas prasību nepieļaujamību.
Jautājumā par strīdus tiesībām Civillietu departamentam bija jāizvērtē tiesību institūts, kuram nav analoga mūsdienu Latvijas tiesību sistēmā – juridisko personu autortiesības. Pretēji mūsdienās Latvijā valdošajai izpratnei, kad ar juridisko personu autortiesībām tiek saprastas autora mantiskās tiesības, kuras uz līguma vai likuma pamata pārgājušas juridiskajai personai, padomju tiesībās ar tām tika saprastas juridiskās personas kā sākotnējā tiesību subjekta autortiesības, kurās ietilpa arī autora personiskās tiesības un kuru spēkā esamība nebija ierobežota laikā. Turklāt autortiesību piederība juridiskajām personām padomju tiesībās tika atzīta tikai atsevišķos, likumā noteiktos, gadījumos.
Vispārīgais noteikums, līdzīgi kā mūsdienu Latvijas tiesību sistēmā, paredzēja, ka autortiesības pieder autoram. Turklāt minētās tiesības, pretēji Autortiesību likuma regulējumam, nevarēja pāriet citām personām. Atbilstoši Latvijas PSR Civilkodeksa 526.pantam juridiskās personas varēja iegūt tikai darbu izmantošanas tiesības, nevis autortiesības. Tas bija attiecināms arī uz darbiem, kas tika radīti darba tiesisko attiecību ietvaros. Secinot, ka ne likums „Par autortiesībām un blakustiesībām”, ne Autortiesību likums neparedz tādu tiesību institūtu kā „juridiskās personas autortiesības” Latvijas PSR civilkodeksa 506.panta izpratnē, Civillietu departamentam bija jāvērtē, vai ir pamatota šāda tiesību institūta saglabāšana, bet negatīvas atbildes gadījumā – vai ir pamatota tā transformācija, pielīdzinot to Latvijas tiesību sistēmā atzītam tiesību institūtam. Uz abiem jautājumiem Civillietu departaments sniedza noraidošu atbildi.
Attiecībā uz strīdus tiesību institūta saglabāšanu mūsdienu Latvijas tiesību sistēmā Civillietu departaments secināja, ka konkrētajā gadījumā nav runa par parastiem likuma grozījumiem, bet gan par tiesību sistēmu transformāciju, un tiesību institūta pārņemšanas priekšnosacījums šādā gadījumā ir tā noteikta pārņemšana un adaptēšana jaunajai tiesību sistēmai. Konkrētajā gadījumā tas normatīvā veidā netika veikts, savukārt strīdus tiesību institūtu Civillietu departaments atzina par neiederīgu Latvijas tiesību sistemā. Jāatzīmē, ka Civillietu departaments, līdzīgi kā Eiropas Savienības Tiesa, to argumentē tās kompetencē esošajās autortiesību lietās, strīdus tiesību institūta saglabāšanas jautājumā izvērtēja tā iespējamo risinājumu ekonomisko ietekmi uz autortiesību subjektiem, atzīstot, ka „šāda tiesību institūta saglabāšana pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas liegtu filmu autoriem gūt ekonomisku labumu no līdzautorībā radīta darba izmantošanas, kas nav aizstājams ar Latvijas PSR civilkodeksā paredzēto kontroli pār atsevišķu darbu – filmas sastāvdaļu – izmantošanu, jo atsevišķu filmas sastāvdaļu un filmas kā vienota darba ekonomiskās izmantošanas potenciāls ir būtiski atšķirīgs”. Šādai ekonomiski orientētai pieejai var būt būtiska nozīme arī citās autortiesību lietās, tostarp gadījumos, kad ir strīds par normatīvajā regulējumā paredzēto autortiesību aizsardzības apmēru. Civillietu departaments vērtēja strīdus tiesību institūta saglabāšanu arī no konstitucionālo tiesību viedokļa, pievēršoties jautājumam par tā atbilstību Latvijas Republikas Konstitucionālā likuma „Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 33.pantā (vēlāk – Latvijas Republikas Satversmes 113.pantā) noteiktajam autortiesību aizsardzības līmenim. Ņemot vērā, ka autortiesību aizsardzības līmenis atspoguļo autortiesību subjektu un darbu izmantotāju (plašāk – visas sabiedrības) interešu līdzsvaru, šādam izvērtējumam un pašam apstāklim, ka to var būt jāveic, var būt nozīme arī citās autortiesību lietās.
Jautājumā par strīdus tiesību institūta transformāciju par Latvijas tiesību sistēmā atzītu tiesību institūtu, piemēram, par filmas producenta tiesībām, kurām ir blakustiesību raksturs, Civillietu departaments secināja, ka analoģija šajā gadījumā nav piemērojama, jo likumdevējs noteikti pauda gribu attiecīgo jautājumu noregulēt pašam, taču līdz šim nav toizdarījis. Civillietu departaments nesniedza viedokli, vai likumdevējam vēl arvien šāda iespēja pastāv.
Iepriekš minētie Civillietu departamenta secinājumi nozīmē, ka ne prasītāja, ne atbildētāja nav tiesīga rīkoties ar strīdus filmām, ja vien nesaņem filmu autoru atļauju (licenci) vai arī neiegūst no tiem attiecīgās autora mantiskās tiesības.
Attiecībā uz filmu autoru – fizisko personu, kuru radošās darbības rezultātā tapa filma, – loku Civillietu departaments secināja, ka tas nosakāms atbilstoši Latvijas PSR civilkodeksa 510.panta trešajai daļai. Savukārt autoru tiesību apjoms nosakāms atbilstoši konkrētajā brīdī spēkā esošajam normatīvajam regulējumam, proti, šobrīd atbilstoši Autortiesību likumam. Tas nozīmē, ka minēto filmu izmantošanai Autortiesību likumā minētajos veidos ir jāsaņem to autoru piekrišana (licence). Jautājums par tiesību efektīvas pārvaldīšanas nodrošināšanu, piemēram, paredzot to obligātu kolektīvo pārvaldījumu vai attiecinot uz tām regulējumu par paplašinātajām kolektīvajām licencēm (extended collective licences), risināms leģislatīvā ceļā.
Jautājumā par apstrīdētā spriedumu atcelšanu Civillietu departaments secināja, ka prasību apmierināšana, ņemot vērā departamenta sniegto normatīvā regulējuma iztulkojumu, nav iespējama. Līdz ar to sprieduma atcelšana nebūtu pamatota un pat būtu pretrunā ar nepieciešamību nodrošināt lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā. Civillietu departaments arī uzsvēra, ka tie pārsūdzētā sprieduma trūkumi, kas varētu kaitēt vienotas tiesu prakses veidošanai, ir novērsti ar paša departamenta spriedumu. Tā kā lietas iznākums atbilstoši Civillietu departamenta sniegtajai argumentācijai bija atkarīgs tikai no tiesību jautājumu pareizas atbildēšanas, nevis lietas faktiskajiem apstākļiem, par kuriem pastāvēja strīds, lietas nodošanai izskatīšanai apelācijas instances tiesai nebija pamata, gan ņemot vērā Civilprocesa likuma 476.pantā pirmajā daļā noteikto kasācijas instances tiesas izteiktā likuma tulkojuma obligātumu tiesai, kas izskata konkrēto lietu no jauna, gan ņemot vērā, ka vienotas likuma izpratnes nodrošināšana primāri ir kasācijas instances tiesas uzdevums.
Noslēgumā jāatzīmē, ka spriedumā paustās Civillietu departamenta atziņas sniedz juridiski nozīmīgas atbildes uz tādiem tiesību jautājumiem, kuriem var būt nozīme arī citās lietās. Tādējādi minētās atziņas atzīstamas par Augstākās tiesas judikatūru, kuru atbilstoši Civilprocesa likuma 5.panta sestajai daļai tiesām jāņem vērā, piemērojot attiecīgās tiesību normas.
QR
