IEVADS
Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas vadītāja ANITA ZIKMANE žurnālistiem stāstīja, kā veidojas judikatūra un kā tiesu prakses noskaidrošana var būt noderīga mediju ikdienas darbā.
TIESU PRAKSES APKOPOŠANAS VĒSTURE
No 1938.gada maija līdz 1940.gada oktobrim Senātā darbojās Spriedumu birojs, kura pamatuzdevums bija pārredzēt un sistematizēt Senāta praksi un ar speciālu kartotēku palīdzību rūpēties par prakses saskaņošanu. Spriedumu biroja darba principi un iedibinātā prakse atspoguļojas arī šodien judikatūras sistematizēšanā. Sākot jau ar pavisam nopietnām lietām, kā tiesu nolēmumu kopsavilkumu veidošana, atslēgvārdu pievienošana tiesu prakses kontinuitātes jeb vienveidīguma nodrošināšanai, līdz beidzot ar tādām praktiskām lietām kā domāšana par katalogu faktisko izmantošanas ilgtspēju. Spriedumu birojs kartotēkas veidoja uz īpaši pasūtīta, pret nodilumu izturīga kartona un ar saprotamu kartotēkas iedalījumu. Arī šodien domājam par tiesu prakses klasifikatoru veidošanu, lai maksimāli atvieglotu nepieciešamo tiesu prakses atziņu atrašanu un tālāku piemērošanu.
Augstākajā tiesā ar tiesu prakses apkopošanu sākotnēji plēnumu lēmumu sagatavošanai, vēlāk apkopojumu veikšanai un tālāk jau publiski pieejamo tiesu prakses klasifikatoru izveidei secīgi darbojās Plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļa, tad Judikatūras nodaļa un kopš 2016.gada sākuma – Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļa. Nosaukumi ir mainījušies līdz ar darba pienākumu izmaiņām.
JUDIKATŪRAS UN ZINĀTNISKI ANALĪTISKĀS NODAĻAS UZDEVUMI
Nošķiramas divas darbības puses: pirmā (Augstākajā tiesā iekšējā) – atbalsts tiesnešiem lietu sagatavošanai izskatīšanai – un otra (ārējā) – nolēmumu pēcapstrāde, lai nodrošinātu sabiedrībai pieeju tiesu praksei, kā arī tiesu prakses apkopojumu veikšana vai organizēšana.
Pēc tiesnešu lūguma nodaļas darbinieki veic dažādu tiesību jautājumu izpēti, pievēršoties gan Eiropas Savienības, gan starptautisko tiesību aspektiem, kā arī gatavojot pārskatus par Eiropas tiesu praksi. Šādi pārskati var būt gan pavisam kodolīgi un nepieciešami tikai vienas konkrētas lietas sagatavošanai iztiesāšanai, gan arī salīdzinoši plaši un izmantoti atkal un atkal.
Par tiesu prakses apkopojumiem tiek saukti Augstākās tiesas vai atsevišķos jautājumos arī zemāku instanču tiesu nolēmumu esences apkopojumi. Šie apkopojumi tiek publicēti Augstākās tiesas mājaslapā. Apkopojumu tēmas tiek izvēlētas, par pamatu ņemot Augstākās tiesas departamentu izvirzītos aktuālos tiesu prakses vai tiesību piemērošanas jautājumus.
Nolēmumu pēcapstrāde ikdienā noris, analizējot pieņemtos nolēmumus, izvēloties tiesu prakses un normu piemērošanas principu atklāšanai, iespējams, noderīgos. Tālāk jau ar tiesnesi referentu konkrētajā lietā tiek saskaņots un noslīpēts publicējamā nolēmuma virsraksts un tēze. Šādi nolēmumi tālāk tiek kārtoti modernā kartotēkā – klasifikatorā.
Visu publicējamo nolēmumu apstrāde tiek veikta, izmantojot anonimizācijas algoritmu, un šādi apstrādāti nolēmumi ir pieejami Tiesu informācijas sistēmas publiskajā modulī.
ŽURNĀLISTIKA UN JUDIKATŪRA
Anda Rožukalne rakstīja: pētnieciskā žurnālistika spēj ikdienas notikumos un procesos caur atsevišķiem gadījumiem vai tikai piemēru izpausmēm ieraudzīt kādu sistēmu.
Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas uzdevums ir atsevišķā nolēmumā izlasīt sistēmas attīstībai būtisko, paredzēt šāda nolēmuma pienesumu, vērtību nākotnē.
Ikdienas žurnālistikā notikuma centrā būs konkrēto pušu strīds vai pieteicēja tiesību jautājuma risinājums administratīvajās tiesībās. Tiesu prakse šajā gadījumā var būt noderīga salīdzināšanai, bet, visticamāk, nebūs resurss, lai padziļināti pētītu līdzīgas lietas. Mūsu pienesums, lai pat īsa ieskatīšanās katalogos varētu dot salīdzināmas atbildes. Veicot padziļinātu pētniecību par kādu gadījumu, tiesu prakse palīdzēs atklāt normatīvā regulējuma piemērošanas praktiskos aspektus. Man personīgi par vairākiem aspektiem žurnālista vārda brīvības un sabiedrības tiesību uz informāciju kontekstā nozīmīgs šķiet Eiropas Cilvēktiesību tiesas
Lielās palātas 2016.gada 29.marta spriedums „Bédat v. Switzerland”. Šajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesā bija vērsies žurnālists, kurš bija sodīts ar naudas sodu par krimināllietas materiālu (konkrētajā gadījumā slepenu dokumentu) publicēšanu par kādu kriminālprocesu pret personu, kas bija izraisījusi autoavāriju, kurā gāja bojā trīs un tika ievainotas astoņas personas. Autoavārija tika izraisīta, uzbraucot gājējiem uz Lozannas tilta. Žurnālists publicēja rakstu, kurā tēlaini aprakstīta nopratināšanas atmosfēra, detaļas par šīs personas izteiktajiem lūgumiem, viņa sievas liecības un ārsta atzinumi. Šīs ziņas žurnālists it kā ieguvis no lielveikalā atrasta krimināllietas faila kopijas.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa šajā lietā vērtē virkni Šveices valdības argumentu. Kā nepamatots tiek noraidīts apsvērums, ka šī lieta nebūtu tāda, kurā ir sabiedrības interese, īpaši norādot, ka „ir neiedomājami, ka nepastāvētu iepriekšēja vai pastāvīgi situācijai sekojoša līdzi diskusija par tiesas procesu tematiem, vai tas būtu specializētajos žurnālos, vispārējā presē vai sabiedrībā vispār. Žurnālistiem ir ne tikai pienākums šādu informāciju un viedokļus izplatīt; arī sabiedrībai ir tiesības to saņemt”. Šajā lietā jau pašas varas iestādes bija sniegušas zināmu ieskatu izmeklēšanā.
Tāpat tiek atspēkots arguments, ka ar publikācijām tiek aizskartas personas tiesības uz taisnīgu tiesu, „kas krimināllietās ietver tiesības uz objektīvu lietas izskatīšanu un tiesības uz nevainības prezumpciju. Kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau vairākkārt norādījusi: žurnālistiem tas ir jāņem vērā, kad tiek komentētas neizskatītas lietas, tā kā pieļaujamo komentāru apjoms nevar paplašināties uz apgalvojumiem, kas, visticamāk, kaitētu, tīši vai netīši, iespējām personai saņemt taisnīgu tiesu vai iedragātu sabiedrības uzticību tiesas lomai krimināltiesas vešanā”. Tomēr šajā lietā, kā norāda Tiesas palāta, kas lietu izskatīja pirmajā instancē, – valsts tiesas sastāvā ir pieredzējuši tiesneši, un tas samazina risku, ka žurnālistu raksti ietekmētu lietas iznākumu.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa pievērsās arī Šveices valdības argumentam, ka valstij ir pienākums rūpēties par personu tiesību uz privātās dzīves aizsardzību. Šajā jautājumā Tiesa piekrīt, ka informācija, ko žurnālists bija atklājis, ir ļoti personiska un pat medicīniska rakstura informācija. Tiesa uzskata, ka šāda veida informācija pieprasa visaugstāko aizsardzību Konvencijas 8.panta izpratnē. Šis secinājums ir īpaši svarīgs, tā kā persona nebija sabiedrībai zināma, un fakts, ka viņš bija kriminālizmeklēšanas subjekts, lai gan par nopietnu nodarījumu, neattaisnoja izturēšanos pret viņu kā pret publisku personu, kas pats atklāj sevi publicitātei.
CAURSKATĀMĪBA UN ANONIMIZĀCIJA
Tiesu nolēmumu pieejamība tiek saistīta ar uzticēšanos tiesām, jo tādā veidā tiek dota iespēja sabiedrībai sekot līdzi tiesu nolēmumos izmantotajai argumentācijai un salīdzināt rezultātu. Tiesu nolēmumu anonimizācija neietekmē minēto mērķi tiesu nolēmumu pieejamībai. Tā nepieciešama tikai fiziskas personas privātās dzīves aizsardzībai.
TIESU PRAKSES NOZĪME EIROPAS CILVĒKTIESĪBU TIESAS ATZIŅĀS
Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014.gada 16.septembra spriedumā lietā „Plechkov v. Rumania”, iesnieguma Nr. 1660/03, par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7.panta pirmās daļas (tiesības netikt sodītam bez atbilstoša likuma) piemērošanu norāda, ka tā jau savā tiesu praksē ir atzinusi, ka juridiskas normas neatņemama sastāvdaļa ir tiesu interpretācija. Vajadzētu vienmēr izskaidrot šaubīgos jautājumus un piemēroties mainīgajai situācijai. Lai gan noturība ir ļoti vēlama, to var reizēm saistīt ar pārmērīgu stingrību, bet likumam ir jāspēj pielāgoties situācijas izmaiņām. Daudziem likumiem ir salīdzinoši neprecīzas normas, kuru interpretācija un piemērošana ir atkarīga no prakses. Tiesām uzticētais pienākums ir tieši kliedēt šaubas, kas varētu būt saistītas ar normas interpretāciju.
ECT 2015.gada 30.jūlija spriedumā lietā „Ferreira Santos Pardal v. Portugal”, iesnieguma Nr.30123/10, atzina, ka vienveidīga tiesu prakse ir tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa, proti, daļa no tiesiskās noteiktības principa, kas ir visu Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pantu saturā un kas ir viens no tiesiskas valsts pamatelementiem. Tomēr judikatūras attīstība pati par sevi nav pretrunā tiesu varas pareizai darbībai, jo atteikšanās no dinamiskas un attīstošas pieejas var traucēt reformai vai uzlabojumiem.
KAS IR JUDIKATŪRA AUGSTĀKĀS TIESAS NOLĒMUMOS
Augstākās tiesas 2016.gada 16.septembra spriedumā lietā Nr.SKC-270/2016 (C33327912) Civillietu departaments, ar atsauci uz tiesneša Levita rakstu, norāda, ka ar jēdzienu judikatūra saprot tiesu nolēmumos atrodamās juridiskās atziņas, kas ir vispārināmas un līdz ar to pielietojamas ne vien konkrētajā, bet arī citos gadījumos. Departaments atgādina, ka judikatūras ņemšanas vērā mērķis ir nodrošināt tiesas spriešanas taisnīgumu, vienveidību un tiesisko stabilitāti. Tā kā tiesas spriedumam jābūt pamatotam ar tiesību normu, judikatūra izmantojama secinājuma par šīs normas piemērošanas (iztulkošanas) juridiskajiem aspektiem argumentēšanai. Tas nozīmē, ka nevar izspriest lietu pēc būtības uz kāda cita tiesas nolēmuma, lai arī pieņemta, pamata.
KĀ AUGSTĀKĀ TIESA ATKĀPJAS NO LĪDZŠINĒJĀS TIESU PRAKSES
Augstākā tiesa 2016.gada 11.marta lēmumā lietā Nr.SKC-1350/2016 (C29767412) argumentēti un detalizēti norādot uz normatīvā regulējuma tvērumu, atkāpjas no savas līdzšinējās prakses, norādot, ka agrāko senatoru kolēģijas lēmumu Civillietu departaments atzīst par kļūdainu.
QR
