Juridiskās palīdzības institūts administratīvajā procesā

IEVADS

2017.gada 1.martā stājās spēkā grozījumi Administratīvā procesa likumā , kas paredz izteikt jaunā redakcijā 18.panta ceturto daļu un papildināt pantu ar piekto, sesto un septīto daļu. Vienlaikus spēkā stājās arī saistīti grozījumi Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā. Ar šiem grozījumiem atjaunota vispārējā valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība administratīvajā procesā tiesā, kā arī paredzēts alternatīvs mehānisms bezmaksas juridiskajai palīdzībai administratīvajā procesā iestādē.

Raksta mērķis ir ieskicēt apsvērumus, kas tika ņemti vērā, lemjot par minētajiem grozījumiem, kā arī pievērst uzmanību atsevišķiem jautājumiem, kuriem var būt nozīme, piemērojot minētās normas.

Minētais regulējums neskar un rakstā nav aplūkots jautājums par juridiskās palīdzības, kas sniegta ārpus nodrošinātās juridiskās palīdzības ietvariem, izmaksu atlīdzināšanu pēc tam, kad tiesvedības procesā ir konstatēts administratīvā akta (faktiskās rīcības, publisko tiesību līguma) prettiesiskums. Šādas juridiskās palīdzības izmaksas tāpat kā līdz šim atlīdzināmas zaudējumu atlīdzinājuma institūta ietvaros atbilstoši Administratīvā procesa likuma 8.nodaļai un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumam.

Grozījumu nepieciešamība

Ar 2009.gada 12.jūnija grozījumiem Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā tika izslēgtas normas, kas paredzēja vispārēju valsts nodrošināto juridisko palīdzību administratīvajās lietās. Minēto grozījumu pamatā bija apsvērumi par objektīvās izmeklēšanas principu un līdzšinējo Administratīvā procesa likuma 18.panta ceturtās daļas regulējumu kā pietiekamu garantu personas tiesību efektīvai aizsardzībai.

Valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība tika saglabāta tikai gadījumos, kad juridiskās palīdzības sniegšanas nepieciešamība administratīvajā lietā izriet no Latvijas starptautiskajām saistībām, tas ir, pārsūdzības procedūras patvēruma piešķiršanas procesa ietvaros, kā arī lēmuma par apstrīdēto izbraukšanas rīkojumu vai lēmuma par apstrīdēto lēmumu par piespiedu izraidīšanu pārsūdzēšanas ietvaros. Tāpat kopš 2016.gada 6.janvāra valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība administratīvajās lietās tika paredzēta arī bāriņtiesas lēmuma par bērna tiesību un tiesisko interešu aizsardzību pārsūdzēšanā.

Jauno Administratīvā procesa likuma grozījumu izstrādes laikā jautājums par valsts nodrošināto juridisko palīdzību administratīvajās lietās tika aktualizēts no jauna. Viens no iemesliem šai diskusijai bija tas, ka valsts nodrošinātajai juridiskajai palīdzībai alternatīvais mehānisms, kas līdz šim bija paredzēts 18.panta ceturtajā daļā, praksē faktiski netika piemērots.

Attiecībā uz objektīvās izmeklēšanas principu savukārt tika atzīts, ka pamatā personas tiesību efektīvu aizsardzību administratīvajā procesā garantē objektīvās izmeklēšanas princips, atbilstoši kuram tiesai ir pienākums konkrētā lietā noskaidrot objektīvo patiesību un nodrošināt pierādījumu pietiekamību neatkarīgi no tā, vai procesa dalībnieki ir vai nav sagādājuši pietiekami daudz pierādījumu. Taču var būt atsevišķi gadījumi, kad, ņemot vērā lietas sarežģītību un personas nespēju pašai īstenot savas tiesības, objektīvās izmeklēšanas princips pietiekami nenodrošina personas tiesību efektīvu aizsardzību. Valsts pienākums noteiktos gadījumos nodrošināt juridisko palīdzību izriet arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses.

Grozījumi Administratīvā procesa likuma 18.panta ceturtajā, piektajā, sestajā un septītajā daļā tapa darba grupas ietvaros. Likumprojekta izskatīšanas laikā Saeimā tika precizēta un papildināta tikai 18.panta ceturtā daļa, nosakot, kas var būt par personas pārstāvi.

Grozījumu būtība

Neraugoties uz šķietamo Administratīvā procesa likuma 18.panta ceturtās un piektās daļas līdzību, valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība ir paredzēta tikai panta piektajā daļā. Panta ceturtajā daļā ir paredzēts alternatīvs mehānisms bezmaksas juridiskajai palīdzībai administratīvajā procesā iestādē. Abiem šiem tiesību institūtiem ir gan kopīgas, gan atšķirīgas iezīmes, kas pārskatāmības labad atspoguļotas tabulā.

Ar grozījumiem 18.panta piektajā daļā ir saistīti grozījumi 186.panta otrās daļas 9.punktā un 190.panta 1.¹ daļā. 186. panta otrās daļas 9.punkts paredz, ka pieteikumā izsaka lūgumu par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības piešķiršanu, ja personai uz to ir tiesības. Savukārt 190.panta 1.¹ daļā paredzēts, ka pieteikumā izteikts lūgums par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības piešķiršanu var būt par pamatu, lai tiesnesis lēmuma pieņemšanu par pieteikuma izlemšanu pagarinātu uz vienu mēnesi.

Atlīdzības personas pārstāvim un nodrošinātās juridiskās palīdzības piešķiršanas priekšnoteikumi

Uz Administratīvā procesa likuma 18.panta ceturtajā daļā paredzēto atlīdzību pārstāvim administratīvajā procesā iestādē, kā arī panta piektajā daļā paredzēto valsts nodrošināto juridisko palīdzību administratīvajā procesā tiesā var pretendēt vienīgi fiziskā persona. Juridiskajām personām šādas tiesības nav paredzētas, jo tiek prezumēts, ka juridiskajām personām parasti ir plašākas profesionālās un finansiālās iespējas nodrošināt savu tiesību aizsardzību.

Gan atlīdzības piešķiršana pārstāvim administratīvajā procesā iestādē, gan valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība administratīvajā procesā tiesā ir atkarīga no diviem kumulatīviem priekšnoteikumiem:

•  lietas sarežģītības;
•  personas mantiskā stāvokļa.

Lietas sarežģītība ir atklātais juridiskais jēdziens, kas tiesību piemērotājam jāpiepilda ar saturu, un katrā lietā ir izvērtējams individuāli. Administratīvo tiesu praksē saistībā ar līdzšinējo Administratīvā procesa likuma 18.panta ceturtās daļas regulējumu atzīts, ka lietas sarežģītības novērtēšana lielā mērā ir pašas tiesas (atbilstoši jaunajam regulējumam administratīvajā procesā iestādē – iestādes) prerogatīva, jo tieši tiesa (iestāde), kuras kompetencē ir lietas izskatīšana pēc būtības, vislabāk redz, kādas pūles ir nepieciešamas pareizai lietas izskatīšanai, un var novērtēt, cik lietderīga administratīvajā procesā varētu būt juridiskās palīdzības sniegšana.

Lietu var uzskatīt par sarežģītu, ja tajā ir bijusi jāveic dziļāka tiesiskās situācijas analīze vai bijis nepieciešams plašāks darbs ar pierādījumiem. Lietas sarežģītība ir tieši saistīta ar to, ka juridiskās palīdzības sniegšana ir bijusi nepieciešama, neskatoties uz pienākumu ievērot objektīvās izmeklēšanas principu. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir atzīts, ka valsts pienākums nodrošināt juridisko palīdzību ir atkarīgs no lietas īpašajiem apstākļiem, piemēram, strīdus jautājuma nozīmīguma un piemērojamo tiesību normu vai procedūras sarežģītības. Darba grupā priekšlikums lietas sarežģītību saistīt ar konkrētām lietu kategorijām tika noraidīts, atzīstot, ka atsevišķos gadījumos jebkuras kategorijas lieta var būt sarežģīta.

Atšķirībā no 18.panta ceturtās daļas līdzšinējās redakcijas 18.panta ceturtajā un piektajā daļā pēc grozījumiem nav atsauces uz adresātam sarežģītu lietu, taču, izvērtējot lietas sarežģītību, var tikt ņemtas vērā arī pašas personas zināšanas un spējas. Uz to, ka lietas sarežģītība vērtējama katrā konkrētajā gadījumā, ievērojot personas individuālās īpašības (piemēram, vecumu, izglītību u.c.) kopsakarā ar konkrētās lietas būtību un apstākļiem, ir norādīts arī grozījumu anotācijā. Arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses izriet, ka valsts pienākums nodrošināt juridisko palīdzību var būt atkarīgs arī no personas spējas efektīvi sevi pārstāvēt. Tomēr tas nenozīmē, ka jebkura attiecīgajā lietu kategorijā tipveida lieta, kas personai var šķist sarežģīta, būtu atzīstama par sarežģītu lietu arī minēto tiesību normu izpratnē. Tāpat nav izslēdzams, ka lietas sarežģītības vērtējums administratīvajā procesā iestādē un tiesā var atšķirties, un nepieciešamība pēc juridiskās palīdzības konkrētā lietā administratīvajā procesā tiesā personai var būt lielāka nekā administratīvajā procesā iestādē.

Personas mantiskais stāvoklis tiek vērtēts arī lemjot par personas atbrīvošanu no valsts nodevas un drošības naudas samaksas. Šajā sakarā jau ir izveidojusies tiesu prakse, kas, ciktāl tā atbilst Administratīvā procesa likuma 18.panta ceturtās un piektās daļas mērķim, var tikt ņemta vērā, piemērojot arī šīs normas. Personas mantiskais stāvoklis, kas var būt pamats 18.panta ceturtās un piektās daļas piemērošanai, varētu būt trūcīgas vai maznodrošinātas personas statuss, ko piešķir, izvērtējot ģimenes vai personas ienākumus, kustamo un nekustamo mantu, kā arī citus resursus. Tomēr, kā norādīts arī likumprojekta anotācijā, maznodrošinātas personas statusa piešķiršana nav vienīgais un izšķirošais kritērijs, lai atzītu, ka personas mantiskais stāvoklis ir atbilstošs valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības piešķiršanai. Atlīdzības piešķiršana personas pārstāvim administratīvajā procesā iestādē, kā arī valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības nodrošināšana administratīvajā procesā tiesā būtu apsverama arī gadījumos, kad personai trūcīgas vai maznodrošinātas personas statuss nav piešķirts, bet tās mantiskais stāvoklis acīmredzami liedz segt juridiskās palīdzības izmaksas. Izvērtējot personas mantisko stāvokli, šādos gadījumos būtu ņemams vērā arī tas, vai personai pieder nekustamie īpašumi vai transportlīdzekļi, vai ir citi ienākumu avoti, vai līdzekļu uzkrājumi.

Atlīdzības personas pārstāvim un valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības piešķiršanas un pārtraukšanas kārtība

Atlīdzība personas pārstāvim atbilstoši Administratīvā procesa likuma 18.panta ceturtajai daļai, kā arī valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība atbilstoši panta piektajai daļai tiek piešķirta pēc personas lūguma, nevis uz iestādes vai tiesas (tiesneša) iniciatīvas pamata. Vienlaikus, ja iestāde vai tiesa (tiesnesis) redz, ka personai viņas tiesību efektīvākai aizsardzībai juridiskā palīdzība būtu nepieciešama, tai būtu jāinformē persona par šādu iespēju.

Par atlīdzību personas pārstāvim administratīvajā procesā iestādē lemj iestāde, savukārt par nodrošinātās juridiskās palīdzības piešķiršanu administratīvajā procesā tiesā – tiesa. Atšķirībā no citiem valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības gadījumiem Juridiskās palīdzības administrācija nevērtē personas atbilstību Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma 3.panta nosacījumiem, kas definē, kad persona ir tiesīga saņemt juridisko palīdzību. Juridiskās palīdzības administrācija tikai izpilda tiesas (tiesneša) lēmumu par juridiskās palīdzības piešķiršanu, norīkojot konkrētu juridiskās palīdzības sniedzēju. Šāds risinājums tika izvēlēts, ņemot vērā apsvērumus, ka atlīdzība personas pārstāvim iestādē, kā arī valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība tiesā ir atkarīga ne tikai no personas mantiskā stāvokļa, bet arī no lietas sarežģītības, ko novērtēt var tikai pati iestāde un tiesa (tiesnesis).

Par pārstāvi administratīvajā procesā iestādē atbilstoši Administratīvā procesa likuma 18.panta ceturtajai daļai, tāpat kā par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniedzēju administratīvajā procesā tiesā, var būt vienīgi personas, kuras var būt juridiskās palīdzības sniedzēji Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma izpratnē (norādīti likuma 30.pantā). Šāds noteikums paredzēts prezumējot, ka kvalitatīvu pārstāvību sarežģītā lietā var sniegt vienīgi kvalificēts pārstāvis. Pretējā gadījumā netiktu sasniegts Administratīvā procesa likuma 18.panta ceturtās daļas mērķis.

Grozījumu izstrādes laikā tika diskutēts par iestāžu gatavību piešķirt atlīdzību personas pārstāvim, ņemot vērā to, ka atlīdzība piešķirama no iestādes budžeta, turklāt pārstāvība visdrīzāk būs vērsta uz iestādes pozīcijas apstrīdēšanu. Taču jāņem vērā, ka personas kvalitatīva pārstāvība sarežģītās administratīvajās lietās ir ne tikai personas, bet arī iestādes interesēs un var palīdzēt iestādei pieņemt tiesisku un pamatotu administratīvo aktu (faktisko rīcību, publisko tiesību līgumu), kas, iespējams, netiks apstrīdēts un pārsūdzēts.

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 18.panta piektajai daļai valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība administratīvajā procesā tiesā aptver tiesas procesu no pieteikuma saņemšanas līdz galīgā tiesas nolēmuma spēkā stāšanās brīdim. Tādējādi nodrošinātā juridiskā palīdzība, konstatējot panta piektajā daļā minētos priekšnoteikumus, ir iespējama jau pieteikuma pieļaujamības izvērtēšanas stadijā. Taču ar lūgumu par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības piešķiršanu persona tiesā var vērsties arī vēlākās tiesas procesa stadijās.

Atlīdzību personas pārstāvim atbilstoši Administratīvā procesa likuma 18.panta ceturtajai daļai izmaksā iestāde. Pārstāvim izmaksājamās atlīdzības apmēru, piešķiršanas un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets. Savukārt atlīdzību valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniedzējam administratīvajā procesā tiesā atbilstoši normatīvajiem aktiem par valsts nodrošināto juridisko palīdzību izmaksā Juridiskās palīdzības administrācija.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 18.panta septīto daļu tiesa (tiesnesis) pieņem lēmumu par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības pārtraukšanu, ja iestājies kāds no šādiem apstākļiem:

•  zudis pamats juridiskās palīdzības sniegšanai;
• konstatēti apstākļi juridiskās palīdzības pārtraukšanai.

Tā kā priekšnoteikumi juridiskās palīdzības sniegšanai ir lietas sarežģītība un personas mantiskais stāvoklis, tad attiecīgi arī juridiskās palīdzības sniegšanas pamats zūd, ja kāds no minētajiem priekšnoteikumiem vairs nepastāv. Maz ticams, bet nav izslēdzams, ka lietas izskatīšanas gaitā var mainīties vērtējums par lietas sarežģītību (piemēram, lieta var būt atzīstama par sarežģītu attiecībā uz pieteikuma pieļaujamību, taču nav sarežģīta pēc būtības). Taču biežāk par pamatu juridiskās palīdzības sniegšanas pārtraukšanai varētu būt personas mantiskā stāvokļa uzlabošanās.

Apstākļi valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības pārtraukšanai ir norādīti Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma 33.panta septītajā daļā. Lēmumu par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības pārtraukšanu pieņem tiesa (tiesnesis) un triju dienu laikā nosūta to Juridiskās palīdzības administrācijai.

Lai nesarežģītu un nekavētu administratīvā procesa virzību, lēmumi saistībā ar nodrošinātās juridiskās palīdzības piešķiršanu, pārtraukšanu, kā arī atlīdzības izmaksāšanu nav atsevišķi apstrīdami un pārsūdzami. Iebildumus par tiem var izteikt apstrīdēšanas iesniegumā, pieteikumā, apelācijas sūdzībā vai kasācijas sūdzībā.

Vērtējot minēto procesuālo tiesību pārkāpumu tiesiskās sekas, jāņem vērā, ka šo procesuālo tiesību normu tāpat kā citu procesuālo tiesību normu ievērošana nav pašmērķis. Kā atzīts administratīvo tiesu praksē, katra procesuālā norma ir radīta, lai nodrošinātu kāda lietderīga mērķa sasniegšanu. Līdz ar to attiecīga procesuāla pārkāpuma konstatēšanai ir būtiski noskaidrot, vai tas, ka atlīdzība pārstāvim administratīvajā procesā iestādē vai arī valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība administratīvajā procesā tiesā netika piešķirta, ir ierobežojis personas tiesības uz taisnīgu tiesu.

Kopsavilkuma vietā

Piemērojot Administratīvā procesa likuma 18.panta ceturto un piekto daļu, paturams prātā, ka atlīdzība personas pārstāvim administratīvajā procesā iestādē, kā arī valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība administratīvajā procesā tiesā ir atkarīga ne tikai no personas mantiskā stāvokļa, bet arī no lietas sarežģītības. Taču latiņa lietas sarežģītības vērtējumam nevar būt tik augsta, ka jaunais regulējums praktiski nav piemērojams, citādi minētajās normās noteiktajos gadījumos varētu tikt apdraudēta personas tiesību efektīva aizsardzība un jaunais regulējums nesasniegtu savu mērķi.