Prejudiciālā nolēmuma process Eiropas Savienības Tiesā

Semināra mērķis bija apspriest dalībvalstu tiesu praksi (balstoties uz iepriekš sniegto dalībvalstu tiesu informāciju) un procesuālās iespējas, uzdodot jautājumus Eiropas Komisijai un Eiropas Savienības Tiesai. Sarunā piedalījās gan dalībvalstu augstāko administratīvo tiesu pārstāvji, gan Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības Tiesas pārstāvji.

Eiropas Komisijas pārstāvis sīkāk izskaidroja sadarbību ar Eiropas Komisiju. Pirmkārt, tā ir vispārējā iespēja lūgt Komisijai izsniegt tās rīcībā esošo informāciju, kā arī lūgt tās kā konkrētas nozares eksperta viedokli dalībvalsts un Eiropas Savienības iestāžu vispārīgās sadarbības ietvaros. Šāds vispārīgas sadarbības princips ir atzīts Eiropas Savienības Tiesas 1990.gada 6.decembra rīkojumā lietā Zwartveld C-2/88, ECLI:EU:C:1990:440. Tomēr Komisijas pārstāvis vērsa uzmanību, ka šīs vispārīgās procedūras ietvaros Komisijai nav pienākuma sniegt tiesību normu interpretāciju. Nereti Komisija izskaidro savu pozīciju, bet norāda, ka tiesību normu interpretācija ir Eiropas Savienības Tiesas kompetencē, atbildot uz prejudiciālajiem jautājumiem.

Otrkārt, Eiropas Komisijai ir pienākums sniegt informāciju (Padomes regulas (EK) Nr.1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82.pantā, 15.panta 1.punkts) un amicus curiae viedokli par ekonomikas, faktu un tiesību jautājumiem saistībā ar Eiropas Savienības konkurences tiesību piemērošanu. Tāpat dalībvalsts tiesas var lūgt informāciju un Komisijas viedokli par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu atbilstoši Padomes Regulas (ES) 2015/1589, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.panta piemērošanai, 29.pantam (iepriekš Padomes regulas (EK) Nr.659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus līguma par Eiropas Savienības darbību 108.panta piemērošanai, 23.^a pants).

Komisijas pārstāvis uzsvēra, ka Eiropas Komisijas atzinumu sniegšana nevienā gadījumā neattur dalībvalsts tiesu pēc tam uzdot prejudiciālo jautājumu, turklāt noteiktos gadījumos tas ir pat pienākums, ja vien dalībvalsts tiesa pēc Eiropas Komisijas atzinuma saņemšanas nenonāk pie secinājuma, ka Eiropas Savienības Tiesa jau agrāk ir devusi atbildes uz neskaidro jautājumu (acte clair). Komisijas atzinums arī nav jāuztver kā dalībvalsts tiesas neatkarības apdraudējums, jo tas nav un nevar būt saistošs.

Atklājot tēmu par prejudiciālā jautājuma uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai, tika diskutēts par katras dalībvalsts tradīcijām attiecībā uz to, vai notiek sadarbība starp valsts tiesām pirms prejudiciālā jautājuma uzdošanas. Secināts (un to jo īpaši sagaidītu arī Eiropas Savienības Tiesa), ka šāda tiesu savstarpēja sazināšanās atsevišķos gadījumos varētu būt lietderīga, ja prejudiciālais jautājums varētu skart vairākas līdzīgas lietas ar atšķirīgām niansēm, lai prejudiciālā nolēmuma process būtu efektīvāks. Proti, tas varētu radīt iespēju gan jautājuma argumentācijā, gan atbildē uz jautājumu padomāt par tādām niansēm, kas varbūt neparādās kādā atsevišķā tiesu lietā. Vienlaikus dalībvalstu pārstāvji norādīja, ka šādā saziņā nedrīkst tikt izpausts tiesas apspriedes noslēpums un ka augstāka tiesu instance šādā ceļā nedrīkst ietekmēt zemākas instances tiesas neatkarību.

Attiecībā uz dalībvalstu un Eiropas Savienības Tiesas savstarpējo dialogu norādīts uz Tilburgas Universitātes pētījumu, kurā apstiprinās abu pušu pozitīvā attieksme pret tiesu līdzšinējo sadarbību prejudiciālā nolēmuma procesā. Vienlaikus Eiropas Savienības Tiesas pārstāve pauda atturīgu viedokli par jebkādu saziņu starp valstu tiesām un Eiropas Savienības Tiesu, kas būtu ārpus parastās prejudiciālā nolēmuma procedūras. Gan jautājumu papildināšana, gan grozīšana, gan papildu dokumentu iesniegšana nesamērīgi apgrūtina prejudiciālā jautājuma izlemšanu, jo, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas procedūru, liek no jauna atgriezties procesa sākuma stadijā, gan veicot jaunu tulkošanu, gan atsākot lietas sagatavošanas un izpētes darbu. Tēlaini salīdzinot, tiesas process tādā gadījumā pārvērstos par šaušanu pa kustīgu mērķi. Ja reiz dalībvalsts tiesa nonāk pie secinājuma, ka jautājums ir jāpapildina vai jāgroza, tai ir jāuzdod jauns jautājums, vajadzības gadījumā atsaucot iepriekšējo. Gadījumā, ja pēc atbildes saņemšanas uz prejudiciālo jautājumu lietā rodas vēl kāds jauns jautājums, vēršoties ar to Eiropas Savienības Tiesā, var norādīt, ka šis jautājums ir saistīts ar iepriekš skatītu lietu (ir tās papildjautājums), un lūgt to izskatīt ātrāk.

Dalībvalstu pārstāvjiem atgādināts, ka, uzdodot prejudiciālo jautājumu, ir jāsniedz pietiekams apraksts par konkrētās valsts tiesisko regulējumu un procedūrām attiecīgajā jomā, jo ne referējošais tiesnesis, ne ģenerāladvokāts nebūs attiecīgās dalībvalsts pārstāvis, kam par to būtu pašam savas zināšanas. Pietiekama argumentācija arī ļautu saprast, kādas sekas Eiropas Savienības Tiesas spriedumam varētu būt dalībvalsts tiesību sistēmā.

Interesanta diskusija izraisījās par to, vai Eiropas Savienības Tiesas spriedumā būtu jāanalizē pašas dalībvalsts tiesas sniegtie argumenti par iespējamo tiesību normu interpretāciju. Līdz šim Eiropas Savienības Tiesa ir bijusi ļoti atturīga dalībvalsts tiesas argumentu vērtēšanā. Kā šādas atturības pamats norādīta nevēlēšanās iesaistīt dalībvalsts tiesu diskusijā, kurā tai parādītos sava pozīcija, un tādējādi radīt šaubas par dalībvalsts tiesas objektivitāti.

Seminārs bija laba iespēja profesionālā vidē apspriest praktiskās procedūras, ar kurām jāsaskaras ikvienai tiesai, tiklīdz rodas šaubas par Eiropas Savienības tiesību normu interpretāciju. Šādās sarunās rastie risinājumi ļauj efektīvi izmantot dalībvalstu tiesu, Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Komisijas savstarpējās sadarbības iespējas, risinot lietas. Semināra ietvaros izveidots un dalībniekiem izsniegts dalībvalstu tiesu sniegtās informācijas apkopojums par katras valsts praktizētajām sadarbības formām un saskatītajām problēmām.