PAR AUGSTĀKĀS TIESAS SPRIEDUMU LIETĀ NR.SKK-472/2016
Profesors Uldis Krastiņš pamatoti norāda, ka „kriminālatbildība ir pats smagākais juridiskās atbildības veids''. Likumdevējs ar 2012.gada 13.decembra likumu „Grozījumi Krimināllikumā”, papildinot noziedzīga nodarījuma jēdzienu, uzlika pienākumu izvērtēt katra kriminalizētā nodarījuma kaitīgumu. Kaitīguma izvērtēšana ciešā veidā ir saistīta ar apdraudētās intereses nozīmīgumu. Atbilstoši apdraudētās intereses nozīmīgumam likumdevējs Krimināllikuma sevišķo daļu strukturēja, vispirms paredzot nodarījumus, kas apdraud cilvēci, tad nodarījumus, kas apdraud valsti, kam seko nodarījumi, kas apdraud dabas vidi, un tikai pēc tam nodarījumus, kas apdraud cilvēka dzīvību, veselību un citas vērtības. Krimināllikuma sevišķās daļas pirmo divu nodaļu nosaukumi liecina, ka tajās nav neviena kriminālpārkāpuma, ir tikai noziegumi. Par katru no šajās divās nodaļās ietilpstošiem noziedzīgiem nodarījumiem kā bargākais kriminālsods ir paredzēta brīvības atņemšana. Tieši vienā no šīm divām nodaļām, proti, Krimināllikuma 93.pantā, likumdevējs paredzēja kriminālatbildību par valsts simbolu zaimošanu, kas nepārprotami norāda uz šā nodarījuma lielo kaitīgumu un apdraudētās intereses nozīmīgumu.
Valsts simbolu zaimošanas kaitīgumu iezīmē arī sabiedrībā izskanējušās atziņas saistībā ar Augstākās tiesas 2016.gada 22.decembra lēmumu lietā Nr.SKK-472/2016 (kriminālprocesā Nr.11840006213), ar kuru atstāts negrozīts Kurzemes apgabaltiesas 2016.gada 30.marta spriedums, kas atzina personu par nevainīgu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 93.panta un attaisnoja to. Proti, „tieši pirms 96 gadiem – 1921.gada 26.janvārī – Parīzē starptautiski de iure atzīta Latvijas Republika. Tomēr mūsu valstij noturēt neatkarību nav nācies viegli, un arvien pat pašu sabiedrībā atrodas cilvēki, kas suverēnās tiesības uz Latvijas tautu un zemi labprāt atdotu kādam citam. Daļa to pauž vārdos, bet drosmīgākie arī pamanās zaimot Latvijas nacionālos simbolus, piemēram, naidīgi izsakoties par mūsu karogu.'' Tādējādi Latvijas valsts ģerbonis, Latvijas valsts karogs un Latvijas valsts himna ir vērtība, kuru sabiedrība Latvijā novērtē kā līdzvērtīgu tādām vērtībām kā Latvijas valsts neatkarība un suverenitāte.
Ņemot vērā valsts simbolu nozīmīgumu un to zaimošanas kaitīgumu, rakstā tiek piedāvāts novērtēt ar tematu saistīto pastāvošo un vēsturisko valsts simbolu krimināltiesiskās aizsardzības tiesisko regulējumu.
Krimināllikuma X nodaļā „Noziegumi pret valsti” esošā 93.panta dispozīcija ne reizi nav grozīta kopš Krimināllikuma spēkā stāšanas dienas 1999.gada 1.aprīlī. Tā paredz, ka personai draud kriminālatbildība par Latvijas valsts ģerboņa vai Latvijas valsts karoga noraušanu, saplēšanu, salaušanu, iznīcināšanu vai par citādu šo valsts simbolu zaimošanu, kā arī par Latvijas valsts himnas publisku zaimošanu. Krimināllikuma 93.pantā ietverts nozieguma sastāvs, kas pārņemts no Latvijas Kriminālkodeksa 183.2 panta, kas bija ietverts Latvijas Kriminālkodeksa devītajā nodaļā „Noziegumi pret pārvaldes kārtību”. Lai gan ar Krimināllikuma spēkā stāšanās brīdi valsts simbolu zaimošanai kā noziegumam tika mainīts grupas objekts, normas dispozīcija faktiski palika nemainīga. Latvijas Kriminālkodeksa 183.2 panta kriminālatbildība bija paredzēta par Latvijas Republikas valsts ģerboņa vai Latvijas Republikas valsts karoga noraušanu, saplēšanu, salaušanu, iznīcināšanu vai par citādu šo valsts simbolu zaimošanu, kā arī par Latvijas Republikas valsts himnas publisku zaimošanu.
Savukārt Latvijas Kriminālkodeksa 183.2 panta „Valsts simbolu zaimošana” redakcija ar grozījumiem tika pārņemta no Latvijas PSR Kriminālkodeksa 183.2 panta „Valsts ģerboņa vai karoga apgānīšana” Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1966.gada 11.oktobra dekrēta redakcijā, kas paredzēja kriminālatbildību par PSRS, Latvijas PSR vai citas savienotās republikas Valsts ģerboņa vai karoga apgānīšanu.
Jāsecina, ka likumdevējs Krimināllikumā, pārņemot no Latvijas Kriminālkodeksa, kas veidots uz Latvijas PSRS Kriminālkodeksa bāzes, valsts simbolu krimināltiesisko aizsardzību, novērtēja valsts simbolu zaimošanu kā daudz kaitīgāku nodarījumu, pārvietojot to no nodaļas, kas paredz noziegumus pret pārvaldes kārtību, uz nodaļu, kas paredz noziegumus pret valsti. Par valsts simbolu zaimošanas kaitīgumu liecina arī fakts, ka spēkā esošais Krimināllikums par šo noziedzīgo nodarījumu paredz sodu brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem vai īslaicīgu brīvības atņemšana, vai piespiedu darbs, vai naudas sods. Naudas sods saskaņā ar Krimināllikuma 41.panta otrās daļas 2.punktu par valsts simbolu zaimošanu kā mazāk smagu noziegumu var būt piecu līdz tūkstoš Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu apmērā. Salīdzinājumam, par valsts ģerboņa vai karoga apgānīšanu Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1966.gada 11.oktobra dekrēta redakcijā bija paredzēts sods brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem vai labošanas darbi uz laiku līdz vienam gadam, vai naudas sods līdz piecdesmit rubļiem.
Vēl zemāka atbildība par analoģiskām darbībām bija paredzēta 1933.gada 24.aprīļa Sodu likumā, kura 116.pants noteic: „Kas atklāti nogānījis Latvijas valsti, valsts himnu vai izliktu valsts ģerboni vai valsts karogu, sodāms: ar cietumu uz laiku, ne ilgāku par sešiem mēnešiem. Ja šāds nodarījums izdarīts pūlī, tad vainīgais sodāms: ar cietumu.'' Saskaņā ar Sodu likuma 15.pantu cietums piespriežams uz laiku no divām nedēļām līdz vienam gadam. Sodu likuma izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs Pauls Mincs rakstīja: „116.pants paredz valsts augstākās varas simbola nogānījumu, kas uzskatāms par iedzīvotāju prātu noziedzīgu ietekmējumu, zināmā mērā līdzīgu valsts iekārtas un augstākās varas nesēja tiešai nonievāšanai.'' Iedzīvotāju prātu noziedzīgu ietekmējumu klāstam Pauls Mincs pieskaitīja vairākus noziedzīgus nodarījumus, toskait Sodu likuma 111. pantā paredzēto: „Kas atklāti izteicis uzaicinājumu, atklāti turējis vai lasījis runu vai sacerējumu, vai izplatījis vai atklāti izlicis sacerējumu vai notēlojumu, kuros musina: 1) izdarīt dumpīgu vai nodevīgu nodarījumu; 2) karavīrus pārkāpt kara dienesta pienākumus; 3) nepaklausīt vai rīkoties pretim likumam vai saistošam noteikumam, vai attiecīgas varas likumīgam rīkojumam; 4) izdarīt smagu noziegumu, izņemot augšā norādītos; uz naidu starp iedzīvotāju atsevišķām daļām [..].” Šobrīd kriminalizētiem analoģiskiem nodarījumiem rakstā vēl tiks pievērsta uzmanība.
Jāmin, ka Sodu likumā bija paredzēta atbildība par darbībām pret daudz plašāku valsts simbolu spektru. Sodu likuma 180.pants paredzēja: „Kas tīši noplēsis, sabojājis vai izķēmojis uz attiecīgas varas rīkojumu atklāti izliktu sludinājumu, dokumentu, uzrakstu, ģerboni vai citu likumīgas varas zīmi, vai karaspēka daļas vai kara kuģa karogu, ja par nodarīto nedraud bargāks sods, sodāms ar arestu vai ar naudas sodu, ne augstāku par pieci simti latiem. Ja: 1) šis pārkāpums izdarīts ar nolūku izrādīt necienību likumīgai varai; 2) atklāti nogānīts karaspēka daļas vai kara kuģa karogs, tad vainīgais sodāms ar cietumu uz laiku ne ilgāku par sešiem mēnešiem.'' Turklāt, pretēji šobrīd spēkā esošajam Krimināllikumam, 1933.gada 24.aprīļa Sodu likums krimināltiesiski aizsargāja arī ārvalsts simbolus. Sodu likuma 119.pants paredzēja: „Kas nogānījis miera attiecībās ar Latviju atrodošās valsts atklāti izliktu valsts ģerboni vai valsts karogu, ar nolūku izdarīt necienību šai valstij, sodāms: ar arestu. Ja šāds nodarījums izdarīts pūlī, tad vainīgais sodāms: ar cietumu.''
Gan 1933.gada 24.aprīļa Sodu likumā, gan Latvijas PSR Kriminālkodeksā paredzētie nodarījumi pret valsts simboliem bija izdarāmi pret konkrētiem priekšmetiem un tikai ar tiešu nodomu. Komentējot Latvijas PSR Kriminālkodeksa 183.2 pantu, krimināltiesību eksperts Aivars Niedre norādīja: „Komentējamā pantā paredzētais noziegums apdraud Padomju valsts autoritāti. Noziegumu izveido kā PSRS, tā arī jebkuras savienotās republikas Valsts ģerboņa vai karoga apgānīšana. Citu karogu vai ģerboņu, kuri neatbilst PSRS vai savienotās republikas Konstitūcijā aprakstītajam Valsts ģerbonim un karogam (piemēram, sporta biedrību karogi, pilsētu simboliskie ģerboņi u.tml.), apgānīšana neizveido komentējamā nozieguma sastāvu. Noziegumu var izdarīt tikai ar tiešu nodomu.'' Vainas forma valsts simbolu zaimošanai nav mainījusies līdz pat šim brīdim. Saskaņā ar krimināltiesību doktrīnā nostiprināto spēkā esošā Krimināllikuma 93.pantā paredzētā „nozieguma subjektīvo pusi raksturo vainīgā tiešs nodoms, jo viņš, apzinoties, ka Latvijas valsts ģerbonis, valsts karogs un valsts himna ir valsts simboli, vēlas izdarīt darbības, kas zaimo šos simbolus.''
Jāņem vērā, ka ir iespējamas situācijas, ka persona kļūdās attiecībā uz noziedzīga nodarījuma priekšmetu. Proti, kad persona kaut ko, kas nav Latvijas valsts ģerbonis, Latvijas valsts karogs vai Latvijas valsts himna, uzskata par Latvijas valsts ģerboni, Latvijas valsts karogu vai Latvijas valsts himnu. „Kļūda noziedzīga nodarījuma priekšmetā nodarījuma kvalifikāciju ietekmē tikai tad, ja vainīgais ir nodomājis vērst savu nodarījumu pret tādu priekšmetu, kurš ir speciāli norādīts krimināltiesību normā. Šī kļūda var būt saistīta gan ar priekšmeta piederību tai vai citai priekšmetu grupai, gan arī ar noziedzīgā priekšmeta derīgumu tam paredzētajiem mērķiem.'' Krimināllikuma 93.pantā ir norādīts konkrēts nozieguma priekšmets, tādēļ, ja pastāv kļūda šā nozieguma priekšmetā, nodarījums jākvalificē kā nozieguma mēģinājums. Kļūdas situācijā persona ir pārliecināta, ka priekšmets, attiecībā pret kuru tā veic zaimošanu, ir Latvijas valsts ģerbonis, Latvijas valsts karogs vai Latvijas valsts himna. Ņemot vērā minēto, Krimināllikuma 93.pantā paredzētā noziedzīga nodarījuma kvalifikācijā būtiski pievērst uzmanību ne tikai noziedzīga nodarījuma priekšmeta pazīmju esamībai, bet arī, ja šīs pazīmes nav, uzmanība jāpievērš noziedzīga nodarījuma subjektīvajai pusei. Šie divi elementi ir izcelti Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas 2011.gada 26.aprīļa lēmumā lietā Nr.PAK-123 (Kriminālprocesā Nr.11840001709): „Ņemot vērā minēto, ka M.S. nav zaimojis Krimināllikuma 93.panta izpratnē paredzēto noziedzīgā nodarījuma priekšmetu, ka nav paredzētā noziedzīgā nodarījuma subjektīvās puses pazīmes, apelācijas instances tiesa atzīst, ka M.S. nodarījumā nav minētā noziedzīga nodarījuma sastāva, un apsūdzētais ar pirmās instances tiesas spriedumu pamatoti celtajā apsūdzībā atzīts par nevainīgu un attaisnots.''
Ja persona Krimināllikuma 93.pantā paredzētās darbības veic pret priekšmetu, kas neatbilst Latvijas valsts ģerboņa, Latvijas valsts karoga vai Latvijas valsts himnas pazīmēm, un apzinās, ka šim priekšmetam nav minētās pazīmes, tad nodarījums nav atzīstams par Krimināllikuma 93.pantā paredzēto noziegumu. Tomēr jāatzīst, ka šāds nodarījums, ņemot vērā konkrētus lietas apstākļus, var saturēt citu tiesībpārkāpumu sastāvus, kuriem uzmanība rakstā tiks vēl pievērsta.
Ņemot vērā norādīto, svarīgākais jautājums Krimināllikuma 93.pantā paredzētā noziedzīga nodarījuma kvalifikācijā ir par to, kas atzīstams par šī noziedzīga nodarījuma priekšmetu: Latvijas valsts ģerbonis, Latvijas valsts karogs vai Latvijas valsts himna? Arī Augstākās tiesas 2016.gada 22.decembra lēmumā lietā Nr.SKK-472/2016 uzsvērts, ka „noziedzīga nodarījuma priekšmets var būt konkrēti norādīts krimināltiesību normā, un tad, lai konstatētu noziedzīga nodarījuma sastāvu, ir obligāti jānoskaidro, ka tieši tam un ne citam materiālās pasaules priekšmetam ir nodarīts Krimināllikumā norādītais kaitējums.''
Saskaņā ar Latvijas valsts karoga likuma 17.pantā noteikto, ja Latvijas valsts karogu lieto dekoratīvos nolūkos, tā platuma un garuma proporcija var atšķirties no noteiktā standarta, taču jāsaglabā normatīvajos aktos noteiktie karoga krāsu toņi un sarkanbaltsarkano svītru attiecība. Ja Latvijas valsts karogu lieto dekoratīvos nolūkos, tam saglabājas Latvijas valsts simbola statuss.
Faktiski Latvijas valsts karoga likuma 17.pants Krimināllikuma 93.panta priekšmeta – Latvijas valsts karoga kā dekoratīva priekšmeta – pazīmes sašaurina līdz karoga krāsu toņiem un sarkanbaltsarkano svītru attiecībām. Latvijas valsts karoga krāsas kods ir noteikts Ministru kabineta 2010.gada 27.aprīļa noteikumos Nr.405. „Latvijas valsts karoga likuma piemērošanas noteikumi”.
Kā norāda profesors U.Krastiņš: „Lai personu sauktu pie kriminālatbildības, ir jābūt stingri reglamentētam juridiskam pamatam, kas nodrošina stabilu likumību, garantē fizisko un juridisko personu tiesības, valsts interešu nodrošināšanu un ļauj realizēt taisnīgumu krimināllietu iztiesāšanā.'' Ņemot vērā minēto, lai Latvijas valsts karogs krimināltiesiski tiktu aizsargāts no zaimošanas, nepieciešams, lai, pat izmantojot to dekoratīvos nolūkos, tiktu strikti saglabāti normatīvajos aktos noteiktie karoga krāsu toņi un sarkanbaltsarkano svītru attiecība.
Turklāt jāuzsver būtisks noziedzīga nodarījuma preventīvais priekšnosacījums, kuru paredz Latvijas valsts karoga likuma 17.panta pirmā daļa. Proti, Latvijas valsts karogu drīkst lietot dekoratīvos nolūkos, garantējot tam pienācīgu cieņu. Pienācīgās Latvijas valsts karoga cieņas garantēšana ir tā izmantotāja pienākums. Arī likuma „Par Latvijas valsts ģerboni” 1.panta otrā daļa paredz, ka ikvienam ir pienākums ar cieņu izturēties pret valsts ģerboni. Latvijas valsts ģerboņus iedala lielajā valsts ģerbonī, mazajā valsts ģerbonī un papildinātā mazajā valsts ģerbonī. Valsts ģerbonim jāatbilst attiecīgā ģerboņa aprakstam, kā arī pamatā jāsakrīt ar likumam „Par Latvijas valsts ģerboni” pievienotajiem attēliem.
Visbeidzot, izpildot Latvijas valsts himnu, tās tekstam un mūzikai jāatbilst tekstam un mūzikai, kas apstiprināti ar likumu „Par Latvijas valsts himnu”. Saskaņā ar likuma „Par Latvijas valsts himnu” 7.pantu par šā likuma prasību neievērošanu, kā arī par necieņas izrādīšanu Latvijas valsts himnai personas saucamas pie likumā paredzētās atbildības.
Ņemot vērā Krimināllikuma 93.pantā paredzētā noziedzīga nodarījuma vainas formu un sankciju, valsts simbolu zaimošana ir klasificējama kā mazāk smags noziegums. Līdz ar to kriminālatbildība iestājas tikai par pabeigtu valsts simbolu zaimošanu un par mēģinājumu izdarīt valsts simbolu zaimošanu. Par sagatavošanos izdarīt valsts simbolu zaimošanu kriminālatbildība neiestājas. Tomēr jāņem vērā, ka valsts simbolu zaimošana visās stadijās var robežoties arī ar citu noziedzīgu nodarījumu sastāviem. Šādos gadījumos Krimināllikuma piemērotājiem pie noziedzīga nodarījuma kvalifikācijas jārisina jautājumi gan par normu konkurenci, gan par noziedzīgu nodarījumu kopību. Minēto jautājumu risināšanā svarīgi pievērst uzmanību noziedzīga nodarījuma subjektīvajai pusei. Piemēram, kad Latvijas valsts simbolu zaimošana notiek ar mērķi izraisīt nacionālo naidu, tad šāds nodarījums saturēs Krimināllikuma 78.pantā paredzēta noziedzīga nodarījuma sastāvu. Minētā norma paredz kriminālatbildību par darbību, kas vērsta uz nacionālā, etniskā, rasu vai reliģiskā naida vai nesaticības izraisīšanu. Ja Latvijas valsts simbolu zaimošana notiek saistībā ar darbībām, kas vērstas pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu vai valsts iekārtu Latvijas Republikas Satversmē neparedzētā veidā, tad šāds nodarījums satur Krimināllikuma 80.pantā paredzēta noziedzīga nodarījuma sastāvu. Turklāt, ja Latvijas valsts simbolu zaimošana ietver sevī publisku aicinājumu vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu vai valsts iekārtu Latvijas Republikas Satversmē neparedzētā veidā, tad šāds nodarījums saturēs Krimināllikuma 81.pantā paredzēta noziedzīga nodarījuma sastāvu. Latvijas valsts simbolu zaimošanas sastāvs pārklājas (noziedzīgu nodarījumu kopības gadījumā) vai robežojas (normu konkurences gadījumā) arī ar vairāku citu noziedzīgu nodarījumu sastāviem, īpaši jau ar tiem, kurus Pauls Mincs dēvēja par iedzīvotāju prātu noziedzīgiem ietekmējumiem, kuru formulējumos Krimināllikumā tiek lietots jēdziens „aicinājums”.
Pieņemot Krimināllikuma 80. un 81.panta jauno redakciju, likumprojekta „Grozījumi Krimināllikumā” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) tika uzsvērts: „Vēršanās pret jebkuru no Latvijas Republikai vitāli svarīgajām interesēm pēc būtības ir vēršanās pret Latvijas Republiku kopumā. Saskaņā ar Satversmi Latvija noteiktā teritorijā pastāv kā neatkarīga valsts, Latvijas valsts iekārtai jābūt demokrātiskai un suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Apdraudot jebkuru šo interesi, tiek apdraudēta valsts drošība, turklāt šis apdraudējums ir tāds, kas var radīt neatgriezeniskas sekas valsts un sabiedrības pastāvēšanai, kā arī demokrātijas nodrošināšanai, ko Latvija ir apņēmusies aizsargāt kā vienīgo starptautiski atzīto valsts iekārtas formu, kurā iespējama cilvēktiesību garantēšana. [..] Darbības, kas vērstas pret Latvijas Republikas konstitucionālajiem pamatiem un valsts pamatinteresēm, likumprojektā ir kriminalizētas neatkarīgi no šo darbību rakstura (organizatoriskas, vardarbīgas vai jebkādas citas darbības).'' Ņemot vērā minēto, gatavošanos Latvijas valsts simbolu zaimošanai, par ko personu nevar saukt pie kriminālatbildības saskaņā ar Krimināllikuma 15.panta attiecīgo daļu un 93.pantu, ja šīs darbības vērstas pret jebkuru no Latvijas Republikai vitāli svarīgajām interesēm, nepieciešams vērtēt citu noziedzīgu nodarījumu sastāvu esamību.
Noslēgumā jāsecina, ka, ņemot vērā valsts simbolu nozīmīgumu un to zaimošanas kaitīgumu, praksē tiesību normu piemērotājiem nepieciešams ar lielāku atbildību pieiet pie Krimināllikuma 93.panta piemērošanas, izvērtējot citu noziedzīgu nodarījumu sastāvu esamību un nepieļaujot krimināltiesisko un kriminālprocesuālo normu būtiskus pārkāpumus, kas var novest līdz cilvēktiesību pārkāpumiem.
Lai nodrošinātu Latvijas valsts simbolu krimināltiesisko aizsardzību, iepriekš minētajiem apstākļiem pastiprinātu uzmanību jāpievērš tieši apsūdzības uzturētājiem, jo Latvijā tiesa var atzīt par pierādītiem tikai tos no apsūdzības atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus, kas nepasliktina apsūdzētā stāvokli, un ja netiek pārkāptas apsūdzēta tiesības uz aizstāvību. Turklāt Augstākās tiesas 2016.gada 22.decembra lēmumā lietā Nr.SKK-472/2016 norādīts: „Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 584.panta pirmajai daļai tiesas nolēmumu tiesiskuma pārbaude notiek kasācijas sūdzībā vai protestā izteikto prasību apjomā un ietvaros. Konkrētajā lietā kasācijas instances tiesa nav tiesīga pārsniegt kasācijas protestā izteikto prasību apjomu un ietvarus, jo tādā veidā tiktu pasliktināts apsūdzētā stāvoklis.”
QR
