Satversmes tiesas 2010.gada 7.oktobra lietas Nr.2010-01-01 sprieduma 15.3 punktā norādīts, ka vienveidīga tiesu prakse ir nozīmīga, raugoties no tiesību uz taisnīgu tiesu viedokļa. Tiesu pienākums līdzīgas lietas izlemt līdzīgi, bet atšķirīgas lietas – atšķirīgi pamatojas uz vienlīdzības principu. Valsts pārkāpj tiesības uz taisnīgu tiesu, ja tās augstākā tiesa nav nodrošinājusi tiesu prakses vienveidību un nav arī tādu mehānismu, ar kuru palīdzību tiesu prakses vienotību varētu nodrošināt, vai arī šie mehānismi nav piemēroti. Līdzīga atziņa izteikta arī 2014.gada 28.novembra sprieduma lietā Nr.2014-09-01 20.2.3 punktā.
Viens no tiesu prakses vienveidības nodrošināšanas mehānismiem ir tiesu praksē izteikto atziņu apzināšana, to sistematizācija un izvērtēšana no aktuālā tiesiskā regulējuma aspekta, tostarp izvērtējot šo atziņu noturīgumu un stabilitāti.
Institucionālā līmenī šis darbs Latvijas pirmajā periodā tika uzsāks ar Spriedumu biroja izveidi Latvijas Senātā 1938.gadā. Ar tā veikumu var iepazīties Latvijas Nacionālā arhīva digitālajā dokumentu kopā „Ieskats Latvijas Senāta dokumentos”. Mūsdienās šo darbu turpina Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļa. Interesentiem daļa no nodaļas veikuma ir pieejama Augstākās tiesas mājaslapā.
Apzinot kasācijas instances tiesu praksi, ir vērojams, ka par vienu no stabilas tiesu prakses rādītājiem kalpo atsauces uz starpkaru perioda Senāta (1918-1940) atziņām. Rakstā sniegts ieskats šādos Civillietu departamenta nolēmumos.
11.06.2008. SKC-164/2008
No Civillikuma 782.panta jēgas izriet, ka tad, ja mantojuma atstājējam ir tikai viens lejupējais un citu nav, tad viņa atteikšanās gadījumā tuvākais pēc mantojuma atstājēja būs mantinieka lejupējais vai lejupējie (viņi vienlaikus būs arī tuvākie atkritušajam), kuriem mantojuma pieņemšanai vai atraidīšanai doti tādi paši termiņi kā pirmajam, skaitot no dienas, kad viņi dabūjuši zināt par pirmā atraidījumu. Citāda situācija ir tad, ja ir vairāki lejupējie mantinieki un no mantojuma atsakās, piemēram, viens no viņiem. Tad mantojums pāriet uz vienā laikā ar viņu aicinātiem līdzmantiniekiem, kuriem ir tāda pati mantojuma tiesība, un mantinieka, kurš atteicies, bērni nemanto (sk. Senāta Civilā kasācijas departamenta 1934.gada spriedumu Nr.62. [L. Nr.781] Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi (1934–1936), 13.sēj. – Rīga: Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1998, 5049.–5050.lpp.).
03.12.2008. SKC-318/2008
Civillikuma 2043.panta satura izpēte, tostarp, ņemot vērā Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumā Nr.105/1928 [L. Nr.327] strīdā par pirkuma līguma atcelšanu pārmērīga zaudējuma dēļ atzīto, ka jābūt pierādītam faktam, ka pircējs ir prettiesiski maldinājis pārdevēju, kurš, vadoties no viņā radītiem kļūdainiem priekšstatiem par šo jautājumu, ir piekritis noslēgt pirkuma līgumu par pazeminātu pirkuma maksu, dod pamatu secinājumam, ka ar jēdzienu „rīkojies ļaunprātīgi” saprotama pircēja apzināta un prettiesiska rīcība, kas izpaužas pārdevēja maldināšanā par lietas parasto vērtību, kuras ietekmē pārdevējs noslēdzis viņam acīmredzami neizdevīgu līgumu (Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940). 11.sējums. Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi (1928–1929). Rīga: Augstākā tiesa; Senatora Augusta Lēbera fonds. 1998, 4207.lpp.).
Senāta Civilā kasācijas departamenta 1923.gada 28.septembra spriedumā [L. Nr.213] ietverts secinājums, kuram atbilstoši, konstatējot apstākli, ka pārdevējam bija zināma imobila faktiskā vērtība, tiesu palātai bija tiesība uz šī pamata vien noraidīt prasību par pirkuma līguma atcelšanu pārmērīga zaudējuma dēļ, neiztirzājot citus jautājumus (sk. Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940), 7.sējums. Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi (1923). Rīga: Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1997, 2763.lpp.).
21.04.2010. SKC-117/2010
Senāta viedoklis par Civillikuma 1772.panta izpratni ir saskanīgs arī ar starpkaru perioda Latvijas Senāta izteiktajām atziņām par minētās tiesību normas izpratni. 1930.gada 28.novembra spriedumā [L. Nr.1290] Senāts norādījis, ka slēdzienu [vai ir nodarīti zaudējumi] nevar grozīt apstāklis, ka prasītājs prasa no atbildētāja tādu summu, kādu izmaksās nopostītās krasta daļas atjaunošana, jo caur to prasība nepārvēršas par prasību par nākotnē sagaidāmo zaudējumu atlīdzību. Šī nākotnē no prasītāja izmaksājamā naudas summa nosaka tikai tā zaudējuma apmēru, kas jau ir noticis, jo konkrētajā gadījumā caur krasta un ceļa sabojāšanu neapšaubāmi jau samazināta cietušā skaidrā manta, kādēļ prasītāja zaudējums kvalificējams kā zaudējums damnum emergens (sk. Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940), 12.sējums, Senāta Civilās kasācijas departamenta spriedumi. Rīga: Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1998, 99.–100.lpp.).
05.05.2010. SKC-85/2010
[12] [Pers. A] kasācijas sūdzībā apstrīdējis tiesas secinājumu, ka [pers. B] saskaņā ar apsaimniekošanas līgumu nebija tiesīga patstāvīgi izīrēt dzīvojamo fondu namīpašumā Rīgā, [..].
Šā jautājuma izšķiršana iespējama, pārbaudot apsaimniekošanas līgumu un noskaidrojot tā saturu. Ievērojot, ka līguma satura noskaidrošana attiecas uz lietas faktisko pusi, Senāts, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 450.pantu, atstāj bez tālākas pārbaudes sūdzības argumentus, kuros apstrīdēts tiesas secinājums par [pers. B] tiesībām izīrēt strīdus dzīvokli (sal. Senāta CKD 1939.gada 24.februāra spriedums Nr.189; Senāta CKD 1939.gada 26.maija spriedums Nr.433. ([XV] Izvilkumi no Latvijas Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumiem. Tieslietu ministrijas izdevums Nr.1, 1939, 263., 452.lpp.)).
01.05.2012. SKC-1133/2012*
Arī pirmskara Senāts 1932.gada 26.oktobra spriedumā [L. Nr.846] norādījis: „Jautājumā par to, vai CPN 239.p. paredzētais laiks uzskatāms par preklusīvu termiņu, jeb par noilguma laiku, apgabaltiesa gan nepareizi atzīst to par noilguma laiku. [..] Šai jaunai prasībai ir – pēc būtības – procesuāla līdzekļa, proti sprieduma pārsūdzēšanas raksturs. Prasība, kuru likums paredz atbildētājam, un ar kuru iesākas it kā jauna procesa lieta, patiesībā ir tikai iepriekšējās lietas turpinājums un 239. p. paredzētais laiks, pēc būtības, ir nekas cits kā pārsūdzības termiņš [..]” (sk. Latvijas Senāta spriedumi: Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi: Kārtējo sēžu spriedumi, 1930–1933 / sast. A.Šmite, A.Poriete; atb. red. L.Krūmiņa. – Rīga: Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1998 [IV], 490.lpp. – Faksimilizdevums, 53.lpp.).
01.10.2013. SKC-97/2013* (C17120506)
[13] Izskatāmajā lietā nav pamata uzskatīt, ka izpildījuma priekšmets, tas ir, nomas maksas samaksa, ir nedalāms. Katram no prasītājiem nekustamajā īpašumā pieder attiecīga domājamā daļa, līdz ar to katrs no viņiem nes dalītu atbildību par nomas maksas samaksu. Šādi apsvērumi ir saskanīgi ar jau iepriekš Senāta judikatūrā izteiktajām atziņām (sal. Senāta 2009.gada 28.janvāra spriedumu lietā Nr.SKC-32/2009). Pie līdzīgas nostājas pieturējies arī starpkaru Latvijas Senāts 1929.gada 26.septembra spriedumā „Dinsons pr.1. pr. Neitalu Nr.1695.”, atzīstot, ka, ja nepastāv nedz solidāras attiecības nodibinošs līgums, nedz nedalāms prasījums, katrs kopīpašnieks no īrnieka var pieprasīt tikai savu ideālo daļu nama augļos (sal. VI. Izvilkumi no Latvijas Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumiem. Sastādījuši senators F.Konradi un Rīgas apgabaltiesas loceklis A.Walter, Autoru izdevums, 1930, 14.–16.lpp.). Tā kā izpildījuma priekšmets (nomas maksa un prasījums par tās samaksu) ir dalāms, Senāta ieskatā, minētā atziņa ir attiecināma arī uz konkrēto lietu, proti, atbildētāja par sev piederošā zemes gabala nomu var pieprasīt tikai katra atsevišķa kopīpašnieka nomas maksas daļu proporcionāli viņu īpašumā esošajai nekustamā īpašuma domājamai daļai, ko apelācijas instances tiesa pamatoti ņēmusi vērā.
09.10.2013. SKC-445/2013 (C15158909)
[9] Tiesību doktrīnā skaidrots, ka atkarībā no defekta rakstura juridiskā aktā civiltiesības kādu aktu atzīst par nederīgu, tas ir, par spēkā neesošu tieši uz likuma pamata ipso jure vai par atceļamu, kurā ir nepieciešama ieinteresētās personas darbība – apstrīdēšana (sk. Čakste K. Civiltiesības. Rīga:, 1937, 27.–28.lpp.).
Līdzīgu atziņu jautājumā, kad tiesa, neesot pretprasībai par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, ir tiesīga izvērtēt lietas dalībnieka ierunās izteiktos argumentus par darījuma tiesiskumu, paudis arī Senāts. Tā, 1933.gada 22.novembra nolēmumā lietā Nr.37 Senāts norādījis, ka „pēc Tiesu palātas pareiza aizrādījuma, atbildētājam bija tiesība uz darījuma fiktīvo raksturu atsaukties arī ierunas ceļā, neceļot sevišķu pretprasību atzīt darījumu par fiktīvu vai atcelt darījumu. [..] Tiesu palātas konstatējums par darījuma fiktīvo raksturu vien jau deva Tiesu palātai pietiekošu pamatu pārņemšanas darījumu atzīt par nederīgu pēc CL (Latvijas (Baltijas) privātlikuma) 2951., 2922.p.”. Analoga atziņa izteikta Senāta [kopsēdes] 1938.gada 14.decembra nolēmumā lietā Nr.43 (sk. Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940), 12.sējums, Senāta Civilās kasācijas departamenta spriedumi. Rīga: Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1998, 4906.–4907.lpp.; [XV] Izvilkumi no Latvijas Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumiem. Sastādījuši senators F.Konradi un Tiesu palātas loceklis A.Valters, Tieslietu Ministrijas Vēstneša pielikums, 1939, 42., 43.lpp.).
Ievērojot doktrīnas atziņas, kā arī starpkaru Latvijas Senāta judikatūru, Senāts secina, ka pēc lietas dalībnieka ierunas tiesa var vērtēt darījuma tiesiskumu, ja ierunā lietas dalībnieks pamatojis attiecīgā darījuma spēkā neesamību (nederīgumu) uz likuma pamata (sal. Senāta 2010.gada 27.oktobra spriedums lietā SKC-211/2010, 2011.gada 12.oktobra spriedums lietā SKC-293/2011). Turpretī, ja darījuma tiesiskums netiek saistīts ar likumā paredzētajiem darījuma spēkā neesamības (nederīguma) pamatiem, tad darījums ir apstrīdams, vienīgi ceļot atsevišķu prasību vai pretprasību.
15.01.2014. SKC-12/2014* (C04312508)
[7.2] Senāta Civilais kasācijas departaments savulaik ir skaidrojis Civillikuma 1772.pantā ietvertā jēdziena „peļņa” būtību, noraidot viedokli, ka tajā nav runas par „vērtības pieaugumu”. Senāts norādījis, ka šis likuma pants pēc savas būtības neatšķiras no 1864.gada Civillikuma (Baltijas Vietējo Civillikumu kopojums) 3437.panta, kas sevī satur arī peļņas atrāvuma (pazaudējuma) jēdziena definējumu, un proti, „kad viņš kavējis noteikti sagaidāmu mantas pieaugumu”. Tādējādi, konstatējot, ka ar atbildētāja rīcību prasītājam liegta iespēja iegūt sagaidāmu mantas vērtības pieaugumu, ir pareizi piemērot Civillikuma 1772. un 1779.pantu (sk. Senāta Civilā kasācijas departamenta 1940.gada 22.februāra spriedumu lietā Nr.156: (XVI) Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumu izvilkumi. Sastādījuši Senāta Civilā kasācijas departamenta priekšsēdētājs, senators O.Ozoliņš un senators P.Leitāns. Spriedumu biroja materiāli. Tieslietu Ministrijas Vēstneša pielikums. Nr.1, 1940, 176.lpp.).
Augstākās tiesas Civillietu departamenta ieskatā, Senāta izteiktās atziņas par Civillikuma 1772.panta tvērumu ir attiecināmas arī uz izskatāmo strīdu. Kā pareizi norādīts kasācijas sūdzībā, prasītājam bija likumīgas tiesības saņemt šo naudu no atbildētāja, taču tiesu izpildītāja prettiesiskā rīcība bija par iemeslu naudas nesaņemšanai. Tādējādi tiesu izpildītājs ir liedzis prasītāja sagaidāmās mantas vērtības pieaugumu. Līdz ar to lietā konstatētie apstākļi pēc būtības atbilst Civillikuma 1772.panta tiesiskajam sastāvam.
19.02.2014. SKC-590/2014* (C32290110)
[9.1] Arī Senāta prakse starpkaru periodā liecina par plašu šo likuma noteikumu par kreditora apmierinājumu no dāvanas tulkojumu. Piemēram, 1931.gada 25.novembra spriedumā „Edas Blūmbergs prasībā pret Jāni Blūmbergu un Līzi Blūmbergs” (L. Nr.2033), Latvijas Senāts atzina par pareiziem apgabaltiesas secinājumus, ka saskaņā ar Civillikuma 4494.pantu prasītājai atzīstama tiesība apmierināt uztura prasību no atdāvinātās mantas, jo: a) bērna uzturēšanas pienākums dāvinātājam pastāvēja jau dāvināšanas līguma noslēgšanas laikā un līgums noslēgts taisni ar nolūku izvairīties no šā pienākuma pildīšanas; b) dāvinātājs patiesi arī izrādījies par faktiski nespējīgu izsniegt bērnam piespriesto uzturu. [..], prasītājam, kas iesniedz uz Civillikuma 4494.pantu pamatotu prasību, nebūt nav jāpierāda dāvinātāja formāla maksātnespēja, bet gan vienīgi faktiskā maksātnespēja. Konstatējot no tiesu izpildītāja akta, ka atbildētājs nav bijis spējīgs samaksāt bērnam piespriesto uzturu, tiesa to varēja atrast par pietiekošu pierādījumu tam, ka dāvinātājam nekādas mantas nav un šādā gadījumā Civillikuma 4494.pants uzliek apdāvinātam par pienākumu atbildēt par dāvinātāja parādiem tajās robežās, par cik viņš iedzīvojies, un izdot dāvinātājam vai viņa kreditoram tādu daļu no saņemtā dāvinājuma, kāda vajadzīga parāda segšanai (sal. sk. Senāta Civilā kasācijas departamenta 1931.g. spriedumi, 1937, 148.–149.lpp.). Savukārt 1937.gada 29.novembra/16.decembra spriedumā „Petrovas pr.1 pr. Grīnbergs m. m. un c.”, spr. Nr.1284, Latvijas Senāts atzina par kļūdainiem Tiesu palātas secinājumus, ka prasītājai nav prasības tiesības pret atbildētāju B., jo atbildētāja G. nav atdāvinājusi visu savu mantu. Pie šāda atzinuma Tiesu palāta nākusi uz lietā iesniegtā Valmieras apr. 1.pol[icijas]. iec[irkņa] izdotā raksta pamata, no kura izrietot, ka atbildētājai G. ir bijusi arī vēl cita manta, jo uz to esot vērsuši piedziņu pārējie kreditori. Lai pie šāda slēdziena varētu nākt, vajadzēja būt pierādījumiem, vismaz par to, ka tai mantai, uz kuru citi kreditori ir vērsuši piedziņu, ir kāda tirgus vērtība samērā ar prasītājas neapmierināto prasījumu, jo pretējā gadījumā, paturot savā rīcībā kādu mazvērtīgu mantu, dāvinātājs varētu pasargāt apdāvinātā mantu no kreditoru prasījumiem Civillikuma 4494.panta nozīmē (sk. XIV Izvilkumi no Latvijas Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumiem. Sastādījuši: senators F.Konradi un Tiesu palātas loceklis A.Valters, 1938, 83.–85.lpp.).
25.04.2014. SKC-90/2014 (C203344110)
[8.3] Ņemot vērā, ka iepriekš minētie apelācijas instances tiesas konstatējumi un uz tiem pamatotie slēdzieni, sevišķi līgumu nosacījumu interpretācija un lietā esošo pierādījumu novērtēšana, attiecas uz lietas faktiskajiem apstākļiem, Civillietu departamenta ieskatā, nav likumīga pamata prasīt, lai kasācijas instances tiesa dod citu vērtējumu pierādījumiem, nekā apelācijas instances tiesa, jo kasācijas instances tiesa neizspriež lietu pēc būtības, bet pārbauda sprieduma atbilstību tiesību normām un tās kompetencē neietilpst lietas faktisko apstākļu noskaidrošana, pierādījumu pārbaude un vērtēšana (sk. Civilprocesa likuma 450.panta trešo daļu, kā arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2000.gada Civillietu departamenta spriedumi un lēmumi. Rīga: Latvijas Tiesnešu mācību centrs, 2001, Senāta 2000.gada 19.janvāra spriedumu lietā SKC-9/2000, 218.lpp.; Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi: kārtējo sēžu spriedumi, 1924. Sast. A.Šmite, A.Poriete, atb. red. L.Krūmiņa. Rīga: Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1997, 8.sēj., 2298.–2999.lpp. [1924.g. L. Nr.114]).
30.05.2014. SKC-88/2014 (C04383809)
[8.5] Tādējādi, kā to pareizi norādījusi pirmās instances tiesa, tā nevar uzspiest lietas dalībniekam izpildīt procesuālo darbību – lūgt noteikt ekspertīzi, kurai ir būtiska nozīme strīda pareizā izšķiršanā. Turklāt Civilprocesa likums neparedz tiesai griezties pie lietpratējiem bez attiecīga pušu lūguma pat tajos gadījumos, ja prasības priekšmets prasa speciālas zināšanas (sal. Civilprocesa nolikums. 1932.gada izdevums. Ar Latvijas Senāta civilā kasācijas departamenta paskaidrojumiem. Sast. F.Konradi un A.Valters – Rīga: Jurists, 1933, 248.lpp.). [L. Nr.135, 1921.g.]
08.12.2014. SKC-13/2014 (C27172604)
[10] Šāds Senāta viedoklis par Civillikuma 1772.panta izpratni ir saskanīgs arī ar starpkaru perioda Latvijas Senāta izteiktajām atziņām par minētās tiesību normas izpratni. 1930.gada 28.novembra spriedumā [L. Nr.1290] Senāts norādījis, ka slēdzienu [vai ir nodarīti zaudējumi] nevar grozīt apstāklis, ka prasītājs prasa no atbildētāja tādu summu, kādu izmaksās nopostītās krasta daļas atjaunošana, jo caur to prasība nepārvēršas par prasību par nākotnē sagaidāmo zaudējumu atlīdzību. Šī nākotnē no prasītāja izmaksājamā naudas summa nosaka tikai tā zaudējuma apmēru, kas jau ir noticis, jo konkrētajā gadījumā caur krasta un ceļa sabojāšanu neapšaubāmi jau samazināta cietušā skaidrā manta, kādēļ prasītāja zaudējums kvalificējams kā zaudējums damnum emergens (sk. Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940), 12.sējums, Senāta Civilās kasācijas departamenta spriedumi. Rīga: Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1998, 99.–100.lpp.).
12.12.2014. SKC-179/2014* (C32373809)
[9.3] Arī pirmskara Senāts 1932.gada 26.oktobra spriedumā [L. Nr.846] norādījis: „Jautājumā par to, vai CPN 239.p. paredzētais laiks uzskatāms par preklusīvu termiņu, jeb par noilguma laiku, apgabaltiesa gan nepareizi atzīst to par noilguma laiku. [..] Šai jaunai prasībai ir – pēc būtības – procesuāla līdzekļa, proti, sprieduma pārsūdzēšanas raksturs. Prasība, kuru likums paredz atbildētājam, un ar kuru iesākas it kā jauna procesa lieta, patiesībā ir tikai iepriekšējās lietas turpinājums un 239. p. paredzētais laiks, pēc būtības, ir nekas cits kā pārsūdzības termiņš [..]” (sk. Latvijas Senāta spriedumi: Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi: Kārtējo sēžu spriedumi, 1930–1933 / sast. A. Šmite, A. Poriete; atb. red. L.Krūmiņa. – Rīga: Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1998 [IV], 490.lpp. – Faksimilizdevums, 53.lpp.).
27.03.2015. SKC-52/2015 (C20231907)
[7.2] Tiesību doktrīnā atzīts, ka atkarībā no defekta rakstura juridiskā aktā, civiltiesības kādu aktu atzīst par nederīgu, tas ir, par spēkā neesošu tieši uz likuma pamata ipso jure vai par atceļamu, kurā ir nepieciešama ieinteresētās personas darbība – apstrīdēšana. Akta nederīgums iestājas tieši – pats no sevis, piemēram, rīcībnespējīgas personas noslēgts akts. Tiesai pašai jāatzīst aktu par spēkā neesošu, kaut arī ieinteresētās personas to neapstrīdētu. Turpretī atceļamības sankcija neiestājas pati no sevis, bet tikai uz tiesas sprieduma pamata. Atceļot aktu, jāatzīst, ka tas nemaz nav bijis. Līdz tiesas spriedumam tāds akts ir spēkā (sk. Čakste K. Civiltiesības. Rīga:, 1937, 27.–28.lpp.).
Līdzīgi par jautājumu, kad tiesa, neesot pretprasībai par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, ir tiesīga izvērtēt lietas dalībnieka ierunās izteiktos argumentus par darījuma tiesiskumu, paudis arī Latvijas Senāts. Tā 1933.gada 22.novembra nolēmumā lietā Nr.37 Senāts norādījis, ka „pēc Tiesu palātas pareiza aizrādījuma, atbildētājam bija tiesība uz darījuma fiktīvo raksturu atsaukties arī ierunas ceļā, neceļot sevišķu pretprasību atzīt darījumu par fiktīvu vai atcelt darījumu. [..] Tiesu palātas konstatējums par darījuma fiktīvo raksturu vien jau deva Tiesu palātai pietiekošu pamatu pārņemšanas darījumu atzīt par nederīgu pēc CL (Latvijas (Baltijas) privātlikuma) 2951., 2922.p.”. Analoga atziņa izteikta Senāta 1938.gada 14.decembra [kopsēdes] nolēmumā lietā Nr.43 (sk. Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940), 12.sējums, Senāta Civilās kasācijas departamenta spriedumi. Rīga: Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1998, 4906.–4907.lpp.; [XV] Izvilkumi no Latvijas Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumiem. Sastādījuši senators F.Konradi un Tiesu palātas loceklis A.Valters, Tieslietu Ministrijas Vēstneša pielikums, 1939, 42., 43.lpp.).
21.09.2015. SKC-74/2015 (C04236204)
[9.2] Arī pirmskara Senāts ir norādījis, ka personai, kas vēlas nopirkt nekustamu mantu izsolē, ir tiešs pienākums informēties par visām iegūstamās nekustamās mantas juridiskām attiecībām, to starpā arī par tām, kas redzamas no zemesgrāmatai pievienotiem dokumentiem (Sen. CKD spr. 34/934). [..] Labticība ir nezināšana par šķēršļiem, kas kavē īpašuma tiesību iegūšanu (CL 839.p.). Ja mantas ieguvējs, kuram bija zināms mantas juridiskais stāvoklis, vai kas par to aiz nolaidības laikā nav informējies, tomēr ar šo mantu rīkojies, pilnīgi ignorējot viņam zināmās trešo personu iegūtas tiesības uz šo mantu, tad tāds ieguvējs nav uzskatāms par labticīgu CL 582.p. izpratnē (Sen. CKD spr. 32/1372; 27/167) (sk.1937.g. 28.aug. spr. Nr.345, Latvijas bankas pr.1. pr. Hāzi; [XII] Izvilkumi no Latvijas Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumiem, sastādījuši: senators F.Konradi un Rīgas apgabaltiesas loceklis A.Valters, Tieslietu Ministrijas Vēstneša pielikums, Nr.1, 1936/1937, Tieslietu Ministrijas izdevums, [534.lpp.]).
22.10.2015. SKC-131/2015 (C24083209)
[6.3] Civillikuma 1771. un 1772.pants paredz tiesības uz atlīdzību personai sagaidāmās peļņas atrāvuma gadījumā.
Sagaidāmās peļņas atrāvuma (zudušā labuma, negūtās peļņas) apmēra noteikšana balstās galvenokārt uz ekonomiskiem aprēķiniem (sk. Civillikuma komentāri. Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. – Rīga: Mans Īpašums, 2000, 268.lpp.).
Senāta Civilais kasācijas departaments savulaik ir skaidrojis Civillikuma 1772.pantā ietvertā jēdziena „peļņa” būtību, noraidot viedokli, ka tajā nav runas par „vērtības pieaugumu”. Senāts norādījis, ka šis likuma pants pēc savas būtības neatšķiras no 1864.gada Civillikuma (Baltijas Vietējo Civillikumu kopojums) 3437.panta, kas sevī satur arī peļņas atrāvuma (pazaudējuma) jēdziena definējumu, un proti, „kad viņš kavējis noteikti sagaidāmu mantas pieaugumu”. Tādējādi, konstatējot, ka ar atbildētāja rīcību prasītājam liegta iespēja iegūt sagaidāmu mantas vērtības pieaugumu, ir pareizi piemērot Civillikuma 1772. un 1779.pantu (sk. Senāta Civilā kasācijas departamenta 1940.gada 22.februāra spriedumu lietā Nr.156: (XVI)
Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumu izvilkumi. Sastādījuši Senāta Civilā kasācijas departamenta priekšsēdētājs, senators O.Ozoliņš un senators P.Leitāns. Spriedumu biroja materiāli. Tieslietu Ministrijas Vēstneša pielikums. Nr.1, 1940., 176.lpp.) (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014.gada 15.janvāra spriedumu lietā Nr.SKC-12/2014).
08.12.2015. SKC-276/2015 (C04243806)
[10.1] Augstākās tiesas Civillietu departaments pievienojas juridiskajā literatūrā paustajam viedoklim, ka „tiesai ir pienākums pilnīgi patstāvīgi noskaidrot lietas faktiskos apstākļus un, ievērojot Senāta spriedumā izteikto tiesību normu tulkojumu, atbilstoši Civilprocesa likumā noteiktajai kārtībai taisīt jaunu spriedumu, neapspriežot agrākā apelācijas instances sprieduma pareizību vai nepareizību (sk. Civilprocesa likums ar paskaidrojumiem – izvilkumiem no Latvijas Senāta un Tiesu palātas spriedumiem un no attiecīgās zinātniskās literatūras, kā arī dažiem aizrādījumiem uz likumdošanas motīviem. Sastādījuši F.Konradi, T.Zvejnieks u.c. – Rīga: Valsts tipogrāfija, 1939, 285.lpp.) [CKD 1937/1230].
22.02.2016. SKC-1073/2016* (C30687713)
[5.4] „Nevar prasīt tiesu nodevu par apelācijas sūdzību, kas apstrīd pirmās instances spriedumu tikai tiesāšanās izdevumu ziņā” (sk. Senators Konradi F., Zvejnieks T. un citi, Civilprocesa likums (1938.g. izd., 1939.g. iespied.) ar paskaidrojumiem, Rīga: Valsts tipogrāfijas izdevums, 1939, 294.lpp.).
„Gadījumos, kad pirmās instances spriedums ir pārsūdzēts tikai daļā par tiesāšanās izdevumiem, [..] apelācijas sūdzības pieņemamas bez tiesu nodevas (CKD kopsēdes 39/35)” (sal. Senators Ozoliņš O. Senāta Civildepartamenta prakse 1939.gadā, Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1940, Nr.2).
07.06.2016. SKC-7/2016 (C39072411)*
[11.2.1] No Civillikuma 1772.panta vārdiskā formulējuma izriet, ka šajā normā ietverts jēdziena „jau cēlies zaudējums” vispārīgs raksturojums, turpretī jēdziena „priekšā stāvošs zaudējums” definīcija nedz minētajā, nedz citās šā likuma normās nav atrodama.
Tādējādi, lai pareizi izprastu juridiskā jēdziena „priekšā stāvošs zaudējums” būtību, ir pamats vēsturiskās iztulkošanas metodes pielietošanai, noskaidrojot atšķirību starp iepriekš norādītajiem jēdzieniem un to rašanās priekšvēsturi.
Zaudējuma veidu institūts Civillikumā ir pārņemts no Baltijas Vietējo likumu kopojuma 3436.panta, izņemot tajā iekļauto piezīmi, ka „attiecībā uz priekšā stāvošu zaudējumu jāskatās Baltijas Vietējo likumu kopojuma 687., 982.–984.u.c. pants” (kas atbilst Civillikuma 916., 1084.pantam).
Ja Baltijas Vietējo likumu kopojuma 687.pants (Civillikuma 916.pants) paredzēja – tiesa, kuras aizsardzību valdītājs meklē, pēc sava ieskata var pieprasīt no atbildētāja nodrošinājumu tam, ka viņš turpmāk vairs valdījumu netraucēs – tad nav racionāla iemesla šaubām, ka priekšā stāvoša zaudējuma nodrošināšanas funkcija bija novērst nākotnē eventuāli iespējamu, nevis jau notikušu tiesību aizskārumu, kas radījis zaudējumu.
Minēto apstiprina profesora Vladimira Bukovska sniegtais skaidrojums, kuram atbilstoši par priekšā stāvošu zaudējumu ir pamats runāt tikai tajos gadījumos, kad rīcība, kas var radīt zaudējumu, vēl nemaz nav notikusi. Savukārt, ja zaudējumu izraisoša rīcība jau bijusi, tad cietušajam nevar tikt liegtas tiesības uz zaudējuma atlīdzināšanu (sk. Буковский В. Сводъ гражданскихъ узаконений губерний Прибалтийских (съ продолжениемъ 1912-1914 г.г. и съ разъяснениями). Т. II, Рига: г. Гемлель и Ко, 1914, с. 1399).
Līdz ar to zaudējums kā priekšā stāvošs kvalificējams, pastāvot apstākļiem, kas liecina par zaudējumu izraisoša tiesību pārkāpuma iespējamību nākotnē. Šādā gadījumā persona var prasīt nodrošinājumu.
Tas, ka likumdevējs, veidodams Civillikuma 1772.panta konstrukciju, atteicies no Baltijas Vietējo likumu kopojuma 3436.panta piezīmes, Augstākās tiesas Civillietu departamenta ieskatā, nevar būt pamats pretēja secinājuma izdarīšanai, jo, kā Senāts atzinis 1940.gada 22.februāra spriedumā lietā Nr.156, Civillikuma 1772.pants pēc savas būtības neatšķiras no 1864.gada Civillikuma 3437.panta (sk. Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumu izvilkumi. Sastādījuši: Senāta Civilā kasācijas departamenta priekšsēdētājs senators Ozoliņš O. un senators Leitāns P. Tieslietu Ministrijas izdevums, Nr.2, 1940, 176.lpp.).
[11.2.2] Jautājumā par tagadējas mantas samazinājuma izpratni gadījumā, kad zaudējumi radušies, piemēram, ķermeniskas lietas bojājuma dēļ, Senāts 1930.gada 28.novembra spriedumā [L. Nr. 1290] norādījis – slēdzienu (vai ir nodarīti zaudējumi) nevar grozīt apstāklis, ka prasītājs prasa no atbildētāja tādu summu, kādu izmaksās nopostītās krasta daļas atjaunošana, jo caur to prasība nepārvēršas par prasību par nākotnē sagaidāmo zaudējumu atlīdzību. Šī nākotnē no prasītāja izmaksājamā naudas summa nosaka tikai tā zaudējuma apmēru, kas jau ir noticis, jo konkrētajā gadījumā caur krasta un ceļa sabojāšanu neapšaubāmi jau samazināta cietušā skaidrā manta, kādēļ prasītāja zaudējums kvalificējams kā zaudējums damnum emergens (sk. Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940), 12.sējums, Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi. Rīga: Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1998, 99.–100.lpp.).
10.06.2016. SKC-249/2016 (C30369010)
Arī Senāta prakse starpkaru periodā liecina, ka noteikumi par kreditora apmierinājumu no dāvanas iztulkojami paplašinoši. Piemēram, 1931.gada 25.novembra spriedumā „Edas Blūmbergs prasībā pret Jāni Blūmbergu un Līzi Blūmbergs” (L. Nr.2033), Latvijas Senāts atzina par pareiziem apgabaltiesas secinājumus, ka saskaņā ar Civīllikuma 4494.pantu prasītājai atzīstama tiesība apmierināt uztura prasību no atdāvinātās mantas, jo: a) bērna uzturēšanas pienākums dāvinātājam pastāvēja jau dāvināšanas līguma noslēgšanas laikā un līgums noslēgts taisni ar nolūku izvairīties no šā pienākuma pildīšanas;
b) dāvinātājs patiesi arī izrādījies par faktiski nespējīgu izsniegt bērnam piespriesto uzturu. [..], prasītājam, kas iesniedz uz Civīllikuma 4494.pantu pamatotu prasību, nebūt nav jāpierāda dāvinātāja formāla maksātnespēja, bet gan vienīgi faktiskā maksātnespēja. Konstatējot no tiesu izpildītāja akta, ka atbildētājs nav bijis spējīgs samaksāt bērnam piespriesto uzturu, tiesa to varēja atrast par pietiekošu pierādījumu tam, ka dāvinātājam nekādas mantas nav un šādā gadījumā Civīllikuma 4494.pants uzliek apdāvinātam par pienākumu atbildēt par dāvinātāja parādiem tajās robežās, par cik viņš iedzīvojies, un izdot dāvinātājam vai viņa kreditoram tādu daļu no saņemtā dāvinājuma, kāda vajadzīga parāda segšanai (sal. sk. Senāta Civīlā kasācijas departamenta 1931.g. spriedumi, 1937, 148.–149.lpp.). Savukārt 1937.gada 29.novembra/16.decembra spriedumā „Petrovas pr.1 pr. Grīnbergs m. m. un c.”, spr. Nr.1284, Latvijas Senāts atzina par kļūdainiem Tiesu palātas secinājumus, ka prasītājai nav prasības tiesības pret atbildētāju B., jo atbildētāja G. nav atdāvinājusi visu savu mantu. Pie šāda atzinuma Tiesu palāta nākusi uz lietā iesniegtā Valmieras apr. 1.pol. iec. izdotā raksta pamata, no kura izrietot, ka atbildētājai G. ir bijusi arī vēl cita manta, jo uz to esot vērsuši piedziņu pārējie kreditori. Lai pie šāda slēdziena varētu nākt, vajadzēja būt pierādījumiem, vismaz par to, ka tai mantai, uz kuru citi kreditori ir vērsuši piedziņu, ir kāda tirgus vērtība samērā ar prasītājas neapmierināto prasījumu, jo pretējā gadījumā, paturot savā rīcībā kādu mazvērtīgu mantu, dāvinātājs varētu pasargāt apdāvinātā mantu no kreditoru prasījumiem Civīllikuma 4494.panta nozīmē (sk. XIV Izvilkumi no Latvijas Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumiem. Sastādījuši: senators F.Konradi un Tiesu palātas loceklis A.Valters, 1938,
83.–85.lpp.).
30.09.2016. SKC-292/2016 (C04256907)
Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas spriedumā:
[7.2.2] Lietā ir celta arī prasība par pirmpirkuma tiesības pārkāpuma konstatēšanu, kas pēc būtības var būt strīda jautājums arī pie izpirkuma tiesības realizācijas, bet, kā norādīts sprieduma 7.2.1.punktā, tas ir tikai faktiskais apstāklis strīdā par izpirkuma tiesību.
Pirmpirkuma tiesības ir obligātas, personiskas tiesības, kas vēršamas un realizējamas vienīgi attiecībā pret personu, kas apgrūtināta ar pirmpirkuma tiesībām. Pirmpirkuma tiesībām kā tādām nav liettiesiska rakstura, tāpēc arī tieši uz likuma pamatotām pirmpirkuma tiesībām liettiesisks raksturs nerodas. Persona, kurai pieder pirmpirkuma tiesības, var no pārdevēja, kas nav par pārdošanu paziņojis, prasīt savu interesi, t.i., celt tīri personīgu prasību par zaudējumu atlīdzību (Civillikuma 1394.panta otrā daļa) (sk.: Senāta CKD spried. Nr.1932/12 (sk. Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940), 10.sējums. Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi (1926–1927). Rīga: Augstāka tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1998, 3888.lpp.)
Motīvu daļa
[15] Atzīšanas prasības ir pieļaujamas, proti, prasības, kuras izskatot, tiesa nosaka, vai starp prasītāju un atbildētāju pastāv vai nepastāv kāda tiesiska attiecība. Taču šāda atzīšanas prasība nav savienojama ar izpildījuma prasību. Pirmpirkuma tiesību aizsardzību realizē ar izpildījuma prasību (izpirkuma prasību vai zaudējumu atlīdzības prasību).
Šāda interpretācija atbilst doktrīnai: profesors Vladimirs Bukovskis, atsaucoties arī uz Senāta 1927.gada spriedumu, uzsvēris, ka prejudiciālu jeb atzīšanas prasību var celt tikai līdz tiesības traucējuma iestāšanās momentam; ar traucējuma momenta iestāšanos tādai prasībai vairs nav vietas (sk. Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 293.lpp.).
29.12.2016. SKC-368/2016 (C29459809)
[14] Latvijas Senāts (Sen. CKD 31/692), piemēram, atzinis, ka civiltiesa var izlietot krimināltiesas spriedumu, ar kuru kalpotājs atzīts par vainīgu noziedzīgā nodarījumā un par to sodīts, kā pierādījumu kalpotāja nespējai izpildīt viņam uzliktos pienākumus, un uz šīs konstatētās kalpotāja nespējas pamata uzlikt saimniekam atbildību par kalpotāja nodarītiem zaudējumiem pēc Civillikuma 3447.panta (tagad – Civillikuma 1782.pants) noteikumiem par culpa in eligendo (sk. Senāta Civilā kasācijas departamenta 1937.gada 29.novembra spriedums, L. Nr.33, Senāta Apvienotās sapulces spriedumi 1935.–1938.g. Rīga: Valsts tipogrāfija, 1939, 89.lpp).
30.03.2017. SKC-95/2017 (C17085505)
[11.4] Pēc vispārēja principa tiesai, izspriežot konkrēto strīdu, jāvadās no tiem faktiskajiem apstākļiem, kas pastāvēja prasības (pretprasības) celšanas brīdī. Vēlāk (pēc lietas ierosināšanas) notikušas izmaiņas nevar ietekmēt tos apstākļus, kas pastāvēja prasības (pretprasības) celšanas brīdī, un kas bija norādīti kā prasības pamats un bija izvērtējami, lemjot par prasības apmierināšanu vai noraidīšanu (sk. Civīllikumi ar paskaidrojumiem. Otrā grāmata. Lietu tiesības. Sastādījuši F.Konradi un A.Walter. – Rīga: Grāmatrūpnieks izdevumā, 1935, 206.–207.lpp.). [CKD 1927/172]
11.04.2017. SKC-38/2017 (C27219013)
[6.3] No lietā iesniegtajiem atbildētājas paskaidrojumiem redzams, ka atbildētāja uz šādiem apstākļiem nav atsaukusies, līdz ar to tiesai nebija pamata tos vērtēt. Atbildētāja šādu argumentu pirmo reizi norādījusi kasācijas sūdzībā, tādēļ tas nav apspriežams, jo, kā atzīts tiesību doktrīnā, nav apspriežami Senātā prāvnieku pirmo reizi kasācijas sūdzībā pievestie paskaidrojumi (Civilprocesa nolikums. 1932.gada izdevums ar Latvijas Senāta Civilā Kasācijas Departamenta paskaidrojumiem. Sastādījuši: Senators F.Konrādi un Rīgas Apgabaltiesas loceklis A.Walter, Izdevniecība JURIST, 1933, 323.lpp. [L. nr.56, 1920.g.]).
17.05.2017. SKC-315/2017 (C13053014)
[10.3] Analizējot jautājumu par to, vai Civillikuma 1927.panta piemērošanas obligāts priekšnoteikums ir parādnieka visas mantas dāvinājums, Augstākā tiesa 2014.gada 19.februāra spriedumā lietā Nr.SKC-590/2014 (C32290110), atsaukdamās uz Latvijas Senāta kā kasācijas instances tiesas starpkaru laikposmā judikatūrā izteiktajām atziņām, nonākusi pie secinājuma, ka minētajā tiesību normā (formulējums precīzi atbilst Baltijas Vietējo likumu kopojuma 4494.pantam, kura iztulkojums sniegts Senāta Civillietu departamenta 1931.gada 25.novembra spriedumā lietā Nr.2033 un 1938.gada 15.jūlija spriedumā lietā Nr.759) regulētā iespēja vērst piedziņu dāvinātāja parādsaistību izpildei uz dāvanu saistīta nevis ar visas mantas uzdāvināšanas faktu kā tādu, bet gan ar to, vai dāvinātājs no atlikušās mantas ir spējīgs apmierināt kreditoru prasījumus (sk. šā sprieduma 9.1.punktu). Tātad Augstākā tiesa, nesaskatīdama pamatu atkāpties no judikatūras, kas izveidojusies, interpretējot Civillikuma 1927.pantu kopsakarā ar šā likuma 1.pantā nostiprināto tiesību izlietošanas labā ticībā principu, norādījusi, ka aizsardzību nebauda tāds dāvinājums, kurš vērsts uz to, lai izvairītos no saistību izpildes. Savukārt apstākļiem, vai dāvinājuma līguma noslēgšanas brīdī parādniekam piederēja arī cita manta (tostarp nekustamais īpašums), kas pārdota izsolē, nav piešķirama juridiska nozīme situācijā, kad tās tirgus vērtība nesedz kreditoru prasījumus.
26.05.2017. SKC-166/2017* (C04397112)
[8.2] Tiesību doktrīnā skaidrots, ka atkarībā no defekta rakstura juridiskā aktā civiltiesības kādu aktu atzīst par nederīgu, tas ir, par spēkā neesošu tieši uz likuma pamata (ipso jure) vai par atceļamu, kurā ir nepieciešama ieinteresētās personas darbība – apstrīdēšana. Akta nederīgums iestājas tieši – pats no sevis, piemēram, rīcībnespējīgas personas noslēgts akts. Tiesai pašai jāatzīst akts par spēkā neesošu, kaut arī ieinteresētās personas to neapstrīdētu. Turpretī atceļamības sankcija neiestājas pati no sevis, bet tikai uz tiesas sprieduma pamata. Atceļot aktu, jāatzīst, ka tas nemaz nav bijis. Līdz tiesas spriedumam tāds akts ir spēkā (sk. K.Čakste. Civiltiesības. – Rīga, 1937, 27.–28.lpp.; K.Čakste. Civiltiesības. Lekcijas. Raksti. – Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2011, 60.–61.lpp.).
Līdzīgi par jautājumu, kad tiesa, neesot pretprasībai par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, ir tiesīga izvērtēt lietas dalībnieka ierunās izteiktos argumentus par darījuma tiesiskumu, paudis arī Latvijas Senāts. Tā 1933.gada 22.novembra nolēmumā lietā Nr.37 Senāts norādījis, ka „pēc Tiesu palātas pareiza aizrādījuma atbildētājam bija tiesība uz darījuma fiktīvo raksturu atsaukties arī ierunas ceļā, neceļot sevišķu pretprasību atzīt darījumu par fiktīvu vai atcelt darījumu. [..] Tiesu palātas konstatējums par darījuma fiktīvo raksturu vien jau deva Tiesu palātai pietiekošu pamatu pārņemšanas darījumu atzīt par nederīgu pēc CL (Latvijas (Baltijas) privātlikuma) 2951., 2922.p.”. Līdzīga atziņa izteikta Senāta 1938.gada 14.decembra nolēmumā lietā Nr.43 (sk. Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940), 12.sējums, Senāta Civilās kasācijas departamenta spriedumi. – Rīga: Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1998, 4906.–4907.lpp., XV. Izvilkumi no Latvijas Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumiem. Sastādījuši senators F.Konradi un Tiesu palātas loceklis A.Valters. – Tieslietu Ministrijas Vēstneša pielikums, 1939, 42.–43.lpp.).
Faktiski mūsdienu lietās ir dotas atsauces uz vēl senākiem spriedumiem. Robežu strīdu lietās (20.12.2016. Nr.SKC-197/2016 (C33219310); 28.12.2015. Nr.SKC-247/2015 (C20438911)) nereti tiek dota atsauce uz Civillikumi ar paskaidrojumiem. Otrā grāmata. Lietu tiesības. Sastādījuši: Sen.
F. Konrādi un Rīgas apgabaltiesas loceklis A. Walter. 1935, Grāmatrūpnieks izdevums, 122.lpp., kurā ir izvilkumi no Krievijas Senāta Mērniecības departamenta 1894.gada sprieduma, bet 10.05.2014. spriedumā lietā Nr.SKC-37/2014 (C04237909) dota atsauce uz šī paša izdevuma 101.–102.lpp., kurā ir izvilkums no Krievijas Senāta Mērniecības departamenta 1892.gada sprieduma Tislera lietā, kā arī atsauce uz šī paša izdevuma 308.lpp. 10.10.2013. spriedumā lietā Nr.SKC-166/2013 (C20392609), kura ir izvilkumi no Krievijas Senāta Mērniecības departamenta 1891.gada sprieduma Zīverta lietā. Šajās lietās vairāk nekā pirms gadsimta spriedumos izteiktās atziņas netiek apstrīdētas, tās tiek izmantotas, lai norādītu uz to nozīmību arī mūsdienās, kas neapšaubāmi liecina par tiesu prakses stabilitāti attiecīgā juridiskā jautājuma risinājumā gadsimtu garumā.
Var piekrist senatora Kārļa Ducmaņa 1940.gada Spriedumu biroja darba pārskatā izteiktai atziņai, ka faktiski arī mūsdienu spriedumos atspoguļojas Senāta prakse par daudz ilgāku laiku atpakaļ, šajā gadījumā var runāt par tiesu praksi, kas iesniedzas jau otrā gadsimta dzīlēs.
Tādējādi pakāpeniski īstenojas Dītriha Lēbera pagājušā gadsimta nogalē izteiktais vēlējums, ka starpkaru Senāta spriedumi ir ņemami vērā, ja tie noder kā pamatojums Latvijas likumu piemērošanā. Senāta spriedumi lietojami tiktāl, ciktāl viņos ietverti „tiesību vispārējie principi”. Ieskatoties Senāta spriedumos, redzam, ka daudzi atzinumi balstās uz tādiem principiem. Ar vārdu sakot, Senāta spriedumi veido Latvijas tiesību sastāvdaļu.
QR
