Vasaras skolas kurss par Eiropas Savienības krimināltiesību jomu

Vasaras skolas kurss sniedza plašu ieskatu Eiropas Savienības krimināltiesību jomā, paplašinot gan teorētiskās, gan praktiskās zināšanas. Prezentāciju sniedzēji bija gan nacionālo, gan Eiropas Savienības institūciju pārstāvji, kuriem ikdienas praktiskais darbs ir saistīts ar Eiropas Savienības krimināltiesību jomu.

Apmācībās piedalījās pārstāvji no Beļģijas, Apvienotās Karalistes, Portugāles, Spānijas, Luksemburgas, Nīderlandes, Turcijas, Francijas, Vācijas, Amerikas Savienotajām Valstīm, Itālijas, Šveices, Latvijas.

Eiropas Savienībā (turpmāk – ES) krimināltiesību jomas regulējums saistāms ar līdzsvara nodrošināšanu starp cilvēktiesību ievērošanu un drošību. ES dalībvalstu sadarbības krimināltiesību jomā nepieciešamība izriet no kopējiem apdraudējumiem, piemēram, starptautiskās noziedzības un terorisma draudiem, kas noved pie jaunu institūciju radīšanas, kā arī jaunu tiesību instrumentu izveidošanas.

Vienoti ES līmeņa tiesību akti nepieciešami, lai veicinātu dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos un sadarbību, t.sk. lēmumu atzīšanā un izpildē krimināltiesību jomā. Tāpat tas veicina dažādu valstu tiesībsargājošo iestāžu darbinieku iespējas sadarbībai ar ES un citu dalībvalstu tiesībsargājošajām iestādēm, kas pamatota ar normatīvajiem aktiem, kas ir īpaši būtiski pierādījumu iegūšanas procesos, kā arī nodrošinot kriminālprocesuālo garantiju standartu.

Pēc Lisabonas līguma pieņemšanas uz ES krimināltiesību jomu attiecas lūguma V sadaļa (Brīvība, drošība un tiesiskuma telpa), kas iezīmē ES vispārīgo principu piemērošanu un vienotu tiesību aktu piemērošanu, proti, regulu un direktīvu, vispārējās likumdošanas piemērošanu (ar izņēmumiem), Eiropas Savienības Tiesas jurisdikciju.

Lisabonas līgums tostarp stiprina ES iestādes, paredzot, ka Eiropas Parlaments un Padome var pieņemt regulas un palielināt to pilnvaras, piemēram, attiecībā uz Eirojust un Eiropolu, kā arī paredzot, ka Padome no Eirojust var izveidot Eiropas Prokuratūru, lai apkarotu noziegumus, kas skar ES finansiālās intereses.

Lisabonas līgums noteic, ka Eiropas Parlaments un Padome, tiktāl, cik tas ir nepieciešams, lai veicinātu tiesas spriedumu un lēmumu savstarpēju atzīšanu, kā arī policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kam ir pārrobežu aspekts, pieņemot direktīvas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, var noteikt minimālos noteikumus. Minētais attiecināms uz pierādījumu savstarpēju pieņemamību dalībvalstu starpā, personas tiesībām kriminālprocesā, nozieguma upuru tiesībām.

Pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās ir pieņemti šādi ES līmeņa tiesību instrumenti:

• Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 3.aprīļa Direktīva Nr.2014/41/ES par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās;
• Eiropas Parlamenta un Padomes 2010.gada 20.oktobra Direktīva Nr.2010/64/ES par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā;
• Eiropas Parlamenta un Padomes 2012.gada 22.maija Direktīva Nr.2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā;
• Eiropas Parlamenta un Padomes 2011.gada 13.decembra Direktīva Nr.2011/99/EU par Eiropas aizsardzības rīkojumu;
• Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 16.arīļa Direktīva Nr.2014/57/EU par kriminālsodiem par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīva);
• Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 26.oktobra Direktīva (ES) Nr.2016/1919 par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā;
• Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 9.marta Direktīva (ES) Nr.2016/343 par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā;
• Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 11.maija Direktīva (ES) Nr.2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā.

Šobrīd tiek izstrādāts Eiropas Prokuratūras izveides regulējums. Eiropas Prokuratūras uzdevums ir cīnīties pret noziedzīgiem nodarījumiem, kas apdraud ES finansiālās intereses, tā būs atbildīga par savas kompetences ietvaros esošo noziegumu izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un nosūtīšanu uz tiesu, kā arī nodrošinās, ka tās darbībās ievēro Eiropas Savienības Pamattiesību hartā nostiprinātās tiesības.

Mācību kursa ietvaros sniegtas prezentācijas par šādām tēmām.

Vispārējs ieskats krimināltiesību jomas regulējuma attīstībā ES līmenī. Regulējuma pirmsākumi, sākot ar Romas līgumu par Eiropas Ekonomiskās Kopienas dibināšanu un starpvaldību sadarbību ārpus Kopienas ietvariem, Māstrihtas līgumu par Eiropas Savienību (3.pīlārs – sadarbība iekšlietu un tieslietu jomā), Amsterdamas līgumu, Nicas līgumu un beidzot ar Lisabonas līgumu, kas ievērojami palielināja Eiropas Savienības lomu krimināltiesību jomā, stiprinot sadarbības un koordinācijas institūcijas, pieļaujot krimināltiesību tuvināšanu, kā rezultātā tika pieņemta virkne direktīvu un regulu. Piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 3.aprīļa Direktīva Nr.2014/41/ES par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās, Eiropas Parlamenta un Padomes 2010.gada 20.oktobra Direktīva Nr.2010/64/ES par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā, Eiropas Parlamenta un Padomes 2012.gada 22.maija Direktīva Nr.2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā u.c.

Likumdošanas process Eiropas Parlamentā, Padomē un Padomes darba grupās un tiesas kontrole Eiropas krimināltiesību jomā.

Eiropas Savienības Tiesas process, tās loma, interpretējot ES tiesību aktus. Atsevišķi aplūkoti Eiropas Savienības Tiesas spriedumi lietās, kurās skatīti jautājumi par Eiropas apcietinājuma orderi, savstarpējo atzīšanu un pamattiesībām: 2008.gada 17.jūlija spriedums lietā Kozlowski (C-66/08, ECLI:EU:C:2008:437), 2013.gada 26.februāra spriedums lietā Melloni (C-399/11, ECLI:EU:C:2013:107) un 2016.gada 5.aprīļa spriedums lietā Aranyosi and Caldararu (C-404/15 un C-659/15, ECLI:EU:C:2016:198).

E-pierādījumi: jauns izaicinājums Eiropas Savienības sadarbībai.

Policijas sadarbība Eiropas Savienībā un informācijas apmaiņas veidi likumu piemērošanā – caur Šengenas informācijas sistēmu, VISA informācijas sistēmu, Eurodac (pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēma), pieeja nacionālajām datu bāzēm, ad hoc informācijas apmaiņa, Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 27.aprīļa Direktīva Nr.2016/681 par pasažieru datu reģistra izmantošanu teroristu nodarījumu un smagu noziegumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai un saukšanai pie atbildības par tiem. ETIAS (Eiropas ceļošanas informācijas un atļauju sistēma) un EES (Eiropas Ieceļošanas/ izceļošanas sistēma) sistēmas. Padomes 2013.gada 6.septembra Regula (ES) Nr.1053/2013, ar ko izveido izvērtēšanas un uzraudzības mehānismu, lai pārbaudītu Šengenas acquis piemērošanu.

Vēsturiskā attīstība no tiesiskās sadarbības līdz instrumentiem, kas nosaka savstarpējo atzīšanu, piemēram, Eiropas apcietinājuma orderis, konfiskācijas orderu izpildīšana, finansiālo sankciju atzīšana, savstarpējas atzīšanas principa piemērošana tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai, savstarpējas atzīšanas principa piemērošana attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā. Eiropas Parlamenta un Padomes 2011.gada 13.decembra Direktīva Nr.2011/99/EU par Eiropas aizsardzības rīkojumu, pierādījumu iegūšanu, Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 3.aprīļa Direktīva Nr.2014/41/ES par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās.

Eiropas apcietinājuma orderis. Kārtība pirms Padomes 2002.gada 13.jūnija pamatlēmuma Nr.2002/584/JHA par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm. Padomes 2002.gada 13.jūnija pamatlēmums Nr.2002/584/JHA par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm.

Materiālo tiesību tuvināšana: ekonomiskie un finanšu noziegumi. No Līguma par ES darbību konsolidētās versijas 83.panta otrās daļas izriet – ja dalībvalstu krimināltiesisko normatīvo aktu tuvināšana izrādās būtiska, lai nodrošinātu Savienības politikas efektīvu īstenošanu jomā, kurai tikuši piemēroti saskaņošanas pasākumi, direktīvās var paredzēt noteikumu minimumu attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanu attiecīgajā jomā. Saistītās regulas – Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 15.maija Regula (EU) Nr.600/2014 par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Regulu (ES) Nr.648/2012; Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 16.aprīļa Regula (EU) Nr.596/2014 par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regula) un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/6/EK; Komisijas Direktīvas 2003/124/EK, 2003/125/EK un 2004/72/EK) un direktīvas (Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 15.maija Direktīva Nr.2014/65/EU par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Direktīvu 2002/92/ES un Direktīvu 2011/61/ES; Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 16.arīļa Direktīva Nr.2014/57/EU par kriminālsodiem par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīva). Analizēta arī Eiropas Savienības Tiesas sniegto atziņu loma.

Procesuālo tiesību tuvināšana. Nepieciešamības tuvināt procesuālās tiesības kriminālprocesā vēsturiskā attīstība. Līguma par Eiropas Savienības darbību konsolidētās versijas 82.panta otrās daļas b) punkts, no kura izriet, ka tiktāl, cik tas ir nepieciešams, lai veicinātu tiesas spriedumu un lēmumu savstarpēju atzīšanu, kā arī policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kam ir pārrobežu aspekts, Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot direktīvas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, var noteikt minimālos noteikumus. Šādos noteikumos ņem vērā dalībvalstu tiesību tradīciju un tiesību sistēmu atšķirības un tie attiecas uz personas tiesībām kriminālprocesā. Panta kopsakarība ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju. 2009.gada 30.novembra Padomes Rezolūcija par ceļvedi aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā.

Instrumenti procesuālo tiesību nodrošināšanā: juridiskā palīdzība, bērnu tiesības un nevainīguma prezumpcija. Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 26.oktobra Direktīva (ES) Nr.2016/1919 par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā; Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 9.marta Direktīva (ES) Nr.2016/343 par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā; Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 11.maija Direktīva (ES) Nr.2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā, šo direktīvu pienesumi un iespējamie izaicinājumi.

Eiropols. Regulējums, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 11.maija Regulas Nr.2016/794 par Eiropas Savienības Aģentūru tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropolu) un ar kuru aizstāj un atceļ Padomes lēmumus 2009/371/TI, 2009/934/TI, 2009/935/TI, 2009/936/TI un 2009/968/TI, datu aizsardzība un kopējas izmeklēšanas grupas.

Eirojust un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls krimināllietās. Apskats par Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla (The European Judicial Network – EJN) lomu, struktūru, paraugi praktiskai darbībai, piemēram, Eiropas apcietinājuma ordera izpildē, ja persona ir apcietināta citā valstī par jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Eirojust būtība un uzdevumi, struktūra, darbības pamatakti. Eirojust mērķi ir uzlabot pārrobežu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu koordināciju, sadarbību starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm, sniegt atbalstu dalībvalstu kompetentajām iestādēm attiecībā uz tādām izmeklēšanām un kriminālvajāšanām, kas skar divas vai vairāk dalībvalstis (un trešās valstis) attiecībā uz plašu kriminālnoziegumu loku. Eirojust un Eiropas Tiesiskā sadarbības tīkla savstarpējās attiecības, kompetenču nošķiršana.

Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) un Eiropas Prokuratūra (EPPO). Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 11.septembra Regula (ES, EURATOM) Nr.883/2013 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr.1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr.1074/1999. Atšķirības starp OLAF un EPPO mērķiem, iespējamie izaicinājumi to līdzāspastāvēšanā, iespējamā Eiropas Prokuratūras kompetence, tostarp materiālo tiesību jomā, teritoriālajā jomā, piemērojamie nacionālo tiesību akti, sadarbība ar trešajām valstīm, aizdomās turēto un apsūdzēto tiesības.

Datu aizsardzība. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) Nr.2016/680 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes pamatlēmumu 2008/977/TI. Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumi: 1978.gada 6.septembra spriedums lietā Klass v. Germany (iesnieguma Nr.5029/71), 1990.gada 30.aprīļa spriedums lietā Huvig v. France (iesnieguma Nr.11105/84), 2010.gada 2.septembra spriedums lietā Uzun v. Germany (iesnieguma Nr.35623/05), 2015.gada 4.decembra spriedums lietā Zakharov v. Russia (iesnieguma Nr.47143/06), 2016.gada 12.janvāra spriedums lietā Szabo and Vissy v. Hungary (iesnieguma Nr.37138/14). Eiropas Savienības Tiesas nolēmumi: 2014.gada 8.aprīļa spriedums lietā Digital Rights Ireland and Seitlinger, C-293/12 (ECLI:EU:C:2014:238), 2015.gada 6.oktobra spriedums lietā Schrems, C-362/14 (ECLI:EU:C:2015:650).

Starptautiskie terorisma draudi, Eiropas Savienības darbības prioritātes pretterorisma jomā: informācijas iegūšana un nodošana, Eiropola Pretterorisma Centra darbība, ārējo robežu drošība, datubāzu izmantošana, terorisma finansēšanas apkarošana, nelegālas šaujamieroču tirdzniecības apkarošana, u.c.