Krimināllietu departaments: Anotācija un klasifikatoros publicētie judikatūras nolēmumi pēc lietu kategorijām

Anotācija

1. No Krimināllietu departamenta 2017.gadā izskatītām 817 lietām un Augstākās tiesas mājaslapā esošiem 45 judikatūras lēmumiem atlasīti 25 lēmumi, kas ar nelielām redakcionālām un stilistiskām izmaiņām iekļauti šajā krājumā. Krājumā iekļauti Krimināllietu departamenta lēmumi, kuros pirmās vai apelācijas instances tiesas nolēmumi bija pārsūdzēti kasācijas kārtībā, iesniedzot rakstveida kasācijas protestu vai sūdzību Augstākajā tiesā par tāda nolēmuma tiesiskumu, kurš vēl nav stājies spēkā, nolūkā panākt tā atcelšanu pilnībā vai kādā tā daļā vai arī tā grozīšanu juridisku iemeslu dēļ, kā arī lēmumi, kas pieņemti, skatot pirmās vai apelācijas instances tiesas nolēmumu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 63.nodaļas nosacījumiem, proti, no jauna izskatot spēkā stājušos tiesas nolēmumus sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu.

2. Krājumā ietvertie 25 Krimināllietu departamenta lēmumi, kas skatīti gan rakstveida, gan mutvārdu procesā, sadalīti trīs nodaļās, ievērojot, ka tajos risināti gan materiālo tiesību, gan procesuālo tiesību jautājumi:

• Lēmumi Krimināllikuma Vispārīgās daļas piemērošanas jautājumos;
• Lēmumi Krimināllikuma Sevišķās daļas piemērošanas jautājumos;
• Lēmumi Kriminālprocesa likuma piemērošanas jautājumos.

3. Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta lēmumu nodaļā „Lēmumi Krimināllikuma Vispārīgās daļas piemērošanas jautājumos” ievietoti 2 lēmumi. Lēmumā lietā Nr.SKK-357/2017 Augstākā tiesa vērsa uzmanību uz to, ka Krimināllikuma 46.panta otrajā daļā paredzēto soda veidu ietekmējošo apstākļu – noziedzīgā nodarījuma raksturs, radītais kaitējums un vainīgā personība – uzskaitījums ir izsmeļošs un paplašināti nav tulkojams. Vainīgās personas mantiskais stāvoklis ņemams vērā, nosakot naudas soda kā pamatsoda apmēru, taču tas nevar būt kritērijs soda veida izvēlei, proti, lai liegtu viņam piemērot naudas sodu un noteiktu smagāku sodu.

Savukārt lēmumā lietā Nr.SKK-67/2017 skaidrota jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšana sodāmības laikā saistībā ar sprieduma taisīšanas brīdi pirmās instances tiesā. Augstākā tiesa norādīja, ka tas apstāklis, ka apsūdzētajam jauna sprieduma taisīšanas brīdī jau ir pagājis likumā noteiktais sodāmības dzēšanas termiņš, neatceļ personas notiesāšanas vai soda noteikšanas juridiskās sekas, ja jaunais tīšais noziedzīgais nodarījums izdarīts laikā, kad sodāmība vēl nebija noņemta vai dzēsta par agrāk izdarītu tīšu noziedzīgu nodarījumu, proti, juridiskās sekas saistāmas ar noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdi, nevis tiesas sprieduma taisīšanas brīdi.

4. Nodaļā „Lēmumi Krimināllikuma Sevišķās daļas piemērošanas jautājumos” ievietoti 9 lēmumi, kas skar jautājumus par Krimināllikuma Sevišķajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu sastāva pazīmju izpratni, kurai ir nozīme, kvalificējot noziedzīgo nodarījumu.

Krājumā ietverti trīs Krimināllietu departamenta lēmumi, kuros vērtēta Krimināllikuma XXIV nodaļā „Noziedzīgi nodarījumi valsts institūciju dienestā” paredzēto noziedzīgo nodarījumu sastāvu piemērošana. Lietā Nr.SKK-147/2017 Augstākā tiesa norādīja, ka Krimināllikuma 329.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvo pusi veido informācijas (ziņu), kas valsts amatpersonai ir pieejama saskaņā ar valsts amatpersonas pienākumu pildīšanu, izpaušana vai izmantošana mērķiem, kas nav saistīti ar valsts amatpersonas pienākumu pildīšanu vai konkrētu darba uzdevumu veikšanu, ja neizpaužamas ziņas saturoša informācija jebkādā veidā nokļūst pie vēl kaut vienas personas. Savukārt lietā Nr.SKK-558/2017 Augstākā tiesa vērtēja, vai transportlīdzekļa tehniskās kontroles inspektors ir valsts amatpersona Krimināllikuma izpratnē, Krimināllikumā ietverto jēdzienu – „labprātīgi paziņo” un „aktīvi veicina” – tvērumu. Tāpat šajā lietā Augstākā tiesa, vērtējot kukuļošanas priekšmetam izvirzāmās prasības, atzina, ka noziedzīga nodarījuma priekšmeta materiālajai vērtībai ir jābūt ar noteiktu konkretizācijas pakāpi, vismaz tā minimālajai summai. Lietā Nr.SKK-91/2017 Augstākā tiesa, analizējot ar 2012.gada 13.decembra likumu ,,Grozījumi Krimināllikumā” izdarītos grozījumu  Krimināllikuma 323.panta pirmās daļas dispozīcijā, norādīja, ja persona ir izteikusi gan kukuļa piedāvājumu, gan arī devusi kukuli valsts amatpersonai, nodarījums uzskatāms par pabeigtu neatkarīgi no tā, vai valsts amatpersona kukuli vai tā daļu pieņēmusi.

Krājumā ietverti divi Krimināllietu departamenta lēmumi, kuros vērtēta Krimināllikuma XIX nodaļā „Noziedzīgi nodarījumi tautsaimniecībā” paredzēto noziedzīgo nodarījumu sastāvu piemērošana. Lietā Nr.SKK-100/2017 Augstākā tiesa vērtēja Krimināllikuma 220.panta (mantas nobēdzināšana) objektu un atzina, ka civiltiesisks darījums starp divām fiziskām personām, ja tā nav šo personu saimnieciskā darbība un valsts tautsaimniecības daļa, neapdraud tautsaimniecības intereses, kas ir Krimināllikuma 220.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objekts. Savukārt lietā Nr.SKK-J-405/2017 Augstākā tiesa atkārtoti (piemēram, Augstākās tiesas atziņas 2006.gada 14.jūnija lēmumā lietā Nr.SKK-300/2006 (11380063905) un 2015.gada 16.novembra lēmumā lietā Nr.SKK-542/2015 (11331059113), Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta un Krimināllietu tiesu palātas tiesnešu kopsapulces 2006.gada 5.decembra lēmums „Par lietu izskatīšanu par nelikumīgām darbībām ar  finanšu instrumentiem un maksāšanas līdzekļiem,” analizēja mantas nolaupīšanas un maksāšanas līdzekļa nelikumīgas izmantošanas kvalifikācijas problēmas, norādot, ka mantas nolaupīšana un maksāšanas līdzekļa nelikumīga izmantošana nav jākvalificē kā noziedzīgo nodarījumu ideālā kopība. Proti, Krimināllikuma 193.panta otrajā daļā norādītā maksāšanas līdzekļa izmantošana uzskatāma par speciālo normu attiecībā pret normām, kurās paredzēta atbildība par mantas nolaupīšanu.

Krājumā ietverti divi Krimināllietu departamenta lēmumi, kuros vērtēta Krimināllikuma XXIII nodaļā „Noziedzīgi nodarījumi pret jurisdikciju” paredzēto noziedzīgo nodarījumu sastāvu piemērošana. Lietā Nr.SKK-623/2017 Augstākā tiesa piekrita tiesību doktrīnā izteiktajai atziņai, ka Krimināllikuma 312.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu (izvairīšanos no soda izciešanas) var izdarīt tikai īpašs (speciālais) subjekts. Minētais jāņem vērā, vērtējot iespējamo Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 1.punktā paredzēto atbildību pastiprinošo apstākli – noziedzīgais nodarījums veido noziedzīgu nodarījumu recidīvu, kā arī Krimināllikuma 48.panta ceturtajā daļā noteikto. Augstākās tiesas 2016.gada 8.decembra lēmumā lietā Nr.SKK-265/2016 (11290018913) analizēts Krimināllikuma 307.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma priekšmets. Lietā Nr.SKK-320/2017 Augstākā tiesa, papildinot iepriekš izteiktās atziņas, norādīja, ka Krimināllikuma 307.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma priekšmets ir ne tikai procesuāls dokuments, bet arī datu nesējā esoša informācija, un, prettiesiski paņemot informācijas nesējus (CD matricas) un nokopējot tajās esošo informāciju, tiek veikta gan attiecīgā informācijas nesēja, gan tajā ietvertās informācijas nolaupīšana Krimināllikuma 307.panta izpratnē. Lietā Nr.SKK-282/2017 Augstākā tiesa saistībā ar noziedzīgā nodarījuma atbalstītāja izpratni atzina – lai personas darbībās konstatētu noziedzīgā nodarījuma atbalstīšanas objektīvo pusi, nav pietiekami konstatēt, ka tā bijusi klāt slepkavības izdarīšanas vietā un nav pret to iebildusi. Savukārt lietā Nr.SKK-520/2017 Augstākā tiesa norādīja, ka Krimināllikuma 138.panta otrās daļas dispozīcijā motīvs nav ietverts obligāto nodarījuma sastāva pazīmju skaitā un motīva neesamība neietekmē noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju, turklāt ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepienācīga izpildīšana var izpausties arī tādā veidā, ka šie pienākumi netiek izpildīti laikus.

5. Visvairāk – 14 – Krimināllietu departamenta lēmumu ietverti trešajā nodaļā „Lēmumi Kriminālprocesa likuma piemērošanas jautājumos”.

Divos Augstākās tiesas lēmumos (lieta Nr.SKK-336/2017 un lieta Nr.SKK-343/2017) vērtēta tiesas sēdē klāt neesoša liecinieka pirmstiesas kriminālprocesā sniegto liecību izmantošana pierādīšanā, tostarp vērsta uzmanība, ka tiesai ir jāvērtē, vai šo liecinieku, kuru apsūdzētajam nav bijis iespējams iztaujāt, liecības nav atzīstamas par būtisku pierādījumu, kas var izšķirt lietas iznākumu un vai šo liecību izmantošana nepārkāpj apsūdzētā tiesības uz aizstāvību tādā apmērā, kas nav savienojams ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantā garantētajām tiesībām, kā arī norādīts uz nepieciešamību vērtēt, vai šīs liecības nav vienīgais un izšķirošais apsūdzētā vainīguma pierādījums.

Vairākos (lietas Nr.SKK-60/2017, Nr.SKK-237/2017, Nr.SKK-336/2017 un Nr.SKK-578/2017) Augstākās tiesas lēmumos skarts jautājums par pierādījumu izmantošanu, pieļaujamību vai nepieļaujamību. Tā lietā Nr.SKK-60/2017 Augstākā tiesa atzina, ka, lai noteiktu, vai ziņas, kuras iegūtas, pratinot faktisko apsūdzēto liecinieka statusā, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 130.pantā noteiktajam ir pieļaujamas un pierādīšanā izmantojamas, būtiska nozīme ir vispusīgam to apstākļu vērtējumam, kas noteic personas faktisko saistību ar konkrēto noziedzīgo nodarījumu un to, vai persona pamatoti pratināta kā liecinieks. Savukārt lietā Nr.SKK-578/2017 Augstākā tiesa vērtēja operatīvās darbības pasākumos iegūto ziņu izmantošanu pierādīšanā, ja tiek pārņemts ārvalstī uzsākts kriminālprocess, kurā veikti operatīvās darbības pasākumi.

Jau iepriekš minētajā lēmumā lietā Nr.SKK-60/2017 Augstākā tiesa analizējusi atšķirības liecinieka un apsūdzētā tiesībās neliecināt un šo tiesību apjomā.

Divos lēmumos (lietas Nr.SKK-401/2017 un Nr.SKK-527/2017) analizēti jautājumi saistībā ar pienākumu maksāt kaitējuma kompensāciju un tās apmēra noteikšanu, apelācijas instances tiesai taisot jaunu spriedumu.

Lēmums lietā Nr.SKK-J-444/2017 attiecas uz lietas izskatīšanu apsūdzētā prombūtnē (in absentia), proti, atzīts, ka tiesai nav tiesiska pamata šādi iztiesāt lietu, ja tai ir zināms, ka attiecībā pret apsūdzēto ir pieņemts Eiropas apcietinājuma orderis un tiek gatavota apsūdzētā izdošana Latvijai. Savukārt lietā Nr.SKK-507/2017 vērtēts jautājums par cietušā piedalīšanos krimināllietas iztiesāšanā, ja tiesa sākotnēji atzinusi, ka cietušā piedalīšanās krimināllietas iztiesāšanā ir obligāta. Lietā Nr.SKK-458/2017 sniegtas atziņas par personām, kuras aicināmas uz apelācijas instances tiesas sēdi, ja kasācijas instances tiesa lietu nosūtījusi jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Savukārt lēmumā lietā Nr.SKK-397/2017 vērtēts jautājums par tiesas nolēmumā civillietā nodibināto faktu izmantošanu pierādīšanā krimināllietā.

Lietā Nr.SKK-J-546/2017 Augstākā tiesa pievērsās jautājumam par apzināti nepatiesa eksperta atzinuma kā jaunatklāta apstākļa izpratni, proti, Augstākā tiesa atzina, ka civilprocesā iegūts atšķirīgs eksperta viedoklis nav pielīdzināms ar spēkā stājušos tiesas spriedumu vai prokurora priekšrakstu par sodu atzītam apzināti nepatiesam eksperta atzinumam.

Visbeidzot lietā Nr.SKK-605/2017 skatīts jautājums par lietas izskatīšanas robežām pēc tiesas nolēmuma atcelšanas un lietas nosūtīšanas jaunai izskatīšanai sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu. Lēmumā skaidrots, ka Kriminālprocesa likuma 63.nodaļā ietvertās normas ar labvēlīguma principu notiesātai personai ir speciālas attiecībā pret Kriminālprocesa likuma 591.panta otrajā daļā ietverto normu.

6. 2017.gadā tika pieņemti trīs likumi par grozījumiem Kriminālprocesa likumā. 2017.gada 30.martā pieņemts likums “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”, kas stājās spēkā 2017.gada 26.aprīlī. Šie grozījumi sākotnēji saistāmi ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 3.aprīļa Direktīvu 2014/41/ES par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās, „kura paredz vienu vienīgu instrumentu – Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, kas izdodams, lai panāktu, ka dalībvalstī, kas izpilda Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, veic vienu vai vairākus konkrētus izmeklēšanas pasākumus nolūkā vākt pierādījumus. Tas aptver arī tādu pierādījumu iegūšanu, kas jau ir attiecīgās izpildes iestādes rīcībā.” Vienlaikus ar šiem grozījumiem tika ieviesta iespēja tiesai taisīt saīsināto spriedumu, lai tādējādi vienkāršotu krimināllietas izskatīšanu iztiesāšanas stadijā pirmās instances tiesās, kā arī paredzēts, ka apsūdzētais turpmāk varēs noslēgt vienošanos par vainas atzīšanu un sodu ar prokuroru iztiesāšanas procesā līdz tiesas izmeklēšanas pabeigšanai. 2017.gada 22.jūnijā pieņemts likums „Grozījumi Kriminālprocesā”, kas stājās spēkā 2017.gada 1.augustā. Šie grozījumi sākotnēji saistāmi ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīvu 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā. Likumprojekta anotācijā bija vērsta uzmanība, ka „likumprojekts tiek virzīts vienlaikus ar likumprojektu „Grozījumi Krimināllikumā”, kas paredz papildināt KL ar jaunu VIII² nodaļu „Mantas īpašā konfiskācija”, ietverot tajā krimināltiesisko regulējumu attiecībā uz noziedzīgi iegūtas mantas, ar noziedzīgu nodarījumu saistītās mantas un noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmeta konfiskāciju, kā arī mantas īpašās konfiskācijas aizstāšanu. Grozījumi novērsīs situāciju, kad materiāla rakstura normas ir reglamentētas procesuālajā likumā.” Vienlaikus ar šiem grozījumiem veiktas izmaiņas citos Kriminālprocesa likuma pantos, piemēram, paplašināts kriminālprocesā aizskartās mantas īpašnieka tiesību apjoms, pilnveidots kriminālprocesuālais regulējums par galīgo rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem, kā arī par nolēmumu nodošanu izpildei. 2017.gada 28.septembrī pieņemts likums „Grozījumi Kriminālprocesa likumā”, kas stājās spēkā 2018.gada 1.janvārī. No likumprojekta anotācijas un grozījumu būtības izriet, ka tas „paredz pēc finanšu policijas un muitas policijas apvienošanas vienā izmeklēšanas iestādē (nodokļu un muitas policijā) un Iekšējās drošības daļas atdalīšanas no finanšu policijas noteikt tām  izmeklēšanas iestādes statusu un to institucionālo piekritību.” 2017.gadā pieņemti divi likumi par grozījumiem Krimināllikumā. 2017.gada 8.jūnijā pieņemts likums „Grozījumi Krimināllikumā”, kas stājās spēkā 2018.gada 1.janvārī. Likumā iekļauti ar vardarbības novēršanu, ar maksātnespējas procesu, ar organizētu grupu saistīti grozījumi. 2017.gada 22.jūnijā pieņemts likums „Grozījumi Krimināllikumā”, kas stājās spēkā 2017.gada 1.augustā. Kā jau norādīts iepriekš, šie grozījumi saistāmi ar Eiropas Parlamenta un Padomes
2014.gada 3.aprīļa Direktīvu 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā un tika virzīti vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā.

Ievērojot neilgo laiku, kas pagājis kopš grozījumu spēkā stāšanās Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā, nevienā no krājumā ietvertajiem Krimināllietu departamenta lēmumiem sniegtās atziņas tieši neattiecas uz izdarītajiem grozījumiem.

7. Sakarā ar jaunu tiesību normu pieņemšanu vai esošo tiesību normu grozīšanu Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā var rasties nepieciešamība citādi interpretēt un piemērot šos likumus.

Krājumā ievietotie Krimināllietu departamenta lēmumi papildina departamenta judikatūru, kas ar katru gadu kļūst arvien plašāka (pieejama elektroniski Augstākās tiesas mājaslapā). Šiem lēmumiem ir nozīmīga loma judikatūras veidošanā krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību izpratnē, piemērošanā un attīstībā.

Krimināllietu departamenta zinātniski analītiskā padomniece
Mg. iur. Nora Magone