Pārdomas par mežonīgajiem Rietumiem komunikācijas žanrā

Ievads

Strauja tehnoloģiju attīstība nodrošinājusi zibenīgu informācijas apriti un sīvu konkurenci. Šos konkurences apstākļus var salīdzināt ar vesternu filmās romantizētajiem stāstiem par Mežonīgiem Rietumiem, kur bandītu divkaujā uzvar pirmais šāvējs. Mūsdienu fenomens – sociālie tīkli – ir jaunais Zelta drudzis.

Analizējot komunikācijas stila pārmaiņas, rakstā ieskicētas pārdomas par komunikāciju kā savstarpēju sadarbību starp tiesu varu un medijiem demokrātiskā un tiesiskā valstī.

Tiesneša loma kultūrtelpā

Komunikācijas vide mūsdienu sabiedrības un indivīda dzīvē kļūst par nozīmīgu sociālo fenomenu. Domājot par komunikācijas stilu, nepieciešams ir definēt „kultūrtelpu”, jo tā nosaka ietvaru un definē robežas. Laika un telpas saplūšana ir tā realitāte, kurā mēs šobrīd strādājam un dzīvojam. Ja realitātei pievieno tādus elementus kā tradīcija un identitāte, rodas kultūrtelpa. Tādējādi kultūrtelpa atspoguļo noteiktu sabiedrības dzīvesveidu, kurā personas īsteno savas materiālas un garīgās vajadzības.

Latvijā kultūrtelpu raksturo:

• valstiskais ietvars – demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts;
• kultūras ietvars – latviešu un lībiešu tradīcijas un latviešu valoda;
• pārnacionālais ietvars – piederība rietumu demokrātiskai tradīcijai un Eiropas kultūrtelpai.

Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var pilnvērtīgi pastāvēt un attīstīties latviešu tauta, valoda un kultūra, bet ārpus Latvijas ir vēl plašs cilvēku loks ar piederības apziņu Latvijai, kas kopā veido globālu tīklu. Arī tiesas savos spriedumos ir uzsvērušas, ka Latvija ir tā vieta, kurā mēs – Latvijas tauta – varam īstenot savu potenciālu. Dzīvot noteiktā kultūrtelpā nozīme respektēt tajā pastāvošās vērtības un savu darbu veltīt šo vērtību īstenošanai.

Definējot kultūrtelpas jēdzienu, jāņem vērā tas, ka tiesisku valsti raksturo gan konkrēti principi, gan noteiktas sabiedrības kultūra un vērtības. Dzīve demokrātiskā un tiesiskā valstī prasa no ikviena, lai tiku īstenotas tādas vērtības kā cilvēka cieņa un cilvēktiesību ievērošana, varas dalīšana, tiesību virsvadība, taisnīgums, demokrātiska iekārta, ideju daudzveidība un viedokļu plurālisms. Ikviens ir atbildīgs par šo principu un vērtību īstenošanu ikdienā. Tā ir ikviena Latvijas iedzīvotāja atbildība par savu valsti. Līdz ar to juridiskā kultūra ir nozīmīgs elements tiesas, mediju un sabiedrības komunikācijā, kā arī nozīmīgs instruments, lai vairotu sabiedrības uzticēšanos valstij.

Īpaši jāizceļ tiesneša atbildība par demokrātiskas un tiesiskas valsts principu un vērtību īstenošanu. Tiesneša uzdevums, izspriežot lietas, ir iedibināt taisnīgumu un sociālo mieru, kā arī vairot uzticību tiesībām un valstij. Katras paaudzes tiesnešiem ir uzlikts pienākums rūpēties par konstitūcijā ietvertajām sabiedrības kopējām vērtībām un aizsargāt tās pret tiem, kuri vēlas šīs vērtības mainīt, graut vai pat iznīcināt. Tiesneša pienākums ir iestāties par valstiskumu.

Tiesneša īpašo atbildību par valstiskumu var ilustrēt ar dažādiem prakses piemēriem. Latvijas Senāta pirmais senators, pirmais Latvijas Senāta Administratīvā departamenta priekšsēdētājs un Latvijas Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs Kristaps Valters ar savu dzīvi un darbu apliecināja, ka senatora amats ir pilsonisks pienākums un ziedošanās. Senators Kristaps Valters Latvijas valstiskuma izšķirošā brīdī palika uzticīgs demokrātiskas un tiesiskas valsts vērtībām. Proti, saņemot autoritatīvu mājienu nosūtīt Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim apsveikumu, tajā uzsverot apvērsuma tiesisko jēgu, senators Kristaps Valters tam pretojās, norādīdams, ka apsveikumu var sūtīt, bet atzīt apvērsuma likumību nav iespējams. Tādējādi Latvijas Senāts spēja aizstāvēt tiesiskas valsts vērtības autoritārā režīmā, kaut arī Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs Kristaps Valters zaudēja savu amatu.

Arī mūsdienās sastopami piemēri par to, kā tiesneši īsteno savu atbildību un pienākumu pret tiesisku valsti. Nesen Amerikas Savienoto Valstu federālais tiesnesis Havaju štatā bloķēja lielāko daļu no prezidenta Donalda Trampa imigrācijas ierobežošanas rīkojuma, apturot to tikai pāris stundas pirms stāšanās spēkā. Apgabaltiesas tiesnesis Deriks Vatsons pieņēma lēmumu ierobežot aizliegumu iebraukt Sīrijas, Irānas, Lībijas, Somālijas, Jemenas un Sudānas pilsoņiem, jo šis rīkojums atklāti diskriminē noteiktu nacionālo un reliģisko piederību, un tādēļ apgabaltiesa atzina, ka tas nav savienojams „ar [..] nācijas dibināšanas principiem”. Savukārt Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa nolēma, ka valdība nevar iniciēt valsts izstāšanos no Eiropas Savienības bez parlamenta piekrišanas, jo tas pārkāptu gadsimtiem iedibinātos konstitucionālos principus, proti, izstāšanās rada būtiskas izmaiņas, izstumjot Eiropas Savienības tiesību avotus un mainot likumīgās tiesības, un tādēļ šāds lēmums jāpieņem noteiktā procedūrā.

Tiesneša īpašā atbildība par valstiskumu faktiski uzliek viņam pienākumu būt par supervaroni. Kopš XX gadsimta deviņdesmitajiem gadiem Eiropas un citu valstu tiesību filozofijā notiek diskusijas par ideālo tiesneša tēlu, izmantojot Herkulesa, Jupitera un Hermeja prototipus, lai izskaidrotu tiesneša lomu vēsturiskā un politiskā kontekstā. Senie grieķu un romiešu dievi kā simbols nav izvēlēti nejauši. Ar to palīdzību tiek akcentētas trīs vēsturiski atšķirīgas juridiskās vides, trīs dažādi skatījumi uz tiesnesi un uz tiesneša darbības nozīmi sabiedrībā. Ikvienu no tiesnešu tēliem mēs varam atpazīt arī mūsdienu tiesnešu darbībā.

Šobrīd esot tiesnesim, jāiemieso sevī Hermejs, kurš darbā pastāvīgi gaida jaunus izaicinājumus. Tiesnesim labklājības valsts „krīzes” apstākļos ir jāprot sameklēt līdzsvaru starp neskaidro varas dalīšanas ideju, daudzajām „plūstošajām” tiesību nozarēm un tiesību formām, kā arī izprast dažādo interešu grupu ietekmes uz likumdevēju robežas. Hermejs kalpo ne tikai kā taisnības un pareizā risinājuma paudējs, bet arī socioloģiski kā sabiedrības samierinātājs vai audzinātājs, kā „sociālais tīkls” un medijs starp konfliktējošām pusēm (piemēram, izpildvaru un sabiedrību).

Nav šaubu par to, ka demokrātiskas un tiesiskas valsts principa īstenošana ir pamatā tam, lai cilvēkos nostiprinātos uzticēšanās valstij. Demokrātija un brīvības bez efektīvas tiesiskuma nodrošināšanas ilgtermiņā nenodrošina vienlīdzīgu sabiedrības attīstību, tādējādi pakļaujot valsti dažādiem riskiem un apdraudējumiem. Mūsdienās demokrātiju izaicina tādas parādības kā populisms, manipulācija ar sabiedrisko domu, indivīda privātās sfēras izzušana un autonomijas apdraudējums, kā arī demokrātijas idejas erozija. Domājot par mūsdienu demokrātijas izaicinājumiem, prātā jāpatur tas, ka tiesneši bieži vien ir pēdējais ķēdes posms garā lēmumu pieņemšanas virknē. Līdz ar to pilsoniska, izlēmīga un drosmīga iestāšanās par valstiskumu ir ikviena pienākums, jo spēks ir vājākajā ķēdes posmā.

Digitālā transformācija

Sen jau notikusi ceturtā industriālā revolūcija un iestājies digitālais laikmets. Laikmetā, kuru raksturo neremdināma dinamika, tehnoloģiju invāzija, kopienu formēšanās, informācija kā jēlmateriāls, ir svarīgi apzināties gan iespējas, gan riskus.

Dinamiskā informācijas aprite un neremdināma vēlme pēc sensācijas pārbauda sabiedrības spēju dzīvot kultūrtelpā. Milzīgas konkurences apstākļos, kuros mēs savstarpēji sacenšamies ar zināšanām, spējām un resursiem, komunikācija bieži vien kalpo par līdzekli, lai saplosītu un iznīcinātu. Tik daudz pārpratumus un nevajadzīgu satraukumu rada nevēlēšanās ieklausīties pretējos viedokļos un neprasme skaidrot pieņemtos lēmumus, nespēja uztvert kritiku. Faktiski ir jauns „visu karš pret visiem” jeb Mežonīgie Rietumi, jo viss tiek iztulkots kā uzbrukums. Šajā karā uzvar tas, kurš pirmais izšauj. Patiesība ir šī kara pirmais upuris.

Parasti pirmais šāviens atskan no medija, kurš bliež ar kliedzošu virsrakstu. Šos apgalvojumus ilustrē piemēri. Pirms kāda laika ziņu portālā Apollo.lv tika publicēts rakts „Zolitūdes traģēdija: Sergetu soda ar vienu gadu brīvības atņemšanu nosacīti”. No virsraksta varētu secināt, ka viens no aizdomās turētajiem par 54 cilvēku nāvi ir notiesāts ar nosacītu sodu. Reti kurš izlasīja rakstu par to, ka šis spriedums bija par nelicencētu datorprogrammu izmantošanu. Minētais virsraksts veicināja sabiedrības neizpratni un neiecietību. Vēl viens ilustratīvs piemērs bija publicēts laikrakstā „Neatkarīgā Rīta Avīze”. Laikrakstā tika publicēta informācija ar virsrakstu „Bērnudārza darbinieces, kuru nolaidības dēļ kanalizācijas akā iekrita meitenīte, attaisnotas”. Medijs virsrakstā jau pasludina, ka darbinieces bija nolaidīgas un vainīgas, bet viņas attaisnoja. Taču šajā gadījumā darbinieces par nolaidību tika apsūdzētas, bet attaisnotas, jo viņu pienākumos nebija kanalizācijas vāka cilāšana un tā gredzena izturības pārbaude. Analizējot dažādus prakses piemērus, jājautā: kāds bijis žurnālista mērķis, izvēloties virsrakstus? Informēt vai par katru cenu meklēt sensāciju tur, kur tās nav?

Globalizācijas mainītā mediju telpa un sociālie tīkli, kas žurnālistikas likuma „vispirms pārbaudi, tad publicē” vietā darbojas pēc principa „publicē un tad labosi”, ir radījusi vairākas jaunas žurnālistikas dilemmas, kas prasa izsvērtus un individuālus risinājumus. Nav šaubu par to, ka neprofesionāla komunikācija un vienpusējs informācijas izklāsts radikalizē sabiedrību. Šo fenomenu trāpīgi aprakstījis dzejnieks Imants Ziedonis savā dienasgrāmatā, kurā viņš norādījis: „Jautājumā: kādas briesmas Jūs saskatāt jaunās Latvijas pastāvēšanai, man gribot negribot jāatbild: ja jau gribu šo Latviju nosargāt, ko arī no manis it kā gaidot, jāatbild, ka divas tendences: 1) masu mediju cinisms. Mūsu saziņas līdzekļiem vajadzētu harmonizēt sabiedrību. Tā tad būtu tā patikšana, pēc kuras mēs visi tiecamies [..] Nevis tā kā tagad, pat paši stiprākie žurnālisti [..] jau tā haotizēto un saērcināto sabiedrību vēl vairāk „uzkašķē”. Un otrs bieds – veiksmju kults žurnālos. „Labāko aprindu” lapaspusēs glorificē katru, kas ticis pie naudas, nevērtējot viņa sabiedrisko gaismas spēju. [..] Patikšana, to pateikt, ka atļāvos.

Mūsdienu Zelta drudzi raksturo nepieciešamība atklāt sazvērestības. Katru dienu ziņu radījumos tiek atmaskoti ļaundari un citi nelieši. Šo parādību ilustrē jokā ietverta patiesība: „Ja bieži skatāties televizoru, noteikti būsiet pamanījuši, ka labie puiši vienmēr uzvar sliktos. Ja vien tās nav ziņas”. Skandālisti, krāpnieki, shēmotāji, neprofesionāla darba darītāji un muļķi ir mūsu informācijas telpas ikdienas varoņi. Vienlaikus tas rada bailes un vēlmi ierobežot komunikāciju, jo neviens negrib kļūt par antivaroni. Līdz ar to tiesneši bieži vien atsakās no intervijām, jo viņus pārņem cilvēciskas bailes par to, ka intervija būs pazemojoša. Tendence medīt sensācijas veicina neuzticību žurnālista darbam. Arī pētījumi par tiesu sistēmu apliecina, ka Latvijas tiesneši vislielāko spiedienu izjūtot no medijiem. Viena no mūsdienu problēmām ir politiķu vai nozīmīgu laikrakstu uzbrukumi tiesnešiem, kur ir nevis diskusija par kādu racionālu jautājumu, bet vienkārši tukša apvainošana. Tas apdraud ticību demokrātijai un ir viens no populisma elementiem.

Klasiskās demokrātijas teorijas balstās uz aksiomu, ka pilsonis ir spējīgs kritiski izvērtēt situāciju un racionāli pieņemt lēmumus. Taču reizē ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstību daudz vieglāk nekā agrāk kļuvis iespējams apzināti pakļaut manipulācijai cilvēka pasaules uzskatu un tātad arī visu sabiedrisko domu.

Tiesu sistēmai jaunais digitālais laikmets un informācijas sabiedrības vajadzības ir ārkārtīgi liels pārbaudījums. Ja tiesnesis vīzdegunīgi nevēlas uzklausīt cilvēku, kurš vērsies tiesā pēc palīdzības, nevēlas šim cilvēkam izskaidrot, kāpēc spriedums ir tāds, kādu tiesa taisījusi, ļaužu uzticība tikai krītas pat tad, ja spriedums ir juridiski pareizs. Arī sabiedrība prasa adekvātus skaidrojumus par tiesu varā notiekošajiem procesiem un pieņemtajiem lēmumiem. Katra šaubu ēna par tiesas darba kvalitāti prasa tādu skaidrojumu, kurš ar faktiem spēj atspēkot nepareizus priekšstatus.

Kā pozitīvs piemērs izceļama tiesnešu rīcību tā saucamajā „māja-kuģis” gadījumā. Jau pirmajā dienā tiesnešu biedrība sniedza skaidrojumu par attiecīgo spriedumu un atspēkoja medijos izskanējušos pieņēmumus. Arī tiesnese, kas bija skatījusi lietu, otrās dienas rītā sniedza intervijas vairākiem medijiem, gan skaidrojot lietas būtību, gan ļaujot iepazīties ar lietas materiāliem. Šajā gadījumā nozīme bija ātrai un efektīvai komunikācijai no tiesas puses.

Situācijā, kad nepieciešami papildu komentāri vai radies nepareizs priekšstats par pieņemto lēmumu, tiesnesim jābūt gatavam izskaidrot juridiski sarežģītas lietas vienkāršiem vārdiem.

Tiesnešu un mediju konstitucionālā atbildība

Latvijā tiesnešu un žurnālistu darbības pamats – tiesnešu neatkarība un vārda brīvība – ir noteikts Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme). Satversme nodrošina tiesības, kas tiesnešiem un žurnālistiem ļauj darboties autonomi, neatkarīgi no ārēja (politiska un ekonomiska) spiediena. Tiesu varas un brīvas preses neatkarība nav privilēģija, bet gan garantija, ka tiks nodrošināta iespēja uzticētās funkcijas īstenot tādā veidā, kas sasniedz demokrātiskas un tiesiskas valsts mērķus. Tiesnešu un žurnālistu neatkarība garantē tiesiskuma un valstiskuma nosargāšanu sabiedrības interesēs.

Žurnālistika kā profesija ir vārda brīvības sargs, vācot informāciju, prasot atbildību un izplatot dažādus uzskatus par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Savukārt tiesnesis ir taisnīguma aizstāvis, kurš katrā lietā novērš ļaunprātīgu tiesību izmantošanu. Abām šīm profesijām ir viens liels kopīgs mērķis: noskaidrot objektīvo patiesību un to izklāstīt.

Konstruktīva kritika vienmēr ir vēlama. Tomēr kritikai var būt gan pozitīva, gan negatīva ietekme. Par kritiku var runāt, kad kāds norāda uz kādu apstākļu nepareizību konkrētā spriedumā, piemēram, ka tiesnesis ir nepareizi atsaucies uz kādu regulējumu un nonācis pie pretēja slēdziena vai arī nav pamanījis kādu noteikumu. Cita lieta, ja tiesnesim uzbrūk kā cilvēkam, kā personai, paziņojot, ka viņš ir visas tautas ienaidnieks, vai nosaucot vienkārši par stulbu. Kritika tiesām ir viens no iespējamās ietekmes veidiem, līdz ar to tiesnešu neatkarības garantijām būtu jāspēj pasargāt tiesnesi no tādas kritikas, kas varētu prettiesiski ietekmēt tiesas spriešanu. Līdz ar to tiesu varas pienācīga reakcija uz kritiku ir nozīmīgs faktors tiesas neatkarības un autoritātes nodrošināšanai. Lai adekvāti reaģētu, jālīdzsvaro divas fundamentālas konstitucionālas vērtības – vārda brīvība, no vienas puses, un tiesas autoritāte un neatkarība, no otras puses.

Sabiedrības uzticēšanās un cieņa pret tiesu varu ir viens no priekšnoteikumiem efektīvai tiesu sistēmai un līdz ar to arī uz tiesiskumu balstītai demokrātijai. Daudzi faktori, piemēram, netaisnīga, nepamatota un nekompetenta kritika vai nepareiza izpratne par tiesas lomu, var negatīvi ietekmēt sabiedrības uzticēšanos un cieņu pret tiesu varu. Lai veicinātu sabiedrības uzticēšanos, liela nozīme ir gan pašai tiesu varai, gan arī likumdevējam, izpildvarai un arī medijiem. Tiesnešiem ir noteikti augsti uzvedības un ētikas standarti. Pienākums respektēt savas profesijas standartu un ievērot ētikas normas attiecas arī uz žurnālistiem. Līdz ar to tiesnešu un žurnālistu ētikas kodeksi kalpo par ceļvežiem šaubīgās situācijās, kuras interneta laikmetā, saīsinoties ziņu pārbaudes laikam, rodas arvien biežāk.

Komunikācijas stils un stratēģiskais mērķis

Mēs dzīvojam zināšanu kopienās, kuras ar katru dienu kļūst specifiskākas un niansētākas, liekot pārējai pasaulei no publiskās komunikācijas atgriezties pie tiešās komunikācijas. Turklāt kopienu pasaulē vairs nerunā par vēstījumiem, bet gan par vērtībām, kas veido kopienu pamatu. Līdz ar to arvien lielāku nozīmi iegūst skaidri un precīzi formulētas domas un idejas, kuras vēstī par būtisko un jēgpilno.

Lai gan digitālais laikmets biedē ar visādiem bubuļiem, tomēr „lai cik plašas iespējas arī piedāvātu komunikāciju tehnoloģijas, to labā vai ļaunā ietekme ir pilnībā atkarīga no cilvēkiem. Aizmirstiet visas pasaciņas par to, ka mašīnas pārņems varu pasaulē. Nākotne ir tikai mūsu pašu ziņā”. Neviens sociālais tīkls vai digitālā tehnoloģija cilvēkiem neatņems iespēju sarunāties un veidot dialogu. ​Lielākais mūsu ienaidnieks drīzāk esam mēs paši. Ja nu ir jāizcīna kādas cīņas, tad tās ir iekšējās. Tas, kā domājam, kā uztveram, kā vērtējam, kam ticam – tie ir neredzamie, bet ļoti jaudīgie spēki, kuri ietekmē to, kā katrā konkrētā situācijā reaģējam, jūtamies un rīkojamies.

Konstitucionālā atbildība par savu pienākumu izpildi liek pārdomāt komunikācijas stilu un mērķus, kurus jāsasniedz. Gan žurnālistu, gan tiesnešu mērķis ir vairot uzticību valstij. Tas nozīmē gan atklāt likuma pārkāpumus, gan arī skaidrot pieņemtos lēmumus. Mērķis ir veidot dialogu un novērst vai apstiprināt šaubas par to, vai konkrētais gadījums ir uzskatāms par tādu, kurā demokrātiskas un tiesiskas valsts vērtības ir apdraudētas. Ja tiesnesis vai žurnālists savstarpējā komunikācijā paliek nesaprasts, tad tas ir liels zaudējums valstij kopumā. Savukārt tad, ja abi ir uzvarētāji – tiesnesis ir izskaidrojis pieņemto lēmumu un žurnālists noskaidrojis patiesību, abas puses ir uzvarējušas. Demokrātiskas un tiesiskas valsts īstenās uzvaras ir tad, kad neviens nav zaudētājs. Mēs nekarojam viens ar otru, mēs necenšamies viens otru pārspēt un pakļaut spiedienam, mēs visi iestājamies par lielāku un skaidrojošāku patiesību. Tā ir jauna komunikācijas stratēģija – mēs cieņpilni sarunājamies par valstiski nozīmīgām tēmām.

Kopsavilkums

Tiesnešu un žurnālistu atbildība par valstiskumu sākas brīdī, kad tiek dots solījums ievērot profesijas standartu, kas izriet no Satversmē noteiktās demokrātiskās un tiesiskās valsts. Lai pienācīgi izpildītu konstitucionālos pienākumus, jāizmanto faktiski viena metode, kura aicina aptvert, ka ir tikai zvaigžņotā debess virs mums un morālais likums mūsos.