Tiesu komunikācijas stratēģija Latvijā

Pirms pievērsties jautājumam par Latvijas tiesu komunikāciju, nepieciešams īsumā izskaidrot vēsturiskos apstākļus. Pirms desmit gadiem likums „Par tiesu varu” tika papildināts ar regulējumu par Tiesnešu ētikas komisijas izveidi. Komisijas kompetencē ir individuālu sūdzību izskatīšana un atzinumu sniegšana saistībā ar tiesnešu profesionālo ētiku.

Tā kā tiesnešu ētika skar uzvedību gandrīz jebkurā tiesnešu profesionālajā darbībā, Tiesnešu ētikas komisija pievērsās jautājumam par to, kā tiesnešus redz sabiedrība. Tika secināts, ka uz žurnālistu jautājumiem pēc tiesas sēdēm vai pēc sprieduma rezolutīvās daļas paziņošanas tiesneši atbildēja tikai retos gadījumos. Dažkārt tiesnešu atteikšanās runāt ar presi tika pārraidīta televīzijā, kas radīja negatīvu attieksmi sabiedrībā, it īpaši, ja šie atteikumi tika sniegti nelaipnā veidā. Radās iespaids, ka tiesneši slēpjas no sabiedrības. Lai gan šādas situācijas televīzijā netika rādītas katru nedēļu un pat ne reizi mēnesī, plašsaziņas līdzekļi līdzsvaram neziņoja pozitīvas tiesu ziņas. Līdz ar to sabiedrību sasniegusī informācija sniedza skaidru signālu – tiesas nevēlas runāt ar sabiedrību. Ētikas komisija šādu situāciju uzskatīja par nepieņemamu.

Tāpēc Tiesnešu ētikas komisija 2014.gadā izstrādāja Tiesu sistēmas komunikācijas vadlīnijas, kuras iesniedza Tieslietu padomei (šī ir konsultatīva un koordinējoša institūcija, kas Latvijā ir atbildīga par tiesu politikas un stratēģijas izstrādi). Tieslietu padome atbalstīja ideju konceptuāli un paplašināja darbības jomu, pieņemot lēmumu par trīs dokumentu nepieciešamību šajā sakarā. Pirmkārt, tika paredzēts izstrādāt Tiesu sistēmas komunikācijas vadlīnijas, otrkārt – Tiesu komunikācijas stratēģiju, treškārt – Komunikācijas rokasgrāmatu. Pirmos divus dokumentus Tieslietu padome apstiprināja 2015.gadā, trešais ir izstrādes procesā.

Kāpēc izstrādāti trīs atsevišķi dokumenti? Tas bija nepieciešams, ņemot vērā, ka Tiesu sistēmas komunikācijas vadlīnijas attiecas ne tikai uz tiesām, bet arī uz visām institūcijām, kuras ir pārstāvētas Tieslietu padomē (piemēram, Saeimas Juridiskā komisija, Tieslietu ministrija, Satversmes tiesa, prokuratūra). Savukārt Tiesu komunikācijas stratēģija attiecas vienīgi uz tiesām.

Tiesu sistēmas komunikācijas vadlīnijas ietver vispārīgus principus. Tās atklāj komunikācijas mērķus, uzdevumus un principus, nenorādot konkrētas personas, kuras ir atbildīgas par saziņu konkrētās situācijās. Mērķi ir šādi: 1) veicināt tiesu sistēmas institūciju izpratni, ka to darbībā ir jāievēro taisnīgums; 2) nostiprināt tiesu sistēmas reputāciju un autoritāti; 3) veicināt sabiedrības izpratni par tiesas darbu. Uzdevumi cita starpā ietver proaktīvas darbības un krīzes komunikācijas vadību.

Tiesu komunikācijas stratēģija ietver divas dimensijas – vispārējus principus un praktiskas vadlīnijas attiecībā uz to, kam un kādās situācijās ir jāreaģē. Stratēģijas ievadā postulēts, ka tiesu sistēmai savā darbībā ir jāievēro taisnīgums un šim taisnīgumam ir jābūt redzamam. Tāpēc nozīmīgs tiesu darbības un attīstības priekšnosacījums ir tās efektīva sadarbība ar sabiedrību. Tiesām ir svarīgi komunicēt ar sabiedrību, it īpaši ar plašsaziņas līdzekļiem, sniedzot informāciju, kas ir patiesa, objektīva un saprotama. Tas nozīmē, ka tiesām ir jārunā ar sabiedrību, un, lai sasniegtu cilvēku prātus, tas jādara nevis juridiskā valodā, bet gan jāiekāpj tāda cilvēka kurpēs, kas nav jurists. Pretējā gadījumā veidojas monologs, kuram nav īpašas jēgas.

Pastāv vairāki komunikācijas veidi, kā arī dažādas mērķa grupas. Tā kā plašsaziņas līdzekļi joprojām ir galvenais informācijas saņemšanas instruments, tālāk tiks analizēts regulējums šajā jomā.

Jāatzīmē, ka īpašas komunikācijas nodaļas ir izveidotas tikai divās Latvijas tiesās – Augstākajā tiesā un Rīgas apgabaltiesā. Pārējām tiesām jāizmanto esošie cilvēkresursi, kas pamatā pilda citus uzdevumus.

Ir trīs galvenie komunikācijas veidi. Pirmkārt, tiek sniegta informācija par konkrēto lietu, kad tiek atbildēts uz tādiem jautājumiem kā – kad lieta tiks izskatīta, kurš tiesnesis to izskatīs, kad tiks paziņots spriedums. Šo uzdevumu pilda tiesas administratīvais personāls.

Otrs veids ir preses relīžu publicēšana. Tiesa identificē lietas, kas ir vai varētu būt interesantas sabiedrībai, un attiecīgi par tām ziņo. Tas tiek darīts, sadarbojoties administratīvajm personālam un tiesnesim.

Trešais komunikācijas veids ir tiesnešu tiešā komunikācija. Šis ir viens no svarīgākajiem sasniegumiem Latvijas komunikācijas stratēģijā un neapšaubāmi viens no visvairāk apspriestajiem jautājumiem stratēģijas izstrādes procesā. Apstiprinātā stratēģija paredz, ka katrā tiesā ir jābūt runas personai. Atkarībā no konkrētās tiesas izvēles tā var būt viena vai vairākas. Piemēram, var būt viena runas persona civillietās un otra krimināllietās. Bieži runas personas funkciju pilda tiesas priekšsēdētājs.

Ideja par runas personas institūtu balstās apstāklī, ka ne visi tiesneši vēlas publiski sniegt komentārus. Vienlaikus stratēģijas izstrādes laikā žurnālisti un citas personas, kas nav tieši saistītas ar tiesu sistēmu, Ētikas komisijas locekļiem norādīja, ka labākā saziņa ar sabiedrību ir tā, kuru veic tiesnesis. Sabiedrībai ir svarīgi, kurš runā – tiesas darbinieks vai tiesnesis. Tiesnesim ir visaugstākā autoritāte sabiedrības acīs.

Stratēģijā ir noteikts, ka referējošais tiesnesis var sniegt komentārus par lietu, tomēr tas nav viņa pienākums. Vienlaikus tiesnesim jāņem vērā, ka komunikācija ir vēlama lietās, kurās ir pasludināts saīsinātais spriedums un tiesas motīvi nav sabiedrībai zināmi, bet ir būtiski, kā arī sabiedrībai īpaši aktuālās lietās. Ja referējošais tiesnesis nesniedz nekādus komentārus, bet sabiedrībai skaidrojums ir aktuāls, tiesa nedrīkst klusēt. Šādā situācijā atbildība par komunikāciju gulstas uz runas personu.

Kā iepriekš izklāstītais darbojas praksē? Protams, ne visi tiesneši vēlas runāt publiski. Tam ir dažādi iemesli. Sākot ar klasisko argumentu, ka tiesneša pamatpienākums ir izskatīt tiesu lietas un viņa argumentus var atrast tiesu nolēmumos, un beidzot ar psiholoģisko pretestību.

Tieslietu padome stingri atbalstīja Tiesu komunikācijas stratēģiju. Stratēģija tika plaši apspriesta (sākot ar visu tiesu priekšsēdētājiem). Sākotnēji lielā daļā tiesnešu valdīja pretestība attiecībā uz aktīvākas komunikācijas nepieciešamību. Šo pretestību palīdzēja mazināt divi galvenie argumenti: 1) komunikācija ar sabiedrību nepieciešama, lai stiprinātu tiesas autoritāti un veicinātu uzticēšanos tiesu varai; 2) ideja par runas personām, lai atbalstītu tos tiesnešus, kuri paši nevēlas sniegt komentārus.

Daži veiksmīgi piemēri kalpoja kā pamudinājums arvien biežākai saziņai. Pagājušajā gadā tika veikta reģionālo un nacionālo plašsaziņas līdzekļu aptauja. Tās rezultāti atspoguļoja, ka komunikācija starp tiesām un medijiem ir uzlabojusies. Plašsaziņas līdzekļiem ir vieglāk saņemt informāciju un tiesas un tiesnešu komentārus, nekā tas bija pirms stratēģijas apstiprināšanas.

Ilustrējot minēto ar piemēru no prakses, var minēt Augstākās tiesas izskatīto lietu par parlamenta vēlēšanu rezultātu atcelšanu. Pēc lietas izskatīšanas tiesa paziņoja sprieduma rezolutīvo daļu. Īsi pēc tam tika organizēta preses konference, kurā tiesnesis darīja zināmus galvenos sprieduma argumentus pēc būtības. Kad pēc vairākām nedēļām tika publicēts pilnais sprieduma teksts, sabiedrības interese bija ievērojami mazāka. Pirmkārt tāpēc, ka bija pagājis laiks un, kā zināms, sabiedrība galvenokārt interesējas par karstajām ziņām, un, otrkārt, galvenie sprieduma motīvi sabiedrībai jau bija zināmi. Var teikt, ka šobrīd Latvijas tiesas komunicē biežāk nekā iepriekš, tomēr parasti tas tiek darīts post factum. Vienlaikus žurnālisti, uzrunājot tiesnešus, bieži pauž viedokli, ka ir nepieciešama proaktīva komunikācija. Šim viedoklim var piekrist. Pašas tiesu varas interesēs ir, lai tiesas uzņemtos iniciatīvu un negaidītu, kamēr sabiedrība noformulēs savus jautājumus. Ja tiesām tiek uzdoti jautājumi par kādu situāciju, bieži jau iepriekš veidojas uzstādījums, ka kaut kas tiesas rīcībā nav bijis pareizi.

Vienlaikus ir arī ļoti labi aktīvās komunikācijas paraugi. Piemēram, ir tiesneši, kuri guvuši sabiedrības atzinību, pateicoties savam atklātumam un vēlmei komunicēt. Augstākā tiesa regulāri gatavo preses relīzes, informējot sabiedrību par aktuālajām lietām. Satversmes tiesa, kas gan nav komunikācijas stratēģijas subjekts, ir viens ļoti labs aktīvās komunikācijas piemērs.

Komunikācijas stratēģijā nav iekļauts viens praksē būtisks jautājums, kuru nav iespējams teorētiski reglamentēt. Proti, kurās situācijās tiesu varai ieteicams komunicēt. Šajā ziņā jāatceras, ka nav nepieciešams reaģēt uz katru kritiku vai darboties kā šovmenim. No otras puses, tiesa nevar gaidīt, līdz tās autoritāti iedragās smaga kritika. Tas ietekmē sabiedrības uzticēšanos tiesu sistēmai. Rezultātā nenovēršami tiek samazināts uzticības līmenis valsts varai kopumā.

Noslēgumā jāatzīst, ka mūsdienu sabiedrība ir informācijas sabiedrība. Šo faktu nedrīkst ignorēt. Tas nozīmē, ka arī tiesām ir jābūt pietiekami atsaucīgām un to darbam pārskatāmam. Latvijas piemērs parāda, ka pamatprincips, saskaņā ar kuru tiesnesis runā tikai caur saviem spriedumiem, ir pārmaiņu un attīstības procesā.