Par Senāta Civillietu departamenta darbības turpmāko virzību

Augstākā tiesa un Civillietu departaments ļoti bieži ir bijis pēdējais tiesiskuma bastions, un tie šo savu funkciju ir pildījuši cienījami. Pierādījums tam ir kaut vai maksātnespējas epopeja: Augstākā tiesa masu medijos norādītās kļūdas bija atklājusi un novērsusi jau sen pirms šīm publikācijām. Pēdējos gados ir daudz izdarīts, lai samazinātu lietu uzkrājumu un paātrinātu lietu izskatīšanu rīcības sēdēs, par ko jāpateicas visiem Civillietu departamenta tiesnešiem, bet īpaši – tā līdzšinējai priekšsēdētājai Edītei Vernušai.

Tomēr nevar nepamanīt, ka tiesas atrodas situācijā, kura visai būtiski atšķiras no situācijas 5–10 gadus atpakaļ. No tiesas prasa vairāk, turklāt ne vienmēr prasa kvantitāti. Prasa arī kvalitāti un komunikāciju ar sabiedrību. Tās ir sabiedrības prasības, un zināmā mērā, ciktāl tas neskar tiesu un tiesnešu neatkarību, tās ir leģitīmas, likumīgas un tādēļ respektējamas.

Augstākās tiesas Civillietu departaments tādā formātā, kādā tas ir darbojies līdz šim, ir praktiski sasniedzis kvantitatīvos griestus. Augstākas intensitātes darbs pašreizējā formātā ilgtermiņā nav iespējams. Tāpēc, lai ķertos klāt šiem jaunajiem izaicinājumiem, ir jāmaina formāts. Jāievieš un jāattīsta tādas metodes, kuras ļautu efektīvāk pildīt kasācijas tiesas galveno funkciju – nodrošināt tiesību normu vienveidīgu piemērošanu visās Latvijas tiesās.

Runa ir par jaunu alternatīvu tiesnešu darba, sadarbības un informācijas apmaiņas metožu meklēšanu, izmantošanu un attīstīšanu. Šobrīd departaments, kurā ir 17 tiesneši, strādā ar metodēm, kuras vēsturiski mantotas no laikiem, kad departamentā bija 8–10 tiesneši. Ne viss, kas darbojas mazā grupā, var tikt pārnests uz lielu grupu. Lielā grupā darbojas citas likumsakarības, un tas ir jāņem vērā. Tas attiecas gan uz departamenta apspriedēm, paplašināto sastāvu darbu, gan arī uz departamenta vadību.

Atkārtošu to, ko teicu sapulcē, kurā departamenta kolēģi mani izvirzīja šim amatam: revolūcijas – tādā izpratnē, ka ar rītdienu laužam visu un sākam jaunu dzīvi, – nebūs. Būs stabila, pārdomāta, uz efektivitāti orientēta attīstība. Piecu– septiņu gadu perspektīvā, kad departamenta darbs būs rezultējies stabilā tiesu praksē un līdz ar to zemāku instanču tiesu nolēmumu kvalitātē, es redzu departamentu skaitliski mazāku, ap 14 tiesnešiem. To skaitā es gribētu redzēt vismaz divus–trīs atzītus tiesībzinātniekus. Ierosināto lietu skaitam šajā periodā uz judikatūras stabilizācijas rēķina būtu jāsamazinās līdz 10–12% (šobrīd ap 25%; „vecajās” Eiropas valstīs 2–10%).

Kā galveno darbības virzienu redzu kasācijas galvenās funkcijas – vienveidīgas tiesu prakses – nodrošināšanu. Lai to panāktu:

• Mēģināsim uzlabot departamenta sapulču un apspriežu efektivitāti;

• Meklēsim optimālas sadarbības un informācijas apmaiņas formas ar zemāku instanču tiesām;

• Aktīvāk iesaistīsim padomniekus un Judikatūras nodaļu aktuālo problēmu risināšanā;

• Sadarbosimies ar tiesību zinātniekiem;

• Meklēsim iekšējās rezerves kasācijas tiesvedības ilguma saīsināšanai (piemēram, pārskatāmā nākotnē atsakoties no netipiskām kasācijas tiesas funkcijām – faktisko apstākļu un lietas materiālu pārbaudes; iespējams, jādomā par spriedumu formāta maiņu, koncentrējot tos uz tiesību jautājumu risināšanu);

• Sadarbosimies ar advokatūru, lai celtu kasācijas kvalitāti, kā arī tiesu sistēmas prestižu sabiedrībā.

Protams, jāstrādā arī ar cilvēku resursu drošības un labklājības jautājumiem, kam tiesā ir zināma specifika. Jādomā par stresa menedžmenta programmu, tiesnešu fiziskās veselības uzturēšanas jautājumiem. Jāpadara tiesnešu atlīdzība un sociālās garantijas konkurētspējīgas augsta līmeņa juristu darba tirgū. Šie jautājumi jārisina sadarbībā ar pārējo departamentu vadītājiem, Augstākās tiesas priekšsēdētāju un Tieslietu padomi.

Visbeidzot, komentārs par politiķa Alda Gobzema diskusijā “Delfos” publiski pausto informāciju, ka „Vienā ļoti nozīmīgā tiesu institūcijas amatā šobrīd tiek stiprināts tiesnesis, kurš vienlaikus ir kapitāla daļu īpašnieks juridiskai firmai”, un ka šis tiesnesis esmu es (https://www.delfi.lv/news/saeimas-velesanas/par-ko-balsot/lemberga-ietekme-jefins-ministrs-un-administratoru-mafija-deputatu-kandidati-par-tieslietam.d?id=50368691, 50:48).

Šī replika noteikti radīja jautājumus gan maniem kolēģiem, gan plašākai sabiedrībai, tāpēc uzskatu par savu pienākumu izskaidrot patiesību. Jo tika pateikta puspatiesība, kuras saturs ir tāds, ka es varētu gūt labumu no juridisko pakalpojumu sniegšanas. Šoreiz starp puspatiesību un meliem nav atšķirības. Pirmkārt, nav noslēpums, ka atnācu uz tiesu no jurista privātprakses. Pirms tam es biju vienīgais dalībnieks un valdes loceklis SIA „A.Strupiša juridiskais birojs”. Pēc iecelšanas tiesneša amatā es tai mainīju firmu uz SIA “Ex Legis” un pieņēmu lēmumu par tās likvidāciju. Tā kopš 2014.gada atrodas likvidācijas stadijā. Likvidācija nav pabeigta dažu organizatorisku grūtību dēļ, taču kopš stāšanās tiesneša amatā 2014.gadā (un, ja pareizi atceros, pat vairākus mēnešus pirms tam) šī SIA saimniecisko darbību nav veikusi. Šīs ziņas ir norādītas gan manā deklarācijā, stājoties amatā, gan katrā ikgadējā deklarācijā. Otrkārt, likums neaizliedz tiesnesim būt kapitālsabiedrības dalībniekam.

Šādas lietas, iespējams, var nesaprast cilvēks no ielas vai pat žurnālists. Bet to nevar profesionāls advokāts, tāpat kā viņš nevar nezināt, kā šo informāciju pārbaudīt. Jebkurā gadījumā sabiedrībai ir tiesības zināt pilnu ainu. 2016. gadā es atteicu ierosināt tiesvedību pēc maksātnespējas administratora A.Gobzema pieteikuma par jaunatklātiem apstākļiem lietā, kurā no viņa personiski bija piedzīti zaudējumi vairāk nekā 120 000 euro, ko viņš bija nodarījis, pildot maksātnespējas administratora pienākumus.

Diemžēl šādas personiskas vēršanās pret tiesnešiem ar nepamatotiem apvainojumiem nav retums. Tas ir viens no tiesneša darba negatīvajiem blakusproduktiem, kad zaudējusī puse vēršas pret tiesnesi personiski pat tad, ja tai nav pamatotu juridisku argumentu. Kā departamenta priekšsēdētājs darīšu visu likumiski iespējamo, lai sargātu tiesnešu neatkarību arī šajā kontekstā. Tas nenozīmē, ka nereaģēšu uz tiesnešu pieļautiem reāliem, pierādāmiem pārkāpumiem.