Anita ZIKMANE, Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas vadītāja, Ziņojuma ekspertu grupas vadītāja
Tieslietu padomei, reaģējot uz tiesu reputācijai mesto ēnu maksātnespējas lietu izskatīšanā tiesās, bija nepieciešams pārbaudīt izskanējušos pārmetumus, lai atbilstoši izdarītajiem sākotnējiem secinājumiem lemtu par jautājuma nodošanu izlemšanai kompetentajām institūcijām.
Izskanējušie atšķirīgie pārmetumi pēc to struktūras un intensitātes apgrūtināja precīza un konkrēta uzdevuma formulēšanu – ko tieši Augstākajai tiesai lūgt pārbaudīt un vērtēt. Tāpēc arī aicināto ekspertu un tiesnešu secinājumi ir gan par konkrētiem nolēmumiem, gan sistēmā saskatāmajām problēmām.
Ziņojumā respektēts Tieslietu padomes lēmumā dotais darba uzdevums: piesaistot tieslietu jomas ekspertus, apkopot un izanalizēt maksātnespējas procesa un tiesiskās aizsardzības procesa lietas, kurās apmierināti protesti laikā no 2008.gada līdz 2014.gadam, un nepieciešamības gadījumā izlases veidā veicot arī to lietu izpēti, kurās protests nav iesniegts.
Pēc Tiesu informācijas sistēmas datiem analizējamajā laika posmā Latvijas tiesās tika izskatītas aptuveni 15 000 ar maksātnespēju saistītas lietas, katrā lietā Tiesu informācijas sistēmas datu bāzē vidēji pievienojot 10 nolēmumus.
Atbilstoši uzdevumā iezīmētajam virzienam sākotnēji ekspertu rīcībā tika nodots pārskats par 118 nolēmumiem, kurus, izskatot protestus, Augstākās tiesas Civillietu departaments atcēlis, kā arī konkrētie nolēmumi. Padziļinātai analīzei tika atlasītas pēc žurnāla „IR” publikāciju teksta atpazīstamās lietas. Strādājot ar šiem nolēmumiem, ekspertu ieskatā bija lietderīgi arī iepazīties ar nolēmumiem vēl citās saistītās lietās. Tās tika izvēlētas nolūkā gūt apstiprinājumu vai noliegumu sākotnējiem secinājumiem.
Nobeiguma ziņojumā detalizēti analizētas 44 lietas.
***
Secinājumi pie atsevišķām lietām lasāmi kā papildinājums un komentāri par Augstākās tiesas nolēmumos paustajiem secinājumiem. Savukārt lietās, kurās nebija iesniegti protesti, ekspertu secinājumi ietver pirmās instances tiesas tiesnešu nolēmumu vērtējumu – gan pozitīvu, gan arī negatīvu. Ziņojums nedrīkst iespaidot tiesnešu vispārējo neatkarības izjūtu, jo nekas no apspriestā tieši nevar ietekmēt tiesnešu neatkarību. Šī analīzes un secinājumu procesa mērķis ir tikai un vienīgi tiesnešu objektivitātes un neatkarības stiprināšana.
Jāizsaka pateicība prof. Kalvim Torgānam un Helmutam Jaujam, kuri atsaucās aicinājumam un faktiski izturēja papildu pienākumu slodzi. Tāpat paldies Mārtiņam Paparinskim, kuram gan tiešie akadēmiskie pienākumi neļāva pilnvērtīgi iesaistīties ekspertu apspriedēs, tomēr viņa viedoklis, kas arī ietverts ziņojumā, dod būtisku ieguldījumu sistēmas izpratnē.
Gan Augstākās tiesas tiesneši Rudīte Vīduša, Edīte Vernuša un Aigars Strupišs, gan Rīgas rajona tiesas tiesnese Elita Stivriņa un Tieslietu ministrijas pārstāvji – ministra padomnieks Edgars Stafeckis un Tiesu uzraudzības departamenta direktore Egita Gintere – dalījās savā pieredzē un zināšanās, lai pēc iespējas aptvertu visus aspektus, kas būtiski secinājumu izdarīšanā.
Nenovērtējamas šajā gadījumā bija tieši katra pieaicinātā zināšanas par procesiem kopumā un līdzšinējā iesaiste lietu izskatīšanā. Jāpatur prātā iesaiste gan tieši lietu izskatīšanā, gan arī pārstāvot vai konsultējot kādu no iesaistītajiem lietas dalībniekiem vai maksātnespējas procesa dalībniekiem – tāpēc arī Ziņojumam pievienots īss ieskats iespējamā interešu konfliktā katram, kurš atzina, ka nepieciešams par tādu norādīt.
***
Analīzes darbs tika organizēts, nododot ekspertu rīcībā maksimāli daudz pieejamās informācijas (nolēmumus, statistiku, apkopotos secinājumus), gan klātienes diskusijas formātā, kur būtiska nozīme bija Augstākās tiesas tiesneša sagatavotajam ziņojumam par konkrētas lietas materiāliem un juridiskajām problēmām. Kāpēc tiek runāts gan par konkrētiem nolēmumiem, gan lietām kopumā? Ekspertu rīcībā sākotnēji tika nodoti gan nolēmumi, kuri tika atcelti, gan arī nolēmumi, kuri tika pieņemti, jau ievērojot Augstākās tiesas apsvērumus konkrētajā lietā.
Ekspertu viedokļi bija atšķirīgi. Diskusijas bija spraigas. Lietu analīze bija laikietilpīga. Tika konfrontēta likuma norma, tiesu prakse un tiesību doktrīna. Turklāt jāatzīmē, ka ziņojuma izstrādātāji būtībā pārstāvēja gan par tiesībpolitiku atbildīgos, gan tiesību normu piemērotājus, gan tiesību zinātnes veidotājus.
Praktiski katrā tikšanās reizē eksperti diskutēja par piemērojamā likuma komplicēto raksturu, tajā skaitā likumdevēja izvēli par salīdzinoši sarežģītu normu, pat visa likuma intertemporālo piemērošanu. Tāpat tika runāts par būtiskiem normatīvā regulējuma trūkumiem, par tiesnešu rīcībā apskatāmajā laika periodā esošajiem tehnoloģiju un datu resursiem.
***
Līdz 2015.gada Maksātnespējas likuma grozījumiem daudzi jautājumi bija risināti tikai tiesu praksē. Jāņem vērā, ka bija nepieciešams laiks vienotas tiesu prakses izveidošanai un nostiprināšanai. Likuma norma vienlīdz dod tiesības visiem tiesnešiem panākt pareizu tās piemērošanu, tomēr, strādājot ar cienījamo ekspertu un godāto tiesnešu viedokļu apkopošanu, jāsecina, ka gadījumos, kad Augstākā tiesa nav piekritusi pirmās instances tiesneša viedoklim par normas piemērošanu, tad visbiežāk varam runāt par kļūdu tiesību normas piemērošanā, turpretim gadījumos, kad Augstākajā tiesā lieta skatīta paplašinātā sastāvā un tiesneši pievienojuši savas atsevišķās domas, tad tās ir tikai diskusijas un domas tiesību zinātnes attīstībai.
Ja Augstākā tiesa atceļ pirmās instances nolēmumu, tad tas nozīmē, ka tā nolēmumā ir konstatējusi būtisku kļūdu. Tomēr tas vēl pats par sevi nenozīmē, ka lietas iznākums ir nepareizs vai ka tieši tiesnesis ir pieļāvis kļūdu.
Maksātnespējas lietās no tiesneša tika sagaidīta ne tikai procesa vadīšana un tiesību normu piemērošana, bet arī papildu rūpība, izvērtējot lietu faktiskos apstākļus, kas šajās lietās skar būtiskus finansiāli-ekonomiskos apstākļus. Diskusijās vairākkārtīgi tika apsvērts, vai un kādā mērā tiesnesim būtu bijusi jāpievērš uzmanība summu apmēriem, proti, parādu apjomam miljonos latu vai euro, kreditoru prasījumiem, ja tie izteikti šādos apmēros, saistību dzēšanai, ja tas skar ievērojamas naudas summas. Arī šajā jautājumā viedokļi būtiski atšķīrās, proti, bija norādes, ka visas lietas jāskata vienlīdz rūpīgi, tāpat izskanēja atšķirīgs viedoklis, ka lielu summu gadījumā lietas apstākļiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība.
***
Ziņojuma ievadā ir dots problēmu un secinājumu kopsavilkums. Atzīmējami šādi aspekti. Kvalitatīva maksātnespējas procesa uzraudzība – konstatēts, ka atsevišķos gadījumos nav veikta likumā noteikto maksātnespējas pieteikumu apmierināšanas ierobežojumu pārbaude vai nav veikta kreditoru tiesību ievērošanas kontrole. Kvalitatīva nolēmuma problēma – atsevišķos gadījumos secināts, ka nav saprotama tiesas argumentācija, nolēmumā nav analizēti visi procesa dalībnieku vai ieinteresēto personu pieteikumi vai pierādījumi.
Rūpīga lietas materiālu analīze un iepazīšanās ar iesniegtajiem dokumentiem, kā arī pieteikto lūgumu motivēta izvērtēšana, iespējams, ne vienmēr būtu novērsusi pašu kļūdu, tomēr vismaz nebūtu devusi pamatu saprātīga vērotāja no malas viedoklim, ka tiesneši nav veltījuši pienācīgu rūpību lietu izlemšanā, ka tiesneši pieļāvuši administratoriem vai lietas dalībnieku pārstāvjiem manipulēt ar procesu.
Diskusijās tieši tiesnešu ieskatā būtiski bija, lai tiesnesis būtu adekvāti reaģējis uz pieteikumos un sūdzībās norādīto. Proti, ja ir norādīts uz iespējamiem fiktīviem darījumiem vai kreditoriem, vai izteiktas šaubas par administratora objektivitāti, tad tika sagaidīts, ka tiesnesis vispusīgi un rūpīgi būs pievērsies šo apsvērumu izvērtēšanai.
***
Divi atsevišķi jautājumi izpelnījās īpašu ekspertu un tiesnešu uzmanību. Pirmais, kurš tiek uzsvērts kā pamats žurnāla „Ir” publikācijās atlasītajām lietām, ir tā sauktie „ceļotāji”. Otrais ir tiesas un administratora kompetences nošķiršana.
Publikācijās radītais priekšstats ir, ka par „ceļotājiem” dēvētie uzņēmumi un fiziskās personas mainīja adreses, lai to pieteikumi nonāktu konkrētās tiesās vai pat pie konkrētiem tiesnešiem. Secināts, ka tiesnesis tieši nevar kontrolēt juridiskās vai deklarētās adreses maiņu, tam arī nevajadzētu ietekmēt lietas izskatīšanu, jo ne piemērojamais procesuāltiesiskais, ne materiāltiesiskais regulējums neatšķiras. Tomēr zināmas tiesu prakses atšķirības varēja būt pamats noteiktai interesei mērķtiecīgi izvēlēties noteiktu tiesu, kurā bija skaidra līdzšinējā prakse.
Visos maksātnespējas procesu regulējošajos likumos, kas bijuši spēkā kopš 1996.gada, bija noteikts, ka administratora pienākums ir nodrošināt procesa likumīgu norisi, kā arī skaidrots, ka administratora pienākums un arī viņa atzinuma mērķis ir atvieglot tiesas darbu un sniegt tai objektīvu un neatkarīgu speciālista viedokli.
Administrators ir vienīgais subjekts, kurš šajos procesos var tiesai sniegt objektīvu un profesionālu viedokli par konkrētās lietas faktiem, jo gan parādnieks, gan kreditors ir ieinteresēti lietas iznākumā, līdz ar ko uz tiem nevar paļauties kā uz objektīvas informācijas avotiem. Savukārt administratoram ir visas iespējas izpētīt konkrētā parādnieka situāciju, saistību rašanās apstākļus, iemeslus saistību nepildīšanai, iespējamos šķēršļus maksātnespējas vai tiesiskās aizsardzības procesa uzsākšanai un sniegt tiesai par to visu objektīvu, profesionālu atzinumu.
Izpētītās lietas norāda, ka praksē maksātnespējas administratori reizēm nav izpildījuši šo pienākumu ieturēt neitrālu pozīciju, pat šķietami rīkojušies kā parādnieka vai atsevišķa kreditora aizstāvji.
***
Tiesību uz taisnīgu tiesu tvērums ir lietas izskatīšana neatkarīgā un objektīvā tiesā saprātīgā termiņā. Pamatu pamatā tiesībām uz taisnīgu tiesu ir kvalitatīvs tiesas spriedums. Diskurss par tiesas nolēmumu kvalitāti nenotiek tikai Latvijā. Eiropas Padomes Komisijas Tiesu efektivitātei (CEPEJ) ietvaros darbojas speciāla darba grupa tieši tiesu darba kvalitātes uzlabošanai – nākamā šīs darba grupa tikšanās septembra otrajā pusē būs Rīgā. Šajā kontekstā gan tiek runāts par nepieciešamajiem rīkiem tiesnešu darba modernizēšanā un efektivizācijā, kā arī par pašas kvalitātes monitoringa instrumentiem.
Aigars STRUPIŠS, Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnesis, Ziņojuma ekspertu grupas loceklis
Gandrīz visi žurnāla „Ir” publikācijās minētie un ekspertu grupas analizētie pirmās instances tiesu nolēmumi ir atcelti jau sen pirms publikācijām. Tas nozīmē, ka pēc protesta saņemšanas Augstākā tiesa šajos nolēmumos ir konstatējusi tādas kļūdas, kas ir par pamatu to atcelšanai. Tas savukārt norāda, ka nav pamata runāt par tiesu sistēmas krīzi, jo tiesu sistēma kopumā tiek galā ar šiem jautājumiem. Latvija nav unikāla valsts tiesu nolēmumu pārsūdzēšanas ziņā. Tiesu nolēmumi tiek pārsūdzēti visās valstīs, jo tāda ir tiesību un tiesas spriešanas specifika. Tāpēc var runāt par reputācijas krīzi, bet, kamēr sistēma tiek galā ar tās fundamentālajiem uzdevumiem, to nevar dēvēt par sistēmas krīzi institucionālā vai funkcionālā izpratnē.
Pārbaudot atlasītos nolēmumus pārsvarā pēc publikācijās minētajiem apstākļiem, tie sadalījās trijās grupās. Pirmo grupu veidoja nolēmumi, par kuriem publiski izteiktos pārmetumus tiesnešiem ekspertu vairākums atzina par nepamatotiem. Te cita starpā ietilpst tie gadījumi, kuros pirmās instances tiesas tiesnesim, skatot lietu, nebija un nevarēja būt zināmi tie apstākļi, kuru „nepamanīšana” viņam tika pārmesta. Piemēram, gadījums, kurš vairākos publiskos forumos tika pasniegts kā tiesneša neprofesionalitāti raksturojoša anekdote. Runa ir par lietu, kurā iespējami fiktīva kreditora prasījums astoņu miljonu latu vērtībā bija nodrošināts ar 1955.gadā PSRS ražotu automašīnu „Pobeda”. Pārbaudot attiecīgo lietu, tika konstatēts, ka šāds apstāklis uz lietas izskatīšanu pirmajā instancē lietā nemaz neparādījās. Pieteikumā tiesai norādīti kreditori, sadalot tos nodrošinātajos un nenodrošinātajos un norādot katra kreditora prasījuma apmēru. Nodrošinājuma priekšmets lietā uz to brīdi tiesnesim nebija un nevarēja būt zināms. Tas lietā parādījās vēlāk, tikai uz protesta izskatīšanu.
Šajā grupā tika iekļauti arī nolēmumi, kuros vispār netika saskatīti nekādi trūkumi vai pārkāpumi. Piemēram, publikācijās minētais gadījums, kad Augstākās tiesas priekšsēdētājs atsauca paša iesniegto protestu. Pārbaudot lietu, izrādījās, ka protests atsaukts pēc tā paša kreditora lūguma, kurš pirms tam bija lūdzis protestu iesniegt. Tas, ka šajā lietā parādās kāda medijos bieži piesaukta administratora uzvārds, pats par sevi nevar kalpot kā pārkāpuma pierādījums, jo īpaši, ja kreditors, lūdzot atsaukt protestu, pats ir atzinis, ka viņa tiesības tomēr nav pārkāptas.
Otrajā grupā tika iekļauti nolēmumi, kuri tika atcelti tāpēc, ka Augstākā tiesa nepiekrita pirmās instances tiesas veiktajai tiesību normas iztulkošanai vai apstākļu vērtējumam. Tas nozīmē, ka atceltajā nolēmumā ir tikuši vērtēti lietas būtiskie apstākļi, ir argumentēta tiesību normas izvēle un iztulkojums, taču Augstākā tiesa tam nav piekritusi. Šādi gadījumi nekādā ziņā nevar būt par pamatu tiesneša atbildībai, ciktāl tiesnesis nav rīkojies ļaunprātīgi vai rupji nolaidīgi (sk. Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijas dalībvalstīm CM/Rec(2010)12 Par tiesnešiem: neatkarība, efektivitāte un atbildība). Šie doktrinālie jautājumi tika analizēti darba grupā, un šajos gadījumos vairākums atzina, ka tie pārsvarā ir gadījumi, kurus radīja likuma neskaidrības, tiesu prakses un doktrīnas trūkums. Kā piemēru var minēt t.s. „trijstūra problēmu”, kuras centrā ir jautājums par to, kurā no diviem maksātnespējas procesiem ķīlas ņēmējs uzskatāms par nodrošināto kreditoru gadījumā, ja galvenais parādnieka un ķīlas parādnieka statusi nesakrīt vienā subjektā. Šajā jautājumā Augstākā tiesa atcēlusi vairākus pirmās instances tiesas nolēmumus, taču vēlāk likumdevējs ar grozījumiem Maksātnespējas likumā akceptēja to doktrīnu, kura bija pārstāvēta tieši atceltajos nolēmumos. Dažos gadījumos ekspertiem dalījās viedokļi arī par citiem tiesību jautājumiem, tai skaitā par dažiem Augstākās tiesas nolēmumos aplūkotajiem, kas norāda uz šo jautājumu sarežģīto juridisko dabu vēl tagad, 8–10 gadus pēc aplūkojamo nolēmumu atcelšanas.
Šādā situācijā pārmetumi tiesnešiem par „nepareizu” likuma iztulkojumu, manuprāt, rāda izpratnes trūkumu par tiesību dabu un to attīstības dinamiku un dialektiku, kā arī nespēju pieņemt praksē nemaz ne tik reti sastopamos gadījumus, kad vakardienas „kļūda” var kļūt par rītdienas judikatūru. Tiesneši nav studenti, kuriem var likt sliktas atzīmes par „nepareizu” likuma iztulkošanu. Tiesneši ir tiesību piemērotāji, kuri darbojas sarežģītās faktiskajās un tiesiskajās situācijās un kuru profesionālais pienākums ir ne vien rakstīt nolēmumus, bet arī attīstīt tiesību sistēmu to lietu faktisko apstākļu kontekstā, kuras viņi izskata.
Trešajā grupā ietverti 12 nolēmumi, kuros atrodamās kļūdas var norādīt uz problēmām tiesneša darbā, kas iziet ārpus normālas tiesību attīstības prakses un kas jau var norādīt uz trūkumiem tiesnešu darbā vai kvalifikācijā. Šajos gadījumos tiesneši, taisot nolēmumus, pārsvarā nav ņēmuši vērā viņu rīcībā (lietā) esošo informāciju. Piemēram, tiesnesis, pasludinot fiziskās personas maksātnespēju, nav ņēmis vērā lietā esošo informāciju par to, ka parādnieks īsi pirms pieteikuma iesniegšanas atsavinājis vairākus nekustamos īpašumus, kas var norādīt uz ļaunprātīgu mēģinājumu izvairīties no saistībām. It īpaši runa ir par bezatlīdzības darījumiem (dāvinājumiem), bet tas attiecas arī uz pārdošanas gadījumiem, kur tiesai tomēr bija jāuzdod jautājums – kur palikusi par šiem īpašumiem ieņemtā nauda, ja gandrīz uzreiz pēc to pārdošanas jāpasludina maksātnespēja? Protams, pastāv iespēja, ka saņemtā nauda nav piesavināta, bet gan novirzīta kreditoru prasījumu segšanai, taču tas ir jānoskaidro lietas izskatīšanas gaitā, ja šādi fakti parādās lietā. Te gan uzreiz jāvērš uzmanība arī uz administratoru prettiesisku rīcību, norādot savos atzinumos, ka nav šķēršļu maksātnespējas pasludināšanai. Tas cita starpā liecina, ka administratori ir snieguši tiesai nepatiesus atzinumus un ka tādēļ tiesneši nevar paļauties uz administratoru atzinumiem. Problēmu gan rada tas, ka sevišķās tiesāšanas kārtībā tiesas iespējas iegūt alternatīvus pierādījums ir stipri ierobežotas.
Šajā trešajā grupā kā īpaša apakšgrupa izcēlās trīs nolēmumi, kuri ekspertu ieskatā var norādīt uz nopietnākām problēmām, jo nav izskaidrojami ar vienkāršu nevērību vai kļūdām. Vienā gadījumā izdarīti trīs vienveidīgi pārkāpumi, pieņemot lēmumus par pāreju no ĀTAP uz maksātnespēju situācijā, kad lieta nav attiecīgās tiesas lietvedībā, kā rezultātā varēja tikt atņemta iespēja noskaidrot, vai ĀTAP saskaņojušais kreditors nav fiktīvs. Turklāt trešais gadījums notika jau pēc tam, kad pēc otrā gadījuma Augstākā tiesa atzina šādas rīcības prettiesiskumu. Citā gadījumā nolēmumā ir pārrakstīti administratora formālie apsvērumi, pilnībā ignorējot otras puses pozīciju, lai gan tā balstīta uz argumentiem, kuriem pirmšķietami ir būtiska nozīme lietā. Šie argumenti nav ne analizēti, ne atspēkoti. Turklāt nolēmums šajā visnotaļ sarežģītajā lietā pieņemts tiesas sēdē, kura kopumā ilga 27 minūtes. Šādi apstākļi to kopsakarā ekspertu ieskatā rada šaubas par šo nolēmumu pieņemšanas apstākļiem un motīviem, kas būtu jāpārbauda citām metodēm, kuras nebija ekspertu grupas arsenālā.
Domāju, ka saprātīgam sabiedrības loceklim ir skaidrs, ka publikācijās akcents tika likts nevis uz tiesas pieļautajām kļūdām un trūkumiem, cik uz konkrēto tiesnešu, kuri šīs kļūdas pieļāvuši, kompetences un godaprāta apšaubīšanu. Ekspertu grupa, uzsākot darbu, izdiskutēja šo jautājumu un atzina, ka tās rīcībā nav mehānismu, lai noskaidrotu tiesnešu rīcības motīvus šādu trūkumu pieļaušanā, jo tas nav iespējams bez nopietnām izmeklēšanas un operatīvās darbības pilnvarām. Tādēļ ekspertu grupa vērsa uzmanību uz šiem trūkumiem un kļūdām, klasificējot tās iepriekš aprakstītajām metodēm, bet neizdarīja nekādus secinājumus par attiecīgo tiesnešu motīviem, jo tiem ekspertu grupas rīcībā nebija nekādu pierādījumu.
Tiesnešu atcelšanas, disciplināratbildības un kvalifikācijas kontroles jautājumi ir strikti regulēti likumā, un no tiem nedrīkst atkāpties. Nav noslēpums, ka tiesnešu ietekmēšanai tiek izmantots plašs līdzekļu spektrs, sākot ar nevainīgām publikācijām par juridiskajiem jautājumiem, kuras parādās profesionālajos izdevumos tieši pirms kādas konkrētas lietas izskatīšanas, beidzot ar krimināliem līdzekļiem, kā piemēram, tiesneša Laukrozes slepkavība 2001.gadā, kas joprojām nav atklāta. Pa vidu šīm galējībām ir virkne ar visdažādākajām darbībām – mēģinājumi piekļūt tiesnešiem uz ex parte sarunām, sūdzības par tiesnešiem, no kurām pamatotas izrādās labi ja desmitā daļa, raksti un sižeti masu medijos, kas parāda tiesnešus nelabvēlīgā gaismā utt.
Nav ne mazāko šaubu, ka tiesu sistēmai jātiek vaļā no negodīgiem, korumpētiem vai nekompetentiem tiesnešiem. Taču tas ir jādara likumā paredzētām metodēm. Uzskats, ka var panākt likumību ar nelikumīgām metodēm, ir dziļi maldīgs. Vienīgais, kas tādējādi tiek panākts, ir tiesiskuma demontāža. Šāda viedokļa nesēju kultivētā atkāpšanās no likuma it kā labu mērķu dēļ agrāk vai vēlāk pavērsīsies pret viņiem pašiem, neatkarīgi no it kā labajiem nolūkiem. Jo daļējs tiesiskums nevar pastāvēt. Tas vai nu ir, vai nu tā nav. Tas tāpat ir arī ar daudziem citiem fundamentāliem tiesību principiem – vārda brīvību, tiesnešu neatkarību utt. Tā vai nu ir, vai arī tās nav. Vidusceļš nav iespējams.
Zināmas bažas par tiesiskās kultūras līmeni radīja dažu juristu izteikumi sociālajos tīklos pēc K.Torgāna raksta žurnālā „Ir”, kurā tika „atmaskota” ekspertu grupas „nespēja” atzīt tiesas pieļautās kļūdas. Neraugoties uz to, ka ekspertu grupas ziņojums nemaz nebija publiskots, līdz ar ko jāšaubās, vai sociālo tīklu aktīvisti vispār bija ar to iepazinušies, publiski tika demonstrētas pozīcijas, sākot no ziņojuma apšaubīšanas bez jebkādiem faktiem un beidzot ar izteicieniem, ko var saprast arī kā draudus tiesu varai no likumdevēja un izpildvaras puses. Jācer, ka Latvija nenonāks Polijas situācijā, kurā tiesai līdzīgā situācijā jāmeklē aizsardzība pārnacionālajās vai starptautiskajās institūcijās. Iespējams, tas drīzāk parāda politiskās reakcijas vēlēšanu tuvuma dēļ, jo, raugoties strikti no profesionāla jurista skatupunkta, normāli būtu atturēties no viedokļa izteikšanas jautājumos, par kuriem nav pilnas informācijas, tāpat kā nedrīkstētu tiesāt kādu bez pierādījumiem. Tāpēc aicinu visus, kuru rīcībā ir fakti par negodprātīgiem tiesnešiem, rīkoties likumā paredzētajā kārtībā, nevis censties ietekmēt tiesnesi personiski. Jo kurš gan gribētu, lai viņa lietu izskata tiesnesis, ko ar sūdzībām vai masu mediju vajāšanām iebiedējis pretējās puses advokāts? Būtu ļoti vēlams arī diskusijās par tiesu darbības kvalitāti izvairīties no vispārinājumiem un runāt par konkrētām lietām, konkrētiem nolēmumiem, konkrētiem apstākļiem un konkrētiem pierādījumiem. Tikai ar konkrētību iespējams uzlabot tiesu darbu. Vispārināti pārmetumi nerisina neko, bet kaitē visiem. Tāpēc es personiski nevarēju pievienoties atzinumā paustajiem atsevišķajiem viedokļiem, kuri pārsvarā balstīti uz pieņēmumiem, nevis uz faktiem un pierādījumiem.
QR
