Ievads
No Krievijas impērijas Latvijas valstī pārņemtā Tiesu iekārtas likuma 185.pants 1923.gada 26.jūlijā tika izteikts šādā redakcijā: „Tieslietu ministram ir tiesība likt priekšā kasācijas departamentiem un Senāta Apvienotai sapulcei apspriest jautājumus, ko pārvaldības vai tiesu iestādes izšķir nevienādi vai kas, likumus piemērojot, rada šaubas. Tie šajā kārtībā taisītie spriedumi, kuru izspriešanu Senāts atzīst par derīgu, izsludināmi sevišķā krājumā, lai norādītu likumu vienādu iztulkošanu un piemērošanu.”
Savukārt Tiesu iekārtas 60.panta 13.punkts noteica, ka Senāta Apvienotā sapulce sastādās, lai izspriestu tās lietas un jautājumus, kas norādīti Civilprocesa nolikuma (1932.gada izdevums) 346., 779., 1426. un 1429.pantā un 14.punktā – visos citos gadījumos, kad Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs atzīst par vajadzīgu, izspriežamā jautājuma svarīguma dēļ, sasaukt Senāta Apvienoto sapulci.
Šādas tiesu prakses vienveidošanas formas aizsākumi varētu būt meklējami kasācijas tiesas izveides priekšvēsturē. Kā raksta romiešu tiesību profesors D.D.Grims (1864–1941) – Francijas Satversmes sapulce (L’assamblée constituante) 1790.gada 16./24.augustā nolēma, ka tikai tai ir tiesības ne vien izdot, bet arī iztulkot likumus. Šaubu gadījumā tiesām tika ieteikts iesniegt likumdevējam lūgumu izskaidrot likumu (référé législatif). Tas kļuva par tiesas pienākumu (référé obligatoire), ja dažādas tiesas šo likumu iztulkoja nevienādi, jo tas liecināja par likuma robu. Šīs kārtības īstenošana, profesora ieskatā, kļuva par pamatstimulu Kasācijas tiesas izveidei, kura sākotnēji bija iecerēta ne tik daudz kā tiesu varas institūts, bet gan kā savdabīga likumdevēja varas emanācija, kurai Satversmes sapulce deleģējusi daļu no savām funkcijām – sekot pareizai likumu piemērošanas praksei tiesu iestādēs. Napoleona kodekss 5.pantā 1803.gadā likumu iztulkošanas funkciju pilnībā deleģēja tiesām. Tiesības tiesām uzdot šādus jautājumus Kasācijas tiesai Francijā ir saglabājušās arī šodien. Atšķirībā no Latvijas Senāta Apvienotās sapulces prakses Kasācijas tiesas skaidrojums zemākas instances tiesām nav saistošs pat tajā lietā, no kuras izrietēja jautājums.
Saistībā ar Latvijas Senāta Apvienoto sapulci senators K.Ducmanis 1937.gadā rakstīja, ka pēc Tautu Savienības Satversmes 14.panta T.S. Padome un Asambleja ir vienīgās iestādes, kas var ierosināt Pastāvīgā Starptautiskā Tiesā tās savdabīgo konsultatīvo funkciju, kura zināmā mērā atgādina to Latvijas Senāta funkciju, kas tam uzlikta ar Tiesu iekārtas likuma 185.pantu: „Tieslietu ministram ir tiesība likt priekšā Senāta kasācijas departamentiem un Apvienotai sapulcei viņam zināmus jautājumus, kurus pārvaldības vai tiesu iestādes izšķir nevienādi, vai kuri, likumus piemērojot, rada šaubas [..]” Tepat pieder senās Romas juristu responsa prudentium, ko deva Romas ķeizaru laikmetā kā atbildi uz tiesiskiem jautājumiem.
Senators Augusts Rumpēters, ar atsaucēm uz Civilā kasācijas departamenta virssekretāra Aleksandra Zonnes 1970.gada 20.aprīļa un senatora Pētera Stērstes 1971.gada 21.jūnija vēstulēm, atceras – tā kā atklātā tiesas sēdē prāvnieki jau bija šais lietās izteikušies (vai arī varēja izteikties), tad šīs departamenta kopsēdes bija slēgtas. Bet tāpat kā no parastām atklātām tiesas sēdēm, tā arī no šīm kopsēdēm varēja lietas virzīt attiecīga principiāla jautājuma izlemšanai uz Senāta Apvienoto sapulci. Pēdējai parasti nodeva tās lietas, kurās Civildepartaments gribēja kādā principiālā jautājumā no savas līdzšinējās prakses atkāpties, vai arī kurās bija radies jautājums, kas agrākos spriedumos bija dažādi lemts.
Tiesu iekārtas 91.pants noteica, ka Senāts savā Apvienotā sapulcē notur tiesas vai rīcības sēdes atkarībā no izspriežamo lietu būtības. Bet 90.pantā sniegts izvērstāks rīcības sēžu tvērums: tiesu iestāžu rīcības sēdes sastādās, tostarp, 7) lai uz tieslietu ministra priekšlikumu apspriestu jautājumus, kurus pārvaldības vai tiesu iestādes izšķir nevienādi vai kuri, likumus piemērojot, rada šaubas.
Apvienotā sapulcē izskatītos iesniegumos, kuros tika jautāts par tiesību normu piemērošanu, tās rezolutīvā daļa bija saistoša lietā, no kuras izrietēja uzdotais jautājums. Latvijas Senāta Apvienotā sapulce 1925.gada 3.aprīļa spriedumā lietā Nr.32/25, atbildot uz jautājumu, vai stādot priekšā Senāta izšķiršanai jautājumus, kurus nevienādi izšķir Senātam padotas iestādes vai kuri, likumus piemērojot, rada šaubas, ir arī jāstāda Senātam priekšā lieta, resp. lietas, iz kurām šie jautājumi cēlušies, jeb vai ministri un galvenie pārvaldnieki var vienkārši aizrādīt, ka tādu un tādu jautājumu Senātam padotās iestādes izšķir nevienādi un ka tādos un tādos jautājumos ministram likuma piemērošana rada šaubas, atzina, ka tie paši apcerējumi, pēc kuriem Senāta Apvienota sapulce atzinusi, ka „Senāts neuzskata par abzoluti vadošiem savus spriedumus ārpus Civilprocesa likuma 813.p. un Kriminālprocesa likuma 930.p. atzīmētām lietām” un tamdēļ nepiešķir saviem, pat izsludinātiem, spriedumiem vispār saistošu spēku 815., resp. 933.p.p. nozīmē (Senāta Apvienotās sapulces 1921.g. 21.maija lēmums un 1924.g. 7.marta lēmums; Tieslietu Ministrijas Vēstnesis 1924.g. 4.nr., 197.lp.; Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedums 1920.g. Nr.8), pilnā mērā piemērojami arī Senāta kasācijas departamentu vai Apvienotas sapulces Tiesu iekārtas likuma 185.panta kārtībā taisītiem lēmumiem, kurus Senāts tātad atzīst par saistošiem tikai tai pašā kontekstā, kurā tie taisīti. Tādēļ Senātam jāpieņem izšķiršanai Tiesu iekārtas likuma 185.panta un Senāta iekārtas likuma 33.1panta un 741.panta 10.punktā paredzētā kārtībā priekšā liktie jautājumi tikai tad, ja Senātam pie tam iesniegts attiecīgais faktiskais materiāls, sakarā ar kuru uzcēlušies jautājumi. Ja Senāts atzītu par vajadzīgu prakses apvienošanas nolūkā (sk. Privātlikuma ievada 26.pantu) izsludināt savus lēmumu vai spriedumus Tieslietu Ministrijas Vēstnesī, – saskaņā ar Senāta Apvienotās sapulces 1924.gada 7.marta lēmumu, tad arī šais sludinājumos Senāts izies katrā ziņā no tās konkrētās lietas, sakarā ar kuru izcēlies viņam priekšā liktais jautājums. Ka tāda bijusi arī vispārējā krievu Senāta reformas tendence, redzams kaut no tā nozīmīgā fakta, ka pretēji 259.1panta iepriekšējai (1877.gada, resp., 1914.gada) redakcijai, tā paša 259.1panta (tagad 185.panta) 1916.gada redakcijā tika izlaista frāze „ ... но безъ указания дела по коему возник разрешенный Сенатом вопросъ”.
Departamentu tiesības „aizkustināt jautājumu apspriešanu” senators A.Lēbers atvasina no 1916.gada 26.dcembra pārgrozījumiem Senāta iekārtas likuma 331.panta (741.panta 10.punkta), kurā šādas tiesības bija paredzētas administratīvo (izpildu varas) departamentiem, bet iespējamos iebildumus atvaira ar atziņu, ka bažām sakarā ar varbūtējām pretrunām un nesaskaņām Senāta izskaidrojošā darbība kasācijas departamentos, no vienas puses, un administratīvos departamentos, no otras puses, nav vietas Latvijas Senāta praksē, jo Latvijas Senāts apspriež priekšlikumus, kuriem vispārēja nozīme, visu departamentu kopējā sapulcē.
Civildepartaments nereti izmantoja iespēju uzdot jautājumus un uzklausīja pārējo senatoru domas strīdīgos jautājumos. No Apvienotās sapulces spriedumiem departaments 35 lietās vēlējās saņemt Apvienotās sapulces izskaidrojumu civiltiesību vai lietu piekritības jautājumos, piemēram, lietās Nr.6/36 un 4/37. Dažkārt šādus piekritības jautājumus par civillietām uzdeva arī Administratīvais departaments, piem., lietā Nr.6/32. Visbiežāk diskusijas par civiltiesībām Senāta Apvienotā sapulcē raisīja Likuma par darba laiku 17. un 18.panta piemērošana (lietas Nr.17/26, 21/32, 8/37, 1/38, 9/38, arī 20/37); no procesuālām normām – dažādu nodevu aprēķināšana.
Tāpat kā departamenta spriedumu oficiālos izdevumos, arī Apvienotās sapulces nolēmumu publikācijās līdz 1930.gadam netika norādīti lietu numuri, tie pievienoti pēc Latvijas Valsts vēstures arhīvā esošajiem Apvienotās sapulces tiesas un rīcības sēžu žurnāliem. Iepretim departamentu spriedumu oficiālām publikācijām, Apvienotās sapulces spriedumi publikācijā izkārtoti to izskatīšanas secībā.
Ieskatam Apvienotās sapulces devumā civiltiesību laukā turpinājumā doti daži izvilkumi no spriedumiem, konkrēti jautājumi un Apvienotās sapulces atzinums – atbilde uz Civildepartamenta jautājumu, kā arī citu interesentu uzdotu jautājumu, saistībā ar civiltiesībām.
1925.gads
Lietā 28/25 Civilais kasācijas departaments lūdza izspriest: 1) vai uz pilnvaras pamata, kura izdota lietas vešanai miertiesu iestādēs ar tiesību iesniegt kasācijas sūdzību, pilnvarniekam ir tiesība vest lietu Senāta Civilā kasācijas departamentā un 2) vai, iesniedzot kasācijas sūdzību, pilnvarniekam, kurš vedis lietu zemākā instancē, ir jāpieliek attiecīgā pilnvara oriģinālā. Senāts 1925.gada 3.aprīlī nolēma atzīt, ka abi jautājumi izšķirami atraidoši.
1926.gads
Lietā 5/26, atbildot uz Jelgavas apgabaltiesas jautājumu par piekritības strīda izšķiršanu starp tiesu iestādēm un Zemkopības ministriju [pers. A] prasības lietā par īpašuma tiesībām uz nekustamu īpašumu, Senāts 1926.gada 8.oktobrī nolēma atzīt, ka [pers. A] Jelgavas apgabaltiesā celtā prasība par viņas īpašuma tiesību atzīšanu uz Agrārreformas likuma pamata valsts zemes fondā ieskaitītām Kalkūnes muižā esošām rauga un spirta fabriku un ūdens dzirnavām piekrīt administratīvu iestāžu izspriešanai.
Lietā 29/26 Civilais kasācijas departaments lūdza paskaidrot, vai Likumā par apžēlošanu lietotie vārdi „no soda un visām sekām atsvabināt” nozīmē „atcelt ar atpakaļejošu spēku visus civiltiesiskus aktus un darījumus, kuri notikuši attiecībā uz notiesāto, skaitot no krimināltiesas sprieduma spēkā nākšanas dienas līdz notiesātā apžēlošanas momentam”? Senāts 1926.gada 14.aprīlī nolēma paskaidrot, ka priekšā celtais jautājums izšķirams atraidoši.
1927.gads
Lietā 44/27, atbildot uz Senāta virsprokurora priekšlikumu paskaidrot, vai ar Kodifikācijas nodaļas izdotā Civilprocesa likuma 79.pantu un Kriminālprocesa likuma 67.pantu atvieto šo likumu 1914.gada izdevuma attiecīgos pantus (Civilprocesa likuma 62.pants un Kriminālprocesa likuma 56. pants), jeb vai šie pēdējie likumu 1914.gada izdevuma panti uzskatāmi arī tagad par spēkā esošiem, Senāts nolēma paskaidrot, ka Kodifikācijas nodaļas izdotā Civilprocesa likuma 79.pants un Kriminālprocesa likuma 67.pants atvieto šo likumu 1914.gada izdevuma attiecīgos pantus.
1928.gads
Lietā Nr.59/28 Senāta virsprokurors tieslietu ministra uzdevumā lūdza paskaidrot, vai krājaizdevu sabiedrības un kases arī pēc Likuma par kooperatīvu sabiedrībām un viņu savienībām izdošanas paturējušas tiesību piedzīt nokavētos aizdevumus administratīvā kārtā? Senāts 1928.gada 7.decembrī nolēma paskaidrot, ka krājaizdevu sabiedrībām un kasēm nav tiesības nokavētos aizdevumus piedzīt administratīvā kārtībā.
1929.gads
Lietā Nr.2/29 Tiesu palāta jautāja, kam piekrīt strīdu izšķiršana uz Agrārās reformas likuma pamata. Pretēji 1926.gada 8.oktobra sprieduma atzinumam, atsaucoties uz to, ka īpašuma tiesības uz mantu aizsargā civillikumi, tādēļ strīdam ir civiltiesisks raksturs un tas saskaņā ar Civilprocesa likuma 1.pantu izspriežams no civiltiesas. Daļa senatoru nepiekrita piekritības maiņai un publicēja savas atsevišķās domas.
Lietā Nr.44/29 18.decembrī uz līdzīgu virsprokurora jautājumu, 1) vai var atjaunot civilprasības ceļā civiltiesības, ja tās aizskartas, ieskaitot zemi valsts zemes fondā sakarā ar agrārreformas izvešanu un 2) ja šādas prasības pielaižamas, vai tad var būt par šķērsli prasības izspriešanai administratīvās tiesas spriedums, ar kuru izšķirts jautājums par tās administratīvā orgāna rīcības likumību, Senāts norādīja, ka ar 1929.gada 17.maijā Saeimā pieņemtā Agrārās reformas likuma 1.daļas 12.1panta spēkā stāšanos priekšā liktais jautājums neprasa paskaidrojumu, jo minētais likuma pants nepārprotami nosaka, ka visi strīdi par to, vai attiecīgie īpašumi uz Agrārās reformas likuma pamata atsavināti un likumīgi ieskaitīti valsts zemes fondā, kā arī strīdi par neatsavināmo daļu ierādīšanu piekrīt vienīgi Senāta Administratīvā departamenta, bet ne civiltiesu izšķiršanai, pie kam pretēji šim noteikumam civiltiesās uzsāktās lietas izbeidzamas un civiltiesu šinīs lietās taisītie spriedumi, ciktāl tie vēl nav izpildīti, atzīstami par neesošiem.
1930.gads
Lietā Nr.18/30 Senāta virsprokurors tieslietu ministra uzdevumā lūdza izšķirt jautājumus: 1) vai piedziņas pēc izpildrakstiem, kas izdoti krimināltiesā piespriestu civilprasību piedzīšanai, izdarāmas civilprocesa kārtībā, un 2) apstiprinošā gadījumā, vai policija var izdarīt kratīšanu pie personas, no kuras piespriesta prasība, ar nolūku atrast parādnieka mantu. Senāts 1930.gada 3.jūnijā nolēma atzīt, ka abi jautājumi izšķirami apstiprinoši.
1932.gads
Lietā Nr.2/32 departaments vaicāja, vai valsts atbild par summām, kuras tiesu izpildītājs piedzinis no parādnieka un piesavinājies? Senāta Apvienotā sapulce 1932.gada 12.februārī nolēma atzīt, ka jautājums ir izšķirams apstiprinoši.
Lietā Nr.6/32 Senāta Administratīvais departamenta iesniedza jautājumu izšķiršanai, vai apgabaltiesas reģistrācijas nodaļas lēmumi par peļņu nesošo biedrību (kooperatīvu) reģistrēšanu, slēgšanu un statūtu izlabošanu ir pārsūdzami Tiesu palātas Civildepartamentā vai Senāta Administratīvā departamentā? Senāts 1932.gada 8.aprīlī nolēma atzīt, ka apgabaltiesas reģistrācijas nodaļas lēmumi par peļņu nesošo biedrību (kooperatīvu) reģistrēšanu, slēgšanu un statūtu izlabošanu pārsūdzami Tiesu palātas Civildepartamentā.
Lietā Nr.21/32 departaments jautāja, vai Likuma par darba laiku 17.panta papildinājuma pirmā rindkopa ir uzskatāma par šā paša likuma 17.panta 1922.gada redakcijas autentisku tulkojumu? Senāts 1932.gada 6.maija nolēmā atzina, ka jautājums izšķirams noraidoši.
Lietā Nr.23/32 Senāta virsprokurors tieslietu ministra uzdevumā lūdza izšķirt jautājumu par to, vai Finanšu ministrijai kā uzraudzības iestādei par akciju sabiedrībām ir tiesība konstatēt un apliecināt: 1) ka akciju sabiedrība no formālās puses likumīgi nodibināta un atzīta kā juridiska persona, un 2) kādas personas ir sabiedrības kā juridiskas personas pārstāvji. Senāts 1932.gada 11.oktobrī nolēma atzīt, ka tieslietu ministra priekšā liktais jautājums izšķirams noraidoši.
1934.gads
Senāta Administratīvais departaments lietā Nr.1/34 lūdza izšķirt jautājumu, kādā laikā iesniedzams lūgums par apelācijas vai kasācijas termiņa atjaunošanu, ja spriedums galīgā veidā nav izgatavots Civilprocesa nolikuma 713.pantā paredzētā laikā. Senāts 1934.gada 25.aprīlī nolēma atzīt, ka lūgums par apelācijas vai kasācijas termiņa atjaunošanu iesniedzams ne vēlāk kā divu nedēļu laikā, skaitot no apelācijas vai kasācijas termiņa notecējuma dienas.
Īpašu ievērību un publikāciju trīs izdevumos piedzīvojis departamenta jautājums lietā Nr.9/34, kādā kārtībā konstatējama to apstākļu esamība, kuri pēc Civilprocesa nolikuma 908.panta 1.pukta dod prāvniekiem tiesību lūgt spriedumu lūkot cauri no jauna? 1934.gada 25.aprīlī Senāts nolēma atzīt, ka lūdzējam, kas griežas Senātā Civilprocesa nolikuma 908.panta 1.punkta kārtībā, jaunatklātie apstākļi jāstāda Senātam priekšā tādā objektīvā formā, kurai nav vajadzīgs kaut kāds iepriekšējs pārbaudījums, un kura padara šos apstākļus par ticamiem.
Lietā Nr.18/34 departaments lūdza izsvērt, kādā apjomā īres līgumi pāriet uz nama jauno īpašnieku pēc Likuma par telpu īri 27.panta? Senāts 1934.gada 5.decembrī nolēma atzīt, ka pēc Likuma par telpu īri 27.panta (agrākā redakcijā) uz jauno īpašnieku pāriet īres līgums ar visām likumiskām saistībām un nosacījumiem, kas nodibināti slēgtā īres līgumā.
1935.gads
Lietā Nr.12/35 Senāta Civilais kasācijas departaments ar kopsēdes 1935.gada 2.aprīļa ziņojumu lūdza izšķirt jautājumu par to, 1) vai biedrības nodaļa ir uzskatāma par juridisku personu, ja tā ir atzīmēta reģistrā Likumā par biedrībām, savienībām un politiskām organizācijām 23.panta kārtībā un ja statūti tai paredz īpašus pārvaldes orgānus, saimniecisku patstāvību un tiesības iegūt īpašumus; 2) ja viņa nav atzīstama par juridisku personu, vai šādai nodaļai tomēr nav atzīstama parta spēja viņai ar statūtiem piešķirtā darbības apjomā? Senāts 1935.gada 13.jūnijā nolēma atzīt: 1) ka biedrības nodaļas nav uzskatāmas par juridiskām personām; 2) ka jautājums par biedrības nodaļu partu spēju izšķirams atkarībā no biedrības statūtu satura katrā atsevišķā gadījumā.
Lietā Nr.14/35 departaments taujāja, vai Kurzemes zemnieku likuma 122.pantā paredzētā vīriešu kārtas mantinieku priekšrocība paturēt nekustamu īpašumu dabā var pāriet uz citu personu mantošanas vai cesijas kārtībā? Senāts 1935.gada 30.oktobrī nolēma atzīt, ka jautājums izšķirams noraidoši.
1936.gads
Lietā Nr.9/36 departaments uzdeva divus jautājumus: 1) vai likuma par sociālo apgādi (Lkr. 28/73) 4.pantā minētās attiecīgās valsts vai pašvaldības iestādes var piedzīt bezstrīdus kārtībā savus izdevumus, ja viņas nav ievērojušas šī likuma 4.panta paredzēto kārtību, proti, ja viņas nav noskaidrojušas, vai tuvinieks atsakās apgādāt apgādājamo, un nav paziņojušas tuviniekam, ka ņem apgādājamo savā apgādība uz tuvinieka rēķina; 2) vai tuvinieks uz minētā likuma 4.panta trešās daļas pamata var apstrīdēt piedziņu ar prasību tiesā arī tādā gadījumā, ja attiecīgā iestāde piedzen savus izdevumus, neievērojot šī panta otrās daļas noteikto kārtību par apgādājamā ņemšanu savā apgādībā uz tuvinieka rēķina? Senāts 1936.gada 17.jūnijā nolēma atzīt, ka pirmais jautājums izšķirams noraidoši, bet otrs – apstiprinoši.
Lietā Nr.14/36 departaments vaicāja, vai no valsts fonda piešķirts zemes gabals ir uzskatāms par nekustamu mantu pirms izpirkšanas līguma noslēgšanas vai tā koroborēšanas uz ieguvēja vārda? Senāta Apvienotā sapulce 1936.gada 17.jūnijā nolēma atzīt, ka no Valsts zemes fonda piešķirts zemes gabals ir uzskatāms par nekustamu mantu no tā momenta, kad par Centrālās zemes ierīcības komitejas galīgu šī zemes gabala piešķiršanu ir izsludināts „Zemes Ierīcības Vēstnesī” un likumā noteiktā laikā šī piešķiršana nav pārsūdzēta Senāta Administratīvā departamentā.
1937.gads
Lietā Nr.8/37 departaments lūdza izšķirt divus jautājumus: 1) vai darbs svētku un svinamās dienās, kas iekrīt darbdienās, ir pielīdzināms svētdienas darbam Likuma par darba laiku 17.panta nozīmē, un 2) vai – apstiprinošā gadījumā – strādnieks ar mēneša algu var saņemt par darbu šādās dienas vienīgi 75% piemaksu (uzskatot, ka pamatatalgojums par šādām dienām jau samaksāts ar mēneša algu) vai arī pašu pamatatalgojumu, ko dabū, dalot mēneša algu uz 25 dienām? Senāts 1937.gada 10.februārī nolēma, ka svētdienas darbam Likuma par darba laiku 17.panta nozīmē, pie kam darbiniekam ar noteiktu mēneša algu, pienākas par šādu darbu nostrādāto darba stundu pamatatalgojums līdz ar 75% piemaksu.
Lietā Nr.14/37 Senāta Administratīvais departaments lūdza izšķirt jautājumu, kādā momentā iegūst īpašuma tiesības kreditors–paturētājs, kas iegūst nekustamu īpašumu pēc nenotikušas ūtrupes? Senāts 1937.gada 10.februārī nolēma atzīt, ka kreditors–paturētājs īpašuma tiesības uz nekustamu mantu pēc nenotikušas izsoles iegūst ar imobila ierakstīšanu zemes grāmatā uz paturētāja vārda.
Lietā Nr.20/37 Senāta Administratīvais departaments lūdza izšķirt jautājumu, vai pēc Likuma par darba laiku 18.panta darbiniekam, kurš pēc sešu mēnešu nokalpošanas vienā iestādē un divu nedēļu atpūtas izlietošanas ar pilnu algas izmaksu ticis atlaists no darba, pirms viņš nostrādājis pilnu gadu, par kuru atpūta piešķirta, atmaksājama attiecīgā daļa no algas, kas izmaksāta par atpūtas laiku, t.i., proporcionāli laikam, kas iztrūkst līdz pilnam gadam. Senāts 1937.gada 10.februarī nolēma atzīt, ka jautājums izšķirams apstiprinoši.
Lietā Nr.21/37 jautājums, vai Noteikumu par tirdzniecības reģistri 51.pants atļauj paturēt firmu ar tai ierakstītu tirgotāja vārdu un uzvārdu, kas nav rakstīti saskaņā ar Likumu par vārdu un uzvārdu rakstību dokumentos? Senāts 1937.gada 25.septembrī nolēma atzīt, ka jautājums izšķirams apstiprinoši.
Lietā Nr.31/37 departaments jautāja, vai ir saistošs civiltiesai (prāvā starp divu jaunsaimniecību ieguvējiem) Senāta Administratīvā departamenta lēmums, ar kuru uz Agrārās reformas likuma IV daļas 8.panta pamata atstāta bez ievērības tagadējā prasītāja sūdzība par Centrālās zemes ierīcības komitejas lēmumu, kura, konstatējot, ka pie piešķirto jaunsaimniecību pārņemšanas dabā tās samazinātas, nolēmusi izlabot notikušo kļūdu, izdarīt uz plāniem piešķirto zemes gabalu apzīmējuma pārmaiņu, kā arī attiecīgo izlabojumu izpirkšanas aktos, pie kam nav strīda, ka minētie lēmumi taisīti pēc piešķirto zemes gabalu koroborēšanas uz prāvnieku vārda un pēc tagadējās prasības celšanas; prasītājs tajā lūdz atzīt viņa īpašuma tiesības uz viņam piešķirto un zemes grāmatās uz viņa vārda koroborēto zemes gabalu un izlikt atbildētāju no strīdu esoša zemes gabala. Senāts 1937.gada 25.septembrī nolēma atzīt, ka jautājums izšķirams apstiprinoši.
Lietā Nr.32/37 departaments interesējās, 1) vai Tirdzniecības procesa nolikuma 446.panta 4. un 5.punkti uzskatāmi par atvietotiem ar Civilprocesa nolikuma V pielikuma (pie 1396.panta) 16.pantu, un 2) vai apgabaltiesai konkursa lietā ir tiesība uzraudzības kārtībā, pamatojoties uz Tirdzniecības procesa nolikuma 446.panta 5.punktu, atcelt konkursa valdes locekļus no amata, arī neierosinot pie tam nodošanu krimināltiesai par ļaunprātībām? Senāts 1937.gada 25.septembrī nolēma pirmo jautājumu izšķirt noraidoši, otro – apstiprinoši.
Lietā Nr.33/37 departaments lūdza izšķirt jautājumu, vai pilsēta atbild par zaudējumiem, kurus nodarījis ielu dzelzceļu vagona vadītājs ar krimināltiesā pierādītu neuzmanīgu braukšanu? Senāts 1937.gada 29.novembrī nolēma atzīt, ka pilsēta atbild par zaudējumiem, kurus nodarījis ielu dzelzceļu vagona vadītājs ar krimināltiesā pierādītu neuzmanīgu braukšanu, ja vien pilsēta saskaņā ar Civillikuma 3304.pantu nepierāda, ka zaudējumu cietēja tiesību aizskārums nav pieskaitāms viņai par vainu.
Lietā Nr.34/37 departaments lūdza izšķirt jautājumu, vai, dibinot no vienpersonīga uzņēmuma, respektīvi, personāltirdznieciskas sabiedrības, akciju sabiedrību, notiek vienpersonīgā uzņēmuma, respektīvi, personaltirdznieciskas sabiedrības, mantas atsavināšana akciju sabiedrībai? Senāts 1937.gada 29.novembrī nolēma atzīt, ka jautājums izšķirams apstiprinoši.
1938.gads
Lietā Nr.1/38 jautājums: 1) vai sargam, kuram pēc līguma jāstrādā tikai svētdienās un svētku dienās un kuram par šo darbu nolīgta mēneša alga Ls 40 apmērā, ir tiesība saņemt Likumā par darba laiku 17.pantā paredzētās piemaksas par virsstundam, ja viņš svētdienas un svētku dienās strādā vairāk par 8 stundām dienā; 2) gadījumā, ja viņam tādas piemaksas pienākas, kādā veidā aprēķināms algas apmērs par normālo darba stundu, pēc kāda apmēra tad būtu aprēķināms Likumā par darba laiku 17.pantā paredzētās piemaksas. Senāts 1938.gada 7.martā nolēma atzīt, ka pirmais jautājums izšķirams apstiprinoši, bet otrais jautājums atstājams bez caurlūkošanas.
Lietā Nr.9/38 jautājums Apvienotai sapulcei: vai slimo kases darbiniekam Vasaras svētku trešā diena ir svinama diena, kurā nostrādātais darbs būtu pielīdzināms svētdienas darbam Likuma par darba laiku 17.panta nozīmē? Senāts 1938.gada 5.aprīlī nolēma jautājumu izšķirt noraidoši.
Lietā Nr.12/38 departaments vaicāja, vai ir atzīstams par spēkā esošu 1935.gada 1.novembrī noslēgtais līgums, ar kuru pārdevējs aizpārdevis jaunsaimniecību, kura viņam ar Centrālās zemes ierīcības komitejas lēmumu tika piešķirta tikai 1935.gada 6.novembrī? Senāts 1938.gada 14.jūnijā nolēma atzīt, ka jautājums izšķirams apstiprinoši.
Lietā Nr.18/38 departaments jautāja: 1) vai gadījumā, kad vīra pirmā laulība nav tikusi šķirta, bet civilstāvokļa aktu reģistrā nepareizi apzīmēta par šķirtu, kas devis vīram faktisku iespēju iestāties otrā laulībā, 1921.gada Likuma par laulību 36.panta otrās daļas noteikums ir par šķērsli prasībai, kurā pirmās laulības sieva prasa atzīt viņas laulību par bijušu spēkā līdz vīra nāvei, ja šādu prasību ceļ pēc vīra nāves; 2) vai gadījumā, ja šādai prasībai nav par šķērsli 1921.gada Likuma par laulību 36.panta otrās daļas noteikums, šādu prasību var celt, iepriekš neceļot atsevišķu prasību atzīt ierakstu civilstāvokļa aktu reģistrā par spēkā neesošu. Senāts 1938.gada 29.novembrī nolēma atzīt, ka pirmais jautājums izšķirams noraidoši, bet otrs apstiprinoši.
1939.gads
Lietā Nr.1/39 Civilā kasācijas departamenta kopsēde lūdza izšķirt jautājumu, ar kādu procesuālu līdzekli jāatjauno vekseļturētāja juridiskais stāvoklis, kad viņam piederošais vekselis ar izpildu uzrakstu gājis zudumā? Senāta Apvienotā sapulce 1939.gada 7.martā nolēma atzīt, ka vekseļturētāja juridiskais stāvoklis, kad viņam piederošais vekselis ar izpildu uzrakstu gājis zudumā, nav atjaunojams pēc Civilprocesa likuma 1059.panta, bet tas ir atjaunojams prasības kārtībā.
Lietā Nr.2/39 Senāta Apvienotai sapulcei bija jāizšķir Civilā kasācijas departamenta kopsēdes jautājums, vai bijušās Krievijas akciju bankas nodaļas likvidācijas gadījumā 1927.gada 6.septembra noteikumu 4.pants atļauj pēc likvidācijas noslēgšanas pārpalikušās summas 10 gadu laikā izmaksāt akcionāriem. Senāts 1939.gada 7.martā nolēma atzīt, ka jautājums izšķirams noraidoši.
1940.gads
No Latvijas Valsts vēstures arhīvā esošajām 27 lietām divās 1940.gada lietās ir pieejams sprieduma projekts. Lielāko interesi no civiltiesību viedokļa varētu izraisīt tieši šie projekti – lietā Nr.28/40 firmas „I.G.Farbenindustrie Aktiengesellschaft” Frankfurtē pie Mainas prasībā pret firmas „Medfo” īpašnieku par preču zīmes „Rivanol” lietošanas aizliegumu un lietā Nr.29/40 jautājuma izšķiršanai, vai konkursa valdes priekšsēdētājs pēc konkursa valdes slēgšanas, bet pirms faktiskā darba izbeigšanas, turpina būt dienestpersona, vai ir tikai privātpersona konkursa likvidācijas darbos, kas ir savdabīgs Senāta Apvienotās sapulces lietu Nr.23/37, 32/37, 15/38 turpinājums jautājumos par advokātu darbību konkursa procesā.
Šis materiāls atklāj Senāta Apvienotās sapulces konsultatīvo darbību. Šādi jautājumu bija ļoti būtiski, it īpaši ņemot vērā, ka daudzi likumi tika pārņemti no Krievijas, tie nebija pilnībā pielāgoti Latvijas vajadzībām. Tādēļ nereti bija risināmi jautājumi par tā vai cita normatīvā regulējuma tvērumu un atbilstību valsts interesēm, t.i., Senāta Apvienota sapulce daļēji pildīja mūsdienu Satversmes tiesas funkcijas.
QR
