Likuma „Par tiesu varu” nozīme Civilprocesa likuma izstrādāšanā

[1] Šis gads Latvijas vēsturē ieņem un arī nākotnē ieņems īpašu vietu, jo tas ir Latvijas valsts simtgades gads, lielās jubilejas, 1918.gada 18.novembra atceres gads. Šī izcilā notikuma ēnā ir palicis Latvijas juristiem ne mazāk svarīgs notikums. No pirmajām jaunās Latvijas valsts pastāvēšanas dienām jaunā Pagaidu valdība sāka veikt pasākumus jaunās Latvijas patstāvīgās tiesu sistēmas radīšanai. Jau 1918.gada 6.decembrī Tautas padome pieņēma „Pagaidu nolikumu par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību”.

Līdz ar to šī gada 6.decembrī mēs varam atzīmēt citu jubileju – neatkarīgās Latvijas tiesu simtgadi. Nolikums izveidoja Latvijā trīs instanču tiesu sistēmu. Tā 7.pantā ir teikts: „Kasācijas instance visās lietās ir Latvijas Senāts Rīgā, kurš izspriež lietas koleģiālā sastāvā un iedalās civil-, krimināl- un administratīvajās nodaļās ar kopīgā sēdē vēlētiem priekšsēdētājiem.” Ne mazāk svarīgs un nozīmīgs vēsturiskā skatījumā bija 10.pants, kas noteica: „Darīšanu valoda tiesās un tiesu iestādēs ir valsts valoda – latviešu valoda.” Šī norma, kura, ar mūsdienu acīm raugoties, liekas pati par sevi saprotama, tajā laikā bija visai svarīga un noteica būtisku pavērsienu tiesu darbā. Lūk, kā raksturo stāvokli Latvijas tiesās vēlākais senators, tajā laikā Sanktpēterburgas Universitātes tieslietu students Kārlis Ducmanis savā 1913.gadā izdotajā grāmatā „Iz Baltijas provinču tiesībām”:

„Par mūsu valodas stāvokli Baltijas tiesās (un pašvaldības iestādēs) ir daudz mazāk runāts un rakstīts nekā, piemēram, par tās likteni skolās. Cik maz tā ir tikusi un tiek ievērota mūsu skolās, tikpat maz un vēl mazāk tai ir ticis un tiek ierādīts vietas tiesās. Uz mūsu valodas pabērna stāvokli tiesās jau norāda zīmīgais nosaukums tautas mutē – „jaunās krievu tiesas”, tāpat kā vecās tiesas dēvēja par „vācu tiesām”. Agrāk, pirms 1889.gada, viscaur, izņemot pagasta tiesas un pa daļai arī citas zemnieku tiesu instances, tiesās valdīja vācu valoda. Kas gribēja tālāk tiesāties, tam vajadzēja meklēt palīgu pie vācu valodas pratējiem, ja pats to neprata. Tagad, ceļojot pa tiesu instancēm, visur vajag krievu valodu, izņemot pagasta tiesās un zemnieku virstiesās, kaut gan arī pēdējās pēc likumdevēja idejas, kā to tūliņ sīkāk apskatīsim, latviešu valoda („pagaidām”) tiek tikai ciesta.”

Ne mazāk būtisks bija arī fakts, ka 700 gadus Latvijas augstākajās tiesu instancēs tiesneši bija tikai cittautieši. Latvieši nebija tiesīgi tiesāt latviešus Latvijā. Tādēļ ne mazāk nozīmīgs ir fakts, ka jau nākamajā dienā pēc nolikuma pieņemšanas Pagaidu valdība iecēla pirmos senatorus, zvērinātus advokātus Jāni Graudiņu un Kristapu Valteru. 1918.gada 19.decembrī tika iecelti vēl četri senatori. Tādēļ 19.decembri uzskata par Latvijas Senāta – pirmās latviskās tiesas – dzimšanas dienu.

[2] Kā zināms, 1940.gadā drīz pēc Latvijas okupācijas un iekļaušanas PSRS sastāvā Latvijā tika izveidota KPFSR (Krievijas padomju federatīvās sociālistiskās republikas) tiesu sistēma. Rezultātā tika likvidēta apelācijas instances tiesa, ieviesta tā dēvētā padomju kasācija un ar speciālu LPSR likumdošanas aktu likvidēts Senāts. Atšķirībā no neatkarīgās Latvijas tiesu sistēmas tā sauktā padomju kasācijas tiesa bija otrās instances tiesa, kura pārbaudīja pirmās instances tiesas sprieduma likumību un pamatotību arī sprieduma nepārsūdzētajā daļā un bija tiesīga lietā taisīt pēc būtības jaunu spriedumu. Faktiski tā bija nevis kasācijas, bet revīzijas tiesa. Arī 1963.gada LPSR Civilprocesa kodekss saglabāja to pašu padomju kasāciju un būtiskas izmaiņas tās tiesiskajā regulējumā neieviesa.

Pēc neatkarības atjaunošanas bija jānomaina LPSR likumdošanas aktus ar Latvijas Republikas likumiem. Latvijas tā laika parlaments – Augstākā padome un pēc tam arī 5.Saeima – praktizēja divus likumdošanas veidus, proti, vai nu pieņēma jaunus likumus, vai arī atjaunoja likumus, kuri bija spēkā līdz 1940.gada 17.jūnijam, ja tie nebija novecojuši.

Kādu dienu 1990.gadā man piezvanīja Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, lai prasītu padomu par tiem juristiem, kuri varētu vadīt darba grupas par konkrētu likumprojektu izstrādāšanu. Es ieteicu uzdot Krimināllikuma darba grupas vadīšanu Aivaram Niedrem, attiecīgi Kriminālprocesa darba grupu – Vijai Jēkabsonei, Administratīvo pārkāpumu kodeksa – Jurim Kaksītim, Civillikuma – Jānim Vēberam un Civilprocesa – man pašam.

Izvirzījās jautājums, kuram uzdot vadīt likumprojekta par Tiesu iekārtu darba grupu. Tajā laikā nebija neviena nopietna speciālista šajā nozarē. Tā kā Anatolijs Gorbunovs gaidīja manu atbildi un es nevarēju nosaukt nevienu kandidātu, biju spiests minēt pats sevi.

Augstākās padomes prezidijs uzdeva darba grupu vadītājiem iesniegt izstrādātos likumprojektus līdz 1991.gada 30.decembrim. Šķiet, manis vadītā darba grupa bija vienīgā, kura likumprojektu iesniedza termiņā. Tiesa, darba gaitā likumprojekts pārtapa par likumu „Par tiesu varu”.

Kā norādījis Jānis Lazdiņš: „Latvijas Republikas neatkarība (valsts rīcībspēja) de facto tika atjaunota 1990.–1991.gadā. Diemžēl starpkaru Latvijas ar tiesu varu saistīti normatīvi akti kopumā bija novecojuši un to autentiska spēkā esamības atjaunošana būtu nelietderīga.

1992.gada 15.decembrī tika pieņemts jauns likums „Par tiesu varu”. Likums tika izstrādāts atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts prasībām. Kā izrādījās, jaunlaiku prasības tiesu varai pamatnostādnēs bija savienojamas ar starpkaru Latvijas tiesu iekārtas uzbūves principiem. Tā, piemēram, tika saglabāta agrākā tiesu instanču sistēma; no tās izrietošie tiesu instanču nosaukumi kā apgabaltiesa, tiesu palāta un Senāts; lietu piekritība apgabaltiesai, kas darbojās gan kā apelācijas tiesa, gan pirmās instances tiesa noteiktu lietu kategoriju skatīšanā u.tml. Tādējādi Latvija pēc neatkarības atjaunošanas daudzējādā ziņā turpināja starpkaru laika tiesu varas tradīciju, nodrošinot tiesu varas kontinuitāti Latvijas Republikā.”

Var teikt, ka ceļu likumam „Par tiesu varu” zināmā mērā „bruģēja” Augstākās tiesas plēnuma 1991.gada 11.marta lēmums „Par Latvijas Republikas tiesu neatkarību”, kuru faktiski izstrādāja šo rindu autors. Lēmumā pirmo reizi bija ietverti svarīgi tiesu neatkarības un lietu izskatīšanas pamatprincipi, kas atbilda starptautiskajiem standartiem, sekmēja tiesu reformu un demokrātisku procesu attīstību valstī. Tā, piemēram, plēnuma lēmumā bija uzsvērts, ka prasība pēc neatkarīgas tiesu varas nav tiesnešu iegriba, bet gan cilvēka tiesības.

Ar jauno likumu bija jānovērš visi tie padomju tiesu sistēmas trūkumi, kuri darba grupas locekļiem bija labi zināmi. Ņemot vērā, ka laikā, kad mēs izstrādājām jauno likumu, Satversmes darbība nebija pilnībā atjaunota, bija jānostiprina tiesu varas nozīme valsts konstitucionālajā iekārtā. Tādēļ arī šajā likumā tika iekļauta Monteskjē varas dalīšanas atziņa, nosakot, ka „Latvijas Republikā līdzās likumdošanas un izpildvarai pastāv neatkarīga tiesu vara”. Turklāt jānorāda, ka šis ir vienīgais likums Latvijā, kurā varas dalīšanas princips ir formulēts tieši.

Tiesu iekārta jebkurā demokrātiskā valstī ir patstāvīga tiesību nozare. Atšķirībā no procesuālajiem likumiem – Civilprocesa, Kriminālprocesa u.c. likumiem – tieši tiesu iekārtas likums nosaka katrā valstī pastāvošo tiesu sistēmu, tiesu kompetenci, kamēr procesuālie likumi reglamentē lietu izskatīšanas kārtību (procedūru) tiesu iekārtas likumos noteiktajās tiesās.

Svarīgākais likumdošanas akts Latvijas tiesu iekārtā ir likums „Par tiesu varu”. Likums, kuram bija un arī vēl pašlaik ir ļoti svarīga nozīme mūsu tiesu sistēmas atjaunošanā un darbībā. Šis likums būtiski atšķīrās no tradicionālajiem tiesu iekārtas likumiem, jo izveidoja ne tikai tiesu sistēmu, bet noteica bez jau minētā Monteskjē varas dalīšanas principa arī tiesu neatkarības principus un garantijas, kā arī lietu izskatīšanas pamatprincipus. Likums sevī ietvēra arī pēc sava satura un nozīmīguma konstitūciju saturošas normas (Francijā šādus likumus, kas organiski papildina konstitūciju, sauc par „organiskiem likumiem”). Tādēļ nevar uzskatīt par pareizu praksi, kad tiek pieņemti procesuālie likumi, kuri ir pretrunā ar likumu „Par tiesu varu” un groza pēc būtības valsts tiesu iekārtu.

Tiesa, bija mēģinājumi likumu „Par tiesu varu” atcelt un to nomainīt ar Tiesu iekārtas likumu. Likumprojekta anotācijā toreizējais tieslietu ministrs pat apgalvoja, ka varas dalīšanas princips esot novecojis. Pretēji šim apgalvojumam Satversmes tiesa daudzkārt savos spriedumos ir uzsvērusi, ka varas dalīšanas princips izriet no Satversmes 1.pantā teiktā, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.

„Tiesiskā valstī varas dalīšana ir spēkā kā princips, kad īpaši tiek sargāta tiesnešu neatkarība no izpildvaras iejaukšanās.” Vienīgi jāpiebilst, ka kāda augsti stāvoša Augstākās tiesas tiesnese Satversmes komentāros atļaujas apgalvot, ka šis spēkā esošais likums, kuru piemēro gan Satversmes tiesa, gan arī Augstākā tiesa, esot novecojis. Acīmredzot šo komentāru autore šādā veidā cenšas attaisnot neveiksmīgo Tiesu iekārtas likumprojektu, kuru Saeima pat divas reizes noraidīja.

[3] Latvijas Republikas 20.gadsimta 20.–30.gadu tiesu sistēmā svarīgu vietu ieņēma apelācijas instances tiesas. Ir pamats uzskatīt, ka apelācijas institūts tajā laikā bija ievērojamā mērā aizgūts no Krievijas impērijas tiesu sistēmas, kurā apelācijas instances tiesas darbojās laikā no 1864.gada līdz 1917.gadam. Pēc 1917.gada padomju civilprocesuālā likumdošana neparedzēja civillietu izskatīšanu apelācijas kārtībā, apelācijas instances tika likvidētas. Okupējot Latviju un 1940.gadā ieviešot Latvijā padomju tiesu sistēmu, apelācijas tiesas tika likvidētas. Atjaunojot Latvijā demokrātisko tiesu sistēmu, viens no likuma „Par tiesu varu” pamatuzdevumiem bija radīt tiesu reformas tiesisko bāzi, tajā skaitā arī atjaunojot Latvijā apelācijas instances tiesas. Praktiski Civilprocesā apelācijas instance tika atjaunota ar 1995.gada 13.septembra likumu „Grozījumi Latvijas Civilprocesa kodeksā”, kurš stājās spēkā ar 1995.gada 15.oktobri. 1998.gada Civilprocesa likumā 4.panta pirmajā daļā ir deklarēts, ka „civillietu pēc būtības izskata pirmās instances tiesa, bet pēc lietas dalībnieku sūdzības par šīs tiesas spriedumu – arī otrās instances tiesa apelācijas kārtībā, ja likumā nav noteikts citādi”.

[4] Vēl viens būtisks moments ir apstāklis, ka saskaņā ar likumu „Par tiesu varu” tika izveidota pirms okupācijas Latvijā agrāk nebijusi tiesa – Latvijas Republikas Augstākā tiesa. Faktiski visās pasaules valstīs tiesu sistēmas galvgalī atrodas institūcija, kuru sauc par Augstāko tiesu, kura realizē valsts varu kopā ar parlamentu un valdību. Pat Anglijā, kurā daudzu gadsimtu laikā augstākā tiesu instance bija Lordu palāta, tās vietā kopš 2009.gada 1.oktobra ir izveidota Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa. Tādēļ darba grupa, kura izstrādāja likumu „Par tiesu varu”, nāca pie atziņas, ka arī Latvijā ir jābūt Augstākajai tiesai, kas nebūt nav padomju izgudrojums, bet Senāts darbojas Augstākās tiesas sastāvā kā kasācijas instance. Līdz ar to var teikt, ka neatkarīgās Latvijas Republikas Augstākās tiesas dzimšanas diena ir 1993.gada 1.janvāris, kad stājās spēkā likums „Par tiesu varu”. Tātad 2018.gada 1.janvārī apritēja 25 gadi kopš neatkarīgās Latvijas Republikā pastāv Augstākā tiesa. Kā redzat, 2018.gads tiešām ir jubileju gads!

[5] Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmais teikums nosaka: „Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumīgās intereses taisnīgā tiesā”.

Kā norādīts Latvijas Republikas Satversmes komentāros un daudzkārt Satversmes tiesas spriedumos (2002.gada 5.marta sprieduma lietā Nr.2001-10-01 secinājumu daļas 2.punkts; 2008.gada 9.maija sprieduma lietā Nr.2007-24-01 secinājumu daļas 8.punkts):

„Pēc rakstura tiesību uz taisnīgu tiesu elementus iespējams iedalīt institucionālajos un procesuālajos. Ir virkne principu un garantiju, kas ir vērsti uz taisnīgas tiesas nodrošināšanu no institucionālā viedokļa (tiesa kā neatkarīga tiesu varas institūcija) un kas ir vērsti uz taisnīgas tiesas nodrošināšanu no procesuālā viedokļa (pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta). Līdz ar to tiesības uz taisnīgu tiesu paredz valstij gan pienākumu izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt procesuālās normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu.”

Savukārt Satversmes tiesa pamatoti ir konstatējusi: „Tātad civilprocess, kas nodrošina lietas taisnīgu un objektīvu izskatīšanu, ir taisnīgas tiesas elements un ietilpst Satversmes 92.panta saturā.”

Līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka likumā „Par tiesu varu” deklarētie lietas izskatīšanas pamatprincipi kā ietilpstoši Satversmes 92.panta saturā ir kvalificējami kā lietu (tajā skaitā civillietu) izskatīšanas konstitucionālie principi.

[6] Likums „Par tiesu varu” lika pamatus ne tikai topošajai neatkarīgās Latvijas tiesu sistēmai, tiesu reformai, bet arī, nosakot lietu izskatīšanas pamatprincipus (pēc būtības konstitucionālos principus), lika pamatus procesuālajām tiesībām valstī.

Šis likums bija tas fundaments, uz kura pamata vēlāk pieņēma Civilprocesa likumu, Administratīvā procesa likumu un Kriminālprocesa likumu.

Procesuālās likumdošanas nozīmi ir grūti pārvērtēt, jo, tikai pateicoties procesuālo tiesību normās iedibinātajai kārtībai, materiālo tiesību normas pārvēršas no tukšām frāzēm reālā dzīvē, tās sāk darboties un piespiež tās ievērot arī tos, kuri savas nevīžības, nezināšanas vai ļauna nolūka dēļ materiālo tiesību normas neievēro. Procesuālie likumi ir tas eliksīrs, kas snaudošās materiālo tiesību normas padara dzīvas.

Pirmais no Latvijas procesuālajiem likumiem bija Civilprocesa likums, kuru Saeima pieņēma 1998.gada 14.oktobrī, un tas stājās spēkā 1999.gada 1.martā, līdz ar to nomainot Latvijas Civilprocesa kodeksu.

Civilprocesa likums sastāv no sešām daļām, 17 sadaļām, 86 nodaļām un 716 pantiem. No juridiskās tehnikas viedokļa likumā ietvertās tiesību normas var iedalīt divās grupās: normās – principos, kurās izklāstīti vispārējie civilprocesa principi, un normās – noteikumos, kurās izteikts konkrēto procesuālo darbību regulējums.

Likuma „Par tiesu varu” nozīme, izstrādājot Civilprocesa likumu, izpaudās, pirmkārt, tajā apstāklī, ka ar likumu „Par tiesu varu” izveidotā Latvijas trīs instanču tiesu sistēma tika ņemta par pamatu, un Civilprocesa likums savukārt noregulēja civillietu izskatīšanas kārtību (procedūru) visu trīs instanču tiesās.

Otrkārt, likums „Par tiesu varu” atgrieza Latviju kontinentālās Eiropas tiesību saimē, pie kuras piederēja pirmsokupācijas Latvijas tiesību sistēma. Tādēļ šajā likumā tika nostiprināti demokrātisku valstu tiesas lietu izskatīšanas pamatprincipi, kurus likumdevējs iekļāva Civilprocesa likumā. Kā zināms, Civilprocesa likuma 1.nodaļā, kuras nosaukums ir „Civilprocesa principi”, ir nostiprināti tādi tradicionālie civilprocesa principi kā pušu līdztiesība, sacīkste, civillietas izskatīšanas atklātums, tiešums un mutiskums un citi. Kā norādījis Aivars Līcis: „Principi tiesību nozarēs izpaužas kā attiecīgās nozares tiesiskās reglamentācijas būtiskās noteicošās idejas [..]. Var teikt, ka civilprocesa principi ir vadošās idejas vai tie pamatnoteikumi, uz kuriem balstās civilā tiesvedība.”

Viens no vissvarīgākajiem civilprocesa principiem ir dispozitivitātes princips, kuru var novērtēt kā civilprocesa vadošo un virzošo principu, jo civillietu tiesnesis var ierosināt tikai tad, kad to pieprasa fiziska vai juridiska persona. Likuma „Par tiesu varu” 1.panta ceturtā daļa nosaka: „Katrai personai ir tiesības uz tiesas lietas iztiesāšanu likumā noteiktajā kārtībā.” Šai normai attiecīgi korespondē Civilprocesa likuma 1.panta, 6.panta un 127.panta normas. No šī principa arī izriet izskatāmās civillietas apjoms, jo tiesai ir saistošs prasītāja formulētais prasības priekšmets un prasījuma robežas (Civilprocesa likuma 192.pants).

Likuma „Par tiesu varu” 17.panta pirmajā daļā ir teikts: „Tiesas pienākums, izskatot jebkuru lietu, ir noskaidrot objektīvo patiesību.” Pēc šo rindu autora iniciatīvas likuma „Par tiesu varu” 68.pantā noteiktajā tiesneša zvēresta tekstā tika iekļauti vārdi: „Vienmēr censties noskaidrot patiesību, nekad nenodot to.”

Kā norādījis A.Līcis, „CPL patiesības princips nav nostiprināts”. Tiešām Civilprocesa likumā šis princips nav nostiprināts likuma „Par tiesu varu” 17.panta redakcijā. Kā norāda A.Līcis, tas izskaidrojams ar to, ka nereti no praktisko darbinieku puses sāk nostiprināties atziņa, ka tiesai patiesība nav jānoskaidro, kā arī nepamatoti tiek apgalvots, ka patiesības princips ir padomju doktrīnas produkts.

Faktiski ar objektīvās patiesības principu tiek nostiprināta atziņa, ka patiesība, kura sastāv no konkrētiem faktiem, pastāv objektīvi, t.i., neatkarīgi no lietas dalībnieku vēlmēm, un šo patiesību tiesa konstatē ar pierādījumu palīdzību. Civilprocesa likumā šis princips ir izteikts slēptā veidā. Kāpēc tā, to grūti izskaidrot. Proti, Civilprocesa likuma 8.pants uzliek tiesai par pienākumu noskaidrot lietas apstākļus, kas pēc būtības jau sastāv no konkrētiem faktiem, kuri kopumā veido patiesību. Jebkurā spriedumā tiesa norāda lietā konstatētos faktus jeb patiesību, ko tiesnesis apliecina ar savu parakstu (Civilprocesa likuma 193.panta piektā daļa).

[7] Civilprocesa likumā laikā līdz 2018.gada 31.maijam Saeima ir pieņēmusi un izsludinājusi 60 likumus par grozījumiem likumā. Daļa šo grozījumu ir bijuši pamatoti un sevi attaisnojuši, ko diemžēl nevar teikt par visiem, tajā skaitā arī šobrīd spēkā esošajiem likumiem.

Pilnībā pievienojos likumdošanas procesa kritikai, kas izteikta Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča rakstā „Likuma normu mainīgums mazina iespēju veidot un nostiprināt vienotu tiesu praksi” un Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta tiesneses Daces Mitas rakstā „Likumdošanas procesa kvalitāte tiesneša skatījumā”. Abos rakstos sevišķi vērsta uzmanība uz Latvijas likumdošanai raksturīgo iezīmi – tiesību normu samērā biežo mainību.

[8] Pēdējos gados Civilprocesa likumā ir izdarīta virkne grozījumu, kas būtiski mainīja lietu izskatīšanas kārtību kasācijas instancē. Daļa no šiem grozījumiem bija visai problemātiski pēc sava rakstura. Manuprāt visai negatīvi ir vērtējamas izmaiņas kasācijas sūdzību izskatīšanas kārtībā, kad ar 2012.gada 15.marta grozījumiem Civilprocesa likumā tas tika papildināts ar 464.2 un 464.3 pantu, kas noteica kasācijas sūdzības izskatīšanu rakstveida procesā, nerīkojot tiesas sēdi.

Visas pasaules tiesu vēsture daudzu gadsimtu ga­rumā liecina, ka tiesas darba kvintesence ir lietas izskatīšana tiesas sēdē, kurai seko tiesas spriedums un tā pasludināšana. Likuma „Par tiesu varu” 3., 5. un 19.pants nosaka, ka visās Latvijas Republikas tiesās lietas tiek izskatītas atklāti un ka tiesas spriedumus un lēmumus vienmēr pasludina publiski.

Satversmes tiesas 2006.gada 14.marta spriedumā lietā Nr.2005-18-01 ir teikts: „Juridiskajā literatūrā pamatoti norādīts, ka tiesas spriešana nozīmē strīda izšķiršanu kontradiktoriskā procesā starp diviem un vairāk dalībniekiem, pamatojoties uz tiesību normām (sk. Levits E. Administratīvā procesa likuma 2.panta komentārs; Levits E. Rakstu krājums administratīvajiem tiesnešiem. Rīga, Publisko tiesību institūts, 2003, 157.lpp.). Arī administratīvo tiesu praksē ir formulēts princips, ka tiesas spriešanas darbību galvenokārt raksturo kontradiktoriskā procesa ievērošana. Proti, konkrētas lietas izlemšana pēc būtības notiek tādā procesā, kurā piedalās divas puses ar pretējām interesēm, savukārt galīgo lēmumu pieņem neatkarīgs arbitrs – tiesa. Tiklīdz tiesu varas institūcijas vai amatpersonas izlemj kādu lietu pēc būtības procesā, kur nav paredzēta kontradiktoriskā principa ievērošana, tā vairs nav tiesas spriešana, bet gan ir valsts pārvaldes darbība...”

Likums, protams, var pieļaut situācijas, kad tiesa var lietas izskatīt bez lietas dalībnieku klātbūtnes, taču arī tad ir jānotiek tiesas sēdei, kurā tiek ievērota likumā noteikta procesuālā procedūra. Civilprocesa likuma 15.panta trešā daļa nosaka: „Šajā likumā vai Eiropas Savienības tiesību normās paredzētajos gadījumos tiesa pieteikumus, sūdzības un jautājumus izskata rakstveida procesā, nerīkojot tiesas sēdi.” No teiktā izriet, ka, nerīkojot tiesas sēdi, tiesnesis vai tiesa var izlemt tikai procesuāla rakstura jautājumus, nevis taisīt spriedumu. Teikto apstiprina arī Civilprocesa likuma 229.panta ceturtās daļas norma: „Par tiesneša procesuālo darbību ārpus tiesas sēdes pieņemams lēmums, kas noformējams atsevišķa procesuāla dokumenta veidā.” Līdz ar to Civilprocesa likuma 464.3 pantā noteiktā procedūra ir pretrunā ar Civilprocesa likuma 15.pantā ietverto normu – principu.

Šobrīd turpretī likumdevējs ir radījis rakstveida procesu bez procesa. Tādējādi likumdevējs apzināti vai neapzināti ir izvirzījis jautājumus, uz kuriem atbildes likumā nav atrodamas.

1) Kā var tiesa izskatīt lietu bez tiesas sēdes, un vai šādā gadījumā vispār var būt runa par lietas izskatīšanu tiesā (CPL 464.2 pants, 464.3 pants)?

2) Kā var taisīt spriedumu, ja nenotiek tiesas sēde, ja nav tiesnešu apspriedes, ja spriedums netiek pasludināts tiesas sēdē?

3) Ja tiesneši, izskatot lietu koleģiālā sastāvā, tomēr sanāk kopā kaut kur, nevis tiesas zālē (CPL 154.pants, 466.panta pirmā daļa), apspriede notiek, bet nevis likumā noteiktā kārtībā (CPL 11.pants, 17.pants, 191.pants, 472.pants), vai vispār šāda apspriede notiek?

4) Kā var spriedumā norādīt lietas izskatīšanas datumu, ja tiesas sēde nav notikusi (CPL 193.panta trešā daļa, 475.panta otrās daļas 2.punkts), bet tiesneši var sanākt kopā vienā, otrā vai trešā dienā pēc saviem ieskatiem, jo par lietas izskatīšanas datumu lietas dalībniekiem nepaziņo (CPL 464.3 panta otrā daļa)?

5) Kā var uzskatīt, ka tiesas spriedums ir pasludināts (CPL 472.panta ceturtā daļa), ja to izsniedz tiesas kancelejā (CPL 464.3 panta piektā daļa un otrā daļa), un kas šo spriedumu pasludina? Vai tiesas kancelejas sekretārs?

Manuprāt minētās Civilprocesa likuma normas ir pretrunā ar likumā „Par tiesu varu” deklarētajiem lietas izskatīšanas pamatprincipiem un līdz ar to ir vērtējamas kā antikonstitucionālas.

[9] Ar Latvijas Republikas Ministru kabineta 1993.gada 7.decembra rīkojumu Nr.163-r tika izveidota un apstiprināta Civilprocesa likumprojekta izstrādāšanas darba grupa šādā sastāvā:

Darba grupas vadītājs:

• G.Zemrībo – Augstākās tiesas priekšsēdētājs

Darba grupas locekļi:

• G.Aigars – Augstākās tiesas tiesnesis
• M.Dudelis – Augstākās tiesas priekšsēdētāja pirmais vietnieks
• A.Līcis – Rīgas Tehniskās universitātes docents
• G.Narkēvičs – Saimnieciskās tiesas priekšsēdētājs
• V.Naumovs – Tieslietu ministrijas referents
• J.Rozenbergs – Latvijas Universitātes docents
• J.Stalidzāns – Prokuratūras Tiesās izskatāmo civillietu daļas priekšnieks
• I.Šepteris – AS „Dambis” Juridiskās daļas vadītājs
• V.Šubrovskis – Rīgas rajona Siguldas tiesas priekšsēdētājs.

1994.gadā Valsts prezidents mani iecēla par Latvijas vēstnieku Dānijā un Islandē, līdz ar to es nevarēju turpināt vadīt darba grupu. Par savu pēcnācēju izraudzījos Augstākās tiesas tiesnesi Gunāru Aigaru, kura vadībā darba grupa veiksmīgi darbu paveica, un izstrādāto likuma projektu Saeima apstiprināja 1998.gada 14.oktobrī.

Visi darba grupas locekļi strādāja ar lielu entuziasmu, no tiešā darba brīvajā laikā. Nevienam pat prātā nenāca prasīt kaut kādus lielus honorārus par paveikto darbu. To, ko mēs darījām, uzskatījām par goda pienākumu. Kādreiz tiekoties ar amerikāņu kolēģiem un pastāstot par mūsu darba grupas darbu, viņi to apbrīnoja un arī apskauda, jo, kā viņi teica: „To, ko jūs darāt šodien, darīja mūsu „konstitūcijas tēvi” pirms 200 gadiem, un mēs viņus vienmēr atceramies ar lielu cieņu.” Diemžēl daudzu darba grupas locekļu šajā jubilejas reizē vairs nav mūsu vidū, taču viņu ieguldījums Latvijas valsts tiesību sistēmas izveidē ir ierakstīts ar zelta burtiem, un tāds būs un arī paliks vienmēr.

Neraugoties uz atsevišķām normām, kuras izraisa dažkārt pamatotu kritiku, mūsu Civilprocesa likums savā 20 gadu pastāvēšanas laikā ir nodrošinājis svarīgāko tiesas uzdevumu, kas ir nostiprināts Satversmes 92.pantā un likuma „Par tiesu varu” 3.pantā: ikviens Latvijā var aizstāvēt savas tiesības un likumīgās intereses taisnīgā, neatkarīgā un objektīvā tiesā!